Burvja māsasdēls

Trešā nodaļa Starppasauļu Mežs

Tēvocis Endrjū un viņa kabinets pēkšņi pazuda. Kādu bridi viss bija juceklīgs un neskaidrs. Tad Digorijs samanīja maigu, zaļu gaismu, kas plūda kaut kur no augšas. Apakšā viss bija tumšs. Nevarēja saprast, vai viņš stāv vai sēž, vai guļ; ķermenim nekas nepieskārās. «Laikam esmu ūdenī,» viņš nosprieda. «Vai zem ūdens.» Uz mirld i vi ņ am sametās bail, bet jau nākamajā brīdī viņš juta, ka šaujas augšup. Digorija galva negaidot iznira virspusē, un nu viņš bija jau izķepurojies ārā, ar mīkstu zāli apauguša dīķa krastā.

Piecēlies kājās, viņš pamanīja, ka nav nedz slapjš līdz ādai, nedz aizelsies, kā pēc tādas zemūdens peldes varētu sagaidīt. Drēbes bija pilnīgi sausas, un pats viņš stāvēja meža vidū neliela, ne vairāk kā desmit pēdas plata dīķa malā. Koki bija tik cieši saauguši cits pie cita un tik ļoti lapoti, ka debesis nebija iespējams saskatīt. Zēnu apņēma zaļa gaisma, kas spiedās cauri lapām. Droši vien augšā mirdzēja žilbinoša saule, ja zaļā gaisma likās spoža un silta. Šis bija pats klusākais mežs, kādu vien var iedomāties: tajā neredzēja nedz putnus, nedz kukaiņus, nedz dzīvniekus, nemanīja arī vēju. Šķita, var just kokus augam. Dīķis, no kura viņš nule kā bija izlīdis, nebija vienīgais. To te varēja saskaitīt dučiem; pēc katriem pāris jardiem pa dīķim, cik tālu vien skatiens sniedza. Likās, var sajust, kā koki ar saknēm dzer ūdeni. Mežs šķita dzīvs. Vēlāk, kad Digorijs i () centās attēlot, viņš mēdza teikt: «Tā tik bija trekna vieta, gluži kā trekns kēkss ar rozīnēm.»

Tomēr visdīvainākais bija tas, ka, gandrīz nepaspējis palūkoties visapkārt, D igorijs j au gandrīz bij a piemirsis, kā te nokļuvis. Katrā ziņā viņš nedomāja ne par Polliju, ne par tēvoci, pat par māti ne. Viņš ne mazākā mērā nebija nobijies vai satraukts, vai ziņkārīgs. Ja kāds viņam pajautātu: «No kurienes tu esi?» — viņš droši vien teiktu: «No šejienes. Es te esmu bijis vienmēr.» Tā viņš arī jutās — it kā te būtu bijis arvien un nepazītu garlaicību, kaut arī te nekas nenotika. Krietni vēlāk viņš mēdza atcerēties: «Tā nav tāda vieta, kurā kaut kas norisinās. Koki tik aug un aug, un tas ir viss.»

Labu laiku vērojis mežu, Digorijs pamanīja, ka mazliet tālāk kāda koka pakājē augšpēdus guļ meitene. Acis viņai bija puspievērtas, jo gulētāja bija pa pusei aizmigusi, pa pusei nomodā. Neko nesacīdams, Digorijs ilgi viņā nolūkojās. Beidzot arī meitene atvēra acis un klusēdama vērās Digorijā. Pēc kāda brīža viņa sapņainā, apmierinātā balsī ierunājās:

— Man liekas, ka esmu tevi kaut kur redzējusi.

— Man arī tā stipri vien liekas, — teica zēns. — Vai tu sen jau esi šeit?

— Ak, esmu te bijusi vienmēr, — sacīja meitene.

— Vismaz — īsti gan nezinu — ļoti, ļoti ilgu laiku.

— Es arī.

— Nav tiesa, — iebilda meitene. — Es nupat redzēju, kā tu izrāpies no tā dīķa.

—Jā, laikam gan, — Digorijs mazliet apmulsis piekrita.

— Biju galīgi aizmirsis.

T-ad ilcrākn laiku abi klusēia.

—Paklau,— pēc brīža ierunājās meitene,— interesanti, vai mēs tiešām kādreiz esam tikušies? Man iešāvās prātā tāda doma — tāda kā aina — zēns un meitene, gluži kā mēs, bet dzīvo pavisam kaut kur citur un dara daudz ko interesantu. Laikam tas ir tikai sapnis.

—Man šķiet, es ari kaut ko tamlīdzīgu sapņoju, — teica Digorijs. — Par zēnu un meiteni, kas dzīvo kaimiņos… kaut kas par rāpošanu pa sijām. Atceros, ka meitenei bija ļoti netīra seja.

— Vai tik tev nav kaut kas sajucis? Manā sapnī tā netīrā seja bija zēnam.

— Nekādi nevaru atcerēties zēna seju, — Digorijs sacīja un tad iesaucās: — Hei! Kas tad tas?

— Tā taču ir jūras cūciņa, — paskaidroja meitene.

Un patiešām — zālē ganījās resna jūras cūciņa, kurai ap vidu vijās lentīte ar tajā iesietu spoži dzeltenu gredzenu.

— Paskaties! Paskaties! Gredzens! —iesaucās Digorijs.

— Un re! Tev pirkstā arī tāds ir. Un man arī! Meitene tagad paslējās sēdus, nu jau ar neviltotu interesi.

Viņi cītīgi pētīja viens otru, mēģinādami kaut ko atcerēties. Un tad gandrīz reizē abi iesaucās. «Misters Keterlijs!» — sauca Pollija. «Tēvocis Endrjū!» — kliedza Digorijs. Nu beidzot abi zināja, kas viņi ir, un sāka atcerēties notikušo. Kādu brītiņu parunājušies, viņi noskaidroja visus sīkumus. Digorijs pastāstīja Pollijai, cik zemiski rīkojies tēvocis Endrjū.

— Ko mēs tagad darīsim? — noprasīja Pollija.

— Varbūt paņemsim jūras cūciņu un dosimies mājup?

— Nav kur steigties, — atteica Digorijs, saldi nožāvādamies.

— Es tomēr domāju, ka jāpasteidzas, — teica Pollija.

— Šī vieta ir pārāk klusa, tik — tik sapņaina. Visu laiku esi kā pusaizmidzis. Ja tai pakļaujas, var apgulties un ļauties sapņiem bez apstājas.

— Šeit ir ļoti jauki, — iebilda Digorijs.

—Jā, — piekrita Pollija, — bet mums jādodas atpakaļ. Viņa piecēlās un uzmanīgi tuvojās jūras cūciņai, taču tad pēkšņi pārdomāja.

— Labāk atstāsim cūciņu mierā,—viņa teica. — Šeit tā ir laimīga, bet mājās tavs tēvocis var viņai atkal nodarīt šausmīgi pāri.

—Tur nav ko šaubīties, — Digorijs piekrita. — Paskat, kā viņš izrīkojās ar mums. Starp citu, kā tad lai mēs nokļūstam mājās?

— Acīmredzot jādodas atpakaļ dīķī.

Bērni piegāja pie dīķa malas, apstājās un sāka lūkoties uz gludo ūdens virsmu. Tajā atspoguļojās zaļie, biezi lapotie koku zari, dīķis izskatījās ļoti dziļš.

— Man nav peldkostīma, — teica Pollija.

— Tas nemaz nav vajadzīgs, dumiķe tāda, — skaidroja Digorijs. — Mēs dosimies iekšā ar visām drēbēm. Vai tad tu neatceries, ka šurpceļā mēs nemaz nesaslapām.

— Vai tu peldēt proti?

— Mazliet. Un tu?

— Ne visai.

— Manuprāt, peldēt mums nenāksies. Jāgrimst taču lejā, vai ne? Abiem ne sevišķi patika doma, ka vajadzēs ielēkt dīķī, taču viņi to viens otram neteica. Saņēmušies rokās, bērni noskaitīja: «Viens, divi, trīs — reizē!» — un lēca.

Ūdens briesmīgi nošļakstēja, un abi, protams, aizvēra acis, bet, kad tās atkal atvēra, ieraudzīja, ka vēl aizvien roku rokā stāv turpat zaļajā mežā un ūdens tik tikko sniedzas līdz potītēm. Acīmredzot dīķis bija tikai dažas collas dziļš. Abi aizbrida atpakaļ uz dīķmalu.

— Vai dieniņ, kas atkal nogājis greizi? — Pollija izbīlī taujāja. Taču bailes nemaz nebija tik lielas, kā varēja sagaidīt, jo šajā mežā gandrīz nebija iespējams baidīties. Apkārt valdīja tāds miers!

— Ā, es saprotu! — iesaucās Digorijs. — Skaidrs, ka nekas nevarēja notikt. Mums taču pirkstos joprojām ir dzeltenie gredzeni. Saproti, tie ir domāti ceļojumam uz ārpasauli. Uz mājām var nokļūt ar zaļajiem. Gredzeni jāapmaina. Vai tev ir kabata? Jauki! Ieliec savu dzelteno kreisajā. Man ir divi zaļie. Ņem vienu!

Viņi uzvilka zaļos gredzenus un atkal piegāja pie dīķa malas. Taču, kad abi jau grasījās lēkt vēlreiz, Digorijs gari novilka: — O-o-o!

— Kas tad nu lēcies? — jautāja Pollija.

— Man nupat iešāvās prātā patiesi lieliska doma. Kādi ir visi pārējie dīķi?

— Kāpēc tu tā jautā?

— Redzi, ja jau mēs varam nokļūt savā pasaulē, ielecot šajā dīķī, vai tad mēs tikpat labi nevarētu nokļūt kaut kur citur, ielecot kādā no pārējiem? Ja nu katra dīķa dibenā ir kāda pasaule?

— Man gan likās, ka mēs jau esam tava tēvoča Endrjū Citā Pasaulē vai Citā Vietā, vai kā nu viņš to nosauca. Vai tad tu neteici…

— Pie velna ar tēvoci Endrjū! — Digorijs draudzeni pārtrauca. — Esmu pārliecināts, ka viņš par to neko nezina. Viņam taču nekad nav bijusi drosme pašam šeit ierasties. Viņš runāja tikai par vienu Citu Pasauli, bet ja nu to ir desmitiem?

— Tu domā, ka šis mežs ir tikai viena no tām?

— Nē. Man liekas, ka šis mežs nemaz nav pasaule. Tā varbūt ir tikai tāda pieturas vieta starp pasaulēm.

Pollija izskatījās apjukusi.

— Vai tu nesaproti? — Digorijs jautāja. — Nu, paklausies! Vai atceries mūsu tuneli tur mājās, zem jumta? To taču nevar nosaukt par istabu, vai ne? Var pat teikt, ka nri ,n5iām Ref. iareiztaiāiekļūst,tad var nonākt jebkurā no mājām, kas atrodas šo namu rindā. Vai ar šo mežu nav tāpat? Tā ir vieta, kas nepieder nevienai pasaulei, bet, ja to atrod, tad var iekļūt jebkurā no tām.

— Nu, un pat ja varētu… — Pollija iesāka, bet Digorijs turpināja, it kā nebūtu to dzirdējis:

— Un tā, protams, viss kļūst skaidrs! Tāpēc jau te ir tik kluss un miegains. Šeit nekas nenotiek. Tāpat kā pie mums: istabās cilvēki runājas, darbojas, ēd, bet starptelpās aiz sienām, virs griestiem, zem grīdas vai tajā pašā mūsu tunelī nekas nenotiek. Taču, no tuneļa izlienot, var nokļūt jebkurā istabā. Esmu pārliecināts, ka mēs no šejienes varētu nokļūt Jebkurā Vietā. Nav nekādas vajadzības lēkt atpakaļ tieši tajā dīķī, no kura mēs iznirām. Vismaz pagaidām vēl ne.

— Starppasauļu Mežs, — Pollija sapņaini novilka, — cik tas skaisti skan!

— Uz priekšu! — teica Digorijs. — Kuru dīķi izmēģināsim?

— Pagaidi! — iebilda Pollija. — Es nevēlos izmēģināt nevienu jaunu dīķī, līdz neesmu droša, ka caur mūsējo patiešām varu atgriezties māj ās. Mēs taču nemaz nezinām, vai mums tas izdosies.

— Kā tad! — Digorijs novilka. — Un tad mūs noķers tēvocis Endrjū, atņems gredzenus, un visi prieki vējā! Nē, paldies!

— Varbūt mēs varētu ielēkt savā dīķī un veikt tikai pusceļu līdz mājām. Ja viss būs kārtībā un gredzens darbosies, mēs to ātri apmainīsim, pirms būsim nokļuvuši mistera Keterlija kabinetā, un atgriezīsimies atpakaļ.

— Vai tev šķiet, ka mēs to paspēsim?

— Nu, ceļš uz šejieni vilkās diezgan ilgi. Domāju, ka arī atpakaļceļš neaizņems īsāku laiku.

Digorijam nekādi negribējās piekrist Pollijas plānam, bet galu galā viņam nācās padoties, jo Pollija kategoriski atteicās izlūkot jaunas pasaules, līdz nebija droša, ka varēs atgriezties vecajā. Vispār briesmu gadījumos, teiksim, kad uzbruka lapsenes, Pollija bija tikpat drosmīga kā Digorijs, taču nezināmais un neizpētītais viņu diez kā nevilināja. Digorijs savukārt bija cilvēks, kas dega izzināt visu. Vēlāk, brieduma gados, viņš kļuva par slaveno profesoru Kērku, bet par to lai stāsta citas grāmatas.

Krietnu brīdi strīdējušies, viņi vienojās, ka uzvilks zaļos gredzenus («Iegaumē: zaļā gaisma nozīmē drošību,» skaidroja Digorijs. «Tā tu vienmēr atcerēsies, kam kurš gredzens domāts.»), tad saķersies rokās un lēks, bet, tiklīdz jutīs, ka tuvojas tēvoča Endrjū kabinetam vai pat paši savai pasaulei, tā Pollija iesauksies: «Mainām!» — un viņi aši novilks zaļos gredzenus un uzvilks dzeltenos. Digorijs gan pats gribēja saukt: «Mainām!» — bet Pollija nepiekrita.

Bērni uzvilka zaļos gredzenus, saķērās rokās un vēlreiz iesaucās: «Viens, divi, trīs — reizē!» Šoreiz izdevās. Viss notika tik ļoti ātri, ka ir grūti pateikt, ko viņi sajuta. Sākumā melnajās debesīs kustējās spožas gaismas. Digorijs vēlāk vienmēr apgalvoja, ka tās bijušas zvaigznes, un pat apzvērēja, ka redzējis Jupiteru tik tuvu, ka saskatījis tā mēnesi. Bet tūlīt pat pavīdēja ari jumtu un dūmeņu rindas un Svētā Pāvila katedrāles aprises, un abi saprata, ka skatās uz Londonu. Taču viņi spēja redzēt cauri visām māju

Mcnām un drīz vien ieraudzīja tēvoci Endrjū, sākumā neskaidri, it kā caur miglu, tad aizvien asāk un noteiktāk, 11 l<ā tas nonāktu redzes loka centrā. Taču, pirms viņš kļuva I mvisam taustāms, Pollija iebļāvās: «Mainām!» — un bērni lā ari izdarīja. Pazīstamā pasaule izgaisa kā nebijusi. Zaļā gaisma no augšas plūda aizvien spēcīgāk un spēcīgāk, līdz beidzot bērni izbāza galvas no dīķa ūdens un izrāpās krastā. Viņiem apkārt atkal slējās mežs, tikpat spilgi zaļš un kluss kā iepriekš. Bija pagājusi nepilna minūte.

—Tā! — teica Digorijs. —Viss kārtībā! Tagad dosimies meklēt piedzīvojumus. Derēs jebkurš dīķis! Nāc! Pamēģināsim šo te.

— Pag! — iesaucās Pollija. — Vai tad mēs savējo dīķi kaut kā neiezīmēsim?

Abi nobālēja un platām acīm vērās viens otrā, kad saprata, kādu šausmīgu kļūdu Digorijs tik tikko nebija pieļāvis. Mežā taču atradās tik daudz cits citam līdzīgu tlīķu, un arī koki visapkārt bija līdzīgi .Ja viņi būtu pametuši savas pasaules dīķi, neatstājot nekādu pazīšanās zīmi, tad diez vai jebkad spētu to atkal atrast.

Drebošām rokām Digorijs atvāza spalvu nazīti un dīķa malā izgrieza garu velēnu joslu. Zeme zem tās patīkami smaržoja, bija košā, sarkanīgi brūnā krāsā un spilgti izcēlās zālienā.

— Labi, ka vismaz vienam no mums piemīt veselais saprāts, — teica Pollija.

— Labi jau, labi. Nav par to tik daudz, ko pļāpāt! — attrauca Digorijs. — Ejam! Gribu paskatīties, kas atrodas kādā no pārējiem dīķiem.

Pollija viņam kaut ko asi atcirta, uz ko Digorijs atbildēja vēl negantāk. Kādu brītiņu abi strīdējās, bet to atstāstīt būtu pārāk garlaicīgi. Izlaidīsim to visu līdz brīdim, kad, rokās saķērušies, sirdīm pukstotun pārbīli sejās, abi stāvēja nezināma dīķa malā, pirkstos uzvilkuši dzeltenos gredzenus. Atkal viņi skaitīja: «Viens, divi, trīs — reizē!»

Plunkš! Kārtējā neveiksme: dīķa vietā izrādījās peļķe. Viņi nebija nokļuvuši vis nezināmā pasaulē, bet jau otro reizi šajā rītā — ja vien tas bija rīts (laiks Starppasauļu Mežā šķita stāvam uz vietas) — tikai saslapinājuši kājas un nošķiedušies ar ūdeni.

— Velns un elle! — Digorijs iesaucās. — Kas tad nu atkal par vainu? Mums taču pirkstos ir dzeltenie gredzeni. Un tēvocis teica, ka tie ved uz ārpasauli.

Patiesību sakot, tēvocim Endrjū, kas neko nezināja par Starppasauļu Mežu, arī par gredzeniem nebija nekādas skaidrības. Dzeltenie nebūt nebija «gredzeni uz ārpasauli» un zaļie nebija «gredzeni mājup», vismaz ne tādā nozīmē, kā viņš iedomājās. Viela, no kura abi bija gatavoti, nāca no meža. Dzeltenā viela vilka atpakaļ uz mežu; tā vēlējās nokļūt tur, no kurienes nākusi, uz pieturas vietu starp pasaulēm. Turpretī zaļā tiecās no turienes projām, tāpēc uz citām pasaulēm varēja nokļūt tikai ar zaļā gredzena palīdzību. Redzat, tēvocis Endrjū, gluži tāpat kā vairākums citu burvju, nodarbojās ar jautājumiem, ko īsti nepārzināja. Arī Digorijam, protams, tas viss nebija sevišķi skaidrs, un patiesība atklājās tikai krietni vēlāk. Taču, abi ar Polliju aprunājušies, viņi nolēma izmēģināt zaļos gredzenus kādā citā dīķī, lai paskatītos, kas notiks.

— Ja tu esi gatavs, tad es ari, — teica Pollija, sirds dziļumos būdama pārliecināta, ka arī citā dīķī neviens no abiem gredzeniem nederēs. Ļaunākais, no kā varēja baidīties, bija vēl viens plunkšķis. Neesmu īsti pārliecināts, vai arī Digorijs nedomāja tāpat. Katrā ziņa, kad abi, zaļos gredzenus uzvilkuši, roku rokā atkal nonaca kādā dīķmalā, viņi izskatījās krietni priecīgāki un bezrūpīgāki nekā iepriekšējā reizē.

— Viens, divi, trīs — reizē! — Digorijs sauca. Un abi lēca.