Biedrs mauzeris

PIECPADSMITA NODAĻA, kurā, kā teiktu Šampions, stipri ož pēc nodevības

Rēgusam un Ļihejevam vajadzēja justies kā uzvarē­tājiem. Bet pēc tādiem viņi nepavisam neizskatījās.

— Trīs pret sešpadsmit mūsējo, bēdīga bilance, teica Ļihejevs, norādīdams un kritušajiem revolucionā­riem, kurus kā maisus izstiepa no trešā dzīvokļa.

Rēguss neatbildēja, tikai pamāja policijas fotografam sekot. Ienācis piektajā dzīvoklī, viņš atrāvās un aizspieda degunu ar mutautu. No sasistajiem laboratorijas trau­kiem sitās pretī kodīgi izgarojumi.

— Ļaunāk nekā līķu smaka, — saviebās Ļihejevs un atvēra sašautos slēģus.

Puskrēslu nomainīja gaisma, kurā postījumi kļuva vēl daiļrunīgāki. Izlietojis piecas kasetes, fotogrāfs aizgāja.

— Diez vai šie uzņēmumi cels mūsu autoritāti publi­kas acīs, — ironiski piezīmēja Ļihejevs. — Būtu kaut viens līķis.

— Štrunts, — norūca Rēguss. — Iedosim avīzēm kādu no arhīva fotogrāfijām… Kad lejā sākās tas jan­dāliņš ar skaitīšanu, es jau nojautu, ka būris būs tukšs.

— Un mēs arī tukšā, — Ļihejevam pēc neveiksmīgās kaujas nesās prāts uz paštirdīšanos. — Ivan Emerikovič, vai jums neliekas, ka pēdējā laikā lomas mainījušās? Nevis mēs, bet viņi gūst uzvaras. Brīžiem es jau redzu sevi šūpojamies pie laternas staba.

— Blēņas, — nošņāca slepenpolicijas priekšnieks, kaut reizēm arī viņu mocīja neizprotamas bailes, sevišķi paģirās. — Un gluži bešā mēs nepaliksim, — viņš pēc brīža teica, izzvejojis no violeta, smirdoša šķidruma peļķes pussamirkušu lapu. — Lūk, kur vesela bagātība!

Tā bija vēstule, ko Robis cīņas trauksmē un steigā nebija paguvis iznīcināt. Gadījās, ka papīrs iekrita tieši emulsijā, kas attīstīja slepeno tinti.

— Pēc naudas neož, drīzāk pēc kaut kā cita, — Ļihejevs pasmīnēja un novērsās.

— Vajag tikai prast lasīt starp rindām. Reiz raksta, ka šiem šī ceturtdaļa miljona nav tikusi, tas nozīmē… Vai varat uzminēt, ko?

Ļihejevs apmulsis klusēja.

— Tas nozīmē, ka šī nauda pēc dažām dienām būs mūsu. Vai sapratāt?

— Jāatzīstas godīgi, Ivan Emerikovič, ka jūsu gara lidojumam es šodien netieku līdzi.

— Nekas, drīz sapratīsiet … Kā jums tur cietumā ar tiem bēgšanas plāniem? Jūs man vakar ziņojāt, ka pastāv domstarpības.

— Tā gan. Zibens un Grietiņa bija pret un nosauca to par bezizredzes pasākumu. Taču, kad Parabellums piedraudēja, ka bēgs šā vai tā, kaut viens pats, viņi aiz solidaritātes piekrita, jo četratā tomēr lielākas cerības uz panākumiem.

— Solidaritāte ir laba lieta … — mīklaini paziņoja Rēguss. — Un kāds tad galu galā ir plāns?

— Visumā sākotnējais. Klāt nācis tikai tas, ka par uzraugiem pārģērbtie vīrieši it kā vedīs Grietiņu uz sle­penpoliciju. Zaldātiem, kas apsargā vārtus, piedraudēs ar nolaupītajiem revolveriem un bumbu, — Ļihejevs tīksmi iesmējās. — Bet, tā kā mēs zinām, ka tā no mai­zes, nekā bīstama nav. Termiņš nolikts uz piekto datumu.

— Riskants plāns, ļoti riskants, — Rēguss pašūpoja galvu un pēc mākslīgi ieturētas pauzes turpināja. — To­mēr dotajos apstākļos bēgšana izdosies.

— Ko jūs, Ivan Emerikovič! — protestēja Ļihejevs. — Mēs viņus ar pliku roku paņemsim. Es jau brīdināju Ludvigu, lai pastiprina apsardzi.

— Aplami darīts. Mūsu interesēs, lai plāns izdotos.

— Kā, jūs gribat ļaut viņiem bēgt?

— Jūs kļūstat apķērīgs, Aleksandr Aleksandrovič. Vai tad citādi es būtu licis pārvest Dīnu Pūrmali uz viennīcu korpusu? Viens no viņiem — vai nu meitene, vai drīzāk Parabellums — paslēpis naudu. Mēs, lūk, ļaujam viņiem bēgt, bet paši klusītiņām nopakaļ un tai brīdī, kad …

— Tad mēs — caps! — iesaucās Ļihejevs. — Vārdu sakot, mēs esam kaķi, kas rotaļājas ar peli. Es apbrīnoju jūsu tālredzību, Ivan Emerikovič, no sirds apbrīnoju. Ar tādu priekšnieku caur uguni un ūdeni!

Ieradies galvenajā pastā, Šampions jau caur stikla durvīm redzēja, ka atkal dežurē pazīstamais telegrāfists ar vidū šķelto, melno bārdu. Neatraudamies no morzes aparāta, ierēdnis sauca:

— Priecājos jūs redzēt, Šampiona kungs. Spriežot pēc tā, ko runā pilsētā, jums laikam ļoti steidzīga kores­pondence.

Šampions to uztvēra kā mājienu un izvilka trijnieku. Telegrāfists kāri nošķielēja, bet neņēma:

— Šoreiz finansu ministra paraksts nelīdzēs. Man jāpārraida ārkārtīgi svarīga telegrama, līnija īpaši atbrī­vota. — Un, pieliecies tuvāk, viņš čukstēja. — Valdības depeša. No gubernatora. Pašam Vittem!

Neko darīt. Turpat pie lodziņa, lai neviens neieņemtu viņa rindu, Šampions pārlasīja savu rakstu. Telegrāfists joprojām klabināja morzes atslēgu. Aiz gara laika Šam­pions uzmeta skatienu formulāram. Pēc vārdiem «pilnīgi slepeni» sekoja nebeidzama skaitļu kolona, kas ar savu vienmuļību ņirbināja acis. Francūzis nospodrināja degun­kniebi. Oho! Šifrs! Interesanti, kas gan gubernatoram ziņojams visuvarenajam iekšlietu ministram, pat ļoti interesanti. Droši vien šai depešā ir ziņas, kas interesētu revolucionārus. Vai nav vienalga — šā vai tā viņa deguns šajos skaitļos gudrs netiks .. . Tur nepieciešams īpaši skolots prāts, tāds kā Pūrmaļa kungam. Bet tas taču Rīgā, vēl nupat viņi bija tikušies Atlētu kluba pagalmā! Teksta noraksts katrā ziņā jādabū rokā, lai tas maksātu ko maksādams! Šampions bija ar mieru ziedot vesela gada algu — kaut tikai varētu pakalpot saviem drau­giem. Bet tūdaļ teica sev, ka bārdainais šoreiz nebūs uzpērkams. Un žurnālists, izlikdamies labojam savu reportāžu, sāka drudžaini pārrakstīt bloknotā skaitļu ailes. Blakām, paldies dievam, joprojām neviena nebija, un telegrāfists, kuru žilbināja degunkniebja biezie stikli, nemanīja, kādā virzienā Šampions skatās.

… Romas pagrabā bija krēslains un kluss. Gaismoja tikai bufetes skapis, kur pudeles atmirdzēja dažādās krāsās. Apgaismots bija arī galdiņš pašā stūrī, kur zem lielās stāvlampas jau sēdēja Šampions. Šā tikšanās vieta tika sarunāta Atlētu klubā informācijas apmaiņai, tomēr Atamans nāca šurp ne tik daudz cerībā uzzināt kādu jaunumu, drīzāk vientulības dzīts. Gribējās aprunāties ar kādu, lai arī tas nebūtu Robis. Jā, ar draugiem Atamans joprojām nebija izlīdzis. Būtu viņam izdevies tos atbrī­vot, tad tagad kopā sēdētu un kopā priecātos par laimīgo izglābšanos. Bet tagad viņam trūka drosmes rādīties acīs. Trūka drosmes noklausīties bargos pārmetumus, ar ku­riem Robis droši vien neskopotos. Un, lai cik tie pel­nīti, — viena lieta — pašam saprast savu vainu, gluži cita — jaut sevi nostrostēt.

— Rusenieka kungs, ja jūs zinātu, kā es jūs gaidu! Savā mūžā tā nevienu neesmu gaidījis. Vai no skaitļiem ko sajēdzat? — Šampions pazemināja balsi līdz čukstiem un ar sazvērnieka izteiksmi izvilka no krūšu kabatas šifrētās depešas norakstu. — Es arī ne. Bet mans deguns mani nekad vēl nav pievīlis. Šie skaitļi ož pēc sensācijas!

Tikko Atamans saprata, ko tur rokā, visas šaubas izgaisa. Ja vien pastāv vismazākās aizdomas, ka šī val­dības telegrama var noderēt biedriem, viņam nekavējo­ties jāsteidzas pie Roba.

Dreifogeļu māsas, kaut gan apzinājās no tā izrietošās briesmas, bija nodevušas kaujinieku rīcībā ēdnīcas diben­istabu. Kad Atamans ienāca, Robis un Fausts tērzēja pusbalsī, Bračka apsargāja durvis.

Atamans klusēja, klusēja arī pārējie. Beidzot Bračka neizturēja:

— Nu, vai zini, tu gan esi dulls — veselu armiju sacēli kājās. Vai domāji, ka mēs paši netiksim galā?

— Nelielies, Bračka, — Atamans nopietni atteica.

— Jums vienkārši palaimējies, un viss. Tici man, reizem pat es dodu priekšroku armijai.

Atamans bažīgi palūkojās uz Robi. Vel tikai trūka, lai tas ar savu parasto, nesaudzīgo ironiju atgadinatu viņa agrākos uzskatus. Bet Robis tikai pasmaidīja, un šis negaidītais smaids paveica brīnumus — Atamans pēkšņi atguva kādreizējo bezbēdīgo toni.

— Cik labi, ka tomēr aizgāju uz Romas pagrabu, — viņš nometa Fausta priekšā skaitļiem klātu lapu. — Pa­skatieties, vai tik Šampionam tiešām nav pagadījies lai­mīgs ķēriens, jebšu šifrs kalpo tikai mūsu cienījamam gubernatoram, lai pieprasītu sev pielikumu pie algas? Grūti jau viņam klājas, sērdienim …

— Šifrs?! — Fausts uzklupa papīram kā izsalcis suns kaulam.

Nomierinājies viņš saudzīgi nogludināja lapiņu, iebāza pīpi mutē un tikai pēc pāris mehāniskiem vilcieniem pamanīja, ka tā tukša.

— Nu? — Bračka pienāca tuvāk. — Vai ir kāda šance? — viņš jautāja, pārliecināts, ka Faustam atšifrēt telegramu ir viens spļāviens.

— Kā tevi sauc, biedri? — Fausts jau bija paguvis to aizmirst.

— Bračka.

— Nu tad, Bračka, esi tik laipns un aizskrien pēc piecdesmit miligramiem nikotīna, prasti runājot, pēc paciņas mahorkas. Kur tas dzirdēts, ka cilvēks spēj do­māt bez pīpēšanas?… Varbūt izdevumi atmaksāsies, — viņš piebilda, it kā atvainodamies par izšķērdību.

Dabūjis pieprasīto tabaku, Fausts izpūta dažus kup­lus dūmus un iegrima clarbā. Pats grūtākais bija atrast kādu pieturas punktu. Varbūt telegrama šifrēta, lietojot kā atslēgu noteiktu tekstu, varbūt skaitļi sagrozītā veidā atspoguļo burtu vietu alfabētā. Vārdu sakot, jāizmēģina visas iespējas pēc kārtas.

— Vai gatavs? — Atamans vaicāja jau pēc desmit minūtēm, — tik stipra bija viņa paļāvība biedra mākai.

— Vai tu no mēness esi nokritis! Katrs zīdainis zina, ka skaitļu sistēma pielaiž četri simti deviņdesmit astoņas kombinācijas. Esmu knapi ticis līdz trīspadsmitai.

Fausts pacēla galvu un tikai tagad pamanīja, ar kādu sasprindzinājumu viņā nolūkojās biedri. Bija žēl neizpētīt līdz galam visas varbūtības, kas sagādāja viņam tādu pašu baudu kā kaislīgam šahistam partijas analizē. Bet reiz lieta steidzama, jāķeras pie vienkāršākas metodes, kuru Fausts atšķirībā no zinātniskās dēvēja par diletan­tisku minēšanu.

Vispirms viņš sameklēja visbiežāk sastopamo skaitļu grupu. Vienu reizi tā izskatījās šādi: 80 13 5 101 72 16 31 25 01 72 9. Vairākas reizes bez pēdējiem četriem skaitļiem. Ko šis vārds varētu nozīmēt? Balstoties uz tā, ka depešu sūtījis gubernators, drīkstēja pieļaut, ka visbiežāk sastopamais vārds nozīmē «guberņa». Tādā gadījumā garākais variants būtu «gubernators». Tūdaļ Fausts atrada šai domai pastiprinājumu. Lūk, divi lā­giem atkārtojās sakopojums, kurā šī skaitļu grupa ietilpa kā sastāvdaļa: 80 101 16 101 72 31 258 80 13 5 101 72 16 31 25 01 72 9. Vārda otrā daļa veidoja «gubernators». Vēl nepazīstamā daļa sastāvēja no sešiem jau pazīsta­miem burtiem, kuri, ja pamatojas uz viņa hipotēzi, iz­veidotu genera. Skaitlis 258, bez šaubām, bija «1», un kopā iznāca «ģenerālgubernators». Tā vairs nevarēja būt nejaušība, un tagad viņa rīcībā jau vienpadsmit zināmu burtu.

Priecādamies par šo atklājumu, Fausts pirmajā brīdī vārdam «ģenerālgubernators» nepiegrieza vērību. Citādi Robis, kas, pārliecies viņa plecam, lasīja līdzi atšifrē­jumu.

— Ģenerālgubernators! — viņš satraukti iesaucās. — Tādu ieceļ tikai karastāvokļa laikā.

— Lieliski! — uzgavilēja Fausts.

— Atradis, saproties, par ko līksmot! — Bračka ar­vien vēl īsti nepazina Faustu.

Bet Fausts nemaz neklausījās — skaitļu kolonā viņš meklēja vārdu «karastāvoklis». Arī tas tika atrasts. Tagad nāca klāt burti «k», «v», «i», un viņa rīcībā nu bija veseli četrpadsmit. Aizvietojot ar tiem attiecīgos skaitļus, radās:

«200ar 7ik revolu7ionara 200arti04a s200rau63usi 200ar savu 335erki autono335as 200arval63es no63ibina- 420anu guberņa, sagai63ama atklata bruņota sa7el- 420anas, Es uOskatu stāvokli 200ar ļoti bista335u, it i200a420i ta63el, ka garniGons, neraugoties u6 visie335 335anie335 Iugu335ie335, nav 200asti200rinats. Arkartiga ne200ie7ie420a335iba 2()0rasa, lai garniGons nekavc04o- ties tiktu 200asti200rinats ar 63ivie335 200ulkie335, lai livlan63es guberņa tiktu iGslu63inats karastavoklis un ģenerālleitnants 200o200ens, 45. 63ivi6i04as ko335an- 63ieris, gu63rs un enerģisks 7ilveks, tiktu ie7elts 200ar generalgubernatoru …»

Jau no pirmajām rindām izrietēja, ka «revolu7ionara 200arti04a» nozīmēja «revolucionāra partija», «sa7el- 420anas» — «sacelšanās», garniGons» — «garnizons», un klāt nāca pieci burti. Fausts jutās vīlies.

— To jau varēja atburtot katrs nepraša, — viņš no­sirdījās, — ne tikai es, — un, nemaz nepūlēdamies at­šifrēt vēl iztrūkstošos burtus, tekoši nolasīja biedriem svarīgākos izvilkumus no gubernatora telegramas:

«Par cik revolucionārā partija spraudusi par savu mērķi autonomās pārvaldes nodibināšanu guberņā, sa­gaidāma atklāta bruņota sacelšanās. Es uzskatu stāvokli par ļoti bīstamu, it īpaši tādēļ, ka garnizons, neraugoties uz visiem maniem lūgumiem, nav pastiprināts. Ārkārtīgā nepieciešamība prasa, lai garnizons nekavējoties tiktu pastiprināts ar diviem pulkiem, lai Livlandes guberņā tiktu izsludināts karastāvoklis un ģenerālleitnants Po- pens, 45. divīzijas komandieris, gudrs un enerģisks cil­vēks, liktu iecelts par ģenerālgubernatoru. Bez tam va­jadzīgs, lai Rīgā uzturētos uzticams karakuģis, uz kura būtu jāpārved valsts un privātbanku nauda vairāku mil­jonu rubļu apmērā… Vienīgais, kas atliek, — izdodiet pavēli par karastāvokli, uzticot man kā gubernatoram pilnvaru izsludināt to viskritiskākā brīdī… Gubernators Svegincevs.»

— Karastāvoklis! — Atamans pielēca kājās. — Tas nozīmē, ka Dīnai draud . . .

— Visiem bankas uzbrukuma dalībniekiem . . . Ta­gad tos tiesās kara tribunāls un lielākā žēlastība, ko drīkst gaidīt, ir lode pakāršanas vietā.

— Neaizmirstiet Zibeni,— drūmi teica Robis. —Vi­ņam tagad par bumbu mešanu tāpat draud nāve . . .

— Labāk es šo telegramu nemaz nebūtu atšifrējis! — ievaidējās Fausts. — Tas vēl vairāk sarežģī jau tā kri­tisko situāciju.

— Nē, tas izšķir visu! — Robis trieca dūri pret galdu. — Viņi jāizrauj no cietuma.

Kopš Federatīvā komiteja bija devusi savu piekri­šanu, māsu Dreifogeļu ēdnīcas dibenistaba pārvērtās par štābu.

Vispirms kara padomei bija jāizšķiras par metodi — šturmēt vai mēģināt iekļūt cietumā ar viltu. Pirmais ceļš saistīts ar lielākām dzīvības briesmām kā uzbrucē­jiem, tā ieslodzītajiem. Otrais toties slēpj sevī iespēju, ka pēdējā brīdī kāda nejaušība var visu izjaukt. Domas dalījās.

— Visprātīgākais ir sintēzē, prasti izsakoties, apvie­nošana.

— Un kā būtu, ja tu izteiktos mazliet saprotamāk,— mudināja Robis, juzdams, ka Fausta miglaini izklāstītā ideja radnieciska paša nodomam.

— Kur nu vēl skaidrāk? Iekšā ar viltu, ārā ar varu.

-— Gluži manas domas, — Robis apmierināti pamāja.

— Jādara viss, lai cietumsargi apķertos pēc iespējas vēlāk. Tāpēc vismaz iekļūt jāmēģina bez trokšņa. Viena grupa paliks pagalmā, lai segtu aizmuguri, pārējie do­sies tieši uz korpusu. Ja biedru atbrīvošanas laikā izce­ļas trauksme, mēs ar kauju laužamies ārā.

— Un kā atvērt kameras? — iestarpināja Atamans. — Tu runā tā, it kā tev atslēgas būtu kabatā.

— Un kur teikts, ka tām jābūt kabatā? Man atslē­gas ir smadzenēs! — atdzīvojās Fausts. — Un, ja ne šo­dien, tad rīt.

— Dulls tu esi!

— Koperniku arī sauca par dullu. Un tomēr viņš pirmais atklāja, ka Zeme griežas ap atslēgu .. .

— Atstāsim Faustu mierā, viņam pašam jau grie­žas, — un Atamans vilka biedrus pa durvīm laukā.

Tieši tas Faustam bija vajadzīgs. Šoreiz tabakas ne­trūka, un drīz vien smadzenes strādāja ar pilnu jaudu.

Atslēgas taisa atslēdznieks — tā ir aksioma. Bet kura darbnīca vai fabrika izgatavojusi atslēgas Rīgas cietu­mam? Lūk, problēma.

Izlūdzies no Austras Dreifogeles adrešu grāmatu, Fausts ņēmās to pārlapot. Saraksts bija garš — kādas trīsdesmit atslēdznieku firmas. Apstaigāt tās prasītu vairākas dienas, nemaz nerunājot par aizdomām, kas, dabiski, rastos. Lai kādiem aplinkiem viņš taujātu, bez cietuma pieminēšanas neiztiks. Un to liedz konspirā­cija. Vajadzēja paļauties uz deduktīvo domāšanas me­todi.

Pirmais sarakstā bija Abramovičs un brāļi. Atkrīt — ebrejiem tik atbildīgu valsts pasūtījumu neuzticēs. Nā­košais — Dravinieks — nebija pat cunftes meistars. Tādam nav tiesību turēt zeļļus, tātad darbnīciņa par mazu, lai izpildītu prāvu uzdevumu. Akciju sabiedrība «Elektra». Fausts sarauca pieri — pārāk moderns no­saukums. Un tiešām, tā dibināta tikai šogad, pēc cie­tuma pārbūvēšanas. Tā Fausts apsvēra vairākas firmas un svītroja citu pēc citas, kamēr uzdūrās vārdam Lud­vigs. «Kristiāns Ludvigs — atslēdznieku darbnīca, Mazā Kungu ielā, savā namā, ātri un precīzi veic instalācijas un remonta darbus, lielā izvēlē patentētas «Yale» at­slēgas.» Uzvārds izraisīja dīvainu asociāciju — Fausts iedomājās savu māsu: kā viņai tur klājas nabadzītei? Nekas, ilgi vairs nenāksies gaidīt. Bet kāpēc viņš pēkšņi atcerējās Dīnu? Kaut kādai loģikai taču jābūt… Ahā, sakarā ar asinssaitēm! Vai tik starp šo Ludvigu un cietuma priekšnieku nepastāv kāda radniecība? Fausts pašķirstīja iedzīvotāju sarakstu un ar gandarī­jumu cieši blakus atrada: «Ludvigs Hristians Amadeusa dēls, atslēdznieku darbnīcas īpašnieks.», «Ludvigs Oto Amadeusa dēls, atv. palkavnieks, Rīgas cietuma priekš­nieks.» Skaidrs, ka brāļi — tas pats tēva vārds, pie kam rets. Slēdziens: cietuma priekšnieks tādu izdevīgu pa­sūtījumu izgādājis savam brālim.

Taču Fausta hipotēzē apstiprinājās tikai pa pusei. Darbnīcas īpašnieks gan izrādījās cietuma priekšnieka brālis, bet Oto toreiz vēl atradās armijas dienestā, un atslēgas bija izgatavojusi Pēterburgas firma, Ziemeļ- krievijas sabiedrība «Metals», kur daļa akciju piede-

13 - 2155 193 rēja cietuma departamenta vicedirektoram. Viens no darbnīcas strādniekiem izrādījās savs cilvēks. Sapra­tis, kas vajadzīgs, viņš šīs ziņas izvilka no šefa. Kristiā­nām Ludvigam bija tikusi vienīgi jaunā vārtu atslēga, kuras dublikātu meistars apsolījās pagatavot.

Kā dabūt pārējās? Viltot cietuma zīmogu būtu nieks, bet ko tas dod? Ja viņš Ludviga vārdā pieprasītu jau­nas atslēgas «bojāto» vietā, «Metals» sūtītu tās uz cie­tumu. Vai tad nav prātīgāk pašam aizbraukt uz Pē­terburgu? Un, izpīpējis veselas nedēļas tabakas normu, Fausts nonāca pie pārsteidzoša atklājuma, ka tas ir visvienkāršākais, visātrākais un visdrošākais problēmas atrisinājums. Ja Rīgā meistars neliedz atbalstu, tad arī «Metala» biedri noteikti palīdzēs.

Vakarā kaujinieki atkal sanāca kopā.

— Kā tad ir? — apsvēra Robis. — Šonakt tu iz­brauksi, rītvakar iebrauksi Pēterburgā; kamēr uzņemsi sakarus un sadabūsi atslēgas, paies vismaz diena. Tātad ātrāk par sesto mēs tevi pat vislabākajā gadījumā ne­varam gaidīt.

— Veselas trīs dienas! Kādam velnam tik daudz laika zaudēt!? — iesaucās Atamans. — Tur iekšā katra diena liekas kā mēnesis, it sevišķi, kad vajā karātavu lietuvēns.

— Vai tu domā, ka man viegli gaidīt? Kurš tad ir Dīnas brālis, es vai tu? Bet vai tu zini, ko darīt?

— Kāpēc gaidīt atslēgas? Ratā ar visām atslēgām, saproties! — Bračka ne mirkli nevilcinājās. — Katrs paķers pa cirvim un, kā liek pa durvīm, tā — knaukš!

— Sacels tādu troksni, ka saskries no visa cie­tuma, — iebilda Atamans. — Un tad — kamēr ar cirvi uzlauzīsi vienu kameru, ar atslēgām attaisīsi desmit. Risks ir cildena lieta, bet šoreiz . . .

Bračka ar izbrīnu palūkojās savā elkā — nemaz ne­izklausās pēe Atamana. Ir gan pārvērties, ja tas tā tur­pināsies, no viņa vēl iznāks otrais Robis.

-— Atamanam taisnība, — teica Robis. — Bez kādām avantūrām!

— Bet es, zin, tomēr paķeršu cirvi, — ietiepās Bračka. — Tā, saproties, visdrošākā atslēga. Vai zini, toreiz, kad es ar Brašo iztīrīju monopolku . ..

— Tātad sestajā datumā uzbruksim, — pārtrauca viņu Atamans.

— Biedri, jāiekalkulē arī neparedzēti faktori, — aizrādīja Fausts, — prasti runājot, nejaušības. Jāpatur rezervē dažas dienas. Vai jūs aizmirsāt, ka man būs

^ darīšana ar cilvēkiem, nevis ar cipariem?

Robis piegāja pie sienas kalendāra un pārcilāja:

— Mēs uzbruksim naktī uz trīspadsmito, — viņš pēkšņi paziņoja.

— Nu, zin, — iekaisa Bračka, — atradis gan īsto dienu! Velna ducis, saproties.

— Toties mēness nebūs, — mierīgi paskaidroja Ro­bis. — Tumsa ir mūsu dabiskais sabiedrotais.

Lai kā Atamanam sāpēja sirds, viņš atzina, ka tas ir visprātīgākais. Tāpēc neturējās pretī, tikai nodomāja: un šodien tikai trešais septembris .. . Vēl desmit dienas. Kā Dīna to izturēs?

… 4. septembris. Šonakt paredzēts bēgt. Vēl des­mit stundas, tad nomainīsies uzraugi. Parabellums pie­dauzīs pie durvīm, un sāksies tas, ko vairs nevarēs ap­turēt. Dīnai ir nemierīga sirds. Arī pirms uzbrukuma bankai Dīna negulēja visu nakti, bet toreiz tas bija uz­traukums pirms ugunskristībām. Tagad ir citādi. Viņai trūkst ticības, ka izdosies. Ceļu uz brīvību aizsprosto pārāk daudz šķēršļu, lai četratā tos spētu pārvarēt. Un, pat ja izdotos izlauzties caur vārtiem, trauksme sacels kājās visu apsardzi un sāksies vajāšana. Būtu vēl biedri ārpusē brīdināti! Bet Parabellums stingri aizliedza rak­stīt uz vaļu, neviens viņus uz ielas negaidīs. Zināma taisnība Parabellumam bija. Nodevējs taču vēl nav atmaskots, vēstule var nonākt viņa rokās. Tā nu iznāca, ka viņiem jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem un uz labu laimi.

Šai pasākumā viss ir nedrošs un nereāls, tāpat kā bumba, ko viņa, atraujot sev pa riecienam no katras maltītes, darinājusi no maizes. Un pat to pie pirmās

kratīšanas var uziet. Labi vēl, ka pēdējās dienās ka­mera nav pārmeklēta.

Ja Dīna beidzot piekrita piedalīties, tad tikai tāpēc, ka nebija ko zaudēt. Tikt nošautai bēgšanas laikā to­mēr vieglāka nāve nekā beigt mūžu cilpā. No otras puses — viņu no karātavām šķir vēl vairāki mēneši, ko dzīvot. Un dzīvot nozīmē cerēt. Bet nedrīkstēja domāt par sevi vien. Bez īpaša iemesla Parabellums nebūtu tik traki rāvies uz āru, un Dīna instinktīvi nojauta, ka tam ir kāds sakars ar naudu.

Pastaiga. Atlikušas tikai astoņas stundas. Drīz atne­sīs vakariņas. Tad pēdējā vakara pārbaude, un atliks vēl četras īsas stundas.

Dīnas uztraukums auga augumā. Ne viņa spēj ap­sēsties, ne stāvēt uz vietas. Viņa palecas, lai kaut uz mirkli palūkotos caur logu. Cietuma pagalms ar lefkoju dobi, salīdzinot ar to, kas priekšā, rādās kā mierīga sa­liņa. Bet kas viņu gaida šonakt?

Laiks iet un iet. Iet uz priekšu, uz priekšu vien. Vēl nav par vēlu mainīt lēmumu, mēģināt atturēt citus no nepārdomātā soļa. Bet to iztulkos kā gļēvulību, Un ar ko lai viņa iespaido Parabellumu?

Tādā noskaņā Dīna saņēma pastu no Atamana. Cit­kārt tas pārvērstu visu dienu svētkos, šoreiz viņa tikai miglaini saprata lasīto:

«Meitēn mīļo, esmu tādā noskaņā, ka vienkārši ne­varu tev nerakstīt. Rudens pēkšņi pārvērties pavasarī, šķiet pat, ka atkal pogo lakstīgalas. Spīd saule, un drīz jo drīz dzīve no jauna būs skaista. Bet īsti skaista tā var būt tikai kopā ar tevi. Nedomā, ka esmu tevi pie­mirsis. Nupat mēs ar Robi iedomājāmies, ka jums tur pietrūkst lasāmvielas. Drīzumā aizsūtīšu tev Šampiona romānu par Baslīliju, kas laikam patiks arī pārējiem. Īstenībā tas domāts kā negaidīta dāvana tavā dzimša­nas dienā, bet es nespēju nociesties vēl desmit dienas, zinot, cik grūti jums cietumā bez grāmatām. Pārējiem lai tas paliek patīkams pārsteigums.»

Droši vien Atamans gribējis viņu uzjautrināt, likt uz brīdi aizmirst drūmo apkārtni. Ak, ja viņš nojaustu, ka pašlaik prāts nemaz nenesas uz jokošanu! Dīna jau grasījās iznīcināt zīmīti, bet kaut kas atturēja. Atamans, kurš pagājušo reizi atrakstījis gluži citā tonī, bez pa­mata nebūs to tik pēkšņi un krasi mainījis. Un Dīna vēlreiz pārlasīja nedaudzās rindas.

«Negaidīta dāvana tavā dzimšanas dienā…» Sa­vādi. Atamans taču zina, ka viņa piedzimusi aprīlī. Bet te rakstīts — «vēl desmit dienas». Un Šampionam tāda romāna par uzbrukumu Bastīlijai vispār nav.

Pēkšņi Dīna noskūpstīja netīro papīru. Ernest, tu laikam mani ļoti mīli! Bija nolemts par atbrīvošanu pa­ziņot tikai pašā pēdējā brīdī, kad viss būs galīgi no­sprausts. Bet tu negribēji, lai es šīs dienas velti mokos. «Laikam patiks arī pārējiem» — nozīmē, ka atbrīvos visus, «vēl desmit dienas» ir termiņš.

Dīna pat nemēģināja iztēlot savu atbrīvošanu no cietuma. Ja to vadīs Robis un piedalīsies Atamans, tā noteikti izdosies. Šai mirklī viņa domāja tikai par to, ka nu bēgšana atkrīt. Zīmīte nākusi īstajā momentā. Nekavējoties jāpaziņo pārējiem, pēc vakariņām vairs nebūs izdevības. Jau rakstot, prātā iešāvās Atamana brīdinājums nekā neteikt citiem, bet to šoreiz nedrīkst ievērot, jāglābj Parabellums, Zibens, Lips Tulians no gandrīz drošas nāves. Biedri uz vaļas taču nenojauš, ka viņi taisās pašu spēkiem izlauzties no cietuma. Jāpa­stāsta par paredzēto uzbrukumu, citādi Parabellumu ne­pārliecināt. Klusēt būtu noziegums . . .

Reizē ar Parabellumu Dīnas vēstuli izlasīja Lips Tulians.

— Ko nu? — viņš jautāja.

Parabellums neatbildēja. Smagi atsēdās uz gultas un atbalstījās uz elkoņa. Grūti vēl desmit dienas ļaut sevi uzskatīt par nodevēju. Bet, galvenais, tagad vis­maz ir droši, ka izdosies pateikt Robim, kur noslēpta nauda. Turpretī bēgot viss kas var gadīties. Viņš pie­cēlās un, paņēmis koka karoti, piegāja pie sienas.

— Ko tu gribi darīt?

— Paziņot Zibenim. Nebēgsim.

— Pagūsi. Vispirms rūpīgi jāapsver, — teica Lips Tulians. — Manuprāt, pareizāk neatteikties no mūsu plāna. Tu domā — tik viegli iebrukt cietumā? Un, ja neizdosies mūs izpestīt, ko tad?

— Robis vada. Kārtībā, — un Parabellums jau iz- klauvēja: — «Zibenim. Atcelts.»

Lips Tulians vairs nepūlējās pierunāt kameras biedru, bet varēja manīt, ka viņa nervi saspīlēti līdz pēdējam. Nogaršojis vakariņu viru, viņš izšļāca to uz grīdas un sāka saukt pēc uzrauga.

— Ar ko jūs mūs te barojat?! Mēs neesam nekādi suņi! Dodiet priekšnieku, ja negribat, lai sūdzos uz Pē­terburgu!

— Priekšnieka kungu tik vēlu nedrīkst traucēt, — uzraugs aizrādīja.

— Man vienalga! Dodiet priekšnieku, citādi izdau­zīšu visu būdu un pieteikšu bada streiku!

— Labi, labi, tikai nekliedz, — īgni norūca uzraugs un izlaida Lipu Tulianu gaitenī. — Pagaidi, gan priekš­nieks tev sados tādu vēju, ka tev pāries luste sūdzēties.

Taču Ludvigs, ieraudzījis Lipu Tulianu, nemaz ne­skaitās par vēlo traucējumu. Atvēris kabineta durvis, viņš teica:

— Pagaidiet, tūlīt nāks.

Lips Tulians nervoziem soļiem mēroja istabu. Tad viņš pamanīja uz galda Ļihejeva rakstītu ziņojuma uz­metumu, kas viņu ļoti ieinteresēja. Tas skanēja šādi:

«…Atļaujos īsumā izklāstīt šīs sekmīgās operācijas priekšvēsturi un uzdrošinos atgādināt Jūsu Ekselencei, ka Imants Magoņlapa, ar dienesta palamu «Brūtgāns», iestājies mūsu dienestā pēc tam, kad atklāja mums, kas izplata musinošas lapeles viņa darba vietā. Lai nomas- kotu viņu, apvainojums tika celts arī pret pašu Brūt­gānu. Mūsu uzdevumā šis aģents iestājās «Atriebēju» grupā un izdarīja daudz svarīgu pakalpojumu. Starp citu, pateicoties viņam, pēc bumbu atentāta Vērmancs parkā izdevās apcietināt teroristus Zibeni (ārējās novē­rošanas palama «Briļļainais») un «Buķeli» (ārējās no­vērošanas palama «Mīkstais»). Izmantojām šo gadījumu, lai pilnīgi nostiprinātu Brūtgānā reputāciju starp kau­jiniekiem. Bija nodomāts apcietināt viņu un panest uz slepenpoliciju, lai pēc tam, kad Brūtgāns tur būs nodi­binājis ciešus sakarus ar kaujiniekiem, ļautu izbēgt. Tūlīt pēc šķietamās apcietināšanas viņu atbrīvoja «Atamans». Tā Brūtgāns izpelnījās uzticību tik lielā mērā, ka tika pielaists pie uzbrukuma «Krievu bankai tirdzniecībai ar ārzemēm», par kuru jau ziņoju Jūsu Ekselencei. Diemžēl iebrucējiem no līdz šim vēl neat­klātas puses bija nācis zināms, ka starp viņiem ir no­devējs. Ar veiklu manevru, proti, atklājot mūsu sle­penā dzīvokļa adresi (kuru tādēļ bijām spiesti mainīt), Brūtgāns novērsa no sevis aizdomas. Sekojot viņa no­rādījumiem, mēs apcietinājām pašus svarīgākos laupī­tājus: Maksi Tēraudu (Parabellumu) un Dinu Pūrmali (Grietiņu). Tā kā, neraugoties uz visām mūsu pūlēm, viņi nav izpauduši naudas paslēptuves vietu, mēs ievie­tojām Brūtgānu cietumā. Viņam izdevās uzzināt kau­jinieku konspiratīvā dzīvokļa adresi, un mēs to sa­grāvām. Veiksmīgā bēgšanas plāna inscenēšana naktī no 4. uz 5. septembri atļāva mums sekot Tēraudam un Pūrmalei, kuri, nekā neno j auzdami, iekrita mūsu lama­tās. Tā izdevās atklāt naudas paslēptuvi. Diemžēl, no bankā nolaupītajiem 257 000 (divi simti piecdesmit sep­tiņi tūkstoši) rubļiem mēs atradām tikai 154 583 (simts piecdesmit četri tūkstoši pieci simti astoņdesmit trīs) rubļus, kurus tuvākajās dienās ceram nodot likumīga­jiem īpašniekiem.»

Ienāca Ļihejevs un vispirms uzmeta aizdomīgu ska­tienu galdam. Paldies dievam! Viņš, par laimi, nolicis vēstuli ar neaprakstīto pusi uz augšu. Lips Tulians, kas bija paguvis apsēsties istabas attālā kaktā, savukārt nodomāja: paldies dievam, nekā nav manījis. Nav labi ieskatīties priekšniecības noslēpumos. Tas apdraud veselību.

— Varējāt sev aiztaupīt šo gājienu, — teica Ļihe­jevs. — Es tāpat zināju, ka viss ies kā pa diedziņu, pat ziņojumu jau uzmetu melnrakstā. Reiz Parabellums sev ko ieņēmis galvā, viņu var atturēt tikai katastrofa.

— Ja gribat zināt, katastrofa iestājusies — tikai mums. Bēgšana nenotiks.

— Tu muldi! Tā nevar nenotikt! Tai jānotiek! Pā­rāk daudz pūļu esmu ieguldījis!

— Es ne mazāk, — Lips Tulians arī sāka uzbudināti kliegt. — Bet šoreiz nekas nelīdzēs. Kad Parabellums saņēma vēstuli, bija cauri …

— Nolādēts! Viss pagalam! Kā es to ziņošu Rēgu- sam? — Ļihejevs sagrāba savu ziņojumu, sažņaudza to dūrē un tikai pēc tam saplēsa.

Kāds trieciens! Bēgšana nenotiks, tai vietā . . . Ko tas Brūtgāns samurgojis?

Lipam Tulianam nācās divas reizes vārdu pa vār­dam atkārtot vēstules saturu, iekams Ļihejevs sa­prata — revolucionāri grasās šturmēt cietumu.

— Tu teici — pēc desmit dienām? — viņš pārvai­cāja.— Re, re, ko baskāju kundziņi iedomājušies. Laika gana sagatavot viņiem pienācīgu uzņemšanu. Ierīkosim tādus slazdus, kuros pietiks vietas visiem Rīgas dum­piniekiem. Veselu kazaku pulku izsaukšu!

— Tad es, Ļihejeva kungs, kamerā atgriezties vairs nedrīkstu. Pamanīs kazakus un sapratīs, ka es esmu nodevis.

— Nekā tavs Parabellums nepamanīs. Es neesmu tāds muļķis, ka pirms laika atklāšu savas kārtis. Citādi kaujinieki vēl nobīsies. Visam jānotiek pašā pēdējā brīdī. Kā viņi iekšā, tā kazaki klāt no visām pusēm. Cietums tiks ielenkts, un neviens vairs ārā neizspruks. Un transportēšanas izdevumus mēs arī ietaupīsim, — ļaunā priekā viņš paberza rokas un piegāja pie loga, kurā bālgani iezīmējās dilstošais mēness. — Pēc desmit dienām tas pavisam izzudīs. Ne jau velti kaujinieki iz­raudzījušies tieši trīspadsmito. Gribēja piezagties pa tumsu. Ha, ha, ha, šī pārdrošība šoreiz vērsīsies pret viņiem. So trīspadsmito septembri atcerēsies ne mazāk par trīspadsmito janvāri .. . Nu tad, Brūtgān, atpakaļ uz kameru. Cerams, ka vēl izdosies uzzināt kaut ko sīkāk.

Lips Tulians vilcinājās. Viņš domāja par Parabel­luma rokām, kuras bija nožņaugušas baronu Zīversu.

— Bez ieroča atpakaļ neiešu!

Nebija Ludviga dabā noklausīties svešas sarunas. Bet Ļihejevs un Lips Tulians savā uztraukumā brīžiem kliedza tik skaļi, ka viņš nevarēja nedzirdēt. Kaut kādi tur klaidoņi taisās uzbrukt viņa padotajam cietumam, kuru apsargā vairāk par simts apbruņotu vīru. Kaut kas nedzirdēts! Nekaunīga lielība! Bet, jo vairāk Ludvigs domāja, jo nemierīgāks kļuva. Vai tad šos laikus vis­pār var uzskatīt par normāliem? Politiskajiem vairs ne­drīkst rādīt zobus — vēji vēl mainīsies, un ko tad?

Tagad pat bīstami formas tērpā izbāzt degunu uz ielas, ja negrib, lai iziet tikpat greizi kā Liepājas cietuma priekšniekam. Cik tur daudz trūkst, — un pašam Vis­krievijas patvaldniekam nāksies drebēt par savu troni . .. Bailes — tās šajās dienās nedzirdamiem so­ļiem staigā pa zemi, ielūkojas katrā pilī un cietoksnī. Lai tur Ļihejevs sapņo par slazdiem, tam ir viegli ru­nāt. Lai jau dievs dod, ka viņam laimētos sagūstīt visus iebrucējus. Bet, ja juceklī no kameras izmūk kaut viens ieslodzītais, atbildība būs jānes viņam, cietuma priekš­niekam. Un Ludvigs nolēma parūpēties, lai tas neno­tiktu.

… Māsu Dreifogeļu ēdnīcas dibenistaba bija tik piesmēķēta, ka tikko varēja saredzēt sejas. Bez parasta­jiem viesiem šodien ieradušies arī Brašais un Steņka Razins. Kā pēdējais atnāca Robis. Fausts grasījās stās­tīt par saviem panākumiem, bet Robis tikai atmāja:

— Saprotams, ka bez atslēgām tu nebūtu atbraucis. Noskaidrosim vispirms mūsu spēkus. Cik? — viņš grie­zās pie Brašā.

— Trīsdesmit.

— Un tev?

— Tikpat, — ziņoja Steņka Razins. — Bet ar visiem vēl neesmu aprunājies.

— Man Pārdaugavā divdesmit septiņi, — teica Ata­mans.

— Brālīši, tad jūs mani sitat pušu! Man tikai astoņ­padsmit, saproties, — sauca Bračka. — Bet visi ziķeri.

— Un manas desmit atslēgas jūs pavisam aizmirsāt? Pati galvenā no vārtiem arī ir, — papildināja Fausts.

— Pilnīgi pietiek, pat par daudz, — sacīja Robis. — Turiet visas kaujas gatavībā, bet par mērķi pastāstī­sim tikai pēdējā brīdi. Ka neizpļāpājas!

— Uz cietumu tomēr vajadzēs paziņot, — iebilda Brašais. — Lai sagatavojas.

— Nekādā ziņā! — atcirta Robis.

— Piķis un zēvele, un es jau aizrakstīju Dinai! — atzinās Atamans.

Robis paskatījās uz draugu, gribēja teikt ko asu, bet norija. Kuram, ja ne viņam, kas bezmaz izdarījis to pašu, saprast Atamanu. Bet no tā nelaime nekļuva mazāka.

— Biedri, — viņš teica, — noticis visļaunākais. Tā ir mana vaina, vajadzēja brīdināt. Esmu pārliecināts, ka starp nesen apcietinātajiem viens ir nodevējs, — Robis joprojām nenosauca Lipu Tulianu vārdā, jo bija pārāk taisns, lai bez galīgiem pierādījumiem celtu apvainojumu.

— Tātad viss pie velna!…

— Un mums būs jānoskatās, kā viņus ved uz eša­fotu . ..

— Nevar būt! — elsa Atamans. — Es īpaši rakstīju tā, lai, izņemot Dīnu, neviens nevarētu saprast. Un pie­kodināju citiem neatklāt.

— Vienalga. Drošības nav. Mums neatliek nekas cits kā… — Robis kavējās pabeigt teikumu — tik nozīmīgs bija viņa lēmums.

— Atteikties? — nospiesti vaicāja Steņka Razins.

— Tieši otrādi! Mēs uzbruksim šonakt!