Fonds

4.

- Izrāde! - drūmi izmeta Dižais Meistars. Ērti iegrozījies savās zvērādās, viņš ar vienu kalsno roku sažņaudza dzelzs rungu, ko izmantoja nūjas vietā.

- Un zelts, jūsu cienība.

- Un zelts, - Dižais Meistars nevērīgi atkārtoja.

Ponjecs nolika lādi zemē un atvēra vāku ar tik lielu

pašpaļāvību, kādu spēja sevī sakopot. Viņš jutās gluži viens vispārēja naida ielenkumā - apmēram tāpat, kā bija juties pirmajā gadā pēc iziešanas kosmosā. Bārdaino padomnieku pusaplis lūkojās viņam pretī ar nedraudzīgām sejas izteiksmēm. Viņu vidū bija Ferls, kalsnsejainais favorīts, kas sēdēja blakus Dižajam Meistaram, sastindzis salti naidīgā pozā. Ponjecs bija ticies ar viņu jau agrāk un tūlīt novērtēja viņu par galveno ienaidnieku - līdz ar to ari par galveno upuri.

Ārpus zāles stāvēja neliela armija, gaidīdama turpmākos notikumus. Ponjecs bija sekmīgi nošķirts no sava kuģa, un viņa vienīgais ierocis bija piekukuļošanas mēģinājums; Gorovs joprojām bija gūsteknis.

Izdarījis pēdējos pielāgojumus lempīgajam meis-tarojumam, kas bija prasījis viņam nedēļu saspringtu pūliņu, viņš klusībā vēlreiz noskaitīja lūgšanu, kaut ar svinu klātais kvarcs izturētu pārbaudi.

- Kas tas ir? - Dižais Meistars noprasīja.

- Tā ir neliela ierīce, - Ponjecs atbildēja, pakāpdamies atpakaļ, - kuru esmu konstruējis es pats.

- Tik daudz ir skaidrs, bet ne jau tāda informācija man ir vajadzīga. Vai tas ir viens no jūsu pasaules melnās maģijas nolādētajiem rīkiem?

- Dziļākā būtībā tas ir saistīts ar kodolenerģiju, -Ponjecs atzinās, - bet nevienam no jums nav tam jāpieskaras vai jādarbojas ar to jebkādā citādā veidā. Šī ierīce ir paredzēta vienīgi manām vajadzībām, un, ja tajā iemiesots ļaunums, tad es ņemu to tikai uz sevi.

Dižais Meistars bija draudošā žestā pacēlis savu nūju pret minēto aparātu, un viņa lūpas ātri un klusi kustējās šķīstošā lūgsnā. Kalsnsejainais padomnieks viņa labajā pusē pieliecās valdniekam tuvāk, un viņa izspūrušās sarkanās ūsas tuvojās Dižā Meistara ausij. Senatnīgais askonietis ērcīgi atvirzījās tālāk.

- Un kāds jūsu ļaunuma instrumentam ir sakars ar zeltu, kas varētu glābt jūsu tautieša dzīvību?

- Ar šo ierīci es varu pārvērst jūsu izlietotās dzelzs paliekas augstākās kvalitātes zeltā, - Ponjecs atbildēja, un viņa plauksta saudzīgi nolaidās uz galvenā korpusa, glāstoši skarot tā cietos, ieapaļos sānus. - ŠI ir vienīgā cilvēkam pazīstamā ierīce, kas spēj iedarboties uz dzelzi - to pašu neglīto dzelzi, jūsu cienība, kas balsta jūsu sēdekli un šīs ēkas sienas, - un pārvērst to mirdzošā, blīvā, dzeltenā zeltā.

Ponjecs juta, ka priekšnesums ir visai neveiksmīgs. Viņa ierastā tirgošanās valoda parasti bija tekoša, viegla un ticama, taču šoreiz tā steberēja kā ļodzīgs vezums. Tomēr Dižo Meistaru interesēja nevis priekšnesums, bet saturs.

- Ak tā? Transmutācija? Ar tādām spējām daži nejēgas ir plātījušies jau agrāk. Un bargi samaksājuši par savām uzbāzīgajām ķecerībām.

- Vai viņiem tas izdevās?

- Nē. - Dižā Meistara seja pauda saltu uzjautrinājumu. - Veiksmīga zelta radīšana būtu noziegums, kuram ir attiecīgas sekas. Bet, ja mēģinājums ir neveiksmīgs, tad jāmaksā ar savu galvu. Nu sakiet, ko jūs varat izdarīt ar manu zizli? - Viņš iesita ar nūju pie grīdu.

- Jūsu cienība, es lūdzu piedošanu! Mana ierīce ir mazs modelis, ko esmu pagatavojis es pats, bet jūsu zizlis ir pārāk garš.

Dižā Meistara mazo, zibošo acu skatiens pārslīdēja istabai un apstājās. - Randel, dod šurp savas sprādzes! Nebaidies, cilvēk, ja vajadzēs, dabūsi atpakaļ divreiz vairāk.

Sprādzes no rokas rokā atceļoja pa ierindu līdz valdniekam. Dižais Meistars tās domīgi pasvārstīja plaukstās.

- Še! - viņš teica un nosvieda sprādzes uz grīdas.

Ponjecs tās pacēla. Ar spēcīgu rāvienu viņš atvēra

cilindru un piepūlē samiedza acis, uzmanīgi novietodams sprādzes uz anoda ekrāna. Vēlāk tas būs vieglāk izdarāms, bet pirmajā reizē nedrīkstēja kļūdīties.

Pašgatavotais transmutators desmit minūtes neganti krakstēja, un gaisā izplatījās viegla ozona smarža. Askonieši murminādami atkāpās atpakaļ, un Ferls atkal kaut ko satraukti iečukstēja valdniekam ausī. Dižā Meistara sejas izteiksme bija nesatricināma. Viņš nepakustējās.

Un sprādzes bija no zelta.

Ponjecs tās pasniedza Dižajam Meistaram, nomurminādams: - Jūsu cienība! - bet vecais virs, brīdi vilcinājies, ar rokas mājienu tās atraidīja. Viņa skatiens pievērsās transmutatoram.

- Kungi, tas ir tīrs zelts! - Ponjecs steidzās paskaidrot. - Viscaur tīrs zelts. Tā iespējams apstrādāt jebkuru dzelzi. Netraucēs ne rūsa, ne mērens cita metāla piejaukums...

Taču Ponjecs runāja tikai tādēļ, lai aizpildītu tukšumu. Sprādzes gulēja viņa izstieptajā plaukstā, un visus argumentus viņa vietā izteica zelts.

Beidzot Dižais Meistars lēni izstiepa roku, un kalsn-sejainais Ferls sasparojās runāt atklāti. - Jūsu cienība, šis zelts nāk no saindēta avota.

Bet Ponjecs iebilda: - No dūņām var izaugt roze, jūsu cienība. Darījumos ar kaimiņiem jūs pērkat neticami daudzveidīgu materiālu klāstu, netaujājot, kur viņi tos dabūjuši: vai ar tradicionālām ierīcēm, kuras svētījuši jūsu cildenie priekšteči, vai ar nosodāmi ķecerīgiem paņēmieniem. Es jums nepiedāvāju ierīci. Es piedāvāju zeltu.

- Jūsu cienība, - sacīja Ferls, - jūs neesat atbildīgs par grēkiem, ko svešzemnieki izdara bez jūsu piekrišanas un zināšanas. Turpretī pieņemt šo dīvaino pseido-zeltu, kas grēcīgā ceļā tapis jūsu klātbūtnē un ar jūsu piekrišanu, nozīmē mest izaicinājumu mūsu svēto priekšteču dzīvajiem gariem.

- Bet zelts paliek zelts, - Dižais Meistars teica ar šaubām balsī. - Tas ir tikai apmaiņas līdzeklis, pret kuru barbars saņem notiesātu noziedznieku. Tu esi pārāk kritisks, Ferl. - Tomēr viņš atvilka roku atpakaļ.

- Jūsu vārdi liecina par patiesu viedumu, jūsu cienība, - sacīja Ponjecs. - Padomājiet vien: aizsūtot projām ķeceri, jūs neko saviem priekštečiem neatraujat, bet ar zeltu, ko saņemat pretī, jūs varat izgreznot viņu garu svētās mājvietas. Un pat tad, ja zelts tiešām glabātu ļaunumu, kaut gan tas diez vai iespējams, šis ļaunums neapšaubāmi izgaistu, līdzko metālu atvēlētu tik cildeniem mērķiem.

- Hm, pie mana vectēva kauliem! - Dižais Meistars neparastā dedzībā iesaucās. Pavērtās lūpas izdvesa spalgu smiekliņu. - Ferl, ko tu saki par šo jauno cilvēku? Viņa apgalvojums ir pārliecinošs. Tikpat pārliecinošs kā manu priekšteču novēlējumi.

- Tā varētu domāt, - Ferls drūmi atbildēja. - Ja vien neizrādīsies, ka šī pārliecība ir Ļaunā Gara ierocis.

- Man ir vēl labāks ierosinājums, - Ponjecs piepeši ieteicās. - Paturiet šo zeltu ķīlā! Nolieciet to kā ziedojumu uz savu priekšteču altāriem un aizturiet mani trīsdesmit dienas šeit! Ja šajā laikā neparādīsies nekādas nevēlamas pazīmes un nenotiks nekādas nelaimes, tas būs drošs apliecinājums, ka gari šo ziedojumu ir pieņēmuši. Ko gan vēl labāku es varētu piedāvāt?

Un, kad Dižais Meistars piecēlās kājās, raudzīdamies pēc varbūtējas pretestības, starp Padomes vīriem nebija neviena, kas nedotu piekrišanas zīmi. Pat Ferls, košļādams izspūrušo ūsu galu, īsi pamāja ar galvu.

Ponjecs pasmaidīja un domās uzslavēja reliģiskās izglītības lietderību.

5

Aizritēja vēl viena nedēļa, pirms viņam ļāva satikties ar Ferlu. Ponjecs jutās sasprindzis, taču bija jau pieradis pie fiziskās bezpalīdzības sajūtas. Viņš bija izgājis ārpus pilsētas robežām sardzes uzraudzībā. Viņš uzturējās Ferla ārpilsētas villā sardzes uzraudzībā. Atlika vienīgi ar to samierināties un nemest pār plecu bažīgus skatienus.

Ārpus Vecajo loka Ferls izskatījās slaidāks un jaunāks. Ikdienas apģērbā viņam vispār nebija nekādas līdzības ar Vecajiem.

- Jūs esat dīvains cilvēks, - viņš strupi teica. Cieši izvietoto acu skatiens manīgi skraidīja apkārt. - Visas šis nedēļas laikā un jo sevišķi pēdējo pāris stundu laikā jūs to vien darāt kā liekat saprast, ka man ir vajadzīgs zelts. Tās šķiet veltīgas pūles, jo kuram gan tas nav vajadzīgs? Kāpēc jūs neejat soli tālāk?

- Runa nav tikai par zeltu, - Ponjecs apdomīgi atbildēja. - Ne jau tikai par zeltu. Ne jau tikai par dažām monētām. Drīzāk par visu to, kas slēpjas aiz zelta.

- Bet kas tad var slēpties aiz zelta? - Ferls ar greizu smaidu noprasīja. - Šis, domājams, nav ievads vēl kādam neveiklam demonstrējumam?

- Neveiklam? - Ponjecs pārjautāja, saraucis pieri.

- Nu, protams! - Ferls ar zodu viegli paberzēja kopā saliktās plaukstas. - Es jūs nekritizēju. Man ir

skaidrs, ka šī neveiklība bija apzināta. Es būtu varējis brīdināt par to viņa cienību, ja vien būtu izpratis jūsu motīvu. Ja es būtu bijis jūsu vietā, tad noteikti būtu radījis zeltu jau uz kuģa un piedāvājis tikai to. Tā izrāde, ko jūs mums sarīkojāt, un nelabvēlība, ko izraisījāt, bija gluži lieka.

- Taisnība, - Ponjecs piekrita. - Bet, tā kā es biju pats savā vietā, tad nolēmu pieciest nelabvēlību, lai piesaistītu jūsu uzmanību.

- Tāpēc vien? Tik vienkārši? - Ferls necentās slēpt nicinošu uzjautrinājumu. - Un droši vien ierosinājāt šo trīsdesmit dienu pārbaudes periodu, lai ar ilgāku laikposmu piešķirtu savai atrakcijai lielāku nopietnību! Bet ja nu izrādīsies, ka jūsu zelts nav šķīsts?

Ponjecs atļāvās atbildēt ar melna humora piedevu. - Tad, kad nešķīstības spriedums atkarīgs no tiem, kuri ir sevišķi ieinteresēti, lai tas izrādītos šķists?

Ferls pacēla skatienu un piemiegtām acīm lūkojās tirgotāja sejā. Viņš izskatījās vienlaikus izbrīnījies un apmierināts.

- Prātīgi sacīts! Tagad pasakiet, kāpēc jūs gribējāt piesaistīt manu uzmanību!

- Labprāt jums to pateikšu. Neilgajā laikā, ko esmu šeit pavadījis, esmu ielāgojis noderīgus faktus, kuri ir saistīti ar jums un izraisa manu interesi. Piemēram, jūs esat jauns - ļoti jauns Vecajo padomes locekļa amatam, turklāt esat cēlies no samērā jaunas ģimenes.

- Jūs gribat kritizēt manu ģimeni?

- Nebūt ne. Jūsu priekšteči ir ievērojami un svēti, un neviens to nemēģinās noliegt. Tomēr daži runā, ka jūs neesot piederīgs nevienam no Pieciem Klaniem.

Ferls izslējās taisni. - Ar visu cieņu pret tiem, ko tas skar, - viņš teica, necenzdamies maskēt indīgo toni, -varu sacīt, ka Pieciem Klaniem ir vārgi gurni un šķidras asinis! Šodienas dzīvajā pasaulē Klanu piederīgo nav vairāk par piecdesmit!

- Tomēr daži ir pārliecināti, ka tauta nevēlētos redzēt Dižā Meistara tronī nevienu, kurš nav piederīgs Klaniem. Un tik jauns un tālu ticis Dižā Meistara favorīts varētu izpelnīties spēcīgus ienaidniekus valsts ievērojamāko cilvēku vidū... tā vismaz runā. Viņa cienība noveco, un pēc nāves viņa aizsardzība vairs nebūs spēkā, un tas, kurš turpmāk tulkos Gara vārdus, nenoliedzami būs jūsu ienaidnieks.

Ferla skatiens bija satumsis. - Būdams svešzemnieks, jūs dzirdat pārāk daudz! Tādas ausis pienāktos nogriezt.

- To varat izlemt vēlāk.

- Ļaujiet man minēt! - Ferls nepacietīgi sagrozījās krēslā. - Jūs gribat piedāvāt man varu un bagātību to ļauno aparātu izskatā, kurus vedat savā kuģī. Vai tā?

- Pieņemsim, ka tā. Kādi būtu jūsu iebildumi? Vai vienīgi jūsu uzskati par labo un ļauno?

Ferls papurināja galvu. - Nebūt ne! Redziet, mans svešzemniek, jūsu barbariskās agnostiķa domas par mums ir tādas, kādas tās ir, taču es neesmu padevīgs mūsu mitoloģijas vergs, kaut gan tāds iespaids varētu rasties. Es esmu skolots un, cerams, gana gaišs cilvēks, ser. Mūsu reliģiskās paražas savā dziļākajā būtībā un drīzāk ritualizētā nekā ētiskā nozīmē ir domātas masām.

- Tātad kādi ir jūsu iebildumi? - Ponjecs rāmi, bet uzstājīgi atkārtoja.

- Tieši tādi, kā teicu. Masas! Es varu gribēt tirgoties ar jums, taču jūsu aparāti ir jālieto tā, lai tie nestu vispārēju labumu. Kā es varētu kļūt bagāts, ja man vajadzētu lietot jūsu... ko īsti jūs tirgojat? ...nu, piemēram, skuvekli, absolūtā un baiļpilnā slepenībā? Pat tad, ja es varētu vieglāk un gludāk noskūt sev zodu, kā tas man palīdzētu tikt pie bagātības? Un kā es varētu izvairīties no nāvessoda gāzes kamerā vai no pūļa atriebības, ja mani kaut vienreiz pieķertu to darām?

Ponjecs paraustīja plecus. - Jums taisnība. Es varētu sacīt, ka to iespējams novērst, izglītojot savus ļaudis un pārliecinot viņus par kodolenerģijas lietderību gan pašu ērtības labad, gan jūsu būtiskas peļņas dēļ. Nemēģināšu noliegt, ka tas prasītu milzīgu darbu, taču ieguvums būtu vēl milzīgāks. Tomēr šobrīd tā ir jūsu rūpē, nevis manējā. Jo es nepiedāvāju ne bārdas nazi, ne kabatnazi, ne mehānisku atkritumu smalcinātāju.

- Un ko jūs piedāvājat?

- Zeltu. Tiešā veidā. Jūs varat dabūt ierīci, kuru es nodemonstrēju pagājušajā nedēļā.

Tagad Ferls saspringa, un āda uz viņa pieres sāka nekontrolēti raustīties. - Transmutatoru?

- Tieši tā. Jūsu zelta krājumi kļūtu līdzvērtīgi jūsu dzelzs krājumiem. Manuprāt, tas ir pietiekami, lai apmierinātu jebkādas vajadzības. Pietiekami, lai kļūtu par Dižo Meistaru par spīti jūsu jaunajiem gadiem un jūsu ienaidniekiem. Un šis līdzeklis ir absolūti drošs.

- Kādā ziņā?

- Tādā, ka to var lietot pilnīgā slepenībā, tādā pašā slepenībā, par kādu jūs nupat runājāt sakarā ar kodol-ierīcēm. Jūs varat noglabāt transmutatoru sava attālākā īpašuma stiprākā cietokšņa dziļākajā pagrabā, un tas nesis jums tūlītēju bagātību. Jūs pērkat zeltu, nevis ierīci, un šis zelts neuzrāda nekādas pazīmes par savu izcelsmi, jo to nav iespējams atšķirt no dabiskajiem izrakteņiem.

- Un kurš darbinātu šo ierīci?

- Jūs pats. Vajadzīgas tikai piecas minūtes, lai to iemācītos. Esmu gatavs to uzstādīt, līdzko jūs vēlēsieties.

- Un ko jūs prasāt pretī?

- Teiksim tā, - Ponjeca balsī ieskanējās piesardzīgi toņi, - es gribu saņemt atbilstošu samaksu. Nodrošinātu dzīvi. Tā kā šī ir ļoti vērtīga ierīce, tad, sacīsim, kaļamās dzelzs daudzumu, kas līdzvērtīgs vienai kubik-pēdai zelta.

Ferls iesmējās, un Ponjeca seja pietvīka. - Atļaušos atgādināt, ser, - viņš salti piebilda, - ka jūs to varat atpelnīt divu stundu laikā.

- Jā gan, un pēc stundas jūs varbūt būsiet projām, un mana ierīce pēkšņi izrādīsies nelietojama. Man vajadzīga garantija!

- Es dodu jums savu vārdu.

- Izcils nodrošinājums! - Ferls izsmejoši paklanījās. - Tomēr jūsu klātbūtne būtu vēl drošāka garantija. Dodu jums savu vārdu, ka samaksāšu vienu nedēļu pēc piegādes, ja ierīce joprojām būs darba kārtībā.

- Tas nav iespējams.

- Nav iespējams? Tagad, kad esat jau droši nopelnījis sev nāves spriedumu ar to vien, ka piedāvājāties man kaut ko pārdot? Otra iespēja jums ir vienīgi gāzes kamera, ko es apsolu jau rītdien!

Ponjeca seja palika neizteiksmīga, tomēr acis tikko jaušami iezibējās. - Jūs netaisni izmantojat savas priekšrocības, - viņš teica. - Vai jūs varētu vismaz apliecināt savu solījumu rakstveidā?

- Un līdz ar to pats riskēt ar nāvessoda iespēju? Nu nē, ser! - Ferla sejā parādījās plats gandarījuma smaids. - Nē, ser! Tikai viens no mums ir muļķis.

- Tādā gadījumā man atliek tikai piekrist, - tirgotājs klusi noteica.