Fonds

2.

Pagājušas divas nedēļas! Divas izšķiestas nedēļas.

Viena nedēļa, lai sasniegtu Askonu, kur pie planētas attālākajām robežām viņam lielā skaitā traucās pretī modrie karakuģi. Lai kāda būtu askoniešu novērošanas sistēma, tā acīmredzami darbojās - un darbojās labi.

Bez jebkāda signāla tie viņu nesteidzīgi ielenca un, saglabādami saltu atstatumu, nepielūdzami virzīja viņa kuģi pretī Askona centrālajai saulei.

Ponjecs būtu viegli varējis tikt ar tiem galā. Šie kuģi bija atliekas no mirušās Galaktikas Impērijas - patiesībā paredzēti medību sportam, nevis karošanai, un tiem nebija kodolieroču, tāpēc tos varēja uzskatīt par košām elipsveida dekorācijām. Taču Eskels Gorovs atradās cietumā, viņu varā, un Gorovs bija ķīlnieks, kuru nedrīkstēja zaudēt. Askonieši to noteikti zināja.

Un pēc tam vēl viena nedēļa - vesela nedēļa, lai izstaigātu visus nogurdinošos līkločus cauri sīko ierēdņu bariem, kas veidoja buferslāni starp Dižo Meistaru un ārpasauli. Ikvienu sīko apakšierēdni vajadzēja nomierināt un pielabināt. Ikvienam vajadzēja uzmanīgi un šķebinoši izdabāt, lai saņemtu visvareno parakstu, kas pavēra ceļu pie nākamā ierēdņa vienu pakāpienu augstāk.

Pirmo reizi Ponjecs atklāja, ka viņa tirgotāja identifikācijas dokumenti ir pilnīgi nederīgi.

Tagad beidzot viņš stāvēja pie apzeltītām, bruņotu viru apsargātām durvīm, aiz kurām atradās Dižais Meistars, - un pagājušas bija divas nedēļas.

Gorovs joprojām sēdēja cietumā, un Ponjeca krava, nevienam nevajadzīga, trūdēja kuģa tilpnēs.

Dižais Meistars bija maza auguma cilvēks ar pašķidriem matiem un ļoti krunkainu seju, un šķita, ka viņa sīko stāvu līdz nekustibai nospiež milzīgā, spīdīgā zvērādas apkakle.

Viņš pakustināja abu roku pirkstus, un bruņoto viru rinda atvirzījās, veidojot eju, pa kuru Ponjecs aizgāja līdz Valsts Krēsla pakājei.

- Nerunāt! - pavēlēja Dižais Meistars, un Ponjecs cieši saknieba nupat pavērtās lūpas.

- Lūk, tā! - Askona valdnieka sasprindzinājums acīmredzami atslāba. - Es neciešu tukšu pļāpāšanu. Draudēt jūs nevarat, un glaimus es negribu dzirdēt. Ari sūdzībām un žēlabām te nebūs vietas. Nevaru vairs pat saskaitīt, cik reižu jūs, klaidoņi, esat brīdināti, ka jūsu elles mašīnas uz Askona neviens negrib redzēt!

- Ser, - Ponjecs rāmi teica, - es nemēģināšu aizbildināt tirgotāju pārkāpumus. Mūsu taktika nemudina lauzties tur, kur mēs esam nevēlami. Taču Galaktika ir ļoti liela, tāpēc ir gadījies, ka kuģis netīši pārkāpj neatļautu robežu. Tā bija nožēlojama kļūda.

- Protams, nožēlojama! - Dižais Meistars spiedzīgi atcirta. - Bet vai kļūda? Jūsējie uz Gliftāla IV sāka bombardēt mani ar sarunu lūgumiem jau divas stundas pēc nelietīgā likumpārkāpēja aizturēšanas. Neskaitāmas reizes esmu saņēmis no viņiem brīdinājumus par jūsu ierašanos. Tā izskatās pēc labi organizētas glābšanas kampaņas. Šķiet, jūs itin daudz esat paredzējuši jau iepriekš - drusku par daudz, lai runātu par kļūdām, vienalga, vai tās būtu nožēlojamas vai ne!

Askonieša melnajās acīs gailēja nicinošs izsmiekls. Viņš sparīgi turpināja: - Un vai jūs, tirgotāji, laidelējaties no pasaules uz pasauli kā apdulluši tauriņi, tik apdulluši un pārliecināti par sevi, ka varat nolaisties uz Askona lielākās pasaules, pašā sistēmas centrā, un saukt to par netīšu robežpārkāpumu? Pat muļķim ir skaidrs, ka tā nav!

Ponjecs iekšēji sarāvās, bet neļāva to manīt. Viņš savaldīgi teica: - Ja tirgošanās mēģinājums bija apzināts, jūsu cienība, tas bija ļoti nesaprātīgs solis, kas ir pretrunā ar jūsu Ģildes visstingrākajiem noteikumiem.

- Nesaprātīgs, jā! - askonietis noskaldīja. - Tik nesaprātīgs, ka jūsu biedram par to nāksies maksāt ar savu galvu!

Ponjecam pakrūtē sažņaudzās kamols. Dižā Meistara vārdi skanēja kategoriski un bez jebkādas svārstī-šanās. Viņš sacīja: - Nāve, jūsu cienība, ir tik absolūta un neatsaucama parādība, ka droši vien iespējams atrast vēl kādu alternatīvu.

Pēc neilga klusuma brīža atskanēja piesardzīga atbilde: - Esmu dzirdējis, ka Fonds esot bagāts.

- Bagāts? Protams. Bet mūsu bagātības ir tādas, ko jūs atsakāties pieņemt. Mūsu kodolpreces ir tik vērtīgas...

- Jūsu preces ir nevērtīgas, jo tām trūkst senču svētības. Jūsu preces ir ļaunas un nolādētas, jo uz tām gulstas senču aizliegums. - Teikumi skanēja kā deklamācija, kā formulas skandējums.

Dižā Meistara plaksti nolaidās, un viņš zīmīgākā tonī jautāja: - Vai nekādu citu vērtību jums nav?

Tirgotājs neuztvēra mājienu. - Es nesaprotu. Ko tieši jūs vēlaties?

Askonietis noplātīja rokas. - Jūs gribējāt, lai es ar jums vienojos un daru zināmu, kādas ir manas vēlmes. Domāju, ka es to nedarīšu. Jūsu biedram, visticamāk, būs jāsaņem sods par askoniešu kodeksa zaimošanu. Nāve gāzes kamerā. Mēs esam taisnīgi cilvēki. Pat vistrūcīgākais zemnieks līdzīgā gadījumā saņemtu tādu pašu sodu. Un to pašu saņemtu arī es.

Ponjecs bezcerīgi nomurmināja: - Jūsu cienība, vai man būs atļauts parunāt ar ieslodzīto?

- Askoniešu likums neatļauj tikties ar notiesātu cilvēku, - Dižais Meistars salti atbildēja.

Ponjecs nemanāmi aizturēja elpu. - Jūsu cienība, es jūs lūdzu būt žēlsirdīgam pret cilvēka dvēseli brīdī, kad viņa miesa ir lemta bojāejai! Visu laiku, kamēr viņa dzīvība ir apdraudēta, šis cilvēks ir bijis šķirts no garīgā mierinājuma. Pat šobrīd viņam draud briesmas nesagatavotam doties visvarenā Gara klēpī.

Dižais meistars lēni un aizdomīgi noprasīja: - Jūs esat Dvēseļu Kopējs?

Ponjecs pazemīgi nokāra galvu. - Esmu saņēmis tādu apmācību. Tukšajos Visuma klajumos klīstošajiem tirgotājiem ir vajadzīgi tādi kā es, kuri rūpējas par garīgumu šajā tirgus un pasaulīgu tieksmju pārblīvētajā dzīvē.

Askona valdnieks brīdi domīgi kodīja apakšlūpu. - Ikvienam cilvēkam ir jāsagatavo dvēsele ceļojumam pie senču gariem. Tomēr es nekad nebiju domājis, ka jūs, tirgotāji, esat ticīgi ļaudis.