Liktenīgās olas

Avoti un konteksti

Mihaila Bulgakova daiļradē aktuāls ir intertek- stualitātes princips. Rakstnieks bieži izmanto citu literātu, komponistu darbus, tāpat arī vēsturiskus, mitoloģiskus, reliģiskus tēlus, tēmas, motīvus, kuri ar viņa paša tekstu stājas īpašās, visbiežāk paro- diskās attiecībās. Šie kultūras citāti uz Bulgakova darbu lapām veido it kā ūdenszīmes, kuras mazāk erudīts lasītājs var pat nepamanīt, lai gan īstenībā tie ir ļoti svarīgi, jo piešķir viņa sacerējumiem nozī­mīgas papildu dimensijas — ironiskā, metafiziska, politiskā un arī vēl citos aspektos.

20. gadu pirmajā pusē, rakstot groteskās filo­zofiskās antiutopijas par sava laika politisko dzīvi Padomju Savienībā "Asinssarkanā sala" (feļetons un luga), "Liktenīgās olas", "Suņa sirds", M. Bulgakovs kā sižeta elementu krātuvi izmanto divu viņam labi pazīstamu Rietumeiropas zinātniski fantastiskās literatūras pārstāvju francūža Žila Verna un angļa Herberta Velsa darbus, kas tapuši 19. gadsimta bei­gās un 20. gadsimta sākumā.

"Asinssarkanajā salā" parodēti vairāki Ž. Verna romānu "Kapteiņa Gaterasa piedzīvojumi" un "Kap­teiņa Granta bērni" tēli; "Suņa sirdi" izmantoti motīvi no H. Velsa romāna "Ārsta Moro sala". "Liktenīgajās olās" atrodama ietekme no veseliem trim H.Velsa romāniem. "Liktenīgās olas" M. Bulga- kovs uzraksta 1924. gadā, bet stasta darbība risinās nākotnē — 1928. gadā. H. Velsa romānā "Laika mašīna" Laika ceļotājs izgudro laika mašīnu, ar kuru pārvietojas laikā — nonākdams gan pagātnē, gan nākotnē — 8002000701. gadā. H. Velsa romānā "Kad guļošais mostas" arī darbība notiek 200 gadu tālā nākotnē, kad atmostas divus gadsimtus letar­ģiskā miegā nogulējušais Grehems.

20. gadsimta 20. gados Padomju Krievijas lite­ratūrā M. Bulgakovs nav vienīgais, kurš izmanto fantastikas elementus. Drīzāk varētu teikt, ka tā ir pat zināma laikmeta mode, kuru rosina ne tikai fan­tastiska pēcrevolūcijas realitāte, bet arī krievu vēlī­nais ekspresionisms. Fantastikas elementi tiek izmantoti visatšķirīgākās ievirzes darbos. Bet kada līnija tos tomēr apvieno — literārie sacerējumi nav veltīti cilvēka privatajai, intīmajai dzīvei, tajos do­minē sabiedriski un politiski motīvi. Marieta Šagin- jana fantastiku izmanto detektīvromānā ("Mess- Mends"), Aleksejs Tolstojs — "tīrā" zinātniskajā fan­tastikā ("Aelita", "Inženiera Gariņa hiperbolīds"), Andrejs Platonovs ("Juvenīlie ūdeņi", "Būvbedre", "Čevengura"), Jevgeņijs Zamjatins ("Mēs") un Mihails Bulgakovs raksta antiutopijas, bet Iļja Ērcn- burgs ("Trests D. E.") — politisku romānu. Vairākos no šiem ("Mēs", "Trests D. E.", "Čevengura"), kā arī vēl citos sacerējumos (V. Majakovska lugās "Pirts" un "Blakts") darbība, tāpat kā "Liktenīgajās olās", norisinās nākotnē. Rakstnieki šo paņemienu, kas atvasināts no fantastikas, izmanto dažādos māksli­nieciskajos, bet, galvenais, idejiskajos nolūkos. V. Ma- jakovskis un I. Ērenburgs, piemēram, apstrādā ideo­loģiskas tēmas. "Blaktī" vēstīts par gaišo komunis­tisko rītdienu pēc 50 gadiem, kad atkausētais Nepa laika neapzinigais pilsonis Prisipkins uz ideālās nā­kotnes sabiedrības fona šķiet dzīvniekam līdzīgs un tiek ievietots zooloģiskā dārza būrī. "Trests D. E." "atmasko" starptautisko imperiālismu, kas 1931. gadā izraisa Otro pasaules karu. M. Bulgakovs, savā stāsta likdams notikumiem risināties četrus gadus tālā nā­kotnē, panāk vairākus mērķus. Viņš, aprakstīdams sāpīgi aktuālas sava laika parādības kā nākotnē vairs neeksistējošas, atrod lielisku ironijas āderi. (Piemē­ram, rakstnieks apgalvo, ka 1928. gadā Maskavā jau pilnībā ir atrisināta dzīvokļu problēma.) Paradok­sālā kārtā M. Bulgakovs, attīstīdams nākotnē savu fantastisko sižetu, panak lielāku ticamības iespaidu, nekā tas būtu tad, ja viņš stāstītu par pagātni. Šo­dien lasīšanas gaitā rodas iespaids, ka rakstnieks radījis nevis literāru darbu, bet mistisku nākotnes pareģojumu, kurš, lai arī ne gluži tādās formās un ne tik īsā laikā, kā tas ir stāstā, īstenībā ari ir piepil­dījies…

"Liktenīgo olu" finālā tikai augustā negaidīti uz­nākušais sals, kas sasniedz mīnus 42 grādus, izglābj Maskavu no reptiļu nāvējošā uzbrukuma. H. Velsa romānā "Pasauļu karš" zemeslodi metodiski izni­cina marsieši, kuri finala ari momentāni izmirst, kad masveida saslimst ar kādu cilvēkiem raksturīgu vīrusu, pret ko tiem nav imunitātes. Marsieši cilvē­kus iznīcina ar karstuma staru — Bulgakova stāsta galvenais varonis Persikovs nejauši atklāj sarkano staru, kas, iejaucoties sovhoza brigadierim Rokam, pastarpināti kļūst par cēloni cilvēku masveida bojā ejai. Taču "Liktenigo olu" fantastiskā sižeta galveno līniju M. Bulgakovs pārņem no H. Velsa romāna "Dievu barība". H. Velsa profesors Bensingtons iz­gudro pulveri, ko nosauc par dievu barību un kas veicina strauju dzīvo, kā arī nedzīvo organismu augšanu, sasniedzot grandiozus izmērus — pa gaisu lidinās vistas lieluma lapsenes, vilka izmēra žurkas saplosa zirgus, bet milzenes vistas aprij kaķus un aiznes mazus bērnus… No upes lien laukā plēsīgi milzu zuši un uzbrūk aitām, bet recekļainas aļģu gļotas plūst pāri dīķa malām, pārklādamas visu ap­kārtni. Kad "dievu barība" tiek iebarota arī bēr­niem, tie neilga laikā izaug kā milži — mazākais no tiem sasniedz 40 pēdu garumu. M. Bulgakova stāstā putnu un čUsku strauju augšanu, sasniedzot tiem pretdabiskus izmērus, veicina sarkanais stars. Tāpat kā Velsam, arī Bulgakovam milzīgie dzīvnieki uz- bruk cilvēkiem un cilvēki organizē cīņu pret tiem.

M. Bulgakovs "Liktenīgajās olās" pats ironiski uzved lasītāju uz H. Velsa "Dievu barības" pēdām. "Ivanovs: — Velsa varoņi, salidzinot ar jums, ir vienkārši nieks. Jūs atceraties viņa "Dievu barību"? — Tas ir romāns? — jautāja Persikovs. — Jā, ak Jēzus, slavens taču. — Es to esmu aizmirsis, — at­bildēja Persikovs — lasīju, bet esmu aizmirsis."1

Boriss Sokolovs2 "Liktenīgajām olām" min arī vairākus krievu izcelsmes avotus, kuri saistīti ar mīklainu staru un dzīvniekiem, kas organizēti spēj apdraudēt cilvēkus. Maksimiliāns Vološins no Kok- tebeles atsūta Mihailam Bulgakovam uz Maskavu izgriezumu no Feodosijas vietējās 1921. gada avīzes, kur rakstīts par milzīgu rāpuli Karadaga virsotnes rajonā, kura notveršanai izsūtīta sarkanarmiešu rota. Viktors Šklovskis grāmatā "Sentimentāls ceļo­jums" (1923) atstāsta dažadas baumas, kas cirkulē­jušas Kijevā 1919. gadā, kad tur atradās ari Bulga­kovs. Itin kā frančiem esot violets stars, ar kuru tie varot padarīt aklus visus boļševikus. Bez tam Šklov­skis vel raksta: "Stāstīja, ka angļi (un stāstītāji ne­bija slimi ļaudis) cīņai ar boļševikiem izsēdinājuši Baku pērtiķu baru, kas apmācīti visos kara mākslas likumos. Viņi ir labi karavīri, jo nepakļaujas boļše­viku propagandai un iet kaujā bez bailēm, tādēļ arī uzvarēs boļševikus. Stāstīja: kad viens pērtiķis ticis nogalināts, to glabājuši ar skotu militāro mūziku un skoti raudājuši. Tādēļ, ka pērtiķu leģiona instruk­tori bijuši skoti."3

Vladimirs Ipatjevičs vai Vladimirs Iļjičs?

"Liktenīgo olu" galvenais varonis zooloģijas pro­fesors Persikovs, ka raksta M. Bulgakovs, savā no­zarē ir pasaules mēroga spīdeklis, kuram varbūt var līdzināties vēl tikai pāris zinātnieku uz visas zemes­lodes. Tiesa gan, nozare, kura viņš darbojas, ir visai šaura — abinieki un rāpuļi, precīzāk, tikai viena ar šim būtnēm saistīta joma — to vairošanās. Krupjus un vardes profesors mii kaisli — zooinstituta pa­vada dienas un reizēm ari naktis; katra ziņa abinieki viņam tuvāki par cilvēkiem. Institūta sarga un sava palīga Vlasa nāvi, kad tas nomirst badā, Persikovs gandrīz vai nepamana, toties aiz bēdām par Surina- mas krupja nosprāgšanu saslimst ar smagu depre­siju.

Sarkanā stara noslēpumu, kas kļūst par stāsta sižeta galveno "atsperi", profesors atklāj pavisam nejauši. Reiz, uz pusstundu atstājis mikroskopu, lai konsultētu kolēģi, viņš atgriežas un netic savām acīm. No griestu elektriskās spuldzes cauri mikro­skopa palielināmo stiklu sistēmām īpašā leņķi lūs­tošs gaismas impulss radījis sarkanu staru, kura ietekmes laukā nonākušās amēbas vairojas nepa­rasti ātri, sasniedzot milzu izmēru. Tām piemīt ne­redzēta agresivitāte — amēbas saplosa cita citu, lai tikai atgrieztos stara apspīdētajā teritorijā.

Profesoram savu vēl nepārbaudīto atklājumu ne­izdodas nosargāt no žurnālistiem. Viņš tiek vaļā no daudziem ziņkārīgajiem, taču spiests kapitulēt, kad pie viņa ierodas Alfrēds Bronskis, kurš ir līdzstrād­nieks ne tikai Maskavas žurnāliem "Krāsnij ogo- ņok", "Krāsnij perec", "Krāsnij žurnal", "Krāsnij prožektor" un avizei "Krasnaja večerņaja Moskva", bet arī čekas satīriskajam izdevumam "Krāsnij vo- ron". Žurnālista uzvārda, kurš sadarbojas ar sešiem "sarkanajiem" izdevumiem, iespējams, var saskatīt ironisku mājienu uz Ļevu Trocki, īstaja uzvārdā Bronšteinu — vienu no galvenajiem sarkanā terora organizatoriem Krievijā laikposmā no 1918. līdz 1920. gadam. "Sarkano" preses izdevumu uzskaitī­jums daudz lielākā mērā atbilst vēsturiskajai rea­litātei, nekā var iedomāties. Padomju Savienībā 20. gadu pirmajā pusē patiesi pastāv žurnāli "Sar­kana Uguntiņa", "Sarkanais Pipars", "Sarkanais Žur­nāls", "Sarkanā Vakara Maskava". Un pat "Sarka­nais Krauklis", kas gan nav čekas, bet Petrogradas "Sarkanās Avīzes" satīriskais izdevums. M. Bulga­kovs "radījis" tikai vienu izdevumu — žurnālam "Prožektors" pievienojot apzimētaju "sarkans". Rakstnieks nebūt nav uzskaitījis visus "sarkanos" izdevumus Padomju Savienībā šajā laikā, kur eksistē vēl, piemēram, avīzes "Sarkanā Krima", "Sar­kanie Urāli", "Sarkanais Karogs", "Sarkanā Avīze", žurnāli "Sarkanais Žurnāls Visiem", "Sarkanā Pa­norāma", "Sarkanie Jaunumi", "Sarkana Klints"… Kad A. Bronskis nodrukā presē aprakstu par Per- sikova sarkano staru, sākas īsta ažiotāža un par to uzzina visi. Kad dīvainā vistu mēri ir aizgājušas bojā visas padomju vistas, profesoram ar pavēli no "paša Kremļa" nepārbaudīto izgudrojumu atņem, lai iz­mantotu vistkopības atjaunošanā.

Protams, M. Bulgakova tēlotais notikums vēsta arī par zinātnes problēmām gan filozofiska, gan so­ciālā aspektā. Zinātnieks atraisa dabas spēkus, bet viņš nav spējīgs valdīt pār tiem. Dabasspēki, kā šajā gadījumā, izraujas no viņa kontroles un sāk valdīt pār viņu un citiem cilvēkiem, izraisot daudzu per­sonu, to skaitā stara atklājēja nāvi. Tātad zinātni autors traktē ka bezgala vilinošu nodarbošanos, kas cilvēkam ļauj kaut nedaudz savā radīšanas kaislē pielīdzināties Dievam. Bet tā ir ari ārkārtīgi bīstama aizraušanas, jo cilvēks tomēr nav Dievs. Līdzīga aspektā cilvēku, kurš vēlas kļūt dabas spēku pa­vēlnieks, bet īstenībā kļūst to vergs, skata daudzi rakstnieki — gan pirms, gan pēc Bulgakova. Pie­mēram var minēt kaut vai fohana Volfganga Gētes balādi "Burvja māceklis", kur māceklis pirms laika sāk trenēties pārdabisko prasmju izmēģināšanā — viņš spēj izsaukt ūdens garu, bet neprot to savaldīt, tādēļ gandrīz vai noslīkst paša izraisītos pludos. Savukārt Fridriha Dirrenmata luga "Fiziķi" stāstīts par zinātniekiem, kuri kļūst par pašu atbrīvotās atom­enerģijas potenciālajiem upuriem.

"Liktenīgo olu" sižeta attīstība nebūtu iespē­jama ari bez Padomju Savienībā valdošajām admi­nistrēšanas metodēm, arī attiecībā uz zinātni, kad zinātnieks zaudē brīvību un tiek pakļauts ideolo­ģiska rakstura komandām "no paša Kremļa". Taču vienlaikus stāsta notikumos iekodētas arī citas poli­tiskas alūzijas, uz kurām norādījuši daudzi M. Bul- gakova pētnieki kā Krievijā, ta Rietumos.

Sarkano staru var traktēt kā sociālistiskās revo­lūcijas metaforu. Bet stara rezultātā strauji vairojo­šās agresīvās lielizmera amēbas (sovhozā — čūskas) raisa asociācijas ar revolūcijas rezultātā dzimušo padomju cilvēku, kuru boļševiku aģitācija slavināja ka "jauno", pasaule vēl nekad neredzētu cilvēka tipu. Bulgakovam sabiedrības attīstība pieņemama bija evolūcija, kurai viņš pretstatīja revolūciju kā ne­dabisku līdzekli. Tādēļ ari sarkanais stars nav radies saules, bet gan elektriskās, resp., mākslīgās, gais­mas iedarbībā.

Toties attiecībā uz Persikovu stāstā atrodamas ļoti daudzas pazīmes, kas to gan biogrāfisko datu, gan zinātniskās darbības ziņā sarado ar sociālis­tiskas revolūcijas teorijas izstrādātāju — Ļeņinu4 . Pirmkārt viņiem abiem vienāds vārds — Vladimirs un ļoti līdzīgi tevavārdi, kuros atšķiras tikai daži burti — Persikovs ir Ipatjevičs, bet Ļeņins, kā zināms, Iļjičs. Tieši tāpat kā Ļeņinu 20. gadu presē un boļševiku savstarpējā komunikācijā visbiežāk dēvēja vārdā un tevavārdā, arī Bulgakovs savā stās­tā Persikovu bieži sauc par Vladimiru Ipatjeviču. 1928. gada Persikovam paliek 58 gadi, tātad viņš dzimis tai pašā gadā, kad viņa iespejamais prototips. Arī mēnesis abiem viens — aprīlis; Ļeņins dzimis 22. datumā, bet Persikovs — 16. Taču arī 16. aprīlis, kad, starp citu, sākas stāsta darbība un dzimst sarka­nais stars, nav nejaušs datums5 . 1917. gada 16. aprīlī Ļeņins no emigrācijas atgriežas Petrogradā un, uz­kāpis uz bruņumašīnas, nolasa savas "Aprīļa tēzes", kur izklāsta plānu, ka Februāra revolūciju pārvērst sociālistiskajā revolūcijā. Ar Ļeņinu Persikovu saista arī portretiska līdzība. Abiem ir kails galv­vidus, neskaidra runas maniere un raksturīgs ora­tora žests: Ļeņins, runājot no tribīnes, klausītāju virziena allaž krata izstieptu rādītājpirkstu, bet Persikovs sarunu biedram zem deguna to baksta, āķī saliektu. Arī erudīcija gan Persikovam, gan Ļeņinam ir milzīga; abi pārvalda vienas un tās pašas svešvalodas (vācu, franču, angļu) un brīvi runā divās no tām (vācu un franču). Turklāt Ļeņins tāpat līdz 1917. gadam primāri ir kabineta zinātnieks, kura teorētiskais atklājums — sociālistiska revolūcija —, "izsprukusi" no kabineta (gan ar viņa un viņa do­mubiedru aktīvu rīcību) dzīvē, sāk iet savus, viņam vairs nekontrolējamus ceļus.

Pie pašām asprātīgākajām stāsta metaforam ar politisku zemtekstu pieder no Vācijas saņemtas olas — sovhozā no tam negaidīti izšķiļas milzu čūskas. (Tiek sajauktas adreses — uz Maskavu aizsūtītas vistu olas, bet uz sovhozu — Persikova kabineta eksperimentiem pasūtītās čūsku un strausu olas.) Tātad netieši viss ļaunums nāk no Vācijas. Šai sakarā aktuāli divi fakti. Ļeņins un viņa politiskie domubiedri 1917. gadā no Šveices ar vācu valdības tiešu piekrišanu atgriezās Krievija taisīt revolūciju, braucot cauri Vācijai aizplombēta vagonā. Turklāt — pēdēja laikā dokumentāli pieradīts, ka ķeizariskā Vācija ari finansiāli atbalstīja krievu revolūciju cerībā novājināt Krieviju kā savu galveno pretinieku Pirmajā pasaules karā. Taču ir vēl kāds, iespējams, būtiskāks aspekts. Ļeņina izstrādātā sociālistiskas revolūcijas teorija taču balstās uz vācu komunisma teorētiķu Fridriha Engelsa un Karļa Marksa dar­biem. Un — uz "otrādi apgrieztiem un uz kājām nostādītiem" vācu klasiskās filozofijas pārstāvjiem, kā, atturīgi palepodamies, ne vienreiz vien mēdza izteikties Ļeņins.

Kā citu iespējamu Persikova prototipu Bulgakova pētnieki uzrāda slavenu biologu un patolog- anatomu Alekseju Ivanoviču Aprikozovu6 , kura uz­vārds parodets stāsta galvenā varoņa uzvārdā. (Uz­vārds Persikovs atvasinats no persikiem, Aprikozovs — no aprikozēm.) Savukārt Aprikozovs arī bijis saistīts ar Ļeņinu kā viens no mediķiem, kurš re­volūcijas vadoņa līķim taisīja sekciju un izņēma smadzenes.