Fonds

4.

Korella bija vēsturē itin bieži sastopama parādība: republika, kuras valdniekam ir pilnīgi visas absolūta monarha īpašības, izņemot vienīgi oficiālo titulu. Tāpēc uz šīs planētas valdīja visparastākais despotisms, ko neierobežoja pat tās divas pieticīgās ietekmes, kuras pastāv likumīgās monarhijās un kuras mēdz dēvēt par karalisko godu un galma etiķeti.

Materiālā ziņā šīs pasaules labklājības līmenis bija zems. Galaktikas Impērijas laiki bija pagājuši, un par tiem liecināja vairs tikai mēmi pieminekļi un sagruvušas ēkas. Fonda laiki vēl nebija pienākuši - un Korel-las valdnieks Komdors Aspers Argo, kas bija noteicis stingru tirgotāju kontroli un vēl stingrāku misionāru aizliegumu, bija dzelžaini apņēmies, ka tie nekad arī nepienāks.

Pati kosmososta bija nolaista un panīkusi, un to neizbēgami izjuta arī “Tālās Zvaigznes” komanda. Nožēlojamie angāri vēdīja nožēlojamu gaisotni, un Džaims Tvers īdzīgi dīdījās, īsinādams laiku ar pasjansa spēli.

- Laba vieta tirdzniecībai, - sacīja Mallovs. Viņš rāmi lūkojās ārā pa kuģa logu. Pagaidām par Korellu neko daudz vairāk nevarēja pateikt. Šurpceļš bija pagājis bez piedzīvojumiem. Korelliešu eskadra, kas bija

izlidojusi pretī, lai pārtvertu “Tālo Zvaigzni”, bija vārga un niecīga senā triumfa atblāzma, un tās kuģi izskatījās neveikli un nobružāti.

- Laba vieta tirdzniecībai, - Mallovs atkārtoja. - Šo varētu saukt par neskartu teritoriju.

Džaims Tvers nepacietīgi pacēla galvu un pagrūda kārtis malā. - Pie velna, ko īsti tu domā darīt, Mallov? Komanda kurn, virsnieki raizējas, un es esmu pilnīgā neziņā...

- Neziņā? Par ko?

- Par mūsu stāvokli. Un par tevi. Ko mēs darām?

- Gaidām.

Vecais tirgotājs pietvīka un nicīgi nošņaukājās. - Tu esi pagalam neapdomīgs, Mallov! - viņš norūca. - Ap lidlauku stāv sardze, un virs galvas lido kuģi. Ja nu tie grasās ietriekt mūs zemē?

- Viņu rīcībā ir bijusi nedēļa.

- Varbūt viņi gaida pastiprinājumu. - Tvēra skatiens bija ass un skarbs.

Mallovs strauji apsēdās viņam blakus. - Jā, par to es esmu domājis. Redzi, tas mums uzdod āķīgu mīklu. Pirmkārt, mēs nokļuvām šeit bez sarežģījumiem. Tas tomēr neko var nenozīmēt, jo pagājušajā gadā bez vēsts pazuda tikai trīs kuģi no vairāk nekā trijiem simtiem. Proporcija ir zema. Bet tas var nozīmēt arī to, ka viņiem tikai neliela daļa kuģu ir apgādāti ar kodolenerģiju un viņi neriskē bez vajadzības to atklāt, kamēr tādu kuģu skaits nav pieaudzis. Tomēr tas var nozīmēt arī to, ka viņiem vispār nav kodolenerģijas. Vai varbūt ir, un viņi to slēpj, baidīdamies, ka mēs kaut ko zinām. Viena lieta ir terorizēt klejojošus, vāji apbruņotus tirgotāju kuģus.

Cita lieta ir dzīt jokus ar akreditētu Fonda sūtni, jo viņa klātbūtne jau pati par sevi var nozīmēt, ka Fondam ir radušās aizdomas. Saliec to kopā ar...

- Diezgan, Mallov, diezgan! - Tvers pacēla abas rokas. - Galva sāk griezties no tavas runāšanas. Uz ko tu stūrē? Visu to vidusdaļu vari izlaist.

- Tev ir jāsaprot vidusdaļa, citādi tu nesapratīsi neko, Tver. Mēs visi gaidām. Viņi nezina, kas man šeit darāms, un es nezinu, kas viņiem aiz ādas. Tomēr manas pozīcijas ir vājākas, jo es esmu viens, bet viņi ir vesela pasaule - turklāt, iespējams, ar kodolenerģiju. Es nevaru atļauties būt vēl vājāks. Protams, tas ir bīstami. Protams, mūs var ietriekt zemē. Bet to mēs zinājām jau pašā sākumā. Ko vēl mēs varam darīt?

- Es nezinu... Bet pagaidi, kas tas?

Mallovs iecietīgi paskatījās turp un ieslēdza uztvērēju. Viziplatē izgaismojās sardzes seržanta raupjā seja.

- Runājiet, seržant!

- Atvainojiet, ser! - seržants teica. - Vīri ir ielaiduši kuģī Fonda misionāru.

- Ko? - Mallova seja nobālēja.

- Misionāru, ser. Viņam nepieciešama hospitalizācija, ser...

- Pēc šī gājiena tā būs vajadzīga ne tikai viņam, seržant. Pavēliet visiem būt kaujas gatavībā!

Kuģa komandtelpa bija gandrīz tukša. Piecas minūtes pēc pavēles saņemšanas pat ārpusmaiņas vīri jau stāvēja pie ieročiem. Tieši ātrums bija Perifērijas starpzvaigžņu telpas nekontrolēto reģionu lielā priekšrocība, un tieši ātruma ziņā ikviena meistartirgoņa apkalpe bija nepārspējama.

Mallovs lēni iegāja telpā un nopētīja misionāru no galvas līdz kājām un atpakaļ. Tad viņa skatiens pārslīdēja pie leitnanta Tintera, kas neveikli sagrozījās, un pie sardzes seržanta Demena neizteiksmīgās sejas un plecīgā stāva tam blakus.

Meistartirgonis pagriezās pret Tveru un pēc dziļdomīgas pauzes teica: - Nu tad bez lieka trokšņa sapulcini te visus virsniekus, Tver, izņemot koordinatorus un trajektoristus! Pārējiem jāpaliek kaujas pozīcijās līdz turpmākiem rīkojumiem!

Nākamajās piecās minūtēs Mallovs ar kāju atgrūda vaļā tualešu durvis, paraudzījās aiz bāra letes un aizrāva aizkarus priekšā masīvajiem logiem. Uz īsu bridi viņš izgāja no istabas un drīz atgriezās, izklaidīgi dungodams.

Telpā cits pēc cita ienāca apkalpes viri. Viņiem sekoja Tvers un klusi aizvēra durvis.

Mallovs rāmi jautāja: - Pirmkārt, kurš ielaida šo cilvēku bez mana rīkojuma?

Sardzes seržants paspēra soli uz priekšu. Visu skatieni nemierīgi šaudījās. - Piedodiet, ser! Tas nebija neviens konkrēts cilvēks. Notika tāda kā savstarpēja vienošanās. Viņš tomēr, tā sakot, ir viens no mūsējiem, un šie te svešzemnieki...

Mallovs viņu strupi pārtrauca: - Es cienu jūsu jūtas, seržant, un varu tās saprast. Vai šie viri bija jūsu padotībā?

- Jā, ser.

- Kad šis incidents būs beidzies, viņi uz vienu nedēļu tiks ieslēgti individuālajās telpās. Jūs uz tādu pašu laiku esat atcelts no jebkādiem vadošiem pienākumiem. Vai skaidrs?

Seržanta sejā nepakustējās neviens vaibsts, bet pleci tikko jaušami saguma. Viņš noskaldīja: - Jā, ser!

- Varat iet! Atgriezieties savā posteni!

Durvis aizvērās, un telpu pāršalca satrauktas čalas.

Tām cauri atskanēja Tvēra balss. - Kāpēc viņi jāsoda, Mallov? Tu taču zini, ka šie korellieši nogalina sagūstītos misionārus.

- Ar manām pavēlēm nesaskaņota rīcība ir sodāma pati par sevi, vienalga, kādi iemesli runātu tai par labu! Neviens nedrīkstēja atstāt kuģi vai ienākt tajā bez atļaujas.

Leitnants Tinters dumpīgi norūca: - Septiņas dienas bezdarbībā! Tādā veidā nevar saglabāt disciplīnu.

- Es varu, - Mallovs ledaini atbildēja. - Ideālos apstākļos disciplīnai nav nekādas vērtības. Vai nu tā jāsaglabā nāves draudos, vai ari tai nav nozīmes. Kur ir tas misionārs? Vediet šurp pie manis!

Tirgotājs apsēdās, un viri saudzīgi pieveda pie viņa koši sarkanā apmetni tērpto stāvu.

- Kā jūs sauc, sludinātāj?

- Ko? - Uzrunātais pavērsās pret Mallovu, pagriezdamies ar visu sarkani tērpto stāvu reizē, it kā tas būtu sastindzis vienlaidu tēls. Viņa acis bija plati ieplestas un nekustīgas, un vienā sejas pusē pletās liels zilums. Līdz šim viņš nebija izteicis ne vārda un, kā Mallovam šķita, visu iepriekšējo norišu laikā nebija ari pakustējies.

- Jūsu vārds, cienītais?

Misionārs negaidot drudžaini atdzīvojās. Viņa rokas izpletās itin kā skāvienā. - Mans dēls... mani bērni! Lai jūs vienmēr sargā Galaktikas Gara gādīgās rokas!

Tvers ar bažīgu izteiksmi sejā panācās uz priekšu un piesmakušā balsī teica: - Tas cilvēks ir slims. Viņš ir jāapgulda. Lai kāds viņu aizved apguldīt, Mallov, un parūpējas par viņu! Viņam ir nopietni ievainojumi.

Mallova spēcīgā roka atstūma viņu malā. - Nejaucies, Tver, citādi es izraidīšu tevi no istabas! Kāds ir jūsu vārds, cienītais?

Misionārs spēji sakļāva plaukstas kā lūgšanā. - Tā kā jūs esat skoloti cilvēki, glābiet mani no mežoņiem! -Vārdi saraustīti vēlās viņam pār lūpām. - Glābiet mani no barbariem un tumsoņiem, kuri mani vajā un grib aptraipīt Galaktikas Garu ar saviem noziegumiem! Es esmu Džords Parma no Anakreona pasaulēm. Esmu skolojies Fondā, pašā dižajā Fondā, mani bērni! Esmu Gara priesteris, kas mācījies visas netveramās mīklas un ieradies šeit, kurp mani aicināja iekšējā balss. - Viņš cīnījās pēc elpas. - Esmu cietis no tumsonīgu pagānu rokām. Jūs esat Gara Bērni, un šī Gara vārdā es lūdzu: pasargājiet mani no viņiem!

Sarunu pārtrauca ārkārtas signālierīces metāliskais troksnis, un telpā ielauzās balss:

- Redzamas ienaidnieka vienības! Vajadzīgi norādījumi!

Visu acis automātiski pievērsās balss avotam.

Mallovs sulīgi nolamājās. Viņš nospieda atbildes slēdzi un atkliedza: - Saglabāt modrību! Tas ir viss! -Un tūlīt atvienoja reversu.

Aizgājis līdz biezajiem aizkariem, kas pēc īsas kustības aizslīdēja sānis, viņš drūmi palūkojās ārā.

Ienaidnieka vienības! Vairāki tūkstoši neorganizētu korelliešu indivīdu, kas saplūduši neorganizētā pūlī! Haotiskais bars viļņiem vēlās šurp, aplencot kuģi no visām pusēm, un priekšējās rindas saltā, skarbā magnēzija zibšņu gaismā virzījās arvien tuvāk.

- Tinter! - Tirgotājs nepagriezās atpakaļ, bet viņa skausts bija tumši pietvīcis. - Iedarbini ārējo skaļruni un noskaidro, ko viņi grib! Pajautā, vai viņiem līdzi ir likuma pārstāvis! Neizsaki nekādus solījumus un nekādus draudus, citādi es tevi nogalināšu!

Tinters pagriezās un izgāja no istabas.

Mallovs juta plecam uzgulstam skarbu plaukstu un atgrūda to sānis. Tas bija Tvers. Viņa balss kā nikns šņāciens iešalca Mallovam ausi. - Tev jāpatur šis cilvēks šeit, Mallov! Citādi saglabāt cieņu un godu nav iespējams. Viņš ir Fonda pārstāvis, un galu galā... viņš tomēr ir priesteris! Tur tie mežoņi ārpusē... Vai tu mani dzirdi?

- Es tevi dzirdu, Tver. - Mallova balss skanēja skaidri un noteikti. - Man šeit ir svarīgāki uzdevumi par misionāru sargāšanu. Es darīšu, ko uzskatīšu par vajadzīgu, un, zvēru pie Seldona un visas Galaktikas, ja tu mēģināsi mani kavēt, es izsmērēšu tevi gar sienu! Nestājies man ceļā, Tver, ja gribi palikt dzīvs!

Pagriezis Tveram muguru, viņš enerģiskiem soļiem aizgāja pie misionāra. - Klausieties, sludinātāj Parma! Vai jūs nezinājāt, ka saskaņā ar Konvenciju neviens Fonda misionārs nedrīkst ieiet Korellas teritorijā?

Misionārs drebēja no galvas līdz kājām. - Es varu iet tikai turp, kurp aicina Gars, mans dēls. Ja tumšie ļautiņi atsakās no gaismas, vai tas vēl vairāk neliecina, ka viņiem tā ir vajadzīga?

- Tas neattiecas uz lietu, cienītais. Jūs šeit atrodaties pretēji gan Korellas, gan Fonda likumiem. Man nav likumīgu tiesību jūs aizsargāt.

Misionārs atkal bija pacēlis rokas. Viņa sākotnējais apjukums bija zudis. Līdz telpai atplūda kuģa ārējo sakaru sistēmas spalgie, skarbie trokšņi un mazliet klusākas, daudzbalsīgas saniknotā pūļa klaigas. Misionāra acīs iedegās neprāta izmisums.

- Jūs viņus dzirdat? Kāpēc jūs runājat ar mani par likumiem - par likumiem, kurus rakstījuši cilvēki? Pastāv augstāks likums! Vai tas nebija Galaktikas Gars, kurš teica: “Tev nebūs dīki stāvēt malā, kad cieš tavs līdzcilvēks”? Un vai viņš neteica: “Kā tu izturēsies pret zemākiem un neaizsargātiem, tā citi izturēsies pret tevi”? Vai jums nav ieroču? Vai jums nav kuģa? Un vai aiz jums nestāv Fonds? Un pāri visam un vispirmām kārtām, vai pār Visumu nevalda Gars? - Viņš apklusa, lai ievilktu elpu.

Tajā brīdī apklusa sparīgā “Tālās Zvaigznes” ārējā balss un telpā raižpilnu seju atgriezās leitnants Tinters.

- Runā! - Mallovs strupi pavēlēja.

- Ser, viņi pieprasa izdot personu, vārdā Džords Parma.

- Un ja ne?

- Tika izteikti dažādi draudi, ser. Grūti bija saprast. Viņu ir ļoti daudz, un viņi šķiet gluži zaudējuši sajēgu. Viens apgalvo, ka pārvaldot šo apgabalu un viņam esot policijas pilnvaras, bet skaidri redzams, ka viņš runā pēc cita pavēles.»

- Pēc cita pavēles vai ne, - Mallovs paraustīja plecus, - bet viņš ir likuma pārstāvis. Pasaki viņiem: ja šis pārvaldnieks vai policists, vai kas viņš nebūtu, tuvosies kuģim viens, viņš varēs dabūt sludinātāju Džordu Parmu.

Piepeši Mallova rokā parādījās ierocis. Viņš piebilda: - Es nezinu, kas ir nepakļaušanās. Man nekad nav bijis ar to jāsastopas. Bet, ja kāds iedomāsies, ka var mani pamācīt, es viņu labprāt iepazīstināšu ar savu pretlīdzekli!

Ierocis lēni sakustējās un apstājās pie Tvēra. Vecais tirgotājs ar pūlēm savaldīja sašķiebto seju, nolaida rokas un atsvabināja dūrēs sažņaugtās plaukstas. Viņa nāsis strauji cilājās, elpai plūstot asiem, saraustītiem šņācieniem.

Tinters izgāja, un pēc piecām minūtēm no pūļa nošķīrās kalsns, mazs stāvs. Tas tuvojās kuģim lēni un stomīgi, acīmredzot baiļu un neziņas pārņemts. Divas reizes viņš pagriezās atpakaļ, un divas reizes daudzgalvainā monstra nepārprotamie, baisie draudi lika viņam turpināt ceļu.

- Labi! - Mallovs pamāja ar šaujamo, kas joprojām bija izvilkts no maksts. - Gran un Apšur, vediet šo viru ārā!

Misionārs spalgi iebrēcās. Viņš pacēla abas rokas, izstiepdams augšup stīvos pirkstus, un kuplās piedurknes noslīdēdamas atklāja tievas, dzīslotas rokas. Uzzibēja aša, īsa gaismas dzirksts, kas nākamajā bridi pazuda. Mallovs samirkšķināja acis un ar nicinošu seju vēlreiz pamāja ar ieroci.

Cīnīdamies pret divu viru tvērienu, misionārs skaļi kliedza: - Lai nolādēts nodevējs, kas atdod savu līdzcilvēku ļaunumam un nāvei! Lai kurlas top ausis, kas ir kurlas pret bezpalīdzīgā lūgumiem! Lai aklas top acis, kas ir aklas pret nevainību! Lai melna uz visiem laikiem top dvēsele, kas biedrojas ar melniem spēkiem...

Tvers cieši aizspieda ausis ar plaukstām.

Mallovs pavērsa ieroci lejup un paslēpa to makstī.

- Izklīstiet pa saviem posteņiem! - viņš mierīgi teica.

- Palieciet kaujas gatavībā sešas stundas pēc pūļa izklī-šanas. Pēc tam četrdesmit astoņas stundas dežurējiet uz maiņām! Tver, nāc man līdzi!

Viņi divatā iegāja Mallova privātajās telpās. Mallovs pamāja uz krēslu, un Tvers apsēdās. Viņa masīvais stāvs izskatījās sarucis.

Mallovs pārlaida viņam dzēlīgi nicinošu skatienu.

- Tver, es esmu vīlies! - viņš teica. Trīs gadi politikas laukā tev laikam ir laupījuši tirgotāja iemaņas. Atceries: es varu būt demokrāts tur, Fondā, bet vadīt manu kuģi tā, kā es gribu to vadīt, iespējams vienīgi ar tirāniju. Līdz šim man nekad nebija vajadzējis vērst ieroci pret saviem vīriem, un man nebūtu vajadzējis to darīt arī šoreiz, ja tu nebūtu izlēcis no rāmjiem. Tu neieņem oficiālu amatu, Tver, bet atrodies šeit pēc mana aicinājuma, un es tev izrādīšu visu cieņu un laipnību - bet tikai privātos apstākļos. Turpmāk manu virsnieku un ierindnieku klātbūtnē tu mani uzrunāsi “ser”, nevis “Mallov”. Un, kad es izteikšu pavēli, tu skriesi to izpildīt ātrāk nekā trešās šķiras rekrūtis, vai arī es vēl jo ātrāk likšu saslēgt tevi dzelžos un ieslodzīt lejas kamerā. Vai saprati?

Partijas vadonis krampjaini norija siekalas. - Es atvainojos, - viņš negribīgi izdabūja.

- Pieņemts! Vai dosi roku?

Tvēra ļenganie pirksti pazuda Mallova milzīgajā plaukstā. Tvers teica: - Mani vadīja labi nodomi. Grūti ir atdot cilvēku linča tiesai. Tas drebelīgais pārvaldnieks vai kā viņu sauc, to vīru neglābs. Tā ir slepkavība.

- Tur es nevaru palīdzēt. Atklāti runājot, šim starpgadījumam bija nelāga smaka. Vai tu to pamanīji?

- Ko pamanīju?

- Šī kosmososta atrodas tālā, nomaļā kaktā. Un pēkšņi te uzrodas izbēdzis misionārs. No kurienes? Viņš nāk tieši šurp. Sagadīšanās? Sapulcējas milzīgs pūlis. No kurienes? Tuvākā pilsēta vai pilsētiņa, ko par tādu var saukt, noteikti atrodas vismaz simt jūdžu attālumā. Bet viņi te saskrien pusstundas laikā. Kā tas varēja notikt?

- Kā tas varēja notikt? - atbalsoja Tvers.

- Nav izslēgts, ka misionāru atveda šurp un palaida vaļā ēsmai. Mūsu draugs sludinātājs Parma izskatījās ļoti apjucis. Šķiet, viņš nevienā brīdī nebija pie īsti skaidras saprašanas.

- Cietsirdīga apiešanās... - Tvers drūmi nomurmināja.

- Varbūt! Un varbūt iecere bija panākt, lai mēs izturamies kā drosmīgi bruņinieki un aplamā kārtā cenšamies šo vīru aizstāvēt. Viņš šeit atradās pretēji Korellas un Fonda likumiem. Ja es viņu paturētu šeit, tas būtu kara pieteikums Korellai un Fondam nebūtu likumīgu tiesību mūs aizstāvēt.

- Tas ir... tas ir visai attāls minējums.

Iedārdējās skaļrunis, apturēdams Mallova atbildi.

- Ser, saņemta oficiāla ziņa!

- Tūlīt sūtiet šurp!

Spīdošais cilindrs ar klikšķi iekrita ligzdā. Mallovs to atvēra un izkratīja cilindrā ievietoto tīstokli. Izlīdzinājis ar sudrabu impregnēto lapu starp īkšķi un rādītājpirkstu, viņš apmierināti sacīja: - Teleportēts tieši no galvaspilsētas. Komdora personīgais rakstāmpapīrs!

Ātri izlasījis ziņojumu, viņš īsi iesmējās. - Tātad tu saki, ka mans minējums bija attāls?

Viņš pasvieda lapu Tveram un piebilda: - Pusstundu pēc tam, kad esam atdevuši viņiem misionāru, mēs beidzot saņemam ļoti pieklājīgu uzaicinājumu ierasties Komdora visvarenajā tuvumā, un tas notiek pēc septiņu dienu gaidīšanas! Manuprāt, mēs esam izturējuši pārbaudi.