Burvja māsasdēls

Devītā nodaļa nārnijas tapšana

Soļodams turp un atpakaļ pa tukšo zemi, Lauva dziedāja savu jauno dziesmu. Tā bija daudz klusāka un ritmiskāka nekā iepriekšējā, ar kuru viņš bija izsaucis zvaigznes un sauli. Maiga un viļņojoša. Un, viņam tā soļojot un dziedot, ieleja pārklājās ar zaļu zāli. Tā izpletās ap viņu kā ezers. Kā vilnis tā uzvirmoja augšup pa mazajiem pakalniņiem un drīz vien virzījās pa attālo kalnu nogāzēm, ietērpjot jauno pasauli aizvien maigākos toņos. Tagad jau varēja saklausīt, kā vieglais vējiņš čabina zāles stiebrus. Bet apkārt sāka rasties arī daudz kas cits. Augstākie pakalni ietērpās viršu zilumā. Ielejā parādījās raupjāki, spuraināki zaļumu puduri. Digorijs nekādi nevarēja saprast, kas tie tādi ir, līdz viens no tiem izlīda turpat blakus. Tas bija mazs un dzeloņains stāds, kas uz visām pusēm staipīja desmitiem zaļi ietērptu

r<)ku. Tas stiepās garumā apmēram par collu divās sekundēs. Visapkārt bija dučiem tādu veidojumu. Kad tie jau bija sasnieguši gandrīz Digorija augumu, zēns pēkšņi saprata, kas tie ir.

— Koki! — viņš iesaucās.

Pats nejēdzīgākais, kā Pollija vēlāk atcerējās, bija tas, ka viņiem neļāva to visu mierīgi novērot. Brīdī, kad Digorijs iesaucās: «Koki!» —viņam vajadzēja atlēkt sāņus, jo tēvocis Endrjū, paslepus pievirzījies klāt, centās ar roku iebraukt zēna kabatā. Diez vai viņam būtu liels labums, ja tas izdotos, jo viņš bija centies piekļūt kabatai ar zaļo gredzenu, tāpēc ka joprojām domāja, ka tieši zaļais gredzens ir mājupceļa gredzens. Taču Digorijs, protams, nevēlējās zaudēt ne zaļo, ne dzelteno gredzenu.

— Stāt! — iesaucās Ragana. — Atkāpies! Tālāk, tālāk! Ja kāds mēģinās pietuvoties bērniem kaut desmit soļu attālumā, es šim nelietim sašķaidīšu pauri!

Rokā, atvāztu sišanai, viņa turēja dzelzs šķērsi, ko bija norāvusi no laternu staba. Nebija ne mazāko šaubu, ka viņa noteikti trāpītu mērķī.

—Tad re, kā! Tu gribēji aizzagties uz savu pasauli kopā ar zēnu un mani atstāt vienu?

Te nu Endrjū dusmas beidzot ņēma virsroku pār bailēm.

—Jā, kundze, tik tiešām tā! — viņš teica. — Protams, ka es to vēlos. Un man ir pietiekami daudz iemeslu to darīt. Jūs pret mani izturējāties tik bezkaunīgi, tik pretīgi! Es pūlējos, cik vien bija manos spēkos, izrādīt jums pretimnākšanu un laipnību. Un kāda bija atmaksa? Jūs aplaupījāt — man jāatkārto šis vārds — aplaupījāt augsti godājamu juvelieri. Jūs uzstājāt, lai jums izmaksā ārkārtīgi dārgas, lai neteiktu— pārbagātas, otrās brokastis, kaut l^an man bija jāieķīlā pulkstenis ar visu ķēdi, un man jums jāsaka, kundze, ka neviens manā dzimtā, ja nerunā par brālēnu Edvardu, kas bija brīvprātīgais kavalērists, nekad nav bāzis degunu lombardos. Šīs pretīgās maltītes laikā — man vēl tagad drebuļi pārskrien, to atceroties, — jūsu uzvedība un runas stils izraisīja visu klātesošo nosodošu attieksmi. Esmu publiski apkaunots. Nekad vairs nevarēšu šo restorānu apmeklēt. Turklāt jūs uzbrukāt policijai. Jūs nozagāt…

— Jel apklustiet, saimniek, pieturiet muti! — teica važonis. — Nu tak' jāklausās un jāskatās, nevis jātarkšķ.

Un patiešām bija ko redzēt un dzirdēt. Pirmītējais, Digorijam līdzās izdīgušais koks, bija izaudzis par milzīgu dižskābardi, un tā zari liegi šūpojās pār vērotāju galvām. Vēso, zaļo zāli zem kājām izraiboja margrietiņas un gundegas. Mazliet tālāk, gar upes krastu, auga vītoli. No otras puses ceļotājus ieskāva ziedošu jāņogu, ceriņu, mežrožu un rododendru krūmi. Zirgs pilnām mutēm plūca svaigo zāli.

Visu šo laiku Lauva dziedāja savu dziesmu un, lepni izslējies, soļoja turp un atpakaļ. Mazliet biedēja tas, ka ar katru loku zvērs nāca arvien tuvāk. Pollija aizrautīgi klausījās, jo viņai šķita, ka sāk saskatīt sakarību starp dziesmu un to, kas notiek. Kad kādus simt jardus tālāk, uz pakalna kores, uzradās tumšzaļu egļu skupsnas, viņa juta, ka tam ir kāds sakars ar virkni zemu, stieptu skaņu, ko Lauva pirms mirkļa bija nodziedājis. Un, kad viņš izdziedāja vieglu, ātru pasāžu, viņa nemaz nebija pārsteigta, ieraugot, ka visapkārt no zemes izbāž galviņas prīmulas. Tādējādi viņa nonāca pie neizsakāmi līksmas pārliecības, ka viss, kas šeit top, rodas, kā viņa teica, «no Lauvas galvas». Ieklausoties dziesmā, varēja sadzirdēt to, kas padaban tika radīts; paveroties apkārt, to varēja saskatīt. Tas šķita tik satraucoši, ka bailes nenāca ne prātā. Taču Digorijs un važonis neviļus mazlietnervozēja, redzot Lauvu tuvojamies. Ja runā par tēvoci Endrjū, tad viņš pat nevarētu aizmukt, tik ļoti viņam drebēja ceļgali un klabēja zobi.

Pēkšņi Ragana drosmīgi devās uz priekšu pretī Lauvam, kas lēniem, smagiem soļiem dziedot virzījās aizvien tuvāk un tuvāk. Nu jau tas atradās tikai kādu divpadsmit jardu attālumā. Ragana pacēla roku un trieca smago dzelzs stieni tieši pret Lauvas galvu.

No šāda attāluma neviens, kur nu vēl Džeidisa, nevarēja kļūdīties. Stienis trāpīja Lauvam tieši starp acīm, adēca nostun būkšķot nokrita zemē. Lauva turpināja savu gājienu, viņa solis nebija nedz ātrāks, nedz lēnāks kā iepriekš. Nevarēja patpateikt, vai vispār viņš manījis stieņa triecienu. Kaut arī mīkstās ķepas virzījās bez trokšņa, taču varēja just, kā zem Lauvas svara dreb zeme.

Ragana iespiedzās, metās bēgt un pēc mirkļa pazuda starp kokiem. Tēvocis Endrjū pagriezās, lai darītu to pašu, taču aizķērās aiz kādas saknes un tieši uz sejas iekrita mazā strautiņā, kas tecēja uz upi. Bērni nejaudāja kustēties; viņi pat nebija pārliecināti, vai to vispār grib darīt. Lauva viņiem nepievērsa uzmanību. Viņa platā, sārtā rīkle bija atvērta, taču dziesmai, ne rēcienam. Zvērs abiem pagāja

garām tik tuvu, ka viņi būtu varējuši skart kuplās krēpes. Viņi briesmīgi baidījās, ka Lauva tūlīt pagriezīsies un paskatīsies uz viņiem, bet tai pašā laikā, lai cik savādi tas arī būtu, viņi to vēlējās. Tomēr Lauva viņiem nepievērsa ne mazāko uzmanību, it kā viņi nebūtu nedz saredzami, nedz saožami. Pagājis bērniem garām un nosoļojis vēl mazliet uz priekšu, Lauva apgriezās, atkal devās viņiem garām un šoreiz sāka virzīties uz austrumiem.

Klepodams un sprauslādams no strauta izrausās tēvocis Endrjū.

— Nu, Digorij, — viņš teica, — esam tikuši vaļā no tās sievietes, un tas pretigais lauva arī ir projām. Dod man roku un tūdaļ velc pirkstā gredzenu.

— Nenāciet klāt! — atkāpdamies iesaucās Digorijs. — Turies no viņa tālāk, Pollij! Nāc man blakus. Es jūs brīdinu, tēvoci Endrjū, ja jūs kaut soli pietuvosities, mēs pazudīsim.

— Tūlīt dari, ko es tev lieku, cienītais! — pavēlēja tēvocis. — Tu esi ļoti nepaklausīgs un neuzvedīgs zēns.

— Nekas, nekas! — atbildēja Digorijs. — Mēs gribam palikt un paskatīties, kas notiks. Man liekas, ka jūs taču gribējāt kaut ko uzzināt par citām pasaulēm. Vai tagad, kad esat šeit, jūs tas vairs neinteresē?

—Neinteresē! — iesaucās tēvocis Endrjū. — Paskaties, kāds es izskatos! Tie taču bija mani labākie svārki un veste!

Tēvocis patiešām izskatījās nožēlojams. Jo švītīgāks cilvēks bijis sākumā, jo bēdīgāk viņš izskatās, kad izlien no sadragātas ekipāžas un pēc tam iekrīt dubļainā strautā.

— Es jau nesaku, ka šeit nav ko redzēt, — tēvocis turpināja. —Ja es būtu jaunāks, tad— nu, varbūt es sākumā šurp atsūtītu kādu jaunu, spriganu cilvēku. Kādu no tiem lielo zvēru medniekiem. Šo zemi jau var tīri labi izmantot. Klimats ir lielisks. Un kāds gaiss! Esmu pārliecināts, ka tas man nāktu par labu. Ja tikai apstākļi būtu pieņemamāki. Kaut mums būtu kāda šautene!

— Lai sasper jods tās blīkšķen's, — dusmīgi teica važonis. — Ieš' pacīlēt, vai Stroberij' navaig paberzt. Ja man ļauts tā teikt, tam zirgam ir vairāk galvā nekā vienam otram divkājainim.

Viņš devās pie Stroberija un sāka svilpt un šmaukstināt, kā jau visi zirgu puiši to parasti dara.

—Vai jūs patiešām vēl aizvien domājat, ka šo Lauvu var nogalināt ar vienkāršu šauteni? — jautāja Digorijs.

— Dzelzs stienis viņam nekā nevarēja padarīt.

— Lai arī kādi tai dāmai būtu trūkumi, — teica tēvocis,

— bet viņa ir drosmīga meiča, manu zēn. Tā izrīkoties! Viņš atkal berzēja rokas un knakšķināja kauliņus, it kā

būtu pavisam aizmirsis, cik pats juties nobijies Raganas klātbūtnē.

— Tā bija nekrietna rīcība! — teica Pollija. — Ko tad sliktu Lauva viņai bija nodarījis?

— Hei! Kas tad tas? — iesaucās Digorijs. Paskrējis uz priekšu, viņš ņēmās kaut ko pētīt dažu jardu atstatumā.

—Paklau, Pollij,—viņš sauca, — nāc šurp un paskaties! Arī tēvocis Endrjū devās viņai līdzi, un ne jau tāpēc, ka vēlējās paskatīties, bet gan lai turētos bērniem tuvumā un pirmajā izdevīgajā brīdī nozagtu gredzenu. Taču, kad viņš ieraudzīja, ko Digorijs rāda, arī viņam sāka rasties interese. Tas bija neliels, trīs pēdas garš laternu staba modelītis, kas lēnām auga augumā un kļuva resnāks, gluži tāpat kā apkārtējie koki.

— Tas arī ir dzīvs… es gribēju sacīt… laterna deg, — teica Digorijs.

Laterna patiešām dega. Saules gaismā, protams, tās mazo liesmiņu bija grūti ieraudzīt, ja vien uz to nekrita skatītāja ēna.

— Lieliski, vareni, — murmināja tēvocis Endrjū, — pat man ne sapņos nerādījās, ka varētu notikt tādas burvestības. Šī ir pasaule, kur pat laternu stabi atdzīvojas un sāk augt. Interesanti, no kādas sēklas tie aug?

— Vai tad jūs nesaprotat? — jautāja Digorijs. — Šajā vietā nokrita metāla stienis — tas, ko viņa norāva no laternu staba pie mūsu mājas Londonā. Tas iegrima zemē un nu ir uzdīdzis maza stādiņa izskatā.

Par mazu to šobrīd gan nevarēja saukt, jo stabs jau bija sasniedzis Digorija garumu.

—Tik tiešām! Apbrīnojami! Lieliski! —burkšķēja tēvocis, berzēdams rokas stiprāk nekā jebkad. —Ha-ha! Ļaudis smējās par manu maģiju. Mana stulbā māsa domāja, ka esmu ķerts. Interesanti, ko viņi teiktu tagad, kad esmu atklājis pasauli, kur viss dzīvo, dīgst un plaukst? Kolumbs — visi runā tikai par Kolumbu. Bet kas gan ir Amerika salīdzinājumā ar to, kas notiek te! Šīs zemes komerciālās iespējas ir neizsmeļamas. Atstiep tik šurp un aproc dažus metāllūžņus, un pēc mirkļa tie izaug par vilcieniem, karakuģiem, par visu, ko vien vēlies… Tie man neko neizmaksās, bet Anglijā es tos varēšu pārdot par milzīgu cenu. Kļūšu par miljonāru… Un klimats! Es jau tagad jūtos krietni jaunāks. Es taču te varu izveidot kūrortu. Laba sanatorija varētu ienest apmēram divdesmit tūkstošus gadā. Vienam otram, protams, man par šo noslēpumu vajadzēs pastāstīt. Tomēr pats pirmais darbs — nošaut šo nezvēru.

—Jūs esat gluži tāds pats kā tā Ragana, — teica Pollija. —Jūs ne par ko citu nedomājat kā tik kādu nogalināt.

— Un, ja ir runa par mani, — tēvocis turpināja savus jaukos sapņus, — tad nemaz nevar zināt, cik ilgi es nodzīvotu, ja šeit apmestos uz dzīvi. Ja cilvēkam ir jau pāri sešdesmitiem, par to ir vērts padomāt. Nemaz nebūtu pārsteigts, ja šajā zemē es nekļūtu ne par dienu vecāks. Vareni! Tā tak ir Jaunības Zeme!

— Ā! — iesaucās Digorijs. —Jaunības Zeme! Vai jūs tiešām domājat, ka tā ir tieši te? — Viņš, protams, bija atcerējies, ko krustmāte Letija teica dāmai, kas atnesa vīnogas, un zēnā atkal modās klusa cerība.

— Tēvoci Endrjū, — viņš teica, —vai jūs tiešām domājat, ka šeit varētu dabūt kaut ko tādu, kas izārstētu māmiņu?

— Ko tu te pļāpā? — dusmojās tēvocis. — Šī jau nav aptieka. Bet, kā jau es teicu…

—Jums par viņas veselību tikai nospļauties, vai ne? — nikni uzbrēca Digorijs. — Bet arī jums vajadzētu par viņu rūpēties. Galu galā, viņa taču nav tikai mana mamma, bet ari jūsu māsa. Nu, viss viens. Es tikpat labi varu pajautāt pašam Lauvam, vai viņš man nevar palīdzēt.

Zēns pagriezās un raitā solī devās prom. Pollija brīdi pakavējās, bet tad aizskrēja viņam nopakaļ.

— Hei! Stāviet! Nāciet atpakaļ! Tas puika taču ir traks! — auroja tēvocis. Viņš sekoja bērniem, saglabājot drošu atstatumu, jo nevēlējās nokļūt pārāk tuvu Lauvam, taču arī zaļos gredzenus negribēja aizlaist par tālu.

Pēc īsa brīža Digorijs iznāca meža malā un apstājās. Lauva vēl aizvien dziedāja, bet nu jau dziesma atkal skanēja citādi. Tagad tā vairāk izklausījās pēc kaut kā tāda, ko mēs sauktu par melodiju, tikai daudz enerģiskāku. To klausoties, gribējās skriet, lēkt, rāpties; gribējās kliegt, mesties pie citiem cilvēkiem un vai nu tos apskaut, vai arī ar tiem izkauties. Digorijs tumši piesarka. Arī tēvoci Endrjū šis tonis krietni vien ietekmēja, un Digorijs dzirdēja viņu atkārtojam:

Drosmīga meiča, nudien. Žēl, ka viņa ir tik nesavaldīga. Bet, vienalga, sasodīti glīts sievišķis, sasodīti glīts.

Bet tas, kas dziesmas ietekmē notika ar abiem cilvēkiem, nav nekas salīdzinājumā ar to, kas notika apkārtnē.

Vai tu vari iedomāties pļavu burbuļojam kā verdošu ūdeni kadā? Citādi to visu nemaz nav iespējams attēlot. Kur vien acs sniedzās, no zemes ārā spraucās pauguriņi, cits nebija lielāks par kurmja rakumu, cits kā ķerra, bet cits jau mājiņas lielumā. Un pauguri kustējās un brieda, līdz pārsprāga. No tiem izbira irdena zeme, kurā kustējās dzīvas radības. Ārā rausās kurmji, gluži kā pie mums Anglijā; suņi sāka riet, tiklīdz to galvas iznira no zemes, un

ar kājām spirinājās un kārpījās, gluži kā gribēdami izspraukties pa šauru caurumu žogā. Visdīvaināk bija novērot briežus, jo, vēl pirms tie parādījās paši, no zemes izlīda viņu ragi, tāpēc sākumā Digorijam šķita, ka tie ir koki. Vardes, kas uzradās upes krastā, tūlīt pat ar plunkšķi visas ielēca ūdenī un sāka skaļi kurkstēt. Panteras, leopardi un tamlīdzīgi zvēri tūdaļ apsēdās, cītīgi nomazgājās, tad piecēlās un pie kokiem sāka asināt priekškāju nagus. No koku zariem izšāvās putnu bari. Visur sāka lidināties tauriņi. Puķu ziedkausiņos, it kā baidīdamās zaudēt kaut mirkli, pie darba ķērās bites. Tomēr vislieliskākais brīdis bija tad, kad kā nelielā zemestrīcē sasprāga visaugstākais paugurs, no kura vispirms parādījās nolaidena mugura, tad lielā, gudrā galva un beidzot Četras, it kā neveikli pašūtās biksēs ietērptas, ziloņa kājas. Nu jau Lauvas dziesmu bija grūti saklausīt, jo visapkārt ķērca, dūdoja, čivināja, brēca, zviedza, rēja, rūca, mauroja, blēja un taurēja visa dzīvā radība.

Taču, kaut ari Digorijs Lauvu vairs nevarēja sadzirdēt, to saskatīt bija iespējams labi. Viņš likās tik liels un gaišs, ka zēns nespēja novērst ne acu. Šķita, ka pārējie zvēri no viņa nebaidās. Tik tiešām, tajā pašā mirklī Digorijs sev aiz muguras izdzirda pakavu dipoņu, un tūlīt pat viņam garām pajoņoja vecais važoņa zirgs, pievienodamies pārējiem dzīvniekiem. Acīmredzot arī viņam, tāpat kā tēvocim Endrjū, svaigais gaiss bija nācis labumā. Viņš vairs neizskatījās pēc veca, smagā darbā nodzīta klepera, kāds bija Londonā. Nu viņš, lepni izslējis galvu, augstu cilāja kājas.

Lauva pirmo reizi apklusa. Viņš pastaigājās starp zvēriem turp un atpakaļ un, laiku pa laikam piegājis pie kāda pāra — viņš vienmēr izvēlējās tikai divus zvērus kopā —, piebāza purnu viņējiem. Tā viņš aizskāra divus bebrus pārējo bebru vidū, divus no visiem leopardiem, briežu tēviņu un mātīti šo dzīvnieku bariņā. Dažiem viņš pagāja garām, neveltīdams tiem uzmanību. Bet pāri, kam viņš bija piebāzis purnu, tūlīt pat pameta savējos un viņam sekoja. Beidzot viņš apstājās, un visi dzīvnieki, kam viņš bija pieskāries, sanāca apkārt plašā lokā. Tie, kam viņš nebija pieskāries, sāka pamazām izklīst. Viņu saceltais troksnis pakāpeniski izgaisa tālumā. Atlasītie zvēri apklusa un uzmanīgi noraudzījās Lauvā. Tikai kaķu dzimtas zvēriem šad tad noraustījās astes; citādi viss bija mierīgi. Pirmo reizi šajā dienā iestājās pilnīgs klusums, dzirdēja vienīgi ūdens čalošanu upē. Digorijam satraukti pukstēja sirds, jo viņš juta, ka notiek kaut kas ļoti nopietns un svinīgs. Savu māmiņu zēns nebija aizmirsis, bet labi apzinājās, ka pat viņas dēļ šo pasākumu nedrīkst pārtraukt.

Lauva, acīm nemirkšķinot, skatījās uz dzīvniekiem tik cieši, it kā taisītos tos sadedzināt tikai ar savu skatienu vien. Un lēnām viņi pārvērtās. Mazākie, tādi kā zaķi, kurmji un tiem līdzīgie, mazliet paaugās, kamēr lielākie — un to vislabāk varēja ievērot, ja skatījās uz ziloņiem, — nedaudz sarāvās. Krietna daļa apsēdās uz pakaļkājām. Vairums pašķieba galvu, it kā mēģinādami saprast, kas te notiek.

Lauva pavēra muti, bet no tās nenāca ne skaņa; viņš izdvesa garu, siltu nopūtu, kas it kā sašūpoja visus zvērus gluži kā vējš koku rindu. Augstu virs galvām, aiz zilā debesu plīvura paslēpušās, atkal iedziedājās zvaigznes. Tā bija tīra, dzidri vēsa, sarežģīta mūzika. Kaut kur no debesu velves vai no paša Lauvas izšāvās it kā uguns, kas tomēr nevienu neapsvilināja. Bērni juta, kā ķermenī saviļņojas ik asins lāse, kad kāda nekad agrāk nedzirdēta, dziļa un nepakļāvīgi valdonīga balss iesaucās:

— Nārnija! Nārnija! Nārnija! Mosties! Mīli! Domā! Runā! Lai tavi koki prot staigāt! Lai tavi zvēri prot runāt! Lai tavi ūdeņi ir dievišķīgi!