Liktenīgās olas

VI nodala MASKAVA 1928. GADA JŪNIJĀ

Tā laistījās visā spožumā; te noplakdamas, te uzliesmodamas dejoja ugunis. Teātra laukumā šaudījās autobusu spožie starmeši, zibēja tramvaju zaļās ugunis,- virs desmitstāvu augstceltnes lēkāja daudzkrāsaina elektriskā sieviete, pa burtiem izsviežot krāsainus vārdus "Strādnieku kredīts". Skvērā iepretī Lielajam teātrim, kur naktīs urdza daudzkrāsaina strūklaka, drūzmējās un dūca pūlis. Bet virs Lielā teātra gigantisks rupors auroja: "Pretvistu potes Ļefortovas veterinārajā institūtā devušas spožus rezultātus. Vistu nāves gadījumu skaits… šodien divkārt samazinājies…"

Tad rupors mainīja tembru, kaut kas tajā ierēcās, pār teātri uzplaiksnīja un nodzisa zaļa gais­mas straume, un rupors basā žēlojās:

"Izveidota ārkārtējā komisija cīņai ar vistu mēri, kuras sastāvā ir iekļauts narkomzdravs", narkom- zems [5] *, lopkopības pārzinis biedrs Ptaha-Porosjuks, profesori Persikovs un Portugalovs… un biedrs Rabinovičs!… Jauni intervences tīkojumi!… — rupors kā šakālis smējās un raudāja, — kas saistīti ar vistu mēri!"

Teātra šķērsiela, Ņegļinnaja un Lubjanka kvēlo­ja baltās un violetās gaismas strēlēs, šķiedās staru spietiem, gaudoja signāltaurēs, griezās putekļu mākoņos. Ļaužu pūļi drūzmējās pie sienam, kur bija izkarinātas milzīgas paziņojumu lapas, izgaismotas ar spoži sarkaniem reflektoriem:

"Piedraudot ar vissmagako atbil­dību, iedzīvotajiem aizliegts lietot vistu gaļu un olas. Privāttirgotāji, kas mēģi­nās tās pārdot tirgos, tiks saukti pie kriminālatbildības ar pilnīgu mantas konfiskāciju. Visiem pilsoņiem, kuriem ir olas, tās steidzami jānodod rajonu milicijas nodaļās."

Ekrānā uz "Strādnieku Avīzes" mājas jumta bija redzamas vistas, samestas kaudzē, kas sniedzās vai līdz pašam debesim, un zaļgani ugunsdzēsēju stāvi, kas tricinādamies un dzirksteļodami ar šļūtenem lēja tām virsū petroleju. Pec tam uz ekrāna cēlās un plaka sarkani viļņi, nedzīvi dumi biezēja, vēlās ka­molos un plūsmoja pa ekrānu, līdz izšāvās ugunīgs uzraksts: "Vistu līku sadedzināšana Hodinkā."

To veikalu vidū, kuri ar diviem pārtraukumiem — vienu pusdienām, otru vakariņam — tirgojās līdz trijiem naktī un kuru vitrīnas mežonīgi laistījās vienās ugunīs, kā akli acu dobumi rēgojās aiznag­lotie logi zem izkārtnēm "Olu tirdzniecība. Kvali­tāte garantēta". Ik pa brīdim, trauksmaini gaudo­damas un apdzīdamas smagos autobusus, garām miličiem šņākdamas aizjoņoja mašīnas ar uzrakstu "Moszdravotģel [6] . Atrā palīdzība".

— Vēl kāds sarijies puvušas olas, — pūlī nošalca.

Zaļās un oranžās laternās mirdzēja visā pa­saulē slavenais restorāns "Ampīrs". Uz galdiņiem, līdzas pārnēsājamiem telefoniem bija izvietotas ar liķieri nolaistītas kartona kartes: "Pēc Mossoveta*" rīkojuma — omletes nav. Saņemtas svaigas aus­teres."

"Ermitāžā", kur starp nedzīviem, nomocītiem zaļumiem kā pērlītes sērīgi blāzmoja ķiniešu later- niņas, uz estrādes, kuras gaisma griezīgi cirtās acīs, kuplejisti Šrams un Karmančikovs izpildīja dzej­daru Ardo un Argujeva sacerētas kuplejas:

Ak, māmiņ, ko nu iesākšu, Bez olām palicis!!

un ar kājām rībināja čečotku.

Nelaika Vsevoloda Meierholda vārdā nosauktais teātris (viņš pats, kā zināms, 1927. gadā gāja bojā Puškina "Borisa Godunova" iestudēšanas laikā, sa- gažoties trapecem ar kailajiem bajāriem), bija izlicis kustīgu daudzkrāsainu elektrisko izkārtni, kurā pie­teica rakstnieka Ērendorga lugu "Vistu krišana" Meierholda skolnieka, republikas nopelniem bagātā režisora Kuhtermana iestudējumā. Līdzās, "Akvārijā", estrādes zaļumos, laistīdamās reklāmas ugunīs un puskailu sieviešu ķermeņu žilbā, aplausu vētras pa­vadījuma tika izradīta rakstnieka Ļeņivceva rēvija "Vistu bērni", liet pa Tveras bulvāri ar laterniņām abpus purniem garā virtenē soļoja cirka ēzeliši, nes­dami uz muguras mirdzošus plakātus "Korša teātri tiek atjaunots Rostāna "Šanteklērs"".

Avīžpuikas griezīgi auroja starp mašīnu rite­ņiem:

— Šaušalīgs atradums pazemē! Polija gatavojas šaušalīgam karam!! Profesora Persikova šaušalīgie eksperimenti!!

Bijušajā Ņikitina cirkā, leknajā un tumšbrūnajā arēnā, kas tīksmi oda pēc kūtsmēsliem, mironīgi bālais klauns Boms teica rutota tūskā uzblidušajam Bimam:

— Zinu gan, aiz ko tu tāds bēdīgs!

— Aiz ko ta? — pīkstīgi atvaicāja Bims.

— Tu ieraki olas zemē, bet piecpadsmitā iecirk­ņa milicija tās atrada.

— Ha-ha-ha-ha, — cirks smējās ta, ka dzīslās reizē priecīgi un sēri stinga asinis, bet zem sadēdē- jušā kupola plivinājās trapeces un zirnekļu tīkli.

— Hop! — griezīgi klaigāja klauni, un balts no­barots zirgs uz savas platās muguras iznesa brinum- daiļu garkajainu sievieti aveņkrasas triko.

Nevienu neuzlūkodams, nevienu neievērodams, nelikdamies ne zinis par stumdīšanos un grūstīša- nos un neatbildēdams prostitūtu maigajiem aici­nājumiem, apgarots un vientuļš, negaidītās slavas vainagots, Persikovs pa Mohovoju devās Manēžas uguņotā pulksteņa virzienā. Tur nonācis, joprojām apkārt neskatīdamies un savu domu pārņemts, viņš saskrējās ar dīvainu vecmodīga paskata viru, ļoti sāpīgi ar pirkstiem trāpīdams tieši revolvera koka makstī, kas šim vīram karājās pie jostas.

— Velns! — Persikovs nosēcās. — Piedodiet.

— Atvainojos, — pretimnācējs netīkamā balsī atbildēja, cilvēku jūkli abiem cenšoties atkabinā- ties. Un, kad tas izdevās, profesors soļoja tālāk uz Prečistenku, tai pašā mirklī jau aizmirsis šo sa­dursmi.