Liktenīgās olas

III nodaļa Persikovs notvēris

Noticis tas bija šadi. Kad profesors tuvināja savu ģeniālo aci okulāram, viņš pirmo reizi mūža pie­vērsa uzmanību tam, ka daudzkrasainaja spirāle se­višķi spilgti un trekni izdalās viens stars. Šis stars bija spilgti sarkanā krāsā un slējās no spirāles kā maza smaile, nu, teiksim, tā kā adata, vai.

Par laimi vai nelaimi, šis stars pāris mirkļus pie­saistīja virtuoza trenēto aci.

Un profesors šai stara saskatīja to, kas bija tūk­stoškārt nozīmīgāks un svarīgāks par pašu staru — gaistošo nejaušības bērnu, ko bija dzemdinājusi atstarotaja un mikroskopa kustība. Kad asistents aizsauca profesoru, amēbas pusotru stundu bija nogulējušas šī stara iedarbībā, un te nu bija iznākums: kamēr graudainās amēbas tajā diska daļā, kuru stars neskāra, joprojām gulēja gurdi un bezpalīdzīgi, tur, kur tās aizsniedza smailais sarkanais šķēps, norisi­nājās dīvainas parādības. Sarkanajā josliņā mutuļoja dzīvība. Pelecīgās amēbas, izlaidušas pseidopodijas, visiem spēkiem traucās uz sarkano joslu un, tur nokļuvušas (kā pēc burvju mājiena), atdzīvojās. Ne­zināms spēks tajas iedvesa dzīvības garu. Tās nāca bariem un cīnījās cita ar citu par vietu starā. Bet tur norisinājās mežonīga, citādi tā nav nosaucama, vai­rošanās. Pārkāpdamas un apgāzdamas visus liku­mus, ko Persikovs pārzināja kā savus piecus pirk­stus, tās viņa acu priekšā pumpurojās zibenīgā āt­rumā. Tur, starā, tās sadalījās gabalos, un katra no daļām pāris sekunžu laikā kļuva par jaunu un svaigu organismu. Dažos mirkļos šie organismi izauga un

nobrieda tikai tadej, lai savukārt nekavējoties dotu jaunu paaudzi. Sarkanajā joslā un pēc tam ari visā diskā drīz kļuva par šauru un sākas nenovēršama cīņa. Jaundzimušie nikni klupa virsū cits citam, saplosot un aprijot savus upurus. Starp jaunuļiem mētājās eksistences cīņā bojāgājušo līķi. Uzvarēja labākie un stiprākie. Un šie labākie bija drausmīgi. Pirmkārt, to lielums apmēram divkārt pārsniedza parastās amēbas, un, otrkārt, tie izcēlās ar kādu īpašu niknumu un spriganumu. Viņu kustības bija ašas, viņu pseidopodijas krietni garākas par normā­lajām, un viņi ar tām darbojās, bez pārspīlējuma var teikt, kā astoņkāji ar taustekļiem.

Nākamajā vakarā profesors, no neēšanas sakri­ties un bālu vaigu, uzkurbulēdams sevi tikai ar res­niem paštitiem smēķiem, pētīja amēbu jauno pa­audzi, bet trešajā dienā viņš ķērās pie pirmavota — proti, sarkanā stara.

Deglī klusiņām šņaca gāze, ara atkal švīkstēja autoriepas, un profesors, simtā papirosa indēts, pus­pievērtām acīm beidzot atslīga pret sava grozāma sēdekļa atzveltni.

— Jā, nu viss ir skaidrs. Tās ir atdzīvinājis stars. Šis jaunais, neviena neizpētītais, neviena neuzietais stars. Pirmais, ko nāksies noskaidrot — vai tas iegūstams tikai no elektrības vai arī no saules, — Persikovs murmināja.

Vēl vienas nakts laikā tas noskaidrojās. Trīs mikroskopos Persikovs notvēra trīs starus, no sau­les nenotvēra neko un izteicās šādi:

— Jādomā, ka saules spektra tā nav… Hm… nu, vārdu sakot, jādomā, ka to var icgUt tikai no elek­triskās gaismas. — Viņš mīlīgi palūkojās uz apaļo matēto bumbu sev virs galvas, iedvesmoti apdomā­jās un tad ieaicināja pie sevis kabineta īvanovu. Viņš visu tam izstāstīja un parādīja amēbas.

Privātdocents Ivanovs bija satriekts, pilnīgi sa­grauts: kā gan tik vienkāršu lietu kā šo tieviņo šautru neviens nebija pamanījis agrāk, velns parā­vis! Jebkurš, nu, kaut vai viņš, Ivanovs! Patiešām drausmīgi! Jus tikai paskatieties…

— JUs paskatieties, Vladimir Ipatjič! — Ivanovs runāja, šausmas piekļaudams aci okulārām. — Kas darās?! Tie aug manu acu priekšā… Skatieties, ska­tieties…

— Es tos novēroju jau trešo dienu, — ar iedves­mu atbildēja Persikovs.

Pec tam starp abiem zinātniekiem norisinājās saruna, kuras saturs īsumā bija šāds: privātdocents Ivanovs ar lēcu un spoguļu palīdzību ņemas uzbūvēt kameru, kurā šo staru varēs iegūt palielinata veida un ārpus mikroskopa. Ivanovs cer, ir pat pilnīgi pār­liecināts, ka tas ir ārkārtīgi vienkārši. Staru viņš iegūs, Vladimirs Ipatjičs par to var nešaubīties. Te notika neliela saminstinašanās.

— Pjotr Stepanovič, kad publicēšu darbu, es uz­rakstīšu, ka kameras izgatavojāt jūs, — Persikovs bilda, juzdams, ka mazo aizķeršanos vajag atrisināt.

— O, nav svarīgi… Lai gan, protams…

Un mazā aizķeršanās bija novērsta. No šī brīža stars savā varā pārņēma arī īvanovu. Kamēr Persi­kovs, izkamēdams un spēkus zaudēdams, caurām dienam un naktim sēdēja pie mikroskopa, Ivanovs rosījās pa spuldžu spožumā mirdzošo fizikas kabi­netu, kombinēdams lēcas un spoguļus. Viņam palī­dzēja mehāniķis.

Pēc Izglītības komisariāta pieprasījuma Persiko- vam no Vācijas atsūtīja trīs pakas ar abpusizliek- tiem un abpusieliektiem spoguļiem un pat kaut kādiem ieliekti—izliekti slīpētiem stikliem. Viss beidzās ar to, ka Ivanovs kameru uzbūvēja un tajā patiesi notvēra sarkano staru. Un, gods kam gods, notvēra meistarīgi: stars sanaca lekns, kādus četrus centimetrus diametrā, ass un spēcīgs.

Pirmajā jūnijā kameru uzstādīja Persikova kabi­netā, un viņš alkatīgi uzsāka izmēģinājumus ar stara apspīdētiem varžu ikriem. Izmēģinājumi deva satrie­cošus rezultātus. Divu diennakšu laikā no ikriem izšķīlās tūkstošiem kurkuļu. Tas vēl nebija nekas, vienas diennakts laikā kurkuļi neredzētā ātruma izauga par vardēm, turklāt tik niknām un rijīgam, ka pusi no tām turpat uz līdzenas vietas aprija otra puse. Toties dzīvas palikušās, nelikdamās zinis ne par kādiem termiņiem, sāka nērst ikrus un divās dienās jau bez jebkāda stara palīdzības laida pasaulē jauno paaudzi, kurai vairs neredzēja ne gala, ne ma­las. Zinātniekā kabinetā sākās velns zina kas: kur­kuļi no kabineta izklīda pa visu institūtu; terārijos vai vienkārši uz grīdas visos kaktu kaktos kā purvā auroja spalgi varžu kori. Pankrats, kurš jau tāpat no Persikova baidijas kā no uguns, tagad pret viņu juta tikai nāves šausmas. Pēc nedēļas arī pats zinātnieks sāka manīt, ka šauj pār strīpu. Institūtu pildīja ētera un ciankālija smaka, ar kuru gandrīz noindējās Pan­krats, nelaikā noņēmis masku. Audzelīgi savaisloju- šos purva radību beidzot izdevās uzvarēt ar indēm, kabinetus izvēdināja.

Ivanovam Persikovs teica ta:

— Zināt, Pjotr Stepanovič, stara iedarbība uz deiteroplazmu un vispār uz olšūnām ir apbrīno­jama.

Ivanovs, vēss un atturīgs džentlmenis, pārtrauca profesoru neierastā tonī:

— Vladimir Ipatjič, ko jūs spriedelējat par sīkām detaļām, par deiteroplazmu. Teiksim bez aplinkiem: jūs esat atklājis kaut ko neiedomājamu. — Re­dzams, ar lielu piespiešanos, Ivanovs tomēr dabūja pār lūpām vārdus: — Profesor Persikov, jūs esat at­klājis dzīvības staru!

Viegls sārtums iesitās Persikova bālajos, neskū­tajos vaigos.

— Nu-nu-nu, — viņš nomurmināja.

— Jūsu vārds, — turpināja Ivanovs, — kļūs ne­iedomājami slavens… Man griežas galva. Saprotat, Vladimir Ipatjič, — viņš kvēli turpināja, — Velsa varoņi salīdzinājuma ar jums ir tīrās blēņas…. Un es biju iedomājies, ka tās ir pasakas… Vai atceraties viņa "Dievu barību"?

— Ā, tas jau romāns, — Persikovs atbildēja.

— Ak Dievs,,— tik slavens!…

— Esmu to aizmirsis, — Persikovs atbildēja, — atceros, ka lasīju, bet esmu aizmirsis.

— Kā nu neatceraties, paskatieties taču. — Iva­novs no stiklotā galda aiz kājas pacēla neticami lielu beigtu vardi ar uzpustu vēderu. Tās purnā pat pēc nāves bija ļauna izteiksme. —Tas taču ir draus­mīgi!