Liktenīgās olas

IX nodala DZĪVĀ PUTRA

Ščukins, Valsts politiskās pārvaldes aģents Duginas stacijā, bija ļoti drosmīgs cilvēks, gari ne­prātodams, viņš sacīja savam biedram, sarkanma­tainajam Polaitim:

— Nu ko, braucam. Stum šurp motociklu, — un, mirkli pavilcinajies, piemetināja, vērsdamies pie vīra, kurš sēdēja uz sola: — Lieciet tak nost to flautu.

Taču sirmais drebošais vīrs, kurš sedeja uz sola Duginas GPU, flautu nost nelika, tikai skaļi un žēlabaini ieraudājās. Tad Ščukins un Polaitis sapra­ta, ka instruments viņam jāatņem ar varu. Pirksti tam bija ka pieauguši. Ščukins, kurš izcēlās ar mil­zīgu, gandrīz vai cirka cīkstoņa cienīgu speķu, sāka tos atlocīt citu pēc cita, līdz atplēsa visus. Flautu viņš nolika uz galda.

Tas notika agrā saulainā rītā, nakamaja dienā pēc Maņas nāves.

— ļUs brauksiet mums līdzi, — Ščukins Alek­sandram Semjonovičam teica, — parādīsiet mums, kur un kas meklējams.

Taču Roks šausmās atrāvās nost un aizsedzās ar plaukstam, ka vairīdamies no baismīga rēga.

— Bus vien jāparāda, — Polaitis bargi noteica.

— Ne, liec viņu mierā. Redzi, cilvēks galīgi zau­dējis sajēgu.

— Sūtiet mani uz Maskavu, — raudot palūdza Aleksandrs Stepanovičs.

— Vai tad jūs vispār nedomājat atgriezties sov­hozā?

Taču atbildes vietā Roks atkal aizsedzās ar rokām, un šausmu asaras pilēja viņam caur pirk­stiem.

— Nu labi, — Ščukins izlēma, — jūs tiešām ne­esat spējīgs… To es redzu. Tūlīt nāks kurjervilciens, ar to arī brauciet.

Kamēr stacijas uzraugs dzirdīja Aleksandru Sem­jonoviču ar ūdeni un tas pret zilās, apdauzītās krū­zītes malu klabināja zobus, Ščukins ar Polaiti no­turēja apspriedi. Polaitis uzskatīja, ka nekas tāds vispār nav noticis, bet Roks vienkārši ir garīgi slims un redzējis drausmīgu halucināciju. Turpretī Šču­kins sliecās uz domām, ka no Gračevkas pilsētas, kur patlaban viesizrādes sniedza cirks, ir izbēdzis pitons. Izdzirdis viņu šaubu pilno sačukstēšanos, Roks pietrūkās kājās. Nedaudz atguvies un izstiepis rokas kā Bībeles pravietis, viņš sauca:

— Ticiet man! Jel ticiet! Kāpēc jūs man neticat? Tā tur bija! Kur tad palika mana sieva?

Ščukins pieklusa, sadrūma un nekavējoties aiz­sūtīja uz Gračevku telegrammu. Trešais aģents pēc Ščukina rīkojuma vairs ne soli neatkapās no Alek­sandra Semjonoviča, un tam tika uzdots pavadīt Roku uz Maskavu. Ščukins ar Polaiti sāka gatavo­ties ekspedīcijai. Viņiem bija tikai viens elektriskais revolveris, taču arī tā jau bija krietna aizsardzība. Divdesmit septītā gada piecdesmit lādiņu modelis, šis franču tuvcīņas tehnikas lepnums, bija izmanto­jams tikai simts soļu attālumā, toties apšaudes lauks tam sasniedza divus metrus diametra, un ša lauka robežās viss dzīvais bija pagalam ar pirmo šāvienu. Ščukins apjoza spīdīgo elektrisko mantiņu, bet Polaitis apbruņojas ar parasto divdesmit piecu lādiņu ložmetēju, paņēma aptveres, tad abi sēdās uz viena motocikla un, vēsumā pa rīta rasu izbraukuši uz šosejas, devās uz sovhozu. Divdesmit verstis, kas staciju šķīra no sovhoza, motocikls nonbinaja stun­das ceturksnī (Roks bija gājis visu nakti, ik pa brī­dim nāves baiļu uzplūdos slēpdamies ceļmalas zālē), un, kad saule jau jūtami sāka sildīt sānus, uzkalniņā, gar kuru aizvijās Slīkšņupīte, zaļumu ieskauta, pavīdēja cukurbaltā, kolonnām rotata pils. Visā apkārtnē valdīja nāves klusums. Jau pie paša sovhoza aģenti apdzina zemnieka pajugu. Tas ne­steidzīgi klidzināja ar maisu vezumu un driz vien palika braucejiem aiz muguras. Motocikls pārripoja pār tiltu, un Polaitis paspaidīja signāltauri, lai iz­sauktu kādu ārā. Taču nekur neviens neatsaucās, izņemot tālumā rejošos aptrakušos Koncovkas su­ņus. Motocikls lēnītēm piebrauca pie pils vārtiem ar zaļi nosūbējušiem lauvām. Noputējušie aģenti, dzeltenās getras zibinādami, nolēca no braucamā, ar ķēdi un priekškaramo atslēgu piesledza mašīnu pie sētas dzelzs režģa un iegāja pagalmā. Dziļais klu­sums viņus pārsteidza.

— Ei, vai te kāds ir? — Ščukins skaļi uzsauca.

Taču neviens neatsaucās uz viņa basā ducinošo

balsi. Aizvien lielākā nesaprašanā aģenti apgaja pa­galmam apkārt. Polaitis sadrūma. Ščukina skatiens kļuva aizvien nopietnāks, un viņš drūmi rauca gai­šās uzacis. Pa aizvērto logu viņi ieskatījās virtuvē un redzeja, ka arī tur neviena nav, bet visa grīda no­sēta ar baltām trauku lauskām.

— Zini, viņiem te tiešam kaut kas atgadījies. Šaubu nav. Katastrofa, — Polaitis ieminējās.

— Ei, vai te kads ir? Ei! — Ščukins sauca, taču viņam atsaucās tikai atbalss no virtuves griestu velvēm.

— Ne velna nevar saprast, — Ščukins gremzās.

— Nevarēja tak tā aprit viņus visus uzreiz. Var­būt aizbēguši. Iesim iekšā.

Pils durvis aiz kolonnu ietvertas verandas bija lidz kājai vaļā, taču ari iekšā bija tukšs kā izslaucīts. Aģenti aizgāja līdz pat mezonīnam, klauvēja un vēra vaļā visas durvis pēc kārtas, taču itin neko neatrada un caur izmirušo lieveni atkal atgriezās pagalmā.

— Apiesim riņķī. Paskatīsimies oranžērijā, — Ščukins izrīkoja, — pārmeklēsim arī tur visas ma­las, un tad būs jāzvana…

Pa ķieģeļiem izklāto celiņu apiedami puķu do­bes, aģenti iegāja sētas pagalmā, šķērsoja to un ierau­dzīja oranžērijas spīguļojošos stiklus.

— Pagaidi, — Ščukins pēkšņi nočukstēja un at­kabināja no jostas revolveri. Polaitis saspringa un noņēma ložmetēju.

No oranžērijas un kaut kur aiz tās nāca dīvaina un ļoti spēcīga skaņa. Izklausījās, it kā kaut kur tuvumā šņāktu lokomotīve. — Zau-zau… zau-zau… pš-š-š-š… — šņāca oranžērija.

— Uzmanīgi, — Ščukins nočukstēja, un aģenti, cenzdamies neklaudzināt papēžus, pielavījās pie oran­žērijas logiem un ielūkojās iekšā.

Polaitis nobālēja un zibenigi atrāvās atpakaļ, Ščukins, muti pavēris, sastinga ar revolveri rokā.

Visa oranžērija mutuļoja kā dzīvs tārpu virums. Saritinādamās kamolos un atkal atritinādamās, šņākdamas un locīdamās, cilādamas plakanās galvas un taustīdamās ar tām, pa oranžērijas grīdu lodāja milzīgas čūskas. Sasistās čaumalas mētājās pa grīdu un krakšķeja zem rāpuļu smaguma. Pie griestiem blāvi dega ārkārtīgi jaudigas elektriskās spuldzes apaļā bumba, un tāpēc visa oranžērijas telpa bija dīvainas, kinematogrāfiskās gaismas pielieta. Uz grīdas rēgojās trīs milzīgas, fotokamerām līdzīgas tumšas kastes, divas no tām, izgrūstītas un sašķie­bušās, bija apdzisušas, bet trcšaja gailēja neliels aveņ- sarkans gaismas plankums. Visdažādaka lieluma čūskas ložņāja pa vadiem, līda augšup pa oranžērijas logu rāmjiem un locījās āra pa jumta caurumiem. Uz paša elektriskā kupola karājās pāris aršinu gara gluži melna, plankumaina čūska, un tās galva kā pendelis šūpojās gar spuldzi. Cauri šņākoņai bija saklausama tāda kā grabuļu žvadzoņa, no oranžēri­jas ka no purvaina dīķa plūda dīvaina puvuma smaka. Un vel aģenti pa acu galam saskatīja baltu olu kau­dzes, kas rēgojās pieputējušajos kaktos, kādu dī­vainu, gigantisku garkājainu putnu, kas nekustīgi gulēja pie kamerām, un līķi pelēkas drēbēs pie dur­vīm, kuram līdzās mētājās šautene.

— Atpakaļ, — Ščukins iekliedzās un sāka atkāp­ties, ar kreiso roku stumdams atpakaļ Polaiti, bet ar labo celdams augšup revolveri. Viņš paspēja izšaut reizes deviņas, ikreiz ar spalgu švīkstoņu uzšķiļot pie oranžērijas zaļganu zibsni. Toties pastiprinājās ari šņākoņa, un par atbildi uz Ščukina šāvieniem visā oranžērijā sākās mežonīga kustība un visos cau­rumos sāka ņudzēt plakanas galvas. Tai pašā brīdī sovhozu satricināja pērkondimdoša rīboņa un uz sie­nam sāka lēkāt šāvienu atspidumi.

— Cah-čah-čah-tarah, — Polaitis šāva, kāpda­mies atpakaļ. Pēkšņi viņam aiz muguras atskanēja dīvaina čaboņa, it kā tur rāptos kāds četrkājis, un

Polaitis, drausmīgi iekliedzies, pēkšņi nogāzās augšpēdus. Kāda baisa zaļganbrūna radība ar izriez- tām ķetnām, milzigu smailu purnu un robainu asti, līdzīga drausmīga izmēra ķirzakai, izšāvās gar šķūņa paksi, trakā niknumā pārkoda Polaitim kāju un no- gaza viņu gar zemi.

— Palīdziet, — Polaitis iekliedzās, un tajā pašā mirklī viņa kreisā roka krakšķēdama pagaisa ne­zvēra rīklē, bet ar labo roku, velti pūlēdamies to pacelt, viņš vilka šaujamo pa zemi. Ščukins apcirtās apkārt un izmisīgi centas nomērķēt. Vienreiz viņš paspēja izšaut, taču lode aizspindza garām, jo viņš baidījās nogalinat biedru. Otrreiz viņš izšāva oran­žērijas virzienā, jo no turienes mazāku čūsku galvu vidu pašāvās viena milzīga olīvkrāsā un rāpuļa rum­pis paslējās tieši viņa virzienā. Ar šo šāvienu viņš gigantisko čūsku nobeidza un atkal, lēkādams un riņķodams ap pusdzīvo Polaiti krokodila rīklē, cen­tās saskatīt, kur šaut, lai nogalētu drausmīgo mu­dži, netrāpot aģentam. Beidzot viņam tas izdevās. Elektrorevolveris divas reizes noplaukšķēja, uz mirkli visu izgaismojot zaļganā gaisma, un kroko- dils lēciena izstiepās un sastinga, palaižot Polaiti vaļā. Asinis viņam tecēja no piedurknes, plūda no mutes un, balstīdamies uz veselās labās rokas, viņš mēģināja rāpties, vilkdams pa zemi pārkosto kreiso kāju. Viņa acis pamazām dzisa.

— Ščukin… bedz, — viņš šņukstēdams izdvesa.

Ščukins vairakas reizes izšava oranžērijas vir­zienā, un tai izbira dažas rūtis. Bet tad milzīga, lun­kana olīvkrāsas atspere, viņam aiz muguras izšā­vusies no pagraba lodziņa, pārslīdēja pagalmam, gigantiskajam rumpim sniedzoties visā tā platumā, un zibenīgi ka milzu pātaga apvijās Ščukina kājām. Viņš nogāzās zemē, un spīdīgais revolveris atlēca sānis. Ščukins drausmīgi iekliedzās, taču viņa kliedziens tūdaļ noslāpa, un tad jau viņš pilnīgi pazuda čUskas gredzenos, arā palika tikai galva. Viens gredzena posms pārbrauca viņam pār galv­vidu, noraujot skalpu, un galvaskauss nokrakšķēja. Pēc tam vairs sovhozā neatskanēja neviens šāviens. Bija dzirdama vienīgi nomācoša šņākoņa. Un tai par atbildi no Koncovkas puses tālu pa vējam bija sa­klausāmas žēlas gaudas, tikai nu vairs nevarēja sa­prast, kas tās par gaudām — vai tās bija suņu vai cil­vēku balsis.