Biedrs mauzeris

VIENPADSMITĀ NODAĻA, kurā apcietināšana seko apcietināšanai

«Patlaban atrodos pilsētā, kuru jūs velti meklēsiet mūsu kartēs — diez vai mazā Jelgava tur būs atzīmēta. Meklējiet franču vēsturē. Savā laikā Ludviķis XVII at­rada te patvērumu no revolūcijas giljotīnas. Šodien arī te viņa galva nebūtu droša, jo revolūcijas vilnis at- vēlies līdz pat šai idiliskajai Kurzemes pilsētiņai.»

Izlasījis Šampiona korespondences pirmās rindas, telegrāfists teica:

— Trāpīgi uzrakstīts! Bet diemžēl nevaru nosūtīt — līnija uz Rīgu bojāta.

— Ahā, saprotu … Tā kā jums nav Ludviķa, kam nocirst galvu, jūs cērtat telegrāfā stabus.

Šampions bija gaužām apmierināts ar izdevušos vārdu spēli, kuru nolēma iepīt arī rakstā, un tomēr ju­tās sāpināts. Lasītājam jāsaņem ziņas gluži karstas, tā sakot, no pannas. Kas viņš citādi par žurnālistu? Bet, kā par spīti, vilciens iet tikai rīt no rīta. Tas ir, ja vispār ies, jo šai zemē, paldies dievam, nevar sūdzēties par pārsteigumu trūkumu.

Rikšiem Šampions devās gar galvenās ielas koka kolonādi, gar gubernatora pili, kuras pagalmā savā laikā staigājis tas pats septiņpadsmitais Ludviķis, bet tagad zviedza kazaku zirgi, šķērsoja zaldātu apsargātos tiltus. Visur karājās paziņojumi par Kurzemē nesen pasludināto karastāvokli, aizliegumi pulcēties uz ielas, garu garās instrukcijas, kurās gandrīz viss tika noliegts, izņemot tiesību apliecināt savu padevību viņa majestā­tei Nikolajam Otrajam, Viskrievijas imperatoram, Poli­jas caram, Somijas lielkņazam, Kurzemes hercogam et cetera et cetera. Arī ormanis, kas kūkoja tālo braucienu zirgu stacijā, pieprasīdams dubultu maksu, atsaucās uz karastāvokli un no tā izrietošām grūtībām sadabūt auzas.

Četru stundu brauciens padarīja Šampionu vai traku. Vienīgais laika kavēklis bija skaitīt apgāztos stabus, pie kuriem spurojās pārgriezto vadu gali. Pāris verstu aiz Valdekas Šampiona rati izmijās ar piecām droškām, kas devās Jelgavas virzienā. Tajās stāvēja, sēdēja, bet pa lielākai tiesai gulēja studentu korporā­cijas «Fraternitas Rigensis» bursi, kurus pat nemierīgie laiki nespēja atturēt no tradicionālā komerša Lindes viesnīcā. Tie, kurus ceļā tukšotās alus muciņas vēl ne­bija nogāzušas no kājām, vicināja gaisā krāsainas for­mas cepurītes un skurbušām rīklēm auroja «Gaudeamus igitur» pārmaiņus ar «Pie melnās valzivs Askalots, tur dzērājiem bij prieks». Kāds kundziņš, kuram deķelis brīnumainā kārtā turējās uz paša pakauša, uzrāpās uz mucas un demonstratīvi izkliedza:

— Nost revolūciju! Vivat ķeizars!

— Kauču viņš aizrītos ar savu ķeizaru! Kauču viņus kāds pamatīgi samizotu, barondēlus nolādētos! Kauču no viņiem tikai smaka paliktu!

Izlādējis savu niknumu, Šampiona važonis visu ceļu nīgri klusēja, un korespondents jutās laimīgs, kad bei­dzot priekšā parādījās Rīgas šlagbomis un sarga būda. Tikko nogurušie zirgi apstājās pie galvenā telegrāfā* Šampions metās pie lodziņa.

— Ļoti steidzīgi! Lūdzu pārraidīt pēc ekstra tarifa.

Pār morzes aparātu noliecies ierēdnis pacēla galvu:

— Ā, Šampiona kungs! Šoreiz jūs gan nelaikā, pie­nāciet pēc pāris stundām.

— Es jūs lūdzu uz ceļgaliem! Ne tikai savā, visu manu lasītāju vārdā.

Telegrāfists tik kategoriski pakratīja galvu, ka vidū šķeltās, melnās bārdas krēpes aizlidoja katra uz savu pusi.

— Jūs jau zināt, Šampiona kungs, es labprāt. Bet neņemiet ļaunā, goda vārds, šodien es tiešām nevaru. Man priekšā vairākas valdības depešas.

— Varat neatvainoties, es pilnīgi saprotu jūsu kļū­mīgo stāvokli. Bet man arī ir valdības depeša. Lūk, finansu ministra pašrocīgais paraksts.

Bārdainais telegrāfists, pat neuzmezdams skatienu ministra faksimilam, žigli noglabāja naudas zīmi krūšu kabatā.

— Tādas telegramas es allaž esmu gatavs pārraidīt ārpus kārtas. Pēc stundas jūsu korespondence būs Parīzē.

Uz ielas Šampions izgāja ciešā apņēmībā doties tieši uz mājām, ieņemt «miega zāles» ar piecām zvaigznītēm un likties uz auss. Taču pielika ieraudzīt pie Oto Švarca kafejnīcas Rusenieku, lai visi labie nodomi būtu vējā. Labu laiku viņš nebija redzējis savu draugu. Pie tam varbūt atkal gatavojās kāds lielāks pasākums. Cik tad ilgi lasītāji var pārtikt no viena vienīga uzbrukuma bankai?

— Ilallo, Rusenieka kungs! .. . Rusenieka kungs, pagaidiet! . . . Tikai uz vienu vārdu . ..

Lai cik Atamans cienīja Šampionu, šoreiz viņš tomēr neapstājās. Vispirms viņš tagad saucās fon Vulfiuss un zem šī vārda īrēja pie vecas vācu baroneses mēbe­lētu istabu ar visu apkalpošanu. Otrkārt, viņš pašlaik steidzās pie Dīnas. Robis, bīdamies nodevības un tālāku iekrišanu, gan stingri piekodinājis nerādīties atklātās vietās, kur nu vēl kopā. Veselu dienu Atamans bija cītīgi izpildījis šo priekšrakstu un, ieslēdzies savās čet­rās sienās, dalījis laiku starp vīna pudeli un Aspazijas mīlas liriku. Taču cik ilgi var sevi tā aprakt? Kad pie­nāca Dīnas vēstule ar lūgumu iegriezties, viņš noprie­cājās par ieganstu izrauties brīvībā. Pat iestāstīja sev, ka pansijas saimniecei ilgstoša mājās tupēšana rādīsies aizdomīga.

Paātrinājis gaitu līdz tādam tempam, kas nebija pa spēkam pat Šampiona garajām kājām, viņš ātri vien sasniedza divstāvu māju, kur atradās ateljē «Parīzes šiks». Parterā notika pārdošana un uzlaikošana. Patla­ban Gērkes kundzes uzņēmums pārdzīvoja grūtas die­nas. Gar sienām stāvēja vaska lelles, tērptas pēc pēdējā modes kliedziena, un ar savām tukšajām acīm noraudzī­jās tukšajā zālē. Manekeni bez galvas, rokām un apakš- rumpja kvernēja kaktos bezcerīgā plikumā, kuru aiz­sedza tikai krūtīs iedurtas kniepadatas. Gērkes kundze, cenzdamās ar nedabiski laipnu smaidu pārspēt vaska lelles, iznāca Atamanam pretī, taču, uzzinājusi, ka ap­meklētāju atvedusi nevis rudens sezonas tuvošanās, bet vēlēšanās apciemot kādu šuvēju, ar niķelētu olekti ni­cīgi parādīja uz augšu.

Telpai, kurā strādāja meitenes, trūka apakšstāva greznības, pat griesti te bija daudz zemāki. Caur appu­tējušiem logiem, kas vērās uz mūru iežogotu sētas šahtu, ielauzās paskopi saules stari. Celdamies no drānu ba­ķiem, putekļi lidoja gaisā, kuru piepildīja triju šujma­šīnu rūkoņa. Pārējās bija apsegtas, ķeblīši to priekšā tukši. Šajos krizes laikos Gērkes kundze nodarbināja ti­kai pašas veiklākās šuvējas.

Ieraudzījusi Atamanu, Dīna nometa šķēres un, nolē­kusi no galda, steidzās pretī.

Atamans viņai pateicīgi uzsmaidīja. Pēkšņi sagribē­jās pateikt draudzenei visskaistākos, viskvēlākos vār­dus — tik maz taču līdz šim bijis izdevības runāt par savām jūtām. Bet arī šoreiz to nedarīja — garderobe ar savu nelielo, mušu aptraipīto logu, māla mazgājamo bļodu, cinka spaiņiem tīram un netīram ūdenim nerā­dījās diez cik piemērota vieta mīlas valodām. Tāpēc Atamans lietišķi apvaicājās:

— Vai kas noticis? Kādēļ tu mani sauci?

Dīna bija gaidījusi skūpstu, vismaz kādu maigu vārdu, bet, pieradusi pie Atamana omas straujajām mijām, neapvainojās. Cenzdamās pieskaņoties tonim, atbildēja:

— Fausts atsūtījis telegramu. Viņam nepagarina uzturēšanās atļauju . . . Cik varu spriest, mūsu ieroču pasūtījums paliek spēkā, bet kārtot to vajadzēs kādam citam. Brālis jau ceļā uz Rīgu.

— Un tas ir viss? Vai tev nekas vairāk nav man sakāms? — Atamans jutās tā kā vīlies.

Dīna piesarka.

— Vai pats nejūti? .. . Man ļoti gribējās tevi re­dzēt … Es biju tā nobažījusies. Seit taču nav tik bīs­tami sastapties, vai ne? Darbnīcā nav tā kā mājās, uz ateljē nāk tik daudzi cilvēki .. .

— Ek, ko tur daudz! Robis pārspīlē ar savu piesar­dzību. Kas attiecas uz mani, vispār nav ko raizēties. Ne mani kāds dabūjis rokā, ne arī dabūs.

Dīna ar diviem pirkstiem noglāstīja Atamana matus:

— Apkārt tik daudz bēdu un asiņu, katru dienu glabā tik daudz kritušo . . . Reizēm man šķiet, ka man vispār nav tiesību būt laimīgai. Un es pat nezinu, vai esmu laimīga pa īstam.

— Kurš par sevi var apgalvot, ka ir absolūti lai­mīgs! Tagad mūsu pasaulīte ir tāds būris ar plēsoņām, kur stiprākais domā tikai par vienu — kā tikt vājākam pie rīkles. Dzīvei jābūt dārzam, kur plaukst visas puķes, neatņemdamas cita citai ne sauli, nedz valgmi . . . Bet pagaidām laimei nedrīkst stādīt tik augstas prasības. Es, piemēram, cenšos apmierināties ar to, ko spēj sniegt acumirklis. Ilgojos pēc tevis, tagad ieraudzīju un jau esmu laimīgs, — un Atamans ieslēdza Dīnu savās skavās.

Tā tiešām bija acumirkļa laime, jo durvis atsprāga un Atamans ieraudzīja savus mūžīgos ienaidniekus.

Zibenīgā ātrumā Atamans aptvēra stāvokli. Ja bla­kus atrastos Robis vai cits biedrs, viņš nevilcinātos uz­sākt bruņotu cīņu. Divi kaujinieki pret trim slepena­jiem— tā būtu vienkārši izprieca. Bet blakus bija Dīna. Pretoties nozīmētu ieraut viņu briesmās. Par Dīnas drosmi Atamans vairs nešaubījās, bet ar to špiku lodes nerēķināsies — vajadzīga arī iemaņa un tuvcīņas pie­redze. Lai cik tas apkaunojoši, jālaižas lapās. Jā, bēgt un pamest Dīnu, citas iespējas nav. Meitenei tas neko daudz nevar kaitēt. Dīna policijai nav pazīstama. Ata­mans bija pilnīgi pārliecināts, ka špiki nākuši meklēt viņu.

Bēgt — bet pa kurieni? Durvis aizsprostotas. Šaut nedrīkst arī Dīnas dēļ. Atliek vienīgi logs. Kas par to, ka tas atrodas sešus metrus virs zemes, kas par to, ka kritienā var bīstami sadauzīties? Citas izejas taču nav.

Un, pirms Rēgusa aģenti paguva lietot revolverus, pirms Dina saprata viņa nodomu, Atamans ar kāju uz­spēra bļodu gaisā, iegāzdams špikiem acīs ziepaino ūdeni. Ieskrējiens, plīstoša stikla šķindoņa, un viņš ar visu loga rāmi jau bija ārā.

Lejā dežurējošais aģents vispār nedabūja atjēgties. Izdzirdējis brīkšķi, paskatījās uz augšu. Debesis aiz­klāja tumšs ķermenis, tad Atamans viņam uzkrita tieši uz galvas.

Lai cik šī nejaušā sadursme mazināja triecienu, Ata­mans kādu mirkli gulēja bez samaņas. Tomēr viņam kā parasti veicās, jo bija izsitis no ierindas vienīgo preti­nieku, kas atradās pagalmā — zaldāti apsargāja māju tikai no ielas puses. Šaut no loga špiki nedrīkstēja, ne­riskēdami trāpīt savējam, bet lēkt kaujiniekam pakaļ — par to viņiem neviens algu nemaksāja. Tad jau drīzāk saukt pēc zaldātiem. Izdzirdējuši uzbudinātus kliedzie­nus, tie nodomāja, ka uzbrūk priekšniecībai darbnīcā, un metās nevis uz pagalmu, bet caur uzlaikošanas telpu uz augšu. Aģenti savukārt steidzās lejā, un šaurajās trepēs radās sastrēgums. Nekāds ilgs laiks, tikai pus­minūte pagāja, bet, kad viņi iebruka pagalmā, ierau­dzīja tur vienīgi špiku, kas, klusi vaidēdams, mēģināja piecelties. Atamans bija izbēdzis.

Rēgusa ļaudis pietiekami labi pazina Atamanu, lai apzinātos, ka sākt vajāšanu būtu bezcerīgi. Un galu galā šoreiz viņu tiešais uzdevums taču bija apcietināt Dīnu Pūrmali.

. . . Meitenes apsardzībai atstātajam aģentam neie­nāca prātā, ka Dīna var pretoties. Arī viņa nedomāja izmantot vispārējo apjukumu bēgšanai. Šai mirklī mei­tene domāja tikai par vienu — palīdzēt Atamanam. Nevērojot špika pacelto ieroci, viņa pieskrēja pie loga un, segdama drauga atkāpšanos, abām rokām ieķērās rāmī. Nospriedis, ka arī meitene taisās lēkt laukā, aģents, cik vien jaudas, rāva viņu atpakaļ, bet velti. Dīna pat nemanīja, ka viņu velk, nejuta sāpes — ķer­menis bija sastindzis kā krampī, pirksti ar tādu spēku žņaudza stenderi, ka nagi, urbdamies kokā, nolūza. Visa dzīve bija sarukusi līdz nelielajam pagalma četrstūrim, kur katrs sīkums rādījās pārdabiskā spilgtumā. Lūk, stikla drumstalām nosētais asfalts, lūk, salauztais rā­mis, kas šķita pienaglojam pie zemes notriekto aģentu. Un, lūk, blakus Atamans — nekustīgs, izplestām rokām. Pirmajā mirklī Dīnai likās, ka Atamans ir miris, nekad vairs necelsies, un sirdi ieplūda tādas bēdas, it kā viņa pēkšņi būtu palikusi gluži viena uz pasaules. Bet tad, it kā gāzdamās tukšā traukā, asinis atkal iešlācās sirdī — Atamana pirksti sakustējās. Atbalstu meklēdami, tie slīdēja pa asfaltu. Viņš dzīvs! Lēnām, ar mokām Ata­mans piecēlās un, vilkdams savainoto kāju, aizstreipu­ļoja līdz mūrim.

Šai brīdī Atamans bija pilnīgi neaizsargāts mērķis. Taču aģents pie šaušanas netika, jo Dīna joprojām aiz­sprostoja logu un tādējādi izglāba draugam dzīvību.

. . . Piesardzīgi izmetis parasto līkumu, Robis iegāja pagalmā un paskatījās uz augšu. Trešā stāva malējā logā stāvēja pudele — zīme, ka komūnā viss kārtībā. Kopš Parabelluma apcietināšanas viņš bija uzskatījis par nepieciešamu ieviest šādu signalizāciju. Līdz šim nekas gan neliecināja, ka konspiratīvais dzīvoklis būtu izsekots. Tomēr, ja pastāv nodevība, — un par to pat­laban diemžēl vairs nav jāšaubās, — komūnai Stabu ielā agrāk vai vēlāk draud iekrišana. Tādēļ Robis pē­dējās divas dienas veltīja jaunas mītnes meklēšanai.

Kāpjot pa trepēm, otrajā stāvā skatiens apstājās pie plāksnītes «Krieviņ». Ja agrāk bija šķitis, ka šī sagadī­šanās apdraud pašu drošību, tad nu nācās atzīt, ka drī­zāk otrādi — viņu dēļ varēja iegāzties kaimiņi.

Līze attaisīja durvis neparasti klusi. Pielikusi pirkstu pie lūpām, viņa ievilka Robi virtuvē.

— Atamans … Atnāca ievainots. Pārsēju, tagad guļ, — stiprāk nekā jebkad Līzes balss pauda apbrīnu, ko viņa izjuta pret Atamanu.

Robis uz pirkstgaliem iegāja krēslainajā istabā un klusi apsēdās. Durvis uz blakustelpu bija vaļā. Dzirdēja, kā Atamans nemierīgi grozās gultā. Tad viņš ierunājās,

un Robis tā ir nesaprata, vai tie ir murgi vai saruna ar sevi.

— Nolādēts! — šis vārds skanēja drīzāk pēc vaida nekā pēc lāsta. ■— Aizveda garām . . . Tik tuvu, ka pie­tiktu izstiept roku … Manu Bīnu veda, apcietinātu! .. . Apcietinātu manis dēļ. .. Un es, Atamans, turpat pie­vārtē, nespējīgs palīdzēt . . .

Lai arī Atamans uz beigām vairs tikai murmināja, vārdi «Dīna apcietināta» ķēra Robi kā lode. Viņš iedrā­zās dibenistabā un sapurināja Atamanu:

— Tu murgoji, vai ne?!

Atamans ar pūlēm pacēla galvu. Visu seju sedza pārsējums, atstājot tikai šauru spraugu, kurā drudžaini kvēloja acis. Kamēr viņš stāstīja, Roba rokas te savil­kās dūrēs, te atkal atlaidās. Lai nodarbinātu tās, viņš aizdedzināja petrolejas lampu. Liesma stipri kūpēja, zīmēdama baltajos griestos melnas švīkas, bet Robis nevīžoja nogriezt degli zemāk.

— Piķis un zēvele! — nobeidza Atamans. — Kāds velns mani dīdīja aiziet pie viņas?! Pats iegrūdu Dīnu nelaimē!… Tu taču mani brīdināji!… Nu, saki kaut ko!…

Robim nācās grūti pārtraukt klusēšanu. Tikai klu­sējot viņš spēja sevi atturēt no kliegšanas. Ir jau pie­rasts zaudēt biedrus, bet zaudēt Dīnu, pazaudēt otrreiz, pazaudēt pavisam — tas ir pāri viņa spēkiem. Un to­mēr viņš apzinājās, ka Atamans šai mirklī cieš vēl vai­rāk, juta, ka tam jāpalīdz, jāsniedz kāds mierinājums — ja vispār var mierināt šādas sāpes.

— Tu pārspīlē, Ataman. Esmu pārliecināts, ka špiki nāca tieši pēc Grietiņas. Tu tur gadījies tikai nejauši… Cita lieta, ka varbūt nevajadzēja lēkt pa logu, bet mē­ģināt kopā izrauties . ..

— Kopā ar Grietiņu! Tu taču nedomā to nopietni?

— Tu viņā iemīlējies un tāpēc neuzskati Grietiņu par līdzvērtīgu kaujinieci. Tu viņā saredzi vienīgi mī­ļotu meiteni, kuru gribi kā bruņinieks pasargāt no vi­sām dzīves likstām. Ne velti tu iebildi pret to, lai viņa piedalītos uzbrukumā bankai. Tagad tev pašam jāatzīst, ka bez Grietiņas tas diez vai būtu izdevies!

— Konu kurš sauc par «izdevies», — atcirta Atamans.

— Divi apcietināti, un pie tam nav zināms, kur tā nauda palikusi.

Tikai tagad Robis pamanīja, ka lampa kūp, un no­regulēja degli.

— Es jau iesūtīju Parabellumam vēstuli cietumā.

— Un ko šis?

— Šorīt atbildes vēl nebija. Tūlīt uzzināsim, varbūt tagad .. . Līze!

Ienāca komūnas saimniece un, atslējusi muguru pret durvju stenderi, vaicājoši pavērās Robī.

— Vai no cietuma ir pasts?

— Tikai zīmīte no Zibeņa. Jūtas možs, liek visus sveicināt, lai par viņu nebēdājot.

— Tātad no Parabelluma nekā, — teica Atamans tādā tonī, it kā to jau būtu gaidījis. — Bet laika atbil­dēt bija gana. Ko tagad sacīsi, Robi?

— Ka, acīm redzot, viss kārtībā. Citādi viņš noteikti būtu atsūtījis ziņu.

— Kas nezin, tas domā, — pavīpsnāja Atamans.

— Ar tevi šodien vispār nav iespējams sarunāties. Grietiņas iekrišana tevi tā satriekusi, ka tev visur rēgo­jas nelaime.

— Ko tur strīdēties, apskaties paslēptuvē, un tu redzēsi, kuram no mums taisnība.

— Došos pēc naudas «Odina» atiešanas dienā, ne stundu agrāk. Es ticu Parabellumam, — cieti noteica Robis. — Bez tam man tagad daudz svarīgāks darbs priekšā, — viņš izvilka mauzeri un pārbaudīja, vai ap­tvere pilna.

— Tu par Lipu Tulianu? — Atamana balss bija zaudējusi pirmītējo kaislību.

— Par ko gan citu?! Vienu brīdi viņš mani bija tik veikli apvārdojis, ka pielaidu dažādas varbūtības. Ne­ņem ļaunā, bet biju spiests pat Grietiņu turēt aizdomās. Ja ne ar sirdi, tad vismaz ar prātu. Nu tā lieta ir skaidra. Parabellums arestēts stacijā. Grietiņa darba vietā. Arī šurp viņi jau sen būtu atnākuši, ja vien zi­nātu, kur meklēt. ..

— Tiešām, Lips Tulians ir vienīgais, kas nezina, kur atrodas komūna .. . Pateicoties tev. Tu taču no sākta

gala izteicies pret viņa iesaistīšanu, es biju tas, kas tevi pierunāja. — Atamanu tirdīja pašpārmetumi.

— Ko nu atkal par to . . . Ļaunāk, ka aizvakar ne­nošāvu viņu. Tev taisnība, reizēm es pārāk viegli uzticos cilvēkiem. Bet tagad Lipu Tulianu var izglābt tikai brīnums.

Atskanēja klauvējieni. Pēc mirkļa istabā iebruka Bračka. Par viņa garastāvokli liecināja kaut vai tas, ka parasti rūpīgi aizsietais kaklasaites mezgls bija atrisis.

— Brālīši! — viņš sauca. — Nu, vai zini, mēsli vagā! Lips Tulians arestēts!