Burvja māsasdēls

Sestā nodaļa sākums tēvoča endrjū nepatikšanām

— Laid vaļā! Laid vaļā! — brēca Pollija.

— Es taču tevi neaiztieku! — teica Digorijs.

Tad viņu galvas iznira no dīķa, un apkārt atkal valdīja Starppasauļu Meža saulainais klusums. Pēc nupat atstātās iepriekšējās pasaules gurdenā posta mežs šķita siltāks, leknāks un daudz mierīgāks. Manuprāt, ja vien tas būtu iespējams, viņi atkal aizmirstu, kas ir un no kurienes nāk. Viņi gluži vienkārši apgultos, pusnomodā klausītos, kā aug

loki, un justos labi. Bet šoreiz kaut kas nekādi neļāva ii i/.migt, jo, tiklīdz abi izkūņojās zālienā, kad atklāja, ka nav vieni. Viņiem līdzi bija ieradusies karaliene jeb Ragana — sauc, kā gribi. Tā bija cieši ieķērusies Pollijai matos, un tāpēc arī meitene bļāva: «Laid vaļā!»

Starp citu, tas pierādīja, ka tēvocis Endrjū Digorijam, runājot par gredzeniem, nav pastāstījis vēl ko citu, jo pats droši vien to nezināja. Un, proti, lai tiktu no pasaules uz pasauli, nemaznevajadzējapašam uzvilkt gredzenu pirkstā vai tam pieskarties. Pilnīgi pietika pieskarties kādam, kas to turēja. Gredzeni darbojas kā magnēts, un, kā jau ikviens zina, ja ar magnētu pievelk kniepadatu, tad jebkura cita kniepadata, pieskaroties pirmajai, arī pieķersies.

Karaliene Džeidisa mežā izskatījās pavisam citāda nekā iepriekš. Daudz bālāka— no skaistuma gandrīz vairs nekas nebija palicis pāri. Saliekusies viņa likās cīnāmies pēc elpas, it kā šīs vietas gaiss viņu slāpētu nost. Abi bērni vairs neizjūta no Raganas nekādu baiļu.

— Laid vaļā! Laid vaļā manus matus! — Pollija brēca. — Kā tu iedrīksties?

— Paklau, tūlīt pat laid vaļā viņas matus! — uzsauca Digorijs.

Abi pagriezās un uzbruka Raganai, jo tagad bija stiprāki par viņu, un jau pēc mirkļa to piespieda palaist vaļā Polliju. Karaliene aizelsusies nespēcīgi atkāpās. Acīs viņai vīdēja šausmas.

— Ātrāk, Digorij! — sauca Pollija. —Mainām gre­dzenus un steigšus lecam mājupceļa dīķī!

— Palīgā! Palīgā! Apžēlojieties! — vārgā balsī vaidēja

Ragana, streipuļodama pakaļ bērniem. — Ņemiet mani sev līdzi! Jūs taču negrasāties pamest mani šajā šausmīgajā vietā. Tā mani nobeigs!

— Tam ir Valstiski Svarīgi Apsvērumi! — Pollija atriebīgi attrauca. — Gluži kā tad, kad jūs nogalinājāt visus savas pasaules iedzīvotājus. Pasteidzies, Digorij!

Zaļie gredzeni jau bija uzvilkti, bet Digorijs kavējās.

— Sasodīts! Ko lai iesāk? —viņš teica, jo pats pret savu gribu juta pret karalieni nevēlamu žēlumu.

— Neesi taču ēzelis! — dusmojās Pollija. —Varu galvot, ka viņa tikai izliekas. Nāc jel!

Un viņi abi metās iekšā dīķī. «Labi, ka mēs iepriekš to iezīmējām,» nodomāja Pollija. Bet jau lēcienā Digorijs juta, ka viņa ausi sagrābj lieli, auksti pirksti. Un, grimstot dziļākun dziļāk, kad arvien skaidrākiezīmējās mūsu pasaules miglainās aprises, tvēriens kļuva aizvien spēcīgāks. Ragana acīmredzot lēnām atguva spēkus. Velti Digorijs spārdījās un cīnījās pretī. Vēl mirklis, un viņi jau atradās tēvoča

Kndrjū kabinetā. Tur jau bija arī pats tēvocis, kas izbrīnā blenza brīnišķīgajā radījumā, ko māsasdēls bija atstiepis no Citas Pasaules.

Un bija jau arī, uz ko bolīt acis. Pat Digorijs un Pollija darīja to pašu. Nebija nekādu šaubu, ka Ragana i r a tguvusies un tagad šīs pasaules ierastajā vidē viņas izskats gandrīz lika aizrauties elpai. Jau Čārnā Džeidisa bija pietiekami satraucoša. Londonā viņa šķita baismīga. Pirmām kārtām līdz pat Šim brīdim bērni nebija apjēguši, cik viņa ir milzīga. «Nemaz pēc cilvēka,» nodomāja Digorijs, lūkodamies dīvainajā būtnē. Iespējams, ka viņš nekļūdījās, jo runā, ka Cārnas karaliskajā dzimtā ritējušas milžu asinis. Tomēr karalienes lielais augums nebija nekas salīdzinājumā ar viņas neganto, mežonīgo skaistumu. Viņa izskatījās daudz spriganāka, dzīvāka nekā jebkurš londonietis. Tēvocis Endrjū berzēja rokas, klanījās un, atklāti sakot, izskatījās varen pārbijies. Blakus Raganai viņš izskatījās pēc knēveļa. Un tomēr, kā Pollija vēlāk uzsvēra, abu sejās, to izteiksmē bija diezgan liela līdzība. Un tieši šī izteiksme, šī «burvju pazīme» bija tas, ko Džeidisa nebija varējusi saskatīt Digorija sejā. Taču viens labums gan bija, redzot abus tā kopā: tēvocis Endrjū nekad vairs nespētu iedvest bailes — gluži tāpat kā tārps, ja esi redzējis klaburčūsku, vai govs, ja esi ticies ar satrakotu vērsi.

«Pē!» Digorijs nodomāja. «Viņš esot mags! Gandrīz vai jāsmejas! Toties viņa gan ir visīstākā burve!»

Tēvocis vēl aizvien berzēja rokas un klanījās. Viņš centās pateikt kaut ko ļoti patīkamu, taču mute no bailēm biia tik izkaltusi, ka viņš nevarēja parunāt. «Eksperiments ar gredzeniem», kā tēvocis to dēvēja, bija izrādījies veiksmīgāks, nekā viņam patiktos. Visu mūžu viņš bija noņēmies ar burvestībām, taču visas briesmas un nepa­tikšanas, kas ar tām saistītas, tēvocis pēc iespējas bija at vēlējis citiem cilvēkiem. Kaut kas tāds kā pašreiz ar viņu nekad nebija atgadījies.

— Kur ir tas Burvis, kas atsauca mani šurp uz šo pasauli? — Džeidisa ierunājās — ne visai skaļi, taču kaut kas viņas balsī lika nodrebēt visai istabai.

Ak… ak, kundze, — tēvocis dvesa, — man ir tas gods… jūtos bezgala iepriecināts… patiesi, tāda negaidīta laime… ja tikai man būtu bijis iespējams pienācīgi sa­gatavoties… es… es…

— Stulbeni, kur ir tas Burvis? — Džeidisa uzsauca.

— Es… es tas esmu, augstā kundze. Ceru, ka jūs piedosit, ja… hm!… šie palaidnīgie bērni ir kaut ko par daudz atļāvušies. Ticiet, man nebija nekādu ļaunu nolūku…

—Tev?! — karaliene teica vēl šausmīgākā balsī. Tad, ar vienu soli šķērsojusi istabu, viņa ar roku sagrāba krietnu kušķi tēvoča Endrjū iesirmo matu un atgāza viņa galvu atpakaļ tā, lai tēvoča seja atrastos tieši viņai pretī. Tad Džeidisa to krietni nopētīja, gluži tāpat kā Digorija seju Cārnas pilī. Tēvocis nervozi blisināja acis un laizīja lūpas. Beidzot milzene palaida viņu vaļā tik pēkšņi, ka tēvocis pastreipuļoja atpakaļ un atgāzās pret sienu.

— Redzu, — viņa nicīgi novilka, — kaut kāds burvelis jau tu esi. Piecelies, suns, un nebalsties pret sienu, it kā tu runātu ar sev līdzīgiem. Kā tu iepazini maģiju? Varu apzvērēt, ka tevī nav ne pilītes karalisku asinu!

— Nu… hm… Varbūt tiešā nozīmē ne, — tēvocis Endrjū stostījās, — varbūt ne gluži karaliskas, augstā kundze, taču Keterliji ir ļoti sena dzimta… sena Dorsetšīras dzimta, kundze.

— Klusē! — uzkliedza karaliene. — Es pati redzu, kas tu esi: mazs, nenozīmīgs burvelis, kas strādā pēc grāmatu norādījumiem. Tevī nav ne smakas no īsta burvja. Manā

pasaulē tādus kā tevi iznīdēja jau pirms tūkstoš gadiem. Bet šeit es tev atļaušu būt man par kalpu.

— Būšu dziļi aplaimots… glaimots jums pakalpot… ar lielāko prieku, ticiet man.

—Klusē! Tu pārāk daudz pļāpā! Tagad klausies, kas tev tūlīt jāizdara. Cik saprotu, mēs esam lielā pilsētā. Dabū man faetonu vai lidojošo paklāju, vai apmācītu pūķi, vai vienalga ko, ar ko dižciltīgiem radījumiem pie jums pieņemts pārvietoties. Tad aizved mani tur, kur es varētu dabūt savam augstajam stāvoklim piemērotu apģērbu, rotas un verdzenes. Rīt es sākšu šīs pasaules iekarošanu.

— Es… es… iešu un tūlīt pat pasaukšu važoni, — izdvesa tēvocis Endrjū.

— Pagaidi! — karaliene uzsauca, kad tēvocis jau bija pie durvīm. — Par nodevību pat nesapņo. Mana acs spēj redzēt cauri sienām un iespiesties cilvēku smadzenēs. Tā tev sekos, kur vien tu būsi. Tiklīdz tev ienāks prātā neklausīt, es tevi tā noburšu, ka viss, uz kā tu apsēdīsies, tev šķitīs līdzīgs sakaitētai dzelzij, un, kad tu apgulsies gultā, tev pie kājām būs neredzami ledus blāķi. Tagad ej!

Vecais vīrs izgāja gluži kā suns, asti iemiedzis kājstarpē.

Bērni bažījās, ka tagad Džeidisa sāks ar viņiem runāt par to, kas noticis Starppasauļu Mežā, taču nedz tad, nedz arī kaut kad vēlāk viņa. par to neieminējās. Acīmredzot — starp citu, tā domāja arī Digorijs — šī klusā vieta viņas atmiņā nespēja atstāt nekādas pēdas, vienalga, cikreiz viņu uz turieni arī aizvestu un cik ilgi tur atstātu. Palikusi viena ar bērniem, viņa tos pat neievēroja. Tas arī bija viņai raksturīgi. Čārnā līdz pat pēdējam brīdim viņa nebija pievērsusi ne mazāko vērību Pollijai, jo gribēja izmantot tikai Digoriju. Tagad, kad Raganai bija tēvocis Endrjū, viņa nelikās ne zinis ari par Digoriju. Laikam tādas ir visas raganas. Viņas nepievērš uzmanību nedz lietām, nedz cilvēkiem līdz tam brīdim, kad viņām tos ievajagas. Viņas ir šausmīgi praktiskas. Tādējādi istabā kādu minūti vai divas valdīja klusums, taču, spriežot pēc tā, kā Džeidisa klabināja pret grīdu papēdi, milzene kļuva aizvien nepacietīgāka.

Pēc brīža viņa skaļi it kā pati sev noprasīja:

—Ko tas vecais muļķis dara? Man vajadzēja paķert līdzi pātagu.

Karaliskā gaitā, nepametuši ne aci uz bērniem, viņa izsoļoja no istabas, lai sadzītu rokā tēvoci Endrjū.

— Pfu! — Pollija izdvesa garu atvieglojuma nopūtu. — Bet nu man jāskrien mājās. Ir jau šausmīgi vēls. Es dabūšu bārienu.

— Tikai, lūdzu, lūdzu, atgriezies pēc iespējas ātrāk, — Digorijs teica. — Pilnīgs vājprāts, ka viņa ir te. Mums kaut kas jāizdomā.

— Lai nu tagad ar to tiek galā tavs tēvocis, — teica Pollija. — Tas bija viņš, kas uzsāka visu šo jezgu ar maģiju.

— Lai kā ari būtu, tu taču atgriezīsies, vai ne? Velns parāvis, tu taču neatstāsi mani vienu šajā ķibelē!

— Došos mājās pa tuneli, — Pollija vēsi atteica, — tā būs ātrāk. Bet, ja tu vēlies, lai es atgriežos, vai nebūtu labāk, ja tu vispirms lūgtu piedošanu?

—Lūgtu piedošanu? —iesaucās Digorijs. — Nu, tā var runāt tikai skuķis! Ko tad es tādu esmu izdarījis?

— Nē, nu, protams, neko! — Pollija dzēlīgi noteica.

— Tikai gluži kā tāds kauslīgs zaķpastala gandrīz vai norāvi man roku tajā telpā ar vaska figūrām. Un tad tikai pieskandināji ar āmuru zvanam — kā pēdējais idiots. Un tajā mežā tikai pagriezies atskatīties, laiviņai rastos izdevība tev pieķerties, pirms ielēcām dīķī. Neko vairāk izdarījis jau neesi!

—Aktā! — Digorijs pārsteigts novilka. — Labi! Lūdzu, piedod! Un es patiešām nožēloju to, kas notika Statuju Zālē. Nu re, esmu palūdzis piedošanu. Un tagad esi tik laba un atgriezies. Es būšu šausmīgā ķezā, ja tu neatgriezīsies.

— Nevaru iedomāties, kas ar tevi varētu notikt. Tas jau būs Keterlija kungs, kas sēdēs uz nokaitētiem krēsliem un gulēs starp ledus blāķiem. Vai ne?

— Tad ne jau tas! — teica Digorijs. — Es baidos par māti. Ja nu tā briesmone ieiet viņas istabā? Viņa taču var pārbiedēt māmiņu līdz nāvei.

—Jā, saprotu, — noteica Pollija pavisam citādā balsī.

— Labi, salīgsim mieru. Es atgriezīšos — ja vien varēšu. Bet tagad gan man jāsteidzas. — Un viņa caur mazajām durtiņām ierāpās tunelī. Tumšais, siju šķērsotais gaņģis, kas vēl nesen šķita tik satraucošs un piedzīvojumiem bagāts, tagad likās miermīlīgs un mājīgs.

Un tagad atgriezīsimies pie tēvoča Endrjū. Viņa nabaga vecā sirds dauzījās kā negudra, viņam streipuļojot lejup pa bēniņu kāpnēm un laiku pa laikam mutautā noslaukot no pieres sviedrus. Sasniedzis guļamistabu, kas atradās apakšstāvā, viņš aizslēdza aiz sevis dunas un tūlīt pat devās pie skapja, kur sagrābstīja no krustmātes Let ijas acīm labi noslēpto viskija pudeli un glāzi. Piepildījis glāzi ar kaut kādu riebīgu, pieaugušo iecienītu dzērienu, viņš to izrāva vienā paņēmienā. Tad dziļi ievilka elpu.

— Goda vārds, — viņš sev teica. — Esmu šausmīgi satraukts. Tik tiešām nepatīkami! Un manos gados!

Tad viņš ielēja un iztukšoja vēl vienu glāzi. Pēc tam ņēmās pārģērbties. Tu noteikti nekad neesi redzējis tādas drēbes, turpretī es tās atceros. Ap kaklu viņš aplika augstu, spīdīgu un stīvu apkakli, kas liek visu laiku turēt zodu stīvi izslietu. Tad apģērba baltu, musturotu vesti un priekšā sakārtoja zelta pulksteņķēdi. Pēc tam uzvilka vizītsvārkus, ko īpaši taupīja kāzu un bēru gadījumiem. Sameklējis vislabāko cilindru, viņš notrausa no tā putekļus. Uz tualetes galda vāzē krustmāte Letija bija sakārtojusi ziedus. Tēvocis vienu paņēma un iesprauda pogcaurumā. No kreisās atvilktnes viņš paņēma tīru mutautiņu — tik burvīgu, kādus šodien vairs nekur nevar nopirkt, — un mazliet to iesmaržoja. Sameklējis biezā, melnā lentē iekārtu monokli, viņš to iesprauda acī un tad nopētīja sevi spogulī.

Bērniem, kā tu jau zini, piemīt sava muļķība, bet pieaugušajiem citādāka. Un šajā brīdī tēvocis Endrjū sāka kļūtpar muļķi pēc tādas paražas, kāda piemīt pieaugušajiem. Tagad, kad Raganas vairs nebija tuvumā, viņš ātri vien piemirsa, kā tā viņu nobiedējusi. Prātā aizvien spilgtāk atausa viņas brīnišķīgais skaistums. Vecais visu laiku bubināja: «Velnišķīgi skaista sieviete, ser, patiešām, velnišķīgi skaista. Lieliska būtne.» Viņš pat pamanījās aizmirst, ka ne jau pats, bet gan bērni atgādājuši šurp šo «lielisko būtni». Viņš bija pārliecināts, ka tieši pats ar savu burvju mākslu atsaucis to no nezināmām pasaulēm.

— Endrjū, manu zēn, —viņš sevi uzrunāja, lūkodamies spogulī, — ņemot vērā tavus gadus, tu esi lieliski saglabājies. Ser, jūs izskatāties aristokrātisks!

Saprotiet, vecais muļķis patiešām iztēlojās, ka Ragana viņā iemīlēsies. Var jau būt, ka vainīgas bija abas glāzītes, kā arī goda drēbes. Taču katrā ziņā arī pēc dabas viņš bija lielīgs kā pāvs. Tikai tāpēc jau bija kļuvis par burvi.

Atslēdzis durvis, viņš nokāpa stāvu zemāk, aizsūtīja kalponi —tajā laikā katram bija daudz kalpu —pēc važoņa un tad ieskatījās viesistabā. Tur, kā jau viņš bija paredzējis, atradās Letija. Nometusies ceļos uz matrača, kas gulēja uz grīdas pie loga, viņa to cītīgi lāpīja.

— Ak, mīļo Letīcij, — tēvocis Endrjū teica, — man… hm… tā kā vajadzētu iziet. Vai tu nebūtu tik jauka meitene (ar to viņš domāja krustmāti Letīciju!) un neaizdotu man kādas piecas mārciņas?

—Nē, mīļo Endrjū,—krustmāte noteica savā stingrajā, mierīgajā balsī, patnepacēlusi acis no darba, — jau simtiem reižu esmu tev teikusi, ka nekādu naudu tev neaizdošu.

— Lūdzu, neesi tik pūcīga, mīļo meitēn, — pārmeta tēvocis. — Man tas ir ļoti svarīgi. Tu mani nostādīsi velnišķīgi neveiklā situācijā, ja neiedosi naudu.

—Endrjū,—sacīja krustmāte Letija, skatīdamās viņam cieši acīs, — nesaprotu, kā tev nav kauna prasīt no manis naudu.

Aiz šiem vārdiem slēpās garš un garlaicīgs stāsts par pieaugušajiem. Pietiks, ja pateikšu, ka tēvocis Endriū. kas lielījās pārvaldot «mīļās Letijas naudas darījumus», pats nekur nestrādāja un tikai taisīja lielus parādus par brendiju ii 11 cigāriem (Letijai laiku pa laikam nācās tos apmaksāt). I'ādējādi viņš bija padarījis krustmāti krietni nabadzīgāku nekā pirms trīsdesmit gadiem.

— Manu mīļo meitenīt, — teica tēvocis Kndrjū, — tu nekā nesaproti. Man šodien paredzami gluži negaidīti izdevumi. Man būs kāds jāizklaidē. Nu saproti, lūdzu, un neesi tik apnicīga.

— Un ko tad tu, ja drīkstu zināt, dzīries izklaidēt? — jautāja krustmāte.

— Ļ-ļ-ļoti ievērojamu viešņu, kas tikko kā ieradusies.

— Ak, ievērojamu gan! — atcirta Letija. — Muļķības! Pēdējās stundas laikā neviens pie durvīm nav zvanījis.

Šajā brīdī durvis pēkšņi atsprāga vaļā. Krustmāte Letija pagriezās un sev par pārsteigumu ieraudzīja, ka uz sliekšņa stāv grezni ģērbusies milzīga auguma sieviete ar kailām rokām un zibošām acīm. Tā bija Ragana.