Burvja māsasdēls

Desmita nodaļa pirmais joks un vēl šis tas

Tā, protams, bija Lauvas balss. Bērni jau sen bija nojautusi, ka Lauva spēj runāt, un tomēr, kad viņš ierunājās, tas bija brīnišķīgs un reizē ārkārtīgs pārdzīvojums.

No koku puduriem iznāca mežonīgi cilvēki, meža dievi un dievietes; tiem līdzi soļoja fauni un satīri, un rūķi. No upes iznira Upes dievs ar savām meitām najādām. Un tie visi kopā ar zvēriem un putniem savās dažādajās balsīs, augstās un zemās, rupjās un skanīgās, atsaucās:

— Sveiks, Aslan! Mēs dzirdam un paklausām! Mēs esam pamodušies! Mēs mīlam! Mēs domājam! Mēs runājam! Mēs zinām!

— Tikai piedodiet, lūdzu, mēs vēl ne visai daudz zinām, — sacīja kāda balss, sprauslādama caur degunu. Un tad nu gan bērni patiešām pārsteigumā salēcās, jo runātājs bija važoņa zirgs.

— Vecais, labais Stroberijs, — teica Pollija. —Es tiešām priecājos, ka arī viņš ir izvēlēts par vienu no runājošiem dzīvniekiem.

Un Važonis, kas nu jau stāvēja blakus bērniem, teica:

— Lai sasper mani jods! Es takš vienādiņ teicu, ka tas lops ir varens gudrinieks.

— Radījumi, es uzticu jūsu dzīvības jums pašiem, — atskanēja spēcīgā, laimīgā Aslana balss. — Es jums dodu šo Nārnijas zemi uz mūžiem, es atdodu jums šos mežus, šos augļus, šīs upes. Es jums atdodu zvaigznes, un es jums atdodu sevi pašu. Arī mēmie zvēri, kurus es neesmu izvēlējies, ir jūsu. Izturieties pret viņiem labi un kopiet tos, bet nesāciet dzīvot un uzvesties kā viņi, jo tad jūs vairs nebūsit Runājošie Zvēri. No viņiem jūs esat nākuši, un pie viņiem jūs atkal varat atgriezties. Nedariet tā!

— Nē, Aslan, mēs solāmies, ka tā nedarīsim! — visi sauca cits caur citu. Tad kāds žiperīgs Kovārnis skaļā balsī piebilda: — Nav ko baidīties!

Visi jau bija beiguši runāt, un viņa vārdi noskanēja pilnīgā klusumā. Iespējams, ka arī jums kādreiz tā ir gadījies, teiksim —kādās viesībās, un jūs zināt, ciktas šķiet nepatīkami. Nabaga Kovārnis tā nokautrējās, ka paslēpa galvu zem spārna, it kā grasītos gulēt. Pārējie dzīvnieki izgrūda tādus savādus trokšņus, kādus mūsu pasaulē neviens nav dzirdējis, prod — viņi smējās. Sākumā viņi centās tos apspiest, bet Aslans teica:

— Smejieties un nebaidieties, radījumi! Tagad, kad jūs vairs neesat mēmi un nesaprātīgi, jums nav arī vienmēr jābūt drūmiem un nopietniem. Jo jokus, tāpat kā taisnību, var izteikt tikai vārdos.

Un tā nu viņi visi ļāva smiekliem vaļu. Visapkārt valdīja tāda jautrība, ka pat Kovārnis atkal sadūšojās un, uztupies Važoņa zirgam uz galvas starp ausīm, savicināja spārnus un teica:

— Aslan! Aslan! Vai es pajokoju pirmais? Vai turpmāk vienmēr visiem stāstīs, ka tas biju es, kas pirmais pajokoja?

— Nē, mazo draudziņ, — teica Aslans. — Tu pirmais nepajokoji, tu tikai pats esi pirmais joks.

Tad visi smējās vēl skaļāk. Bet Kovārnis neko neiebilda un pats smējās tikpat skaļi kā pārējie, līdz zirgs sapurināja galvu un putns, zaudējis līdzsvaru, novēlās, taču, pirms sasniedza zemi, atcerējās, ka viņam ir spārni, kas tobrīd vēl šķita visai neierasti.

— Un nu, — teica Aslans, — Nārnija ir radīta. Tagad mums jādomā, kā to pasargāt. Es uzaicināšu dažus no jums uz padomi. Tu, galvenais Rūķi, un tu, Upes dievs, tu, Ozol, un tu, Pūces tēv, un abi Kraukļi, un tu, Ziloņvīrs, nāciet man līdzi. Mums jāapspriežas. Jo, kaut arī pasaule nav vēl pat piecas stundas veca, tajā jau ir iekļuvis ļaunums.

Radījumi, ko Aslans bija nosaucis, panācās uz priekšu, un viņi visi kopā devās uz austrumiem. Pārējie cits caur citu ierunājās:

— Ko viņš teica? Kas ir iekļuvis pasaulē? — Kaut kāds Sļaunums? — Kas tas Sļaunums tāds ir? — Nē, viņš neteica Sļaunums, viņš teica: «Iekļuvis ļaunums.» — Nu, bet kas tas ir?

— Paklau, — Digorijs sacīja Pollijai, — man jādodas pie viņa — tas ir, pie Aslana. Man ar viņu jārunā.

— Vai tu domā, ka tā var? — šaubījās Pollija. — Es neuzdrīkstētos.

— Man tas jādara, — teica Digorijs. — Mātes dēļ. Ja ir kāds, kas spētu viņas labā kaut ko darīt, tad tas ir viņš.

— Es ieš' jums līdzi, — teica Važonis. —Man viņš diktan patīk. Un es nedomā, ka tie citi lopiņi bruks man virsū. Turklāt man tiktos pārmīt kādu vārdu ar Stroberij'.

Tā nu viņi visi trīs ļoti drosmīgi — vai vismaz tik drosmīgi, cikspēja, —devās uz turieni, kur notika dzīvnieku sapulce. Visi dzīvnieki bija ļoti aizņemti, viens ar otru iepazīstoties un sarunājoties, un nemaznemanīja, ka viņiem tuvojas trīs cilvēki, līdz tie bija jau pavisam tuvu. Tāpat viņi nedzirdēja arī tēvoci Endrjū, kas stāvēja krietnu gabaliņu nostāk, trīcēdams no galvas līdz savām aizpogātos zābakos ieautām kājām un saukdams, protams, ne jau pilnā balsī:

— Digorij! Nāc atpakaļ! Tūlīt pat nāc atpakaļ, kad es tev saku! Es tev aizliedzu spert vēl kaut vienu soli uz priekšu!

Kad beidzot viņi bija iejaukušies dzīvnieku barā, visi apklusa un sāka uz viņiem blenzt.

— Hm! — beidzot teica Bebru tēvs, — Aslana vārdā, kas jūs tādi esat?

— Piedodiet, — mazliet aizelsies izdvesa Digorijs, bet viņu pārtrauca Zaķis.

— Esmu pārliecināts, ka tie ir kāds milzīgu salātu paveids.

— Nē, goda vārds, nē, — steidzīgi bilda Pollija. — Mēs nepavisam neesam ēdami.

— Redziet nu, — sacīja Kurmis. — Viņi var parunāt. Kurš gan ir redzējis runājošus salātus?

— Varbūt viņi ir Otrais Joks, — ieminējās Krauklis.

Pantera, kas visu laiku bija mazgājusi purnu, uz mirkli

pārtrauca šo nodarbošanos un teica:

— Nu, ja tas ir tā, tad viņi nav ne uz pusi tik smieklīgi kā Pirmais Joks. Vismaz man viņi nešķiet diez ko smieklīgi.— Tad viņa nožāvājās un ņēmās atkal tīrīties.

— Ak, piedodiet, lūdzu, bet es ļoti steidzos, — teica Digorijs. — Man jāsatiek Lauva.

Visu šo laiku Važonis centās uztvert Stroberija skatienu. Beidzot viņam tas izdevās.

— Stroberij, veco zēn, tu tak mani pazīsti, vai ne? — viņš teica. — Tu takšu nestāvēsi te un neiegalvos', ka mani nimaz nepazīst'?

— Ko tas tur runā, Zirdziņ? — vairākas balsis jautāja.

— Nu, — Stroberijs lēni iesāka, — es tā īsti nezinu, bet man šķiet, ka vairākums no mums vēl daudz ko nezina. Cik es noprotu, esmu šitādu radījumu redzējis agrāk. Man ir tāda sajūta, ka esmu dzīvojis kaut kur citur —vai bijis kaut kas cits -—, iekams Aslans mūs visus pirms dažiem mirkļiem pamodināja. Viss ir neskaidri, gluži kā sapnī. Bet tajā sapnī bija arī tādi kā šitie trīs.

— Ko!? — iesaucās Važonis. — Vai ta tu mani nepa­zīst'? Mani, kas vakaros, kad tev bij šķērma dūša, stiepa karstu dziru! Mani, kas tevi allažiņ kārtīg' noskrāpēj'? Kas tev nekad neaizmirs' uzsegt siltu drēbi, kad tev vaj'dzēja kvernēt ārā salā? Man gan par tevi tik nesmuk's domas nebij ne prātā, Stroberij.

— Es tā kā sāku patiešām kaut ko atcerēties, — domīgi teica Zirgs. —Jā, ļauj man tikai mazliet padomāt! Jā, jā! Tas taču biji tu, kas man vienmēr aizmugurē piesēja tādu melnu kasti, un tad tu mani siti un dzini skriet, un, lai cik tālu es arī skrēju, tā melnā parikte man grabēdama ripoja pakaļ.

— Mums takšu bij jāpelna iztikšan'! Vai saproti? — taisnojās Važonis. — I priekš tevis, i priekš manis. Ja jau nebūt' tā darba un tās pātagas, nebūt' arīdzan tā staļļa, tā siena, tās dziras un to auzu. Jo auzas tu dabūj', ja man tās bij' pa kabatai, to nu neviens nevar noliegt.

— Auzas? — Zirgs noprasīja, ausīm smaili saslejoties.

—Jā, patiesi es kaut ko tādu atceros. Un sāku atcerēties arvien vairāk. Tu vienmēr sēdēji tur augšā, man aiz muguras, un es skrēju un vilku tevi un to melno rīku. Es zinu, ka viss darbs bija jādara man!

— Vasarā gan, — piekrita Važonis. — Tad tu skrienot svīdi, bet man tā sēdēšan' bij tīri vēsa. Bet kā tad ziemā, veco zēn? Tev takš' skrienot bij silti, bet man sēžot kājas bij aukstas kā ledus, un vējš saldēja degunu. Rokas sasala ragā tā, ka gandrīz nejaudāj' grožus noturēt.

— Tā bija cietsirdīga un nežēlīga zeme, — teica Stroberijs. — Nekur neredzēja zāli, tikai cietus akmeņus.

— Tā nu ir taisnīb', draugs, taisnīb' gan! — piekrita Važonis. — Visa tā pasaul' bij nežēlīg'! Es vienmēr teicu, ka bruģis nav priekš zirga. Tāda tā Londona bij, ko tur teikt. Man jau, tāpat kā tev, tur dzīvot nebij nekādas patikšan's. Tu i lauku zirgs, un es — es i lauku cilvēks. Tur es dziedāj' baznīcas korī, tur mājās, laukos. Tikai nebij tās iztikšan's.

— Ak, lūdzu, lūdzu, — teica Digorijs, —vai mēs nevarētu pasteigties? Lauva iet aizvien tālāk. Un man tik ļoti vajag ar viņu parunāt.

— Paklau, Stroberij, — teica Važonis. — Šim jaunkungam ir ka ūkas uz sirds, ko viņš grib pateikt tam Lauvam, ko jūs saucat par Aslanu. Kā būtu, ja tu zēniņ' pajemtu sev mugurā, viņš par to būt' tev ļoti pateicīgs, un jūs abi aizrikšot' uz to viet', kur tas Lauva atrodas. Es ar to mazo meitiņ' jums sekošu.

— Ak, es tagad atceros! Sēdēt man mugurā nozīmē jāt! —attapās Stroberijs.—Atceros tādu divkājainu mazuli, kas senos, senos laikos tā darīja. Viņš man mēdza dot tādus mazus, četrstūrainus gabaliņus kaut kā balta. Cik tie bija garšīgi — vēl garšīgāki par zāli!

— A! Tas bija cukurs, — teica Važonis.

— Lūdzu, lūdzu, Stroberij, — sacīja Digorijs, — ļauj man kāpt tev mugurā un aizgādā mani pie Aslana.

— Labi, es neiebilstu, — piekrita Zirgs. — Kādreiz jau var. Rāpies augšā!

— Vecais, labais Stroberij! — teica Važonis. — Nāk' šu', jaunais cilvēk, es tev palīdzēš' uzrāpties!

Drīz Digorijs sēdēja Zirgam mugurā un jutās ļoti ērti, jo kādreiz bija jādelējis uz sava ponija bez segliem.

— Nū, lopadā! Pasteidzies, Stroberij, — uzsauca Digorijs.

— Vai tev gadījumā nav kaut kur aizķēries tas baltais gabaliņš? — jautāja Stroberijs.

— Nē, diemžēl nav, — atteica Digorijs.

— Nu, nekā nevar darīt, — teica Stroberijs un devās ceļā.

Tajā brīdī kāds liels Buldogs, kas nemitīgi bija ošņājies un cītīgi visu pētījis, pēkšņi iesaucās:

— Skatieties, vai tur zem kokiem pie upes nav vēl viens no šiem dīvainajiem radījumiem?

Dzīvnieki paskatījās turp un ieraudzīja tēvoci Endrjū, kas visu laiku bija klusiņām stāvējis zem rododendriem, cerēdams, ka neviens viņu nepamanīs.

— Nāciet, iesim un noskaidrosim! — iesaucās vairākas balsis. Tādējādi, kamēr Stroberijs ar Digoriju mugurā naski rikšoja vienā virzienā, bet Pollija un Važonis viņiem sekoja kājām, vairums radījumu, rēkdami, riedami, rukšķēdami un izgrūzdami dažādas citādas skaņas, uzjaut­rināti un ieinteresēti devās pretējā virzienā — uz tēvoča Endrjū pusi.

Bet nu mums mazlietiņ jāpakavējas pie tikko notikušā un jāpalūkojas, kā tas viss izskatījās no tēvoča Endrjū viedokļa. Viss apkārtējais uz tēvoci atstāja pavisam citādu iespaidu nekā uz Važoni un bērniem. Jo tas, ko dzirdi un redzi, lielā mērā ir atkarīgs no tavas attieksmes un no tā, kas tu pats esi par cilvēku.

Kopš brīža, kad parādījās dzīvnieki, tēvocis atkāpās aizvien tālāk un tālāk biezoknī. Protams, viņš ļoti cieši skatījās uz zvēriem, bet ne jau tāpēc, ka viņu patiešām interesētu, ko tie dara. Viņš vienīgi uzmanīja, vai tie negrasās viņam uzbrukt. Gluži tāpat kā Ragana, viņš bija briesmīgi praktisks cilvēks. Viņš pat neievēroja, kā Aslans no katras dzīvnieku sugas izvēlējās vienu pāri. Viss, ko viņš redzēja vai domājās redzam, bija tas, kā apkārt bezmērķīgi klaiņo milzum daudz bīstamu meža zvēru. Un viņš nekādi nespēja saprast, kāpēc pārējie dzīvnieki nemūk prom no milzīgā Lauvas.

Viņš palaida garām arī to lielisko brīdi, kad zvēri sāka runāt. Un tam bija kāds interesants iemesls. Proti, kad Lauva pirmo reizi iedziedājās, vēl tad, kad apkārt valdīja necaurredzama tumsa, viņš bija aptvēris, ka šīs skaņas veido melodiju. Un viņam tā ļoti nepatika. Tā lika viņam just un domāt ko tādu, ko viņš nevēlējās nedz just, nedz domāt. Un tad, kad uzausa saule un viņš ieraudzīja, ka dziedātājs ir Lauva — «nekas vairāk kā lauva» —, viņš pārvarēm centās piespiesties noticēt, ka tā nemaz nav dziesma, ka Lauva nemaz nedzied, tikai rēc kā jebkurš lauva zooloģiskajā dārzā. «Tā tak nevarēja būt nekāda dziedāšana,» tēvocis klusībā nodomāja, «man tikai tā būs licies. Kaut kas nav kārtībā ar nerviem. Kurš gan dzirdējis, ka lauva dzied?» Jo ilgāk un skaistāk Lauva dziedāja, jo cītīgāk tēvocis Endrjū centās sev iestāstīt, ka neko vairāk par rēkšanu nedzird. Par nelaimi, ja ļoti cenšas izlikties stulbāks, nekā patiesībā ir, tad bieži vien cilvēks tāds arī kļūst. Tieši tā notika ar tēvoci Endrjū. Drīz vien viņš, pat ja gribētu, Aslana dziesmā nesaklausīja neko citu kā lauvas rēcienus. Un, kad beidzot Aslans ierunājās un sauca: «Nārnija, mosties!» — tēvocis nedzirdēja neviena vārda, tikai sirdīgu rūkšanu. Zvēru atbildē viņš saklausīja vienīgi riešanu, rēkšanu, zviegšanu un kaukšanu. Un, kad tie smējās… nu, tu jau vari iedomāties. Tas tēvocim Endrjū likās daudz šausmīgāk par visu, ko viņš līdz šim bija piedzīvojis. Vēl nekad visā mūžā viņš nebija dzirdējis tik šausmīgu un asinskāru troksni, kādu šie izsalkušie, niknie nezvēri sacēla. Un tad, gluži pārbijies un saniknots, viņš ieraudzīja, ka vienīgie trīs cilvēciskie radījumi pēkšņi sadomājuši iziet klajumā pie zvēriem.

— Stulbeņi! — viņš klusībā šķendējās. — Tagad tie nezvēri apēdīs bērnus ar visiem gredzeniem, un es nekad netikšu mājās. Tas Digorijs gan ir savtīgs puišelis! Un pārējie gluži tādi paši! Ja viņi vēlas izlaist garu, tā ir viņu darīšana. Bet kā ar mani? Tas tam zeņķim pat prātā nav ienācis. Neviens pat nedomā par manil

Un beidzot, kad viss zvēru bars devās viņam klāt,

tēvocis metās bēgt, ko kājas nes. Tūdaļ kļuva skaidrs, ka jaunās pasaules gaiss vecajam džendmenim gājis labumā. Londonā viņš jutās tik vecs, ka neparko nevarēja paskriet. Toties tagad viņš drāzās tādā ātrumā, ka noteikti vinnētu jebkurās koledžas sagatavošanas grupas simtjardu dis­tances sacensībās. Jauki izskatījās, ka vizītsvārku stērbeles, viņam skrienot, slaidi plīvoja vējā. Taču, protams, tam nebija nekādas jēgas, jo to zvēru vidū, kuri dzinās viņa pēdās, daudzi bija ļoti ātri skrējēji, un, tā kā viņu dzīvē tas bija pirmais skrējiens, viņi dega nepacietībā izvingrināt savus tikko radušos muskuļus.

— Ķeriet viņu! Ķeriet viņu! — tie sauca. — Varbūt tieši viņš ir tas Sļaunums! Hei-ho! Aulēkšojam! Nogrieziet viņam ceļu! Aplenciet! Uz priekšu! Urā!

Jau pēc īsa brīža vairāki zvēri tēvocim bija aizsteigušies garām. Viņi nostājās rindā, aizsprostodami ceļu. Pārējie puslokā aplenca no aizmugures. Kur vien tēvocis Endrjū pagriezās, visur draudēja briesmas. Pretī slējās Brieža varenie ragi un Ziloņa milzīgā galva. Aizmugurē rūca smagnējie, draudīgie lāči un rukšķēja mežakuiļi. Astes vēcinādamas, viņā cieši vērās panteras ar ļoti zobgalīgiem purniem —vismaz tēvocim tā likās; tāpat ari vēsi naidīgie leopardi. Taču visvairāk tēvoci satrieca milzīgais daudzums atplesto rīkļu. Patiesībā zvēri bija atvēruši mutes, pēc skrējiena strauji elsodami, taču tēvocim šķita, ka tie visi grasās viņu aprīt.

Tā nu viņš tur stāvēja drebēdams un grīļodamies. Arī nekad agrāk, daudz patīkamākās situācijās, viņam dzīvnieki nebija patikuši. Tie viņam parasti iedvesa bailes, kas vēlākos gados, kad viņš ar tiem cietsirdīgi eksperimentēja, tikai pieauga un pārvērtās briesmīgā naidā.

— Nu tātad, ser, — Buldogs noprasīja savā lietišķajā manierē, — vai jūs esat dzīvnieks, augs vai minerāls?

Tā viņš patiešām jautāja, taču viss, ko tēvocis Endrjū izdzirda, bija:

— Rrr-rr-rr-ham!