Liktenīgās olas

II nodala KRĀSAINĀ SPIRĀLE

Un ta profesors iededza apaļo griestu spuldzi un palūkojās apkārt. Ieslēdza reflektoru virs garā eks­perimentu galda, uzvilka baltu virssvārci, pašķindi­nāja uz galda novietotos instrumentus…

Daudzas no tām trīsdesmittūkstoš mehāniska­jām ekipāžām, kas 1928. gadā šaudījās pa Maskavu, švīkstinādamas riepas pa gludo bruģi, joņoja pa Her­cena ielu, bet ik pēc minūtes rībēdami un dārdē­dami no Hercena ielas Mohovojā iegriezās 16., 22., 48. vai 53. maršruta tramvaji. Daudzkrāsaino uguņu atspulgi zibinājās kabineta spoguļstiklos, bet tālu un augstu debesis līdzās tumšajam un masivajam Kristus katedrāles jumolam bija saskatāms miglains un bāls mēness sirpis.

Taču profesoru Persikovu itin nemaz neintere­sēja ne mēness, ne pavasarīgās Maskavas duna. Viņš sēdēja uz grozāmas trijkāju taburetes un ar tabakas nobruninātiem pirkstiem grozīja pirmšķirīga Ceisa mikroskopa kremaljēru, bet zem mikroskopa bija no­vietots parasts neiekrāsots svaigu amēbu preparāts. Brīdī, kad Persikovs mainīja palielinājumu no pie­ciem līdz desmit tūkstošiem, durvis pavērās, parā­dījās smaila bārdiņa un asistents aicināja:

— Vladimir Ipatjič, es nostādīju apzarni, vai ne- velaties paskatīties?

Persikovs mundri noslīdēja no taburetes, atstajis kremaljeru pusceļa, un, leni virpinādams pirkstos papirosu, iegaja asistenta kabinetā. Tur uz stiklota galda pa pusei nosmacēta un aiz parbiļa un sapem pamirusi varde bija sista krustā uz korķa statīva, bet viņas caurspīdīgās, vizlainās iekšas no asiņainā vē­dera bija izvilktas zem mikroskopa.

— Ļoti labi! — sacīja Persikovs un piespieda aci mikroskopa okulāram.

Acīmredzot ko ļoti interesantu varēja saredzet vardes apzarnī, kur, kā uz delnas, pa dzīslu upēm ņipri traucās dzīvas asins lodītes. Persikovs aizmirsa savas amēbas un pusotru stundu pārmaiņus ar Iva- novu pieplaka mikroskopa lēcai. Turklāt abi zināt­nieki sasaucās mundriem, taču vienkāršiem mirstī­gajiem nesaprotamiem vārdiem.

Beidzot Persikovs atrāvās no mikroskopa, pazi­ņodams:

— Asinis sarec, neko darīt.

Varde smagi pakustināja galvu, un viņas dzies­tošajās acis nepārprotami vīdēja: "Nelieši tādi…"

Ielocīdams notirpušās kājas, Persikovs piecēlās, atgriezās savā kabinetā, nožāvājās, paberzēja ar pirk­stiem mūždien iekaisušos plakstus un, piesēdis uz taburetes, ieskatījās mikroskopā. Pirkstus viņš uz­lika uz kremaljēras un nupat taisījās pagriezt skrūvi, taču nepagrieza. Ar labo aci Persikovs redzēja ne­spodri balto disku un duļķaini bālas amēbas, taču diska vidū bija izvijusies sieviešu matu cirtai līdzīga krasaina spirāle. Šo spirāli gan Persikovs pats, gan simtiem viņa skolēnu bija skatījuši ļoti daudzas reizes, tikai neviens par to nebija ieinteresējies, un nebija ari nekādas vajadzības. Krasainais gaismas kūlītis tikai traucēja novērošanu un norādīja, ka preparāts nav fokusā. Tāpēc to ar skrUves pagrie­zienu bez žēlastības izdzēsa, novērojumu laukumu izgaismojot ar vienmērīgu baltu gaismu. Garie zoo­loga pirksti jau stingri uzgulās skrūves vītnēm, bet tad negaidīti nodrebēja un atrāvās. Tam cēlonis bija Persikova labā acs, kas pēkšņi saspringa, pārstei­gumā iepletās, un tajā pazibēja pat tāda kā trauk­smes izteiksme. Ne jau neapdavinata viduvējība, kas uzsūtīta par postu republikai, sedeja pie mikro­skopa! Nē, tur sedeja profesors Persikovs! Visa dzīve, visi viņa centieni koncentrējas labajā acī. Minūtes piecas stindzinošā klusumā augstākā būtne vēroja zemākās, mokoši sasprindzinot aci un noraugoties uz preparātu, kas nebija fokusā. Visapkārt valdīja klusums. Pankrats jau bija aizmidzis savā vestibila istabā, un tikai vienreiz iztālēm muzikāli un maigi nodzinkstēja stikli skapjos — tur Ivanovs aizejot aizslēdza savu kabinetu. Viņam pakaļ novaidējās ār­durvis. Pēc tam jau atskanēja profesora balss. Kam viņš jautāja, nav zināms.

— Kas tas ir? Neko nesaprotu…

Novēlojusies kravas mašīna aiztraucās pa Her­cena ielu, satricinot institūta vecās sienas. Lezena stikla tasīte ar pincetēm nošķindēja uz galda. Pro­fesors nobāla un pacēla rokas pār mikroskopu ka māte pār bērnu, kam draud briesmas. Nu vairs ne­varēja būt ne runas par to, ka Persikovs varētu pagriezt skrūvi, o, nē, nu viņš jau baidījās, ka tikai kāds ārējs spēks neizgrūž no redzes lauka to, ko viņš bija ieraudzījis.

Bija jau pavisam gaišs rīts un zeltīta švīka par- šķēla institūta krēmkrāsas lieveni, kad profesors pa­meta mikroskopu un stīvām kājām piegāja pie loga. Drebošiem pirkstiem viņš nospieda pogu, melni, blīvi aizkari aizsedza rītu, un kabinetā atdzīvojās gudrā zinātnes nakts. Dzeltens no vaiga un iedves­mas pārņemts, Persikovs ieplestām kājām nostājas istabas vidu un ierunājās, asarojošām acīm urbda­mies parketā:

— Bet kā gan tā? Tas taču ir drausmīgi!… Tas ir drausmīgi, kungi, — viņš atkārtoja, vērsdamies pie krupjiem terarija, taču krupji gulēja un neko viņam neatbildēja.

Viņš bridi klusēja, tad piegaja pie slēdža, pacēla aizkarus, nodzēsa visas ugunis un ieskatījās mikro­skopā. Viņa seja saspringa, viņš sarauca savas dzel­tenās, kušķainās uzacis.

— Aha, aha, — viņš nomurmināja, — pazuda. Saprotu. Sa-pro-tu, — viņš novilka, ārprātīgām un iedvesmas pilnam acīm skatīdamies uz nodzisušo spuldzi sev virs galvas, — tas ir vienkārši.

Un viņš no jauna nolaida švīkstošos aizkarus un no jauna iededza griestu lampu. Ieskatījās mikro­skopā, priecigi un gandrīz plēsīgi atieza zobus.

— Es to notveršu, — viņš svinīgi un svarīgi teica, paceldams uz augšu pirkstu, — notveršu. Un varbūt pat no saules.

Aizkari atkal pašāvās augšup. Uzspīdēja saule. Ta lija pār institūta sienām un slīpi klājās pār Her­cena ielas bruģi. Profesors skatījās pa logu, apsvēr­dams, kur saule bus dienā. Viņš atkāpās un atkal tuvojās, pārvietodamies gandrīz dejojošā gaitā, un visbeidzot ar vederu uzgula palodzei.

Tad viņš ķērās pie svarīga un noslēpumaina darba. Pārsedza mikroskopu ar stikla kupolu. Uz gāzes degļa zilganās liesmas izkausēja gabalu zīmoglakas un ar to pielipināja kupola apakšmalu pie galda, bet uz lakas traipiem uzspieda savu īkšķi. Nodzēsa gāzi, izgaja un rūpīgi aizslēdza kabineta durvis.

Institūta gaiteņos valdīja puskrēsla. Profesors aiz­gāja līdz Pankrata istabai un ilgi un nesekmīgi klau­vēja. Beidzot viņpus durvīm bija saklausāma tāda kā ķēdes suņa rūkšana, krekšķešana un īdēšana, un Pan- krats strīpainās apakšbiksēs ar auklām pie potītēm beidzot iznira gaismas lokā. Viņa acis mežonīgi blenza zinātniekā, lāga nepamodies, viņš vēl pus­miegā šņākuļoja.

— Pankrat,— profesors sacīja, noraudzidamies viņā pār brillēm, — atvaino, ka uzmodināju. Zini ko, draugs, lai mana kabinetā šorīt neiet. Es tur atstāju darbu, ko nedrīkst izkustināt. Saprati?

— Ū-u-u, sa-sa-pratu, — Pankrats atbildēja, neko nesapratis. Viņš grīļojās un rūca.

— Ne, tu klausies, mosties, Pankrat, — zoologs sacīja un vieglītēm iebikstīja Pankratam ribās. Sarga sejā pavīdēja izbīlis un acīs ieplaiksnījās zināma sa­jēgas atblāzma. — Kabinetu es aizslēdzu, — Persi­kovs turpināja, — to nevajag uzkopt līdz manai atnākšanai. Saprati?

— Klausos, — Pankrats nosēcās.

— Nu jauki, bet tagad ej gulēt.

Pankrats apgriezās, nozuda aiz durvīm un tūdaļ sabruka gulta, bet profesors vestibilā saka ģērbties. Viņš uzvilka peleko vasaras mēteli un uzlika mīk­sto platmali, tad, atcerejies ainu, kas pavērās mik­roskopā, sāka stīvi blenzt uz savām galošām un vairākas sekundes nostāvēja ar tādu skatienu, it ka redzētu tās pirmo reizi. Tad viņš apava kreisās kājas galošu un gribēja tai uzaut labo, taču tā nelīda virsū.

— Kada drausmīga nejaušība, ka viņš mani aiz­sauca, — zinātnieks noteica, — citādi es to tā arī nebūtu pamanījis. Jā, bet ko tas dos?… Ak, tas var dot velns zina ko!…

Profesors iesmejas, pašķielēja uz galošām un, noāvis kreiso, uzāva labo.

— Mans Dievs! Visas iespējamās sekas nemaz nav aptveramas… — Profesors nicīgi atgrūda kreiso galošu, kas viņu kaitināja, jo negribēja līst virsū labajai, un devās uz izeju vienā galošā. Tūlīt viņš pazaudēja ari mutautu un izgāja ārā, aizsitot smagās durvis. Uz lieveņa viņš kabatās ilgi meklēja sērko­ciņus, plīkšķinādams sev pa sāniem, atrada un saka soļot pa ielu ar neaizdedzinātu papirosu zobos.

Līdz pašai Kristus katedralei zinātnieks nesastapa nevienu pretimnācēju. Profesors, atgazis galvu, kā piekalts veras uz zeltīto kupolu. Saule tīksmi laizīja viņu no vieniem sāniem.

— Ka gan es agrak to nepamanīju… kada nejau­šība?… Tpu, tu muļķis, — profesors pieliecas un aiz­domājās, ieraudzījis atšķirīgi apautas kajas, — hm… ko darīt? Atgriezties pie Pankrata? Nē, to neuzmod­ināsi. Pamest to, maitas gabalu, žēl. Nāksies vien nest rokā. — Viņš novilka galošu un ar riebumu sāka nest līdzi.

No Prečistenkas vecā automobili paradījas trīs braucēji. Divi iereibuši vīrieši un viņiem klēpī spilgti izkrāsojusies sieviete platās, pēc divdesmit astotā gada modes šūdinātās zīda biksēs.

— Ei, papuci! — viņa uzsauca zema piesmakušā balsī, — ko nodzēri otru galošiņu!

— Laikam tak "Alkazarā" vecītis ta pietem- pies, — viens iesilušais ieķērcās, otrs izliecās no automobiļa un nokliedza:

— Tēvs, kā ir, vai naktslokāls Volhonkā vel vaļa? Mes laižam turp!

Profesors stingri palūkojās viņos par brillēm, iz­laida no zobiem papirosu un tūdaļ aizmirsa par viņiem. Uz Prečistenkas bulvāra veidojās saules strēle, bet Kristus ķivere iedegās liesmās. Parādījās saule.