Burvja māsasdēls

Trispadsmita nodaļa negaidītā tikšanās

— Mosties, Digorij! Mosties, Lidoni! — atskanēja Pollijas balss. — Re, kur patiešām izaudzis konfekšu koks! Un cik jauks rīts!

Agrā rīta slīpie saules stari spraucās caur tuvējā meža kokiem, zāle izskatījās pelēka no rasas, un zirnekļu tīkli mirgoja kā sudrabs. Turpat blakus bija izaudzis mazs kociņš nelielas ābeles garumā, ar tumšu stumbru. Lapas bija bālganas, gluži kā papīrs; tās stipri atgādināja tā auga lapas, ko sauc par «Jūdasa grašiem». Zaros bagātīgi karājās datelēm līdzīgi, mazi, brūni auglīši.

— Urā! — iesaucās Digorijs. — Bet vispirms es gribu nopeldēties.

Un viņš aizdrāzās cauri ziedošam krūmu biezoknim prom uz upmalu. Vai esat kādreiz peldējušies kalnu upē, kas, līdzīgi nelieliem ūdenskritumiem, gāžas pāri sarkaniem, ziliem un dzelteniem akmeņiem un spoži mirguļo saulē? Tas ir tikpat jauki, ja ne vēl jaukāk par jūru. Protams, pēc peldes Digorijam drēbes nācās uzvilkt, nenosusinot slapjumu, bet viņš to nenožēloja. Kad zēns atgriezās, arī Pollija nogāja pie upes izpeldēties; vismaz viņa teica, ka to darījusi, lai gan mēs jau zinām, ka Pollija neprata peldēt un tāpēc varbūt pārāk daudz par to nav jājautā. Arī Lidonis apciemoja upi, lai, stāvot tās vidū, galvu noliecis, gari un ilgi padzertos, tad sapurinātu krēpes un pāris reižu iezviegtos.

Pollija un Digorijs ķērās pie konfekšu koka. Augļi bija lieliski: ne gluži kā konfektes — mīkstāki un sulīgāki —, taču tomēr stipri atgādināja konfektes. Lidonis ari ieturēja lieliskas brokastis; viņš pat pamēģināja vienu no konfekškoka augļiem un atzina, ka garšo gluži labi, kaut gan tik agrā rīta stundā viņš dodot priekšroku zālei. Pēc tam bērni ar nelielām grūtībām uzrāpās Zirgam mugurā, un nu sākās ceļojuma otrā diena.

Šoreiz ceļojums šķita gandrīz vai patīkamāks nekā iepriekšējā dienā. Pirmkārt, ceļinieki jutās lieliski atpūtušies, un, otrkārt, saule, kas tikko bija uzlēkusi, spīdēja viņiem no mugurpuses un, protams, viss šķita skaistāks. Lidojums bija lielisks. Visapkārt slējās stāvi, sniegoti kalni, bet tālu apakšā ielejas izskatījās tik zaļas, un visi strautiņi, kas no ledājiem gāzās lejup uz galveno upi, bija tik zili, ka ceļinieki šķita lidojam pāri milzīgiem dārgakmeņiem. Taču visai drīz viņi sāka ostīt gaisu un brīnīties:

— Kas tas? — Vai tu kaut ko jūti? — No kurienes tas nāk?

Jo no kaut kurienes priekšā viņiem pretī plūda dievišķīga smarža, silta un zeltaina, it kā no pasaules krāšņākajām puķēm un aromātiskākajiem augļiem.

—Tā plūst šurp no tās ielejas ar ezeru, — teica Lidonis.

— Patiešām! — iesaucās Digorijs. — Un paskaties! Ezera tālākajā galā ir zaļš kalns. Un cik zils ir ezera ūdens!

— Tā noteikti ir tā Vieta\ — visi trīs nosprieda.

Lidonis, mezdams plašus lokus, laidās aizvien zemāk un

zemāk. Ledainās smailes slējās augstāk un augstāk. Gaiss ar katru brīdi kļuva siltāks un saldā smarža — tik spēcīga, ka gandrīz vai asaras sakāpa acīs. Nu jau Lidonis vairs nevicināja spārnus un ar kājām taustīj ās pēc zemes. Viņiem pretī slīdēja stāvais, zaļais pakalns. Pēc mirkļa Zirgs mazliet neveikli nometās uz slīpās nogāzes. Bērni noripoja siltajā, mīkstajā zālē nesasitoties un tad, mazliet elsodami, pieslējās kājās.

Viņi jau atradās trīs ceturtdaļu kalna augstumā un tūlīt pat devās uz virsotni. Diez vai Lidonis būtu spējis veikt šo ceļu, ja viņam nebūtu spārnu, kurus plivinot viņš noturējās līdzsvarā un virzījās uz priekšu. Kalna virsotni apjoza zaļš velēnu žogs. Aiz tā auga koki, kuru zari kārās pāri žogam un lapas vēja plūsmā mirguļoja ne tikai zaļā, bet arī zilā un sudraba krāsā. Sasnieguši virsotni, ceļinieki devās žogam apkārt visā tā garumā, līdz nonāca pie lieliem zelta vārtiem, kas vērās uz austrumiem un bija cieši aizdarīti.

Līdz šim Pollija un Lidonis laikam bija dzīrušies kopā ar Digoriju doties iekšā dārzā, taču tagad vairs tā nedomāja. Šī vieta izskatījās tik noslēgta, ka ar skatienu vien pietika, lai saprastu, ka tā kādam pieder, un tikai muļķis tur ieietu bez īpaša rīkojuma. Arī Digorijs uzreiz saprata, ka pārējie nedz grib, nedz drīkst doties viņam līdzi. Zēns tuvojās vārtiem viens pats.

Pienācis klāt, viņš ieraudzīja ar sudraba burtiem uz zelta pamata rakstītus vārdus:

Pa zelta vārtiem ienāc, nevis mūrim pāri; Ne sev plūc augli: citam lai tas ņemts; Kas, mūrim pāri kāpis, remdēs paša kāri, Gūs gribēto, bet izmisums tam lemts. — «Ne sev plūc augli: citam lai tas ņemts,» — atkārtoja Digorijs. —Tas taču ir tieši tas, ko es grasos darīt! Acīmredzot pats augli nedrīkstu ēst. Pēdējo rindiņu gan nevar saprast. «Pa zelta vārtiem ienāc…» Ha! Kurš gan te

gribēs rāpties pāri mūrim, ja var ieiet pa vārtiem! Tikai kā šos vārtus atvērt?

Zēns pieskārās vārtiem ar roku, un nākamajā brīdī, eņģēm pagriežoties bez mazākā trokšņa, tie atvērās vaļā uz dārza iekšpusi.

Ieskatoties aiz vārtiem, šī vieta šķita vēl noslēgtāka. Vērīgi lūkodamies uz visām pusēm, svinīgi nopietns Digorijs iesoļoja dārzā. Iekšpusē valdīja klusums. Pat strūklaku dārza vidū tik tikko varēja saklausīt. Apkārt virmoja brīnišķīgas smaržas. Šī bija svēdaimīga vieta, tikai ļoti nopietna.

Digorijs uzreiz pazina koku, kuru meklēja, — daļēji tāpēc, ka tas kuploja dārzam pašā vidū, bet daļēji arī tāpēc, ka ta milzīgie sudraba āboli nolikušajos zaros ar savu mirdzumu apgaismoja dārza vistumšākos stūrus, kuros neiespīdēja saules stari. Zēns taisnā ceļā devās pie koka, noplūca vienu ābolu un iebāza to savu Norfolkas modes svārku kabatā. Taču pirms augļa noglabāšanas viņš nespēja atturēties no kārdinājuma to paostāt un labi aplūkot.

Tūlīt pat Digorijs to nožēloja, jo viņu pārņēma bries­mīgas slāpes, izsalkums un dedzīga vēlēšanās augli nogaršot. Viņš steidzīgi paslēpa ābolu kabatā. Taču ābelē karājās milzum daudz citu tādu pašu augļu. Vai tiešām nedrīkstēja nevienu nogaršot? Galu galā dzejolītis uz vārtiem, iespējams, nemaz neskanēja kā pavēle, Digorijs prātoja, tas varēja būt tikai padoms. Un kurš gan ņems vērā padomus? Pat, ja tā bija pavēle, vai tad viņš to pārkāps, ja apēdīs vienu ābolu? Viņš taču jau bija izpildījis to daļu, kur teikts — «citam lai tas ņemts».

Tā gudrodams, Digorijs netīšām paskatījās caur zariem augšup uz koka galotni. Tieši virs viņa galvas zarā tupēja brīnišķīgs putns. Es saku «tupēja», jo šķita, ka putns ir aizsnaudies. Bet varbūt ne gluži? Viena maza acs spraudziņa bija vaļā. Putns bija lielāks nekā ērglis, krūtis tam spulgoja safrāna krāsā, uz galvas greznojās koši sarkans cekuls, bet aste bija purpursārta.

— Tas tikai lieku reizi pierāda, — vēlāk Digorijs uzsvēra, stāstīdams par notikušo citiem, — ka apburtās vietās ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Nekad nevar zināt, vai tevi nenovēro.

Manuprāt, Digorijs gan tik un tā nekādā gadījumā nebūtu paņēmis kādu ābolu sev. Tajos laikos tādas

pamācības kā «Tevnebūs zagt!» zēnu galvās tika iedzītas daudz pamatīgāk nekā tagad. Lai gan — kas to var zināt!

Digorijs jau grasījās doties uz vārtiem, bet vēl apstājās, lai pēdējo reizi palūkotos uz dārzu. Un tad viņš pārsteigumā apstulba: dārzā viņš nebija viens. Dažu soļu attālumā stāvēja Ragana. Viņa tikko kā bija apēdusi ābolu un nu aizsvieda projām serdi. Ābola sula bija tumšāka, nekā varēja iedomāties, un viņai ap muti rēgojās pretīga, tumša svītra.

Digorijs uzreiz uzminēja, ka Ragana dārzā nokļuvusi pāri mūrim. Viņš arī sāka saprast, ka dzejoļa pēdējā rindiņā teiktajam «gūst gan gribēto, bet izmisums tam lemts» piemīt dziļa jēga. Jo Ragana gan izskatījās spēcīgāka un lepnāka nekā jebkad agrāk un pat staroja it kā uzvaras priekā, taču viņas seja bija nāves bālumā, tik balta kā jūras sāls.

Tas viss Digorijam vienā mirklī pazibēja prātā, un tad viņš deva kājām vaļu, skriedams uz vārtiem, cik ātri vien spēja, bet Ragana viņam sekoja. Tiklīdz viņš izkļuva pa vārtiem laukā, tie paši aiz viņa aizvērās. Tā viņš ieguva mazliet laika, bet ne pārāk daudz. Kad viņš sasniedza pārējos un uzsauca: —Ātrāk, Pollij! Rāpies zirgā! Celies, Lidoni! — Ragana jau bija pārrāpusies vai pārlēkusi pāri mūrim un atradās turpat aizmugurē.

— Paliec uz vietas! — Digorijs sauca, pagriezies pret viņu. —Ja ne, mēs visi tūlīt pazudīsim. Netuvojies ne sprīdi!

— Muļķa puika! — zobojās Ragana. — Kam tu no manis tā mūc? Es taču nekā ļauna tev nedarīšu. Ja tu tagad neapstāsies un neuzklausīsi, ko es tev teikšu, tu neuzzināsi kaut ko tādu, kas tevi uz mūžu padarītu laimīgu.

— Nē, paldies! Nevēlos to dzirdēt! — atcirta Digorijs. Un tomēr viņš klausījās.

— Es zinu, kāpēc jūs šeit esat ieradušies, — turpināja Ragana. — Tā biju es, kas pagājušajā naktī staigāja pa mežu jūsu tuvumā. Es dzirdēju visu, par ko jūs spriedelējāt. Tajā dārzā tu noplūci augli, kas tev tagad atrodas kabatā. Tu to pat nepagaršojis grasies aiznest Lauvam, lai viņš to aprītu, lai viss labums tiktu viņam. Ak, tu vientiesi! Vai tu zini, kas tas ir par augli? Tas ir mūžīgās jaunības auglis, dzīvības auglis. Es zinu, jo esmu to nogaršojusi un jūtu sevī jau gaidītās pārmaiņas. Esmu pārliecināta, ka nekad nenovecošu, nekad nenomiršu. Apēd to, zēn, apēd! Tad tu un es, mēs abi dzīvosim mūžīgi un būsim šīs pasaules karalis un karaliene. Vai arī tavējās, ja nolemsim turp atgriezties.

— Nē, pateicos! Diez vai man pārāk patiks turpināt dzīvot, kad visi mani mīļie un tuvie būs jau zem zemes, — teica Digorijs. — Es labāk nodzīvošu, cik ilgi man lemts, tad nomiršu un nokļūšu Debesīs.

— Bet kā tad ar tavu māti, ko tu izliecies mīlam?

— Kāds viņai ar visu to sakars? — noprasīja Digorijs.

— Vai tad tu, muļķi, nesaproti, ka viens kodiens no šī ābola varētu viņu izārstēt? Ābols tev ir kabatā. Mēs te esam vieni paši, un Lauva ir tālu prom. Izmanto gredzenu un atgriezies savā pasaulē. Pēc mirkļa tu jau atradīsies pie mātes gultas un iedosi viņai ābolu. Pēc piecām minūtēm viņas sejā atgriezīsies sārtums. Viņa pavēstīs, ka sāpes pārgājušas, un drīz pēc tam viņa teiks, ka jūtas spēcīgāka. Tad viņa aizmigs. Tu tikai padomā — tur­pināsies ilgs, salds, dabisks miegs bez sāpēm, bez zālēm. Nākamajā dienā visi runās, cik brīnumaini viņa izveseļojusies. Un drīz viņa kļūs pavisam vesela. Viss atkal būs labi. Pie jums iemājos laime, un tev klāsies tāpat kā citiem zēniem.

—Ak,—ievaidējās Digorijs, it kā būtu saņēmis triecienu, un saķēra galvu. Viņš saprata, ka stāv pašas briesmīgākās izvēles priekšā.

— Ko tad Lauva tavā labā izdarījis, lai tu viņam vergotu? — jautāja Ragana. — Ko viņš tev var padarīt, kad būsi atgriezies savā pasaulē? Un ko tava māte domātu, ja zinātu, ka tu varēji viņu atbrīvot no sāpēm un atdot viņai dzīvību, ka tu varēji pasargāt tēvu no sirdēstiem, taču to nedarīji? Tev labāk gribējās izpildīt nez kāda mežonīga zvēra rīkojumus svešā pasaulē, gar kuru tev nav nekādas daļas.

—Es… es neuzskatu, ka viņš ir mežonīgs zvērs, — teica Digorijs tādā balsī, it kā viņam būtu sausa rīkle. — Viņš ir… es īsti nezinu…

—Tad jau viņš ir kaut kas vēl sliktāks, —viņu pārtrauca Ragana. — Paskaties, ko viņš tev jau nodarījis, par cik cietsirdīgu tevi pārvērtis! To viņš dara ar ikvienu, kas viņu uzklausa. Cietsirdīgais, nežēlīgais puika! Tu drīzāk ļausi savai mātei nomirt nekā…

— Turi jel muti! — uzbrēca nelaimīgais Digorijs vēl aizvien tādā pašā balsī. —Vai tad tu domā, ka es neko nejēdzu? Bet es… es apsolīju.

— Ā, bet tu nezināji, ko soli. Un neviens nedrīkst liegt tev tādu solījumu pārkāpt.

— Māmiņai pašai, — ar grūtībām turpināja Digorijs, — tas nepatiktu…

Viņa ir ļoti stingra, ja runa ir par solījumiem un par to, ka nedrīkst zagt, un visādiem citādiem tamlīdzīgiem jautājumiem. Viņa noteikti man sacītu, lai es tā nedaru, — tūlīt pat, uz vietas, ja vien te būtu.

— Viņai taču tas nav jāzina, — Ragana teica tik saldā balsī, ka grūti bija pat iedomāties, ka kāds ar tik neganti niknu seju varētu būt spējīgs tā runāt. — Tev viņai nav jāatzīstas, kā to ābolu dabūji. Un tēvam arī ne. Nevienam tavā pasaulē par to nekas nav jāzina. Un, protams, to mazo skuķi tev arī nav vairs jāņem sev līdzi.

Te nu Ragana izdarīja liktenīgu kļūdu. Digorijs, protams, zināja, ka Pollija ar sava gredzena palīdzību var atgriezties tikpat viegli, cik viņš.

Bet Ragana to acīmredzot nezināja, un viņas zemiskais ierosinājums pamest Polliju vienu pēkšņi pārvērta visu viņas teikto par tukšu un neīstu. Un, kaut arī Digorijs vēl aizvien jutās dziļi nelaimīgs, taču visas domas pēkšņi noskaidrojās, un viņš teica citādā, daudz skaļākā balsī:

— Paklau, kāds tam visam sakars ar tevi? Kāpēc tev pēkšņi mana māte kļuvusi tik dārga? Kāda tev tur daļa? Kas tev atkal padomā?

— Braši, Dig, — Pollija iečukstēja viņam ausī. — Ātri! Taisāmies tūlīt prom!

Līdz šim viņa visas sarunas laikā nebija uzdrošinājusies bilst ne vārdiņa, jo — saprotiet paši — tā jau nebija viņas māmiņa, kas gulēja uz nāves gultas.

—Kāpjam zirgā! —uzsauca Digorijs, uzceldams Polliju zirga mugurā un tad, cik ātri vien spēja, uzrausdamies arī pats. Zirgs izpleta spārnus.

—Tad tiklidojiet vien prom, muļķi, — Ragana ieaurojās viņiem nopakaļ, —bet piemini manus vārdus, puis! Kad vecumā vārgs gulēsi uz nāves gultas, tad tu atcerēsies, ka palaidi vējā iespēju būt mūžīgi jaunam. To tev neviens vairs nepiedāvās.

Viņi jau bija tik augstu, ka tik tikko varēja Raganu sadzirdēt. Arī viņa lieki netērēja laiku, lai noskatītos bērniem nopakaļ. Viņi redzēja, kā tā devās lejup pa kalna nogāzi uz ziemeļiem.

Tā kā ceļojums torīt bija uzsākts agri un viss, kas notika dārzā, neprasīja daudz laika, gan Lidonis, gan Pollija apgalvoja, ka bez kādām grūtībām līdz tumsai paspēšot atgriezties Nārnijā. Digorijs atceļā neteica ne vārdiņa, un abi pārējie kautrējās viņu uzrunāt. Zēns bija ļoti noskumis un nemaz nejutās pārliecināts, vai rīkojies pareizi. Tikai, atceroties Aslana mirdzošās asaras, pārliecība atkal atgriezās.

Visu dienu Zirgs lidoja, nepagurdams vēcināt spārnus: gar upi, kas viņiem rādīja ceļu uz austrumiem, cauri kalnu gālēm un virs bieziem mežiem apaugušiem pakalniem, pēc tam pāri milzīgajam ūdenskritumam, tad taisnā ceļā lejup, kur milzīgās klints ēnā tumsa Nārnijas meži, līdz beidzot, kad debesis aiz viņiem sārtojās rietošās saules blāzmā, Lidonis ieraudzīja vietu, kur upes krastā bija sapulcējušies neskaitāmi radījumi. Drīz to vidū viņš pamanīja ari pašu Aslanu. Lidonis slīdēja lejup, izpleta visas četras kājas, sakļāva spārnus un, pieskāries zemei, parikšoja mazliet uz priekšu. Tad viņš apstājās. Bērni norausās viņam no muguras. Digorijs redzēja, kā zvēri, rūķi, satīri, nimfas un citi radījumi pašķirās pa labi un pa kreisi, dodami viņam ceļu. Zēns devās pie Aslana, pasniedza ābolu un teica:

— Esmu atnesis ābolu, kā jūs vēlējāties, kungs!