Fonds

1.

Delegācija!

Tas apstāklis, ka Salvors Hardins bija to paredzējis, nedarīja stāvokli patīkamāku. Gluži otrādi: šī priekšnojauta viņu nepārprotami kaitināja.

Johans Lī skubināja ķerties pie galējiem līdzekļiem. - Es nesaprotu, Hardin, - viņš teica, - kāpēc mums jātērē laiks! Viņi neko nevarēs izdarīt līdz nākamajām vēlēšanām, vismaz juridiski ne, un tas nozīmē, ka mūsu rīcībā ir gads. Izlidini viņus pa durvīm!

Hardins savilka lūpas. - Lī, tu neko negribi mācīties! Visos četrdesmit gados, kopš es tevi pazīstu, tu tā arī neesi apguvis izsmalcināto prasmi pielavīties no mugurpuses.

- Tas nav mans cīņas paņēmiens, - atrūca Lī.

- Jā, es zinu. Laikam jau tāpēc tu esi vienīgais cilvēks, kuram es uzticos. - Hardins uz brīdi apklusa un pasniedzās pēc cigāra. - Kopš tiem laikiem, kad mēs sarīkojām apvērsumu pret Enciklopēdistiem, Lī, mēs esam nogājuši garu ceļu. Es kļūstu vecs. Man ir sešdesmit divi gadi. Vai tu kādreiz domā par to, cik ātri šie trīsdesmit gadi ir aizskrējuši?

Lī nicīgi nosēcās. - Es nejūtos vecs, un man ir sešdesmit seši!

- Jā, bet manas iekšas nav tādas kā tavējās. - Hardins laiski sūca cigāru. Viņš jau sen bija pārstājis

ilgoties pēc Vegas maigās tabakas, kuru bija iecienījis jaunībā. Tās dienas, kad Termina planēta bija tirgojusies ar visām Galaktikas Impērijas pasaulēm, piederēja aizmirstībai, kurp aizceļo visas Vecās Labās Dienas. Tai pašai aizmirstībai, kurai pretī virzījās arī Galaktikas Impērija. Interesanti, kas ir jaunais imperators, viņš nodomāja, un vai vispār eksistē jauns imperators vai jebkāda impērija. Ak Visums! Jau trīsdesmit gadu, kopš šī Galaktikas nomale sarāva visus sakarus ar pārējām planētām, un visa Termina pasaule tagad sastāvēja pati no sevis un četrām apkārtējām karalistēm.

Kā krita visi šie varenie! Karalistes! Senajās dienās tās bija prefektūras un visas piederēja vienai provincei, kura savukārt bija daļa no sektora, kurš savukārt bija daļa no kvadranta, kurš savukārt bija daļa no visaptverošās Galaktikas Impērijas. Un, kad Impērija zaudēja kontroli pār Galaktikas tālākajām teritorijām, šīs niecīgās planētu grupas kļuva par karalistēm - ar komisko operu cienīgiem karaļiem un augstmaņiem, ar sīkumainiem, bezjēdzīgiem kariem un ar dzīvi, kas nožēlojami ritēja gruvešu vidū.

Brūkoša civilizācija. Aizmirsta kodolenerģija. Mitoloģija zinātnes vietā. Līdz brīdim, kad sevi pieteica Fonds. Fonds, kuru Hari Seldons nodibināja šeit, uz Termina, tieši šāda mērķa labad.

Lī stāvēja pie loga, un viņa balss pārtrauca Hardina atmiņu ceļojumu. - Viņi ir klāt, - Lī teica. - Atbraukuši ar jaunākā modeļa automobili, pienapuikas! - Viņš nenoteikti paspēra dažus soļus uz durvju pusi un tad paskatījās uz Hardinu.

Hardins pasmaidīja un ar rokas mājienu aicināja viņu atpakaļ. - Paliec tepat! Es devu rīkojumu, lai viņus uzved šeit augšā.

- Šeit! Kāpēc? Tu liec viņiem justies pārāk nozīmīgiem.

- Kam vajadzīgas visas tās oficiālo mēra audienču ceremonijas? Es jūtos pārāk vecs tādām formalitātēm. Turklāt darīšanās ar jaunajiem nekaitē paglaimot -sevišķi tad, ja tas neuzliek nekādas saistības. - Viņš pamirkšķināja ar aci. - Apsēdies, Lī, un sniedz man morālu atbalstu! Ar jauno Sermaku man tas būs ļoti vajadzīgs.

- Tas zellis Sermaks ir bīstams, - Lī drūmi noteica. - Un viņam ir sekotāji, Hardin, tāpēc nenovērtē viņu par zemu!

- Vai es kādreiz esmu kādu novērtējis par zemu?

- Nu tad arestē viņu! Tādu vai citādu apsūdzību varēsi atrast pēc tam.

Hardins nepievērsa šim padomam uzmanību. - Viņi ir ieradušies, Lī. - Atbildēdams uz signālu, viņš piespieda pedāli zem rakstāmgalda, un durvis atvērās.

Visi četri delegācijas dalībnieki ienāca kabinetā, un Hardins ar rokas mājienu laipni norādīja uz klubkrēsliem, kas stāvēja puslokā pretī rakstāmgaldam. Ienācēji paklanījās un gaidīja, kad mērs sāks runāt pirmais.

Hardins atsita vaļā neparasti izgravētās cigāru etvijas vāku. Savulaik, sen aizgājušajos Enciklopēdistu laikos, šī etvija bija piederējusi Džordam Faram no vecās Pilnvaroto valdes. Tas bija īsts Impērijas produkts no Santanni, kaut arī tagad tajā glabājās pašaudzēti cigāri. Svinīgā nopietnībā četri delegācijas locekļi cits pēc cita paņēma pa cigāram un ceremoniāli tos aizdedzināja.

Šefs Sermaks bija otrais no labās; šajā jauno cilvēku grupā viņš bija pats jaunākais - un arī interesantākais, ar dzeltenām, spurainām, rūpīgi apcirptām ūsām un iegrimušām nenosakāmas krāsas acīm. Pārējos trīs Hardins tūlīt izmeta no prāta; tie acīmredzami bija ierindas viduvējības. Viņš koncentrēja uzmanību uz Sermaku, to pašu Sermaku, kurš jau savā pirmajā Pilsētas padomes termiņā vairākkārt bija apgriezis šo pusaizmigušo veidojumu ar kājām gaisā, un tieši Ser-makam viņš teica:

- Es ļoti gaidīju tikšanos ar jums, padomniek, jau kopš izcilās runas, kuru jūs teicāt pagājušajā mēnesī. Jūsu uzbrukums pašreizējās valdības ārpolitikai patiešām bija meistarīgs.

Sermaka acīs iezibējās uguntiņas. - Jūsu interese mani pagodina. Varbūt uzbrukums bija meistarīgs, varbūt ne, bet katrā ziņā tas bija pamatots.

- Varbūt! Protams, jums ir tiesības pašam uz savām domām. Tomēr jūs esat diezgan jauns.

Atbilde skanēja sausi. - Šis trūkums zināmā dzīves posmā piemīt lielākai daļai cilvēku. Jūs kļuvāt par pilsētas mēru, kad bijāt divus gadus jaunāks par mani.

Hardins sevī pasmaidīja. Šis zaļknābis prot saglabāt vēsu prātu. Viņš teica: - Es pieņemu, ka uz tikšanos ar mani jūs mudināja tā pati ārpolitika, kura Padomes sēžu zālē jūs tik ļoti kaitina. Vai jūs runāsiet savu trīs kolēģu vārdā vai man uzklausīt katru no jums atsevišķi?

Četri jaunie cilvēki aši pārmija skatienus, un viņu plakstiņi viegli ņoraustījās.

Sermaks drūmi sacīja: - Es runāšu Termina tautas vārdā - to cilvēku vārdā, kuri šobrīd nav atbilstoši pārstāvēti iesīkstējušajā aparātā, ko viņi sauc par Padomi.

- Skaidrs. Nu tad sāciet!

- Lietas būtība ir tāda, mēra kungs: mēs esam neapmierināti...

- Ar “mēs” jūs domājat “tautu” vai ne?

Sermaks naidīgi paskatījās uz viņu, nojauzdams

lamatas, un salti atbildēja: - Esmu pārliecināts, ka manas domas atspoguļo Termina balsotāju vairākuma uzskatus. Vai tas jūs apmierina?

- Protams, tādam apgalvojumam nekaitētu pierādījumi, bet turpiniet vien! Jūs tātad esat neapmierināti.

- Jā, neapmierināti ar politiku, kura jau trīsdesmit gadus laupa Termina spējas aizsargāties pret nenovēršamu uzbrukumu no ārpuses.

- Skaidrs. Un tāpēc? Turpiniet, turpiniet!

- Priecājos, ka gaidāt turpinājumu. Un tāpēc mēs veidojam jaunu politisko partiju; tādu partiju, kura aizstāvētu Termina tūlītējās vajadzības, nevis daudzinātu mistisku nākotnes Impērijas “likteņa manifestu”. Mēs vēlamies izsviest jūs un jūsu lišķīgo piekritēju kliķi no Pilsētas rātes - un darīt to drīz.

- Ja vien? Kā zināt, vienmēr pastāv “ja vien”.

- Šajā gadījumā tas ir pasakāms īsi. Ja vien jūs tūlīt neatkāpsieties no amata. Es nelūdzu jūs mainīt politiku, jo tiktāl jums neuzticos. Jūsu solījumi nav nenieka vērti. Mēs pieņemam vienīgi tūlītēju atkāpšanos.

- Skaidrs. - Hardins sakrustoja kājas un atgāza krēslu atpakaļ uz abām aizmugures kājām. - Tātad tas ir jūsu ultimāts. Laipni, ka jūs mani brīdināt. Bet, redziet, es drīzāk domāju, ka to neievērošu.

- Neuzskatiet to par brīdinājumu, mēra kungs! Tas bija paziņojums par principiem un par rīcību. Jaunā partija ir jau izveidota, un rīt tā sāks oficiālu darbību. Kompromisam nav nedz laika, nedz vēlmju, un, atklāti runājot, vienīgi atzinība par jūsu veikumu Pilsētas labā mudināja mūs piedāvāt jums vieglāko izeju. Es negaidīju, ka jūs to pieņemsiet, taču mana sirdsapziņa ir tīra. Nākamās vēlēšanas būs skarbāks un neapgāžams atgādinājums, ka atkāpšanās ir nepieciešama.

Viņš piecēlās un ar žestu aicināja pārējos darīt to pašu.

Hardins pacēla roku. - Pagaidiet! Apsēdieties!

Šefs Sermaks atkal apsēdās, pauzdams mazliet lielāku gatavību paklausīt, nekā varētu gaidīt, un Hardins iekšēji pasmaidīja, saglabādams nopietnu seju. Par spīti teiktajam, šis puisis gaida piedāvājumu.

- Kā jūs konkrēti vēlaties, lai mēs mainītu savu ārpolitiku? - Hardins jautāja. - Vai gribat, lai mēs tūlīt uz vietas uzbrūkam Četrām Karalistēm un visām četrām vienlaikus?

- Es nedomāju izteikt tādu ierosinājumu, mēra kungs. Mūsu priekšlikums ir vienkāršs: tūlīt izbeigt jebkādu samierināšanos. Visā savas pārvaldības laikā jūs esat īstenojuši zinātnisku palīdzību Karalistēm. Jūs esat piegādājuši tām kodolenerģiju. Jūs esat palīdzējuši pārbūvēt spēkstacijas viņu teritorijās. Jūs esat nodibinājuši medicīnas iestādes, ķīmijas laboratorijas un fabrikas.

- Jā. Un jūs pret to iebilstat?

- Jūs esat to darījuši, lai atturētu viņus no uzbrukuma Terminam. Ar tādu pielabināšanos jūs esat kļuvuši par zaudētājiem milzīgā šantāžas spēlē, kurā esat ļāvuši iztukšot Terminu sausu. Un rezultāts ir tāds, ka tagad mēs esam atkarīgi no šo barbaru žēlastības.

- Kādā ziņā?

- Tādā, ka jūs esat apgādājuši viņus ar enerģiju un ieročiem, esat faktiski uzturējuši viņu flotes kuģus, un viņi ir nesalīdzināmi stiprāki nekā pirms trim gadu desmitiem. Viņu prasības pieaug, un ar saviem jaunajiem ieročiem viņi beigu beigās apmierinās visas šīs prasības paši, vardarbīgi anektējot Terminu. Vai tā nemēdz beigties visas šantāžas?

- Un ko jūs gribat likt tam pretī?

- Tūlīt pārtraukt jebkādu izdabāšanu, kamēr tas iespējams. Ieguldīt pūles paša Termina stiprināšanā -un uzbrukt pirmajiem!

Hardins vēroja jaunā vīrieša mazās, gaišās Ūsiņas gandrīz ar slimīgu interesi. Sermaks acīmredzami jūtas pilnīgi pārliecināts par sevi, citādi tik daudz nerunātu. Nav šaubu, ka viņa izteikumi pauž diezgan lielas, pat ievērojamas iedzīvotāju daļas domas.

Hardins neļāva balsij nodot mazliet satraukto domu gaitu. Tā skanēja gandrīz nevērīgi. - Vai esat beidzis?

- Pagaidām jā.

- Tad sakiet, vai esat pamanījis atziņu, kas ierāmēta un pakārta pie sienas man aiz muguras? Esiet tik laipni un izlasiet!

Sermaka lūpas noraustījās. - Tur rakstīts: “Spēka pielietošana ir neprasmīgu cilvēku pēdējais glābiņš.” Tā ir veca vīra doktrīna, mēra kungs.

- Es to ievēroju, kad biju jauns cilvēks, padomnieka kungs, un tā darbojās veiksmīgi. Jūs tajā laikā bijāt aizņemts ar ierašanos pasaulē, bet varbūt esat kaut ko par to lasījis skolā.

Cieši lūkodamies Sermakā, viņš nosvērtā balsī turpināja: - Kad Hari Seldons šeit nodibināja Fondu, tā šķietamais mērķis bija radīt izcilu Enciklopēdiju, un piecdesmit gadus mēs sekojām šai maldugunij, pirms uzzinājām viņa patiesos nolūkus. Tajā brīdī bija jau gandrīz par vēlu. Kad pārtrūka sakari ar vecās Impērijas centrālajiem reģioniem, mēs attapāmies, ka esam zinātnieku pasaule, sakoncentrēta vienā pilsētā, kurai nebija rūpniecības un kuru ielenca jaundibinātas karalistes, naidīgas un visai barbariskas valstis. Mēs bijām maza kodolenerģijas saliņa šajā barbarisma okeānā un, protams, ļoti vērtīgs ieguvums. Anakreons, kas toreiz, tāpat kā tagad, bija visvarenākā no Četrām Karalistēm, pieprasīja un pēc tam ari nodibināja uz Termina militāru bāzi, un tad Pilsētas pārvaldītāji, Enciklopēdisti, skaidri saprata, ka tas ir tikai pirmais solis, lai pārņemtu visu planētu. Tāds bija stāvoklis, kad es... hm... pārņēmu faktisko pārvaldi. Ko būtu darījis jūs?

Sermaks paraustīja plecus. - Tas ir teorētisks jautājums. Es, protams, zinu, ko darījāt jūs.

- Es tomēr atkārtošu. Varbūt jūs neuztvērāt galveno būtību. Tobrīd pastāvēja liels vilinājums savākt visus iespējamos spēkus un uzsākt karu. Tas ir vieglākais ceļš, turklāt labākais gandarījums pašcieņai - tomēr nepārprotami muļķīgākais. Tādu ceļu būtu izvēlējies jūs ar savu saukli “uzbrukt pirmajiem”. Es rīkojos citādi: citu pēc citas apmeklēju trīs pārējās karalistes, uzsvērti atgādināju katrai, ka atdot Anakreonam kodolenerģijas noslēpumu būtu tas pats, kas pārgriezt pašiem sev rikli, un saudzīgi ierosināju darīt to, kas acīmredzami jādara. Tas bija viss. Mēnesi pēc tam, kad anakreoniešu spēki bija izkāpuši uz Termina, viņu karalis saņēma apvienotu ultimātu no saviem trim kaimiņiem. Pēc septiņām dienām pēdējais anakreonietis bija aizceļojis no Termina. Un tagad pasakiet: kur jūs redzat vajadzību pēc spēka pielietošanas?

Jaunais Padomes loceklis domīgi aplūkoja sava cigāra galu un iemeta to atkritumu šahtā. - Es nesaskatu analoģiju. Insulīns atjauno diabētiķim normālu stāvokli bez naža izmantošanas, bet apendicīta gadījumā ir nepieciešama operācija. To jūs nevarat mainīt. Kad pārējie ceļi ir izrādījušies neveiksmīgi, kas cits atliek kā vienīgi, jūsu vārdiem runājot, pēdējais glābiņš? Tā ir jūsu vaina, ka esam līdz tam nonākuši.

- Mana vaina? Ak tā, atkal jau mana izdabāšanas politika! Šķiet, jums joprojām trūkst izpratnes par sava stāvokļa galvenajām vajadzībām. Mūsu problēmas nebeidzās ar anakreoniešu aizbraukšanu. Tās bija tikai sākušās. Četras Karalistes bija mūsu ienaidnieces vairāk nekā jebkad agrāk, jo katra gribēja dabūt kodolenerģiju - un katra vilcinājās mums uzbrukt vienīgi aiz bailēm no pārējām trim. Mēs balansējām uz ļoti asa zobena smailes, un niecīgākā sasvēršanās uz jebkuru pusi... Piemēram, ja viena karaliste kļūst pārāk stipra vai ari divas karalistes nodibina koalīciju... Vai jūs mani saprotat?

- Bez šaubām. Tas bija laiks, kad jāsāk vispārēja gatavošanās karam.

- Tieši otrādi. Tas bija laiks, kad jāsāk vispārēja kara atvairīšana. Es izspēlēju visas karalistes citu pret citu. Palīdzēju katrai pēc kārtas. Piedāvāju viņiem zinātni, tirdzniecību, izglītību, zinātnisko medicīnu. Panācu, lai Termina plaukstošā pasaule viņiem būtu vērtīgāka nekā militārs ieguvums. Tas veiksmīgi darbojās trīsdesmit gadus.

- Jā, bet jūs bijāt spiests izgreznot šis zinātniskās veltes ar atbaidošu klaunādi. Tā ir kļuvusi pa pusei reliģija, pa pusei tukša ākstība. Jūs esat ieviesis priesteru hierarhiju un komplicētus, bezjēdzīgus rituālus.

Hardins sarauca pieri. - Un kas par to? Es neredzu, kāds tam vispār sakars ar mūsu apspriežamo jautājumu. Vispirms es šo ceļu uzsāku tāpēc, ka barbari mūsu zinātni uzlūkoja gandrīz vai par maģisku peste-ļošanu, un uz tāda pamata bija vieglāk panākt, lai viņi to pieņemtu. Priesteru kārta izveidoja sevi pati, un, ja mēs tai palīdzam pastāvēt, mēs vienkārši ievērojam mazākās pretestības virzienu. Tas ir nenozīmīgs bla-kusapstāklis.

- Bet šie priesteri pārvalda spēkstacijas. Tas nav nenozīmīgs blakusapstāklis.

- Taisnība, taču apmācījuši viņus esam mēs. Viņu zināšanas par iekārtām un darbarīkiem ir tīri empīriskas, un viņi cieši tic atbaidošajai klaunādei, kas viņus aptver.

- Un, ja kāds izlauzīsies šai klaunādei cauri un būs pietiekami attapīgs, lai atmestu empīrismu, - kas liegs viņam apgūt īstenās metodes un pārdot tās izdevīgākajam pircējam? Kādu vērtību tad karalistes mūsos vairs redzēs?

- Tāda iespēja ir maz ticama, Sermak. Jūs spriežat virspusēji. Spējīgākie cilvēki no karalistu planētām katru gadu tiek sūtīti šurp uz Fondu un izglītoti priesteru kārtā. Un labākie no viņiem paliek šeit un apgūst pētniecību. Ja domājat, ka tie, kuri aizbrauc bez saprašanas par zinātnes elementiem vai, vēl ļaunāk, ar priesteru saņemtām izkropļotām zināšanām, spēj izlauzties līdz kodolenerģijai, elektronikai vai hiper-pārejas teorijai, tad jums ir ļoti romantizēts un aplams

priekšstats par zinātni. Lai nokļūtu tik tālu, ir jāmācās veselu mūžību, turklāt vajadzīgas teicamas smadzenes.

Johans LI šis runas laikā bija strauji piecēlies un izgājis no istabas. Tagad viņš atgriezās un, kad Hardins beidza, noliecās priekšniekam pie auss. Kaut ko pačukstējis, viņš tam iedeva svina cilindru. Pēc tam, uzmetis delegātam īsu un naidīgu skatienu, LI atkal apsēdās savā krēslā.

Hardins pagrieza cilindru rokās un pagrieza abus galus, caur skropstām vērodams delegātu. Pēc tam viņš ar spēcīgu, strauju kustību to atvēra, un vienīgi Serma-kam pietika attapības neuzmest ašu skatienu saritinātajam papīram, kas no tā izkrita.

- īsi sakot, kungi, - Hardins teica, - valdība uzskata, ka tā zina, ko dara.

Runādams viņš pārskatīja saņemto lapu. Uz tās stiepās sarežģītu, šķietami bezsaturīgu zīmju rindas, un vienā stūrī ar zīmuli bija uzskricelēti trīs vārdi, kuri ietvēra ziņojumu. īsā skatienā aptvēris rakstīto, viņš to nevērīgi iemeta atkritumu šahtā.

- Diemžēl ar to mūsu saruna beidzas, - Hardins teica. - Priecājos, ka esmu jūs visus saticis. Paldies, ka atnācāt! - Viņš nevērīgi paspieda katram roku, un atnācēji rindā izgāja no istabas.

Hardins gandrīz bija atradinājies smieties, tomēr pēc tam, kad Sermaks un viņa trīs mēmie partneri vairs nebija dzirdamības attālumā, viņš ļāva vaļu sausiem smiekliem un uzmeta Johanam Lī uzjautrinātu skatienu.

- Kā tev patika šī blefotāju spēkošanās, Lī?

Lī pikti nosēcās. - Es neesmu pārliecināts, ka blefoja arī viņš. Turpini glaudīt viņu ar baltiem cimdiem,

un viņš, visticamāk, uzvarēs nākamajās vēlēšanās, kā pats apgalvoja.

- Jā, tas ir iespējams, pat ļoti iespējams... ja vien pirms tam nenotiks kāda pārmaiņa.

- Gādā, lai šoreiz tā nenotiktu nevēlamā virzienā, Hardin! Es tev saku, šim Sermakam ir atbalstītāji. Ko tad, ja viņš nolemj negaidīt līdz nākamajām vēlēšanām? Bija laiks, kad mēs ar tevi panācām mērķi ar spēku par spīti tavam sauklim par spēka pielietošanu.

Hardins savilka uzacis. - Tu šodien patiešām esi pesimistiski noskaņots, Lī. Un sevišķi noskaņots protestēt, citādi tu nerunātu par spēka pielietošanu. Atceries, ka mūsu mazais pučs tika īstenots bez asinsizliešanas. Tas bija nepieciešams solis, kas jāsper īstajā brīdī, un tas notika gludi un nesāpīgi, kaut arī ar zināmiem pūliņiem. Ja runa ir par Sermaku, viņš mēģina sacelties pret citādu spēku. Tu un es, Lī, mēs neesam Enciklo-pēdisti. Mēs esam gatavībā. Raidi savus vīrus pret šiem puišeļiem rāmi un prātīgi, veco zēn! Nejauj nojaust, ka mēs viņus vērojam, bet turi acis vaļā - pats saproti!

Lī sāji iesmējās. - Būtu gan es attapīgs, ja gaidītu tavas pavēles, vai ne, Hardin? Sermaks un viņa vīri tiek novēroti jau veselu mēnesi.

Mērs uzjautrināts nosprauslojās. - Ak pamanījies pirmais, ko? Nu labi! Starp citu, - viņš klusinātā tonī piebilda, - sūtnis Verisofs atgriežas uz Termina. Ceru, ka uz neilgu laiku.

Iestājās īss klusuma brīdis, kurā jautās apslāpētas bailes, un tad Lī iesaucās: - Kādu vēsti tas nozīmē? Vai viss jau brūk un gāžas?

- Es nezinu. Nevaru tev atbildēt, pirms neesmu dzirdējis, kas Verisofam sakāms. Pilnīgi iespējams, ka tas jau notiek. Galu galā tam ir jānotiek pirms vēlēšanām. Bet kāpēc tu izskaties tik satriekts?

- Tāpēc, ka es nezinu, kā viss iegrozīsies. Tu esi grūti saprotams, Hardin, un pārāk daudz paturi pie sevis.

- Pat tu tā domā? - Hardins nomurmināja. Un skaļi piebilda: - Vai tas nozīmē, ka tu grasies iestāties Ser-maka jaunajā partijā?

Lī pasmaidīja pret savu gribu. - Nu labi! Tu esi uzvarējis. Vai tagad ieturēsim pusdienas?