Liktenīgās olas

VIII nodala NOTIKUMS SOVHOZĀ

Nudien, nav skaistāka laika kā augusts piln­briedā, nu, kaut vai tai pašā Smoļenskas guberņā. 1928. gada vasara, kā zināms, bija sevišķi jauka — ar laikā nolijušiem pavasara lietiem, ar karstam, saulainām dienam, ar labi padevušos ražu… Bijušajā Šeremetjevu muižā brieda āboli… meži zaļoja, dzel­teniem kvadrātiem pletās druvas… Dabas klēpi arī cilvēks kļūst labāks. Pat Aleksandrs Semjonovičs vairs nelikās tik nepatīkams kā pilsētā. Ari pretīgās jakas vairs nebija. Seja viņam bija iedegusi kapara brūnumā, vaļējais katūna krekls atsedza varen bie­zām melnām spalvām noaugušas krūtis, kājās bija audekla bikses. Un viņa acis bija norimušas un ska­tiens kļuvis mīlīgāks.

Aleksandrs Semjonovičs naigi noskrēja no ko­lonnām rotātā lieveņa, pie kura bija pienaglota iz­kārtne ar zvaigzni:

Sovhozs "SARKANAIS STARS",

un piesteidzās pie nelielā kravas automobiļa ar kulbu, kas apsardzes uzraudzībā bija atvedis trīs melnās kameras.

Visu dienu Aleksandrs Semjonovičs ar saviem palīgiem rosījās, uzstādot kameras bijušajā ziemas dārzā — Seremetjevu oranžērijā… Pret vakaru viss bija kārtībā. Pie stikla griestiem iedegas balta matē­ta spuldze, kameras tika uzstādītas uz ķieģeļiem, un mehāniķis, kas bija atbraucis kopā ar kamerām, noklikšķinājis un pagrozījis kloķus, melnajās kastēs uz azbesta grīdas iededza noslēpumaino sarkano staru.

Aleksandrs Stepanovičs cītīgi strādaja, pats trau­sās pa trepēm, pārbaudīdams vadus.

Nākamajā dienā no stacijas atgriezās tas pats kravas autiņš un izspļāva trīs pirmšķirīgi gluda finiera kastes, viscaur aplīmētas ar birkām un bal­tiem uzrakstiem uz melna fona:

Vorsicht: Eier!!

Uzmanīgi: olas!!

— Kālab atsūtīts tik maz? — Aleksandrs Sem­jonovičs brīnījās, taču tūdaļ sāka rīkoties un ne­kavējoties saiņoja olas ārā. Izsaiņošana norisinājās turpat oranžērija, un tajā piedalījās: pats Aleksandrs Semjonovičs, viņa neiedomājami resnā sieva Maņa, bijušo Šeremetjevu bijušais klibais dārznieks, bet tagad sovhoza darbinieks universālajā sarga amata, sargzaldāts, kurš bija piekomandēts sovhozam, un apkopēja Dūņa. Te nebija nekada Maskava un viss norisinājās vienkāršāk, ģimeniskak un draudzīgāk. Aleksandrs Stepanovičs deva rīkojumus, ar mīles­tību nolūkodamies uz kastēm, kas rēnajā, caur oran­žērijas griestu rūtīm krītošajā rieta gaisma atgadi- naja solīdu, glīti iesaiņotu dāvanu saiņus. Apsargs, kura šautene miermīlīgi snauda pie durvīm, ar knaib­lēm lauza vaļā stiprinājumus un metāla stīpas. Brik­šķēja un krakšķēja… Bira putekļi. Aleksandrs Sem­jonovičs, sandales plakšķinādams, šaudījās gar kastēm.

— Rāmāk, saudzīgāk, lūdzu, — viņš sargkarei­vim aizrādīja. — Uzmanīgāk. Vai tad jūs neredzat — olas?…

— Nekas, — krekstēja apriņķa karavīrs, urbda­mies tālāk, — tūlīt…

Krakš, brakš… un putekļi vien griezās.

Olas izrādījās iepakotas uz to labāko: zem koka vāka bija parafinpapira kārta, zem tās dzēšpapīrs, tad biezu eveļskaidu slānis un pašās beigās vēl zāģskai- das, kurās vidēja olu baltās galviņas.

— Ārzemju iepakojums, — Aleksndrs Semjo­novičs tīksmi sacīja, rakdamies zāģskaidās, — nav vis kā pie mums. Maņa, uzmanīgāk, sasitīsi.

—Aleksandr Semjonovič, tu esi dulns, — sieva atbildēja, — ir nu gan zelta gabali, smiekls nāk. It kā es olas nebūtu redzējusi! Oi!… cik lielas!

— Ārzemes paliek ārzemes, — Aleksandrs Ste- panovičs atteica, izkravadams olas uz koka galda… — nav vis nekādas musu mužiku olas… Visas laikam bramaputras, velns tās rāvis! — vācu šķirne…

— Ka nu ne, kā nu ne, — sargzaldāts apstipri­nāja, tīksminādamies par olām.

— Es tikai nesaprotu, kāpēc tās tik netīras, — Aleksandrs Semjonovičs domīgi ieteicās. — Maņa, tu te pieskati. Lai turpina izsaiņošanu, bet es eju zvanit.

Un Aleksandrs Stepanovičs pāri pagalmam devās uz sovhoza kantori.

Vakarā zooloģiskā institūta kabinetā ietrinkšķē- jās telefons. Profesors Persikovs sabužināja matus un piegāja pie aparāta.

— Nu? — viņš noprasīja.

— Ar jums tūliņ runās province, — klausule ar klusu šņākoņu atsaucās sievietes balsi.

— Nu. Es klausos, — Persikovs nīgri noprasīja telefona melnaja mute… Tajā kaut kas noklikšķēja, tad tāla vīrieša balss viņam tieši ausī satraukti ievai­cājās:

— Vai olas mazgat, profesor?

— Ko? Ko darīt? Ko jūs jautājat? — Persikovs saērcinājās. — No kurienes zvana?

— Nikoļska, Smoļenskas guberņa, — klausule atbildēja.

— Neko nesaprotu. Nekādu Nikoļski nepazīstu. Kas runā?

— Roks, — klausule bargi vēstīja.

Profesors izbrīnā samirkšķināja acis.

— Kāds Roks?… Ak, jā… — viņš beidzot attapās. — Tas esat jūs… Ko jūs tur jautājāt?

— Vai tās mazgāt?… No ārzemēm man atsūtīja vistu olu partiju…

— Nu un?

— …bet uz tām ir kaut kadi netīrumi.

— Jūs kaut ko jaucat… Kādi "netīrumi", kā tas var būt? Nu, zināms, varbūt mazdrusciņ… kāds mēslu kriksis piekaltis… vai kas cits…

— Tad nemazgāt?

— Nu, zināms, ka ne… Vai tad jūs jau gribat lādēt olas kamerās?

— Jā gan, — klausule atbildēja. — Lādēju iekšā.

— Hm, — novilka Persikovs.

— Nu, tad pagaidām! — klausule noparkšķēja un apklusa.

— Nu, tad pagaidam! — Persikovs naidīgi atkār­toja privātdocentam Ivanovam, — kā jums tas tips patīk, Pjotr Stepanovič?

Ivanovs iesmējās.

— Tas bija viņš? Varu iedomāties, ko viņš no tām olām izcepinās.

— Tjā… — Persikovs saniknots ierunājās, — iedo­mājieties, Pjotr Stepanovič… nu, labi… ļoti iespē­jams, ka uz vistas deiteroplazmu stars iedarbosies tieši tāpat kā uz abinieku plazmu. Ļoti iespējams, ka cāļi viņam izšķilsies. Taču ne jūs, ne es — mēs nevaram pateikt, kādas šīs vistas bus… varbūt tās vistas ne velnam nederēs. Varbūt tās nosprāgs jau pēc paris dienām. Varbūt tās nemaz nedrīkst ēst! Un vai es varu galvot, ka tās spēs nostāvēt kājās. Varbūt tam būs trausli kauli. — Persikovs bija nonācis azarta un vicināja rokas, pēc katra teikuma pieliek­dams pirkstus.

— Pilnīgi pareizi, — Ivanovs piekrita.

— Vai jūs varat galvot, Pjotr Semjonovič, ka tās dos pēcnācējus? Varbūt tas tips izperinās sterilas vistas. Uzpumpēs tās suņa lielumā, bet uz pēcnā­cējiem varēs gaidīt līdz pastardienai.

— Ne par ko nevar galvot, — Ivanovs piekrita.

— Un kāda familiaritāte, — Persikovs turpināja bojāt sev omu, — kāds nadzīgums! Un, padomājiet tikai, man šo nekauņu vēl uzdots instruēt. — Per­sikovs norādīja uz Roka atnesto papīru, kas mētājās uz eksperimentu galda… — Bet kā es viņu, kā es to nejēgu instruēšu, ja pats šai jautājumā vēl neko nevaru pateikt?

— Un atteikties nevarēja? — Ivanovs apjau­tājās.

Persikovs tumši piesarka, paķēra papīru un para­dīja to Ivanovam. Ivanovs izlasīja un ironiski pavīp­snāja.

— Mjā… — viņš daudznozīmīgi novilka.

— Un, padomajiet tikai… Es savu pasūtījumu gaidu jau otro mēnesi, bet no tā — ne čiku, ne grabu. Bet šim momentā ij olas atsūtītas, ij visāda citāda pretimnākšana izrādīta…

— Ne velna viņam nesanāks, Vladimir Ipatjič. Un viss beigsies ar to, ka jums atdos kameras.

— Kaut jel nu ātrāk, viņi taču aizkavē manus eksperimentus.

— Jā, tas ir draņķīgi. Man viss jau sagatavots.

— Skafandrus saņēmāt?

— Jā, šodien.

Persikovs nedaudz nomierinājās un atžirga.

— Aha…. domāju, ka darīsim tā. Operāciju tel­pas durvis nobloķēsim, bet logu atvērsim…

— Protams, — Ivanovs piekrita.

— Ķiveres ir tris?

— Jā gan. Trīs.

— Labi, darīsim ta… Jus un, protams, es, un vēl varam pasaukt kadu no studentiem. Iedosim viņam trešo ķiveri.

— Grinmutu var paaicināt.

— Tas ir tas, kurš pie jums pašlaik strādā ar sala­mandrām?… Hm… tā nekas… kaut gan, atļaujiet piezīmēt, pavasarī viņš nespēja pateikt, kā veidots peldpuslis zobainajiem abiniekiem, — Persikovs ļaunatminigi atgādināja.

— Ne, puisim nav ne vainas… Viņš ir labs stu­dents, — Ivanovs aizstāvēja.

— Nāksies vēl vienu nakti iztikt bez gulēša­nas, — Persikovs turpināja, — un vēl kas, Pjotr Stepanovič, pārbaudiet gāzi, jo velns viņu zina, ko no tādiem dobrohimiem [9] var sagaidīt. Atsūtīs kaut kādu dranki…

— Nē, nē, — Ivanovs atvēcinājās, — vakar jau izmēģināju. Nav nekāda pamata viņiem pārmest, Vladimir Ipatjič, pirmšķirīga gāze.

— Uz ko jūs pārbaudījāt?

— Uz parastajiem krupjiem. Kā palaiž struk- liņu — momentā ir pagalam. Ja, Vladimir Ipatjič, darīsim vel tā. Uzrakstiet iesniegumu GPU un pie­prasiet, lai jums atsūta elektrisko revolveri.

— Bet es tak neprotu ar to rīkoties…

— Tas lai paliek manā ziņā, — Ivanovs atbildēja. — Kļazmas krastmalā mēs joka pēc ar to šaudījām… man kaimiņos dzīvoja viens gēpeists. Kolosāla man­tiņa. Es teiktu, pat ļoti laba… Šauj bez trokšņa, simt soļu attālumā jebko pataisa aukstu. Mēs tur vārnas šāvām… Manuprāt, pat gāze nebūs vajadzīga.

— Hm… tā ir asprātīga ideja… pat ļoti, — Per­sikovs aizgāja līdz istabas stūrim, nocēla klausuli un nokurkstēja:

— Dodiet man to, kā viņu… Lubjanku…

Laiks bija neparasti karsts. Virs labības laukiem bija skaidri saskatāms, kā virmo caurspīdīgā, treknā svelme. Bet naktis bija brīnišķīgas, manīgas un za­ļas. Spīdēja mēness, tada skaistuma ietērpdams bijušo Šeremetjevu muižu, ka to nemaz nav iespējams iz­sacīt. Bijusī pils, tagadējais sovhozs spīgoja kā no cukura, bet parkā trīsuļoja ēnas, un dīķi bija kļuvuši divkrāsaini — par vienu pusi slīpeniski klājās mē­nesnīcas kūļi, bet otra puse slīga dzelmaina tumsā. Menesnica bez grūtībām varēja lasīt "Izvestiju", iz­ņemot vienīgi sīkā nonparelī salikto šaha nodaļu. Taču tādās naktīs "Izvestiju", saprotams, neviens ne­lasīja… Apkopēja Dūņa nez kā bija ieklīdusi birztala aiz sovhoza, un nejaušības dēļ turpat bija aizstaiga- jis arī sovhoza sagrabējušā viegla kravas automobiļa šoferis ar rudajām ūsām. Ko viņi tur darija — nav zināms. Abi piemetās uz šofera izklātā ādas mēteļa kuplas vīksnas ēnā. Virtuvē dega spuldzīte, tur va­kariņoja divi sakņu dārza strādnieki, bet Roka ma­dāma baltā rīta kleitā sēdēja kolonnu ieskautajā ve­randā un sapņoja, raudzīdamās skaistulī mēnesī.

Desmitos vakarā, kad Koncovkas sadža, kas ple­tās aiz sovhoza, noklusa visas skaņas, idillisko ainavu pārskanēja burvīga un maiga flautas melodija. Nav izsakams, cik tā bija atbilstoša birztalām un bijušās Šeremetjevu pils kolonnām. Trauslā Ļiza no "Pīķa dāmas" duetā savienoja savu balsi ar kaislās Poļinas balsi un aiztraucās mēnesnīcas augstumos kā vecā un tomēr bezgala mīļā, līdz asarām saviļņojošā re­žīma vīzija.

Viss zūd… Viss gaist… —

caur nopūtām un trcļļiem vīteroja flauta.

Pamira birzis, un Dūņa, pavedinoša kā meža lauma, klausījās, piekļāvusi vaigu šofera raupjajam, rudajam un vīrišķīgajam vaigam.

— Labi stabulē, kuņas dēls, — šoferis atzina, ar vīrišķīgo roku skaudams Dūņas vidukli.

Flautu spēlēja pats sovhoza vadītājs Aleksandrs Semjonovičs Roks, un, nav ko noliegt, spēlēja viņš brīnišķīgi. Un tas bija tāpēc, ka savulaik flautas spēle bija viņa specialitāte. Līdz pat 1917. gadam viņš darbojas pazistamajā maestro Petuhova kon- certansambli, kas ik vakaru ar izjustām skaņām pie- skandēja omulīgā kinematogrāfa "Burvīgie sapņi" foajē Jekaterinoslavas pilsēta. Taču dižais 1917. gads, kas salauza daudzu cilvēku karjeru, arī Aleksandru

Semjonoviču aizveda pa jauniem ceļiem. Viņš pameta "Burvīgos sapņus" un pieputejušo zvaigžņu satinu foajē un metās kara un revolūcijas jūrā, flautu nomainidams pret iznīcinošo mauzeri. Revolūciju vētras viņu ilgi svaidīja pa viļņiem, izskalojot krasta te Krimā, te Maskava, te Turkestānā un pat Vladi- vostokā. Bija nepieciešama tieši revolūcija, lai Alek­sandrs Semjonovičs atklatos visā pilnībā. Noskaid­rojās, ka viņš patiešām ir dižs cilvēks un, protams, ne jau "Burvīgo sapņu" foajē viņam jāsēž. Neie­slīgstot bezgalīgos sīkumos, pateiksim, ka pēdējais, 1927., gads un 1928. gada sākums Aleksandru Sem­jonoviču panāca Turkestānā, kur viņš, pirmkārt, re­diģēja milzigu avīzi un, otrkārt, šī paša iemesla deļ, būdams augstakās saimnieciskās komisijas vietējais loceklis, kļuva slavens ar saviem apbrīnas cienī­gajiem darbiem Turkestānas novada apūdeņošanā. 1928. gadā Roks ieradas Maskavā, kur viņam tika piešķirta pelnītā atpūta. Tās organizācijas augstākā komisija, kuras biedra karti šis provinciāli vecmo­dīgais cilvēks godam nēsāja savā kabatā, novērtēja viņa pūliņus un nozīmēja viņu mierīgā un godājama amatā. Taču, ak, vai! Ak, vai! Par postu republikai Aleksandra Scmjonoviča versmīgais prāts nebija ap­dzisis, Maskava Roks nejauši uzzināja par Persikova izgudrojumu, un Tveras bulvārī, viesnīcas "Sarkanā Parīze" numuros, Aleksandram Semjonovičam dzima ideja, kā ar Persikova stara palīdzību meneša laikā panākt vistu atdzimšanu republikā. Lopkopī­bas komisijā Roku uzklausīja, piekrita viņam, un Roks ar biezo papīru ieradās pie ērmotā zoologa.

Koncerts pār spoguļgludajiem ūdeņiem, birzta­lām un parku jau tuvojās noslēgumam, kad piepeši atgachjas kaut kas tāds, kas to partrauca priekšlaikus. Koneovkas suņi, kuriem jau sen vajadzēja gulēt, piepeši sāka neizturami riet, un pamazām viņu rejas pārgāja vispārējā izmisīgā gaudošana. Pieņemdamās skaļumā, gaudas aizlidoja pār laukiem, un pēkšņi tām ar apdullinošu kurkstoņu atsaucās miljonbal- sīgs varžu koris dīķos. Tas viss bija tik baisi, ka brīdi pat likās — noslēpumaina burvju nakts ir apdzisusi.

Aleksandrs Semjonovičs nolika flautu un izgāja veranda.

— Mana? Vai dzirdi? Noladetie suni… Ka tu domā, ko šie ta satrakojušies? Ka velna apsēsti.

— Ka lai es zinu? — Maņa atbildēja, skatīdamās mēnesī.

— Zini, ko, Maņečka, iesim paskatīties uz oli­ņām, — Aleksandrs Semjonovičs vedināja.

— Nudie', Aleksandr Semjonovič, tu ar tām savām olām un vistām esi galīgi nojūdzies. Atpūties tak maķenīt!

— Nē, Maņečka, iesim.

Oranžērijā spoži dega apaļa spuldze. Ar kaistošu seju un mirdzošām acīm atsteidzās arī Dūņa. Aleksandrs Semjonovičs saudzīgi pavēra kontrollo- gus, un visi ielūkojās kameru iekšienē. Uz baltās azbesta grīdas līdzenās rindās gulēja plankumiem izraibinātas koši sarkanas olas, bet kameras valdīja absolūts klusums… tikai apaļā 15 000 vatu bumba pie griestiem klusi šņāca…

— Eh, izperināšu calēniņus! — Aleksandrs Semjonovičs jūsmīgi runaja, ielūkodamies te pa sānos izzāģētajām kontrolatverem, te pa augšpusē ierīkotajām platajam ventilācijas spraugam, — gan jus redzēsiet… Ko? Domājāt, neizperēšu?

— Zināt, Aleksandr Scmjonovič, — Duna smai- didama ieminējās, — Koncovkā sādžinieki melš, ka jus esot antikrists. Runā, ka jūsu olas esot sātana olas. Grēks cāļus ar mašīnu perēt. Nosist jūs gribēja.

Aleksandrs Semjonovičs nodrebēja un pagriezās pret sievu. Viņa seja nodzeltēja.

— Nu, kā tev tas patīk? Ir gan ļautiņi! Ko ar tādiem lai iesāk? Ko? Maņečka, vajadzēs viņiem sarīkot sapulci… Rīt izsaukšu darbiniekus no ap­riņķa. Teikšu runu. Un vispār — vajadzēs te piestrā­dāt… Citādi, nudien, viens atpalicis elles kakts…

— Tumsoņas, — piebalsoja sargzaldāts, kurš uz sava šineļa bija iekārtojies pie oranžērijas durvīm.

Nākamā diena sākās ar dīvainiem un neizskaid­rojamiem notikumiem. Rīta agrumā, atspīdot pir­majiem saules stariem, birzis, kas parasti debesu spīdekli sveica ar skaļu putnu čivināšanu, šoreiz to sagaidīja pilnīgā klusumā. To ievēroja visi. Valdīja klusums kā pirms negaisa. Taču no negaisa nebija ne miņas. Sovhozā un ta apkārtnē paklīda visādas nelādzīgās un divdomīgas, pret Aleksandru Semjo- noviču vērstas nevalodas, jo sevišķi tapec, ka viens no sādžas tēvaiņiem ar iesauku Kazas Kākslis, pa­zīstams Koncovkas musinātājs un prātvēders, ņē­mās klāstīt, ka visi putni it kā sapulcējušies baros un, gaismiņai svīstot, aizlidojuši prom no Šeremet- jevas kaut kur — uz ziemeļiem, un tā jau nu bija galīga muldēšana. Aleksandrs Semjonovičs ļoti sakreņķējās un ziedoja visu dienu, lai sazvanītos ar Gračevkas pilsētu. No turienes Aleksandram Sem- jonovičam apsolīja pec pāris dienām atsūtīt oratorus par divām tēmām — starptautisko stāvokli un Do- brokura jautājumu.

Ari vakarā neiztika bez pārsteigumiem. Ja no rīta bija apklusušas birztalas, skaidri parādot, cik aizdomīgi netīkams var būt klusums koku lapotnēs, ap pusdienlaiku kaut kur pačibēja arī zvirbuļi no sovhoza sētas, bet pret vakaru apklusa Šeremet- jevkas dīķis. Tas tiešam bija pārsteidzoši, jo vismaz četrdesmit verstu apkaimē katram bija labi pazīs­tama Šeremetjevas varžu varenā kurkstēšana. Bet nu tās bija kā izmirušas. No dīķa puses vairs neat­skanēja neviena balss, un grīšļos valdīja nāves klu­sums. Jāatzīst, ka Aleksandrs Semjonovičs jutas galīgi izsists no sliedem. Par šiem notikumiem pa­klīda baumas, turklāt baumoja visnelādzīgākajā veidā, proti, Aleksandram Semjonovičam aiz mu­guras.

— Tas tiešām ir dīvaini, — pie pusdiengalda Aleksandrs Semjonovičs sacīja sievai, — nekādi ne­spēju saprast, kāpēc tiem putniem ievajadzējās aiz­lidot?

— Kā lai es zinu? — Maņa atbildēja. — Varbūt tava stara deļ?

— Zini, Maņa, tu, nudien, esi īsta muļķe, — Alek­sandrs Semjonovičs atbildēja un nometa karoti, — tu tak muldies tāpat kā tie dumjie sādžinieki. Kāds tam sakars ar staru?

— Kā es varu zināt? Liec mani mierā.

Vakarā atgadījās trešais pārsteigums — atkal iegaudojās Koncovkas suņi, un tā patiešām bija drausma gaudošana! Pār mēnesnīcas apspīdētajiem laukiem plūda nepārtrauktas vaimanas, nikni rū­cieni un gari vilkti izmisīgi kaucieni.

Beigu beigās Aleksandrs Semjonovičs sevi atal­goja ar vel vienu, taču šoreiz patīkamu pārsteigumu, kas norisinājās oranžērijā. Kamerās bija saklausāma nepārtraukta klaudzināšana, kas nāca no sarkana­jām olām. Takš… takš… takš… takš… — klaudzēja te vienā, te otrā, te trešajā olā.

Klaudzoņa olās Aleksandra Semjonoviča ausīm šķita triumfāla skaņa. Tai pašā mirklī piemirsās dīvainie notikumi birzīs un diķī. Visi sapulcējās oranžērijā: gan Maņa, gan Dūņa, gan vaktnieks, gan sargzaldats, pametis šauteni pie durvīm.

— Nu? Ko teiksiet? — uzvaroši jautāja Alek­sandrs Semjonovičs. Visi ziņkārīgi lika ausi pie pir­mās kameras durtiņām. — Vini tur ar knābīšiem klaudzina, cāļukiņi, — Aleksandrs Semjonovičs sta­rodams turpināja. — Ak, es neizperināšot cālēniņus, ko? Nē, mani mīļie. — Un jūtu pārpilnībā viņš uz­klapēja sargzaldātam pa plecu.

— Izperināšu tādus, ka jums mutes paliks vaļā. Bet nu gan turiet acis vaļa, —viņš bargi piekodināja. — Tiklidz sāk kaut maķenīt šķilties, tūlīt dodiet man ziņu.

— Labi, — kori atbildēja vaktnieks, Dūņa un sargzaldāts.

"Klikš… klikš… klikš…" — uzkūsāja te vienā, te otra pirmās kameras ola. Tik tiešām, skats uz acu priekša dzimstošo jauno dzīvību zem plānajiem, blāvi vizošajiem apvalkiem bija tik aizraujošs, ka visa kompānija vēl ilgi nosēdēja uz otrādi apgriezta­jām tukšajām kastēm, vērodama, kā noslēpumai­najā mirgojošajā gaisma briest aveņkrāsas olas. Viņi šķīrās, lai dotos gulēt, stipri vēlu, kad par sovhozu un ta apkaimi lējās zaļgana nakts. Ta bija tik no­slēpumaina un, var teikt, pat baismīga, iespējams, tāpēc, ka ik pa brīdim tās dziļo klusumu bez kāda iemesla iztraucēja izmisīgas un žēlabaini skaudras suņu gaudas Koncovkā. Kāpēc nolādetie suņi tā trakoja — nevienam nebija ne mazākās nojaus­mas.

No rīta Aleksandru Stepanoviču gaidīja nepatik­šanas. Sargzaldāts bija ārkārtīgi apjucis, liekot roku pie sirds, viņš zvērēja un dievojās, ka neesot gulējis, tomēr neko nebija manījis.

— Nudien, nesaprotu, — sargs taisnojās, — es neesmu vainīgs, biedri Rok.

— Liels paldies, no sirds jums pateicos, — Alek­sandrs Semjonovičs viņu strostēja, — ko gan jūs, biedri, domājat? Kalab jūs te esat nolikts? Lai sar- gatu. Nu, tad pasakiet man, kur viņi palikuši? Izšķilties taču tie izšķīlās? Tātad aizbēguši? Tātad jus atstājāt durvis vaļā un kaut kur aizdauzljāties? Tā ka lai tie cāļi man būtu rokā!

— Nav man kur dauzīties. It kā es nezinātu savu pienākumu, — kareivis apvainojās, — ko jUs man velti pārmetat, biedri Rok!

— Bet kur tad tie palikuši?

— Kā lai es zinu, — sargzaldats beidzot apskai­tās. — Ne jau cāļi man jāvaktē un vistas jāgana! Kalab esmu te nolikts? Uzmanīt, lai kameras ne­viens nenosper, un es savu amatu pildu. Kameras ir, kur bijušas. Bet, ka man jātvarsta jūsu cāļi, to likums neparedz. Kas zina, kādi cāļi jums tur izšķilsies, var­būt tos ar velosipēdu nepanāksi!

Aleksandrs Stepanovičs nedaudz pierāvās, vēl kaut ko noburkšķēja un turpinaja brīnīties. Noticis patiešām bija kaut kas dīvains. Pirmajā kamerā, kura bija pielādēta ar olam agrāk par citam, divas olas, kas atradās pašā stara centrā, bija pušu. Viena no tam pat drusciņ bija pavčlusies sānis. Čaumalas, stara apspīdētas, mētājās uz azbesta grīdas.

— Velns viņu zin, — Aleksandrs Semjonovičs murmināja, — logi aizbultēti, tie tak nebūs aizlido­juši caur jumtu!

Viņš atgāza galvu un palūkojās turp, kur jumta stikla segumā rēgojās vairāki lieli caurumi.

— Vai nu prāts, Aleksandr Stepanovič, — Dūņa nespēja vien nobrīnīties par tik traku iedomu, — kur redzets, ka cāļi lidotu. Tepat vien kaut kur viņi ir… Cip…cip…cip… — viņa saukaja un ielūkojās oran­žērijas kaktos, kur bija nobāzti apputējuši puķu podi, nez kādi dēļi un citas grabažas. Taču nekādi cāļi nekur neatsaucās.

Viss darbinieku sastāvs pāris stundas skraidīja pa sovhoza sētu, meklējot izmanīgos cāļus, taču ne­kur neko neatrada. Diena pagāja milzīgā uztrau­kumā. Kameru apsardze tika pastiprinata, iesaistot ari sovhoza sargu, kuram tika dota visstingrākā pavēle: ik pēc stundas ceturkšņa ieskatīties kameru lodziņos un, tiklīdz kaut ko pamanītu, saukt Alek­sandru Semjonoviču. Sargzaldats sabozies sēdēja pie durvīm, iemiedzis šauteni starp ceļiem. Aleksandrs Stepanovičs tik ļoti bija nodevies visiem šiem rū­pestiem, ka tikai ap diviem pēcpusdienā ieturēja pusdienas. Pēc maltītes viņš vēsumā stundiņu no­snaudās bijušajā Šeremetjevu šūpuļtiklā, nodzērās sovhoza maizes kvasu un aizstaigāja uz oranžēriju, kur pārliecinājās, ka nu tur viss ir pilnīgā kārtībā. Večuks sargs gulēja uz lūku pīteņa un, acis mirk­šķinādams, vērās pirmās kameras kontrollodziņos. Ari sargzaldats bija nomodā un ne soli neatgāja no durvīm.

Taču bija ari jaunumi: trešaja kamerā, kur olas bija ielādētas visvēlāk, tas bija sākušās tā kā čāp­stināt, tā kā plakšķēt, it ka tur iekšā kāds šņuks­tētu.

— Uh, kā briest, — sacīja Aleksandrs Semjono­vičs. — Tā tik ir briešana, to es saprotu. Redzēji? — Viņš pievērsās sargam.

— Jā, jā, tur ir ko redzēt, — tas, galvu grozīdams, divdomīgi atbildēja.

Aleksandrs Stepanovičs vēl brītiņu pasēdēja pie kamerām, taču, viņam klātesot, nekas neizšķiļas, un beigu beigās viņš uzslējās kajas, izstaipījās un paziņoja, ka no muižas nekur projām neies, vienīgi aizstaigās uz dīķi izpeldēties, bet, ja kas notiek, lai viņu nekavējoties izsauc. Viņš žigli aizmetās uz guļamistabu pilī, kur atrādās divas šauras atsperu gultas ar saņurcītu veļu, bet uz grīdas bija sabērta kaudze zaļu ābolu un gaidamajam perējumam saga­tavoti prosas kalni, apbruņojas ar pūkainu dvieli, un, mirkli padomajis, paķēra līdzi arī flautu, lai pie ramajiem ūdeņiem atpūzdamies uzspēlētu. Tad Aleksandrs Stepanovičs mundri izjoza no pils, šķēr­soja sovhoza pagalmu un pa vītolu gatvi devās uz dīķi. Viņš braši soļoja, vicinādams dvieli un iemie- dzis padusē flautu. Debesis caur vītoliem lēja lejup svelmi, un miesa kņudēja un lūdzās valgmes. Labajā pusē sākās dadžu audze, kurā viņš garāmiedams nospļāvās. Un tajā pašā mirklī plato lapu biezokni atskanēja šļūcoša švīkstoņa, it kā tur kāds vilktu baļķi. Roks satrūkās, un sirdī viņam iesmeldzās gaistoša, taču nepatīkama sāpe. Aleksandrs Stepa­novičs pagrieza galvu uz briksnāja pusi un izbrīnī­jies to nopētīja. No dīķa jau otro dienu nebija dzir- daina ne skaņa. Švīkstoņa noklusa, pāri dadžiem aicinoši pazibēja dīķa gludais ūdens spogulis un peldētavas pelēkais jumts. Dažas spāres aizplanēja Aleksandram Stepanovičam gar degunu. Viņš jau gribēja nogriezties uz dēļu laipām, kad piepeši ča­boņa zaļajā biežņā atkārtojās, un tai pievienojās īss šņāciens, it kā lokomotīve izpūstu eļļas un tvaika mākuli. Aleksandrs Stepanovičs saspringa un sāka cieši raudzīties biezaja nezāļu mūrī.

— Aleksandr Stepanovič, — šai mirklī atskanēja Roka sievas balss, un viņas baltā blūzīte pazibēja, pazuda un atkal pazibēja avenājos. — Pagaidi, es arī iešu peldēties.

Sieva steidzās uz dīķi, taču Aleksandrs Semjo­novičs viņai neko neatbildēja, jo visa viņa uzmanība bija piekalta dadžu biežņai. No to biezokņa sāka slieties pelēcīgs olivkrāsas baļķis, viņa apstulbušo acu priekšā augdams aizvien lielāks. Un šo baļķi, kā Aleksandram Semjonovičam likās, klāja mikli dzel­tenīgi plankumi. Šūpodamies un locīdamies tas stiepās garumā, līdz izstiepās tik augstu, ka garumā pārsniedza pazemu, ķeburainu vītolu. Tad baļķa augš­gals aizlūza, nedaudz noliecās, un pār Aleksandru Semjonoviču šūpojās kaut kas tikpat liels un garš ka Maskavas elektrības stabs. Tikai šis kaut kas bija reizes trīs resnāks un daudz skaistāks par stabu sava zvīņainā tetovējuma dēļ. Vēl neko nesaprazdams, taču jau šausmās stingdams, Aleksandrs Semjono­vičs palūkojās uz drausmā staba augšgalu, un sirds viņam uz vairākām sekundem pārstāja pukstēt. Viņam likās, ka augusta dienā pēkšņi iestājies bargs sals, bet acu priekšā viss ta satumsa, it kā viņš rau­dzītos saulē caur nātnām biksēm.

Izrādījās, ka baļķim augšgalā ir galva. Ta bija plakana un smaila un rotāta ar apaļu dzeltenu plan­kumu uz olīvkrāsas fona. Pašā galvvidu rēgojas le­dainas un šauras acis bez plakstiem, un šais acis spīgoja prātam neaptverams ļaunums. Galva sakus­tējās tā, it kā knābtu gaisu, viss stabs ieslīdēja da­džos, un palika tikai acis, kas nemirkšķinādamas cieši vērās Aleksandrā Semjonovičā. Klāts lipīgiem sviedriem, viņš nočukstēja četrus gluži neiedomāja­mus, ārprātīgu baiļu izraisītus vārdus. Tik skaistas bija starp zaļajām lapām gailošās acis.

— Kas tie par jokiem…

Tad viņš atcerējās, ka faķiri… ja… ja… Indija… klūgu grozs un kaut kur redzēta aina… Čūsku dīdī­tājs… Ar stabuli…

Galva atkal pašāvās augšup, un sāka liekties ārā arī rumpis. Aleksandrs Semjonovičs pacēla pie lupām flautu, vārgi nokremšļojās un, ik pa brīdim aizelsdamies, saka spelet valsi no "Jevgeņija Oņe- gina". Nezaļu biežņā spīguļojošās acis tūdaļ iekvē­lojās nesamierināmā naidā pret šo operu.

— Dulls esi, vai, ka spēlē tādā karstumā? — atskanēja Maņas jautrā balss un kaut kur labajā pusē ar acs kaktiņu Aleksandrs Semjonovičs pama­nīja baltu plankumu.

Tad mežonīgs spiedziens pāršķēla visu sovhozu, pieņēmās spēkā un kāpa gaisos, bet valsis sāka lēkāt ka ar pārsistu kāju. Galva no briksnāja šāvās uz priekšu, acis palaida vaļā Aleksandru Semjonoviču, ļaujot viņa dvēselei nožēlot grēkus. Čūska, kādas piecpadsmit aršinas garumā un cilvēka resnumā, kā atspere izšāvās no dadžiem. Putekļu mākonis no- virpuļoja uz ceļa, un valsis beidzas. Čūska pašāvās sovhoza vadītājam garām tiešā trāpījumā turp, kur uz ceļa vidēja baltā blūzīte. Un Roks skaidri re­dzēja: Maņa kļuva dzeltenbāla, un viņas garie mati kā drātis saslejas kadu pusaršinu virs galvas. Roka acu priekšā čūska, uz mirkli iepletusi rīkli, no kuras izšāvās kaut kas šķelts un līdzīgs dakšiņai, sagrāba putekļos sakņupušo Maņu aiz pleca un parava viņu kādu aršinu virs zemes. Tad Maņa atkārtoja griezīgo pirmsnāves kliedzienu. Čūska savērpās kā spēcīga dzenskrūve, tas aste sakūla virpuļviesuli, un tad tā sāka Maņu žņaugt. Maņa vairs neizdvesa ne skaņas, un Roks tikai dzirdēja, kā lūza viņas kauli. Augstu virs zemes vēlreiz pazibēja Maņas galva, maigi pie­glaudušies čūskas vaigam. No Maņas mutes izšļā­cās asinis, pašāvās salauztā roka, un no nagapakšas pašķīda asins strūkliņas. Tad čūska, plati atvāzusi žokli, iepleta rīkli un vienā rāvienā uzmauca savu galvu uz Maņas galvas, un sāka vilkties viņai virsū ka cimds pirkstam. No čūskas uz visām pusēm garoja tik karsta dvaka, ka tā sasniedza Roka seju, bet aste gandrīz noslaucīja viņu no ceļa un apraka kodīgajos putekļos. Tajā mirklī Roks nosirmoja. Vispirms viņa galvas kreisā, tad labā puse, kas pirms tam bija zābaka melnuma, kļuva sudrabota. Navīga nelabumā viņš beidzot atrāvās no ceļa, un, neko un nevienu neredzēdams, piekliegdams apkārtni ar me­žonīgiem rēcieniem, Roks metās bēgt…