Fonds

6.

Salvors Hardins nelidoja taisnā ceļā uz Anakreona planētu, no kuras visa karaliste bija aizguvusi savu nosaukumu. Viņš tur ieradās tikai dienu pirms kronēšanas, bet pirms tam bija veicis lidojumus uz astoņām lielākajām karalistes zvaigžņu sistēmām, kur uzkavējies tikai tik ilgi, lai aprunātos ar vietējiem Fonda pārstāvjiem.

Ceļojums atstāja viņam nomācošu apjautu par karalistes milzīgo plašumu. Tā bija sīka drumstala salīdzinājumā ar neaptveramajām Galaktikas Impērijas teritorijām, pie kurām pati savulaik bija piederējusi, taču cilvēkam, kura domāšanas ieradumi veidojušies saskarsmē ar vienu, turklāt pieticīgi apdzīvotu planētu, Anakreona lielums un iedzīvotāju daudzums šķita apdullinošs.

Šajā karalistē, precīzi ievērojot vecās Anakreona prefektūras robežas, ietilpa divdesmit piecas zvaigžņu sistēmas, no kurām sešas ietvēra vairāk par vienu apdzīvotu pasauli. Deviņpadsmit miljardi iedzīvotāju nebija nieka skaitlis, un, kaut arī tas joprojām krietni atpalika no Impērijas ziedu laikiem, tomēr līdz ar Fonda atbalstīto zinātnes attīstību strauji kāpa augšup.

Un tikai tagad Hardins īsti apjauta, cik sarežģīts ir viņa misijas milzīgais vēriens. Pat trīsdesmit gadu laikā ar enerģiju bija apgādāta tikai centrālā pasaule.

Nomales provincēs pletās milzu plašumi, kuros kodolenerģija joprojām nebija atjaunota. Pat līdzšinējais progress būtu bijis neiespējams, ja Impērijas atplūdu vilnis nebūtu atstājis aiz sevis dažas darbam vēl izmantojamas paliekas.

Kad Hardins beidzot ieradās centrālajā pasaulē, viņš pārliecinājās, ka visa ierastā ekonomiskā darbība ir pilnīgi apstājusies. Kronēšanas svinības norisinājās ari ārējās provincēs, taču šeit, uz Anakreona planētas, nebija neviena cilvēka, kurš drudžaini nepiedalītos fanātiski uzkurinātajās reliģiskajās parādēs, ar kurām tika sumināta viņu dievkaraļa Lepolda pilngadība.

Hardinam bija izdevies tikai uz pusstundu notvert pagurušo un nervozo Verisofu, pirms sūtnis bija spiests steigties pārraudzīt nākamo tempļa svētku pasākumu. Tomēr šī pusstunda bija ļoti noderīga, un Hardins, juzdamies gandarīts, noskaņoja sevi gaidāmajai nakts uguņošanai.

Visā visumā viņš ieņēma novērotāja pozīciju, jo nevēlējās paciest reliģiskos pienākumus, kurus neapšaubāmi nāktos uzņemties, ja kļūtu zināma viņa identitāte. Tāpēc, kad pils deju zāli piepildīja karalistes augstākās un apjūsmotākās aristokrātijas pūlis, viņš palika stāvam pie sienas maz ievērots vai pat pilnīgi nepamanīts.

Ar Lepoldu viņš bija iepazīstināts kā viens no garās iepazīstināmo personu rindas, turklāt drošā attālumā, jo karalis stāvēja atstatu savā savrupajā un iespaidīgajā diženlbā, radioaktīvas auras bīstamā spožuma apņemts. Un pēc nepilnas stundas šis pats karalis ieņems vietu uz masīvā troņa no rodija un irīdija sakausējuma ar zelta un dārgakmeņu greznojumiem, un pēc tam tronis ar

sēdētāju un visiem piederumiem majestātiski pacelsies gaisā, lēnām izpeldēs cauri zālei un brīdi ilgāk pakavēsies pie lielā loga, no kura milzīgie vienkāršās tautas pūļi varēs ieraudzīt savu karali un aurot tam slavinājumus līdz prāta aptumsumam. Protams, tronis nebūtu tik masīvs, ja tas nebūtu aprīkots ar apslēptu kodoldzi-nēju.

Pulkstenis bija pāri vienpadsmitiem vakarā. Hardins nepacietīgi sakustējās un saslējās uz pirkstgaliem, lai labāk pārredzētu notiekošo. Impulsu uzkāpt uz krēsla viņš tomēr pārvarēja. Un tad viņš ieraudzīja Vjennisu, kurš lauzās cauri pūlim uz viņa pusi, un ieņēma nepiespiestu pozu.

Vjenniss virzījās lēni. Gandrīz uz katra soļa viņam nācās pārmīt pa laipnam vārdam ar kādu godājamu aristokrātu, kura vectēvs savulaik palīdzējis Lepolda vectēvam iegūt laupījumā karalisti un pēc tam par to saņēmis hercoga titulu.

Beidzot viņš atbrīvojās no pēdējā uniformā tērptā augstmaņa un nokļuva pie Hardina. Viņa smaids sašķiebās augstprātīgā smīnā, un melnās acis zem iesirmajām uzacīm apmierināti dzirkstīja.

- Mans mīļais Hardin, - Vjenniss klusi teica, - jūs laikam baidāties, ka nāksies garlaikoties, ja jau nevēlaties atklāt savu identitāti.

- Es negarlaikojos, jūsu augstība. Tas viss ir ārkārtīgi interesanti. Jūs jau zināt, ka mums uz Termina tik krāšņas ainas nav iespējams redzēt.

- Protams. Bet varbūt jūs vēlētos ienākt manās personīgajās istabās, kur mēs varam aprunāties ilgāk un daudz privātākos apstākļos?

- Labprāt.

Sadevušies elkoņos, abi devās augšup pa kāpnēm, un vairākas titulētas atraitnes pavadīja viņus ar pārsteigtu skatienu, prātodamas, kas varētu būt šis necili ģērbtais neinteresanta izskata svešinieks, kuram princis reģents parāda tik lielu godu.

Vjennisa istabās Hardins nepiespiesti atlaidās krēslā un ar neuzbāzīgu pateicību pieņēma dzēriena glāzi, ko reģents bija piepildījis pats ar savu roku.

- Lokridas vīns, Hardin! - Vjenniss paskaidroja. - No karaliskajiem pagrabiem! Kārtīga manta, divus gadsimtus vecs. Ielikts desmit gadus pirms zeoniešu sacelšanās.

- Patiešām karalisks dzēriens! - Hardins pieklājīgi piekrita. - Uz Anakreona karaļa Lepolda Pirmā veselību!

Abi iedzēra, un pēc isa klusuma brīža Vjenniss neuzkrītoši piebilda: - Drīz viņš varbūt būs Perifērijas Imperators vai, kas zina, vēl augstāks valdnieks? Galaktika, cerams, kādreiz atkal tiks apvienota.

- Droši vien. Vai to varētu panākt Anakreons?

- Kāpēc ne? Ar Fonda atbalstu mūsu zinātniskais pārākums salīdzinājumā ar pārējo Perifēriju būs pilnīgi neapstrīdams.

Hardins nolika tukšo glāzi un teica: - Jā, iespējams, tikai jāatceras, ka Fonda pienākums ir palīdzēt jebkurai valstij, kura lūdz zinātnisku palīdzību. Mūsu valdības augstais ideālisms un mūsu dibinātāja Hari Seldona cēlais morālais mērķis liedz mums izvēlēties favorītus. Tur neko nevar mainīt, jūsu augstība.

Vjennisa smaids kļuva platāks. - Galaktikas Gars, ja runājam tautas iecienītajiem vārdiem, palīdz tiem, kuri palīdz sev paši. Es gluži labi saprotu: ja izvēle būtu Fonda ziņā, tas nekādu sadarbību neuzsāktu.

- Tā es vis neteiktu. Mēs taču izremontējām Impērijas kuģi jūsu vajadzībām, kaut gan mana navigācijas valde vēlējās paturēt to pati sev pētniecības nolūkos.

Reģents ironiski atkārtoja pēdējos vārdus. - Pētniecības nolūkos! Kā tad! Bet jūs nekad to nebūtu darījuši, ja es nebūtu piedraudējis ar karu.

Hardins noliedzoši atmeta ar roku. - Nu, es nezinu gan.

- Toties es zinu. Un tādi draudi ir pastāvējuši vienmēr.

- Un pastāv joprojām?

- Tagad ir krietni par vēlu runāt par draudiem. -Vjenniss uzmeta ašu skatienu rakstāmgalda pulkstenim. - Paklausieties, Hardin, jūs reiz jau esat bijis uz Anakreona. Tolaik jūs bijāt jauns; mēs abi tolaik bijām jauni. Taču jau tad mums bija pilnīgi atšķirīgs dzīves skatījums. Jūs esat tas, ko dēvē par miera uzturētāju, vai ne?

- Laikam gan. Katrā ziņā spēka pielietošanu es uzskatu par ekonomiski nevēlamu paņēmienu, lai sasniegtu mērķi. Vienmēr var atrast labākus veidus, kaut arī tie nav gluži tik tieši.

- Jā. Esmu dzirdējis jūsu slaveno teicienu: “Spēka pielietošana ir neprasmīgu cilvēku pēdējais glābiņš.” Un tomēr... - reģents mākslotā izklaidībā pakasīja ausi, - ... es sevi nesauktu par gluži neprasmīgu cilvēku.

Hardins pieklājīgi pamāja ar galvu, bet neatbildēja.

- Par spīti šim uzskatam, - Vjenniss turpināja, - es vienmēr esmu ticējis tiešai rīcībai. Esmu ticējis, ka uz mērķi jāiet taisnā ceļā, un esmu gājis šo ceļu. Tādējādi es esmu sasniedzis daudz un ne mirkli nešaubos, ka sasniegšu vēl vairāk.

- Zinu, - Hardins viņu pārtrauca. - Esmu pārliecināts, ka jūs cērtat sev tieši tādu ceļu, kā sakāt, proti, ceļu, kas vistaisnāk aizvestu jūs un jūsu bērnus uz troni - it ipaši, ja atceramies karaļa mirušā tēva, jūsu vecākā brāļa, nelaimīgo nāvi un paša karaļa nedrošo veselības stāvokli. Viņa veselības stāvoklis ir nedrošs, vai ne?

Pēc šī cirtiena Vjenniss sarauca pieri, un viņa balss kļuva skarbāka. - Jūs darītu saprātīgi, Hardin, ja no dažiem tematiem izvairītos. Varbūt jūs uzskatāt, ka jums kā Termina mēram ir privilēģija izteikt... hm... nepārdomātas piezīmes, bet, ja tā ir, tad es jūs aicinu mest pie malas šo maldīgo iedomu! Es neesmu tāds cilvēks, kuru var iebiedēt ar vārdiem. Mana dzīves filozofija māca, ka grūtības pazūd, ja tām drosmīgi stājas pretī, un es nekad neesmu tām pagriezis muguru.

- Par to es nešaubos. Kādām konkrētām grūtībām jūs šobrīd atsakāties pagriezt muguru?

- Tādām, Hardin, kas jāpārvar, lai dabūtu Fondu savā pusē. Redziet, jūsu miera politika ir likusi jums izdarīt vairākas ļoti nopietnas kļūdas, jo jūs par zemu esat novērtējis sava pretinieka drosmi. Ne visi tik ļoti baidās no tiešas rīcības kā jūs.

- Un kā tas, piemēram, izpaužas?

- Piemēram, tā, ka jūs atlidojāt uz Anakreonu viens un viens nācāt līdzi uz manām istabām.

Hardins paskatījās apkārt. - Un kas tur ļauns?

- Nekas, - reģents atbildēja, - ja neņem vērā, ka ārpusē aiz šīs istabas durvīm stāv pieci labi apbruņoti policijas sargi, kas jebkurā bridi ir gatavi šaut. Diez vai jūs varēsiet doties projām, Hardin.

Mērs izbrīnā savilka uzacis. - Man nav vēlēšanās tūlīt doties projām. Tātad jūs tik ļoti no manis baidāties?

- Es no jums vispār nebaidos. Bet varbūt tas jums palīdzēs pārliecināties par manu apņēmību. Vai sauksim to par žestu?

- Sauciet, kā vēlaties! - Hardins vienaldzīgi atbildēja. - Lai kā jūs to sauktu, es negrasos tāda nieka dēļ apgrūtināt savu pašsajūtu.

- Esmu pārliecināts, ka šī attieksme ar laiku mainīsies. Taču jūs esat izdarījis vēl vienu kļūdu, Hardin, un šoreiz tā ir nopietnāka. Šķiet, Termins ir pilnīgi neaizsargāta planēta.

- Protams. No kā lai mēs baidītos? Mēs neapdraudam neviena intereses un pret visiem esam vienlīdz pretimnākoši.

- Un, paši palikdami bezpalīdzīgi, - Vjenniss turpināja, - jūs laipni palīdzējāt mums apbruņoties, jo īpaši atbalstīdami mūsu izcilās flotes izveidošanu. Būtībā tā ir neuzvarama flote, pateicoties tieši jūsu palīdzībai Impērijas karakuģa remontēšanā.

- Jūsu augstība, jūs tērējat laiku. - Hardins sakustējās, it kā gribēdams piecelties. - Ja gribat pasludināt karu un cenšaties mani par to informēt, tad esiet tik laipns un ļaujiet man tūlīt sazināties ar savu valdību.

- Sēdiet, Hardin! Es nepasludinu karu, un jūs nesa-zināsieties ar savu valdību. Kad mēs sāksim karot -karot, Hardin, nevis sludināt Fonds par to drīz vien uzzinās no Anakreona flotes kodoluzbrukuma, ko vadīs mans dēls no flagmaņkuģa ar nosaukumu “Vjenniss” -no kādreizējā Impērijas flotes karakuģa.

Hardins sarauca pieri - Kad tas viss notiks?

- Ja jūs patiešām tas interesē, flotes kuģi aizlidoja no Anakreona tieši pirms piecdesmit minūtēm, tas ir, pulksten vienpadsmitos, un pirmais šāviņš tiks izšauts, līdzko viņi ieraudzīs Terminu. Tam vajadzētu notikt rīt ap dienas vidu. Varat uzskatīt sevi par karagūstekni!

- Tieši par to es sevi uzskatu, jūsu augstība, -Hardins atbildēja, joprojām raukdams pieri. - Tomēr es esmu vīlies.

Vjenniss nicīgi pavīpsnāja. - Un tas ir viss?

- Jā. Biju domājis, ka loģiski būtu sūtīt floti ceļā tieši kronēšanas brīdī, proti, pusnaktī. Bet jūs acīmredzot gribējāt sākt karu, kamēr vēl esat reģents. Otrs variants būtu bijis iespaidīgāks.

Reģents neizpratnē blenza uz viņu. - Visuma vārdā, ko jūs tur gvelžat?

- Vai tad jūs nesaprotat? - Hardins laipni atjautāja. - Es biju ieplānojis savu pretsitienu pusnaktī.

Vjenniss piecēlās kājās. - Ar blefošanu jūs mani nepaķersiet. Nekāda pretsitiena nebūs. Ja jūs cerat uz citu karalistu atbalstu, par to varat aizmirst! Viņu flotes pat visas kopā nevar mēroties ar mūsējo.

- To es zinu. Es nedomāju šaut. Lieta ir vienkārši tāda: pirms nedēļas tika izplatīta ziņa, ka šonakt pusnaktī Anakreona planētai tiek uzlikts interdikts.

- Interdikts?

- Jā. Ja nesaprotat, ko tas nozīmē, es varu paskaidrot: ikviens priesteris uz Anakreona uzsāks streiku, ja vien es neatcelšu pavēli. Bet to es nevaru izdarīt, kamēr man ir atņemtas jebkādas sakaru iespējas, turklāt es to nevēlētos darīt pat tad, ja būtu brīvs! - Viņš saliecās uz priekšu un ar piepešu degsmi piebilda: - Vai aptverat, jūsu augstība, ka uzbrukums Fondam ir satriecoša svētuma zaimošana?

Vjenniss acīmredzami pūlējās atgūt savaldīšanos. - Nestāstiet man tās blēņas, Hardin! Pataupiet tās pūlim!

- Mans mīļais Vjennis, kuram gan citam es tās varētu taupīt? Iztēlē skaidri redzu, ka pēdējās pusstundas laikā ikviens Anakreona templis ir kļuvis par centrālo vietu pūlim, kas klausās iedvesmojošu priestera runu par šo tematu. Uz Anakreona nav neviena vīrieša vai sievietes, kas nezinātu par savas valdības zemisko, neprovocēto uzbrukumu viņu reliģijas centram. Bet šobrīd līdz pusnaktij ir palikušas tikai četras minūtes. Es jums ieteiktu doties uz balles zāli un vērot notikumus. Aiz durvīm stāv pieci sargi, tātad es būšu drošā uzraudzībā. - Viņš atspiedās pret krēsla atzveltni, ielēja sev vēl vienu glāzi Lokridas vīna un ar nesatricināmu vienaldzību pievērsa skatienu griestiem.

Vjenniss, neganti pārskaities, skriešus izmetās no istabas.

Izsmalcināto balles zāles publiku bija pārņēmis klusums, un līdz tronim stiepās plata, atbrīvota telpas josla. Lepolds tagad jau sēdēja tronī ar augstu paceltu galvu un sastingušu sejas izteiksmi, ar plaukstām aptvēris elkoņus. Milzīgo lustru gaisma bija kļuvusi blāva, un daudzkrāsainā gaisma no mazajām kodolspuldzēm, kas izraibināja velvētos griestus, iespaidīgi apspīdēja karalisko auru, kas augstu virs viņa galvas veidoja kvēlojošu kroni.

Vjenniss kāpnēs apstājās. Neviens viņu neredzēja; visu acis bija pievērstas tronim. Viņš sažņaudza dūres un palika stāvam uz vietas. Hardina viltības neizprovo-cēs viņu uz neapdomīgu rīcību!

Un tad tronis sakustējās. Bez skaņas tas pacēlās augšup un sāka slīdēt cauri zālei. Atrāvies no paaugstinājuma, tas lēni nolaidās lejup pa pakāpieniem un tad, līmeniski peldēdams piecus centimetrus virs grīdas, virzījās pretī lielajam, atvērtajam logam.

Atskanot dobjajām zvanu skaņām, kas vēstīja pusnakti, tronis loga priekšā apstājās - un karaļa aura nodzisa.

īsu sekundes simtdaļu karalis nekustīgi sastinga ar pārsteigumā sašķiebtu seju, kas bez auras izskatījās cilvēcīgi ikdienišķa, un nākamajā bridi tronis sagrīļojās un ar skarbu būkšķi nokrita uz grīdas. Visā pilī nodzisa gaisma.

Cauri spalgajiem trokšņiem un apjukumam atskanēja Vjennisa dārdošais rēciens: - Nesiet šurp lāpas! Nesiet lāpas!

Streipuļodams pa labi un pa kreisi cauri pūlim, viņš izlauza ceļu līdz durvīm. Pils ārpusē sargi bija pazuduši tumsā.

Nez kādā ceļā uz balles zāli tika atnestas lāpas - tās pašas lāpas, kas bija paredzētas krāšņajam lāpu gājienam pa pilsētu pēc karaļa kronēšanas.

Sargi drūzmējās cits pie cita, turēdami gaismekļus, kas kvēloja zilās, zaļās un sarkanās krāsās; dīvainā gaisma apspīdēja pārbiedētas, apjukušas sejas.

- Nekas nav noticis! - Vjenniss kliedza. - Palieciet savās vietās! Enerģija tūlīt atjaunosies!

Viņš pagriezās pret sardzes kapteini, kurš sastindzis stāvēja miera stājā. - Kas noticis, kapteini?

- Jūsu augstība, - uzrunātais nevilcinādamies atbildēja, - pilsētas iedzīvotāji ir aplenkuši pili.

- Ko viņi grib? - Vjenniss iešņācās.

- Viņus vada kāds priesteris. Noskaidrots, ka tas ir augstais priesteris Polijs Verisofs. Viņš pieprasa nekavējoties atbrīvot mēru Salvoru Hardinu un pārtraukt karu pret Fondu. - Ziņojums izskanēja bezkaislīgā amatpersonas balsī, taču kapteiņa acis nemierīgi šaudījās.

- Ja kāds no tiem salašņām mēģina iekļūt pa pils vārtiem, šaujiet taisni virsū! - Vjenniss ieaurojās. - Pagaidām nedariet vairs neko! Lai viņi izbļaustās! Rīt nokārtosim rēķinus.

Tagad lāpas jau bija izdalītas un svinību zāle atkal kļuvusi gaiša. Vjenniss aizsteidzās pie troņa, kas joprojām stāvēja loga priekšā, un uzvilka satriekto, nobālušo Lepoldu kājās.

- Nāc man līdzi! - Viņš pameta ašu skatienu logā. Pilsēta bija piķa melna. No lejas skanēja aizsmakuši, juceklīgi pūļa kliedzieni. Vienīgā gaisma mirdzēja labajā pusē, kur atradās Argolida templis. Vjenniss nikni nolamājās un aizvilka karali projām.

Visu piecu sargu pavadīts, viņš ieskrēja savās istabās. Lepolds sekoja viņam pa pēdām, bailēs iepletis acis un zaudējis valodu.

- Hardin, - Vjenniss aizsmakušā balsī izgrūda,

- jūs spēlējaties ar pārāk nesamērīgiem spēkiem!

Mērs nepievērsa runātājam uzmanību. Viņš rāmi sēdēja blakus noliktā kabatas kodolluktura pērļainajā gaismā, un viņa sejā rotājās mazliet ironisks smaids.

- Labrīt, jūsu majestāte! - viņš sacīja Lepoldam.

- Apsveicu jūs sakarā ar kronēšanu!

- Hardin! - Vjenniss iekliedzās vēlreiz. - Pavēliet saviem priesteriem atgriezties darbā!

Hardins vēsi paskatījās augšup. - Pavēliet viņiem pats, Vjennis, un tad redzēsim, kurš no mums spēlējas ar nesamērīgiem spēkiem. Pašlaik visā Anakreona karalistē negriežas neviens ritenis. Ārpus tempļiem nedeg neviena gaisma. Ārpus tempļiem nevienā caurulē netek ūdens. Planētas aukstajā daļā ārpus tempļiem nav nevienas siltuma kalorijas. Slimnīcas vairs neuzņem pacientus. Spēkstacijas ir apturētas. Visi kuģi stāv uz vietas. Ja jums tas nepatīk, Vjennis, tad pavēliet pats priesteriem atgriezties darbā! Es to nevēlos darīt.

- Visuma vārdā, Hardin, es to darīšu! Ja vajadzīga atklāta sadursme, lai tad tā notiek! Paskatīsimies, vai jūsu priesteri spēj stāties pretī armijai! Šovakar ikviens planētas templis pāries armijas uzraudzībā.

- Labi, bet kā jūs gatavojaties izdot pavēles? Uz planētas nestrādā neviena sakaru līnija. Jūs pārliecināsieties, ka nedarbojas ne viļņi, ne hiperviļņi. Patiesībā vienīgais sakaru līdzeklis, kas spēj darboties - protams, ārpus tempļiem -, ir televizors šajā istabā, un to es esmu noregulējis tikai uztveres režīmā.

Vjenniss veltīgi pūlējās atdabūt elpu, un Hardins turpināja: - Ja vēlaties, varat pavēlēt savai armijai ieņemt Argolida templi tepat netālu no pils un pēc tam izmantot tempļa ultraviļņu iekārtas, lai sazinātos ar citām planētas daļām. Bet, ja jūs to darīsiet, baidos, ka pūlis saraus armijas vīrus gabalos, un kas tad aizsargās šo pili, Vjennis? Un jūsu dzīvības, Vjennis?

- Mēs spējam noturēties, tu nolādētais velns! -Vjenniss skarbi izdvesa. - Vienu dienu mēs varam nogaidīt! Lai pūlis gaudo, lai viss stāv uz vietas, bet mēs noturēsimies! Un, kad pienāks ziņa, ka Fonds ir ieņemts, tavs dārgais pūlis apjēgs, kādi tukši māņi ir tava reliģija, pametīs tavus priesterus un vērsīsies pret viņiem! Es dodu tev laiku līdz rītdienas pusdienlaikam,

Hardin, jo tu spēj apturēt enerģiju uz Anakreona, bet tu nespēj apturēt manu floti! - Čerkstošajā balsi ieskanējās triumfs. - Mana flote ir ceļā, Hardin, un tās priekšgalā ir izcilais karakuģis, kuru tu pats pavēlēji izremontēt!

Hardina atbilde izskanēja nevērīgā mierā. - Jā, es pavēlēju to izremontēt, taču atbilstoši pats savam plānam. Sakiet, Vjennis, vai jūs kādreiz esat dzirdējis par hiperviļņu releju? Nē, es redzu, ka neesat. Labi, pēc pāris minūtēm jūs uzzināsiet, ko tas spēj izdarīt.

Viņam runājot, televizora ekrāns spoži iezibsnījās, un viņš izlaboja: - Nē, pēc pāris sekundēm. Apsēdieties, Vjennis, un klausieties!

7

Teo Aporats bija viens no visaugstākā līmeņa priesteriem uz Anakreona. Sava ievērojamā stāvokļa dēļ viņš bija norīkots par galveno priesteri un pavadoni uz flag-maņkuģa ar nosaukumu “Vjenniss”

Taču augstā kārta vai nozīmīgais stāvoklis nebija vienīgie iemesli. Viņš pazina kuģi. Viņš bija piedalījies tā remontēšanā un strādājis paša Fonda svēto vīru tiešā pakļautībā. Viņš bija labojis motorus pēc šo cilvēku norādījumiem. Viņš bija atjaunojis ekrānus, uzlabojis sakaru sistēmu, savedis kārtībā izcaurumoto korpusu, pastiprinājis šķērssijas. Viņam pat atļāva palīdzēt, kad Fonda gudrie vīri iemontēja kuģi tik svētu ierīci, kāda nekad nebija izmantota agrākajos kuģos, bet taupīta vienīgi šim izcilajam kosmosa kreiserim - hiperviļņu releju.

Nav jābrīnās, ka viņš jutās nelaimīgs, uzzinot, kādam mērķim paredzēts šis krāšņais kuģis. Viņam jau sākumā negribējās ticēt tam, ko sacījis Verisofs, - ka šo kuģi izmantos neaptverama ļaunuma labā un ka tā stobri tiks vērsti pret cildeno Fondu. Pret Fondu, kurā viņš jaunībā bija smēlies zināšanas un kurš bija visa svētuma pamats!

Taču tagad, pēc visa, ko bija sacījis admirālis, viņam vairs nebija iemesla šaubīties.

Kā gan dievu svētītais karalis varēja pieļaut tik nelietīgu rīcību? Bet varbūt vainīgais nemaz nebija karalis?

Ja nu to bija izplānojis nolādētais reģents Vjenniss un karalis par to pat nezināja? Un tieši šī Vjennisa dēls bija admirālis, kurš pirms piecām minūtēm viņam bija paziņojis:

- Gādājiet par savām dvēselēm un svētībām, priesteri! Par savu kuģi gādāšu es.

Aporats greizi pasmaidīja. Labi, viņš gādās par savām dvēselēm un svētībām - un ari par saviem lāstiem. Princis Lefkins drīz vien varēs gaudot.

Tagad viņš bija iegājis vispārējo sakaru telpā. Viņa akolīts gāja pa priekšu, un abi apsardzes viri nemēģināja viņus aizturēt. Galvenais priesteris, kam uzticēts būt par kuģa pavadoni, drīkstēja netraucēti ieiet ikvienā telpā.

- Aizveriet durvis! - Aporats pavēlēja un paskatījās uz hronometru. Līdz divpadsmitiem bija atlikušas vēl piecas minūtes. Laiks bija aprēķināts nevainojami.

Ar ātrām un ierastām kustībām viņš pārbīdīja nelielās sviras, kas atvēra visus sakarus, lai viņa balss un attēls sasniegtu ikvienu vietu divas jūdzes garajā kuģi.

- Uzmanību, karaliskā flagmaņkuģa “Vjenniss” karavīri! Runā jūsu priesteris un pavadonis! - Aporats zināja, ka viņa vārdi atbalsojas visā kuģī - no kodol-lielgabala vistālākajā aizmugurē līdz navigācijas kartēm priekšgalā.

- Jūsu kuģis ir ierauts svētuma apgānīšanā! - viņš iesaucās. - Jums nezinot, tas dodas uzdevumā, kurš ikvienu jūsu dvēseli no pirmās līdz pēdējai lems mūžīgam Visuma saltumam! Klausieties! Jūsu komandiera nodoms ir aizvadīt šo kuģi līdz Fondam un bombardēt šo cildeno svētuma avotu, lai pakļautu to viņa grēcīgajai gribai. Un šī ļaunā nodoma dēļ es Galaktikas Gara vārdā atceļu viņu no komandiera amata, jo komandierim nav vietas tur, kur ir iznīcināta Galaktikas Gara svētība! Pat dievišķais karalis nespēj pārvaldīt karalisti bez Galaktikas Gara piekrišanas!

Aporata balss skanēja arvien dobjāk, un akolīts klausījās viņā ar godpilnu bijību, bet abi karavīri ar augošām bailēm. - Un tāpēc, ka šis kuģis dodas tik velnišķā uzdevumā, tam vairs nav Gara svētības!

Viņš svinīgi pacēla rokas, un pie tūkstoš televizoriem kuģa dažādās vietās karavīri drebēdami raudzījās sava priestera un pavadoņa iespaidīgajā tēlā, kas turpināja runāt:

- Galaktikas Gara vārdā, viņa pravieša Hari Seldona vārdā un Fonda svēto vīru, viņa gribas nesēju vārdā, es nolādu šo kuģi! Lai televizori, kas ir šī kuģa acis, kļūst akli! Lai manipulatori, kas ir tā rokas, top nekustīgi! Lai kodollielgabali, kas ir tā dūres, zaudē savu spēku! Lai motori, kas ir tā sirds, pārstāj pukstēt! Lai sakarlī-dzekļi, kas ir tā balss, kļūst mēmi! Lai gaisa padeve, kas ir tā elpa, apraujas! Lai apgaismojums, kas ir tā dvēsele, pārtop tumsā! Galaktikas Gara vārdā es nolādu šo kuģi!

Un līdz ar viņa pēdējo vārdu, kas atskanēja tieši pusnaktī, kāda roka gaismas gadu attālumā, Argolida templī, ieslēdza ultraviļņu releju, kas zibenīgā ultraviļņu ātrumā atvēra citu releju uz flagmaņkuģa “Vjenniss”.

Un kuģa dzīvība izdzisa!

Jo zinātnes reliģijas galvenā īpašība ir tāda, ka tā reāli darbojas, un tādi lāsti, ko raidīja Aporats, patiešām ir nāvējoši.

Aporats redzēja, kā kuģi pārņem tumsa, un dzirdēja, kā apklust hiperatomisko motoru klusā, attālā dūkoņa. Gaviļu pārņemts, viņš izvilka no garā tērpa kabatas kodollukturi, kas piepildīja telpu ar pērļainu gaismu.

Viņš paskatījās lejup. Abi karavīri, kuri nekad nemēdza zaudēt drosmi, bija sakņupuši uz ceļiem un drebēja galējās nāves šausmās. - Glābiet mūsu dvēseles, jūsu svētība! Mēs esam nabaga viri, kas nezina savu vadoņu noziegumus! - viens no tiem šņukstēja.

- Sekojiet man! - Aporats bargi teica. - Jūsu dvēseles vēl nav pazudušas!

Kuģis bija pārvērties melnā haosā, no kura strāvoja plosošas, pārcilvēciskas bailes, piesātinot telpu kā kodīga smaka. Karavīri izmisīgi drūzmējās visur, kur garām gāja Aporats, slīdošā gaismas apļa pavadīts, un tiecās pieskarties viņa tērpa krokām, lūgdamies kripatu žēlsirdības.

Un viņa atbilde ikreiz skanēja: - Sekojiet man!

Princi Lefkinu viņš atrada taustāmies cauri virsnieku istabām un skaļiem lāstiem pieprasām gaismu. Admirāļa naidā degošās acis ieurbās galvenajā priesteri un pavadoni.

- Re, kur tu esi! - Zilās acis Lefkins bija mantojis no mātes, turpretī deguna izliekums un šķielējošais skatiens nepārprotami liecināja, ka viņš ir Vjennisa dēls. - Ko nozīmē tavas nodevīgās izdarības? Atdod kuģim enerģiju! Šeit es esmu komandieris!

- Vairs neesi, - Aporats drūmi atbildēja.

Lefkins satracināts raudzījās apkārt. - Ņemiet šo

viru ciet! Arestējiet viņu, citādi es jūs visus no pirmā līdz pēdējam iztriekšu kailus ārā, slūžu kamerā, zvēru pie Visuma! - Pēc īsa klusuma brīža viņš spalgi iekliedzās vēlreiz: - Tā ir jūsu admirāļa pavēle! Arestējiet viņu!

Tad, pilnīgi zaudējis galvu, viņš ieaurojās: - Vai tiešām jūs ļausiet šim klaunam, šim ērmam, sevi piemuļķot? Vai jūs bīstaties no reliģijas, kas sastāv no mākoņiem un mēness stariem? Šis virs ir krāpnieks, un Galaktikas Gars, par ko viņš runā, ir izdomāts viltus rēgs, lai...

Aporats viņu skarbi pārtrauca: - Ņemiet ciet zaimotāju! Klausoties viņā, jūs pakļaujat briesmām savas dvēseles!

Un nākamajā bridi dižciltīgais admirālis saguma zem daudzu karavīru roku ciešā tvēriena.

- Vediet viņu līdzi un sekojiet man!

Aporats pagriezās un kopā ar vīriem, kuri vilka Lefkinu, pa melnajiem, pārpildītajiem gaiteņiem atgriezās sakaru telpā. Tur viņš pavēlēja nostādīt bijušo komandieri pretī vienīgajam neizslēgtajam televizoram.

- Pavēli pārējai flotei mainīt kursu un sagatavoties atpakaļceļam uz Anakreonu!

Izspūrušais, asinīm notrieptais, piekautais un apdullušais Lefkins darīja, kā teikts.

- Un tagad mēs esam kontaktējušies ar Anakreonu pa hiperviļņa staru, - Aporats drūmi turpināja. - Runā, ko es tev teikšu!

Lefkins izdarīja noliedzošu kustību, un pūlis, kas drūzmējās telpā un tuvākajā gaiteni, draudīgi ierēcās.

- Runā! - Aporats atkārtoja. - Sāc: “Anakreoniešu flote...”

Un Lefkins sāka runāt.