Burvja māsasdēls

Divpadsmitā nodaļa stroberija piedzīvojumi

Digorijs stāvēja, mēmi sakniebis lūpas. Viņš jutās aizvien neērtāk un neērtāk. Klusībā viņš cerēja, ka, lai kas arī gadītos, viņš nesāks muļķīgi pļāpāt vai smieklīgi uzvesties.

— Ādama dēls, — Aslans iesāka, — vai esi gatavs labot to ļaunumu, ko nodarīji manai brīnišķīgajai Nārnijas zemei pašā tās dzimšanas dienā?

— Es patiešām nezinu, ko te varētu līdzēt, — Digorijs teica. — Saprotiet, Karaliene aizmuka un …

— Es tev jautāju, vai tu esi gatavs labot ļaunumu, — Lauva vēlreiz atkārtoja.

—Jā, — Digorijs teica. īsu mirkli viņam galvā iešāvās doma teikt: «Mēģināšu palīdzēt, ja jūs apsolāt palīdzēt māmiņai,» — bet viņš laikus attapās, ka Lauva nebūt nav tas, ar ko drīkst kaulēties. Un tomēr, kad viņš teica: «Jā!» — viņš domāja par māmiņu un savām lielajām ce­rībām, kas tagad lēnām dzisa. Rīkle aizžņaudzās, acīs ieriesās asaras, un viņš izmocīja:

— Bet, lūdzu, lūdzu… vai nav iespējams… vai jūs man neiedotu kaut ko, kas izārstētu māmiņu?

Visu laiku viņš bija skatījies uz Lauvas varenajām kājām ar milzīgajiem nagiem, tagad viņš izmisis pacēla galvu un ieskatījās zvēram acīs. Tas, ko Digorijs ieraudzīja, bija viens no lielākajiem pārsteigumiem visā viņa mūžā. Lauva bija paliecis savu zeltaino galvu zēnam pretī un acīs — ak, tavu brīnumu! —raisījās lielas, mirdzošas asaras. Salīdzi­nājumā ar Dieoriia paša asarām tās bija tik milzīgas un spožas, ka zēnam prātā pazibēja doma, vai tik Lauvam nav māmiņas vairāk žēl nekā viņam pašam.

— Mans mīļais dēls, — Aslans teica, — es saprotu. Tavas bēdas ir neizmērojamas. Šajā zemē tikai tu un es zinām, kas ir bēdas. Tāpēc būsim labi viens pret otru. Taču man jādomā par gadsimtiem ilgo laiku Nārnijas dzīvē. Ragana, ko tu še atvedi, reiz atgriezīsies, kaut ari ne tūlīt. Esmu nodomājis te, Nārnijā, iestādīt koku, kuram viņa nedrīkstēs tuvoties. Šis koks pasargās Nārnij as zemi daudzus gadsimtus. Lai šai zemei ir garš, mirdzošs rīts, pirms mākoņi aizsegs sauli. Bet tev jādabū sēkla, no kuras šis koks izaugs.

— Jā, ser! — teica Digorijs. Viņš gan nezināja, kā to varēs izdarīt, bet tagad jutās pilnīgi pārliecināts, ka to spēs. Lauva dziļi ievilka elpu, nolieca galvu vēl zemāk un deva Digorijam Lauvas skūpstu. Un pēkšņi zēns juta sevī briestam milzīgu spēku un drosmi.

— Mīļais dēls, — turpināja Aslans, — pateikšu, kas tev būs jādara. Pagriezies, paskaties uz rietumiem un pasaki, ko tu tur redzi.

— Es redzu milzīgi augstus kalnus, Aslan, — Digorijs iesāka. — Šī upe tur gāžas no klintīm, veidojot ūdens­kritumu. Un aiz klintīm ir lieli, zaļiem mežiem apauguši pauguri. Aiz tiem ir vēl augstākas kalnu grēdas, kas izskatās gandrīz melnas. Betvēl tālāk ir milzīgas, sniegotas smailes, cieši cita citai līdzās. Tās izskatās kā zīmējumos Alpi. Un aiz tiem vairs nav nekā, tikai debesis.

—Tev ir laba redze, — teica Lauva. — Tad nu klausies. Nārnijas zeme beidzas tur, kur no klintīm gāžas ūdens­kritums. Sasniedzis klinšu virsotnes, tu jau būsi pametis

Nārniju aiz sevis un nokļuvis Mežonīgajos Rietumos. Tur tu dosies pa kalniem uz priekšu, līdz nokļūsi zaļā ielejā ar zilu ezeru, ko ieskauj milzīgas ledus sienas. Ezera viņā galā ir stāvs, zaļš pakalns, kura virsotnē atrodas dārzs. Dārza vidū ir koks. Tev no tā jānoplūc ābols un jāatnes man.

—Jā, ser, — atkal apliecināja Digorijs. Viņam nebija ne mazākās jausmas, kā tajās klintīs varētu uzrāpties un kā visos augstajos kalnos atrast pareizo ceļu, bet zēns baidījās to teikt, lai neizklausītos, ka viņš meklē ieganstu no uzdevuma izvairīties. Tāpēc Digorijs tikai piebilda:

— Ceru, Aslan, ka jūs briesmīgi nesteidzaties, jo baidos, ka nevarēšu diez ko ātri turp nokļūt un atkal atgriezties.

—Mazais Ādama dēls, — teica Aslans, — tev būs palīgs.

Tad viņš pagriezās pret Zirgu, kas, ar asti atgaiņādams mušas, visu laiku klusēdams bija stāvējis tuvumā un, galvu pašķiebis, klausījies, it kā sarunas saprašana sagādātu viņam nelielas grūtības.

— Mīļais, — Aslans Zirgu uzrunāja, — vai tu nevēlies kļūt par spārnotu zirgu?

Vajadzēja redzēt, kā zirgs sapurināja krēpes, izpleta nāsis un ar pakaļkājas pakavu piecirta zemei. Nebija šaubu, ka Stroberijs no sirds vēlas būt spārnots. Taču viņš pateica vienīgi:

—Ja tu tā vēlies, Aslan, ja tā tiešām ir tava griba. Es gan nezinu, kāpēc tieši man jādabū spārni, es jau neesmu diez ko gudrs.

—Saņem spārnus! Topi par visu spārnoto zirgu tēvu! — ierēcās Aslans tādā balsī, ka visa zeme nodrebēja.

— Tagad tavs vārds ir Lidonis.

Zirgs tramīgi pasitās sāņus, gluži kā vecajos, grūtajos laikos, kad tam vajadzēja vilkt divriču ekipāžu. Tad tas iezviedzās un atlieca galvu atpakaļ, it kā plecos kostu mušas un tas gribētu pakasīties. Un pēkšņi, gluži kā iepriekš, kad no zemes uzradās zvēri, no zirga pleciem sāka dīgt spārni. Tie pletās un auga. Sākumā tie bija tik lieli kā ērglim, tad lielāki nekā gulbim un tad lielāki par eņģeļu spārniem baznīcu logu gleznojumos. To spalva mirdzēja kastaņbrūnā un vara krāsā. Spēcīgi tos savicinājis, zirgs pacēlās gaisā. Sprauslādams un zviegdams viņš riņķoja kādas divdesmit pēdas virs Aslana un Digorija. Tad, apmetis slaidu loku, nometās uz visiem četriem pakaviem uz zemes un izskatījās neveikls un apjucis, bet reizē arī ārkārtīgi apmierināts.

— Nu kā, Lidoni,vai patīk? — jautāja Aslans.

— Ļoti, — atsaucās Lidonis.

— Vai tu uz savas muguras nogādāsi šo mazo Ādama dēlu kalnu ielejā, par kuru es stāstīju?

— Kā? Tagad? Tūlīt? — jautāja Stroberijs jeb Lidonis, kā mums viņš tagad jādēvē. — Urā! Nāc šurp, mazais! Tādus kā tevi es jau esmu uz savas muguras nēsājis. Tas gan notika pirms ilga, ilga laika tanīs zaļajās pļavās, un tur bija cukurs.

— Par ko abas Ievas meitas tur sačukstas? — Aslans vaicāja, pēkšņi pagriezies pret Polliju un Važoņa sievu, kuras jau draudzīgi sarunājās.

— Piedodiet, ser, — teica karaliene Helēna, bijusī Važoņa sieva Nellija, — bet man šķiet, ka meitenīte ļoti labprāt dotos līdzi, ja tas nesagādātu pārāk lielas grūtības.

— Ko par to saka Lidonis? — jautāja Lauva.

— Ak, ko nu tur! Man nav nekas pretim pastiept divus, ja viņi ir tik nelieli kā šie, — piekrita Lidonis. — Ceru, ka Zilonis viņiem netaisās līdzi?

Zilonim tādas vēlēšanās nebija, un Nārnijas jaunais karalis abiem bērniem palīdzēja uzsēsties zirgam mugurā; pareizāk sakot, Digoriju viņš tikai parupji pastūma uz augšu, bet Polliju uzsēdināja tik maigi un saudzīgi, it kā viņa būtu no porcelāna un varētu saplīst.

— Te nu viņi ir, S troberij… tas ir, Lidoni, — viņš teica. — Tas būs ļoti dīvains jājiens.

—Nelido pārāk augstu, — ieteica Aslans. — Necenties pārlidot sniegoto kalnu virsotnes. Pameklē ieplakas, zaļākas vietas, un lido pāri tām. Ceļš vienmēr atradīsies. Un nu ar manu svētību dodieties projām!

—Ai, Lidoni, cikjauki! —iesaucās Digorijsun, paliecies uz priekšu, noglāstīja zirga zīdaino kaklu. — Turies cieši pie manis, Pollij!

Nākamajā mirklī zeme palika kaut kur tālu lejā un sagriezās virpulī, jo Lidonis, gluži kā milzīgs balodis, apmeta pāris loku, pirms devās tālajā ceļā uz rietumiem. Skatoties lejup, Pollija tik tikko varēja saskatīt Karali un Karalieni, un pat Aslans izskatījās tikai kā spoži dzeltens plankums zaļā zālē. Drīz vien bērnu sejās iesitās vējš, un zirga spārni cilājās vienmērīgi un ritmiski.

Lejā zem viņiem pletās Nārnija: daudzkrāsainas pļavas un klintis, un viršu lauki, un visdažādākie koki, un upe, kas izvijās kā sudraba lente. Bērni jau varēja palūkoties pāri zemajiem pakalniem, kas atradās pa labi ziemeļos. Aiz tiem līdz pat apvārsnim stiepās milzīgs tīrelis. Pa kreisi kalni bija krietni augstāki, betlaiku pa laikam tajos pavērās sprauga, un tad aiz stāvajiem priežu mežiem pavīdēja dienvidu zemes, zilas un ļoti tālas.

— Tā laikam ir tā Arčenlenda, — teica Pollija. —Jā, bet palūkojies uz priekšu! — sauca Digorijs. Un tik tiešām — priekšā iznira milzīga klinšu grēda,

acis gandrīz pilnīgi apžilbināja saules gaisma, rotaļādamās varenā ūdenskritumā, kas tālāk pārvērtās dārdošā un putojošā upē, kura nesa savus rietumu kalnos aizsākušos ūdeņus uz Nārnijas zemi. Ceļotāji bija jau tik augstu, ka ūdenskrituma troksnis izklausījās pēc neskaidras, klusas dunoņas. Tomēr joprojām viņi nebija pietiekami augstu, lai tiktu pāri klinšu sienai.

—Mums te nāksies mazliet palīkumot, — teica Lidonis.

— Turieties cieši!

Zirgs līkumoja uz priekšu un atpakaļ, ar katru pagriezienu celdamies aizvien augstāk. Gaiss kļuva aukstāks, un tālu lejā zem viņiem varēja dzirdēt ērgļu kliedzienus.

— Paklau, paskaties atpakaļ! Uz aizmuguri! — iesaucās Pollija.

Aiz viņiem pletās visa Nārnijas ieleja, gar kuras austrumu malu pie paša apvāršņa stiepās mirdzoša jūras strēle. Un nu jau viņi bija tik augstu, ka aiz tīreļiem ziemeļrietumos rēgojās tādi kā smilšu līdzenumi.

— Kā es vēlētos, lai kāds mums pastāsta, kas tās ir par vietām, — iesaucās Digorijs.

— Es gan neticu, ka tās kaut kas ir, — teica Pollija.

— Tas ir, manuprāt, tur neviena nav un tur nekas nenotiek. Pasaule jau tikai šodien iesākās.

—Jā, bet ļaudis tur galu galā nokļūs, un tad, kā jau tu zini, tur risināsies visādi notikumi, — iebilda Digorijs.

— Nu, paldies Dievam, vēsture tur pagaidām nerisinās, — atteica Pollija. — Un neviens nevar piespiest kādam to mācīties. Visas tās cīņas, gadu skaitļi un pārējās muļķības.

Nu jau viņi cēlās pāri klinšu smailēm, un pēc mirkļa Nārnijas ieleja izzuda skatienam. Sekodami upes tecējumam, viņi lidoja pār mežonīgu zemi ar stāviem pakalniem un tumšiem mežiem. īstās kalnu grēdas vēl pacēlās priekšā, bet ceļotājiem tagad acīs spīdēja saule un tajā virzienā bija grūti kaut ko saskatīt. Taču spīdeklis grima aizvien zemāk un zemāk, līdz visa rietumu debesmala pārvērtās par milzīgu kurtuvi, pilnu ar izkusušu zeltu. Beidzot tas pazuda aiz kādas robotas kalna smailes, kas uz spožā debesu fona tagad izskatījās asa un plakana — kā izgriezta no kartona.

— Še augšā nav sevišķi silts, — teica Pollija.

— Un mani spārni jau sāp aiz noguruma, — pavēstīja Lidonis. — No ielejas ar ezeru, par kuru Aslans runāja, nav ne miņas. Varbūt nolaidīsimies un pameklēsim kādu piemērotu patvērumu naktsguļai? Šonakt mēs savu mērķi nesasniegsim.

—Jā, un ir pēdējais laiks arī ēst vakariņas, — piekrita Digorijs.

Zirgs lēnām laidās zemāk un zemāk. Tuvāk zemei, starp pakalniem, gaiss kļuva aizvien siltāks. Pēc garā ceļojuma, kad vienīgais, ko viņi varēja saklausīt, bija Zirga spārnu vēdas, visi trīs ar patiku ieklausījās mājīgajās zemes

skaņās: upe burbuļoja pāri akmeņainajai gultnei un koki čīkstēja vieglajā vējā. Augšup cēlās silta, patīkama saules izkarsētās zemes, puķu un zāles smarža. Beidzot Zirgs nolaidās. Digorijs noripoja zemē un Pollijai palīdzēja norāpties. Abi ar patiku izstaipīja stīvās kājas.

Ieleja, kurā viņi bija nosēdušies, atradās dziļi kalnos. Visapkārt pret debesīm slējās sniegotas kalnu smailes, un viena no tām rietošās saules gaismā krāsojās spilgti sarkana.

— Cik es esmu izsalcis! — teica Digorijs.

— Nu, tad bāz tik vēderā, — atbildēja Lidonis, piestampājis muti ar zāli. Tad, vēl aizvien gremodams, tā ka no mutes kaktiņiem kā ūsas rēgojās zāļu stiebri, viņš

paslēja galvu un piebilda: — Ķerieties tik abi klāt! Nekautrējieties! Te jau mums visiem pietiks.

— Bet mēs taču zāli neēdam, — iebilda Digorijs.

— Hm! Hm! — vēl aizvien ar pilnu muti norūca Lidonis. — Nu, tad… hm, es gan īsti nezinu, ko jūs varētu iesākt. Bet zāle patiešām ir lieliska.

Pollija un Digorijs gluži apjukuši blenza viens otrā.

— Varēja gan kāds padomāt par mūsu vakariņām, — teica Digorijs.

—Esmu pārliecināts, ja jūs Aslanam būtu palūguši, viņš droši vien šo jautājumu nokārtotu, — sacīja Lidonis.

— Vai tad viņš bez teikšanas to nezināja? — jautāja Pollija.

— Zināt jau laikam zināja, — atteica Zirgs vēl aizvien ar pilnu muti, — bet man šķiet, ka viņam patīk, ja palūdz.

— Ko lai mēs tagad iesākam? — uztraucās Digorijs.

— Es patiešam nezinu, — teica Lidonis. — Varbūt jūs tomēr pamēģinātu zāli? Varbūt jums tā garšos labāk, nekā jūs iedomājaties.

— Ak, nerunā muļķības! — Pollija nepacietīgi piecirta kāju. — Skaidrs, ka cilvēki nevar ēst zāli, tāpat kā tu neēstu jēra gaļas kotletes.

— Dieva dēļ, nepiemini kotletes vai kaut ko tamlīdzīgu, — teica Digorijs. — No tā kļūst tikai sliktāk.

Zēns ierosināja, lai Pollija uzvelk gredzenu un dodas mājās, kur varētu paēst. Viņš pats to nevar darīt, jo solījies Aslanam doties tieši uz mērķi. Ja viņš ierastos mājās, varētu atgadīties viss kas un viņš nevarētu atgriezties. Taču Pollija apgalvoja, ka nekādā ziņā draugu nepametīšot, uz ko

Digorijs atbildēja, ka tas no viņas puses esotļoti augstsirdīgi.

— Paklau, — Pollija ieteicās, — man jakas kabatā paglabājušās atliekas no krējuma konfektēm. Tas taču ir labāk par neko.

— Krietni labāk, — teica Digorijs. — Bet bāz roku kabatā ļoti uzmanīgi, lai nepieskartos gredzenam.

Tas bija sarežģīts un smalks uzdevums, taču beidzot viņi ar to tika galā. Turziņa bija saņurcīta un tik ļoti lipīga, ka bērniem drīzāk nācās to mēģināt nodabūt no konfektēm nekā konfektes izdabūt ārā. Viens otrs pieaugušais — jūs

jau zināt, cik pieaugušie šādos gadījumos ir kaprīzi, — droši vien būtu labāk izticis bez vakariņām, nekā ēdis tādas konfektes. Kopā sanāca deviņas. Labi, ka Digorijam prātā iešāvās lieliska doma katram apēst pa četrām konfektēm, bet adikušo devīto iestādīt zemē, jo, kā viņš teica: «Ja jau ielas laternas stienis pārvēršas par mazu gaismas kociņu, kāpēc gan konfekte nevarētu izaugt par konfekšu koku?» Tā nu viņi kūdrainajā zemē izgrāba mazu caurumiņu un tajā «iestādīja» devīto konfekti. Pārējās viņi lēnām apēda, cenzdamies šo brīdi iespējami paildzināt. Maltīte likās skopa pat ar visiem pielipušajiem papīriem, kurus bērni arī bija spiesti notiesāt.

Kad Lidonis savas lieliskās vakariņas bija beidzis, viņš apgūlās. Abi bērni pievienojās un apsēdās katrā pusē, piespiezdamies pie tā siltajiem sāniem. Un, kad viņš vēl tiem pāri pārsedza savus spārnus, viņi patiešām jutās gluži omulīgi. Jaunās pasaules spožajām zvaigznēm iemirdzoties pie debesīm, viņi ņēmās visu pārrunāt: gan to, kā Digorijs cerējis dabūt kaut ko māmiņai, gan arī to, kā viņš, neko nesaņēmis, aizsūtīts šajā uzdevumā. Tad viņi vēlreiz pārrunāja visas ceļa zīmes, pēc kurām atrast vietu, ko meklēja, — zilo ezeru un pakalnu ar dārzu pašā virsotnē. Runātāji jau sāka kļūt miegaini un sarunas lēnām pieklusa, kad Pollija pēkšņi izslējās sēdus un iesaucās:

— Kuš!

Visi sasprindzināja dzirdi un ieklausījās.

— Tas droši vien bija tikai vējš koku zaros, — pēc brītiņa teica Digorijs.

— Neesmu gan īsti pārliecināts, — sacīja Lidonis.

— Katrā ziņā… pagaidiet! Nu jau atkal! Zvēru pie Aslana, tur kaut kas iri

Zirgs trokšņaini, ar pūlēm pieslējās kājās; bērni jau bija pielēkuši stāvus. Lidonis bradāja turp un atpakaļ, ošņādams un bubinādams, bērni tipināja uz pirkstgaliem un ieskatījās gandrīz vai zem katra krūma un koka. Laiku pa laikam viņiem šķita, ka ir kaut ko pamanījuši, un vienu bridi Pollija bija pilnīgi pārliecināta, ka redzējusi garu, tumšu stāvu ātri aizslīdam uz rietumiem. Taču beigu beigās viņi neko nenotvēra. Lidonis atkal nometās guļus, un bērni no jauna ērti ieritinājās, ja tā to varētu teikt, zem viņa spārniem. Bērni tūdaļ aizmiga. Lidonis vēl krietnu brīdi palika nomodā, tumsā kustinādams ausis visos virzienos. Laiku pa laikam viņam noraustījās āda, it kā uz tās būtu uzsēdusies kāda muša. Beidzot tomēr arī viņš aizmiga.