Liktenīgās olas

VII nodala ROKS*

Nav zināms, vai patiesi tik labas bija Ļefortovas veterinārās potes, tik prasmīgas Samāras aizsargvie- nības, tik veiksmīgi pret olu iepircējiem Kalugā un Voroņežā vērstie bargie pasākumi, tik sekmīgi dar­bojās Maskavas ārkārtējā komisija, taču ir skaidri zināms, ka divas nedeļas pēc Persikova un Alfrēda pēdējās tikšanās Republiku Savienībā vistu jautā­jums bija atrisināts un sekstaiņu vairs nebija nekur. Šur tur apriņķa pilsētiņu pagalmiņos vēl mētājās sērdienīgas vistu spalvas, riešot acīs asaras, un slim- nicās atlaba pēdējie rīmas, bet arī tiem asiņainā caureja un vemšana gāja uz beigām. Cilvēku nāves gadījumu, par laimi, visā republikā nebija vairāk par tūkstoti. Neizcēlās ari lielas nekārtības. Volokolam- skā gan, tiesa, uzradās pravietis, kurš vēstīja, ka vistu krišanu nav izraisījis neviens cits kā komisāri, taču īpašu panākumu viņam nebija. Volokolamskas tirgu piekāva dažus miličus, kas meitiešiem ņēma nost vistas, un izdauzīja logus vietējā pasta un tele­grāfa nodaļai. Taču Volokolamskas apsviedīgās varas iestādes veica attiecīgus pasākumus, kuru rezultātā, pirmkārt, pravietis savu darbību pārtrauca un, otr­kārt, logus telegrāfā iestikloja.

Ziemeļos, nonācis līdz Arhangeļskai un Sjum- kinu sādžai, mēris apstājās pats no sevis, jo talak tam nebija kur iet, — Baltajā jūrā, kā zināms, vistas nemīt. Apstājās tas arī Vladivostokā, jo tālāk sākās okeāns. Tālajos Dienvidos tas pazuda un noklusa kaut kur saules izdedzinātajos Ordubatas, Džulfas un Karabulaka plašumos, bet Rietumos brīnumainā kārtā apstājās tieši uz poļu un rumāņu robežām. Vai nu klimats tur bija citāds, vai arī savu lomu nospē­lēja robežaizsardzības pasākumi, ko veica kaimiņ­valstu valdības, taču tas ir fakts, ka tālāk mēris negāja. Ārzemju prese skaļi un kārīgi apsprieda vēs­ture nedzirdēto mājputnu krišanu, bet padomju re­publiku valdība klusi darbojās, elpu neatvilkdama. Ārkārtējā komisija cīņai ar vistu mēri tika pārdē­vēta par ārkārtējo komisiju vistkopibas veicināšanai un atdzimšanai republikā un papildināta ar jaunu ārkārtējo "troiku" sešpadsmit locekļu sastāvā. Tika nodibināts "Dobrokurs" [7] , kurā par priekšsēdētāja goda biedriem kļuva Persikovs un Portugalovs. Laikrakstos zem viņu ģīmetnēm parādījās virsrak­sti: "Masveida olu iepirkšana ārzemēs" un "Juza kungs grib izjaukt olu kampaņu". Pa visu Maskavu norībēja žurnālista Koļečkina dzēlīgais feļetons, kas beidzās ar vārdiem: "Netīkojiet, Juza kungs, pēc mūsu olām, — jums ir pašam savējās!"

Profesors Persikovs pēdējās trīs nedēļās bija ga­līgi nomocījies un pārstrādājies. Vistu notikumi bija izsituši viņu no sliedēm un uzvēluši divkāršu nastu. Augiem vakariem viņam nācās strādāt vistu komi­siju sēdēs un ik pa brīdim izturēt garas sarunas te ar Alfrēdu Bronski, te ar mehānisko resnīti. Kopā ar profesoru Portugalovu un privātdocentiem īvanovu un Bornhartu viņam nācās anatomēt un mikroskopa pētīt vistas, meklējot mēra baciļus, un trijos vaka­ros uz ātru roku pat uzrakstīt brošūru "Par izmai­ņām vistu aknās mēra gadījumā".

Vistu nozarē Persikovs darbojās bez ipašas degsmes, un tas arī saprotams, jo galva viņam bija pilna ar pavisam,ko citu — galveno un svarīgako — ar to, no kā viņu bija atrāvusi vistu katastrofa, proti, sarkano staru. Sabeigdams savu jau tā iedragāto ve­selību, upurēdams miegam un ēšanai nepieciešamās stundas, reizēm nemaz neatgriezdamies Prečis- tenkā, bet nosnauzdamies turpat institūta kabinetā uz vaskadranas dīvāna, Persikovs caurām naktīm noņēmās ap kameru un mikroskopu.

Jūlija beigās steiga nedaudz pierima. Pārdēvētās komisijas darbība iegāja normālā gultnē, un Persi­kovs atgriezās pie iztraucētā darba. Mikroskopi tika pielādēti ar jauniem preparātiem, kamerā zem stara pasakainā ātrumā brieda zivju un varžu ikri. No

Kčnigsbergas ar aeroplānu atveda speciāli pasūtītus stiklus, un jūlija pēdējās dienās Ivanova uzraudzībā mehāniķi uzbūvēja divas jaunas, lielas kameras, ku­rās stars pie pamatnes sasniedza papirosu kārbiņas apmērus, bet platajā galā — veselu metru. Persikovs priecīgi saberzēja rokas un sāka gatavoties kaut kā­diem noslēpumainiem un sarežģītiem eksperimen­tiem. Vispirms viņš pa telefonu sazinajas ar izglī­tības tautas komisāru, un klausule atkvākšķēja, ka viņš var rēķināties ar vislaipnāko un visāda citāda veida atbalstu, bet pēc tam Persikovs tāpat pa tele­fonu izsauca biedru Ptahu-Porosjuku, augstākās ko­misijas lopkopības nodaļas vadītāju. Arī Ptaha pret Persikovu izturējās ar vissirsnīgāko uzmanību. Runa bija par lielu pasūtījumu ārzemes profesora Persi­kova vajadzībām. Ptaha telefonā teica, ka tūdaļ tele­grafēs uz Berlīni un Ņujorku. Pēc tam no Kremļa painteresējās, kā Persikovam sokas, un svarīga un vēlīga balss apvaicājās, vai Persikovam nav vaja­dzīgs automobilis.

— Nē, pateicos. Man labāk patīk braukt ar tram­vaju, — Persikovs atbildēja.

— Bet kāpēc gan? — noslēpumainā balss apvai­cājās un iecietīgi pavīpsnāja.

Ar Persikovu vispār visi runāja vai nu godbijīgi un ar šausmam, vai ari iecietīgi un laipni smaidī­dami, kā ar mazu, kaut augumā padevušos bērnu.

— Tas iet ātrāk, — Persikovs atbildēja, uz ko sulīgais bass klausulē atteica:

— Nu, kā vēlaties.

Pagāja vēl nedēļa, un Persikovs, aizvien vairāk attālinādamies no pierimstošajiem vistu jautāju­miem, pilnībā iegrima stara pētījumos. Negulēto nakšu un pārpūles deļ viņa galva bija kļuvusi palsa, it kā caurspīdīga un viegla. Sarkanie loki zem acīm vairs neizzuda, un gandrīz katru nakti Persikovs tagad nakšņoja institūtā. Vienu reizi viņš atstāja savu zooloģisko patvērumu, lai milzīgajā Cekuba [8] zalē Prečistenkā nolasītu referātu par savu staru un ta iedarbību uz olšūnu. Tas bija ērmīgā zoologa gigantisks triumfs. Kolonnu zālē no aplausiem kaut kas gruva un bira no griestiem un daudzo spuldžu gaisma apmirdzēja cekubiešu melnos smokingus un damu baltos tērpus. Uz estrādes līdzās katedrai, novietota uz stikla galda, smagi elsdama un kļū­dama aizvien pelēkāka, bļodā sēdēja slapja varde kaķa lielumā. Uz skatuves meta zīmītes. Septiņas bija mīlestības vēstulites, tās Persikovs saplēsa. Ce­kubiešu priekšsēdētājs viņu ar varu vilka uz skatu­ves paklanīties. Persikovs sakaitināts klanījās, rokas viņam bija sasvīdušas un miklas, bet melnā kakla­saite rēgojās nevis zem zoda, bet aiz kreisās auss. Kā pa miglu viņa priekšā blāvoja simtiem dzeltenīgu seju un baltu krūtežu, un pēkšņi pazibēja dzeltena pistoles maksts -un pagaisa kaut kur aiz baltās ko­lonnas. Persikovs to saskatīja neskaidri un tūliņ ari aizmirsa. Taču pēc referāta, ejot lejup pa kāpņu aveņ­krāsas paklāju, lai brauktu projām, viņam pēkšņi sametās nelabi. Vienu mirkli vestibila spožā lustra satumsa, un Persikovu pārņēma šķebīga trauksmes sajūta… Viņš saoda tadu kā sviluma smaku, un viņam likās, ka pa kaklu tek lipīgas un karstas asi­nis… Ar drebošu roku profesors pieķērās margam.

— jums slikti, Vladimir Ipatjič? — no visām pusēm viņu apstāja satrauktas balsis.

— Nē, nē, — Persikovs atbildēja, pamazām atgū- damies, — vienkārši esmu pārpūlējies… Jā gan… Ja atļauts… glāzi ūdens.

* * *

Bija ļoti saulaina augusta diena. Profesoram tā traucēja, tāpēc aizkari bija nolaisti. Reflektors uz grozāmas kajas meta spilgtas gaismas strēli uz stikla galda, kas bija nokrauts ar instrumentiem un lēcām. Atgāzis skrūvējamā krēsla atzveltni, Persi­kovs spēku izsīkumā smēķēja un ar nāvīgi nogu­rušu, taču apmierinātu skatienu caur dūmu grīstēm noraudzījās uz kameras puspievērtajām durtiņām, kur, vel vairāk sakarsējot jau tā smacīgo un sabie­zējušo kabineta gaisu, klusi spīguļoja stara sarka­nais kūlis.

Pie durvīm klauvēja.

— Nu? — Persikovs noprasīja.

Durvis klusi iečīkstējās un ienāca Pankrats. No­stiepis rokas gar vīlēm un bailes no dievekļa bālē­dams, viņš bilda: ' r

— Tur pie jums, profesora kungs, Roks atnācis…

Zinātnieka vaigos parādījās smaida atblāzma.

Viņš samiedza acis un noteica:

— Tas ir interesanti. Tikai esmu aizņemts.

— Viņš teic, ka nākot ar kroņa papīru no Kremļa.

— Liktenis ar papīru? Reta kombinācija, — Per­sikovs novilka un piemetināja: — Labs ir, dod viņu šurp!

— Klausos, — Pankrats attrauca un ka zalktis nozuda aiz durvīm.

Pēc mirkļa tās nočīkstēja vēlreiz, un uz sliekšņa parādījās kāds virs. Persikovs nočīkstināja sēdekļa skrūvi un, palūkojies atpakaļ, pār brillēm pameta skatienu uz ienācēju. Persikovs bija pārāk atrauts no dzīves — viņš par to neinteresējās, taču šoreiz pat Persikovam krita acis ienācēja galvenā un notei­cošā iezīme. Viņš bija dīvaini vecmodīgs. 1919. gadā šis cilvēks būtu pilnīgi iederīgs galvaspilsētas ielās, arī 1924. gadā, vismaz tā sākuma, viņš būtu puslīdz pieņemams, taču 1928. gadā viņš izskatījās dīvains. Laikā, kad pat visatpalikušākā proletariāta daļa — maiznieki — staigāja žaketēs, kad Maskavā retums bija frencis — šis vecmodīgais apģērbs, kas pilnībā tika atmests 1924. gada beigās, ienācējs bija ģērbies divrindu ādas jakā un zaļās biksēs, kājas viņam bija notītas ar stilbtiņiem un ieautas puszābakos, bet pie sāniem milzīgs vecas konstrukcijas mauzeris ap- skrambātā dzeltenā makstī. Ienācēja seja uz Per­sikovu atstāja tādu pašu iespaidu kā uz visiem citiem — ārkārtīgi nepatīkamu. Mazas ačeles rau­dzījās uz visu pasauli pārsteigti un tajā pašā laikā pašpārliecināti, kaut kas familiārs bija strupajās kā­jas ar plakanajām pēdām. Gludi skūto zodu klāja zil­gana rugāju ēna. Persikovs tūdaļ sadrūma. Viņš bez žēlastības nočīkstināja sēdekļa skrūvi un, noraudzi- damies uz ienācēju ne vairs par brillēm, bet caur tām, noprasīja:

— Jūs ar papīru? Kur tas ir?

Ienācēju acīmredzot bija satriecis tas, ko viņš ieraudzīja. Vispār viņš reti kad samulsa, taču šī bija viena no retajām reizēm. Spriežot pēc ačelēm, vis­vairāk viņu pārsteidza skapis ar divpadsmit plauk­tiem, kas sniedzas līdz griestiem un bija cieši pie­bāzts ar grāmatām. Un tad, protams, kameras, kurās kā ellē spīgoja lēcās uzblīdušais aveņkrāsas stars.

Un ari pats Persikovs pustumsā pie gaismas kūļa asās smailes, kas krita no reflektora, bija pietiekami baismīgs un majestātisks savā grozāmajā krēslā. Ienācējs ieurbās viņā ar skatienu, kurā cauri pašpār­liecībai nepārprotami sprēgāja godbijības dzirkstis, nekādu papīru nedeva, toties paziņoja:

— Esmu Aleksandrs Semjonovičs Roks!

— Nu? Un tad?

— Esmu nozīmēts par paraugsovhoza "Sarka­nais stars" vadītāju, — atnācējs paskaidroja.

— Nu un?

— Un tā nu esmu ieradies pie jums, biedri, sle­penā uzdevumā.

— Interesanti gan, kādā. Tikai īsāk, ja iespējams.

Ienācējs atpogāja jaku un izvilka pavēli, uzdru­kātu uz lieliska, bieza papīra. Viņš pastiepa to Persi­kovam. Bet pēc tam neaicināts apsēdās uz grozāmās taburetes.

— Neizgrūstiet galdu, — Persikovs naidīgi sacīja.

Atnācējs izbijies atskatījās uz galdu, kura attā-

lakaja galā pelēkā tumšā atverē nedzīvas ka sma­ragdi mirguļoja kādas acis. No tām dvesmoja sal­tums.

Tiklīdz Persikovs bija izlasījis papīru, viņš pie­trūkās kājās un metās pie telefona. Mirkli vēlāk viņš jau runāja, galējā uzbudinājumā steigšus bēr­dams vārdus.

— Piedodiet… Nespeju saprast… Kā tad tā? Es… bez manas piekrišanas, man neprasot… Viņš taču sastrādās velns zina ko!!!

Te svešinieks ārkārtīgi aizvainots pagriežas uz taburetes.

— Es atvainojos, — viņš iesāka… — esmu vadi…

Bet Persikovs tikai atvēcinājās ar āķi saliektu pirkstu un turpināja:

— Piedodiet, nespēju saprast… Galu galā es ka­tegoriski protestēju. Es nedodu savu sankciju izmē­ģinājumiem ar olam… Kamēr es pats nebūšu tās iz­mēģinājis…

Klausule kaut kas kvākšķēja un kladzināja, un pat iztālēm bija skaidrs, ka balss, kas tur skanēja, ir iecietīga, kā runājot ar mazu bērnu. Beidzās ar to, ka tumši piesarkušais Persikovs ar troksni pakāra klausuli un teica sienai:

— Es mazgaju rokas….

Viņš atgriezās pie galda, paņēma no tā papīru, iz­lasīja to pār brillēm no augšas uz leju, tad vēlreiz — caur brillēm — no lejas uz augšu un tad pēkšņi iekliedzās:

— Pankrat!

Pankrats parādījās durvīs kā Figaro operā, Persi­kovs lūkojās uz viņu un uzbrēca:

— Ej ārā, Pankrat!

Un Pankrats, kura sejā neatspoguļojās ne ma- zakais pārsteigums, nozuda.

Pēc tam Persikovs pagriezās pret atnācēju un ierunājās:

— Bet lūgtum… Ko es varu iebilst. Tā nav mana darīšana. Un mani tas arī neinteresē.

Profesors atnaceju bija ne tik daudz aizvainojis, cik pārsteidzis.

— Piedošanu, — viņš iesāka, — bet jus taču, biedri…

— Ko jūs te visu laiku — "biedrs" un "biedrs"… — drūmi nomurminaja Persikovs un apklusa.

"Ak, šitā gan!" — bija rakstīts Roka sejā.

— Piedos…

— Nu, tad lūdzu, — Persikovs pārtrauca. — Te ir lokspuldze. Pārbīdot okulāru, jūs no tās iegūstat, — un Persikovs noklikšķināja vāciņu kamerai, kas atgādināja fotoaparatu, — gaismas kūli, kuru varat koncentrēt, pārvietojot objektīvus, šis te ir numur viens… un šis ir atstarotajs numur divi, — Persikovs nodzēsa staru un atkal iededza to uz azbesta kam­eras grīdas, — bet uz grīdas starā varat novietot visu, kas vien jums tīk, un veikt eksperimentus. Ārkārtīgi vienkārši, vai ne?

Persikovs gribēja paust ironiju un nicinājumu, taču atnācējs to nemanīja, ar spīdīgam ačelēm uz­manīgi pētīdams kameru.

— Tikai brīdinu, — Persikovs turpinaja, — starā nevajag bāzt rokas, jo, cik esmu novērojis, tas iz­raisa epitēlija augšanu… bet vai tie ir ļaundabīgi vai ne, to diemžēl vēl neesmu varējis noskaidrot.

Atnācējs žigli paslēpa rokas aiz muguras, izme­tot no tam adas naģeni, un pablenza uz profesora rokām. Tās bija viscaur apsvilinātas ar jodu, bet labā pie delnas locītavas bija apsaitēta.

— Bet kā tad jūs, profesor?

— Varat pie Švābes uz Kuzņeckas tilta nopirkt gumijas cimdus, — profesors ērcīgi atcirta. — Man par to nav jārūpējas.

Tad Persikovs nopētīja atnācēju ka caur lupu.

— No kurienes jūs uzradāties? Un vispār… kā­pēc tieši jūs?…

Roks beidzot apvainojās pa īstam.

— Piedošan…

— Ir taču jāapjēdz, ko tas nozīmē!… Kāpēc esat ta uzklupis šim staram?…

— Tāpēc ka tas ir ārkārtīgi svarīgi…

— Ahā. Ārkārtīgi? Nu, tad… Pankrat!

Un kad Pankrats parādījās:

— Pagaidi, es vēl padomāšu.

Un Pankrats paklausīgi nozuda.

— Es nekādi nespēju saprast vienu, — teica Persikovs, — kāpēc vajadzīga tāda steiga un slepe­nība?

— Jūs, profesor, mani tiešam pārsteidzat, — Roks atbildēja, — jus taču zināt, ka vistas apsprāgušas, visas līdz pēdējai.

— Nu un tad, — Persikovs iebrēcās, — ko tad jūs gribat, tās zibenīgi atkal augšām celt, vai? Un kāpēc tas jādara ar vēl neizpētīta stara palīdzību?

— Biedri profesor, — Roks atbildēja, — jūs, goda vārds, tikai jaucat man galvu. Es jums saku, ka mums nepieciešams valstī atjaunot vistkopibu, jo ārzemēs par mums raksta visādas draņķības. Ta tas tiešām ir.

— Lai taču raksta…

— Nu, vai zijiāt, — Roks mīklaini atbildēja un nogrozīja galvu.

— Kam gan, es gribētu zināt, ienāca prātā doma audzēt vistas no olam?

— Man, — atbildēja Roks.

— Aha.. Tā, tā… Bet kāpēc, ja atļauts vaicāt? Kā jūs uzzinājāt par stara ipašībām?

— Es, profesor, biju jūsu lekcijā.

— Ar olām es vēl neko neesmu darījis!… Tikai gatavojos!

— Sanāks, noteikti sanāks, — Roks piepeši pār­liecinoši un sirsnīgi teica. — Jūsu stars ir tik slavens, ka ar to var kaut ziloņus izaudzēt, ne tikai cāļus.

— Zināt ko, — Persikovs bilda, — vai jūs gadī­jumā neesat zoologs? Nē? Žēl gan… no jums iznāk­tu loti drosmīgs eksperimentetājs… Jā… tikai jus riskējat… piedzīvot neveiksmi… un šķiežat manu laiku…

— Mēs jums atdosim kameras. Par to nav runa…

— Kad?

— Es tikai izperināšu pirmo partiju.

— Cik pārliecināti jūs to sakāt! Labi. Pankrat!

— Man pašam ir līdzi savi cilvēki, — Roks sa­cīja, — un apsardze…

Pret vakaru Persikova kabinets kļuva sērdie- nīgs… Galdi bija tukši. Roka ļaudis aizveda tris lie­lās kameras, atstājot profesoram tikai pašu pirmo — mazo kameriņu, ar kuru viņš bija sācis eksperimen­tus.

Sabiezēja jūlija krēsla, institūtā ielavījās pele- cība, tā pludoja pa gaiteņiem. Kabinetā bija sadzir­dami monotoni soļi — tur Persikovs, gaismu neie- dedzis, soļiem mēroja lielo istabu no loga lidz durvīm un atpakaļ. Un dīvaini: neizskaidrojami skumīgs noskaņojums tovakar pārņēma gan visus cilvēkus, kuri atradās institūtā, gan dzīvniekus. Krupji nez kāpēc sarikoja sevišķi žēlabainu koncertu, tie kurca draudīgi un brīdinoši. Pankratam pa gaiteņiem nā­cās tvarstīt zalkti, kurš bija izsprucis no savas ka­meras, un, kad viņš to noķēra, zalktis izskatījās tā, it kā būtu gatavs lobt, kur acis rāda, lai tikai tiktu projām.

Jau pavisam dziļā krēslā atskanēja zvans no Per­sikova kabineta. Pankrats parādījās uz sliekšņa. Un ieraudzīja dīvainu skatu. Zinātnieks vientuļi stā­vēja kabineta vidū un skatījās uz galdiem. Pankrats iekremšļojās un pamira.

— Tā ja, Pankrat, — sacīja Persikovs un norādī­ja uz tukšo galdu.

Pankrats nošausminajās. Krēslā viņam likās, ka profesora acis ir saraudātas. Tas bija tik neparasti, tik briesmīgi.

— Tieši ta, — Pankrats raudulīgi atbildēja un nodomaja: "Rutu tu labāk uz mani sabrēcis!"

— Tā ja, — Persikovs atkārtoja, un lūpas viņam nodrebēja gluži kā bērnam, kuram ne no šā, ne no tā atņēmuši mīļoto rotaļlietu.

— Zini, dārgo Pankrat, — Persikovs turpināja, aizgriezies pret logu, — mana sieva, kas aizbrauca pirms piecpadsmit gadiem, viņa darbojusies ope­retē, bet nu, kā izrādās, nomirusi… Tādas tas lietas, mīļo Pankrat… Man atsūtīja vēstuli…

Krupji žēlabaini kurca, un mijkrēslis ietērpa pro­fesoru savā sagšā, te nu ta bija… nakts. Maskava… kaut kur aiz logiem iedegās balti laternu kupoli… Pankrats apjucis ļāvās grūtsirdībai, aiz bailēm no­stiepis rokas gar vīlēm…

— Ej, Pankrat, — profesors smagi novilka un atmeta ar roku, — liecies gulēt, mīļo balodīt Pan­krat…

Un iestājās nakts. Pankrats izmetās no kabineta, nez kāpēc uz pirkstgaliem, steigšus aizskrēja uz savu kambarīti, izvandīja kaktā samestās lupatas, izvilka no tām aizsāktu krievu rūgtā pudeli un vienā rāvienā izkampa apmēram tējas glāzes tiesu. Uzkoda maizi ar sali, un viņa skatiens nedaudz at­plauka.

Vēlu vakarā, kad jau nāca pret pusnakti, Pankrats, basām kājām kluknedams uz sola skopi apgaismo­tajā vestibilā un kasīdams krūti zem katūna krekla, klāstīja dežurējošajam katliņcepures valkātājam:

— Būtu labak nositis, Dieva vārds…

— Vai tiešām raudāja? — katliņš ieinteresēts apjautājās.

— Dieva vārds… — Pankrats apliecināja.

— Dižs zinātnieks, — katliņvīrs piekrita, — skaidrs, ka varde sievu neaizstās…

— Nu, nekādigi, — Pankrats piekrita.

Tad, brīdi padomājis, piebilda:

— Es ar' savu bābieti taisos izrakstīt… Lai brauc šurp… Kas viņai sādžā ko tupēt… Tikai viņa tos mū­džus, nu, nekādīgi nevar paciest…

— Kas ir, tas ir, šaušalīga draņķība, — katliņš piekrita.

No zinātnieka kabineta nebija dzirdama ne skaņa. Un arī gaismas tur nebija. Ne svītriņas durvjapakša.