Burvja māsasdēls

Septītā nodaļa kas notika parādes durvju priekšā

— Vergs! Cik man ilgi būs jāgaida uz faetonu? — Ragana auroja.

Tēvocis, sarāvies maziņš, bailīgi virzījās no viņas prom. Raganas klātbūtnē visas geķīgās domas, kas viņam bija rosījušās smadzenēs, skatoties uz sevi spogulī, pačibēja. Toties krustmāte Letija tūdaļ pieslējās kājās un panācās uz istabas vidu.

— Endrjū, vai man atļauts jautāt, kas ir šī jau­nā persona? — viņa ledainā tonī noprasīja.

— Ievērojama ārzemniece — ļ-ļ-ļoti svarīga p-p-persona, — tēvocis stostījās.

—Nieki! — atcirta krustmāte Letija un tad, pagriezusies pret Raganu, pavēlēja: — Tūlīt pat vācies laukā no manas mājas, tu bezkaunīgā padauza, vai arī es pasaukšu policiju!

Krustmāte bija pārliecināta, ka Ragana ir kāda no cirka aktrisēm, un viņa nevarēja ciest atkailinātus plecus un rokas.

— Kas tā par sievieti? — uzbrēca Džeidisa. — Uz ceļiem, niecība, pirms es tevi sasperu gabalos!

— Bez rupjībām šajās mājās, jaunkundzi — teica krustmāte Letija.

Tēvocim Endrjū šķita, ka tajā pašā mirklī karaliene izslienas vēl staltāka. Acīm baismīgi zibot, viņa pastiepa roku tai pašā žestā un izrunāja tos pašus draudīgi skanošos vārdus kā toreiz Čārnā, kad pārvērta pīšļos pils vārtus.

Taču nekas nenotika, tikai krustmāte Letija, pārliecināta, ka briesmīgie vārdi kaut ko nozīmē parastajā angļu mēlē, noteica:

— Tā jau man likās. Šī sieviete gluži vienkārši ir piedzērusies. Pilna kā mārks! Nespēj vairs pat skaidri parunāt!

Ragana droši vien bija šausmīgi satriekta, kad pēkšņi saprata, ka viņas māka pārvērst cilvēkus pīšļos un putekļos, māka, kura viņas zemē darbojās nekļūdīgi, te nespēj ne tik, cik melns aiz naga. Taču viņa ne mirkli nezaudēja drosmi. Nekavēdamās pārdomās par savu vilšanos, viņa metās uz priekšu, sagrāba krustmāti ap kaklu un ceļiem, pacēla augstu virs galvas un viegli kā lelli pārlidināja pāri istabai. Brīdī, kad Letija vēl bija gaisā, pa durvju spraugu galvu pabāza kalpone, kurai šis bija brīnišķīgi satraucošs rīts, un teica: «Ar jūsu atļauju, ser, važonis ir klāt!»

— Uz priekšu, vergs! — Ragana uzsauca tēvocim Endrjū. Tas sāka kaut ko murmināt par «neapdomīgu spēka pielietošanu — patiešām jāpiebilst…», tomēr viens vienīgs Džeidisas acu uzmetiens aizbāza viņam muti. Ragana izstūma tēvoci no istabas, tad no mājas, un Digorijs, šai brīdī steigdamies lejup pa kāpnēm, ieraudzīja tikai aiz abiem aizkrītam durvis.

—Jupis parāvis! —viņš iesaucās. — Nu viņa ir palaista Londonas ielās! Un turklātvēl ar tēvoci Endrjū! Interesanti, kas tagad notiks?

—Ak, Digorija jaunskungs,—iesaucās kalpone, kam šī diena patiešām šķita lieliska, — baidos, ka mis Keterlija ir kaut kādā veidā sadauzījusies.

Abi iesteidzās viesistabā, lai paskatītos, kas noticis.

Ja krustmāte Letija būtu nokritusi uz kailas grīdas vai pat uz paklāja, viņai laikam būtu salauzti visi kauli, bet, par laimi, viņa bija novēlusies uz matrača. Krustmāte bija ļoti izturīga veca dāma: tajos laikos krustmātes parasti tādas bija. Paostījusi ožamo spirtu un brītiņu mierīgi pasēdējusi uz matrača, viņa paziņoja, ka, atskaitot pāris zilumu, ar viņu viss esot kārtībā. Drīz vien viņa saņēma rīcības grožus savās rokās.

— Sāra! — viņa pavēlēja kalponei, kurai nekad agrāk nebija laimējies piedzīvot tādu dienu, — dodies uz policiju un paziņo, ka apkārt klejo bīstama vājprātīgā. Kērka kundzes pusdienas es uznesīšu augšā pati.

Kērka kundze, protams, bija Digorija māte.

Kad māte bija pabarota, Digorijs un krustmāte paēda arī paši. Pēc tam Digorijs sāka nopietni prātot, ko darīt.

Vissvarīgākais pašreiz šķita pēc iespējas ātrāk aizgādāt Raganu atpakaļ uz viņas pašas pasauli vai vismaz dabūt projām no mūsējās. Un, pats galvenais, nepieļaut, ka viņa klaiņotu pa māju. Māte nedrīkstēja Raganu redzēt. Arī pa Londonu viņai nedrīkstētu atļaut klaiņot. Kad Ragana neveiksmīgi mēģināja «uzspridzināt» krustmāti Letiju, Digorija dzīvojamā istabā nebija, tomērviņš bija redzējis to sagraujam Cārnas pils durvis, tāpēc zināja, kāda šausmīga vara Džeidisai piemīt, tikai nenojauta, ka šajā pasaulē viņai tā pilnīgi zudusi. Turklāt zēns zināja, ka Ragana nolēmusi šo pasauli iekarot. Digorijs nebūt nebija drošs, vai šajā brīdī viņa jau nespridzināja Bakingemas pili un Parlamenta ēku, un viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka ne viens vien policists pārvērties mazā pīšļu kaudzītē. Turklāt šķita, ka viņš neko nevar līdzēt. «Liekas, ka gredzeni darbojas kā magnēts,» Digorijs nodomāja. «Ja es viņai kaut kā varētu pieskarties un tad ātri uzvilkt dzelteno gredzenu, mēs abi nokļūtu Starppasauļu Mežā. Interesanti, vai viņa tur atkal savārgtu? Vai šī vieta uz viņu vienmēr tā iedarbojas, vai arī tas bija tikai trieciens, zaudējot savu pasauli? Taču acīmredzot būs vien jāriskē. Bet kā lai es to briesmoni atrodu? Laikam gan krustmāte Letija mani nemaz nelaidīs laukā, ja nepateikšu, kurp dodos. Turklāt man navpat vairākpar diviem pensiem. Ja man, viņu meklējot, jābraukā ar autobusiem un tramvajiem pa visu Londonu, tad vajadzētu kaut kur dabūt naudu. Tā vai citādi, bet man nav ne mazākās jēgas, kur viņu meklēt. Interesanti, vai tēvocis Endrjū vēl aizvien ir kopā ar viņu?»

Beigu beigās šķita, ka vienīgais saprātīgais, ko viņš varēja darīt, ir gaidīt un cerēt, ka tēvocis Endrjū ar Raganu atgriezīsies. Tad, nemaz neļaujot Džeidisai ieiet iekšā, jāizskrien ārā, jāpieķeras viņai un jāuzvelk dzeltenais gre­dzens. Tas nozīmē, ka vajadzēja uzmanīt parādes durvis, tāpat kā kaķis uzmana peles alu. Nedrīkstēja posteni atstāt ne uz mirkli. Tā nu viņš iegāja ēdamistabā un gandrīz vai «pielipa» pie loga. Tas bija erkera logs, no kura varēja pārredzēt gan parādes durvju kāpnes, gan ielu visā tās garumā, tā ka neviens nepamanīts nenokļūtu līdz mājas ieejai.

«Diez ko tagad dara Pollija?» Digorijs nodomāja, pulkstenim gausi aiztikšķot pirmo pusstundu. Viņš visu laiku domāja par draudzeni.' I aču tev par to nebūs jālauza galva, jo es par viņu tūlīt pastāstīšu. Uz pusdienām Pollija ieradās ar nokavēšanos, un viņas zeķes un kurpes bija gluži slapjas. Kad meitenei jautāja, kur tad viņa bijusi un ko darījusi, Pollija atbildēja, ka bijusi ārā kopā ar Digoriju Kērku. Iztaujāšanai turpinoties, viņa atzinās, ka kājas saslapinājusi dīķī kādā mežā. Viņai jautāja, kur tad šis mežs esot. Pollija atbildēja, ka īsd nezinot. Tad jau tas laikam būšot viens no parkiem, viņai jautāja. Uz to viņa godīgi atbildēja, ka tas patiešām varētu būt tāds kā parks. No šīs sarunas Pollijas māte secināja, ka Pollija, neprasotnevienam atļauju, aizklīdusi uz kādu nezināmu Londonas nostūri, staigājusi pa svešu parku un uzjautrinājusies, lēkājot pa peļķēm. Polliju norāja par palaidnīgu meiteni, kurai aizliegs rotaļāties ar to «Kērku puiku», ja kaut kas tamlīdzīgs atkārtosies vēlreiz. Pusdienās viņu atstāja bez saldā ēdiena un pēc tam aizsūtīja uz veselām divām stundām gulēt. Tajos laikos ar bērniem bieži tā atgadījās.

Un tā nu, kamēr Digorijs nekustīgi vērās pa ēdamistabas logu, Pollija gulēja gultā, un abi domāja, cik bezgalīgi lēni velkas laiks. Es personiski labāk justos Pollijas stāvoklī. Viņai bija tikai jāgaida, kad beigsies divas noliktās stundas, turpretī Digorijs ik pa mirklim izdzirdēja vai nu važoņa, vai maiznieka ratu rīboņu, vai arī miesniekzēna soļus ap stūri unnodomāja: «Re,nujau viņa ir klāt!» —lai nākamajā mirklī saprastu, ka ir maldījies. Un starp šiem viltus trauksmes mirkļiem pulkstenis turpināja savu gaitu, un šķita, ka jau pagājušas bezgala daudzas stundas. Kaut kur augstu pie loga rūts, kur nevarēja pasniegties, dūca muša. Šī bija viena no tām mājām, kas pēcpusdienās kļūst gluži klusas un garlaicīgas un visos stūros ož pēc jērgaļas.

Garajās gaidīšanas un vērošanas stundās notika kāds sīks atgadījums, kas man noteikti jāpiemin, jo vēlāk tam izrādīsies milzīga nozīme. Ieradās kāda dāma ar vīnogām Digorija mātei. Tā kā ēdamistabas durvis bija vaļā, Digorijs varēja dzirdēt, ko krustmāte Letija un dāma hallē runā.

— Kādas jaukas vīnogas! — skanēja krustmātes balss. — Esmu pārliecināta, ka, lai nu kas, bet šīs noteikti nāks viņai par labu. Ak, nabaga mīļā, mazā Meibela! Diemžēl laikam gan tikai augļi no jaunības zemes spētu viņai palīdzēt. Šajā pasaulē vairs nav nekā, kas jaudātu viņu glābt.

Tad abas vēl ilgi sarunājās klusākās balsīs, un Digorijs vairs neko nevarēja saklausīt.

Ja viņš par šo jaunības zemi būtu izdzirdis pirms dažām dienām, tad noteikti nodomātu, ka krustmāte Letija pļāpā tikai tāpatvien, kā jaudažkārtvisi pieaugušie, unnepievērstu tam nekādu uzmanību. Arī šoreiz viņš sākumā tā nodomāja. Bet tad viņam pēkšņi iešāvās prātā, ka tagad taču viņš skaidri zina, par ko krustmātei varbūt nav ne jausmas, ka tik tiešām pastāv visādas citādas pasaules un viņš pat vienā no tām ir pabijis. Kāpēc gan lai kaut kur nepastāvētu Jaunības Zeme? Viss kas var būt. Kādā citā pasaulē, iespējams, ir augļi, kas patiešām izārstētu māmiņu. Un, ja nu… ja nu! Ak, tu jau zini, kā tas ir, kad pēkšņi pamostas cerība, ka tas, ko tikizmisīgi esi vēlējies, varētu piepildīties. Tu gandrīz vai cīnies pret šo cerību, jo tā šķiet pārāk skaista, lai kļūtu par īstenību: tik bieži jau nācies pievilties. Taisni tā jutās Digorijs. Bet veltīgi viņš centās apspiest augošās cerības. Varētu taču būt, kādēļ gan ne! Tik tiešām tā varēja notikt! Tik daudz kas savāds jau bija pieredzēts. Un viņam bija burvju gredzeni. Skaidrs, ka pastāv visdažādākās pasaules, kurp nokļūt caur Meža Dīķiem. Viņš pārmeklētu itin visas. Un tad — māmiņa atkal būtu vesela! Viss nostātos savā vietā. Raganu viņš bija galīgi aizmirsis, un roka jau līda kabatā pēc dzeltenā gredzena, kad pēkšņi viņš izdzirda aulēkšojam zirgu.

«Hei! Kas tad tas?» viņš nodomāja. «Vai ugunsdzēsēji? Interesanti, kur deg? Ak tu tētīt! Rati brauc šurp. Vai! Tā taču Viņa!»

Nemaz jau nav jāpaskaidro, ko viņš ar to domāja.

Pirmā parādījās divriču ekipāža. Važoņa vieta bija tukša, bet uz jumta — ne jau sēdēja, bet stalti stāvēja Džeidisa, izslējusies visā augumā, lieliski noturēdamās līdzsvarā, kad rati trakā ātrumā, vienam ritenim paslejoties gaisā, drāzās ap stūri. Karalieņu Karalienes — Cārnas Briesmones — zobi bija atņirgti smaidā, acis liesmojaun garie mati plīvoja nopakaļ kā komētas aste. Viņa bez žēlastības pātagoja zirgu, kam plati ieplestās, sārtās nāsis klāja putas. Tikai kādas collas attālumā pašaudamies garām laternu stabam, zirgs zibenīgi pieauļoja pie mājas ārdurvīm un saslējās pakaļkājās. Rati ietriecās laternu stabā un sašķīda gabalos. Ragana jau laicīgi lieliskā lokā bija uzlēkusi zirgam tieši mugurā. Apsēdusies jāšus, viņa pieliecās dzīvniekam pie auss un kaut ko iečukstēja. Droši vien tas bija nevis kas nomierinošs, bet tracinošs. Zirgs atkal saslējās pakaļkājās un skaļi un nedabīgi iezviedzās. Zibošiem pakaviem, plaši ieplestām nāsīm un acīm, plīvojošām krēpēm — tādu zirgu varēja valdīt tikai lieliska jātniece.

Pirms Digorijs paspēja ievilkt elpu, cits pēc cita sāka risināties visādi notikumi. Cieši uz pēdām pirmajai ekipāžai atdrāzās otra. No tās izlēca kāds resns vīrietis vizītsvārkiem mugurā, kā arī policists. Tad ieradās vēl divi policisti citos divričos. Aiz viņiem uz velosipēdiem sekoja kādi divdesmit cilvēki, vairums izsūtāmo zēnu, visi zvanīdami, bļaustīdamies un svilpodami. Beidzot ieradās arī pūlis kājāmgājēju, sakarsuši no steigas, taču neapšaubāmi apmierināti un uzjautrināti. Ielas abās pusēs vērās vaļā logi un visās parādes durvīs pavīdēja pa kalpam vai kalponei. Ikviens vēlējās redzēt neparasto ainu.

Pa to laiku no pirmās sadauzītās divriču ekipāžas sāka rausties ārā kāds pavecāks kungs. Daži cilvēki piesteidzās viņam palīgā, bet, tā kā viens vilka džentlmeni uz vienu pusi, bet cits uz otru, tad droši vien viņš tikpat veiksmīgi būtu izkļuvis no turienes pats saviem spēkiem. Digorijs nojauta, ka tas noteikti ir tēvocis Endrjū, lai gan seju viņam nevarēja saredzēt, jo tai pāri bija pārmaucies tēvoča cilindrs. Zēns izmetās no mājas un iejaucās pūli.

— Tā ir tā sieviete! Tā pati! — kliedza resnais vīrs, rādīdams uz Džeidisu. — Pildiet savu pienākumu, seržanti Viņa man veikalā nozaga preci par simtiem tūkstošiem mārciņu. Lūk, tā pērļu virtene viņai ap kaklu— tā ir manējā. Turklāt viņa man uzdauzīja zilu aci!

— Kas nu i, tas i, priekšniek, — bilda kāds no pūļa,

— smukākā zilā acs, kādu man jebkad bijis prieks redzēt. Meistardarbs! Akjēziņ! Tai nu gan ir spēks kaulos!

—Jums, kungs, uz to aci vajadzētu uzlikt jēlu bifšteku, — ieteicās miesniekzēns.

— Nu, tātad, — iesāka viens no augstākajiem policistiem, — kas te ir par traci?

— Es jau jums teicu, ka viņa… — atkal uzsāka resnis, bet kāds cits iesaucās:

—Neļaujietno ekipāžas aizlaisties tam vecajam kraķim! Tas ir viņš, kas to trako sakūdīja.

Vecais džendmenis, kas, bez šaubām, izrādījās tēvocis Endrjū, bija jau veiksmīgi pierausies kājās un taustīja sasistās vietas.

— Nu tātad, — teica policists, pagriezies pret viņu, — kas te notiek?

— Vum-bum-šļu, — no cepures iekšienes atskanēja tēvoča balss.

— Tūlīt pat beidziet! — stingri pavēlēja policists.

— Te nav nekādi j oki! Ņemiet to cepuri nost, vai sapratāt? To bija daudz vieglāk pavēlēt nekā izdarīt. Kādu brīdi

tēvocis veltīgi cīnījās ar cilindru, līdz divi citi policisti sagrāba galvassegu aiz malām un ar spēku nomauca nost.

— Liels paldies! — tēvocis teica vārgā balsī. — Liels paldies! Kā es esmu sanervozējies! Vai kāds, lūdzu, man neiedotu glāzīti brendija…?

— Esiet tik laipns un atbildiet uz manu jautājumu, — teica policists, izvilcis nelielu piezīmju grāmatiņu un visai mazu zīmulī ti. — Vai jūs esat atbildīgs par šo jauno sievieti?

— Uzmanieties! — iesaucās vairākas balsis, un policists tik tikko paspēja palēkt soli sāņus. Zirgs bija mērķējis viņam tādu spērienu, ka policists droši vien būtu beigts. Tad Ragana apgrieza zirgu, lai pati atrastos ar seju pret pūli, bet zirga pakaļkājas uz ietves. Rokās viņa turēja garu, spožu dunci, ar kuru cītīgi centās zirgu atbrīvot no sadauzītajiem divričiem.

Digorijs visu laiku centās piekļūt tuvāk notikumu vietai, lai varētu pieskarties Raganai. Tas nebija viegli izdarāms, jo tieši tajā pusē, kur atradās viņš, pūlis bija vislielākais. Lai nokļūtu otrā pusē, viņam vajadzēja paspraukties garām zirga pakaviem un margām, kas apjoza Keterliju mājas teritoriju ar lielo pagrabstāvu. Ja tev ir kāda saprašana par zirgiem un it sevišķi ja tu būtu redzējis, kādā stāvoklī patlaban atradās zirgs, uz kura sēdēja Ragana, tu noteikti saprastu, cik tāds uzdevums bija kutelīgs. Digorijs zirgus labi pazina, viņš sakoda zobus un grasījās sprukt garām, tiklīdz radīsies kaut mazākā iespēja.

Pūļa priekšpusē nupat bija izkļuvis kāds cilvēks ar sārtu seju un kadiņu galvā.

— Hei! Policist! — viņš iesaucās. — Tas takš i mans zirgs, uz kura viņa tup, un tie tur divriči, ko viņa pataisīja par malkas čupu, i manējie!

— Runājiet pa vienam, lūdzu, tikai pa vienam, — teica policists.

— Nau takš laika, — teica važonis. — Es zin' to manu zirgu labāk par jums. Tas — eku! — nav parasts zirģel's. Sitam tē's bii havalēriias kauias zirgs, kā es še stāvu. Un, ja tas jaunais sievišķs turpinās to purināt, kādam dziesma būs caur' kā likts. Ļau' man kaut kā piekļūt klāt.

Policists bija priecīgs, ka nu radies labs iegansts atvirzīties no zirga tālāk. Važonis paspēra dažus soļus tuvāk, palūkojās augšup uz Džeidisu un gluži laipnā balsī teica:

— Nu, kundzīt, ļau' man tikt pie galv' un manies pro'. Tu takšu esi dāma un negribi iepīties tādā jandālā. Tu tagad ej uz māj, iedzer krūzi tēj' un liecies uz auss. Pēc tam tev būs krietn' labāk ap dūš'. — To runādams, viņš stiepa roku pēc zirga, dudinādams: — Kuš, Stroberij, kuš, veco zēn!

Tad Ragana pirmo reizi ierunājās.

— Suns tāds! — citus trokšņus pārkliedza viņas saltā, skaļā un skaidrā balss. — Suns! Laid vaļā karalisko kara zirgu! Mēs esam Imperatore Džeidisa.