Burvja māsasdēls

Pirmā nodaļa nepareizās durvis

Šajā grāmatā stāstīts par to, kas atgadījās sen, sen — tajos laikos, kad tavs vectēvs vēl bija pavisam mazs. Un šis stāsts ir ļoti svarīgs, jo paskaidro, kā sākās visa tā jezga ar staigāšanu no šīs pasaules uz Nārniju un atpakaļ.

Tajos laikos Beikera ielā vēl dzīvoja Serloks Holmss un Bestebli Lūizhemroudā centās atrast bagātību. Toreiz

visiem puikām katru dienu vajadzēja valkāt stīvu ītonas apkaklīti un skolas parasti bija daudz nepatīkamākas nekā tagad. Taču maltītes bija garšīgākas, un, ja runā par saldumiem, es tev neteikšu, cik tie bija garšīgi un lēti, jo tad tev veltīgi saskries mutē siekalas. Tajos laikos Londonā dzīvoja kāda meitene, ko sauca par Polliju Plameri.

Pollija dzīvoja kādā no mājām, kas bija savienotas garā virknē. Kādu rītu, kad viņa spēlējās dārzā aiz mājas, pa kaimiņu dārza žogu parāpās augšup kāds puika un paslēja pāri galvu. Pollija jutās ļoti pārsteigta, jo līdz šim tanī mājā bērni netika manīti. Tur dzīvoja tikai misters Keterlijs un mis Keterlija, proti, brālis un māsa, vecpuisis un vecmeita. Tāpēc Pollija uz zēnu nolūkojās neslēptā ziņkārībā. Sve­šinieka seja bija šausmīgi netīra. Diez vai tā varētu būt vēl netīrāka pat tad, ja viņš iepriekš būtu novēlies zemē, pēc tam paraudājis un tad ar zemainām plaukstām asaras noslaucījis. Patiesību sakot, tas gandrīz tā arī bija noticis.

— Labdien! — Pollija teica.

— Labdien! — zēns atbildēja. — Kā tevi sauc?

— Pollija, — meitene paskaidroja. — Un tevi?

— Digorijs, — sacīja zēns.

— Kāds jocīgs vārds! — Pollija izsaucās.

— Ne uz pusi tik jocīgs kā Pollija, — zēns atcirta.

— Ir gan jocīgs! — Pollija neatlaidās.

— Nav vis! — Digorijs palika pie sava.

— Katrā ziņā es savu seju mazgāju, — teica Pollija, — un tev arī derētu darīt to pašu, sevišķi pēc tam, kad tu… — te viņa aprāvās, jo bija gribējusi teikt «pēc tam, kad tu esi pinkšķējis», bet tad nodomājusi, ka tas nebūs pieklājīgi.

— Nu, un kas par to? — Digorijs pacēla balsi kā jau zēns, kas jūtas tik nelaimīgs, ka tam gluži vienalga, vai kāds redz vai neredz, ka viņš raudājis. — Tu ari bimbātu, ja visu savu mūžu būtu nodzīvojusi laukos, kur ir ponijs un kur gar dārza galu tek upe, bet tad tevi pēkšņi atstieptu šurp, uz šo riebīgo caurumu.

— Londona nav caurums! — Pollija sašuta. Tomēr zēns bija pārāk satraucies, lai viņai pievērstu uzmanību, un turpināja savu:

— Arī tu pinkšķētu, ja tavs tēvs būtu projām Indijā un tev būtu jādzīvo pie krustmātes un prātā jukuša tēvoča. Kam gan tas patiktu? Un viss tikai tāpēc, ka viņi kopj tavu māti un māmiņa ir tik slima… tik ļoti slima, ka viņa taisās… taisās… mirt. — Zēna mute sakniebās, it kā viņš pūlētos apspiest asaras.

— Piedod! Es nezināju, — Pollija noteica, juzdamās vainīga. Un tad, īsti nezinādama, ko sacīt, un vēlēdamās pievērst Digorija domas kaut kam jautrākam, viņa pajautāja:

— Vai tiešām misters Keterlijs ir traks?

— Vai nu traks, — Digorijs attrauca, — vai arī tur ir kāds noslēpums. Augšējā stāvā viņam ir kabinets, un krustmāte Letija man stingri piekodināja tur nekādā ziņā neiet. Vai tad tas nav savādi? Un vēl kas. Ja ēdamreizēs pie galdaviņš man grib kautko teikt —viņš nekad patnemēģina kaut ko sacīt savai māsai —, viņa brāli vienmēr apklusina. «Neuztrauc zēnu, Endrjū,» viņa parasti saka. Vai arī: «Esmu pārliecināta, ka Digorijs par to neko negrib dzirdēt!» Vai: «Digorij, vai tu nevēlētos iziet ārā parotaļāties?»

— Bet ko tad viņš mēģina pateikt?

— Nezinu. Viņš nekur tālu ar savu sakāmo netiek. Bet ir vēl kaut kas. Kādu nakti — patiesībā tas bija pagājušo nakti — es gāju garām bēniņu stāva kāpnēm uz savu guļamistabu. Man ne sevišķi patīk iet gar šīm kāpnēm. Te pēkšņi es skaidri izdzirdēju kliedzienu.

— Varbūt viņš augšā tur aiz atslēgas savu prātā jukušo sievu?

— Es arī dažreiz tā iedomājos.

— Bet varbūt viņš ir naudas viltotājs?

— Vai arī pirāts, kā tas vīrs «Bagātību salas» sākuma nodaļā, kas visu laiku slēpjas no saviem kuģa biedriem.

— Cik baismīgi! — teica Pollija.— Es nemaz nezināju, ka tava māja ir tik interesanta.

— Var jau to saukt par interesantu, bet diez vai tev tur patiktu pavadīt naktis, — sacīja Digorijs. — Diez kā tu justos, ja visu laiku gulētu nomodā un ausītos, vai tēvocis Endrjū pa gaiteni nezogas uz tavu istabu. Un viņam ir tik baismīgas acis.

Tā Pollija un Digorijs iepazinās, un, tā kā vasaras brīvdienas bija tikko kā sākušās un nedz viens, nedz otrs pie jūras tajā gadā tās pavadīt negrasījās, viņi satikās gandrīz katru dienu.

Piedzīvojumi sākās galvenokārt tāpēc, ka tā bija viena no lietainākajām un aukstākajām vasarām tajos gados. Abi bija spiesti meklēt kādu nodarbošanos telpās, un tāpēc viņi nodevās, ja tā varētu teikt, izlūkošanai. Cik daudz inte­resanta var atklāt milzīgā mājā vai māju virknē, ja tev rokās

ir cuprp?

Jau krietni agrāk savas mājas bēniņu pieliekamajā Pollija bija uzgājusi mazas durtiņas, aiz kurām atradās cisterna un kāds tumšs nostūris, kurā varēja iekļūt tikai rāpus. Tas atgādināja tuneli, kam vienu sānu veidoja ķieģeļu siena, bet otru — slīpais jumts. Starpās vīdēja gaismas strēles. Grīdas tunelim nebija, un uz priekšu virzīties varēja tikai no sijas uz siju, tām pa vidu bija tikai ģipša klājuma kārtiņa. Uz tās uzkāpjot, noteikti izveltos cauri griestiem un iekristu kādā apakšstāva istabā. Nelielo, tumšo tuneļa daļu tieši aizcisternas Pollija izmantoja par kontrabandistu alu. No kastēm, salauztiem virtuves krēslu sēdekļiem un tamlīdzīgām lietām viņa bija noklājusi starp sijām kaut ko līdzīgu grīdai. Šeit

viņa glabāja lādīti ar dažādiem dārgumiem, stāstu, ko pati rakstīja, un parasti arī dažus ābolus. Alas vientulībā viņa šad tad izdzēra pa portera malkam, jo tukšās pudeles telpai piešķīra ticamāku kontrabandistu saieta vietas izskatu.

Digorijam ala patika gluži labi (savu stāstu Pollija gan zēnam nerādīja), taču viņu vairāk interesēja izlūkošana.

— Paklau, — viņš teica, — cik tālu tas tunelis stiepjas? Vai tas beidzas, kur beidzas tava māja?

— Nē, sienas uz jumtu neiziet, — atbildēja Pollija. — Tunelis turpinās, tikai es nezinu, cik tālu.

— Tad jau mēs varētu iziet cauri visām mājām, kas ir šajā rindā.

— Patiešām, — teica Pollija. — Paklau!

— Kas ir?

— Mēs taču varētu iekļūt iekšā arī citās mājās.

— Lai mūs noķertu kā pēdējos zagļus? Nu nē, paldies!

— Neesi tik pārgudrs. Es jau tikai domāju par to māju, kas ir aiz tavējās.

— Kāpēc taisni to?

— Tu nezini? Tā taču ir neapdzīvota. Tētis teica, ka tā esot stāvējusi tukša, kopš mēs šeit apmetāmies uz dzīvi.

— Tad nu gan derētu to papētīt, — Digorijs noteica. Zēns bija krietni satrauktāks, nekā varēja likties no viņa runas, jo viņam, tāpat kā droši vien ari tev, prātā iešāvās visādi iemesli, kālab māja, iespējams, tik ilgi palikusi ne­apdzīvota. Arī Pollija jutās satraukta. Abi gan skaļi neizteica vārdus «apsēstā māja», un tomēr gan viens, gan otrs juta — ja jau reiz runas sākušās, būtu pēdējā gļēvulība to neizpētīt.

Vai iesim tūlīt? —jautāja Digorijs.

— Labi, — atteica Pollija.

— Ja nevēlies, nenāc, — sacīja Digorijs.

—Ja tu esi gatavs, tad es arī, — Pollija attrauca.

— Bet kā mēs zināsim, ka esam nokļuvuši pie nākamās mājas aiz manējās?

Bērni nolēma atgriezties bēniņu telpā un nosoļot no viena gala līdz otram, sperot tik lielus soļus kā no sijas līdz sijai. Tā viņi uzzinās, cik soļu vajadzīgs, lai noietu vienas istabas garumu. Tad viņi pieliks vēl četrus soļus, kas atbilstu gaitenītim, kurš savieno divas bēniņu telpas Pollijas mājā, un vēl tikpat lielu gabalu kā bēniņu pieliekamo piemērīs klāt kalpones istabas garumam. Tas viss kopā būs mājas garums. Nogājuši šādu attālumu divas reizes, viņi būs sasnieguši Digorija mājas galu un pēc tam pa jebkurām durvīm varēs iekļūt neapdzīvotās mājas bēniņos.

— Es gan nedomāju, ka tā patiešām ir tukša,—Digorijs noteica.

— Ko tad tu domā?

— Droši vien tur kāds slēpjas un staigā tikai pa naktīm ar aptumšotu kabatas lukturīti. Iespējams, mēs pat atklāsim šausmīgu noziedznieku bandu un saņemsim atlīdzību. Ja jau tur nav nekāda noslēpuma, tad kāda velna pēc mājai visus šos gadus jāstāv tukšai?

—Tētis domā, ka tur ir slikta kanalizācija, — ieminējās Pollija.

— Kā tad! Tie lielie aizvien izdomā kaut ko ļoti garlaicīgu, — norūca Digorijs.

Tagad, kad viņi sarunājās bēniņos dienā un nevis pie sveces kontrabandistu alā, tukšā māja nemaz nešķita ļaunu ļaužu vai spoku apsēsta.

Kad bēniņi bija izmērīti, viņi sadabūja zīmuļus un sāka rēķināt. Sākumā iznākumi nesakrita, un neesmu pārlie­cināts, vai bērni beidzot atrada pareizo skaitli — tikļoti abi steidzās uzsākt ceļojumu.

—Mums jābūt klusiem kā pelītēm, — Pollija teica, kad viņi aizrāpās aiz cisternas. Tā kā pasākums bija nopietns, viņi katrs paņēma līdzi pa svecei. (Pollijai alā to bija krietns krājums.)

Tunelī bija ļoti tumšs un putekļains. Vilka caurvējš. Bērni virzījās no sijas uz siju klusēdami, tikai laiku pa laikam viens otram pačukstot: «Tagad mēs esam pretī taviem bēniņiem,» —vai arī: «Nu jau mēs droši vien esam mūsu mājai līdz pusei.» Ne viens, ne otrs nepakrita, nenodzisa arī sveces, un beidzot abi nokļuva pie mazām durtiņām mūra sienā pa labi. Saipusē nebija nedz roktura, nedz aizbīdņa, jo durvis bija domātas vēršanai no otras puses. Tās bija nostiprinātas ar bultiņu, kādas mēdz būt trauku skapjiem, taču bērni cerēja, ka varēs to pagriezt.

— Vai pamēģināt? —jautāja Digorijs.

— Ja tu esi gatavs, es arī, — Pollija atbildēja gluži kā iepriekš.

Abi juta, ka stāvoklis kļūst nopietns, bet nevienam negribējās atkāpties. Ar grūtībām Digorijs pagrieza aiz­bīdni. Durvis atsprāga vaļā, un pēkšņajā dienas gaismā abi samirkšķināja acis un tad gluži satriekti atskārta, ka nokļuvuši nevis pamestos bēniņos, bet mēbelētā istabā.

Telpā,šķiet,nevienanebija.Valdījapilnīgs klusums pollija vairs nespēja apspiest ziņkāri. Viņa nopūta 'sveci un klusukā pelīte ieslīdēja svešajā istabā.

Telpas forma, protams, bija tāda pati ka bēniņiem bet iekārtota tā bija kā dzīvojamā istaba. Pie sienam atradās plaukti, pilni ar grāmatām. Kamīnā dega uguns (tu taču atceries, ka vasara togad bija auksta un lietaina). Kamīna priekšā, ar muguru pret bērniem atradās klubkrēsls ar augstu atzveltni. Starp to un Polliju gandrizvai visu telpas vidusdaļu aizņēma milzīgs galds, apkrauts ar dažādām mantām: grāmatām, piezīmju burtnīcām, tintnīcām, spalvaskātiem, zīmoga laku un mikroskopu. Bet visvairāk Pollijai dūrās acīs spilgti sarkana koka paplāte, uz kuras atradās vairāki gredzeni. Tie bija sakārtoti pa pāriem — dzeltens ar zaļu, tad neliela atstarpe un atkal dzeltens ar zaļu. Tie nebija lielāki par parastiem gredzeniem, bet izcēlās ar savu spožo mirdzumu. Tu pat iedomāties nevari, cik tie bija spoži un skaisti! Ja Pollija būtu mazliet jaunāka, viņa noteikti kādu pagaršotu.

Istabā valdīja tāds klusums, ka varēja sadzirdēt tikšķam pulksteni. Un tomēr, kā meitene pēc tam atklāja, klusums nebija pilnīgs. No kaut kurienes skanēja vāja, tik tikko dzirdama dūkoņa. Ja tajos laikos Hūverss jau būtu izgudrojis putekļu sūcēju, Pollija domātu, ka nez kur tālu, aiz vairākām istabām un vairākus stāvus zemāk, kāds tīra māju. Taču šī dūkšana bija krietni jaukāka, muzikālāka, kaut arī ļoti vāja, gandrīz nedzirdama.

—Viss kārtībā, te neviena nav, — Pollija pār plecu teica Digorijam. Nu jau viņa runāja mazliet skaļāk. Digorijs ienāca iekšā, mirkšķinādams acis un izskatīdamies ļoti netīrs. Arī Pollija, patiesību sakot, nebija tīrāka.

— Nav lāgā, — viņš teica. — Tā nemaz nav pamesta māja. Labāk lasīsimies prom, kamēr kāds nav ienācis.

— Kā tu domā, kas tie tādi ir? — jautāja Pollija, norādīdama uz gredzeniem.

— Labāk nāc! — teica Digorijs. —Jo ātrāk…

Viņš nepaguva pabeigt, ko bija gribējis sacīt, jo pēkšņi kaut kas notika. Augstais atzveltnes krēsls kamīna priekšā sakustējās un no tā kā pasaku dēmons no alas negaidīti iznira tēvoča Endrjū stāvs. Bērni nepavisam nebija nokļuvuši neapdzīvotajā mājā; viņi stāvēja tēvoča Endrjū aizliegtajā kabinetā. Abi izdvesa «Ak!» un saprata savu briesmīgo kļūdu. Viņiem taču bija vajadzējis apjēgt, ka nekur tālu nav aizgājuši.

Tēvocis Endrjū bija garš un ļoti tievs. Viņam bija šaura, gludi skūta seja ar smailu degunu, ārkārtīgi spožām acīm i un kuplu, izspūrušu sirmu matu cekulu.

Digorijs stāvēja kā mēli norijis, jo tēvocis Endrjū izska­tījās tūkstoškārt šaušalīgāk nekā jebkad agrāk. Pollija pirmajā mirklī vēl nenobijās, bet vēlāk gan, jo tēvocis nekavējoties šķērsoja istabu, aizvēra durvis un pagrieza atslēgu. Tad viņš pagriezās, ieurbās bērnos ar savām spožajām acīm un atieza zobus smaidā.

— Tā! — viņš teica. — Tagad mana stulbā māsa jums vairs netiks klāt.

Tas skanēja tik dīvaini, nemaz ne tā, kā pieaugušie parasti mēdz runāt. Pollijai aiz bailēm gandrīz pamira sirds, un viņa kopā ar Digoriju lēnām sāka kāpties atpakaļ uz mazajām durtiņām, pa kurām abi bija ienākuši. Taču tēvocis bija ašāks. Viņš pasteidzās bērniem garām, aizcirta arī šīs durvis un aizstājās tām priekšā. Tad viņš saberzēja rokas, tā ka noknikšķēja kauliņi. Pirksti viņam bija skaisti, balti un slaidi.

— Esmu bezgala priecīgs, jūs redzot, — viņš teica. — Man tieši bija vajadzīgi divi bērni.

— Piedodiet, mister Keterlij, — teica Pollija, — bet ir jau gandrīz pusdienlaiks, un man jāiet mājās. Vai jūs nebūtu tik laipns un mūs neizlaistu ārā?

— Pagaidām vēl ne, — atteica tēvocis Endrjū. — Šī ir pārāk laba iespēja, lai to palaistu garām. Man patlaban tieši vajadzīgi divi bērni. Redziet, es veicu svarīgu eksperimentu. Esmu jau izmēģinājis ar jūras cūciņām un, šķiet, veiksmīgi. Bet jūras cūciņa neko nevar pastāstīt. Turklāt tām arī nevar ieskaidrot, kā nokļūt atpakaļ.

— Paklau, tēvoci Endrjū, — teica Digorijs, — tik tiešām ir jau pusdienlaiks un mūs kuru katru brīdi var meklēt. Jums mūs jāizlaiž.

— Ak jāizlaiž? — pārjautāja tēvocis.

Digorijs un Pollija saskatījās. Bērni neuzdrošinājās neko teikt, bet viņu skatienos varēja lasīt «Vai tas nav šausmīgi?» un «Mums kaut kā viņam jāpielabinās».

—Ja jūs mums tagad atļautu aiziet pusdienās, — teica Pollija, — mēs pēc tam varētu atnākt atpakaļ.

—Jā, betkālai es par to varu būt pārliecināts? —vaicāja tēvocis, viltīgi smaidīdams. Tad viņš, šķiet, pārdomāja.

— Nu labi. Ja jau jums patiešām jāiet, tad būs vien jāatlaiž. Nevaru tak gaidīt, ka diviem jauniem cilvēkiem būtu kāda patika runāties ar tādu večuku kā es, —viņš nopūtās un tad turpināja: —Jūs pat iedomāties nevarat, cik vientuļš es dažkārt jūtos. Bet lai nu paliek. Steidzieties uz savām pusdienām. Tikai pirms aiziešanas es vēlos jums kaut ko uzdāvināt. Ne jau katru dienu man šajā vecajā, tumšajā kambarī laimējas sastapt tādu meitenīti vai pat, ja man atļauts tā izteikties, tik pievilcīgu jaunu dāmu.

Pollijai sāka likties, ka tēvocis Endrjū patiešām varbūt nemaz nav tik jucis.

— Vai tu nevēlētos gredzenu, drostaliņ? — tēvocis viņai jautāja.

— Vai jūs ar to domājatvienu no tiem dzeltenajiem un zaļajiem? — Pollija noprasīja. — Cik jauki!

— Zaļo ne, — teica tēvocis, — diemžēl zaļos es nevaru dāvināt. Bet es ar lielāko prieku dotu vienu no dzel­tenajiem —kopā ar manu svētību. Panāc šurp un pamēģini.

Pollija nu bija pilnīgi tikusi pāri savam izbīlim un vairs nešaubījās, ka vecais džentlmenis nepavisam nav traks. Un spožajiem gredzeniem patiešām piemita nez kāda dīvaina pievilcība. Viņa pievirzījās tuvāk paplātei.

— Paklausieties, — viņa pārsteigta iesaucās, — es varu galvot, ka tā dūkšana šeit kļūst skaļāka. Tā it kā plūst no gredzeniem.

— Kāda jocīga iedoma, drostaliņ, — tēvocis Endrjū pasmējās. Smiekli šķita gluži dabiski, bet Digorijs vecā vīra sejā pamanīja dedzīgu, gandrīz vai alkatīgu izteiksmi.

—Pollij, nedari muļķības! Neaiztiec tos! —viņš iesaucās.

Tomēr bija jau par vēlu. Brīdī, kad viņš iesaucās, Pollijas roka pastiepās un satvēra gredzenu. Un pēkšņi — bez jebkāda trokšņa, gaismas uzplaiksnījuma vai brīdi­nājuma — Pollija izčibēja. Istabā atradās tikai Digorijs un viņa tēvocis.