Burvja māsasdēls

Piektā nodaļa Vārds, kas jānožēlo

Bērni raudzījās viens uz otru pāri arkai, pie kuras karājās zvans — mēms, bet joprojām drebēdams. Pēkšņi no posta neskartā telpas gala atskanēja viegls troksnis. Viņi kā bultas apsviedās apkārt, lai paskatītos, kas tur notiek. No pēdējā krēsla lēni cēlās augšā viena no grezni tērptajām figūrām— tā, kas atradās vistālāk un ko Digorijs bija apbrīnojis.

Kad sieviete izslējās visā augumā, bērni saprata, ka viņa ir pat garāka, nekā licies. Un ne tikai pēc drēbēm un kroņa, bet arī pēc acu mirdzuma un lūpu izliekuma varēja nojaust, ka viņa ir dižena karaliene. Pavērusies apkārt, viņa ieraudzīja postažu, tad palūkojās uz bērniem, taču no viņas sejas izteiksmes nevarēja noprast, ko viņa par to visu domā un vai ir pārsteigta. Ar gariem, ātriem soļiem viņa tuvojās bērniem.

— Kas mani pamodināja? Kas salauza burvību? —viņa jautāja.

— Laikam es, — teica Digorijs.

—Tu?—iesaucās karaliene un uzlika uz Digorija pleca roku — baltu un skaistu, bet, kā Digorijs sajuta, ļoti spēcīgu roku — kā tērauda knaibles. — Tu? Tu taču esi tikai bērns, parasts bērns! Jebkurš vienā acu uzmetienā var redzēt, ka tevī nav ne piles karalisku vai dižciltīgu asiņu. Kā tādi kā tu uzdrīkstas ienākt šajā namā?

— Mēs esam ieradušies no citas pasaules ar burvības palīdzību, — paskaidroja Pollija, kurai šķita, ka ir pēdējais laiks karalienei ievērot arī viņu, ne tikai Digoriju.

— Vai tā ir taisnība? — jautāja karaliene, vēl aizvien skatīdamās uz Digoriju un nepievērsdama Pollijai ne mazāko uzmanību.

— Jā, — viņš atbildēja.

Ar otru roku pacēlusi Digorija zodu, karaliene piespieda viņu pavērst augšup seju, lai labāk varētu tajā ielūkoties. Digorijs centās viņas skatienu izturēt, bet drīz vien bija spiests nolaist acis. Karalienes skatienā bija kaut kas nomācoši valdonīgs. Cieši nopētījusi zēnu, karaliene palaida zodu un teica:

— Tu neesi burvis. Tevī nav burvja pazīmju. Tu droši vien esi burvja kalps, un viņš tevi atsūtījis šurp.

—Mani atsūtīja tēvocis Endrjū,—paskaidroja Digorijs.

Šajā brīdī ne pašā telpā, bet kaut kur tuvumā atskanēja dārdoņa, tad čīkstoņa un brūkošu mūru troksnis. Grīda nodrebēja.

— Šeit ir bīstami. Brūk visa pils, — teica karaliene. —Ja pēc brītiņa netiksim laukā, mūs apraks drupu kaudzes.

Viņa runāja tik mierīgi, it kā spriestu, cik tagad varētu būt pulkstenis.

—Nāciet,—viņa piebilda, pastiepdama abiem bērniem rokas.

Ja vien tas būtu iespējams, Pollija, kas izjuta pretkaralieni aizvien lielāku nepatiku un bija gluži saīgusi, nemaz neļautos sevi satvert aiz rokas. Taču, kaut arī karaliene runāja mierīgi, tomēr viņas rīcība bija strauja kā vējš. Pirms Pollija atjēdzās, kas notiek, viņas kreiso roku bija sagrābusi liela un par viņu daudz stiprāka plauksta, un tur vairs neko nevarēja līdzēt.

«Tā ir drausmīga sieviete,» Pollija nodomāja. «Viņa ir tik stipra, ka varētu salauzt manu roku vienā paņēmienā. Tā kā viņa sagrābusi manu kreiso roku, es nevaru nokļūt pie dzeltenā grēdzena. Ja es mēģinātu pastiepties un labo roku iebāzt kreisajā kābatā, viņa droši vien to pamanītu un uzreiz prasītu, ko es tur daru. Lai kas notiktu, mēs ne­drīkstam viņai ļaut uzzināt par gredzeniem. Ceru, ka Digorijam būs tik daudz saprāta, lai turētu mēli aiz zo­biem. Kaut varētu nemanīti pārmīt ar viņu kādu vārdiņu!»

No Sastingušo Tēlu zāles karaliene bērnus izveda garā gaitenī un tad caur veselu labirintu dažādu zāļu un kāpņu uz pagalmu. Visapkārt, dažreiz pat pavisam tuvu, dārdēja lielās pils brūkošie mūri, un reiz turpat aiz viņiem ar apdullinošu -troksni sabruka arka, caur kuru viņi tikko bija izgājuši. Karaliene soļoja strauji — bērniem pat vajadzēja skriet, lai tiktu viņai līdzi, — bet viņa neizrādīja ne vismazāko baiļu.

«Brīnišķīgi drosmīga sieviete. Un spēcīga,» Digorijs nodomāja, «īsta karaliene. Kā es vēlētos, lai viņa par šo vietu mums visu pastāstītu!»

Pa ceļam karaliene šo to patiešām pastāstīja.

— Šīs durvis ved uz apakšzemes cietumu, — viņa it kā nevērīgi izmeta. — Un tas gaitenītis — uz galveno moku kambari. Tā bija banketu zāle. Mans vecvectēvs tur saaicinājis septiņsimt dižciltīgos un, pirms tie pamatīgi piedzērušies, visus nogalinājis. Viņiem galvā bijušas dumpīgas domas.

Beidzot visi nonāca tik lielā un augstā zālē, kādu vēl nebija redzējuši. Spriežot pēc telpas izmēriem un milzīgajām durvīm, kas vīdēja viņā galā, Digorijs nodoņiāja, ka viņi beidzot droši vien nonākuši pie galvenās izejas. Un /.ēnām bija taisnība. Durvis bija gluži tumšas, darinātas no melnkoka vai kāda mūsu pasaulē nepazīstama metāla. Tās bija noslēgtas ar milzīgiem aizbīdņiem, kas atradās neaiz­sniedzami augstu un bija pārāk smagi, lai tos varētu pa­kustināt. Digorijs prātoja, kā viņi no šejienes varēs izkļūt.

Karaliene adaida vaļā viņa roku un pacēla savējo, tad izslējās pilnā augumā un palika nekustīgi stāvam. Pēc tam viņa pateica kaut ko bērniem nesaprotamu, kas skanēja baismi un draudīgi, un pavicināja roku, it ka mest 11 kaut ko pret durvīm. Lielās, smagās durvis uz mirkli sašūpojās, it kā būtu no plāna zīda, un tad sāka jukt un brukt, līdz uz sliekšņa pāri bija paliksi tikai putekļu kaudzīte.

Digorijs pārsteigurmi iesvilpās.

— Vai tavam magam, tavam tēvocim, arī piemīt tāds burvju spēks kā man»— jautāja karaliene, atkal stingri sagrābusi Digorija roku. — Bet gan es to uzzināšu vēlāk. Tu, lūdzu, neaizmirsi, ko nupat redzēji. Tā notiek ar jebko un jebkuru, kas stājas manā ceļā.

Pa atvērto durvju ej nekšā plūda daudz spožāka gaisma, nekā līdz šim viņi bija redzējuši, un, kad karaliene izveda bērnus pa to ārā, tad viņi nebūt nebija pārsteigti, ierau­dzīdami, ka atrodas laukā, svaigā gaisā. Taču vējš, kas pūta pretī, bija auksts un it kā sasmacis.

Viņi stāvēja uz augstas terases, skatienam pavērās plaša ainava. Tālumā pie apvāršņa spīdēja liela, sarkana saule, daudz lielāka par mūsējo. Digorijs uzreiz saprata, ka tā ir arī krietni vecāka. Tās mūžs ritēja uz galu, tā izskatījās it kā nogurusi, lūkodamās uz pasauli sev pie kājām. Mazliet augstāk, no tās pa kreisi, mirdzēja viena vienīga zvaigzne, liela un spoža. Skumjais pāris bija viss, ko varēja saskatīt tumšajās debesīs, bet lejā, cik tālu vien sniedzās acs, uz visām pusēm pletās milzīga, nedzīva pilsēta. Dziestošajā saules gaismā no tempļiem, torņiem, pilīm, piramīdām un tiltiem stiepās garas, nelaimi vēstījošas ēnas. Kādreiz cauri pilsētai bija plūdusi upe, taču ūdens jau sen pazudis un palicis tikai plats grāvis, pilns ar pelēkiem putekļiem.

—Aplūkolabi to, ko neviena acs vairs nekad neredzēs, — teica karaliene. — Tāda, lūk, ir Cārna, lielā pilsēta, Ķēniņu Ķēniņa pilsēta, pasaules brīnums, varbūt pat visu pasauļu lielākais brīnums. Vai tavs tēvocis valda pār tik diženu pilsētu kā šī, zēn?

— Nē, — teica Digorijs. Viņš jau gatavojās skaidrot, ka tēvocis Endrjū vispār nepārvalda nevienu pilsētu, bet karaliene turpināja:

—Tagad tā ir apklususi, taču es šeit esmu stāvējusi, kad Cārnas gaiss bija pilns trokšņiem: kāju dipoņu, ratu riteņu čīkstoņu, pātagu švīkoņu un vergu vaidiem, kaujas ratu dārdoņu un bungu rīboņu no tempļiem, kur notika upurēšana. Es te stāvēju arī, kad tuvojās gals, kad šurp lidoja cīņas troksnis no katras ielas un Cārnas upe krāsojās sarkana no asinīm.

Kādu brīdi viņa klusēja un tad turpināja:

—Tikai viens mirklis bija vajadzīgs, lai kāda sieviete šo pilsētu izdzēstu uz mūžīgiem laikiem.

— Kas tā bija? — Digorijs tikko sadzirdami jautāja, jo atbildi jau nojauta.

— Es! — teica karaliene. — Es, Džeidisa, pēdējā karaliene, bet toties visas pasaules valdniece.

Abi bērni stāvēja klusēdami un drebēja aukstajā vējā.

— Visā bija vainīga mana māsa, — teica karaliene. — Viņa mani pie tā noveda. Lai visu Vareno lāsts gulstas pār viņu uz mūžīgiem laikiem! Es taču biju gatava jebkurā brīdi salīgt ar viņu mieru —jā, pat dāvātviņai dzīvību —, ja tikai viņa labprātīgi atteiktos no troņa. Bet viņa negribēja par to ne dzirdēt. Un viņas lepnība izpostīja veselu pasauli. Pat pēc tam, kad sākās karš, pastāvēja svinīga noruna, ka neviena puse nelietos maģiju. Bet, kad viņa šo norunu pārkāpa, kas gan cits man adika? Nožēlojama muļķe! Vai tad viņa nezināja, ka manā rīcībā ir lielāks maģijas spēks nekā viņai? Viņa taču pat zināja to, ka man pieder7 a Vārda noslēpums, kurš būs jānožēlo. Vai tiešām viņa cerēja, ka es to neizmantošu? Taču viņa vienmēr bija vārgule.

— Kas tas ir par noslēpumu? — jautāja Digorijs.

—Noslēpumu noslēpums,—karaliene Džeidisa atteica. —Jau kopš senseniem laikiem manas dzimtas dižajiem karaļiem bija zināms, ka ir kāds vārds, kuru īpašu ceremoniju laikā izrunājot var iznīcināt visas dzīvās būtnes, vienīgi ne to, kas šo vārdu saka. Taču senie karaļi bija vārgi un mīkstsirdīgi un stingri apzvērēja, ka nedz paši, nedz viņu pēcteči nekad necentīsies šo vārdu pat uzzināt. Bet es šo vārdu izdibināju, kaut arī par to dārgi samaksāju. Es to neizmantoju līdz pat brīdim, kad viņa mani piespieda to izdarīt. Centos viņu uzvarēt ar visādiem citiem līdzekļiem, lēju savu karapulku asinis kā ūdeni…

— Briesmone! — nomurmināja Pollija.

— Pēdējā lielā kauja ilga veselas trīs dienas, — teica karaliene, — tepat Čārnā. Trīs dienas es no šīs pašas vietas uz to noskatījos. Neizmantoju savu ieroci līdz pat brīdim, kad krita pēdējais no maniem karavīriem un tā nolādētā sieviete, mana māsa, savu dumpinieku priekšgalā jau atradās pusceļā augšup pa terases kāpnēm, kas ved no pilsētas uz pili. Pagaidīju, līdz viņa pienāca tik tuvu, ka varējām ieskatīties viena otrai sejā. Ar savām ļauni zibošajām, baismajām acīm viņa ieurbās mani un teica: «Uzvara!»

«Jā gan,» es atbildēju, «bet ne tavējā.» Un tad es teicu Vārdu, kas jānožēlo. Nākamajā mirklī vienīgā dzīvā būtne zem šīs saules biju es.

— Un ļaudis? — izdvesa Digorijs.

— Kādi ļaudis, puika? — jautāja karaliene.

— Visi pārējie parastie cilvēki, kas jums nekad nekā slikta nebija nodarījuši, — teica Pollija. — Sievietes un bērni, un dzīvnieki.

— Vai tad tu nesaproti? — karaliene vēl aizvien runāja tikai ar Digoriju. — Es biju karaliene, un tie visi bija mani ļaudis. Kam gan citam viņi radīti kā vienīgi, lai izpildītu manu gribu?

— Un tomēr pret viņiem tas bija ļoti netaisni, — teica Digorijs.

— Ak, biju pavisam piemirsusi, ka tu esi tikai parasts zēns. Tu jau neko nejēdz par Valstiski Svarīgiem Apsvēru­miem. Tev, bērns, jāiemācās saprast, ka tas, ko nedrīksti tu vai jebkurš cits vienkāršs cilvēks, nebūt nav aizliegts tik lielai karalienei kā man. Visa pasaule balstās uz mūsu pleciem, un mums ir jābūt brīviem no visu likumu pildīšanas. Mums lemts dižens un vientuļš liktenis.

Digorijs pēkšņi atcerējās, ka tieši tādus pašus vārdus bija teicis tēvocis Endrjū. Taču karalienes Džeidisas mutē i ic skanēja daudz cēlāk. Laikam jau tāpēc, ka tēvocis nebija nedz septiņas pēdas garš, nedz ari žilbinoši skaists.

— Un ko jūs darījāt pēc tam? — viņš jautāja.

— Biju jau nobūrusi zāli, kurā sēž manu priekšteču figūras. Nu arī man burvestība paredzēja sēdēt kaut vai tūkstoš gadu bez barības, bez uguns, līdz ieradīsies kāds svešinieks un, pieskandinot zvanu, mani pamodinās.

— Vai saule izskatās tāda tāpēc, ka Vārds, kas jānožēlo, šo zemi ir nolādējis? — jautāja Digorijs.

— Kāda? — Džeidisa neizpratnē vaicāja.

— Tik liela, sarkana, auksta.

— Tāda tā izskatījusies vienmēr, — teica Džeidisa. — Vismaz pēdējo simttūkstoš gadu laikā. Vai tad jūsu pasaulē tā ir citādāka?

— Jā, mazāka, dzeltenāka. Un daudz siltāka.

Karaliene izdvesa garu «A-ā-ā!», un Digorijs viņas sejā

ieraudzīja to pašu rijīgi izsalkušo izteiksmi, ko bija redzējis tēvoča vaigā.

— Tad jau jūsu zeme ir jaunāka, — Džeidisa teica.

Mirkli apklususi, viņa vēlreiz paskatījās uz pamesto

pilsētu, un, ja arī viņai tās kļuva mazliet žēl par postu, ko tai nodarījusi, tad viņa nekādi to neizrādīja. Tad karaliene teica:

— Nu labi, dosimies prom. Pasaules norietā laiks kļūst aizvien aukstāks.

— Kur tad mēs dosimies? — abi bērni reizē iesaucās.

— Kur? — izbrīnā atkārtoja Džeidisa. —Uz jūsu pasauli, protams.

Pollija un Digorijs satriekti saskatījās. Pollijai karaliene nebija patikusi jau no paša sākuma, bet arī Digorijs, karalienes stāstā noklausījies, juta, ka nevēlas viņu vairs ilgāk redzēt. Viņa noteikti nebija cilvēks, ko viņš gribētu pārvest mājās. Un, pat ja arī vēlētos to darīt, viņš taču nezināja, kā to īstenot. Šobrīd bērni paši ļoti ilgojās tikt no šejienes projām. Tomēr Pollija nevarēja piekļūt savam gredzenam, un Digorijs bez viņas, protams, nekur negribēja doties. Viņš piesarka un stostīdamies teica:

— Ak… ak… uz mūsu zemi? Es ne… ne… nezināju, ka jūs vēlaties nokļūt tur.

— Kālab tad jūs šeit esat atsūtīti, ja ne lai aizvestu mani līdzi? — Džeidisa jautāja.

— Esmu pārliecināts, ka jums pie mums noteikti nepatiks, — teica Digorijs. — Mūsējā nav tāda zeme, kāda viņai varētu patikt, vai ne, Pollij? Tā ir šausmīgi neinteresanta, to tiešām nav vērts apskatīt.

—Kad es tur valdīšu, tad drīz vien to būs vērts redzēt, — karaliene atteica.

— Bet jūs taču tur nevarēsit valdīt, — Digorijs teica. — Pie mums tā nav pieņemts. Saprotiet, viņi to nepieļaus.

Karaliene nicīgi pasmīnēja.

—Daudzi diženi karaļi bija iedomājušies, ka var pretoties Cārnas dzimts varai. Taču viņi visi cieta sakāvi, un pat viņu vārdi jau ir aizmirsti. Muļķa puika! Vai tu tiešām nesaproti, ka ar manu skaistumu un burvju mākslām visa šī tava pasaule jau pēc nepilna gada gulēs man pie kājām? Sagatavo savus buramvārdus un tūlīt pat nogādā mani turp!

— Vai nav šausmas! — Digorijs teica Pollijai.

—Tu varbūt baidies par savu tēvoci? — Džeidisa jautāja. — Taču, ja viņš mani pienācīgi godās, es viņam apsolu dzīvību un troni. Es jau nedodos turp, lai cīnītos ar viņu. Viņš droši vien ir liels burvis, j a spēja izgudrot, kā tevi atsūtīt šurp. Vai viņš pārvalda visu jūsu pasauli vai tikai daļu?

— Viņš neko nepārvalda! — pavēstīja Digorijs.

— Tu melo! — iesaucās Džeidisa. — Visi magi ir ar karaliskām asinīm. Kur tas redzēts, ka par burvi ir parasts cilvēks? Lai ko arī tu teiktu, es skaidri zinu patiesību. Tavs tēvocis ir dižs karalis un tavas pasaules izcilākais burvis. Izmantojot savu mākslu, viņš ir ieraudzījis manu atspulgu kādā maģiskā spogulī vai apburtā ūdenī. Dziļi iemīlējies manā daiļumā, viņš izgudroja tādu visspēcīgu burvestību, kas satricināja jūsu pasaules pamatus. Tā viņš aizsūtīja tevi pāri bezdibenim, kas mūs šķir, lai tu iegūtu manu labvēlību un aizvestu mani pie viņa. Atbildi, vai tas tā nav?

— Ne gluži, — teica Digorijs.

— Ne gluži?! — iesaucās Pollija. — Tās taču ir pēdējās muļķības no sākuma līdz beigām.

— Sargi, šurp! — dusmās iebrēcās karaliene, mezdamās virsū Pollijai un ar abām rokām ieķerdamās galvvidus matos, kur visvairāk sāp. To darot, viņa palaida vaļā abu bērnu rokas.

— Nu! — iekliedzās Digorijs.

— Ātrāk! — sauca Pollija.

Viņi iebāza kreisās rokas kabatās. Nebija pat vajadzības uzvilkt gredzenus pirkstos. Kolīdz pirksti tiem pieskārās, visa šī pretīgā pasaule izgaisa. Bērni cēlās augšup, un siltā, zaļā gaisma kļuva arvien tuvāka.