Fonds

1.

Kad Limmars Ponjecs izdzirdēja raidītāja signālu, viņš bija viscaur noziedies ziepju putām - un tas liecina, ka vecais, nodeldētais joks par teleziņām un dušu atbilst patiesībai pat Galaktikas Perifērijas tumšajā, skarbajā kosmosa telpā.

Par laimi, šis kakts nolīgtajā tirdzniecības kuģi nebija atvēlēts daudzveidīgu preču klāstam un tāpēc bija samērā neliels. Tik neliels, ka duša, turklāt ar karstu ūdeni, bija iebūvēta šaurā kabīnē un atradās desmit pēdu attālumā no kontroles pults. Ponjecs pavisam skaidri sadzirdēja raidītāja aprautos stakato tikšķus.

Pilēdams un neapmierināti sēkdams, viņš izgāja no kabīnes, lai pieņemtu ziņojumu, un pēc trim stundām blakus piebrauca otrs tirdzniecības kuģis, no kura pa savienojuma tuneli ienāca jauneklis ar platu smaidu sejā.

Ponjecs pabīdīja viņam pretī labāko krēslu un pats apmetās uz pilota grozāmā sēdekļa.

- Ar ko tu nodarbojies, Gorm? - viņš drūmi noprasīja. - Dzenies man pakaļ visu ceļu no Fonda?

Less Gorms izvilka cigareti un enerģiski papurināja galvu. - Es? Nepavisam ne! Esmu tikai necila persona, kam gadījās nolaisties uz Gliftāla IV nākamajā dienā pēc pasta pieveduma. Tāpēc viņi sūtīja mani tev pakaļ ar šo te.

Mazā, spīdošā kapsula pārgāja Ponjeca rokās, un Gorms piebilda: - Tā ir konfidenciāla ziņa. Augstākā līmeņa noslēpums. Nedrīkst izlaist subēterā un tā tālāk. Vismaz tā es sapratu. Lai nu kā, tā ir Personiskā Kapsula, ko atvērt drīksti tikai tu pats.

Ponjecs ar nepatiku aplūkoja kapsulu. - To es redzu. Un nekad neesmu pieredzējis, ka tāda atnestu labas ziņas.

No atdarītā cilindra viņa plaukstā stīvi atritinājās plāna, caurspīdīga lente. Ponjeca skatiens aši slīdēja pār ziņojumu, jo, attinoties lentes beigu galam, sākuma posms jau bija nobrūnējis un sačokurojies. Pēc pusotras minūtes lente jau bija kļuvusi melna un pamazām vien sairusi putekļos.

Ponjecs dobji novaidējās: - Ek, Galaktika!

- Vai varu kaut kā palīdzēt? - Less Gorms klusi vaicāja. - Jeb vai ziņa ir pārāk slepena?

- Varu tev pateikt, jo tu piederi pie Ģildes. Man jādodas uz Askonu.

- Uz turieni? Kāpēc?

- Viņi ir apcietinājuši kādu tirgotāju. Bet paturi to pie sevis!

Gorma seja noraustījās dusmās. - Apcietinājuši! Tas ir pret Konvencijas noteikumiem!

- Tāpat kā iejaukšanās vietējā politikā.

- Oho! Tātad viņš ir jaucies politikā? - Gorms pārdomāja dzirdēto. - Kas ir tas tirgotājs? Vai es viņu pazīstu?

- Nē! - Ponjecs skarbi izmeta, un Gorms, saprazdams mājienu, neko vairs nejautāja.

Ponjecs bija piecēlies un drūmu skatienu lūkojās viziplates ekrānā. Apveltījis ar sulīgiem izteicieniem to miglainās lēcas daļu, kas rādija Galaktiku, viņš skaļi iesaucās: - Ek, sasodīts! Es pamatīgi atpalieku no kvotām!

Gorma prātā iespraucās piepešs gaismas stars.

- Paklau, draugs, Askons taču ir slēgta teritorija.

- Taisnība. Uz Askona nevar pārdot pat nieka kabatas nazi. Viņi nepirks nekādas kodolierīces. Pie manām kvotām doties uz turieni ir tīrā pašnāvība.

- Vai tu nevari no tā atkratīties?

Ponjecs izklaidīgi papurināja galvu. - Es to cilvēku pazīstu. Draugu nedrīkst pamest nelaimē. Bet kas tur tik briesmīgs? Es esmu Galaktikas Gara rokās un drosmīgi eju to ceļu, ko viņš man rāda.

- Ak tā? - Gorms neizteiksmīgi novilka.

Ponjecs paskatījās uz viņu un īsi iesmējās. - Es aizmirsu! Tu taču nekad neesi lasījis “Gara Grāmatu”, vai ne?

- Neesmu par to pat dzirdējis! - Gorms strupi atmeta.

- Bet būtu gan dzirdējis, ja būtu skolojies reliģijā.

- Skolojies reliģijā? Par priesteri? - Gorms izskatījās gluži satriekts.

- Tā gan. Tas ir mans kauna traips un noslēpums. Tomēr izrādījās, ka Svētajiem Tēviem es esmu pārāk ciets rieksts. Viņi mani izslēdza, pamatodamies uz pietiekami nopietniem iemesliem, lai mudinātu mani iet laicīgās izglītības ceļu Fonda paspārnē. Labi, pietiks par to! Kā tev šogad veicas ar kvotām?

Gorms nodzēsa cigareti un sagrieza taisnāk cepuri.

- Nupat sūtu prom savu pēdējo kravu. Viss būs kārtībā.

- Veiksminieks! - Ponjecs drūmi novilka un krietnu bridi pēc Lesa Gorma aiziešanas nekustīgi sēdēja, iegrimis domās.

Tātad Eskels Gorovs atrodas uz Askona - turklāt cietumā!

Tas bija slikti. Patiesībā ievērojami sliktāk, nekā varētu domāt. Pastāstīt ziņkārīgam jauneklim mīkstinātu notikumu versiju, lai tiktu no viņa vaļā un aizsūtītu projām, bija viens, bet apzināties patiesību - pavisam kas cits.

Jo Limmars Ponjecs bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kuri zināja, ka Meistartirgonis Eskels Gorovs vispār nav tirgotājs, bet pilnīgi citāda rakstura darbonis - Fonda aģents.