Burvja māsasdēls

Ceturta nodaļa Zvans un āmurs

Burvestība šoreiz iedarbojās, par to nebija ko šaubīties. Bērni šāvās lejup, sākumā caur tumsu, tad caur lielu daudzumu neskaidru, virpuļojošu ķermeņu, kas varēja būt vienalga kas. Kļuva gaišāks. Pēkšņi viņi juta, ka stāv uz cieta pamata. Brītiņu vēlāk viss noskaidrojās, nu viņi varēja sākt aplūkot apkārtni.

— Kāda savāda vieta! — iesaucās Digorijs.

— Man tā nepatīk, — Pollija nodrebinājās.

Pirmais, ko viņi ievēroja, bija gaisma. Tā neizskatījās

pēc saules stariem, tā nenāca arī no elektriskās spuldzes, luktura vai svecēm, ne ari no kāda cita iepriekš redzēta gaismas avota. Nespodra, sarkanīga, nepavisam ne priecīga, tā spīdēja vienmērīgi un nedzīvi. Bērni stāvēja uz līdzena, nobruģēta pamata, un apkārt slējās ēku sienas. Jumta virs galvām nebija, viņi atradās tādā kā pagalmā. Debess zilgme bija tik tumša, ka izskatījās gandrīz melna. Uz to lūkojoties, likās neticami, ka vispār ir kaut kas gaišs.

— Ļoti savādi laika apstākļi, — teica Digorijs. — Interesanti, vai gaidāms pērkona negaiss vai arī tas ir saules aptumsums?

— Man nepatīk, — Pollija atkārtoja.

Nezin kāpēc abi runāja čukstus. Un, kaut arī nebija nekāda iemesla pēc lēciena dīķī vēl aizvien turēties rokās, viņi tomēr tās neatlaida.

Visapkārt pagalmam slējās ļoti augsti mūri, kuros vīdēja daudzi milzīgi logi bez stikliem. Ielūkojoties pa tiem iekšā, pretī rēgojās akla tumsa. Zemāk lielas pīlāru arkas ieskāva it kā dzelzceļa tuneļa mutes. Bija ļoti auksts.

Akmens, no kā te viss bija būvēts, šķita sarkans, bet tas tā varēja likties tikai dīvainajā gaismā. Viss neapšaubāmi bija ļoti vecs, daudzi no pagalma plakanajiem bruģakmeņiem saplaisājuši. Akmeņu asie stūri bija nodeldēti, un bruģis neturējās kopā. Viena no velvētajām ieejām bija līdz pusei piebirusi ar drazām. Abi bērni grozījās no vienas puses uz otru, lai pamatīgi izpētītu visus pagalina nostūrus. Viņi to darīja, galvenokārt baidīdamies, ka, tiklīdz uzgriezīs muguru, no tumšajiem logu caurumiem viņiem uzglūnēs dīvainas būtnes.

— Vai tev šķiet, ka te kāds dzīvo? — beidzot jautāja Digorijs, vēl aizvien čukstot.

— Nē. Te jau ir tikai drupas, — atteica Pollija. — Kopš ieradāmies, neesam dzirdējuši ne skaņas.

— Vēl brīdi klusu pastāvēsim un paklausīsimies, — Digorijs ierosināja.

Bērni stāvēja un klausījās, taču nedzirdēja neko vairāk par saviem sirdspukstiem. Klusums bija gandrīz tikpat pilnīgs kā Starppasauļu Mežā. Taču tas bija citādāks. Meža klusums bija silts, auglīgs— šķita, ka varēja sadzirdēt kokus augam, — un dzīvības pilns. Turpretim šis klusums bija auksts, tukšs, gluži kā miris. Nevarēja pat iedomāties, ka šajā vietā kaut kas spētu augt.

— Dosimies mājās, — ierunājās Pollija.

— B,et mēs vēl neko neesam redzējuši, — iebilda Digorijs. —Ja jau esam šeit nokļuvuši, tad viss kārtīgi jāapskata.

— Te noteikti nekā interesanta nav.

— Paklausies, kāda jēga ar burvju gredzenu nokļūt citā pasaulē un pēc tam nobīties un to nemaz neapskatīt?

— Kurš te ir nobijies? — Pollija strauji palaida vaļā Digorija roku.

—Man tikai likās, ka tu ne sevišķi vēlies šo vietu papētīt.

— Es došos visur, kur tu.

— Mēs jau, kolīdz iegribēsim, varēsim tikt prom, — mierināja Digorijs. —Novilksim zaļos gredzenus un iebāzīsim labajā kabatā. Tikai jāatceras, ka dzeltenie ir kreisajā. Tu vari turēt roku tik tuvu kabatai, cikvien vēlies, i i kai netīšām neiebāz iekšā, jo tad tu pieskarsies dzeltenaj am gredzenam un izgaisīsi.

Tā viņi arī darīja un klusu devās uz vienu no ieejas velvēm, pa kuru varēja iekļūt iekšā. Apstājušies uz sliekšņa, viņi ieskatījās ēkā un ieraudzīja, ka iekšpusē nemaz nav tik tumšs, kā sākumā licies. Aiz arkas pletās plaša, krēslaina zāle, kas šķita tukša. Tomēr tās tālākajā galā vīdēja velvētu pīlāru rinda, pa kuru plūda iekšā tā pati nedzīvā gaisma. Sperot piesardzīgus soļus, lai nepakluptu pret kaut ko vai neiekristu kādā grīdas caurumā, bērni šķērsoja zāli. Ceļš likās bezgalīgs. Beidzot viņi sasniedza zāles otru galu un, izgājuši cauri arkām, nokļuva citā, lielākā pagalmā.

—Izskatās diezgan bīstami, — teica Pollija, norādīdama uz vietu, kur siena bija izliekusies uz āru. Šķita, ka tā tūlīt iebruks pagalmā. Citur starp divām arkām trūka pīlāra un arku loki, ko tam vajadzēja balstīt, karājās gaisā. Acīmredzot te viss bija pamests pirms gadu simtiem vai varbūt pat tūkstošiem.

— Ja jau tas ir tik ilgi izturējis, gan jau izturēs vēl mazliet, — teica Digorijs. —Tikai nedrīkst trokšņot. Saproti, jebkurš troksnis var izraisīt nobrukumu gluži kā lavīna Alpos.

Viņi atstāja pagalmu pa citu eju un devās augšup pa milzīgām kāpnēm cauri plašām telpām, kas saplūda cita ar citu. Drīz vien viņi jutās no milzīgajiem plašumiem gluži apreibuši. Laiku pa laikam šķita, ka tūlīt viņi izkļūs ārā un varēs aplūkot milzīgās pils apkārtni, taču ik reizi pavērās atkal kāds pagalms. Tajos laikos, kad šeit bija kūsājusi dzīvība, pagalmi noteikti izskatījušies ļoti krāšņi. Vienā pat kādreiz šļākusi strūklaka. Pagalma vidū spārnus pleta milzīgs akmens nezvērs ar atvērtu muti, no kuras ārā rēgojās caurules gals, pa kuru bija šļācies ūdens. Pakājē atradās plats akmens baseins ūdens uztveršanai, bet šobrīd tas stāvēja sauss un bāls kā kauls. Šur tur vīdēja sakaltuši vīteņaugi, kas bija apvijušies ap pīlāriem un dažviet palīdzējuši tos noārdīt. Stādu dzīvības sula bija sen izsusējusi. Nekur nemanīja drupām tik parastos iemītniekus — skudras un zirnekļus vai kādas citas dzīvas būtnes. Zeme starp ieplaisājušām akmens plāksnēm bija sausa, nedzīva, bez zāles stiebra vai sūnu lāsumiņa.

Viss bija tik drūms un tik ļoti vienmulīgs, ka pat Digorijs sāka domāt par dzeltenajiem gredzeniem un atgriešanos siltajā, zaļajā, dzīvajā Starppasauļu Mežā. Tomēr tad viņi pēkšņi nonāca pie divām milzīgām durvīm, kas bija izgatavotas no kāda metāla, iespējams, patno zelta. Vienas no tām bija mazliet pavērtas. Bērni, protams, piegāja paskatīties. Tad abi atrāvās un dziļi ievilka elpu: te nu beidzot bija kaut kas uzmanības vērts.

Pirmajā mirklī viņiem likās, ka telpa ir pilna ar cilvēkiem — simtiem cilvēku, kas nekustīgi sēž un klusē. Arī Pollija un Digorijs, kā jūs jau varat uzminēt, kādu laiku stāvēja kā sastinguši un lūkojās telpā. Tomēr drīz vien viņi saprata, ka tie, uz kuriem viņi skatās, nemaz nevar būt īsti cilvēki. Nemanīja nedz kustību, nedz skati u. Krūtis necilāja elpa. Cilvēki izskatījās pēc visbrīnišķīgākajām lellēm, kādas vien jebkur redzētas.

Šoreiz istabā pirmā iegāja Pollija, jo tur bija kaut kas tāds, kas viņu interesēja vairāk nekā Digoriju— visām lellēm mugurā bija pasakaini tērpi. Te nu c ilvēkam, kam bija kaut neliela interese par tērpiem, neviļus vajadzēja pieiet tuvāk. Pēc visiem putekļiem un iznīcības, kas valdīja apkārt, šis krāsu mirdzums piešķīra telpai ja ne līksmu, tad tomēr vismaz krāšņu un majestātisku izskatu. Scit bija arī vairāk logu un krietni gaišāks.

Drānas gandrīz nav iespējams attēlot. Katrai figūrai mugurā bija garš tērps un galvā kronis.' 1 "ērpi vizēja tumši sarkani, sidrabaini pelēki, purpursārti, koši zaļi, greznoti ar izšūtiem rakstiem, puķu un dīvainu zvēru attēliem. No kroņiem un kaklu ķēdēm, kā arī no dažādām pogām un spraudēm pretī mirdzēja milzīgi dārgakmeņi.

— Interesanti, kāpēc tās drēbes jau sen nav sairušas? — ievaicājās Pollija.

— Tā ir burvestība. Vai tad tu to nejūti? — čukstēja Digorijs. —Varu saderēt, ka šī telpa ir noburta. Es to sajutu, tiklīdz mēs ienācām.

—Jebkura no šīm kleitām maksātu simtiem mārciņu, — turpināja Pollija.

Taču Digoriju vairāk valdzināja sejas. Un patiesi —uz tām bija vērts paskatīties. Cilvēki sēdēja akmens krēslos gar telpas abām pusēm, atstājot vidusdaļu brīvu. Pa to varēja staigāt un pēc kārtas ielūkoties katrā sejā.

—Man šķiet, ka viņi bijuši ļoti jauki cilvēki, — Digorijs teica.

l'ollija pamāja ar galvu. Visas sejas, ko viņi aplūkoja, Litra ziņā izskatījās patīkamas. Gan sievietes, gan vīrieši šķita gudri un labestīgi un noteikti bija cēlušies no skaistu 1 ilvēku cilts. Pagājuši dažus soļus tālāk, bērni ieraudzīja mazliet savādākas sejas. Tās bija nopietni svinīgas. Sastopoties ar cilvēkiem, kam ir tādas sejas, jāievēro vislielākā pieklājība un smalkums. Bet vēl tālāk, apmēram 1 cl pasvidū, bērni ieraudzīja sejas, kas viņiem nclnīt nepatika. Tas bija spēcīgas, lepnas un laimīgas, tomēr pauda lielu cietsirdību. Tālāk rēgojās vēl nežēlīgāki viepļi. Beidzot viņi pienāca pie sejām, kas arī bija cietsirdīgas, bet neizskatījās laimīgas. Likās, ka tās pauž pat izmisumu, itin kā ļaudis, kam tās pieder, būtu pastrādājuši gan briesmu darbus, gan arī drausmīgi cietuši paši. Pēdējā figūra likās visinteresantākā. Tā bija krāšņi, bagātīgāk nekā pārējie tērpusies sieviete, ļoti slaida, kaut gan jāsaka, ka visas figūras šai telpā šķita daudz slaidākas nekā mūsu zemes ļaudis. Viņas sejā viedās tik negants niknums un lepnība, ka aizrāvās elpa. Un tomēr viņa bija arī ļoti skaista. Vēlāk, pēc daudziem gadiem, kad Digorijs jau bija vecs, viņš atzinās, ka nekad mūžā nav sastapis skaistāku sievieti par šo. Taisnības labad gan jāpiebilst: Pollija apgalvoja, ka šajā sejā neko īpaši skaistu neesot ievērojusi.

Kā jau teicu, šī sieviete bija pēdējā; aiz viņas atradās vēl milzum daudz tukšu krēslu, it kā zāle būtu paredzēta krietni lielākai figūru kolekcijai.

— Kā es gribētu uzzināt, kas aiz visa tā slēpjas, — teica Digorijs. — Paiesimies atpakaļ un paskatīsimies uz galdam līdzīgo priekšmetu telpas vidū.

Par galdu to īsti nodēvēt nevarēja, jo tas bija tikai četrstūrains pīlārs, pēdas četras augsts, un uz tā slējās maza, zeltīta arka, no kuras nokarājās zelta zvaniņš. Tam blakus bija novietots mazs zelta āmurs, ar kuru zvanam pieskandināt.

— Interesanti… hm, patiešām interesanti… — murmināja Digorijs.

— Paklau, te ir kaut kas rakstīts, — teica Pollija, pieliekusies pētīdama pīlāra vienu sānu.

— Velns lai parauj! Tik tiešām, — iesaucās Digorijs. — Nu, bet mēs, protams, nemācēsim to izlasīt.

— Vai tev tā šķiet? Neesmu par to pārliecināta, — attrauca Pollija.

Abi sāka cītīgi pētītuzrakstu, bet, kā jau varēja paredzēt, akmenī kaltie burti bija pilnīgi nepazīstami. Tomēr tad notika lielu lielais brīnums: kaut arī savādo burtu veids nemainījās, bērni skatoties pēkšņi saprata, ka var tos izlasīt. Ja Digorijs būtu atcerējies, ka pats tikai pirms mirkļa istabu bija nosaucis par apburtu, tad aptvertu, ka sākusi iedarboties burvestība. Taču viņš bija pārāk iededzies ziņkārē, lai par to domātu. Viņu bija sagrābusi nevaldāma vēlēšanās ātrāk uzzināt, kas uz pīlāra rakstīts. Un abi pavisam drīz to arī uzzināja. Vārdi skanēja apmēram tā — vismaz jēga bija apmēram šāda, kaut gan tanī telpā šīs dzejas rindas izklausījās daudz diženāk:

«Ak, drosminiek, nu vara tavās rokās:

Vai turpmāk dzīvosi tu neziņā un mokās

Vai uzdrīkstēsies, pieskandinot zvanu,

No tumsas raisīt noslēpumu manu.»

— Nu nē! Mums nekāda uzdrīkstēšanāsfkas draud ar briesmām, nav vajadzīga! — teica Pollija.

— Ak, kā tu nesaproti! — Digorijs iesaucās. — Mums vairs nav citas izejas. Ja zvanu nepieskandināsim, visu mūžu mocīsimies neziņā, kas būtu noticis, ja mēs to izdarītu. Es negribu atgriezties mājā6 un pec tam sajukt prātā, par to gudrojot. To nu gan ne!

— Nerunā muļķības! — teica Pollija. • Ir nu gan par ko jukt prātā! Kāda tam nozīme, kas notiktu?

— Es gan esmu pārliecināts, ka jebkurš, kas šajā pasākumā ielaidies jau tik tālu, var kļūt traks, ja neizdibina visu līdz galam. Saproti, tā ir burvestība, un es jau jūtu, ka arī uz mani tā sākusi iedarboties.

— Es gan neko nejūtu, — Pollija sadusmojās. — Un es neticu, ka tu kaut ko jūti. Tu tikai izliecies.

— Nūjā, tā tu tikai domā! Kā visas meitenes! — teica Digorijs. — Viņas jau vairāk nekas neinteresē kā tas, ar ko kurš saderinājies, un visādas citādas muļķīgas tenkas.

— Nupat, tā sakot, tu izskatījies tieši tāds pats kā tavs tēvocis, — Pollija sacīja.

— Kāpēc tu novirzies no galvenā? — Digorijs jautāja. — Mēs runājām par…

— Gluži kā visi vīrieši! — Pollija atdarināja piere­dzējušu sievieti, bet tad savā parastajā balsī steidzīgi piebilda: — Un nesaki, lūdzu, ka es esmu tāda pati kā visas sievietes, jo tad tu nekas vairāk nebūsi kā stulbs papagailis.

— Man pat sapņos neienāktu prātā tādu knīpu kā tu nosaukt par sievieti, — Digorijs augstprātīgi noteica.

— Ak es esot knīpa, vai ne? — Pollija, nu jau pavisam pārskaitusies, iesaucās. —Tad tev vairs ilgāk ar knīpām nevajadzēs krāmēties. Es dodos prom. Man šī vieta ir līdz kaklam — nejaukais, uzpūtīgais, spītīgais puišeli!

— Neaiztiec! — Digorijs iebļāvās krietni negantākā balsi, nekā gribēja, jo ieraudzīja, ka Pollijas roka virzās uz kabatu ar dzelteno gredzenu. Es nekādi nevaru attaisnot

v ii,mi turpmāko rīcību, kaut arī vēlāk viņš, tāpat kā daudzi i it i, to dziļi nožēloja. Pirms Pollijas roka sasniedza kabatu, viņš sagrāba meitenes locītavu, ar elkoni atvairīja Pollijas i»tru roku un, paliecies uz priekšu, paķēra āmuriņu un viegli, skanīgi uzsita pa zelta zvaniņu. Tad viņš palaida l'olliju vaļā, un abi atrāvās viens no otra, smagi elsodami un nikni lūkodamies acīs. Pollija grasījās raudāt, taču ne |.iii aiz bailēm vai aiz tā, ka Digorijs bija sāpīgi saspiedis rokas locītavu, bet gan aiz dusmām. Tomēr nākamajā mirklī notika kaut kas tāds, kas pilnībā pārņēma viņu «lomas un visām nesaskaņām pielika punktu.

Tikko āmuriņš pieskārās zvanam, atskanēja paklusa, maiga skaņa, kādu jau varēja sagaidīt. Taču tā nevis i/.dzisa, bet turpinājās un lēnām pieņēmās spēkā. Pēc minūtes tā jau bija divtik skaļa nekā sākumā. Drīz tā sasniedza tādu skaļumu, ka bērni viens otru pat nespētu sadzirdēt, ja mēģinātu ko teikt. Taču abiem nenāca ne prātā runāt — viņi tikai stāvēja pavērtām mutēm. Drīz vien skaņa jau bija tik varena, ka viņi viens otru nesadzirdētu arī kliedzot. Tomēr tā vēl aizvien pieņēmās spēkā. Tā bija viena vienīga, nepārtraukta, salda nots, taču šajā saldumā jautās kaut kas šausminošs. Drīz viss lielās telpas gaiss viļņojās un dunēja; grīda zem kājām drebēja. Beidzot tai pievienojās kāds cits, neskaidrs, ļaunu vēstījošs troksnis, kas sākumā izklausījās pēc attāla vilciena dunoņas, bet tad — kā krītoša koka brākšķis. Gāzās itin kā smagi priekšmeti, un visbeidzot pēkšņā brāzmā ar pērkonīgu dārdoņu zem kājām sašūpojās zeme, tā ka bērni gandrīz nogāzās uz grīdas. Telpas viņā galā iegruva ceturtdaļa jumta. Līgojās sienas, un visapkārt bira apmetums. Pēkšņi zvana skaņas apklusa, putekļu mākoņi nosēdās, un telpā iestājās klusums.

Tā arī palika neskaidrs, vai jumtu iegāza burvestības spēks, vai arī zvana skaņa bija sasniegusi tādu skaļumu, ka vecie, drūpošie mūri to vairs nespēja izturēt.

— Te nu bija! Ceru, ka nu tu esi apmierināts? — Pollija izdvesa.

— Labi jau, labi! Viss ir galā, — Digorijs atteica.

Ari Pollija tā domāja. Taču nekad savā mūžā viņi nebija tā kļūdījušies kā šoreiz.