Liktenīgās olas

XII nodala DEUS ex machina

1928. gada augustā nakti no 19. uz 20. datumu uznāca tik nedzirdēts sals, kādu pat veci ļaudis nekad nebija piedzīvojuši. Tas sakas pēkšņi un no­turējās divas diennaktis, sasniedzot astoņpadsmit grādus. Satracinātā Maskava aizspundēja visus lo­gus un durvis. Un tikai trešās diennakts beigās ļau­dis aptvēra, ka sals ir izglābis galvaspilsētu un arī bezgalīgos plašumus, kas to ieskāva un kurus bija piemeklējis 1928. gada drausmīgais posts. Jātnieku armija, pie Možaiskas zaudējusi trīs ceturtdaļas sava sastāva, sāka pagurt, un gāzetāju eskadriļas ne­spēja apturēt pretīgo rāpuļu uzbrukumu, kuri pus­lokā virzījās no rietumiem, dienvidrietumiem un dienvidiem Maskavas virziena.

Tos nobeidza sals. Riebīgo mūdžu pūļi nespēja divas diennaktis izturēt astoņpadsmit grādu auks­tumu, un augusta divdesmitajos datumos, kad sals mitējās, atstājot tikai slapjumu un drēgnumu, mit­ruma piesukušos gaisu un negaidītā aukstuma no­kostas koku lapas, vairs nebija ar ko karot. Nelaime bija beigusies. Meži, lauki un nepārredzamie purvi vēl aizvien bija pilni ar daudzkrāsainām olām, kuras reizumis klāja dīvaini, neredzēti un svešādi raksti, ko bez vēsts pazudušais Roks bija noturējis par ne­tīrumiem, taču šis olas bija pilnīgi nekaitīgas. Tas bija beigtas, un dīgļi tajas bija iznīdēti.

Nepārredzamie zemes plašumi vel ilgi puva no neskaitāmo krokodilu un čūsku līķiem, kurus bija atdzīvinājis noslēpumainais Hercena ielā dzimušais un ģeniālo acu saskatītais stars, taču nu vairs tie nebija bīstami, neizturīgās karsto un trudaino tropu purvu radības divu dienu laikā bija aizgājušas bojā, triju guberņu teritorijā atstājot vienīgi drausmīgu smirdoņu, iznīcību un puvekļus.

Pēc tam vēl ilgi turpinājās epidēmijas, vēl ilgi plosījās rāpuļu un cilvēku līķu izraisītās nāvējošās slimības un vēl ilgi darbojās armija, taču tā vairs nebija bruņota gāzēm, bet gan ar sapieru rīkiem, petrolejas cisternām un šļūtenēm, ta tīrīja piegānīto zemi. Iztīrīja, un, divdesmit devītā gada pavasarim tuvojoties, viss bija galā.

Bet divdesmit devītā gada pavasari Maskava atkal dejoja, spulgoja un mirguļoja uguņu spietos, tāpat kā agrak švīkstēdamas traucās mehāniskās ekipāžas un pār Kristus katedrales apaļo kupolu kā diedziņā piesiets karājās mēness sirpis, bet divdes­mit astotā gada augustā nodegušā divstāvu institūta vietā uzcēla jaunu zooloģijas pili, un to vadīja pri­vātdocents Ivanovs, tikai Persikova vairs nebija. Nekad vairs klausītajiem acu priekšā pārliecinoši nevicinājās viņa āķī saliektais pirksts, un neviens vairs nedzirdēja viņa čērkstoši kurkstošo balsi. Par staru un divdesmit astotā gada katastrofu vēl ilgi runāja un rakstīja visa pasaule, taču pamazām Vla­dimira Ipatjeviča Persikova vārds iegrima aizmirs­tības miglā un nodzisa, tāpat kā bija nodzisis viņa aprīļa naktī atklātais sarkanais stars. No jauna šo staru iegūt neizdevās, kaut laiku pa laikam izsmal­cinātais džentlmenis, bet tagad profesors Pjotrs Ste­panovičs Ivanovs centās to panākt. Pirmo kameru iznīcināja satracinātais pūlis Persikova slepkavības naktī. Trīs kameras sadega Nikoļskas sovhozā "Sar­kanais stars" eskadriļas pirmajā kaujā ar rāpuļiem, bet mēģinājumi tās atjaunot izrādījās veltīgi. Lai cik vienkāršs bija liekto stiklu savienojums ar atstaro­tajiem gaismas kūļiem, par spīti Ivanova pūliņiem, otrreiz to vairs iegūt neizdevās. Acīmredzot, lai to iespetu, bez zināšanām bija nepieciešams kaut kas īpašs, kaut kas tāds, kas bija piemitis tikai vienam cilvēkam pasaule — nelaiķim profesoram Vladimi­ram Ipatjevičam Persikovam.

Maskava, 1924. gada oktobris

"Ak, māmiņ, ko nu iesākšu, bez olām palicis?"