Burvja māsasdēls

Otrā nodaļa Digorijs un tēvocis

Tas bija tik pēkšņi un tik šausmīgi! Neko tādu Digorijs nekad nebija piedzīvojis, pat visbriesmīgākajos murgos ne. Viņš iekliedzās. Tajā pašā brīdī tēvocis Endrjū aizspieda viņam muti.

— Klusu! — viņš šņāca Digorijam ausī. —Ja tu bļaustīsies, izdzirdēs tava māte. Un tu pats zini, ko viņai var nodarīt izbīlis.

Digorijs vēlāk atzinās, ka viņš gandrīz vai apvēmies no tik zemiska paņēmiena apklusināt cilvēku. Taču viņš, protams, vairs nekliedza.

— Tā jau ir labāk, — tēvocis teica. — Laikam tu arī nemaz nevarēji nebļaut. Pirmajā reizē patiešām cilvēks jūtas satraukts, redzot, kā kāds izgaist. Kā nu ne! Es pats jutos agvādi, kad pagājušā naktī izgaisa jūras cūciņa.

— Vai tāpēc jūs iebļāvāties? — jautāja Digorijs.

— Ak tad tu to dzirdēji, ko? Es ceru, ka tu mani neizspiego.

— Nepavisam ne! — sašutis teica Digorijs. — Bet kas noticis ar Polliju?

— Vari mani apsveikt, dārgo zēn, — tēvocis, priekā berzēdams rokas, paziņoja. — Eksperiments ir izdevies. Mazā meitene ir prom — pavisam pagaisusi no šīs pasaules.

— Ko jūs ar viņu esat izdarījis?

— Aizsūtīju — nu, teiksim — uz citu pasauli.

— Kā lai to saprot?

HPx- nn tpira*

— Labi, es tev visu paskaidrošu. Vai tu esi kaut ko dzirdējis par misis Līfeju?

— Par to, kas bija manas vecvecmammas māsa vai kaut kas tamlīdzīgs?

— Ne gluži, — teica, tēvocis, — viņa bija mana krustmāte. Lūk, tur viņa ir — pie sienas.

Digorijs paskatījās uz izbalējušu fotogrāfiju, kurā bija redzama veca sieviete ar aubīti galvā. Un tad viņš atcerējās, ka līdzīgu fotogrāfiju bija atradis savās lauku mājās kādā vecā atvilktnē. Viņš bija pavaicājis mātei, kas tā tāda ir, bet likās, ka māte ne sevišķi vēlas par to runāt. Seja nav diez ko jauka, Digorijs bija nodomājis, bet ar tām vecajām fotogrāfijām nekad neko nevar zināt.

— Vai viņa bija… vai ar viņu kaut kas nebija kārtībā, tēvoci Endrjū? — viņš jautāja.

— Viss ir atkarīgs no tā, kā uz to skatās. — Tēvocis ieķiķinājās. — Cilvēki taču ir tik aprobežoti. Protams, vecumā viņa kļuva visai dīvaina. Sastrādāja dažādas muļķības. Tāpēc jau viņu arī ieslodzīja.

— Vai trako namā?

— Ak, nē jel, nē! — tēvocis sašutis iesaucās. — Nekā tamlīdzīga! Tikai cietumā.

— Nu gan! — Digorijs iesaucās. — Ko tad viņa tādu bija nodarījusi?

— Nabadzīte, — norūca tēvocis, — viņa bija rīkojusies visai neprātīgi. Nebija jau tikai viens grēciņš vien. Bet par to nerunāsim. Pret mani viņa vienmēr izturējās ļoti laipni.

— Bet paklausieties, kāds tam visam sakars ar Polliju? Es ļoti vēlētos, lai…

— Pacietību, manu zēn, pacietību, — tēvocis Endrjū viņu pārtrauca. — Veco Līfeja kundzi no cietuma izlaida īsi pirms nāves. Es biju viens no tiem retajiem, kam viņa pēdējās slimības dienās ļāva sevi apmeklēt. Redzi, viņā bija radusies dziļa nepatika pret parastiem, dumjiem cilvēkiem. Tāpat kā man. Mums abiem bija vienas un tās pašas intereses, īsi pirms nāves viņa man lika aiziet pie vecā rakstāmgalda viņas mājā, atvērt slepenu atvilktni un atnest mazu lādīti, kas tur atradās. Kad es šo lādīti pacēlu, tad no durstīgās sajūtas plaukstā sapratu, ka manās rokās guļ milzīgs noslēpums. Misis Līfeja lādīti man atdeva un lika nosolīties, ka, tiklīdz viņa būs mirusi, es, veicis zināmas ceremonijas, lādīti neatvērtu sadedzināšu. Šo solījumu es neturēju.

— Tad nu gan jūs esat rīkojies ļoti neglīti, — Digorijs

— Neglīti? — tēvocis Endrjū neizpratnē jautāja. —Ā, es saprotu. Tu gribēji teikt, ka maziem zēniem savi solījumi jātur. Tā ir taisnība, tik tiešām taisnība, un es priecājos, ka tev tas iemācīts. Bet tev tak jāsaprot: lai ari cik lieliski šie likumi derētu maziem puikām, kalpiem un sievietēm, pat cilvēkiem vispār, tie nevar attiekties uz nopietniem pētniekiem, lieliem domātājiem un prātniekiem. Nē, Digorij, tādiem cilvēkiem kā es, kam zinām as neizdibināmas gudrības, nav jāpakļaujas parastiem likumiem, gluži tāpat kāmums liegti ikdienišķi prieki.Mums, manu zēn, irlemts cildens un vientuļš liktenis.

To sakot, viņš nopūtās un izskatījās t ik nopietns, cēls un noslēpumains, ka Digorijam uz brīdi šķita, ka tēvoča teiktais tiešām ir kaut kas brīnišķīgs. Bet tad viņš atcerējās tēvoča Endrjū nejauko sejas izteiksmi mirklī pirmsPollijas izgaišanas, un svinīgie vārdi viņu nespēja pārliecināt. «Viss teiktais nozīmē tikai to,» Digorijs nodomāja, «ka tēvocis nešaubās — lai panāktu savu, viņš var atļauties jebko.»

—Protams,—tēvocis turpināja, — ilgu laiku es baidījos lādīti atvērt, jo sapratu, ka tajā var atrasties kaut kas ārkārtīgi bīstams. Mana krustmāte bija ļoti neparasta sieviete. Taisnību sakot, viņa bija viena no pēdējiem šīs valsts mirstīgajiem, kuru dzīslās ritēja feju asinis. (Viņa pati gan teica, ka pazīstot vēl divas citas: viena esot kāda hercogiene, otra — apkopēja.) Patiesībā tu, Digorij, iespējams, sarunājies ar pēdējo cilvēku, kam krustmāte bijusi īsta feja. Re nu! Būs ko atcerēties, kad pats kļūsi vecs.

«Varu derēt, ka viņa bijusi sliktā feja,» Digorijs nodomāja, bet skaļi teica: — Nu, bet kā ar Polliju?

— Ko tu visu laiku penterē vienu un to pašu! — šķendējās tēvocis. — It kā tam būtu kāda nozīme! Mans pirmais uzdevums, protams, bija izpētīt pašu lādīti. Tā šķita ļoti senatnīga, un jau tad es pietiekami labi apjēdzu, ka to nav izgatavojuši nedz grieķi, nedz ēģiptieši, nedz babilonieši, nedz heti vai ķīnieši. Tā bija daudz senāka. Ak, kas tā bija par svētku dienu, kad es beidzot izdibināju patiesību! Lādīte bija piederējusi atlantīdiešiem un nāca no zudušās Adantīdas salas. Un tas nozīmēja, ka tā ir daudzus gadsimtus vecāka par visiem akmens laikmeta izrakteņiem Eiropā. Tā nebija arī tik rupji un neveikli darināta kā tie. Jo jau mūsu zemes rītausmā Atlantīda bija varena pilsēta ar tempļiem, pilīm un mācītiem vīriem.

Viņš uz brīdi apklusa, it kā gaidīdams, vai Digorijs kaut ko neteiks, bet zēnam tēvocis ar katru brīdi kļuva netīkamāks, un viņš klusēja.

— Pa to laiku, — tēvocis Endrjū atsāka, — es ar visādiem paņēmieniem —nebūtu pareizi tikmazam zēnam izskaidrot, kādiem, —centos gūtzināšanas vispārīgajā maģijā. Tādējādi lēnām sāku nojaust, kas tajā kastītē varētu atrasties. Ar dažādām pārbaudēm es atmetu nepareizos minējumus. Biju spiests iepazīties ar visādiem, jāsaka, velnišķīgi dīvainiem cilvēkiem un pieredzēt vienu otru nepatīkamu brīdi. No tā arī esmu dabūjis savus sirmos matus. Nav viegli kļūt par burvi. Galu galā es pat smagi saslimu, bet izķepurojos. Un tad man patiešām viss bija kļuvis pavisam skaidrs.

Kaut arī nebija ne vismazākās iespējas, ka viņu kāds varētu noklausīties, tēvocis pieliecās tuvāk un gandrīz vai čukstēja:

— Atlantīdas lādītē bija kaut kas tāds, kas bija atgādāts no citas pasaules, kad mūsējā vēl tikai sāka veidoties.

— Un kas tas bija? — jautāja Digorijs, kuram, par spīti nepatikai, bija radusies interese.

— Vienīgi putekļi, — teica tēvocis. — Smalki, sausi putekļi, nekas vairāk. Varētu pat teikt, nekas tāds, kas atalgotu manu grūtos pūliņos pavadīto dzīvi. Bet, ska­tīdamies uz šiem putekļiem — es ļoti uzmanījos, lai tiem nepieskartos, — un iztēlodamies, ka ikviens no tiem kādreiz bijis citā pasaulē… Saproti, te es nedomāju citas planētas— tās visas pieder mūsu pasaulei un, ja vien pacenšas, ir aizsniedzamas. Es runāju par īstu Citu Pasauli — citu Dabu — citu Visumu — kaut ko, uz kurieni nevar nokļūt, pat ja visu mūžu ceļo cauri mūsu kosmosa telpai. Es runāju par tādu pasauli, kur var iekļūt tikai ar burvības spēku. To iedomājoties vien… — Te tēvocis sāka tik spēcīgi berzēt rokas, ka kauliņi krakšķēja kā svētku salūta raķešu sprakšķi.

— Biju pārliecināts, ka šiem putekļiem tikai jāpiešķir pareizā forma, — viņš turpināja, — un tie aizraus atpakaļ uz vietu, no kurienes nākuši. Bet atrast pareizo formu izrādījās visgrūtāk. Visi mani pirmie eksperimenti izgāzās. Izmēģinājos ar jūras cūciņām: dažas no viņām gluži vienkārši nobeidzās, dažas uzsprāga kā bumbas…

— Tas taču ir briesmīgi cietsirdīgi! — sašņta Digorijs, kam pašam reiz bija piederējusi jūras cūciņa.

— Kā tu visu laiku novirzies no galvenā! — kurnēja tēvocis. — Šie radījumi jau tam bija domāti, es pats tos nopirku. Bet pagaidi, kur es paliku? A, atceros. Beidzot

man izdevās izgatavot gredzenus! Dzeltenus gredzenus. Bet nu radās jaunas grūtības. Biju pārliecināts, ka dzeltenie gredzeni, ja tiem pieskarsies, aizraus jebkuru radījumu uz Citu Pasauli. Bet kāda tam visam būtu jēga, ja es šos radījumus nevarētu dabūt atpakaļ, lai tie pastāstītu, ko redzējuši un piedzīvojuši?

— Un kā viņi paši justos? — Digorijs iesaucās. — Iedomājieties, kādās nepatikšanās viņi būtu iekūlušies, ja netiktu atpakaļ!

— Tu nepārtraukti visu vērtē no pilnīgi aplama viedokļa, — tēvocis Endrjū nepacietīgi uzbrēca. — Vai tad tu nesaproti, ka šis ir ģeniāls eksperiments? Pats galvenais tajā— nosūtīt kādu uz Citu Pasauli, lai es uzzinātu, kāda tā ir.

— Nu labi, bet kāpēc tad jūs nedodaties uz turieni pats? Nekad mūžā Digorijs nebija redzējis nevienu tik

pārsteigtu un apvainotu cilvēku kā savu tēvoci, kad tas izdzirdēja šo vienkāršo jautājumu.

— Es? Pats? — viņš izsaucās. — Tas puika tak ir traks! Manā vecumā un ar manu slikto veselību lai es riskētu doties tādās briesmās, kas mani pēkšņi iesviestu citā Visumā? Savu mūžu neesmu dzirdējis kaut ko bezkaunīgāku! Vai tu saproti, ko runā? Padomā, ko nozīmē Cita Pasaule — tur tak var gadīties viss kas!

— Un tomēr jūs turp esat aizsūtījis Polliju, — teica Digorijs, un viņa vaigi kvēloja dusmās.—Un par spīti tam, ka jūs esat mans tēvocis, es varu tikai piebilst, ka jūs esat uzvedies kā zaķpastala, aizsūtīdams mazu meiteni uz turieni,

&

Intnočom rlntipĶ hail.

— Klusē, draņķi! — tēvocis iebļāvās, triekdams dūri pret galdu. — Es neļaušu mazam, puņķainam skolniekam ar sevi tā runāt! Tu nekā nesajēdz! Es esmu liels zinātnieks, burvis, eksperts, kas veic eksperimentu. Skaidrs, ka man vajadzīgi subjekti, ar ko eksperimentēt. Dievs pasarg, tev varbūt vēl ienāks prātā, ka man vajadzēja juras cūciņām prasīt atļauju, pirms es tās izmantoju? Zinātnes virsotnes nevar sasniegt, ja neko neupurē. Smieklīgi ir pat domāt, ka turp vajadzētu doties man pašam. Tas ir tāpat kā prasīt, lai parasta ierindnieka vietā cīņā dotos ģenerālis. Un ja mani nogalinātu? Kas tad notiktu ar manu mūža darbu?

— Ak, beidziet tarkšķēt, — teica Digorijs. — Vai jūs atgādāsit Polliju atpakaļ vai ne?

— Tieši tad, kad tu mani tik rupji pārtrauci, es grasījos tev pastāstīt, ka patiešām esmu atradis veidu kā atgriez­ties, — tēvocis teica. — Uz zemi atpakaļ atgādā zaļie gredzeni.

— Bet Pollijai nav zaļā gredzena.

— Nē, nav, — tēvocis piekrita, ļauni smīkņādams.

— Tad jau viņa nevar atgriezties, — sašutis iesaucās Digorijs. — Un tas nozīmē to pašu kā viņu nogalināt.

— Viņa spēs atgriezties, — nerimās tēvocis Endrjū, — ja kāds ar dzelteno gredzenu pirkstā dosies viņas pēdās, līdzi ņemot divus zaļos: vienu, lai tiktu atpakaļ pats, un otru — lai atvestu viņu.

Tagad, protams, Digorijs saprata, kādā slazdā iekritis, un gluži bāls un mēms, ar pavērtu muti blenza tēvocī.

— Es ceru, — tēvocis Endrjū pēc brītiņa turpināja augstā, skaļā balsī, gluži kā brīnumlabs krusttēvs, kas nule kā uzdāvinājis kārtīgu kabatas naudu un devis vērtīgu padomu, — es ceni, ka tu, Digorij, neesi no bailīgajiem. Man būtu ļoti žēl, ja izrādītos, ka mūsu ģimenē ir kāds, kam pietrūkst drosmes un bruņnieciskuma, lai dotos palīgā… hm… tā teikt, dāmai, kas nokļuvusi nelaimē.

—Ak, apklustiet! — Digorijs atcirta. — Ja jums piemistu kaut cik goda jūtu, jūs dotos turp pats. Bet man ir skaidrs, ka jūs to nedarīsit. Labi, es saprotu, ka jāiet man. Bet nekrietnelis gan jūs esat. Acīmredzot jūs visu bijāt smalki izplānojis, lai viņa, pašai neapzinoties, nokļūtu citā pasaulē un man būtu jādodas viņai pa pēdām.

— Protams, — tēvocis, riebīgi smīnēdams, teica.

— Labi, es došos prom. Betpirms tam es gribu jums kaut ko pateikt. Līdz šim es burvestībām neticēju. Tagad redzu, ka tās pastāv. Un, ja tā, tad visas senās pasakas ir vairāk vai mazāk patiesas. Jūs esat gluži vienkārši ļauns, cietsirdīgs burvis kā tajās teiksmās. Nu, bet man nav gadījies lasīt tādu pasaku, kurā ļaunais beidzot nesaņemtu atmaksu. Deru, ka jūs arī to saņemsit un būsit to godam nopelnījis.

Pirmo reizi Digorijs bija trāpījis naglai uz galvas. Tēvocis satrūkās, un viņa sejā pavīdēja tādas šausmas, ka, par spīti viņa nekrietnībai, varēja samesties viņa gandrīz vai žēl. Taču pēc mirkļa viņš jau atkal bija attapies un, māksloti iesmējies, teica:

— Protams, tā domāt var laikam tikai tāds puišelis kā tu, ko uzaudzinājušas sievietes. Vecmāmiņas pasakas, vai ne? Diez vai tev vajadzētu raizēties par briesmām, kas sagaida mani, Digorij. Labāk padomā par tām, ar kurām padaban kronas tava draudzene. Viņa ir prom jau krietnu brītiņu.

Ja tanī Citā Pasaulē ir kādas briesmas, tad… nu, tad būtu gaužām žēl, ja tu ierastos mazliet par vēlu.

— It kā jūs par to bēdātos! — Digorijs nikni atmeta. Bet man tā tarkšķēšana ir apriebusies. Kas man jādara?

— Tev patiešām vajadzētu iemācīties savaldīties, — tēvocis vēsi pamācīja. — Citādi tu izaugsi tāds pats kā tava krustmāte Letija. Tagad klausies!

Viņš piecēlās, uzvilka cimdus un piegāja klāt paplātei ar gredzeniem.

— Tie darbojas tikai tad, ja tieši pieskaras ādai, —viņš paskaidroja. — Tāpēc, ja man rokās ir cimdi, es tos varu paņemt— rau, tā— un nekas nenotiek. Ja gredzenu nēsāsi kabatā, viss būs kārtībā. Tikai, protams, piesargies — neiebāz roku kabatā un nejauši tam nepieskaries. Tikko tu pieskarsies dzeltenajam gredzenam, tu no šīs pasaules pazudīsi. Kad būsi Citā Pasaulē, tad, pēc manām domām, lai gan pats es to neesmu vēl pārbaudījis, taču, pēc manām domām, tiklīdz tu pieskarsies zaļajam, tu no Turienes

izgaisīsi un, cerams, atgriezīsies šeit. Un tagad paņem divus zaļos gredzenus un iesvied labās puses kabatā. Centies rūpīgi iegaumēt, kurā kabatā zaļie atrodas. Atceries: zaļais — mīļās, labās mājas — labajā kabatā. Viens tev un viens — mazajai meitenei. Un nu pats izvēlies dzelteno. Tavā vietā es… es uzvilktu to pirkstā, lai nenokrīt.

Digorijs jau gandrīz pastiepās pēc dzeltenā gredzena, bet tad pēkšņi aprāvās.

— Paklausieties, — viņš sacīja, — bet kā ar māti? Ja nu viņa jautā, kur es esmu?

—Jo ātrāk tu dosies prom, jo ātrāk atgriezīsies, — tēvocis līksmi pavēstīja.

— Bet jūs patiesībā nemaz, nemaz nezināt, vai es varēšu atgriezties.

Tēvocis Endrjū paraustīja plecus, tad piegāja pie durvīm, atslēdza tās un, atrāvis plati vaļā, teica:

— Nu labi, kā vēlies. Ej tiesāt savas pusdienas. Pamet mazo meiteni, lai viņu apēd meža zvēri vai lai viņa noslīkst vai nomirst tanī Citā Pasaulē. Lai pazūd uz visiem laikiem, ja tev tā šķiet labāk. Man vienalga. Tikai pirms pusdienas tējas varbūt ieej pie misis Plameres un paskaidro, ka viņa savu meitiņu vairs nekad neredzēs, jo tu baidījies uzvilkt gredzenu.

— Pie velna! — Digorijs iekliedzās. — Kā es vēlētos būt pietiekami liels, lai varētu jums sadot pa kaklu!

MĒ

Tad viņš aizpogāja svārkus, dziļi ievilka elpu un satvēra gredzenu. Tajā brīdī viņš nodomāja — arī vēlāk viņš bieži par to tika domājis —, ka citādi rīkoties viņš nevar —