Liktenīgās olas

IV nodala POPIENE DROZDOVA

Dievs zina kāpēc, varbūt tur bija vainojams Ivanovs, bet varbūt ari tāpēc, ka sensacionālās ziņas izplatās pašas no sevis, taču gigantiskajā verdošajā Maskavā piepeši sāka runāt par staru un par pro­fesoru Persikovu. Tiesa, vēl nenoteikti un ļoti mig­laini. Ziņa par brinumatklajumu lēkaja ka aizšauts putns pa gaismā grimstošo galvaspilsētu, te pazū­dot,«te atkal uzspurdzot, un tā līdz pusjūlijam, kad laikraksta "Izvestija" divdesmitajā lappusē zem virsraksta "Zinātnes un tehnikas jaunumi" parādi- jas īss rakstiņš. Neskaidri bija pateikts, ka pazīsta­mais IV universitātes profesors izgudrojis staru, kas neticami paaugstina zemāko organismu dzīvības pro­cesu norisi, un ka šo staru vēl nepieciešams pārbau­dīt. Uzvārds, protams, bija saputrots un nodrukāts kā "Pevsikovs".

Ivanovs atnesa avīzi un parādīja rakstu Persiko- vam.

— Pevsikovs, — novilka Persikovs, darbodamies kabinetā ar kameru, — ka tie pilīšu putēji visu dabu zināt?

Diemžel saputrotais uzvārds profesoru nepa- glāba no talākajiem notikumiem, un tie sākās jau nākamajā dienā, vienā mirklī izmainot visu Persi­kova dzīvi.

Pankrats, iepriekš pieklauvējis, parādījās kabi­netā un pasniedza Persikovam varen skaistu, zīdaini vizošu vizītkarti.

— Tepatiņās jau pats arī, — Pankrats bikli pie­metināja.

Kartīte ar izsmalcinātu šriftu bija nodrukāts:

Alfrēds Arkadjevičs BRONSKIS

Maskavas žurnālu "Sarkanā Uguntiņa", Sarkanais Pipars", "Sarkanais Žurnāls", "Sarkanais Starmetis" un laikraksta "Sarkanā Vakara Maskava" līdzstrādnieks.

— Triec viņu pie velna, — Persikovs monotoni norūca un notrausa kartīti zem galda.

Pankrats apgriezās, izgāja un pēc piecām minū­tēm atgriezās ar cietēja seju un tās pašas kartītes otru eksemplāru.

— Tu smejies, vai? — Persikovs nočērkstēja un kļuva bargs.

— Viņš teic, ka no gēpēu, — Pankrats nobālē­dams atbildēja.

Persikovs ar vienu roku sagrāba kartīti, gandrīz pārplēšot to uz pusēm, bet ar otru roku nometa pin­ceti uz galda. Kartītē cakainā rokrakstā bija pierak­stīts klāt: "Ar lielu atvainošanu ļoti lūdzu pieņemt mani, augsti godatais profesor, uz trim minūtēm sabiedriskā lieta, preses un GPU [2] satīriskā žurnāla "Sarkanais Krauklis" līdzstrādnieks."

— Sauc viņu šurp, — teica Persikovs dusmās smakdams.

Pankratam aiz muguras tūdaļ iznira jauns cilvēks ar gludi skūtu taukainu seju. Viņam bija dīvainas mūždien paceltas uzacis kā ķīnietim, bet zem tām ahātkrāsas ačeles, kas ne mirkli nepalūkojās sarunu biedram acīs. Ģērbies jaunais cilvēks bija absolūti nevainojami un moderni. Šaurā žaketē līdz ceļga- lieip,»ārkārtīgi platās zvanveida biksēs un nedabiski platas lakkurpēs, kuru purni atgādināja zirga nagus. Rokā jaunais cilvēks turēja spieķi, cepuri ar smailu virsu un bloknotu.

— Ko jums vajag? — Persikovs noprasīja tādā balsī, ka Pankrats zibenīgi nozuda aiz durvīm, — jums taču teica, ka esmu aizņemts?

Atbildes vietā jaunais cilvēks profesoram divreiz paklanījās vispirms uz kreiso, tad labo pusi, bet pēc tam viņa skatiens kā ritenis apskrēja visu kabinetu, un viņš nekavējoties kaut ko atzīmēja bloknota.

— Esmu aizņemts, — sacīja profesors, ar rie­bumu mēģinādams ielūkoties viesim acīs, taču velti, jo ačeles bija nenotveramas.

— Tūkstoškārt lūdzu piedošanu, augsti godatais profesor, — jaunais cilvēks smalkā balstiņā ierunā­jās, — ka ielaužos pie jums un nolaupu jūsu dārgo laiku, taču ziņa par jūsu pasaules mēroga atklājumu, kas aizskanējusi pa visu zemeslodi, liek mūsu žur­nālam lūgt jums paskaidrojumus.

— Kas tie par paskaidrojumiem visai pasau­lei? — Persikovs spiedzīgi nogaudās un lēnām no- bāla, — man jums nav jādod nekādi paskaidrojumi, nekas tamlīdzīgs… Esmu aizņemts… drausmīgi aiz­ņemts.

— Pie ka tad jūs strādājat? — saldi apjautājās jaunais cilvēks un vēlreiz kaut ko atzīmēja bloknotā.

— Nu, es… paklau, ko jūs darāt? Gribat kaut ko rakstīt avīzē?

— Jā, — jaunais cilvēks atbildēja un pēkšņi kaut ko ieskricelēja bloknotā.

— Pirmkārt, es netaisos neko publicēt, pirms darbu nebūšu pabeidzis… jo sevišķi tais jūsu avī­zēs… Un, otrkārt, kā jūs to visu zināt?… — Un Per­sikovs piepeši manīja, ka apmulst.

— Vai taisnība, ka esat izgudrojis jaunas dzīvī­bas staru?

— Kas tā par jaunu dzīvību? — satracinājās pro­fesors, — ko jūs gvelžat niekus? Stars, pie kura strādāju, vēl ne tuvu nav izpētīts, un vispār — nekas vēl nav zināms! Iespejams, ka tas paaugstina proto- plazmas aktivitāti…

— Cik reižu? — steigšus noprasīja jaunais cil­vēks.

Persikovs apjuka pavisam… "Kas par uzmācīgu tipu. Pie velna, ko viņš atļaujas!"

— Kas tie par mietpilsoniskiem jautājumiem?… Pieņemsim, ka apmēram tūkstoškārtīgi!..

Jaunā cilvēka actiņās pazibēja plēsīgs prieks.

— Sanāk gigantiski organismi?

— Nekas tamlīdzīgs! Nu, tiesa, manis iegūtie organismi patiesi ir lielāki par parastajiem… Tiem ir dažas jaunas īpašības… Nu, bet galvenais jau nav lie­lums, bet gan gluži neticams vairošanās ātrums, — Persikovs, sev par nelaimi, pateica, un pats tUliņ no- šausminājās par savu atklātību. Jaunais cilvēks ap­rakstīja veselu lappusi, pāršķīra to un kriceleja talak.

— Jus tak to nedrukāsiet! — kapitulēdams un manīdams, ka nonācis jaunā cilvēka varā, Persikovs izmisīgi nočukstēja. — Ko jūs tur skribelējat?

— Vai taisnība, ka divu diennakšu laikā no ik­riem var iegūt divus miljonus kurkuļu?

— No kāda ikru daudzuma? — no jauna aizsvil- damies, iekliedzās Persikovs. — Vai jūs kādreiz esat redzējis… nu, teiksim, koku vardes ikru?

— No pusmārciņas? — jaunais cilvēks nesamuls- dams apjautājās.

Persikovs tumši piesarka.

— Kurš tad tā mera? Tpu! Kādas blēņas jūs mel­šat? Nu, protams, ja ņem pusmārciņu vardes ikru… Tad varbūt tā arī sanāk… pie velna, nu, apmēram uz to pusi, bet varbūt arī daudz vairak!

Jaunā cilvēka acīs iekvēlojās briljanti, un viņš vienā paņēmienā piekricelēja vel vienu lappusi.

— Vai taisnība, ka tas izraisīs pasaules līmeņa apvērsumu lopkopība?

— Kas tas par avlžniecisku jautājumu, — ieau­rojās Persikovs, — un vispār, es neatļauju jums rak­stīt blēņas. Jau no sejas redzu, ka jūs rakstāt kaut kādas nekrietnības!

— Jusu fotogrāfiju, profesor, esiet tik laipns, — bilda jaunais cilvēks un aizcirta bloknotu.

— Ko? Manu fotogrāfiju? Tiem jusu žurnālīšiem? Pie tās velna būšanas, ko jūs tur sacerat? Ne, nē, nē… Turklāt esmu aizņemts… tāpēc palūgšu jus!…

— Kaut vai vecu. Mēs jums to tūlīt pat atdosim.

— Pankrat! — profesors trakās dusmās ieklie­dzās.

— Man ir tas gods, — sacīja jaunais cilvēks un pazuda.

Pankrata vietā aiz durvīm bija saklausāma dī­vaina mehāniskā čīkstoņa un kaltu zābaku klau- dzoņa pret grīdu, un kabineta ienāca neparasti resns cilvēks, ģērbies no segu auduma šūta blūzē un bik­sēs. Viņa kreisā, mehāniskā kāja klakšķēja un blark- šķeja, bet rokās viņš turēja portfeli. Viņa skUtā apaļa seja, ļumīga ka dzeltenīgs galerts, bija savilkta laipnā smaidā. Viņš militāri palocījās profesoram, tad iz­slējās un viņa kāja atsperīgi nošķindēja. Persikovs palika bez valodas.

— Profesora kungs, — svešinieks patīkamā, piesmakušā balsī iesāka, — piedodiet vienkāršajam mirstīgajam, kurš iztraucējis jūsu vientulību.

— Jūs esat reportieris? — Persikovs noprasīja.

— Pankrat!

— Nebūt nē, profesora kungs, — resnis atbildēja,

— atļaujiet stādīties priekšā — tālbraucējs kapteinis un Tautas komisāru padomes laikraksta "Rūpniecī­bas Vēstnesis" līdzstrādnieks.

— Pankrat! — histēriski iekliedzās Persikovs, un tajā pašā bridi stūri sarkani nosignalizēja un mī­līgi iezvanījās telefons. — Pankrat! — profesors at­kārtoja un pacēla klausuli, — es klausos.

— Verzehien Sie bitte, Herr Professor, — vācis­ki iečērkstējās telefons, — das ich store. Ich bin Mitarbeiter des "Berliner Tageblatts"…[3]

— Pankrat! — profesors jau kliedza klausulē,

— Bin momentan sehr bescheftigt und kann sie deshalb jetzt nicht empfangen!.'…** Pankrat!!

Bet tikmēr pie institūta parādes ieejas jau zva­nīja viena zvanīšanā.

* * *

— Šaušalīga slepkavība Bronnajas iela!! — auroja nedabiskas, aizsmakušas balsis, virpuļodamas uguņu biežņā starp riteņiem un auto spuldžu zibšņiem pār jūnija svelmē sakarsušo bruģi. — Šaušalīga vistu slimība piemeklējusi popa atraitni Drozdovu!… Tur­pat viņas portrets! Šaušalīgs profesora Persikova at- klājums!! Atrasts dzīvības stars!

Persikovs apcirtās tā, ka, daudz netrūka, būtu pakļuvis zem automobiļa, kas traucās pa Mohovajas ielu, un nikni pakampa avīzi.

— Trīs kapeikas, pilsoni! — iekliedzās puika, un, spraukdamies pūli uz trotuāra, atkal ieaurojas: — "Sarkanā Vakara Avīze", atklāts iks-stars!!

Apstulbušais Persikovs atvēra avīzi un piespie­dās laternas stabam. Otrās lappuses kreisajā stun izsmērētā ierāmējumā uz viņu blenza plikpaurains cilvēks ar neprātīgām, neko neredzošām acīm un atkārušos apakšžokli — Alfrēda Bronska mākslinie­ciskās jaunrades auglis. "V. I. Persikovs, kurš at- klajis noslēpumaino sarkano staru", vēstīja paraksts zem zīmējuma. Zemāk ar apakšvirsrakstu "Pasau­les mēroga noslēpums" sakās raksts, ko ievadīja vardi:

"Sēdieties, — mums laipni sacīja ievērojamais zinātnieks Persikovs…"

Zem raksta dižojās paraksts:

Alfrēds Bronskis (Alonzo).

Iezaļgana gaisma noplaiksnīja par universitātes jumtu, debesis izlēca ugunīgi vārdi "Runājošā Avīze", un pūlis tūdaļ aizsprostoja Mohovaju.

"Sēdieties!!!" rupora uz jumta piepeši iegaudo­jās nepatīkama smalka balss, ļoti līdzīga tūkstoš­kārt pastiprinātai Alfrēda Bronska balsij. "Mums laipni sacīja ievērojamais zinātnieks Persikovs! Jau sen velējos iepazīstināt Maskavas proletariātu ar sava atklajuma rezultātiem…"

Persikovam aiz muguras atskanēja klusa mehā­niskā čīkstoņa, un kāds pavilka viņu aiz piedurknes. Atskatījies viņš ieraudzīja apaļo, dzelteno mehānis­kās kajas īpašnieka seju. Acis viņam bija pieriesušas asarām un lūpas drebēja.

— Mani, profesora kungs, jūs vis nevēlējāties iepazīstināt ar sava apbrīnojamā atklajuma rezultā­tiem, — viņš skumji sacīja un smagi nopūtās. — Jūsu dēļ man zuda pusotra červonca…

Viņš skumji noraudzījās uz universitātes jumtu, kur rupora melnajā rīkle kā velna apsēsts trakoja neredzamais Alfrēds. Persikovam nez kapec same­tās resnīša žēl.

— Nekādu "sēdieties" es viņam neteicu! — Per­sikovs nomurmināja, naidīgi ķerdams no debesīm krītošos vārdus. — Vienkārši neiedomājams ne­kauņa. Jūs man piedodiet, ludzu, — bet tik tiešam, ja tu, cilvēks, strādā un ja tad ielaužas… Es, protams, to nesaku par jums…

— Varbūt jūs man, profesora kungs, iedosiet vis­maz jūsu kameras aprakstu? — pieglaimīgi un sē­rīgi ieminējās mehāniskais cilvēks, — nu jau jums ir vienalga…

— No pusmārciņas ikru trīs dienu laikā izšķiļas tāds daudzums kurkuļu, ka tos nemaz nav iespē­jams saskaitīt, — neredzamais brēca ruporā.

— Tu-tū, — dobji klaigāja automobiļi uz Moho- vajas.

— Ho-ho-ho…Vai tu redzējies, ko, ho-ho-ho, — šalca pūlis, atgāzdams galvas.

— Kads nelietis? Ko? — sašutumā drebēdams, Persikovs šņāca, vērsdamies pie mehāniska cilvēka. — Kā jums tas patīk? Es sūdzēšos par viņu!

— Kaut kas neiedomājams! — resnis piekrita.

Žilbinošs violets stars iecirtās profesoram acīs,

un apkārt viss uzliesmoja — laternas stabs, ielas bruģis, dzeltenā siena, ziņkārīgās sejas.

— Jūs filmē, profesora kungs, — sajūsmināts čukstēja resnis un smagi kā svaru bumba iekārās profesoram piedurknē. Gaisā kaut kas ietarkšķejās.

— Pie velna viņus visus! — izmisīgi iesaucās Persikovs, ar svaru bumbu elkonī lauzdamies ārā no pūļa. — Ei, taksometr! Uz Prečistenku!

Pie ietves pierūcinaja veca nobružāta divdesmit ceturtā gada izlaiduma automašīna, un profesors ielīda tajā, pulēdamies atkabināties no rešņa.

— Jus man traucējat, — viņš šņāca, ar durem aizsegdamies no violetā stara.

— Vai lasījāt?! Ko šie tur aurē?… Profesoru Pērsikovu ar visiem bērniņiem noduruši Mazajā Bronnajas ielā!.. — apkārt pūlī klaigāja.

— Nekādu bērniņu man nav, kuņas bērni, — ieaurojās Persikovs un piepeši nokļuva melna apa­rāta fokusā, kas noknieba viņu profilā, ar vaļēju muti un niknuma zvērojošām acīm.

— Kreh… tū… kreh… tū, — ierēcās taksometrs un ietriecās pūlī.

Resnis jau sēdēja automobilī un sildīja profesora sanu.