Biedrs mauzeris

DEVĪTĀ NODAĻA, kurā uguni apkaro ar ūdeni

Rīgā bija divas stacijas. Dvinskas vakzāle, no kurie­nes Orlas dzelzceļš un citas līnijas uzturēja satiksmi ar Krievijas pilsētām un apgabaliem, un Tukuma vakzāle Kārļa ielā, kur bez piepilsētas vilcieniem pienāca arī sa­stāvi no ārzemēm. Šeit patreiz valdīja neaprakstāma kņada, jo gandrīz vienlaicīgi pie perona bija pieripojuši divi vilcieni. Pirmais, ar gala mērķi Varšava, tagad uz­ņēma pasažierus, otrais atveda braucējus no Kurzemes pilsētiņām, miestiem un kūrvietām. Abas lokomotīves- smagi elsoja, piepildīdamas nojumi ar dūmu un tvaika mutuļiem. Vējš dzina tos cilvēkiem acīs un degunā,, spieda atvērtajās mutēs sievām, kas skaļiem saucieniem piedāvāja tirgū neizpārdotos baltos dzidros un grafen- šteinus:

— Ņemiet, kundzene! Sulīgi, gardi kā medus. Ņemiet par puscenu, lai tikai nebūtu jāved atpakaļ!

Tikpat enerģiski savus pakalpojumus izkliedza nesēji- ekspreši ar sarkanām cepurēm un «Rīgas arteļa» spēka vīri, kas valkāja zilas galvas segas. Tomēr visveiklākie bija stacijas kalpotāji baltos priekšautos. Kā skudras viņi rāpoja pa garajiem pakāpieniem, kas apjoza vācu konstrukcijas vagonus, spraucās visās durvīs, vilka sai­ņus pa atvērtajiem logiem un bez kautrēšanās grūstīja tos, kas paši stiepa savas paunas. Daudz cienīgāk uzve­dās viesnīcu sulaiņi. Soļodami gar sastāvu, viņi vācu un krievu mēlē centās sev pievērst iebraucēju uzmanību.

— Apmetieties viesnīcā «Trīs rozes»! Solīds nams pašā centrā ar pirmšķirīgu virtuvi!… «Kolumbia»! «Ko- lumbia»! Istabas cenā ietilpst arī brokastis!… «Frank­furte pie Mainas»! īpašnieks Juliuss Macigs par mērenu maksu sniedz vislielākās ērtības un ģimenes pansijas noskaņu!

Pazīstamo viesnīcu kalpotāji pat nevīžoja piepūlēt balsis. Novietojušies redzamākajās vietās, viņi turēja virs galvas izkārtnes ar apzeltītiem burtiem un nešaubījās, ka nosaukumi «Hotel de Rome», «Sankt Petersburg» un «Metropole» runās paši par sevi.

Un tiešām, gandrīz visi, kas izkāpa no guļamvago­niem, devās šai virzienā. Te bija muižnieku ģimenes, kas, pametušas savas muižas un pilis, meklēja patvērumu pilsētā. Tēvi augstos šņorzābakos, zaļos vamžos un mīk­stās platmalēs, ar divstobreni uz pleca mēģināja radīt iespaidu, ka atgriežas no kārtējām medībām. Toties viņu brangās madāmas nespēja noslēpt panisko baiļu iz­teiksmi. Satraukti izskatījās arī vecākie dēli, kas, ievē­rojot tradīciju, studēja Vācijas universitātēs, bet brīv­dienas mēdza pavadīt muižā, lai uzbarotos tēva maizē un paamizētos ar apkārtnes meičām. Vienīgi pašas jau­nākās atvases, kuras veda pie rokas franču vai angļu guvernantes, nelikās ne zinis par kādiem tur trauksmai­niem laikiem. Ievērojuši uz perona kustīgu maisu, no kura atskanēja žēli kviecieni, divi samta uzvalciņos tērpti palaidņi žigli pārgrieza auklu. Un tagad sivēns, negaidot atsvabināts no vandzības, īpašnieces vaimanu pavadīts, metās bēgt. Ticīgo svītas ielenkts, peronā pa­rādījās slavens Varšavas rabīns. Zālamana garā atrisi­nājis vairākus sasāpējušus rituāla jautājumus un ieka­sējis savai popularitātei atbilstošo prāvo honorāru, viņš tagad taisījās atceļā. Izvairīdamies sastapties ar pretējā dzimuma pārstāvju skatieniem, rabīns raudzījās gaisā un tikai pēdējā mirklī pamanīja, ka izbiedētais sivēns atradis patvērumu zem tumšā kaftāna, kas sniedzās līdz potītēm. Un te pēkšņi visa cienība bija vējā — tas taču nešķīsts kustonis, kuram ticība aizliedz pat pieskarties! Vicinādams saritināto, melno lietussargu, viņš metās uz priekšu un, pazaudējis melno zīda micīti, uzrausās tu­vākā tamburā, no kurienes apbēra visus neticīgos gojus ar tīri nebeidzamu lāstu krusu.

Tikai daži komivojažieri piegrieza šim starpgadīju­mam vērību. Lai kā steigdamies, viņi brīdi pakavējās, lai papildinātu ar jaunu stāstu savu anekdošu krājumu, bez kura vispār nespēja doties ceļā. Tiesa, pēdējos mē­nešos tā paretāk izdevās noslēgt veikalus, bet pat plūdi nevarētu viņus atturēt no klientūras apmeklēšanas. To­ties īsti ziedu laiki tagad bija apdrošināšanas sabiedrību aģentiem, sevišķi tiem, kas solīja atlīdzināt ugunsgrēkos pazaudētās vērtības.

Trokšņainajā, raibajā barā, kas viļņoja vakzālē, re­dzēja arī oficierus raitnieku pavadībā. Vieni, kas pēc atvadu rauta neizskatījās diez cik kareivīgi, devās uz attālākiem garnizoniem. Citi, uzvilkusi parādes mundie­rus un nospodrinātus zābakus, domās jau izbaudīja priekšā stāvošo atvaļinājumu un labprāt ļāva čigānietēm sev pazīlēt, vai sirds dāma viņiem bijusi uzticīga, vai sagaidāms dienesta pakāpes paaugstinājums.

Neko labu nākotne nesolīja trūcīgi apģērbtajiem Po­lijas un Lietuvas laukstrādniekiem, kas ar saviem nožē­lojamiem bundulīšiem aplenca pēdējo vagonu. Viņiem nebija nedz biļešu, nedz arī naudas, bet uz mājām jā­tiek … Mērojuši tālo ceļu cerībā nopelnīt kādu rubli pie ražas novākšanas, šie nelaimīgie tagad nezināja, ko uz­sākt. Baumas, ka ari Kurzemē un Vidzemē rūgst, gan bija aizklīdušas līdz viņu ciemiem, bet vai tāpēc labība

nav jānovāc? Analfabēti būdami, viņi nelasīja avīzi un šogad, tāpat kā katru sezonu, atbrauca šurp. Un te nācās pārliecināties, ka darba nav un nebūs.

Starp abiem sastāviem drūzmējās tik daudz dažādu ļaužu, ka Rēgusa aģentiem nenācās grūti palikt nepama­nītiem. Paslēpušies aiz avīžu kioska, iespiedušies stabu ēnā, civilā tērpušies slepenpolicisti pavirši lūkojās pasa­žieros. Šodien viņiem bija jāmeklē viena vienīga noteikta persona — Parabellums. Un pēkšņi tas parādījās, tik pēkšņi, ka nevarēja saprast, vai viņš izkāpis no vagona vai tikai grasās aizbraukt.

Ieraudzījusi savā priekšā plecīgo vīru, kas, neskato­ties uz melnajiem garīdznieka svārkiem, nemaz neatgā­dināja dieva tā kunga kalpu, paveca mūķene pārmeta krustu un žigli kāpās atpakaļ. Arī špiki kādu brīdi ne­spēja attapties no pārsteiguma. Bez tam viņam nebija maisa, kuram priekšniecība pavēlējusi pievērst sevišķu uzmanību. Bet viss pārējais saskanēja — gan melnais katliņš un smagnējā gaita, gan pelēkās acis zem sirma­jām uzacīm. Viņš!

Sazinājušies galvas mājieniem, špiki pārgāja uzbru­kumā. Viņi tuvojās no visām pusēm, taču tik piesardzīgi, ka pat daudzās bruņotās sadursmēs rūdītais Parabellums nepamanīja šo kustību. Viens stiepa laucinieka koka lādi, otrs slēpa seju aiz atšķirta «Baltijas Vēstneša», citi bija pārģērbušies par nesējiem un stacijas dežurantiem. Vis­slīpētākais slepenpolicists valkāja dzelzceļa žandarmē­rijas formas tērpu un ar to pilnīgi iekļāvās vakzāles pa­rastajā ainavā. Negaidot viņi metās virsū.

Parabellums pat nepaguva izvilkt ieroci. Sākumā viņš vispār nekā nesaprata, izjuta tikai milzīgu smagumu uz muguras, krūtīm, pleciem, bet iekšā tādu tukšumu, kas paralizēja katru pretestību. Iekritis… Un tad apziņā iedzēlās ass dūriens. Kaut kas auksts, metālisks bija pie­skāries labajai rokai. Dzelži! Nē, viņš neļaus vēlreiz sevi ieslēgt šajās nolādētajās važās! Tad jau labāk likt sevi nogalināt uz vietas. Viņš ar tādu spēku rāva roku atpa­kaļ, ka abi slepenie, kas to bija turējuši, atlidoja sānis. Gan uzklupa citi, bet tos kā zobena cirtiens nopļāva dzelžu vaļējais gals.

četri špiki kā dēles bija piezīdušies mugurai un kreisajai rokai. Pietrūka elpas, divi žņaudza kaklu, acu priekšā riņķoja sarkani un melni apļi. Kaujinieks nepa­devās. Vilkdams ienaidniekus sev līdzi, viņš aizstreipuļoja līdz kioskam un ar visu savu nastu atmuguriski uzvēlās sienai. Vaidi, kaut kas nobrīkšķēja, spiediens atslāba. Tai pašā brīdī Parabellums ierēcās kā ievainots lācis — slepenie bija izmežģījuši kreisās rokas locītavu.

Tagad cīņa turpinājās ar divkāršu niknumu. Parabel­lums vairs nemēģināja izvilkt ieroci — šajā burzmā tas neko lielu nelīdzētu. Tikai cēla labo dūri un kā kalēja āmuru trieca pret uzbrucēju galvām. Arī špiki neķērās pie pistolēm. Nošaut Parabellumu būtu tīrais nieks, bet vispirms jāizdibina, kur tas licis maisu.

Ass sitiens apdullināja Parabellumu — kāds bija uz­rāpies kioska jumtā un no turienes zvēlis pa galvu. Nā­košajā mirklī viņš gan atvēra asinīm pārplūdušās acis, bet par vēlu. Špiki jau bija nogāzuši viņu gar zemi. Vēl dzīvais kamols, kam pārbiedētie pasažieri pašķīra ceļu, vēlās pa peronu, taču Rēgusa aģentiem kopējiem spē­kiem izdevās aizvilkt Parabellumu līdz dzelzceļa žandar­mērijas telpām. Viņu iegrūda tumšajā arestantu kamerā un aizslēdza durvis. Tikai tad varēja atviegloti uzelpot.

Trīcošām rokām vecākais aģents nocēla telefona klausuli un pieprasīja Rēgusa numuru:

— Rīkojums izpildīts, jūsu augstdzimtība! No mūsu puses cietuši… / .

— Vai maiss atrasts? — pārtrauca slepenpolicijas priekšnieks, kuru nekas cits neinteresēja.

— Nebūt nav.

— Nolādēts! — izlamājās Rēguss. — Maiss katrā ziņā jāatrod. Pārmeklējiet visu vakzāli, aizturiet abus vilcie­nus, varbūt viņš kaut kur pametis! Tūlīt pats būšu klāt!

— Klausos! Rīkojums tiks izpildīts. Pieliksim visas pūles, — aģents padevīgi sasita papēžus, bet slepenpoli­cijas priekšnieks jau bija pakāris runājamo stobru.

… Pagāja desmit minūtes, piecpadsmit — Parabel­lums gulēja nekustīgi. Viņš domāja. Raudzīdamies ma­zajos, pelēkajos gaismas kvadrātos, kurus uz grīdas iezī­mēja aizrestotais logs, kaujinieks sev atkārtoja vienu un to pašu smago domu: esmu uzvarēts, drīz pa etapu no­kļūšu tai pašā ellē, kurp esmu zvērējis nekad vairs neat­griezties, atkal sāks žvadzēt nolādētā ķēde …

Tikai pamazām līdz prātam izurbās atziņa, ka špiki steigā viņu nav pat sasējuši. Parabellums pagriezās uz sāniem, mēģināja atbalstīties uz kreisā elkoņa. Tas tik spīvi iesmeldzās, ka aizrāvās elpa. Tad lēnām cēla labo roku uz augšu. Nekas. Pirksti gan drebēja, bet klausīja. Tajos bija vēl pietiekami daudz spēka, lai sataustītu pa­dusē paglabāto ieroci.

Nu viņš no jauna jutās vīrs. Veltīgi Rēguss cer tikt pie naudas maisa. Tas tik labi paslēpts, ka neviens neat­radīs. Neviens, izņemot pašu. Tāpēc katrā ziņā jāizlau­žas. Vienīgā iespēja nogaidīt, līdz atvērs durvis. Labi, ka špiki nekā nezin par revolveri. Lai domā, ka viņš nav apbruņots! Parabellums atbalstīja muguru pret sienu un uzvilkās sēdus. Citos apstākļos kaujinieks spētu pa­likt šādā stāvoklī veselu diennakti. Katorgas gadi piera­dinājuši ne tikai izlikties aizmigušam, bet pa īstam ieslīgt tādā kā aizmirstībā. Taču šodien Parabcllumā trīsēja katrs nervs, katrs nervs satracināti kliedza: «Izlauzties! Izlauzties!» Un tieši tas pazudināja.

Tikko durvis pavērās, Parabellums izšāva, izšāva pirms laika. Špiki izrādījās manīgāki, nekā gaidīts, — durvis tūdaļ aizcirtās. Nolādēts, pārsteigt neizdevās. Nu vairs nav ko zaudēt.

Parabellums pacēla revolveri un nospieda sprūdu. Atkal šāviens baismi atbalsojās tukšajā kamerā. Neska­toties uz pustumsu, viņš ne mirkli nešaubījās, ka ķēris atslēgu. Atliecis ķermeni atpakaļ, ar kāju pagrūda dur­vis. Tās tomēr nepakustējās — droši vien aizkrampētas vairākām bultām. Mierīgi un sistemātiski, kā jau kalē­jam klājas, Parabellums izpētīja stenderi. Atkal nodim­dēja šāviens. Dēļi skaldījās, šķembas lidoja uz visām pu­sēm. Šoreiz durvis zem zābaka spēriena krietni salīgojās, bet arvien vēl turējās pretī. Nu ko, vajadzēs izšaut pa trešam lāgam.

Gaitenī sacēlās traka kņada. Svilpieni. Aprauti sau­cieni. Skrejošu soļu dipoņa. Dzirdēja sabīdām barikādes. Attapušies arī špiki atklāja uguni. Lode saskrambāja vaigu. Piespiedies kameras sienai, Parabellums atkal pie­lādēja ieroci. Tad sadzirdēja Rēgusa balsi:

— Nobijušies, ko! Nevarat ar vienu razbainieku tikt galā! Uz priekšu! Saņemt viņu ciet!

Bet tas nebija nemaz tik viegli. Rēguss gan paguva paslēpties aiz tērauda plates, bet blakus nāves agonijā elsa viens no viņa komisāriem. Ievainoti tika divi poli­cisti, atsitusies pret bruņām, rikošeta lode iestrēga sle­penpolicijas uzrauga Pāvusa elkoņa locītavā. Laikam tā bija skārusi artēriju, jo asinis šļāca kā no geizera un aptraipīja Rēgusa balto kreklu. Ieraudzījis sarkanos traipus, slepenpolicijas priekšnieks ar lāstu metās ārā.

Paklausīdami pavēlei, dzelzceļa žandarmi sīki pār­meklēja abus vilcienus. Tā kā Rēguss ar gudru ziņu ne­izpauda Parabelluma nesamā saturu, viņi alņēma pasa­žieriem visu, kas kaut aptuveni atgādināja maisu, neap­stājās pat pasta saiņu priekšā. Un tagad īpaši atvēlētā vakzāles telpā glabājās laucinieku paunas un jūrnieku buru drānas kules, tirdzniecības uzņēmumu sūtījumi un visdažādākie maisi — ar gurķiem un kartupeļiem, ābo­liem un oglēm, papīra, audekla un ādas, pīti un šūti. Apkārt drūzmējās īpašnieki un izvirda savu sašutumu.

Šī aina, protams, nespēja uzlabot Rēgusa garastāvokli. Skaidrs, ka šeit nekā neatrast. Vienīgais pareizais ceļš, lai tiktu pie naudas, — piespiest Parabellumu runāt. Robim maisā tās nebija — tur diemžēl nevarēja būt divu domu. Slepenie vienprātīgi liecina, ka trīs kaujinieki lauzušies no bankas tukšām rokām, ja neskaita revol­verus. Sievietei šāds smagums tā kā nebūtu pa spēkam. Bankā viss ticis apgriezts otrādi un izvandīts. Velti. Palika tikai šis anarhists… Rēguss sažņaudza dūres. Viņš nešaubījās, ka izspiedīs no Parabelluma atzīšanos. Bet vispirms tas jāpadara nekaitīgs.

Žandarmērijas iecirknī tikmēr nekas nebija mainī­jies. Nealkdami līst lauvu bedrē, policisti aprobežojās ar to, ka turēja Parabellumu iesprostotu. Ļihejevam, kas bija atsteidzies no pārvaldes, ienāca prātā paskatīties caur logu. Policisti bez trokšņa pieslēja kāpnītes, vecā­kais, kuru Ļihejevs izraudzīja šim uzdevumam, uzrāpās līdz restēm. Iekšā nekas nepakustējās, neatskanēja pat visniecīgākais troksnis. Viņš ielūkojās. Parabellums sa- kņupis tupēja kaktā, revolveris gulēja uz ceļiem.

— Jūsu labdzimtība… — iesāka policists.

No Parabelluma stobra izšāvās asa liesmiņa. Tas ari bija pēdējais, ko policists savā mūžā redzēja.

Stāvoklis kļuva katastrofāls. Jau divi lāgiem bija piezvanījis pilsētas policejmeistars apjautāties, vai šis nepatīkamais starpgadījums vēl ilgi vilksies, pat Liv- landes vicegubernators licis pateikt, lai ātrāk izbeidz ālēšanos stacijā. Vakzāles priekšā — ēkā nevienu ne­laida — jau pulcējās simtiem ļaužu. Vēsts par policijas bezspēcību bija sasniegusi arī avīžniekus, kas visādi mē­ģināja piekļūt tuvāk notikumu vietai. Visvairāk Rēgusu biedēja doma, ka kaujinieki mēģinās ar ieročiem rokā atbrīvot savu biedru. Viņš vēl nebija aizmirsis revolucio­nāru uzbrukumu Rīgas slepenpolicijai. Tāpēc vajadzēja beidzot pasākt ko izšķirošu.

Ļihejevs zināja padomu. Paņēmis priekšnieku zem rokas, viņš to aizveda līdz stacijas bufetei un pasūtīja divus konjakus. Izdzēra, nokrekšķinājās un tikai pēc tam pateica savu sakāmo!

— Klausies, Ivan Emerikovič, caur durvīm mums ne- p iekļūt.

— Caur logu arī ne, — iestarpināja Rēguss.

— Pagaidiet, pagaidiet… Nesen lasīju, kā Amerikas Savienotajās Valstīs cīnās pret demonstrantiem. Ar ugunsdzēsēju šļūtenēm! Uzlaiž virsū tādu strūklu, ka cilvēki krīt gar zemi. Varbūt mums arī to izmēģināt?

— Nu, protams! Rīkojies, Aleksandr Aleksandrovič, rīkojies! Mēs viņu apliesim no galvas līdz kājām, izsitī- sim revolveri no rokām, sasaldēsim, noslīcināsim! Mēs sarīkosim tādu pirti… — Rēguss no ļauna prieka pat aizrijās.

Pagāja apaļa stunda. Rīgas ugunsdzēsēji pat nelaimes gadījumos īpaši nesteidzās, kur nu vēl tagad? Bet, lūk, jau varēja saklausīt trauksmainas zvana skaņas un ratu rīboņu. Putojošu zirgu vilkti, pa Kārļa ielu joņoja divi pajūgi, uz kuriem kūpēja varenas tvaika mašīnas, mir­dzēja ugunsdzēsēju ķiveres un zelta uzpleči. Atsperu divričos ieradās brandmajors un tūdaļ sāka rīkot savus ļaudis. Atritinājās šļūtenes, iedarbojās tvaika sūkņi, pirmā izmēģinājuma šalts ātri vien izkliedēja neapmie­rinātos, kas arvien vēl prasīja savu bagāžu atpakaļ. Tad komandu pārņēma Rēguss.

Parabellums vairs necerēja, ka izdosies izkļūt brī­vībā — par daudz visapkārt sanācis policistu. Viņš tur­pināja pretoties vienkārši tāpēc, ka neko citu nezināja. Nekad dzīvē viņš nav padevies un arī šodien to neda­rīs!… Tad viņš aiz izsistā loga pamanīja kustību — kaut kas cēlās uz augšu. Bruņu plate. Virs tās parādījās nevis ieroča stobra tumšais aplis, bet smails misiņa uz­galis.

Parabellums nepaguva izšaut. Spēcīga ūdens šalts ķēra viņu tieši krūtīs, pienagloja pie sienas. Viņš pa­krita, aizrāpās līdz logam, lai saķertu, aizbāztu, pār­grieztu, pārkostu šo nolādēto šļūteni. Bet šai mirklī caur durvīm pret gūstekni tika virzīta jauna strūkla.

Ar uguni Parabellums uzņemtos cīņu, pārspēka viņš nebaidījās, taču šajos plūdos pazaudēja galvu. īsti netē- mēdams, viņš izšāva. Vēl un vēlreiz.

Ūdens nepārstāja trakot. Triecās sejā, spiedās degunā un ausīs. Glābiņa nebija. Tikai ūdens. Sāpīgas, ledus- aukstas šaltis, kas stindzināja rokas un kājas, iekšas, smadzenes. Strūklas uzbruka no visām pusēm, bez žē­lastības sekoja visur. Un sita, sita, sita.

Jau sen Parabellums ne par ko vairs nedomāja. Tikai dzelžainais ķermenis vēl turējās pretī. Tad kājas sagrī­ļojās, viņš saļima ūdenī, kas sniedzās pāri potītēm. Pēkšņi Parabellumam likās, ka atrodas uz kuģa, ka jā­piespiež mainīt kurss, bet spēka nav. Apkārt auro, rēc, šņāc sabangotā jūra. Viņš pats mēģina saķert stūres ratu, galva atsitas pret kaut ko cietu, viss apklust.

Kad Rēguss pavēlēja apstādināt tvaika sūkņus, kau­jinieks gulēja nesamaņā. Bez grūtībām varēja viņu sasiet un aizvest uz slepenpoliciju.