Burvja māsasdēls

Vienpadsmitā nodala Digorijs un tēvocis — abi iekļūst ķezā

Jūs droši vien domājat, ka zvēri bija tik ļoti stulbi, ka uzreiz nesaskatīja līdzību starp bērniem, Važoni un tēvoci Endrjū. Taču jums jāatceras, ka viņi neko nezināja par drēbēm. Viņi bija pārliecināti, ka Pollijas kleita, Digorija Norfolkas stila uzvalks un Važoņa cepure ir tikpat neatņemama viņu ķermeņu sastāvdaļa, kāda dzīvniekiem ir kažoks un spalvas. Viņi pat tos trīs nespētu uztvert kā vienas un tās pašas sugas radījumus, ja nebūtu ar tiem runājuši un ja arī Stroberijs, šķiet, tā nebūtu domājis. Turklāt tēvocis bija daudz garāks par bērniem un daudz tievāks par Važoni. Viņš bija ģērbies melnā, tikai veste bija balta — šobrīd tā gan vairs diez ko balta neizskatījās. Arī viņa milzīgais, sirmais matu ērkulis, tagad varen izspūris, neatgādināja neko tādu, kas zvēriem ļautu saskatīt tēvocī līdzību ar pārējiem trim. Viņu neizpratne tāpēc ir gluži saprotama. Un, kas bija pats ļaunākais, viņš, šķiet, nebija spējīgs parunāt.

Sākumā viņš gan bija centies. Kad Buldogs viņu uzrunāja — vai, kā tēvocim šķita, ierūcās un tad ierēcās —, viņš bija pastiepis uz priekšu drebošu roku un dvesis: «Labs sunīt's, labs sunīt's. Ak, tu manu nabadziņ!» Bet zvēri viņu nesaprata, gluži tāpat kā viņš — tos. Viņi nedzirdēja neko vairāk par tādu kā čurkstēšanu. Varbūt bija arī labāk, ka viņi neko nesaprata, jo es nepazīstu nevienu suni, vēl jo vairāk Nārnijas Runājošo Suni, kam patiktos, ka viņu dēvētu par Labo Sunīti, gluži tāpat kā tev nepatiktos, ja tevi sauktu par Manu Mazo Puisīti.

Tad tēvocis Endrjū paģība un nogāzās.

— Re nu! — teica Kārpcūka. — Tas jau ir tikai koks. Es jau no paša sākuma tā domāju.

Neaizmirstiet — viņi taču nekad nebija redzējuši nedz krišanu, nedz ģībšanu.

Bet Buldogs, kas visu laiku tēvoci cītīgi apostīja no galvas līdz kājām, paslēja purnu un teica:

—Tas ir dzīvnieks. Tas noteikti ir dzīvnieks. Iespējams, ka tās pašas sugas kā tie tur.

— Nevar būt! — teica Lācis. —Dzīvnieks taču tā vienkārši ne no šā, ne no tā neapvelsies augšpēdus. Mēs visi esam dzīvnieki, bet vai tad mēs tā krītam? Mēs stāvam stalti, rau, tā! —Viņš izslējās uz pakaļējām ķepām, paspēra soli uz aizmuguri, tad aizķērās aiz zara un apvēlās tieši uz muguras.

— Trešais Joks! Trešais Joks! Trešais Joks! — sajūsmināti klaigāja Kovārnis.

— Es tomēr domāju, ka tam jābūt kādam kokam,— neatlaidās Kārpcūka.

— Ja tas ir koks, — teica otrs Lācis, — tad varbūt tajā ir bišu saime.

— Nē, nē, esmu pārliecināts, ka tas nav koks, — teica Āpsis. — Man likās, ka tas pirms apvelšanās mēģināja kaut ko teikt.

—Tas jau bija tikai vējš, kas čabināja zarus, — apgalvoja Kovārnis. — Tu taču nedomā, ka tas ir runājošs zvērs, — Kovārnis uzrunāja Āpsi. — Viņš tak nepateica ne vārdiņa.

— Un tomēr, — ierunājās Ziloniene (tu jau droši vien atceries, ka pašu Ziloni bija aizsaucis līdzi Aslans), — un tomēr tas varētu būt kāds dzīvnieks. Vai tā lielā, baltā klimpa šajā galā nevarētu būt tāda kā purns? Un tie caurumi — acis un mute? Deguna jau nu gan nav. Bet nebūsim — hm, tā teikt — šaursirdīgi. Tikai ļoti nedaudziem no mums ir tas, ko patiesi varētu dēvēt par degunu,—un ar visiem saprotamu un piedodamu lepnumu viņa pašķielēja uz savu snuķi visā tā garumā.

—Atļaujiet man kategoriski iebilst pret šādu piezīmi, — protestēja Buldogs.

— Zilonienei ir pilnīga taisnība, — teica Tapirs.

— Ziniet ko! — priecīgi iesaucās Ēzelis. — Varbūt tas ir dzīvnieks, kas neprot runāt, taču domā, ka prot?

— Varbūt viņu var nostādīt stāvus? — domīgi ieteicās Ziloniene. Apvijusi snuķi ap tēvoča Endrjū ļengano augumu, viņa nostādīja to stāvus, taču, par nelaimi, ar kājām gaisā, tā ka no kabatas izvēlās divi pussovrini, trīs puskronas un sešpeniju monēta. Tā nu nekas neiznāca. Tēvocis Endrjū tūlīt pat novēlās atkal.

— Nu re! — vairākas balsis iesaucās. — Tas nepavisam nav dzīvnieks. Tas tak ir nedzīvs.

— Tas ir dzīvnieks, kad es jums saku! — sauca Buldogs. — Paostiet paši!

— Ostīšana jau nav pats galvenais, — teica Ziloniene.

— Kā! — iesaucās Buldogs. —Ja nevar uzticēties pat savam degunam, kam tad lai tic?

— Varbūt savām smadzenēm? — Ziloniene maigi iebilda.

— Es pret šo piezīmi kategoriski protestēju! — teica Buldogs.

— Tā vai citādi, bet mums kaut kas jādara, — iebilda Ziloniene. — Tas taču var būt tas pats Sļaunums, tāpēc mums viņšnoteikti jāparādaAslanam. Kā domā vairākums? Vai tas ir dzīvnieks vai kaut kas no kokiem?

— Koks! Koks! — sauca kāds desmits balsu.

— Labi! — teica Ziloniene. — Ja jau tas ir koks, tad tas jāiestāda. Rokam bedri!

Divi kurmji šo darba daļu veica viens divi. Tad izcēlās nelielas pārrunas, ar kuru galu tēvoci Endrjū vajadzētu caurumā stādīt, un viņu gandrīz vai iebāza ar galvu uz leju. Daži dzīvnieki uzskatīja kājas par zariem, un tāpēc pelēkajam, izspūrušajam kumšķim — ar to viņi domāja tēvoča galvu — vajadzēja būt koka saknēm. Tomēr citi iebilda, ka tas gals, kas sazarojies uz divām pusēm, ir dubļaināks un stiepjas tālāk, kā jau tas ar koka saknēm mēdz būt. Tādējādi beigu beigās viņu iestādīja ar pareizo galu gaisā. Kad zeme ap tēvoci bija labi piemīdīta, tā sniedzās jaunajam kokam līdz ceļgaliem.

— Augs izskatās bresmīgi panīcis, — ieteicās Ēzelis.

— To, protams, vajag aplaistīt, — ierosināja Ziloniene. — Ja man ļauts tā teikt — es, protams, nevienu klātesošo nevēlos apvainot—, bet man šķiet, ka šādam darbam mans deguns…

— Es pret šo piezīmi kategoriski protestēju! — pretojās Buldogs.

Taču Ziloniene rāmi aizčāpoja līdz upei, piepildīja snuķi ar ūdeni un atgriezās, lai apkoptu tēvoci Endrjū.

Gudrais dzīvnieks to turpināja tik ilgi, līdz tēvocis bija aplaistīts no augšas līdz apakšai ar neskaitāmiem galoniem ūdens, kas straumītēm tecēja pa visām vizītsvārku vīlēm, it kā tēvocis ar visu savu uzvalku būtu vannojies. Aukstā ūdens pelde ļāva tēvocim atgūt samaņu, un viņš atvēra acis. Kas tā bija par atmodu!

Bet nu mēs viņu atstāsim, lai pārdomā savas ļaundarības, ja vien viņš vispār kaut ko tik saprātīgu spējīgs darīt, un pievērsīsimies svarīgākiem jautājumiem.

Stroberijs ar Digoriju mugurā rikšoja tik uz priekšu, līdz dzīvnieku saceltais tracis aizmugurē pieklusa un nu jau pavisam tuvu bija Aslans ar savu izvēlēto padomnieku bariņu. Digorijs saprata, ka tiksvinīgā sapulcē viņš nedrīkst

iejaukties, bet nebija arī nekādas vajadzības to darīt. Pēc Aslana pavēles Zilonis, Kovārņi un pārējie pašķīrās, un Digorijs, norausies no zirga, atradās aci pret aci ar Lauvu. Aslans izskatījās daudz lielāks, skaistāks, spīdīgi zeltaināks un briesmīgāks, nekā zēns bija iztēlojies. Viņš pat neuz­drīkstējās ieskatīties zvēra lielajās acīs.

— Lūdzu… Lauvas kungs… Aslan… ser… — stostījās Digorijs, — vai jūs… vai jūs nevarētu, lūdzu… vai jūs man nevarētu iedot kādu šīs zemes burvju augli, lai mana māmiņa kļūtu vesela?

Viņš izmisīgi cerēja, ka Lauva teiks: «Jā!» — un neizsakāmi baidījās, vai tik atbilde nebūs: «Nē!» —un bija pavisam satriekts, kad Lauva neteica ne vienu, ne otru.

— Tas ir tas zēns, — teica Aslans, neskatīdamies uz Digoriju, bet uz saviem padomniekiem. — Tas ir tas zēns, kas pie visa vainīgs.

«Ak tu tētīt!» Digorijs nodomāja. «Ko es atkal esmu izstrādājis?»

— Ādama dēls, — iesāka Lauva, — manā jaunradītajā Nārnijas zemē tagad klejo kāda ļauna Ragana. Pastāsti šiem cienījamajiem dzīvniekiem, kā viņa te nokļuva.

Digorijam prātā iešāvās desmitiem dažādu iespēju, ko sacīt. Taču zēns bija pietiekami saprātīgs, lai bez aplinkiem pateiktu vistīrāko patiesību.

— So Raganu šurp atvedu es, Aslan, —viņš teica klusā balsī.

— Kādēļ?

— Es centos viņu aizdabūt prom no savas pasaules atpakaļ uz viņējo. Cerēju, ka nogādāšu viņu pie vietas.

— Kā viņa nokļuva tavā pasaulē, Ādama dēls?

— Ar… ar burvestības palīdzību.

Lauva klusēja, un Digorijs saprata, ka nebija pastāstījis pietiekami skaidri.

—Viss sākās ar manu tēvoci, Aslan, — viņš teica. — Ar maģisku gredzenu palīdzību viņš mūs aizsūtīja prom no mūsu pasaules. Pareizāk sakot, man vajadzēja doties pakaļ Pollijai, ko viņš aizsūtīja pirmo. Tad kādā vietā, ko sauc par Cārnu, mēs sastapām šo Raganu, un viņa mums pieķērās, kad…

— Sastapāt Raganu? — Aslans jautāja zemā balsī, kurā ieskanējās draudīga rūkšana.

— Viņa pamodās, — Digorijs nelaimīgs teica un tad, nobālis balts kā audekls, piemetināja: — Gribēju teikt, ka es viņu pamodināju. Man ļoti gribējās zināt, kas notiks, ja pieskandināšu zvanam. Pollija to negribēja. Viņa navvainlga. Es — es ar viņu strīdējos. Zinu, ka tas nebija labi. Man liekas, ka tas raksts zem zvana mani bija nedaudz apbūris.

— Vai tev tiešām tā liekas? — vēl aizvien zemā, dziļā balsī jautāja Aslans.

— Nē, — teica Digorijs. — Tagad es saprotu, ka nebiju apburts. Es tikai izlikos.

Iestājās ilgs klusums. Un visu šo laiku Digorijs domās sev atkārtoja: «Esmu visu sabojājis. Tagad vairs nav nekādu cerību, ka dabūšu kaut ko māmiņai.»

Kad Lauva atkal ierunājās, viņš nevērsās pie Digorija.

— Nu redzat, draugi, — viņš teica, — šī jaunā, tīrā pasaule, ko esmu jums devis, nav nodzīvojusi pat septiņas stundas, kad tajā jau ienācis ļaunums; un to pamodinājis un atvedis šurp šis Ādama dēls.

Visi dzīvnieki, pat Stroberijs, pievērsa skatus Digorijam un lūkojās uz viņu tik ilgi, ka zēns vēlējās, kaut pavērtos zeme un viņu aprītu.

— Tomēr nenokariet degunus, — turpināja Aslans, vēl aizvien runādams ar zvēriem. — Šis ļaunums radīs jaunu ļaunumu, bet tas notiks krietni vēlāk, un es parūpēšos, lai pats sliktākais nāktu pār manu galvu. Līdz tam visi apņemsimies, ka daudzus simtus gadu šī būs līksma zeme līksmā pasaulē. Un, tā kā Ādama pēcteči mums nodarījuši ļaunumu, tiem to būs jāpalīdz izārstēt. Nāciet arī jūs abi tuvāk!

Pēdējie vārdi bija domāti Pollijai un Važonim, kas tikko kā bija ieradušies. Cieši pieķērusies Važonim pie rokas,

Pollija pavērtu muti ar acīm urbās Aslanā. Važonis uzmeta skatienu Lauvam un noņēma savu katliņu. Vēl neviens viņu bez cepures nebija redzējis. Tagad viņš izskatījās jaunāks, patīkamāks, kā īsts lauku cilvēks, nevis kā Londonas Važonis.

— Dēls, — Aslans uzrunāja Važoni, — es jau tevi sen pazīstu. Vai tu mani pazīsti?

—Nē, ser,—teica Važonis. — Vismaz, tā teikt, pazīšana nav tas riktāgais vārds. Tomēr es nez kā iekšķīgi jūtu, ja atļauts tā teikt, ka mēs tā kā būt' kaut kur tikušies.

—Tas ir labi, — sacīja Lauva. — Tu zini labāk, nekā tev šķiet, un ar laiku tu mani iepazīsi vēl labāk. Kā tev patīk šī zeme?

— No visas sirds patīk, ser, — apliecināja Važonis.

— Vai tu vēlētos te palikt uz dzīvi?

— Redziet, ser, esmu precēts vīrs, — teica Važonis. — Ja te būt' man' siev', tad, man domāt, nedz viņa, nedz es vēlētos dties atpakaļ uz London'. Mēs jau patiesībā abi i no laukiem.

Aslans atsvieda savas krēpes atpakaļ, pavēra muti un izdvesa garu, vienmuļu skaņu, ne sevišķi skaļu, bet ļoti spēcīgu. Pollijai sirds salēcās krūtīs, kad viņa to izdzirda. Viņa bija pārliecināta, ka tas ir aicinājums un ikviens, kas šo saucienu izdzirdēs, noteikti gribēs tam paklausīt. Vēl jo vairāk— lai cik pasauļu un mūžu to no šī sauciena arī šķirtu, cilvēks tam spētu paklausīt. Tālab, kaut arī Pollija bija izbrīna pārņemta, viņa nejutās pārsteigta vai satriekta, kad pēkšņi nez no kurienes uzradās un viņai blakus nostāj ās jauna sieviete ar godīgu un laipnu seju. Viņauzreiznoprata, ka tā ir Važoņa sieva, kas nokļuvusi te nevis ar kaut kādu maģisku gredzenu palīdzību, bet ātri, vienkārši un jauki, gluži kā putns, kas atlaidies uz savu ligzdu. Jaunā sieviete droši vien mājās mazgājusi veļu, jo bija aizsējusi priekšautu, līdz elkoņiem uzrotījusi piedurknes, un no rokām tecēja putas. Ja viņai būtu bijis laiks uzvilkt goda drēbes un uzlikt cepuri, ko pušķotu mākslīgi ķirši, viņa izskatītos briesmīga, toties tagad viņa šķita ļoti jauka.

Sieviete, protams, bija pārliecināta, ka sapņo, tāpēc nebūt nesteidzās pie vīra, lai pajautātu, kas galu galā ar viņiem abiem noticis. Taču, uzmetot skatienu Lauvam, viņa nebūt vairs nejutās tik droša, ka sapņo. Tomēr pārāk nobijusies viņa nez kāpēc nelikās. Pakniksējusi, kā daža laba lauku meitene tajos laikos vēl prata, viņa piegāja pie Važoņa, ielika savu roku viņējā un apstājās, kautrīgi lūkodamās apkārt.

— Mani bērni, — uz viņiem lūkodamies, teica Aslans, — jūs būsit Nārnijas pirmie valdnieki, Nārnijas karalis un karaliene.

Važonim pārsteigumā pavērās mute, bet viņa sieva tumši pietvīka.

— Jūs šeit valdīsit, dosit visiem šiem zvēriem vārdus, kārtosit dzīvi pēc ticības un taisnības un aizstāvēsit pret ienaidniekiem, kad tie šeit radīsies. Un ienaidnieki te noteikti radīsies, jo šajā pasaulē klaiņo ļaunā Ragana.

Važonis pāris reižu norija siekalas un nokrekšķinājās.

— Piedošanu, ser, — viņš teica, — es un, protams, arī man' kundz' no sirds pateicamies, bet es takšu neesu tas vīrs, kas spēs ar to padarīšan' tikt galā. Man, redz, ar tām skolām tā švakāk, nekas daudz nav sanāc's.

— Nu, bet tu taču proti cilāt lāpstu, strādāt ar arklu un no šīs zemītes izaudzēt ražu pārtikai? — jautāja Aslans.

— To gan, ser, to jau gan es bišķiņ pieprot', esu pie tād' darb' uzaudzis.

— Vai tu jaudāsi valdīt pār šiem radījumiem laipni un taisnīgi, vienmēr atceroties, ka tie ir Runājoši Dzīvnieki, brīvi pilsoņi, nevis vergi un truli radījumi, kādi ir tanī pasaulē, kur tu piedzimi un uzaugi?

— To jau gan es saprot', — teica Važonis, — un darīš' vis', lai būt' pret tiem godīgs un taisnīgs.

— Un vai tu solies arī saviem bērniem un mazbērniem to iemācīt?

— Nu, mans pienākums jau būt' gan to mēģināt, ser. Mēs takš' abi centīsimies, va' ne, Nellij?

— Un neviens no taviem paša bērniem vai arī no citiem radījumiem tev nebūs mīļāks vai labāks, un tu neļausi nevienam uzkundzēties pārējiem vai arī ļauni pret otru izturēties?

— Es nekad neesu varējis paciest tādu nesmukumu, ser, kā es še stāvu! Lai tik kāds man to paprovē! Sadošu, kā pienākas!

Važonim tā runājot, viņa balss kļuva skanīgāka un svinīgi lēnāka. Tagad tā skanēja kā lauku cilvēka balss no viņa bērnības laikiem, nevis kā aprautais, steidzīgais Londonas koknijiešu žargons.

— Un, kad zemei uzbruks ienaidnieki—jo tādi noteikti radīsies — un sāksies karš, vai tu būsi pirmais, kas dosies uzbrukumā, un pēdējais, kas atkāpsies?

— To, ser, — pavisam lēni atteica Važonis, — neviens puisiet's nezin' līdz pirmajam pārbaudījumam. Var jau būt, ka man duka saskrien papēžos. Nekad es tā pa īstam neesu kāvies, tik' ar dūrēm. Bet es centīšos… es ceru, ka spēšu darīt, kas jādara.

—Ja tu tā rīkosies, tad veiksi visu, kas jādara karalim, — Aslans teica. — Tūlīt mēs tevi kronēsim. Tu, tavi bērni un bērnu bērni būsit svētīti. Daži no viņiem kļūs par Nārnijas karaļiem, citi valdīs pār Arčenlendas zemi, kas atrodas tur, aiz Dienvidu Kalniem. Un tu, Meitenīt, —viņš uzrunāja Polliju, — esi sveicināta! Vai tu esi piedevusi Zēnam viņa rupjo izturēšanos Nolādētās Cārnas pamestajā Statuju Zālē?

—Jā, Aslan, mēs jau izlīgām, — teica Pollija.

— Tas ir labi, — teica Aslans, — un nu padomāsim, ko darīt ar pašu Zēnu.