Burvja māsasdēls

Astotā nodaļa cīņa pie laternu staba

— Ha! Himperatore! Ko tu neteiksi! Mēs vēl paskatīsies! — kāda balss iesaucās. Tai pievienojās cita: — Trīsreiz urā Kolnijas ķurķa ķeizarienei! — Vairākas citas balsis šim sauklim pievienojās.

Raganas sejā ielija sārtums, un viņa viegli paklanījās. Bet gaviles pārvērtās smieklu rēcienā, un viņa saprata, ka ļaudis viņu izsmej. Džeidisas seja pārvērtās, un viņa paņēma nazi kreisajā rokā. Tad negaidīti viņa izdarīja kaut ko tādu, ko bija šausmīgi redzēt. Viņa pastiepa roku un viegli, bez piepūles, it kā tā būtu visparastākā kustība pasaulē, norāva laternu staba metāla šķērsi. Ja arī viņa šajā pasaulē bija zaudējusi kaut ko no savas burvju varas, tad to nekādā ziņā gan nevarēja teikt par viņas spēku: dzelzs šķērsi Ragana salauza tikpat viegli, it kā tā būtu gara karamele. Viņa pasvieda savu jauno ieroci gaisā, tad atkal to satvēra, savicināja un uzsauca zirgam, lai tas iet uz priekšu.

«Tagad ir izdevība,» nodomāja Digorijs. Viņš iespraucās starp zirgu un margām un sāka bīdīties tālāk. Ja tikai tas lops stāvētu kādu brītiņu mierā, viņš varētu sagrābt Raganu aiz papēža. Steidzoties uz priekšu, viņš izdzirda pretīgu brīkšķi un tad dobju troksni. Ragana bija triekusi šķērsi pret galvenā policista bruņucepuri, un vīrs apkrita kā figūriņa ķegļu spēlē.

— Aši, Digorij! Viņa ir jāaptur! —viņu uzmundrināja kāda balss.

Tā bija Pollija, kas, tiklīdz viņai atļāva atstāt gultu, bija atsteigusies šurp.

— Tu nu gan esi malacis! — teica Digorijs. — Turies man cieši klāt. Tev vajadzēs darboties ar gredzenu. Atceries — jāvelk dzeltenais. Un neaiztiec to, līdz es uzsaukšu.

Atskanēja vēl viens brīkšķis, un zemē sabruka otrs policists. Pūlis dusmīgi ierēcās:

—Raujietviņu nostno zirga! Sviediet ar bruģakmeņiem! Izsauciet karavīrus!

Tomēr vairums bļāvēju centās atkāpties no Raganas pēc iespējas tālāk. Tikai važonis, kas acīmredzot bija ne tikai vislabsirdīgākais, bet arī visdrosmīgākais no klātesošajiem, joprojām centās turēties zirga tuvumā un, izvairoties no sitieniem, mēģināja satvert Stroberiju aiz iemauktiem.

Pūlis turpināja baurot. Pāri Digorija galvai gaisā nosvilpa akmens. Tad visu pārkliedza Raganas balss, skanīga kā milzīgs zvans. Tā vien šķita, ka viņa beidzot ir gandrīz vai laimīga.

— Nelieši! Jūs man par to dārgi samaksāsit, kad būšu iekarojusi jūsu pasauli. Ne akmens uz akmens nepaliks no jūsu pilsētas. Es to sagraušu kā Cārnu, kā Felindu un Sorloju, kā Bramandinu.

Beidzot Digorijam izdevās viņu saķert aiz potītes. Viņa spēra un trāpīja Digorijam pa muti. Zēns no sāpēm palaida potīti vaļā. Ragana bija pārsitusi viņam lūpu, un mute pildījās ar asinīm. Kaut kur pavisam tuvu atskanēja tēvoča Endriū balss, kas drebelīgi spiedza:

— Kundze… cienītā jaunā dāma, ak, Dieva dēļ… jel savaldieties!

Digorijs atkal sagrāba potīti, bet Ragana vēlreiz atkratījās. Dzelzs šķērsis notrieca zemē vēl vairākus vīrus. Digorijs sagrāba potīti trešoreiz un, izmisīgi pieķēries pie Raganas papēža kā slīkonis pie salmiņa, uzsauca:

— Pollij! Aiziet!

Un tad — paldies Dievam — dusmīgās, pārbiedētās sejas izzuda, niknās, nobijušās balsis apklusa. Tikai tēvocis Endrjū kaut kur turpat blakus Digorijam tumsā gaudās:

— Ak kungs, vai tie nav vājprāta murgi? Vai tiešām beigas? Es vairs to nevaru izciest! Tas nav godīgi! Es taču nemaz negribēju būt burvis — tas ir pārpratums. Pie visa vainīga mana krustmāte. Es protestēju! Man taču turklāt ir tik vārga veselība. Un mūsējā ir tik cienījama, veca Dorsetšīras dzimta!

«Sasper jods!» nodomāja Digorijs. «Nebija taču nekādas vajadzības arī viņu paķert līdzi. Vai traks, ir nu gan kompānija!»

— Vai tu tur esi, Pollij? — viņš pavaicāja.

— Esmu, esmu! Un beidz grūstīties.

— Es nemaz negrūstos, — iesāka Digorijs, bet, pirms viņš paspēja vēl ko piebilst, viņu galvas iznira siltajā, zaļi saulainajā gaisā. Kad abi izrāpās no dīķa, Pollija iesaucās:

— Paskat! Mēs taču esam atstiepuši sev līdzi arī veco zirgu. Un Keterlija kungu, un arī važoni! Nu gan esam ievārījuši pamatīgu putru!

Tiklīdz Ragana saprata, ka atkal ir nokļuvusi mežā, viņa nobālēja un tik ļoti salīka uz priekšu, ka seia skāra zirea krēpes. Bija skaidrs, ka viņa jūtas šausmīgi nelabi. Tēvocis Endrjū drebinājās, bet zirgs Stroberijs sapurināja galvu, priecīgi iezviedzās un, šķiet, sāka atkopties. Pirmo reizi Digorijs viņu redzēja mierīgu. Ausis, kas visu laiku bija kļāvušās pie galvas, saslējās un atguva normālo stāvokli, un mežonīgā uguns acīs apdzisa.

—Tā jā, veco zēn, tā jā!—teicavažonis, paplikšķinādams zirga kaklu. — Nu jau ir labāk. Tikai mieru!

Stroberija turpmākā rīcība bija ļoti dabiska. Būdams izslāpis — un par to nav ko brīnīties — dzīvnieks piegāja pie tuvākā dīķa un iekāpa iekšā, lai padzertos. Digorijs vēl aizvien turēja raganas papēdi, un Pollija bija pieķērusies Digorija rokai. Važonis vienu roku bij a uzlicis Stroberij am, bet tēvocis Endrjū, kas vēl aizvien jutās vārgs, bija sagrābis važoņa otru roku.

— Ātri, — iesaucās Pollija, paskatījusies uz Digoriju. — Zaļos!

Zirgs tā arī nedabūja padzerties. Visa kompānija juta, ka atkal grimst tumsā. Stroberijs iezviedzās, tēvocis skaļi ievaimanājās. Digorijs noteica:

— Nu gan veicas!

Kādu brītiņu valdīja klusums. Tad Pollija jautāja:

— Vai tad mums nevajadzēja jau būt kaut kur nokļuvušiem?

— Man pat liekas, ka mēs jau kaut kur esam, — sacīja Digorijs. — Es vismaz stāvu uz kaut kā cieta.

— Hei! Es arī, ja tā labi padomā, — teica Pollija, — bet kāpēc visapkārt ir tik tumšs? Paklau, vai tev neliekas, ka mēs esam ielēkuši nepareizajā dīķī?

—Var jau būt, ka tā ir Čārna,—teica Digorijs. — Tikai inēs tajā esam atgriezušies pusnakti.

— Tā nav Čārna, — atskanēja Raganas balss. — Tā ir tukša pasaule. Tā ir Nekuriene.

Un patiešām tā bija tieši kā Nekuriene. Nekur nemir­dzēja zvaigznes. Bija tik tumšs, ka viņi nespēja cits citu saskatīt; bija gluži vienalga, vai acis tur ciet vai vaļā. Zem kājām bija kaut kas vēss, līdzens, kas varēja būt zeme, bet, protams, nebija nedz zāliens, nedz mežs. Gaiss bija auksts, sauss, bez mazākās vēsmiņas.

— Mana likteņstunda ir situsi, — teica Ragana baismā, mierīgā balsī.

— Ak, nerunājiet tā, mīļo jaunkundz, — šļupstēja tēvocis Endrjū, — tā, lūdzu, nevajag. Tik slikti tak nevar būt. A! Važoni, manu labo puis, vai jums gadījumā nav kabatā kāda blašķīte? Man vajadzētu kaut pilienu viskija!

— Nu, nu! — važonis prātīgā, stingrā un bezbailīgā balsī mierināja.— Tik'iekš vien'mier'! Ka es jums saku — tik' iekš vien' mier'. Vai kauli visiem pie vietas? Jauki! Iesākumā ar' pa to mums jāteic paldies. Kas gan to varēj' cerēt pēc tik pamatīga kritiena! Nu tagadiņ tā — ja esam iekrituš' iekš— teiksim, iekš jaunā pazem's dzelzceļa bedres —, tad jau drīz mūs kāds atradīs un izvilks. Vai ne? Un, ja mēs jau esam beigt' — ko ar nemaz tā nevar noliegt — nu, tad jāatceras, ka uz jūr's notiek vēl trakāk's liet's, un vispār — cilvēkam takšu galu galā reiz jāmirst. Un no tā jau nav jābīstas, ja vien cilvēks i dzīvojis krietni. Un, ja man atļauts teikt, es domā, ka vispareizāk tagad, vadot laiku, būtu uzdziedāt kādu svēto korāli.

Un viņš patiešām uzsāka. Tā bija kāda pateicības dziesma ražas novākšanas svētkos. Tā vēstīja, ka «raža nu visa ir savākta šķūņos». Nevarētu teikt, ka tā būtu vispiemērotākā dziesma šai vietai, kur, šķiet, nekad nekas nebija audzis kopš laika gala, tomēr tā bija vienīgā, ko važonis vislabāk

atcerējās. Viņam bija lieliska balss, un bērni pievienojās. Visiem trim kļuva daudz priecīgāk. Tēvocis Endrjū un Ragana gan nedziedāja.

Kad dziesma tuvojās nobeigumam, Digorijs juta, ka viņu kāds rausta aiz elkoņa. Pēc cigāru un brendija smaržas gaisā un pēc labās uzvalka drānas viņš nosprieda, ka raustītājs ir tēvocis Endrjū, kas viņu piesardzīgi vedina sāņus. Kad abi bija pagājuši kādu gabaliņu, vecai vīrs pielieca galvu tik tuvu Digorija ausij, ka tā pat kutēja, un čukstot sacīja:

— Nu, manu zēn, mauc gredzenu pirkstā. Taisāmies prom!

Taču Raganai bija laba dzirde.

— Muļķi! —viņa iesaucās, nolēkdama no zirga. — Vai tu esi aizmirsis, ka spēju sadzirdēt pat citu domas? Laid zēnu vaļā! Ja tu gudrosi pret mani nodevību, tad atriebība būs tik briesmīga, kāda nekur, nevienā pasaulē ne laika galā nav dzirdēta.

— Un, — Digorijs pievienojās, — ja jūs domājat, ka esmu tāds nelietis un draņķis, ka spēju aizmukt, atstādams Polliju, važoni un zirgu šādā vietā, tad jūs rūgti maldāties.

— Tu esi ļoti palaidnīgs un nekaunīgs zēns, — teica tēvocis Endrjū.

— Cst! — iesaucās važonis. Visi sāka klausīties.

Tumsā beidzot kaut kas notika — bija sākusi dziedāt

kāda balss. Tā skanēja no milzīga tāluma, un Digorijs nespēja saprast, no kuras puses dziesma plūst. Dažreiz pat šķita, ka tā strāvo šurp no visām pusēm. Reizēm tā it kā cēlās augšup no pazemes. Zemākās notis bija tik dziļas, it kā tā patiešām būtu pati zemes balss. Vārdu dziesmai nebija un pat īstas melodijas ne. Tomēr neapšaubāmi tā bija visskaistākā skaņa, kādu viņš jebkad bija dzirdējis, gandrīz vai neizturami skaista. Šķita, ka arī zirgam tā patika; viņš iezviedzās tā, it kā pēc gadiem ilgas važoņa pajūga vilkšanas beidzot būtu atgriezies savas bērnības pļavā, kur kādreiz skraidījis kā kumeliņš, un padaban redzētu, kā pa pļavu šurp nāk pazīstams, mīļš cilvēks ar cukurgraudu rokā.

— Ak tu tētīt, cik jauki! — teica važonis.

Tad atgadījās divi brīnumi reizē. Pirmkārt, balsij pēkšņi pievienojās citas —neskaitāmi daudzas balsis. Tās dziedāja saskaņā ar pirmo, bet daudz augstāk: skanīgi, kristāldzidri, sudrabaini. Un otrais brīnums — tumsā virs galvām pēkšņi iemargojās zvaigznes. Ne jau pa vienai, lēnām, kā vasaras vakaros. Pirms brīža vēl apkārt bija valdījusi tumsa, taču nu vienā mirklī uzliesmoja tūkstošiem un tūkstošiem mazu gaismiņu: vientuļas zvaigznes, zvaigznāju kopas un planētas, daudz lielākas un spožākas nekā tās, ko mēs redzam mūsu debesīs. Te pie tām nebija ne mākonīša. Viss, gan jaunās balsis, gan jaunās zvaigznes, uzradās vienlaicīgi. Un, ja tu to visu būtu redzējis un dzirdējis tāpat kā Digorijs, arī tu būtu pārliecināts, ka dziedātājas ir pašas zvaigznes un ka dobjā Pirmā Balss pieder Tam, kas šīs zvaigznes radījis un licis tām dziedāt.

— Lai slava un gods! — teica važonis. —Ja es agrāk būtu zināj's, ka ir tāds skaistums, no manis noteikti būtu iznācis labāks cilvēks.

Balss, kas plūda no zemes, pieauga spēkā un tajā jaudās uzvaras prieks. Balsis debesīs, vēl laiciņu kopā skaļi

p;ul'/.iedājušas, kļuva klusākas. Bet apkārtsākās citi notikumi.

Tālumā pie apvāršņa debesis iekrāsojās pelēcīgas. Sāka pūst viegls, spirgts vējiņš. Debesu pamale lēnām un aizvien noteiktāk iegaismojās. Pret tām varēja samanīt pakalnu tumšās aprises. Balss joprojām dziedāja.

Drīz jau bija tik gaišs, ka viņi varēja saskatīt cits cita sejas. Važonis un bērni stāvēja pavērtām mutēm un mir­dzošām acīm. Viņi uzsūca sevī skaņas, un šķita, ka tās viņiem kaut ko atsauc atmiņā. Arī tēvocim Endrjū mute bija pavērta, taču ne jau aiz prieka. Izskatījās, ka viņa zods gluži vienkārši atkāries no pārējās sejas daļas. Pleci bija salīkuši un ceļgali drebēja. Balss viņam nepatika, un, ja vien būtu iespējams, viņš pat ielīstu peles alā, lai no šīm skaņām aizmuktu. Ragana savukārt laikam gan saprata šo mūziku labāk par jebkuru klātesošo. Viņa stāvēja saknieb­tām lūpām un dūrēs sažņaugtām rokām. Kopš pirmajām dziesmas skaņām viņa nojauta, ka visa šī pasaule ir pilna ar burvību, kas ir citādāka nekā viņējā un daudz stiprāka par to. Viņai tā likās nīstama. Cārnas karaliene labprāt būtu satriekusi gan šo, gan arī visas citas pasaules, ja tikai varētu apstādināt dziedāšanu. Zirgs stāvēja, paslējis ausis, un kustināja tās. Laiku pa laikam viņš klusi iesprauslājās un pakārpīja ar nagiem zemi. Nu jau tas vairs neizskatījās kā vecs, nodzīts važoņa kleperis. Tagad patiesi varēja ticēt, ka tā tēvs bijis kara zirgs.

Austrumu pusē debesīs balto krāsu nomainīja sārta un tad zeltaina. Balss cēlās un pieauga, līdz drebēja viss gaiss. Un, kad tā bija sasniegusi visskaistāko un varenāko skaņu, uzlēca saule.

Digorijs nekad nebija redzējis tādu sauli. Saule virs Čārnas drupām izskatījās vecāka nekā mūsējā, turpretim šī saule bija jaunāka. Šķita, tā uzlecot jautri smējās, un, kad tās stari pārslīdēja zemei, ceļinieki pirmo reizi ieraudzīja, kur nokļuvuši. Viņi atradās ielejā, pa kuru saulei pretī austrumu virzienā aizlocījās plata, strauja upe. Dienvidos slējās kalni, bet ziemeļos nelieli pauguri. Taču ielejā nebija nedz koku, nedz krūmu, nedz zāles stiebriņa, tikai zeme, klintāji un ūdens. To redzot, cilvēks jutās priecīgi sa­viļņots — līdz brīdim, kad acs ieraudzīja pašu Dziedātāju. Tad viss pārējais aizmirsās.

Dziedātājs bija Lauva. Milzīgs, kuplām krēpēm un mirdzošs, tas stāvēja ar galvu pret uzlecošo sauli. Viņa mute bija dziesmā plati atplesta, un tas stāvēja ap trīssimt jardu lielā attālumā.

— Šī ir riebīga pasaule, — teica Ragana. — Mums tūlīt pat jādodas prom. Sagatavojiet burvības.

— Es jums pilnīgi piekrītu, kundze, — teica tēvocis.

— Ļoti nepatīkama vieta. Pilnīgi bez kādas civilizācijas.

Ja vien es būtu mazliet jaunāks un man būtu šautene…

— Pie joda! — iesaucās važonis". —Jūs takšu negribat teikt, ka tad jūs viņu nogalinātu?

— Kas gan kaut ko tādu pieļautu? — teica Pollija.

— Sagatavo burvības, vecais muļķi!—pavēlēja Džeidisa.

— Protams, kundze, — tēvocis viltīgi teica. — Man tikai vajag, lai abi bērni man pieskartos. Tūlīt uzvelc mājupceļa gredzenu, Digorij!

Tēvocis vēlējās mājup atgriezties bez Raganas.

— Ak tad tie ir gredzeni, vai ne? — iesaucās Džeidisa un zibenīgā ātrumā grasījās iešaut roku Digorija kabatā, bet zēns saķēra Polliju un uzsauca:

— Sargieties! Ja jūs, viens vai otrs, pievirzīsities man kaut par puscollu tuvāk, mēs abi izčibēsim un jūs varēsit šeit palikt uz visiem laikiem. Jā, man patiešām kabatā ir gredzens, kas mūs ar Polliju nogādās mājās. Redziet, es turu roku jau gatavībā, tāpēc ievērojiet pienācīgu atstatumu.

Tad Digorijs paskatījās uz važoni.

—Jūsu un zirga man gan ir žēl. Bet es tur nekā nevaru līdzēt, — viņš teica. — Kas attiecas uz jums abiem, — te viņš atkal paskatījās uz tēvoci un Raganu, — jūs taču esat burvji, tāpēc jums vajadzētu patikt dzīvot kopā.

— Labāk paliek' visi klusu, — teica važonis. — Man gribas paklausīties to meldiņ'.

Jo dziesma tagad bija kļuvusi citāda.