Liktenīgās olas

XI nodaļa nĀves kauja

Maskavā liesmoja neprātīga elektriskā nakts. Dega visas ugunis, un dzīvokļos nebija nevienas vietiņas, ko neizgaismotu lampas ar norautiem aba- žuriem. Neviena dzīvokli Maskava, kuras iedzīvo­tāju skaits sasniedza četrus miljonus, negulēja ne­viens cilvēks, izņemot nesaprātīgus bērnus. Maltī­tes neviens negatavoja, dzīvokļu iemītnieki uz ātru roku kaut ko iekoda vai iedzera, un nemitīgi te šur, te tur atskanēja baiļu kliedzieni, un visos stāvos ik pa brīdim logos parādījās šausmu izķēmotas sejas, vēršot skatienus uz debesīm, ko krustu šķērsu bija sagraizījuši prožektori. Debesīs vienā laidā uzplaik­snīja baltas ugunis, metot pār Maskavu gaistošus bālu atspīdumu konusus, kuri izplēnēja un dzisa. Debesis nepārtraukti zumēja ļoti zemu lidojoši aeroplāni. Sevišķi baisi bija Tveras bulvārī. Alek­sandra stacijā ik pēc desmit minūtēm pienāca vil­cieni, kuros juku jukām bija sakabināti preču un dažādas klases pasažieru vagoni un pat cisternas, kuram bariem bija pieķērušies baiļu ārprāta pār­ņemti ļaudis, arī pa Tveras bulvāri ļaudis brāzās blīvā straumē, brauca pārpildītos autobusos, pār­vietojās uz tramvaju jumtiem, saspieda cits citu un pakļuva zem riteņiem. Stacijā laikpalaikam pāri pūlim satraukti nosprakšķēja šāvienu kanonāde — tur karaspēka daļas centās savaldit ārprāta pār­ņemto ļaužu paniku, kuri pa dzelzceļa sliedēm no Smoļenskas guberņas bēga uz Maskavu. Stacijā šķin­dēdamas plisa logu rūtis, blarkšķedami gāzās ārā veseli logi un gaudojoši svilpa visas lokomotīves. Ielas bija piemetātas ar norautiem un samīdītiem plakātiem, tādi pat plakāti griezīgajā aveņkrāsas re­flektoru gaismā rēgojās pie sienām. Visi jau sen zināja, kas tur rakstīts, un neviens tos vairs nela­sīja. Bet plakāti vēstija, ka Maskavā izsludināts kara stāvoklis. Tie draudēja panikas cēlājiem un ziņoja, ka uz Smoļenskas guberņu cita pēc citas dodas ar gāzēm bruņotas Sarkanās armijas vienības. Taču plakāti nespēja savaldīt gaudojošo nakti. Dzīvokļos krita un plīsa trauki un puķu vāzes, ļaudis skrai­dīja, uzgrūžoties mēbeļu stUriem, raisīja vaļā un sēja ciet paunas un čemodānus veltās cerībās aiz­kļūt lidz Kalačevskas laukumam, līdz Jaroslavļas vai Nikolajevska,s stacijai. Taču visas stacijas, kas veda uz ziemeļiem vai austrumiem, bija ietvertas ciešā kājnieku ielenkumā, un milzīgas kravas mašī­nas, zvalstīdamās un ķēdes žvadzinādamas, līdz augšai pielādētas ar kastēm, uz kurām sēdēja armij­nieki smailas ķiverēs, uz visām pusēm izslējuši durkļus, no Finanšu tautas komisariāta pagrabiem veda projām zelta monētu krājumus un milzīgas kastes ar uzrakstu: "Uzmanīgi. Tretjakova galerija". Mašīnas rēkdamas joņoja pa visu Maskavu.

Ļoti augstu debesīs trīsēja ugunsgrēka atblāzma, un, satricinot augusta nakts samtaini melno tumsu, nepārtraukti granda lielgabalu dārdi.

Uz rīta pusi caur Maskavu, kurā neviens nebija ne acu aizvēris un kur nevienā logā nebija nodzēsta gaisma, augšup pa Tveras bulvāri, aizmēžot savā ceļā pretimnaceju pūļus, kas glābās pavārtēs vai kļavas pie vitrīnām, izspiežot to stiklus, pakaviem pret bruģakmeņiem rakstā klaudzot, aizlocījās milzīgā, tūkstošgalvainā jātnieku armijas čūska.

Aveņkrāsas bašliku gali svaidījās pār pelēkajām mugurām, un pīķu smailes durstīja debesis. Ņudzo­šais un vaimanajošais pūlis, ieraugot jātnieku rin­das, kas, ar zirgu krūtīm šķirot ielās izlijušā ārprāta virumu, lauzās uz priekšu, tūdaļ atdzīvojās. Pūlī sāka uzmundrinoši un ar cerībām aurot.

— Lai dzīvo jātnieku armija! — eksaltēti spiedza sieviešu balsis.

— Lai dzīvo! — atsaucās vīrieši.

— Samīs!!!… Sabradā-ās!… — kaut kur brēca.

— Palīdziet! — sauca no ietves.

Papirosu kārbiņas, sudrabnauda, pulksteņi no ietvēm lidoja jātnieku rindās, sievietes metās uz bruģa un, riskēdamas tikt samītas, steberēja līdz jāt­nieku ierindai, ķerdamās pie kāpšļiem un skūpstī­damas tos. Nemitīgo pakavu klaudzoņu šad tad pārskanēja vadu komandieru balsis:

— Pievilkt pavadu.

Kaut kur jautri un bramanīgi dziedaja, un, ņir­bošās reklāmgaismas apspīdētas, no zirgu mugurām raudzījās brašas sejas piešķiebtās aveņkrāsas ce­pures. Ik pa brīdim jātnieku rindās pavīdēja dīvaini stāvi savādās čadrās, no kurām pār pleciem stiepās caurules, bet siksnās uz muguras bija piestiprināti baloni. Aiz viņiem brauca milzīgas autocisternas, kā ugunsdzēsēju rati apkarinātas ar garām šļūtenēm, un smagi, ar kāpurķēžu ķetnām bruģakmeņus šķai­doši tanki, kuros nemanīja ne spraudziņas un spī­guļoja vienīgi šauras šaujamlūku atveres. Parraujot jātnieku rindas, brauca viscaur pelekam bruņām apšūti automobiļi, kuriem bija pievienotas tādas pa­šas caurules kā divaino jātnieku baloniem, un šim mašīnām uz sāniem bija uzzīmēti balti galvaskausi un uzrakstīts — "Gāze. Dobrohim".

— Glābiet, brālīši, — klaigāja no ietvēm, — sitiet mūdžus… Glābiet Maskavu!

— Maķ… maķ… maķ… — aizvēlas par rindām. Papirosu kārbas lēkāja izgaismotajā nakts gaisā, un balti zobi no plakātiem ņirdzās pret apdullušajiem cilvēkiem un zirgiem. Pār jātnieku rindām dobji aizviļņoja sirdi plosoša karavīru dziesma, solot sa­kaut nešķīstos mūdžus un patriekt tos pie visiem velniem.

Un tad pār visu šo jūkli pāršalca gari stiepti "urā" saucieni, jo bija paklīdušas baumas, ka jāt­nieku rindu priekšgalā zirgā un tadā pašā aveņkrā­sas bašlikā kā visi citi jāj novecojušais un nosirmo­jušais, pirms desmit gadiem leģendāru slavu ieman­tojušais varenās jātnieku armādas komandieris. Pūlis ieaurojās, un, nedaudz nomierinot satrauktās sirdis, debesīs uzvijās daudzbalsīgs "urā… urā…".

* + *

Institūts bija vaji apgaismots. Ārpasaules noti­kumi to sasniedza tikai kā fragmentāras, klusinātas un neskaidras atbalsis. Reiz pie uguņotā Manēžas pulksteņa norībēja zalve, tur uz līdzenas vietas nošāva marodierus, kas Volhonka bija mēģinājuši aplaupīt dzīvokli. Mašīnu te ielās bija maz, tās visas drūzmējās pie stacijam. Profesora kabinetā, kur ne­spodri dega viena lampa, mezdama gaismas kūli uz galda, Persikovs sēdēja, nolicis galvu uz rokām, un klusēja. Ap viņu virmoja papirosu dūmu grīstes. Stars kastē bija nodzisis. Vardes terārijos klusēja. Profesors nestrādāja un nelasīja. Nedaudz nostāk zem viņa kreisā elkoņa gulēja šaurās slejās aplauzts vakara telegrammu izlaidums ar ziņojumiem, ka deg Smoļenska un artilērija pa kvadrātiem apšauda Možaiskas mežu, šķaidot krokodilu olu midzeņus, kas sadēti pa visām mitrajām gravām. Tika ziņots, ka lidmašīnu eskadriļa pie Vjazmas darbojusies visumā veiksmīgi, appludinot ar gāzi gandriz visu apriņķi, taču cilvēku upuri šais apgabalos esot ne­saskaitāmi, jo iedzīvotāji tā vietā, lai atstātu šos apriņķus pareizā evakuācijas kārtībā, krītot panikā un izkliedētās, nekārtīgās grupas bēgot paši uz savu roku, bezatbildīgi skrienot, kur acis rāda. [10] Tika ziņots, ka Sevišķā Kaukāza kavalērijas divīzija Mo­žaiskas apkaimē guvusi spožu uzvaru ciņa ar strausu bariem, sakapājot tos gabalu gabalos un iznīcinot milzīgus strausu olu perēkļus. Turklāt divīzija cie­tusi nenozīmīgus zaudējumus. Bija publicēts valdī­bas paziņojums, ka gadījumā, ja rāpuļus neizdosies apturēt divsimt verstu zonā no galvaspilsētas, tā tiks evakueta, ievērojot visstingrāko kārtību. Strād­niekiem un kalpotājiem tika piekodināts saglabat absolūtu mieru. Valdība veikšot visbargākos pasā­kumus, lai nepieļautu Smoļenskas notikumu atkār­tošanos, kur sakarā ar negaidītā klaburčūsku uzbru­kuma izraisītajam jukām, pēkšņi uzrodoties vairā­kiem tūkstošiem šo rāpuļu, pilsēta aizdegusies visās malās, jo iedzīvotāji pametuši iekurtas krāsnis un iesaistījušies bezcerīgā nāves kaujā. Tika ziņots, ka ar pārtiku Maskava ir apgādāta vismaz uz pusgadu un ka padome, kas darbojas armijas virspavēlniecī­bas mītnē, veic steidzamus dzīvokļu nocietināšanas pasākumus, lai turpinātu ielu kaujas ar mūdžiem tieši galvaspilsētā gadījumā, ja Sarkanās armijas da- ļam un lidmašīnu eskadriļam neizdosies aizturēt rāpuļu iebrukumu.

Profesors to visu nelasīja, skatījās stiklainām acīm vienā punktā un smēķēja. Bez viņa institūtā bija vēl tikai divi cilvēki — Pankrats un saimnie­cības vadītāja Marja Stepanovna, kura ik pa laiciņam apraudājās un bija nomodā jau trešo nakti, tāpat kā divas līdzšinējās aizvadot to profesora kabinetā, kurš ne par ko negribēja pamest savu vienīgo un nu jau nodzisušo kasti. Marja Stepanovna piemetās pus­tumsā slīgstošajā stūrī uz vaskadrānas dīvāna un klusēdama ļāvās sērīgām domam, noraudzīdamās, kā uz gāzes trijkāja silst tējkanna ar profesoram do­māto tēju. Institūts slīga klusumā, un viss norisi­nājās spēji un negaidīti.

Pēkšņi āra uz ietves atskanēja skaļi, naidīgi klie­dzieni. Marja Stepanovna izbīlī pietrūkās kājās un iespiedzās. Uz ielas iezibējās lākturu ugunis, un vestibilā atsaucās Pankrata balss. Profesors arī par šo troksni daudz nelikās zinis. Viņš tikai uz mirkli pacēla galvu un nomurmināja: "Skat, kā ārdās… bet ko es tur vairs varu līdzēt." Un atkal iesliga pir­mītēja stinguma. Taču klusums jau bija iztraucēts. Baismīgi iedārdējās institūta kaltās durvis Hercena ielas pusē, no triecieniem drebēja visas sienas. Tad saplīsa lielais vienlaidu spoguļstikls blakuskabinetā. Šķindēdama izbira loga ruts profesora kabinetā, un pa logu ielidoja peleks bruģakmens, sadauzot stikla galdu. Vardes terārijos satrūkās un sāka izbiedēti kurkt. Marja Stepanovna iespiedzās un metās pie profesora, saķēra viņu aiz rokas un kliedza: "Bē­dziet, Vladimir Ipatjič, bēdziet." Profesors piecēlās no sava skrūvējamā sēdekļa, izslējās visa auguma un, saliecis pirkstu aķī, atbildēja, turklāt viņa ska­tiens uz mirkli atguva senāko aso mirdzumu, un viņš atkal līdzinājās agrākajam iedvesmas pārņem­tajam Persikovam.

— Nekur es neiešu, — viņš teica, — tas būtu muļķīgi, viņi taču plosās ka jukuši. Bet, ja reiz visa Maskava zaudējusi prātu, kur tad es varu aiziet. Un, lūdzu, beidziet kliegt. Kāds tam sakars ar mani? Pankrat! — viņš pasauca un nospieda pogu.

Laikam taču viņš gribēja, lai Pankrats izbeidz šo jezgu, jo neko tādu viņš nekad nebija varējis ciest. Taču Pankrats neko vairs nespēja palīdzēt. Dārdoņa beidzās ar to, ka institūta durvis tika atrautas, iz­tālēm noskanēja daži šāvienu plīkšķi, bet tad jau biezos institūta mūrus satricināja skrejošu soļu rī­boņa, skaļas klaigas un plīstošu stiklu šķinda. Marja Stepanovna ieķērās Persikovam piedurknē un mē­ģināja viņu kaut kur vilkt, taču viņš atgaiņājās, iz­slējās visā augumā un savā baltajā uzsvārcī izgāja gaitenī.

— Nu? — viņš noprasīja. Durvis atsprāga, un vispirms tajas parādījās virsnieka mugura ar aveņ­krāsas uzšuvi un zvaigzni uz kreisās piedurknes. Viņš atmuguriski kāpās no durvīm, kurās lauzās saniknots pūlis, un šava ar revolveri. Tad apgriezās un skriešus metās garām Persikovam, uzsaukdams:

— Profesor, glābieties, es vairs neko nevaru līdzēt.

Viņa vārdiem piebalsoja Marjas Stepanovnas spiedzieni. Virsnieks paskrēja garām Persikovam, kurš stāvēja ka balta statuja, un nozuda līkumoto gaiteņu tumsā vestibila pretējā galā. Pūlis iebrāzās pa durvīm, kliegdams:

— Sit viņu! Sit nost…

— Piebeidziet to vispasaules ļaundari!

— Tu palaidi mUdžus!

Gaiteņos ņirbēja naidā izķēmotas sejas un lē­kājoši stāvi saplēstās drēbēs, kāds izšāva. Pazibēja rungas. Persikovs nedaudz atkapas, aizvēra kabi­neta durvis, kur, šausmās sastingusi, uz grīdas ceļos bija nometusies Marja Stepanovna, un kā krusta sistā tēls iepleta tām priekšā rokas… viņš nevēlējās ielaist pūli un dusmās iekliedzās:

— Tas ir tīrais ārprāts… jūs esat mežonīgi zvēri. Ko jums vajag? — Un, nikni uzkliedzis: "Ārā no šejienes!", nobeidza teikumu ar savu neganto, visiem pazīstamo frāzi: "Pankrat, dzen viņus ārā!"

Taču Pankrats nevienu vairs nevareja izdzīt. Pankrats ar pārsistu galvu, sabradāts un lēveros sa­plosīts, nekustīgi gulēja vestibilā, un aizvien jauni un jauni ļaužu bari lauzas viņam garām, nelikda­mies ne zinis par milicijas šāvieniem no ielas.

Zema auguma tēvainis ar līkām pērtiķa kājām, saplēstā žaketē un pārplēstā, šķībi sagrieztā elsiņā apsteidza citus, viņš izlauzās pie Persikova un ar drausmīgu nūjas sitienu pāršķēla viņam galvu. Per­sikovs sagrīļojās un sāniski sāka slīgt zemē, viņa pē­dējie vārdi bija:

— Pankrat… Pankrat…

Marju Stepanovnu, kas ne pie kā nebija vainīga, nosita un saplosīja kabinetā, kameru, kurā bija ap­dzisis stars, sadauzīja gabalu gabalos, sīkas druskas sadauzīja arī terāriju, nositot un samīdot bailēs ap- trakušās vardes, sašķaidīja stikla galdus, sadragāja reflektorus, un stundu vēlāk institūts liesmoja, pie tā mētājās līķi, bet visu šo postažu ielenca ar elek­triskajiem revolveriem bruņoti viri un ugunsdzēsēju mašīnas, kas sūca no krāniem ūdeni un lēja visos logos, no kuriem rūkdamas šāvās garas liesmas.