Biedrs mauzeris

SEŠPADSMITĀ NODAĻA, kurā kaujinieki pāriet uzbrukumā

Savā mūžā Šampions bija daudzas reizes steidzies, bet tā kā šodien — vēl nekad. Nenogaidījis, kad kučieris apstādinās zirgus, viņš izlēca no trijjūga un metās augšā pa galvenā pasta kāpnēm. Nekaunīgi atgrūda dāmu, kas stāvēja pie lodziņa, grasīdamās nosūtīt apsveikumu vārda dienā, un uzsauca telegrāfistam:

— Es jūs lūdzu uz ceļgaliem! Atbrīvojiet man pēc stundas Parīzes līniju.

— Vads uz Viļņu pārgriezts. Var tikai caur Pēter­burgu.

— Kaut vai caur ziemeļpolu. Te būs iemaksa!

—- Bet tukšu līniju es nedrīkstu turēt, Šampiona kungs.

— Tad raidiet kaut ko! — un korespondents no­svieda uz palodzes naudu.

— Man pie rokas tikai Jurisprudences gadagrāmata,— piedāvāja telegrāfists. — Vai jums nav iebildumu, ja es to pārraidīšu?

— Manis pēc kaut vai visu pasaules vēsturi, sākot ar Ādamu, beidzot ar Nikolaju Otro, — un prom viņš bija.

Patiesībā Šampionam nebija ne jausmas, par ko viņš stāstīs savā korespondencē. Rusenieks bija tikai ieskrējis un pateicis, lai tūlīt dodoties uz kapiem. Bet deguns juta — reiz Rusenieks pats ielūdz, mazāk par uzbrukumu bankai jau nu nebūs. Tāpēc korespondents pretēji savam principam šoreiz neskopojās ar dzeramnaudu kučierim.

Kad putojošie zirgi trīcot apstājās pie kapiem, krēsla jau sabiezēja. Pirmais, ko Šampions ieraudzīja, bija pa­garš gājiens, kas virzījās caur vārtiem. Sākumā likās, ka tās ir bēres. Bet nē, zārku aiznesa vienīgi līdz kapličai. Visdīvainākais, ka ļaudis negāja mājās, bet izklīda tur­pat. Otru šādu procesiju Šampions vēroja jau uzmanīgāk un pazina tajā mazāko no viltus ģimnāzistiem. Cik zū­došā gaisma ļāva saskatīt, viņa seja pauda drīzāk pār­galvīgu prieku nekā bēdas.' Arī pārējie diez kā nelīdzi­nājās bēriniekiem. Citi nāca pa vienam un tūdaļ pazuda aiz kokiem. Kad Šampions ieraudzīja Dāvi Pūrmali, viņš vairs nešaubījās, ka šī korespondence ieies vēsturē.

Robis gulēja starp diviem kapiem. Sākumā granīta eņģelis ar izplestiem spārniem vēl bija puslīdz saredzams, tad apveidi saplūda ar nakti. Atgriezies no apgaitas, Atamans tikko atrada Robi.

— Kopā ar mums abiem — septiņdesmit mauzeru.

— Tik daudz?! — čukstēja Robis. — Nemaz nebiju to gaidījis. Ja ņem vērā, ka mūsu rīcībā bija tikai dažas stundas . ..

— Kā tu domā sadalīt vīrus?

— Tūlīt paskatīsimies … Kur ir ienaidnieka galvenie spēki?

— Bez šaubām, pāri dzelzceļam, kazarmās. Cik zinu, tur apmetušās divas Malojaroslavļas pulka rotas, — teica Atamans. — Tāpēc vajadzētu lielāko daļu kauji­nieku nostādīt aiz dzelzceļa uzbēruma.

— Neesmu vienis prātis. Vispirms ar zaldātiem mums jārēķinās tikai vispārējās trauksmes gadījumā. Telefona līniju mēs pārgriezīsim, bet paši, protams, lieku troksni necelsim.

— Bet ja kāds no administrācijas ēkas pa tumsu tomēr aizlavās un brīdina?

— Tad piecdesmit cilvēku — vairāk nekādi nevaram izdalīt — šā vai tā pārāk maz, lai uzsāktu regulāru kauju pret četriem simtiem. Ko tu teiktu, ja mēs tur noliktu Faustu ar dažiem bumbu metējiem? Zaldāti no mūsu bumbām baidās kā velns no vīraka.

— Pareizi! Kādas piecpadsmit minūtes noteikti aiz­turēs, un vairāk mums nevajag, — Atamans piekrita.

— Korpusā pietiks ar kādu desmitu, — Robis turpi­nāja risināt uzbrukuma plānu. — Tur nav kur apgriez­ties, vēl traucēs cits citu. Un atslēgu arī vairāk nav.

— Robi, man ir lūgums …

— Tu gribi komandēt šo nodaļu?

— Jā, tur taču Dīna.

— Saprotu, bet neies cauri. Tev ar labākajiem šāvē­jiem jāpaliek pagalmā, lai atgrieztu administrācijas ēku no pārējā cietuma.

— Cik vīru man ņemt?

— Visus atlikušos. Administrācijas ēkā uzturas bruņotā sargu rezerve, no turienes draud vislielākās briesmas.

— Labi, tad es pirmā kārtā izvēlos Bračku un viņa puišus.

— Tā arī es domāju. Brašo un Steņku Razinu patu­rēšu sev … Viss?

— Liekas, tā kā būtu.

Viņi apklusa. Brīžiem no mākoņiem izpeldēja šaurais mēness sirpis, tad starp krūmiem miglaini iezīmējās te galva, te zābaks, citur revolvera stobrs. Pret naksnīgajām debesīm kā neieņemams cietoksnis tumši un mēmi slējās draudīgie cietuma korpusi.

— Vai tev nenāk prātā, ka šai kaujā mēs varam krist? — ierunājas Atamans.

Robis paraustīja plecus —- arī viņš nupat bija do­mājis to pašu.

— Dīvaini, — turpināja Atamans, — parasti es pat vislielākajās briesmās nešaubos, ka palikšu dzīvs, bet šoreiz tāda sajūta, it kā mani skartu nāves ēna. Lūk, nomiršu, un kāda tam jēga? Vai tie, kas nāks pēc mums, pratīs to novērtēt? Varbūt vairums šo ļautiņu paliks tikpat sīki un gļēvi kā tagad?…

— Par to jau mēs cīnāmies, lai ļaudis mainītos uz augšu. Dodiet viņiem labāku dzīvi, un viņi paši kļūs labāki.

— Man personīgi, jāatzīstas, galvenais, lai dzīve ne­būtu tik nejēdzīga kā šodien, lai tā kļūtu skaista.

— Vai tas nav viens un tas pats?

Pielīda tumšs stāvs.

— Telefona līnija pārgriezta pa tīro, brālīši, — izru­nāts čukstus, Bračkas iemīļotais vārdiņš skanēja ne tik daudz bravūrīgi, cik sazvērnieciski.

Un patiešām, kad Robis deva pavēli, kas pa ķēdi aiz­skanēja tālāk, 1111 no tumšajiem kapiem piecēlās tumši stāvi, varēja likties, ka miroņi te sazvērējušies pret dzī­vajiem. Patiesībā tā bija dzīvība, kas devās kaujā pret nāvi.

Kopš Dīna zināja, ka te vairs nav ilga palikšana, kamera likās daudz gaišāka un plašāka. Domās viņa jau atvadījās no cietuma, atvadījās kā no ienaidnieka un tomēr kā no drauga. Šeit viņa bija sapratusi, ka spēj spītēt visam, ko vien nesīs cīnītājas mūžs. Varbūt reizēm ar iekšējām baiļu trīsām — galu galā viņa vēl jauna un gribas dzīvot — un tomēr ar paceltu galvu.

Klusumu iztraucēja skaudra, metāliskā skaņa. Sā­kumā Dīnai likās, ka uzraugs grasās atslēgt kameru. Kas viņam meklējams tik neparastā laikā? Neviļus meitene atskatījās uz gultu, kur vēl nesen bija glabājusies maizes bumba. Tad ar atvieglojumu atcerējās, ka vienā reizē kāri noēduši to — tik liels bijis viņas izsalkums pēc vairāku dienu pusbada.

Uzraugs iekšā nenāca, bet troksnis pie durvīm nemi­tējās. Un tas nemaz neskanēja pēc slēdzenes, drīzāk pēc instrumentiem. Ko viņi tur taisa?

Pēkšņi saprata un sastinga kā nedzīva. Pārmaina atslēgas! Kāds nodevis — un viņas vainas dēļ! Ne jau velti Atamans piekodinājis klusēt. Izlabot izdarīto kļūdu vairs nevar, paliek tikai viens pienākums — brīdināt biedrus.

Rakstīt nedrīkst — zīmīti var pārķert nodevējs. Jāat­rod cits ceļš …

Un Dīna ņēmās dauzīt dūrēm dzelzs durvis, vēl un vēl, kamēr rokas pārplūda asinīm. Viņa sita ar visu spēku, ar visu izmisumu. Un nepārstāja kliegt. Beidzot durvis atvērās.

— Es tev parādīšu trakot! Uz karceri sagribējies, maita?!

Uzraugs rupji satvēra viņu un izrāva gaitenī. Dīnai nerūpēja, kurp viņu velk, kas ar viņu notiks. Viņa bija panākusi savu un tagad kliedza tā, ka atbalsojās viss korpuss:

— Nodevība! Atslēgas pārmaina! Nodevība!…

Meitenes sauciens sasniedza Parabellumu. Par pare­dzamo uzbrukumu zina tikai trīs — Grietiņa, viņš un … nodevējs. Viņš nedomāja to, viņš saprata ar sirdi. No sirds šī baigā pārliecība kopā ar trakojošajām asinīm ieplūda rokās un, pirms Lips Tulians paguva tikt pie brauniņa, tās jau saslēdzās ap nodevēja kaklu.

Uzraugam izdevās izglābt Lipu Tulianu pēdējā mirklī. Nezinādams, ko iesākt ar pusdzīvo, viņš nonesa to tukšā kamerā un pēc paraduma aizslēdza. Tad aizveda Dīnu lejā uz karceri.

Ēna aiz ēnas slīdēja gar cietuma ārējo mūri, apstājās pie vārtiem. Izšķīrējs mirklis. Gandrīz katram aizrāvās elpa. Šai nedabiskajā klusumā atskanēja soļi pie dzelz­ceļa uzbēruma. Tur Fausta bumbinieki ieņēma pozicijas.

Atamans iebāza slēdzeni durvīs.

— Kas nāk? — vaicāja miegaina balss.

— Priekšnieku nepazīsti, vki? — Atamans atdarināja Ludviga vācisko akcentu.

Sargiem vairs nebija laika šaubīties vai ticēt, tie jau gulēja sasieti, aizbāztām mutēm. Bez sarunām, bez trok­šņa kaujinieki virzījās tālāk. Un pēkšņi — dobja skaņa, kas varēja dārgi izmaksāt. Bračkam bija izkritis zem svārkiem aizbāztais cirvis. Viņš nolieeās, lai to paceltu, un tikai tā izvairījās no Atamana zvēliena.

— Piena puika! — tikko dzirdami šņāca Atamans. — Šaut traucēs, lai paliek!

Taču Bračka paklausīja pa pusei. Iespiedis rīku Brašajam rokā, viņš čukstēja:

— Zin, noderēs, tici man!

Nekur nekas nepakustējās. Varēja doties.tālāk. Robis pamāja, un piecdesmit vīru kā labi apmācīti zaldāti izre- tinājās gar žogu, aiz kura mirgoja administrācijas ēkas logi. Uguns aizsegums bija radīts. Tikai tagad Robis ar savu grupu šķērsoja pagalmu.

Korpusa durvis. Nākamais un pats grūtākais šķērslis. Vai izdosies to pārvarēt? Biedriem par izbrīnu Robis izdarīja kaut ko pilnīgi pārsteidzošu — viņš skaļi pie- bungoja.

— Ātrāk! Trauksme! Kaujinieki iebrukuši!

Durvis atsprāgst. Zvēliens pa galvu, tuvcīņa ar sargu, un ceļš brīvs. Mīdot kājām nokritušās spēļu kārtis, Robis metas pie pirmās kameras. Ar iekšējām trīsām viņš iestumj atslēgu caurumā. Ja nu tomēr Fausts nav pār­vedis īstās? Griežas. īstās! Tagad vairs greizi nevar iziet!

Robis apstājas uz sliekšņa. Viņš vēl nekad nav bijis cietumā. Mazā kamera, kuru skatieniem atklāj kontrol- spuldzes tumšā gaisma, rādās spokaina. Tikpat spokains liekas sarāvies stāvs uz kojas.

— Ātrāk ārā!

Atbildes nav.

— Tu esi brīvs, biedri, vai nesaproti?

— Nevaru paiet. Esmu galīgi sadauzīts, — atbild māksloti dobja balss.

Bet Robis tomēr pazīst runātāju. Lips Tulians!

— Sātans! Atslēga neder! — šai brīdī atskan lāsts.

Un tad no otrās puses kā atbalss:

— Neder! Neslēdzas vaļā!

Robis izskrien, aizcertot aiz sevis durvis. — Nevar būt! — viņš uztraucas, izrauj no Brašā rokām slēdzeni. Izmēģina pie vienas kameras, pie otras. No iekšpuses cilvēki metas pie durvīm, kliedz:

— Šurpu! Šurpu! Atbrīvojiet!

Bet ko tas līdz? Atslēga pat nelien caurumā. Visur tas pats. Robis šai mirklī nespēj domāt ne par to, kāpēc atslēga neder, ne par Lipu Tulianu, viņš tikai drudžaini mēģina aptvert: ko tālāk?

— Taisiet vaļā!… Atbrīvojiet mani!… Kāpēc mani nelaiž ārā?… — Šie saucieni nokaitētām adatām dūrās Robim smadzenēs.

— Robi! — kāds no ieslodzītajiem bija viņu pazinis pēc balss. — Te es esmu. Fredis no Pola fabrikas, man iedeva divdesmit gadu.

Bet viņš tiem nevarēja līdzēt. Lēmums bija pie­ņemts — negrozāms, varbūt nežēlīgs, tomēr vienīgi pareizais.

— Biedri! Klusu! — viņš sauca. — Mums nav ne laika, ne rīku. Mēs varam atbrīvot tikai nāves kandi­dātus.

Kliedzieni, kas bija skanējuši no visām pusēm, kā uz burvja mājienu rimās. Tikai no devītās kameras vēl dzirdēja izmisīgu balsi:

— Robi, vai tiešām tu esi aizmirsis? Es taču esmu Fredis.

Tad arī tā apklusa. Toties pirmajā stāvā, otrajā, tre­šajā — visos stāvos reizē cēlās aicinājums:

— Parabellum! Ziben! Atsaucieties!

Un skaļāk par*visiem Robis.

— Grietiņa! Kur tu esi? Dīna!

— Robi, te viņi ir! Atradām!

Robis uzbrāzās otrajā stāvā:

— Kuri ?

— Zibens un Parabellums.

— Un Grietiņa?

— Esot kaut kur šai stāvā, — atbildēja Brašais.

— Meklējiet! Meklējiet! — un Robis jau atkal kliedza:

— Grietiņa!

Raustīdams kameru durvis, viņš skrēja uz gaiteņa galu. Vienas padevās. Atejas telpa. Pirmais, ko Robis

ieraudzīja, bija nevis kaktā iespiedies uzraugs, bet at­slēgu saišķis viņa rokā. Dabūt \atslēgas, dabūt tās, lai tas maksā kaut dzīvību. Robis metās uzraugam virsū. Bet tas bija ātrāks. Uzminējis nodomu, iesvieda saišķi atejā.

Roba nervi neizturēja. Aizmirsis paša brīdinājumu nešaut bez ārkārtējas nepieciešamības, viņš ietrieca lodi uzrauga nolādētajā sirdī.

Atamans pilnīgi paļāvās uz Robi, — kur ir Robis, tur izlēcieni nav iespējami. Viņš nav cilvēks, bet granīta pie­mineklis. Ne viņam pašam vājību, ne viņš tādas atļaus citiem. Viennīcu korpusā nekas nevar misēties, un tomēr Atamans pārdzīvoja. Lai padzītu uzmācīgās domas, pār­laida skatienu saviem puišiem, kas stāvēja piecus soļus cits no cita. Revolveru cietā zaigošana nomierināja viņu. Tur bija gan smagie parabellumi, gan mazie, parocīgie brauniņi, gan garstobrainie kolti, bet visvairāk — iemī­ļotie mauzeri. Vīri pēc iespējas turējās ēnā, tomēr Ata­mans varēja saredzēt pat patālo Bračku. Lūk, kas vājina viņu poziciju. Nevienam vien kaujiniekam niezēja pirksti ar labi tēmētu lodi nodzēst sasodīto lampu, kas gaismoja aiz muguras. Bet to nedrīkstēja. Pirmais šāviens uzcels no miega bruņoto rezervi un kazaku nodaļu, kas tur pastāvīgi dežurēja.

Un tad šis šāviens atskanēja no korpusa puses. Ata­mans ievaidējās kā ievainots sirdī. Tagad viss atkarājās no viņa puišiem! Tikai noraudzīties atpakaļ uz viennīcu korpusu, jāraugās uz priekšu.

Administrācijas ēkā iedegās ugunis. Atamans pacēla roku. Puiši saprata bez vārdiem — pagaidām nešaut. Bet, kad vienos kreklos izskrēja pirmie, sargus un kaza­kus sagaidīja saskaņota zalve. Atamans raidīja savu lodi citā virzienā — sašķaidīja lukturi. Pagalms iegrima tumsā.

Toties pretinieks uz apgaismotās mājas fona bija labi saredzams. Bračka izvēlējās par mērķi garu kazaku.

Vispirms no ienaidnieka rokām izkrita šautene, tad tas pats saļima. /

— Sanāk! Sanāk pie svaigām reņģēm! — auroja Bračka un nogāza v^l vienu zaldātu, arī šo šāvienu pa­vadīdams ar triumfējošo: — Knaukš! Mēs jums parādī­sim, kurš kuru! —/ Bračka nebija aizmirsis sešas ielenk­tajā komūnā pavadītās stundas. Tagad uzbruka viņš, tagad viņš var atspēlēties!

Atamans pēc katras zalves skatījās pulksteni. Piecas minūtes, septiņas, desmit. Ikkatra ir ieguvums, var atvērt vēl vienu kameru, atbrīvot vēl kādu ieslodzīto. Bet mi­nūtes krājas un krājas. Nu vairs nav joki. Vai Robis prātu zaudējis? Viņš taču zina, ka mums jāizlaužas, pirms ierodas pastiprinājums no kazarmām … Sakodis zobus, Atamans turpināja šaut. Viņš kaut ko gaidīja un arī sagaidīja — tālu taures signālu. Tikko saklausāms kaujas troksnī, tas skanēja melodiski un sudrabaini kā zvārguļu muziķa un tomēr vēstīja nelaimi — kazarmās trauksme.

— Bračka!

Tas jau bija sapratis un trauca uz korpusu. Bet skrē­jienā vēl apgriezās, lai raidītu pēdējo lodi pret ienaidnie­kiem, kas, taures signālu iedrošināti, atkal izbira no ad­ministrācijas ēkas.

Robis nebija zaudējis prātu. Bet daudz netrūka. Katrs cirvja trieciens ilgst sekundi. Laiks iet uz priekšu, bet durvis vēl turas pretī. Un ārā šauj. Uz vienu vēzienu — vairāki šāvieni. Tie skubina kā pātagas cirtieni. Bet, jo vairāk steidzas, jo nedrošāka top roka. Pietiek sitienam kļūt vājākam, kad jau cits stājas nogurušā vietā. Viņu daudz, cirvis tikai viens. Deviņiem bezspēcīgi jānoskatās, kā metāls cīnās ar metālu. Viņos plosās vēlēšanās iz­skriet ārā un mesties kaujā, taču pavēle piekaļ.

Pēdējie cirtieni. Zibens ir brīvs.

— Kur Dīna? — Roba balss ir galīgi aizsmakusi.

— Nezinu. Kad sacēla traci, viņu aizveda, — un Zi­bens, kura spēki vēl svaigi, pirmais sāk apstrādāt Para­belluma kameru.

Robis jūt — šeit kavēties vairs nedrīkst. Jau pirmās durvis prasījušas desmit minūtes; Jāatkāpjas! Bet viņam vienkārši nav gribas spēka dot pavēli pamest Parabel­lumu. Lai noslāpētu sevī prāta balsi, viņš pats paķer cirvi.

Durvis ļodzās, jo no iekšpuses Parabellums ar visu savu svaru metas pret tām. Beidzot viņš varēs atbrīvoties no neizturamā smaguma — pateikt, kur nauda! Ko viņi tur ārā tūļājas?

— Šurp cirvi! — Parabellums kliedz caur lodziņu.

Kalēja varenie triecieni sadragā durvis.

— Kur Dīna? — sagaida viņu Robis. — Vai tu tiešām nezini ?

Bet Parabellums tik ilgi klusēja, ka vairs nespēj nociesties nevienu sekundi:

— Turpat zem peldiestādes. Piecus soļus no kāpām, pie kailā pāļa, — čukst Parabellums.

— Kas? — Robis jau nekā vairs nesaprot.

— Nauda! Es neesmu nodevējs! Mūs nodevis Lips Tulians!

— Pie velna! Es tev prasu, kur ir Dīna.

Ticis vaļā no sava sloga, Parabellums nu spējīgs do­māt par ko citu. Uz kurieni aizveda Dīnu? Uz citu kor­pusu? Atpakaļ uz muzeju? Viņš pirmo reizi redz Robi tādu, jūt, ka tas Robim pašlaik vissvarīgākais pasaulē. Jāpalīdz. Parabellums domā. Smagi un neizturami ilgi. Tad vecā katordznieka pieredze pasaka priekšā vienīgo pareizo:

— Laikam karcerī.

— Kur?

— Lejā.

Vel desmit minūtes, lai uzlauztu durvis. Neprāts! Bet nekā nevar darīt! Robis grābj cirvi.

— Brālīši! Ņemiet kājas pār pleciem, tūlīt zaldāti būs klāt! — gaitenī parādās Bračka.

Parabellums, kas beidzot atkal tur rokā ieroci, drāžas lejā pa kāpnēm ar tādu ātrumu, ka pat Bračka nevar sekot. Arī pārējie sakustas, tad atskatās uz savu ko­mandieri.

— Ko jūs blenžat! — Robis pats nezina, kāpēc gan­drīz aizsmok no niknuma. — Pazust!

Citu lēmumu viņš nedrīkst pieņemt. Viņš pazīst Ata­manu. Kamēr korpusā būs palicis kaut viens kaujinieks, tas ar saviem puišiem neatkāpsies, jaus sevi sakapāt. Vienā svara kausā septiņdesmit cilvēku, otrajā Dīna. Labāk upurēt vienu cilvēku, kaut tas būtu dārgākais virs zemes.

Fausts nekā nezināja par Roba lēmumu, bet pats diez vai būtu rīkojies citādi. Tiesa, kad cietuma pagalmā sākās apšaude, viņš zaudēja savas parastās analizēs spējas. Kas ar Dīnu? Vai pagūs viņu atbrīvot? Vajadzēja izrēķināt, cik sekundes prasa katru durvju atvēršana, un aplēst vidēji nepieciešamo laiku. Bet kā var zinātniski domāt, kad runa ir par māšeli?

Taču, jo ilgāk sprakstēja mauzeru un šauteņu kārtas, jo mazāk viņš domāja par Dīnu vien. Briesmās viss pa­sākums. Tagad nav tik svarīgi atbrīvot kādu lieku ieslo­dzīto, galvenais — kārtībā atkāpties, atstāt kaujas lauku kā uzvarētājiem. Robis atbild par šo pasākumu ne vien Federatīvās komitejas, bet visas tautas priekšā. Uzvara iedvesmos tūkstošus, sakāve, kaut daļēja, laupīs drosmi un ticību.

Kad vējš atnesa no kazarmām trauksmainās tauru skaņas, Fausts pavisam aizmirsa māsu. Ko Robis tur kavējas? — domāja viņš, nikni plūkādams bārdu, — tas taču ārprāts! Tā ir pašnāvība! Lai pamet visu, kaut vai Dīnu, ja citādi neiet! Gan izgudros, kā viņu citreiz at­brīvot … Vienīgais, kas drīkst tagad rūpēt, — kā apvie­not spēkus un izlauzties no cietuma.

Taures nemitējās pūst. Kazarmās cits pēc cita uzlies­moja logi, dzirdēja soļu klaudzoņu, aprautas, neskaidras pavēles, ieroču šķindas. Fausts pavērās biedros. Ne ar ko tie neizpauda, ka arī viņus grauž tas pats. Puiši mie­rīgi gulēja, pieplakuši vēsajai zemei. Viens pārbaudīja detonatoru, otrs atbalstījās uz elkoņa ūn pievilka kājas, lai atvēzienā varētu ielikt visu spēku. Katrām rokā pa bumbai. Sprāgs kā pulksteņi — par to Fausts nešaubījās.

Atlika tikai gaidīt.

Šonakt tas bija vēl grūtāk nekā toreiz Atlētu kluba sētā. Bet tagad viņš atradās postenī un nedrīkstēja ļau­ties jūtām. Lai aiztrenktu nemieru, kas auga augumā, Fausts piespieda sevi atcerēties logaritmu tabulas pirmo lappusi. Ik pēc brīža ieklausījās tumsā, cenzdamies sa­prast, kas notiek cietumā. Lūk, revolveru zalves kļuva skaļākas, acīm redzot, pievienojušies citi kaujinieki. Lūk, caur vārtiem, atšaudoties skrējienā, jau nāk biedri. Vīrs pēc vīra trauc garām un pazūd naktī. Fausts pazīst Parabellumu, Zibeni. Pēdējais stāvs. Dīnas nav. Fausta puišiem jāpaliek — viņi sedz atkāpšanos. Dzird kolonas soļus. Zaldāti tuvojas.

Aizelsies atskrien Bračka.

— Robis pavēl jums atiet, saproties! — un tad gluži citā balsī, kurā izskan aizturētas raudas: — Atamans pazudis!

Atamans nezināja nekā, izņemot vienu — Dīna kar­cerī. Viņš nezināja, ka durvis nācies uzlauzt, viņš nezi­nāja, ka atslēgas neslēdz. Izprašņāt biedrus nebija ne laika, nedz iespējas. Viņš nejautāja, kāpēc Robis pametis Dīnu, un nenosodīja draugu. Bija dzirdējis tikai divus vārdus — Dīna karcerī — un jau likās pāri pagalmam uz viennīcu korpusu.

Nopakaļ lido lodes. Lai!

Korpuss. Pie durvīm guļ nekustīgais sargs, uz gaiteņa grīdas mētājas atslēgas.

Atamans paķer vienu, kā akls skrien tālāk. Tad at­jēdzas.

— Karceris! Kur ir karceris! — gaitenī atbalsojas viņa sauciens.

— Pagrabā, — no daudzām kamerām reizē atskan atbilde.

Lejā pretī sitas auksts un smacīgs gaiss. Pustumsā virknējas vienādas durvis.

— Dīna! — viņš kliedz.

— Ernest, — tikko dzirdami atbild kaut kur gaiteņa dziļumā.

Atamans ir jau tur, drebošiem pirkstiem iebāž atslēgu •caurumā. Durvis atveras — cietuma priekšniekam nebija ienācis prātā nodrošināt arī karcerus.

Bet kamera ir tukša.

— Ernest, — pavisam tuvu atskan balss.

Šoreiz Atamans vairs nekļūdās. Kamerā vēl tumšāks nekā gaiteni. Viņš neredz Dīnu, bet ar katru nervu šū­niņu sajūt viņas tuvumu.

Laime! Tik liela, ka Atamanu pārņem spējš vājums. Gribas nekustēties, tikai just Dinu savās skavās, palikt te līdz pasaules bojā ejai. Bet viņas roka jau velk uz augšu — ātrāk, ātrāk prom!

Pie korpusa durvīm Atamans jau atkal rīkojās ap­domīgi. Atgrūda vaļā. Ieplūda dzestrs gaiss. Tur tumsā glūnēja briesmas. Skurbums zibenīgi izkūpēja. Klusums nozīmēja, ka biedri jau projām. Viņam tagad jādarbojas uz savu roku. Caur vārtiem vairs nav ko mēģināt, jālūko izkļūt pāri mūrim. Atamans pielādēja mauzeri, jo labi zināja, kas viņus gaida'ārā.

Līdz žogam simts pēdu. Dīna skrien pa priekšu, Ata­mans nopakaļ. Visapkārt soļi, satrauktas balsis.

Vispirms sargi dosies uz viennīcu korpusu!—nospriež Atamans un, kaut gan tas pagarina ceļu, met līkumu. No tumsas iznirst vēl melnāka masa. Mūris! Bet bēgļi pamanīti.

— Stāt!

Atamans izšauj pirmais.

— Rāpies pāri! Ātrāk! — viņš pavēl un pats paskrien •dažus soļus nost, lai atvilktu uguni uz sevi.

Bet mūris ir tik augsts, ka Dīnai tajā neuzrāpties. Šāvieni gulst arvien blīvāk. Pagaidām Atamana mauzeris tur uzbrucējus pienācīgā atstatumā, bet, kamēr palīdzēs Dīnai tikt augšā, šaut nebūs iespējams. Un tad . ..

«Ko darīt? Robi, kaut tu būtu šeit! Kopā mēs iz­lauztos!»

Un pēkšņi viņš jūt ap sevi tukšumu. Lodes vairs nesīc. Sargi šauj uz otru pusi.

Atamans pat necenšas saprast, kāds brīnums noticis. Viņš uzceļ Dīnu augšā, pats rāpjas pāri, ielas pusē no­laižas zemē. Viņi ir glābti!

Cilvēks, kas izglāba Atamanu un Dīnu, bija Robis.

Viennīcu korpusa durvis aizslēgtas, tomēr tās jau dreb zem vajātāju triecieniem. Un viņam tikai viena lode. Toties daudz laika. Tagad vairs nav kur steigties — Dīna ir sveikā. Kopš tā brīža, kad kaujinieki atradās drošībā, kopš Robis pārstāja būt Federatīvās komitejas ieceltais komandieris un varēja beidzot piederēt sev pa­šam, viņš ne par ko citu nebija domājis. Par Dīnu viņš domāja, kad devās šai gājienā, kas pašam šķita tikpat kā bezcerīgs, domāja, kad nolēca cietuma pagalmā, kad, skriedams uz viennīcu korpusu, izdzirdēja šāvienus, kad ar savu uguni palīdzēja Atamanam un Dīnai izkļūt brīvē. Tad viņu ievainoja, ielenca. Un nu viņš ir šeit, ieslēdzies viennīcu korpusā, ar vienu vienīgu lodi aptverē.

Viņš paskatījās uz sīko asins strūkliņu, kas pilēja uz grīdas un nodomāja: lūk, tā aizplūst dzīve. Cik tad sen kautrīgs puišelis palīdzēja mazai meitenei aiznest uz mājām milzīgu ķirbi? Meitenītei bija gaišas bizes, tādas kā pasaku meitenei. Gadi gāja, bet Robim Dīna tā arī palika pasaka. Roba īstenība bija citāda — raupja un nežēlīga, viņa dzīves tiesa — cīnīties, šaut un nāvēt. Citādi šodien nevar. Darīt tikai labu būs nākošo paaudžu privilēģija.

Nupat likās, ka laika vēl bez gala, taču, uzmetis skatienu durvīm, kas jau ļodzās eņģēs, Robis saprot, ka arī tas iet uz beigām. Nu viņa pēdējais īpašums — viena lode. To viņš pataupījis sev, tā ļaus vienā lēcienā pārlēkt pāri visam, kas gaida, ja viņš nokļūtu Rēgusa rokās.

Robis pielika revolveri pie sirds, bet tūdaļ nolaida. Nē, vēl rēķini ar dzīvi nebija noslēgti. Viņš nedrīkstēja aiziet, kamēr nodevējs dzīvs.

Atslēga vēl atradās kameras durvīs. Robis pārkāpa slieksni un tūdaļ saļima — Lipa Tuliana brauniņš bija divreiz norībējis. Taču arī krizdams Robis neizlaida mauzeri. Jau gulēdams uz klona, viņš saņēma visu savu gribas spēku, lai roka netrīcētu, un izšāva. Acis jau klāja migla, viņš nekā neredzēja, bet pēc klusuma saprata, ka trāpījis. Tomēr gribējās mirt ar pārliecību, ka pēdējais darbs padarīts līdz galam. Collu pa collai Robis vilkās klāt, līdz sataustīja nekustīgo ķermeni. Ieklausījās. Nodevēja sirds vairs nepukstēja.

Tagad vairs nebija žēl šķirties no dzīves. Pirksti vēl aptvēra ieroča tēraudu. Divi vien mēs esam palikuši, biedri mauzeri!

Tad arī tas izslīdēja no pirkstiem, un Robis atradās aci pret aci ar nāvi.

Tad šķita, ka pāri liecas karogi — melnais «Slava kritušiem!», sarkanais «Lai dzīvo revolūcija!». Pēc tam vairs nebija nekā.