Biedrs mauzeris

EPILOGS

Parīze. Laikraksta «Temps» redakcija. Nakts. Redak­tors labo rīta izdevuma slejas.

— Telegrama no Zorža Šampiona! — vicinādams blanku, iedrāžas izsūtāmais zēns.

Redaktors izrauj viņam lapu no rokas:

— Varbūt kas interesants rītdienas avīzei, — un viņš kāri iedziļinās telegramā. — Ko tas Šampions tur sūta? — redaktora sejā zīmējas nesaprašana.

«Krievijas likumā noteiktie kriminālsodi ir sekojošie: visu tiesību zaudēšana un nāves sods. Visu tiesību zau­dēšana un nosūtīšana katorgas darbos. Katorgas darbi sadalās sekojošās kategorijās: mūža spaidu darbi raktu­vēs. Spaidu darbi raktuvēs ar termiņu no 15 līdz 20 ga­diem …»

Redaktors parausta plecus un pievēršas slejām. Bet zēns jau nes nākošo telegramu. Tās teksts tikpat dīvains:

«Lai novērstu bēgšanas gadījumus, tagadējo roku un kāju važu, kā arī kopējās ķēdes vietā pārsūtāmajiem vīriešiem uzliek uz kājām īpašu ķēdi aršīnas garumā, kuru ielaiž dzelzs caurumā ratos vai kamanās un nodro­šina ar atslēgu…»

Depeša seko depešai nebeidzamā virknē. Liekas, šajos sausajos, lietišķajos likuma pantos un instrukcijās sa­plūdušas vienkopus asaras un asinis, varmācības un spaidi no visas cariskās Krievijas. Redaktors vairs ne­rausta plecus. Viņam jau pilnīgi skaidrs, ka nabaga Šampions jucis prātā. Un nav arī nekāds brīnums, ja ilgāku laiku padzīvo tādā šausmu zemē. Bet telegramu pali neplok. Izsūtāmajam zēnam palīgā nācis durvju sargs.

Neviens vairs nelasa šos nejēdzīgos ziņojumus. Tie pārplūdinājuši galdu, mētājas uz grīdas. Redaktorā mos­tas aizdomas — tas vairs nav vienkārši dullums, te kaut kas slēpjas. Un tad viņam uzaust gaisma. Šampions aiz­ņem vadu, tātad sagaidāma sensacionāla reportāža. Nā­kamreiz viņš jau pats skrien pretī izsūtāmajam zēnam.

«Par ielaušanos cietumā vai citā ieslodzījuma vietā un apcietināto varmācīgu atbrīvošanu vai aizvešanu vai­nīgie tiek sodīti ar nosūtīšanu katorgas darbos raktuvēs, ar termiņu no 15 līdz 20 gadiem. Ja pie ielaušanās cie­tumā un apcietinātā atbrīvošanas vai aizvešanas tiks izdarīta nogalināšana vai dedzināšana, vainīgie tiek no­sūtīti uz mūža katorgas darbiem raktuvēs…»

Atkal tas pats. Nu vairs nav ko gaidīt. Redaktors uzvelk'mēteli mugurā un pošas uz mājām. Un šai brīdī beidzot pienāk Šampiona korespondence. Izsūtāmais zēns joņo pa trepēm lejā, mctieris trauc augšup.

— Atbrīvot trīs slejas! — kliedz redaktors.

Metieris noplāta rokas:

— Par vēlu. Vairāk par trīsdesmit rindiņu nevar dot. Pie labākās gribas!

Redaktors izmisis — ko lai dara? Lasītājiem laikā jāsaņem avīze.

— Labi, šodien dosim tikai pašu galveno. Pārējo pa­taupīsim ekstra izdevumam.

Ar drudžainu steigu viņš sašvīkā Šampiona telegramu un pasniedz metierim:

— Te būs piecpadsmit rindu. Atlikušās piecpadsmit virsrakstam: RĪGAS REVOLUCIONĀRI ŠTURMĒ CA­RISKO BASTILIJU.

Ģente. Pagājušas astoņas dienas. Osta. Stiprajā jūras vējā šūpojas lukturi, met nemierīgas atblāzmas pret «Odina» bortu. Pa līgano trapu, salīkuši zem smagajām kastēm, kāpj beļģu dokeri. Viņi strādā kā nekad. Viņi zina, ka šī krava palīdzēs biedriem tālajā Krievijā izcīnīt brīvību.

Kaste pēc kastes pazūd tilpnē. Viena pie kantēšanas noveļas uz sāniem. Plīst dēlis, un zem tumšas eļļas kār­tas iekvēlojas šauteņu metāls. Ieroči revolūcijai! Uzbru­kums sācies!