Liktenīgās olas

V nodala VISTU BŪŠANA

Tālā apriņķa pilsētiņā, bijušajā Troicka, tagadējā Steklovskā, Kostromas guberņā, Steklovskas ap­riņķi, mājeles, kas atradas kādreizējā Katedrāles, bet tagadējā Personālajā ielā, lieveni izsteidzās lakatu apsējusies sieviete puķu pušķiem izraibota pelekā katūna kleitā un apraudājās. Šī sieviete, bijušas ka­tedrāles bijuša katedrales virsmācītāja Drozdova at­raitne, raudaja tik skaļi, ka drīz vien pāri ielai na­miņa logā pabāzās sievišķa galva dūnu lakatā un uzsauca:

— Ko tu, Stepanovna, vai ta vēl?

— Septiņpadsmitā! — asaras liedama, atbildēja bijusī Drozdova.

— Vai man' dieniņ, vai man' dieniņ! — ievai­manājās sievele dūnu lakatā un sāka šūpot galvu, — kur tadi trakumi redzēti? Tās ir Dieva dusmas, nudien, kad es saku! Vai ta patiešam nosprāga?

— Nāc, nāc, paveries pati, Matrjona, — popiene izmocīja, vel aizvienu skaļi šņaukādamās un nespē­dama valdīt raudas, — nudie', nevar saprast, kas šām kaiš!

Aizcirtās pelekie, šķībi sakritušie vārtiņi, sievišķa basas kājas noplakšķēja ielas putekļainajos kruve­šos, un popiene, slapja no asarām, veda Matrjonu uz savu vistu aploku.

Jāteic, ka divdesmit sestajā gadā no antireliģio- ziem sarūgtinājumiem mirušā cienīgtēva protohie- reja Savatija Drozdova atraitne nebija vis nolaidusi rokas, bet gan nodibinājusi priekšzīmīgu vistkopības saimniecību. Tiklīdz atraitnes dzīve sāka iet kalnup, viņu aplika ar tādu nodokli, ka ar vistkopību teju teju būtu cauri, ja ncizpalīdzētu labi ļaudis. Viņi sa- mācīja atraitni uzrakstīt vietējai varai iesniegumu, ka viņa, atraitne, dibina vistkopības darba arteli. Ar­telī apvienojās pati Drozdova, viņas uzticamā kal­pone Matrjoška un atraitnes kurlā radiniece. No­dokli atraitnei noņēma, un vistkopība uzplauka tik spoži, ka divdesmit astotajā gada viņas putekļai­najā, vistu būru ieskautajā pagalmiņā jau varēja saskaitīt divsimt piecdesmit vistas, to vidu bija pat kohinhinietes. Atraitnes olas katru svetdienu para- dijās Steklovskas tirgū, ar atraitnes olām tirgojās Tambovā, un reizēm tās parādījās pat bijušā privāt­veikala "Čičkina siers un sviests" stiklotajās vit­rīnās Maskavā.

Bet nu kopš rīta cēliena jau septiņpadsmitā bra- maputra, iemīļotā cekulīte, staigāja pa vistu aploku un vēma. "Er… rr… url… url, kā, ka ka," — cekulīte rīstījās un bēdīgām acīm šķieleja uz sauli tā, it kā skatītu to pēdējo reizi. Vistai gar degungalu tupus lēkāja arteļa locekle Matrjoška ar Ūdens tasi rokā.

— Cekulīt, mīlulīt… cip-cip-cip… iedzer ūden- tiņu, — Matrjoška lūdzās un ar tasi tvarstīja cekulī- tes knābi, taču vista dzert negribēja. Tā plati iepleta knābi un atgaza galvu. Tad sāka vemt asinis.

— Kungs, Jezu! — viešņa iekliedzās un uzsita sev pa gūžām. — Kur tadi trakumi redzēti? Asinis kā pie kaušanas. Savu mužu neesu redzējuse, ka vista ka cilvēks mocītos ar vēdera kaiti.

Tie arī bija pēdējie pavadvārdi nabaga cekulītei. Piepeši tā nogāzās uz sāniem, ar knābi bezpalīdzīgi pabakstīja putekļus un pārgrieza acis. Tad apvēlās uz muguras, paslēja gaisā abas kājas un palika nekustīgi guļam. Matrjoška ieraudajās basā, izšļakstidama tasi, apraudājās arī pati popiene — arteļa priekšsēdētaja, bet viešņa pieliecās viņai pie auss un čukstēja:

— Stepanovna, lai mani zibens nosper, ja tavām vistām nav uzlikts lāsts. Kur tas redzēts! Šitādu vistu sērgu tak nemaz nav! Tavas vistas kāds ir nobūris.

— Mani mūža ienaidnieki! — iesaucas popiene, pavērsusi skatienu pret debesim. — Vai tiešam viņi mani dzīvu grib kapa iedzīt?

Viņas vārdiem atbildēja skaļš gaiļa ķērciens, un no vistu kūts dīvainā greizā gaita, gluži kā nemiera dīdīts pļēgurs no alus dzertuves, iztenterēja izplū­kāts drukns gailis. Pablenzis uz sievām ar zvērojošu aci, viņš pamīdījās uz vietas, iepleta spārnus kā ērglis, taču nekur neaizlaidās, bet sāka skriet pa ap­loku uz riņķi vien kā zirgs korda. Pēc trešā loka gailis apstājās un izvēmās, tad sāka krekstet un gārgt, piespļaudīja sev visapkārt asiņainus pleķus, apkrita augšpēdus, un viņa kajas ka masti izslējās pret sauli. Sieviešu vaimanas pieskandēja pagalmu. Bet vistu būros tām atsaucās satraukta kladzināšana, spārnu plikšķināšana un tramīga dīdīšanas.

— Nu, vai nav lāsts? — viešņa uzvaroši nopra­sīja. — Sauc tevu Sergiju, lai nāk ar dievvārdiem.

Sešos vakara, kad saule bija tik zemu, ka tās ugunīgais ģīmis vidēja starp jauno saulespuķu ģī- mīšiem, katedrāles pārzinis tēvs Sergijs, pabeidzis aizlūgumu vistkopības artelī, novilka epitrahilu. Ziņkārīgo galvas snaikstījās par sadedejušo sētu un gar tās spraugām. Bēdu sagrauztā popiene, noskūpstī­jusi krustu un dāsni apslacījusi ieplēstu kanārijkrasas rubli asarām, iedeva to tēvam Sergijam, uz ko viņš nopūzdamies bilda, ka, re, kā nu ir, tas Kungs uz mums ir sadusmojies. Viss viņa izskats liecināja, ka tēvs Sergijs jau nu gan ļoti labi zina, kāpēc tas Kungs ir sadusmojies, tikai viņš to neteiks.

Tad pūlis pamazām izklīda, bet, tā kā vistas iet gulēt agri, neviens vēl nezināja, ka ari popienes Drozdovas kaimiņa vistukūtī uz līdzenas vietas jau nobeigušās trīs vistas un gailis. Tie vēma tāpat kā Drozdovas vistas, tikai nāve viņus piebeidza aiz­slēgtā vistukūtī un bez lieka trokšņa. Gailis novēlās no laktas tieši uz galvas un tādā pašā pozā izlaida garu. Atraitnes vistas nobeidzās tūlīt pēc aizlūgu­ma, un pret vakaru vistu būdās valdīja nāves klu­sums un, kaudzes sakrituši, gulēja sastinguši putni.

No rīta pilsēta modās kā zibens ķerta, jo noti­kums ieguva dīvainus un baisus mērogus. Līdz pus­dienlaikam Personālajā ielā dzīvas bija palikušas tikai trīs vistas pašā galējā mājelē, kur dzīvokli īrēja apriņķa finanšu inspektors, taču līdz pulksten vie­niem nosprāga ari tās. Bet pret vakaru visa Steklov- skas pilsētiņa dūca un mutuļoja kā bišu strops, un caur to vēlās draudīgais vārds "mēris". Drozdovas vārds iekļuva vietejās avīzes "Sarkanais Cīnītājs" rakstā ar nosaukumu "Vai tiešām vistu mēris?", bet no turienes aiztraucās uz Maskavu.

* * *

Profesora Persikova dzīve ieguva dīvainu, nemie­rīgu un satraucošu noskaņu. Strādāt tādos apstākļos bija vienkārši neiespejami. Nakamaja dienā pēc tam, kad viņš bija ticis vaļa no Alfrēda Bronska, viņam nācās savā institūta kabinetā atslēgt tele­fonu, noceļot klausuli, taču vakara, braukdams tram­vajā pa Ohotnij rjad, profesors ieraudzīja pats sevi uz milzīgas majas jumta, virs kura melniem burtiem bija rakstīts "Strādnieku Avīze". Viņš, profesors, zaļgani mirgojošs un triceklīgs, rausas taksometrā, bet viņam nopakaļ, piedurknē ieķērusies, vēlās segā ievīstīta mehāniskā bumba. Profesors baltajā ekrānā ar dūrēm aizsedzās no violetā stara. Pēc tam izlēca ugunīgs uzraksts: "Profesors Persikovs, braukdams automašīnā, sniedz paskaidrojumus mūsu slavena­jam reportierim kapteinim Stepanovam." Un tik tiešām: pa Volhonku gar Kristus katedrāli aizjoņoja drebelīgs automobilis, un tajā ķepurojās profesors ar tadu sejas izteiksmi kā vajātam vilkam.

— Tie tak ir gatavie sātani, ne cilvēki, — zoologs caur zobiem norūca un brauca tālāk.

Tās pašas dienas vakarā, atgriezies mājās Prečis- tenkā, zoologs no saimniecības vadītājas Marjas Stepanovnas saņēma septiņpadsmit zīmītes ar tele­fonu numuriem, no kuriem bija zvanīts viņa prom­būtnes laikā, kā arī Marjas Stepanovnas mutisko paziņojumu, ka viņa ir nomocījusies. Profesors gri­bēja zīmītes saplēst driskās, taču norimās, pie viena no numuriem pamanījis piezīmi: "Veselības aizsar­dzības Tautas komisārs".

— Kas tad nu? — no tiesas nobrīnījās izglītotais dīvainis, — kas tad tiem lēcies?

Tajā pašā vakarā ceturksni pāri desmitiem at­skanēja durvju zvans, un profesors bija spiests saru­nāties ar kādu pilsoni žilbinošā tērpā. Profesors viņu pieņema vizītkartes deļ, kura bija rakstīts (bez varda un uzvārda): "Ārvalstu pārstāvniecību tirdzniecības pilnvarotais šefs Padomju Republikā".

— Kaut velns viņu rāvis, — Persikovs norūca, nometa uz zaļās vadmalas lupu un diagrammas, un teica Marjai Stepanovnai:

— Sauciet viņu šurp, to pilnvaroto, lai nāk uz kabinetu.

— Ar ko varu pakalpot? — Persikovs noprasīja tada toni, ka šefam pārskrēja viegli šermuļi. Pro­fesors pārbīdīja brilles no deguna uz pieri, tad atkal atpakaļ un cieši nopētīja viesi. Tas mirdzēja vienā lakā un dārgakmeņos, un labajā acī tam bija iesprausts monoklis. "Cik pretīgs ģīmis," nez kāpēc nodomāja Persikovs.

Viesis sāka iztālēm, proti, palūdza atļauju uz­smēķēt cigāru, un šadas taktikas rezultātā Persi­kovs, kaut ļoti negribīgi, uzaicināja viņu apsēsties. Pēc tam viesis ilgi atvainojās sakarā ar to, ka iera­dies tik vēlu: "Taču dienā… profesora kungu nekādi nav iespējams noķer… hi-hi… pardon… sastapt." Vie­sis iesmējās šņukstoši ka hiēna.

— Jā, esmu aizņemts! — Persikovs atteica tik strupi, ka viesim otrreiz pārskrēja šermuļi.

Tomēr viņš esot atļāvies traucēt slaveno zināt­nieku: — Laiks, kā mēdz teikt, ir nauda… vai cigārs profesoram netrauce?

— Tjā, jā… — Persikovs atņurdēja. Viņš atļāvies…

— Profesors taču ir atklajis dzīvības staru?

— Apžēliņ, kādas dzīvības?! Tie ir avīžnieku izdomājumi! — Persikovs atdzīvojās.

— Ak nē, hi-hi-he…— Viņš ļoti labi saprotot to kautrību, kura ir īsteno zinātnieku patiesā rota… par to nav runa… Bet šodienas telegrammas… Pa­saules pilsētas, tādās kā Varšava un Rīga — par staru jau viss zināms. Profesora Persikova vardu daudzina visa pasaule… visa pasaule, elpu aizturējusi, seko profesora Persikova darbam… Taču visiem ir ari loti labi zināms, cik smags ir zinātnieku stāvoklis Pa­domju Krievijā. Entre nous soit dit[4]… vai mūs ne­dzird svešas ausis?… Diemžēl šeit neprot novērtēt zinātnieku pūliņus, un tāpēc viņš gribētu ar profe­soru aprunāties… Kāda valsts, turklāt — pilnīgi ne­savtīgi, piedāvā profesoram Persikovam palīdzību viņa laboratorijas darbos. Kāpēc gan te velti kaisīt pērles, kā teikts Svētajos rakstos. Tai valstij ir zināms, cik smagi profesoram klājās deviņpadsmi­tajā un divdesmitajā gadā, nu, tās, hi-hi… revolūci­jas laikā. Nu, protams, visdziļākajā slepenībā… pro­fesors šo valsti iepazīstinās ar sava darba rezultā­tiem, bet valsts par to profesoru finansēs. Viņš taču ir uzbūvējis kameru, lūk, interesanti būtu iepazīties ar šīs kameras rasējumiem…

Un tad viesis izņēma no žaketes iekškabatas spodru papīrīšu paciņu…

Kādu nieku, teiksim, 5000 rubļu avansā profe­sors var saņemt,šo pašu bridi… pat parakstīties ne­vajag… profesors pat aizvainos pilnvaroto tirdznie­cības šefu, ja ko bildis par parakstīšanos.

— Arā!!! — Persikovs pēkšņi ierēcās tik draus­mīgi, ka pianīnam viesistabā nodzinkstēja augstie klaviatūras toņi.

Viesis izzuda tā, ka saniknojumā trīcošais Per­sikovs mirkli vēlāk jau pats šaubījās, vai kāds te vispār bijis vai tā tikai halucinācija.

— Viņa galošas?! — brīdī vēlāk Persikovs gaiteni auroja.

— Cienītais kungs aizmirsa, — Marja Stepanovna drebēdama atbildēja.

— Metiet ārā!

— Kā es lai izmetu. Cienītais kungs nāks tām pakaļ.

— Nododiet namu komitejā. Pret parakstu. Lai te vairs nebūtu ne smakas no šīm galošām! Uz komiteju! Lai pieņem spiegu galošas!…

Marja Stepanovna, krustus mezdama, pievāca ele­gantās ādas galošas un aiznesa tās uz sētas kapnem. Tur viņa brītiņu pastāvēja aiz durvīm, tad ienesa tās atpakaļ un nobāza pieliekamajā.

— Nodevāt? — Persikovs ārdījās.

— Nodevu.

— Dodiet šurp kvīti.

— Jā, Vladimir Ipatjič. Bet priekšsēdētājs tak anal­fabēts!

— Tūlīt. Šo. Pašu. Mirkli. Lai. BUtu. Kvīts. Ar parakstu. Lai viņa vietā parakstās kāds kuņas dēls, kas prot rakstīt.

Marja Stepanovna tikai nogrozīja galvu, aizgāja un pēc stundas ceturkšņa atgriezās ar zīmīti:

"Saņemts fondā no prof. Persikova 1 /viens/ pār. gal. Koļesovs."

— Un kas tas?

— Žetons.

Persikovs žetonu samīdīja ar kājām, bet kvīti paslēpa zem rakstāmpiederumu preses. Tad kāda doma aptumšoja viņa augsto pieri. Viņš metas pie telefona, institūtā pierāva kājās Pankratu un nopra­sīja: "Vai viss kartība?" Pankrats klausulē kaut ko at- murkšķēja,"kas ļāva secināt, ka, viņaprat, viss ir kār­tībā. Taču Persikovs nomierinājās tikai uz mirkli. Raukdams pieri, viņš sarunāja klausulē ko tādu:

— Dodiet man to, kā viņu, Lubjanku. Mersī… Kuram no jums jāsaka… Te pie manis kaut kādi aiz­domīgi subjekti galošās staigā, jā… IV universitātes profesors Persikovs…

Klausule piepeši spēji aprāva sarunu, Persikovs, caur zobiem neskaidri ladedamies, atgaja no telefona.

— Tēju dzersiet, Vladimir Ipatjič? — bikli ap­vaicājās Marja Stepanovna, ieskatījusies kabinetā.

— Nedzeršu nekādu tēju… — profesors atcirta, — velns lai viņus visus parauj… dulli palikuši, nudien.

Tieši pēc desmit minUtēm profesors savā kabi­netā pieņēma jaunus viesus. Viens no viņiem, patī­kams, apaļš un ļoti laipns, bija ģērbies neuzkrītošā aizsargkrāsas militārā frencī un galifē biksēs. Uz deguna kā kristāla taurenītis viņam bija uztupināts pensnejs. Vispār viņš atgādinaja eņģeli lakādas zāba­kos. Otrs, maza auguma, briesmīgi drūms, bija pri­vātā, taču privatdrēbes viņam likās par šaurām. Tre­šais viesis turējās savrup, profesora kabinetā viņš negāja, bet palika pustumšajā priekšistabā. Tomēr apgaismotais un tabakas dumu grīstēm piesvēpētais kabinets viņam bija viscaur pārredzams. Šim treša­jam, kurš arī bija privātā, seju rotāja dūmakains pens­nejs.

Tie divi kabinetā galīgi nomocīja Persikovu, pē­tīdami vizitkarti, izprašņadami par pieciem tūksto­šiem un pieprasīdami aprakstīt viesa izskatu.

— Ta velns viņu zina, — Persikovs bubināja, — nu, pretīga fizionomija. Deģenerāts.

— Vai viņam nebija stikla acs? — mazais pie­smacis taujāja.

— Velns viņu zina. Lai gan, ne, nebija stikla, acis šaudījās.

— Rubinšteins? — jautājoši un klusi eņģelis pie­vērsās mazajam civildrēbēs.

Bet tas drūmi un noliedzoši nogrozīja galvu.

— Rubinšteins bez paraksta nedotu, nekādā ga­dījumā, — viņš sāka murmināt, — nē, nē, tas nav Rubinšteina darbs. Šis ir kāds gruntigāks.

Notikums ar galošām viesos izraisīja ārkārtīgi dzīvu interesi. Eņģelis namu komitejas kantorim telefonā bilda tikai dažus vārdus: "Valsts politiskā pārvalde nekavējoties izsauc namu komitejas sek­retāru Koļesovu uz profesora Persikova dzīvokli, ar galošam," — un Koļesovs tūdaļ pat gluži bāls jau paradijas kabineta, turēdams rokā galošas.

— Vaseņka! — eņģelis klusītēm uzsauca tam, kurš sedeja priekšistabā. Tas slinki piecēlās un grī­ļīgi ievilkās kabineta. Pensneja dūmakainie stikli pilnība noslēpa viņa acis.

— Nu? — viņš strupi un miegaini noprasīja.

— Galošas.

Dūmakainais skatiens pārslīdēja galošam, un Per­sikovam pēkšņi likās, ka aiz stiklu sānmalām mirkli pazib nepavisam ne miegainas, bet, tieši otrādi, pār­steidzoši vērīgas acis. Bet tās acumirklī nodzisa.

— Nu, Vaseņka?

Par Vaseņku nosauktais gurda balsī atbildēja:

— Nu, kas tur ko gudrot. Peļenžkovska galošas.

Tai pašā mirklī fonds zaudēja profesora Persi­kova dāvanu. Galošas nozuda avīžpapīrā. Ārkārtīgi iepriecinātais eņģelis frencī piecēlās un ņēmās spiest profesoram roku, viņš pat noturēja nelielu spīču, kuras saturs bija apmēram šāds: tas profesoram dara godu… Profesors varbūt mierīgs… vairs neviens viņu netraucēs, ne institūta, ne mājās… tiks veikti pasā­kumi, viņa kameras ir pilnīgā drošībā…

— Bet vai jUs nevarētu nošaut reportierus? — Persikovs, pār brillēm lūkodamies, noprasīja.

Tāds jautājums viesus ārkārtīgi uzjautrināja. Pa­smaidīja ne tikai mazais drūmais, bet arī dūmakai­nais priekšistabā. Eņģelis, dzirkstoši starodams, pa­skaidroja, ka nevarētu vis.

— Bet kas tas par neģēli pie manis bija?

Te visi parstāja smaidīt, un eņģelis izvairīgi atbil­dēja, ka tas tā, kāds sīks afērists, nav vērts pievērst uzmanību… un tomēr viņš kategoriski lūdzot pil­soni profesoru šīvakara notikumu paturēt pilnīgā slepenībā, un viesi aizgaja.

Persikovs atgriežas kabinetā pie diagrammam, taču nekāda strādāšana nesanāca. Telefons spalgi iezvanījās, un sievietes balss profesoram piedāvāja septiņistabu dzīvokli, ja viņš vēlētos precēties ar interesantu un kaislīgu atraitni. Persikovs klausule ieaurojās:

— Es jums iesaku ārstēties pie profesora Roso- līmo… — Un tūdaļ atskanēja otrs zvans.

Šoreiz Persikovs nedaudz atmaiga, jo persona, pietiekami pazīstama, zvanīja no Kremļa, ilgi un iejūtīgi izvaicāja Persikovu par viņa darbu un izteica vēlēšanos apmeklet laboratoriju. Atgājis no telefona, Persikovs noslaucīja pieri un noņēma aparātam klau­suli. Tad augšējā dzīvoklī iedārdējās pastardienas bazūnes un atlidoja valkīru vaimanas — vadmalas tresta direktora radiouztvērējs saka pārraidīt Vāgnera koncertu no Lielā teātra. No griestiem krītošo kau­cienu un dārdienu pavadījumā Persikovs paziņoja

Marjai Stepanovnai, ka tiesāsies ar direktoru, ka sa­dauzīs viņam uztvērēju, ka aizbrauks no Maskavas pie velna vecāsmātes, jo viņu acīmredzot no še­jienes mērķtiecīgi cenšas izēst. Beigu beigās viņš sasita lupu, nolikās gulēt turpat kabinetā uz dīvāna un aizmiga no Lielā teātra plūstošo slavenā pianista liego klaviertreļļu pavadījumā.

Pārsteigumi turpinājās ari nākamajā diena. Ar tramvaju atbraucis uz institūtu, Persikovs uz lie­veņa sastapa viņam nepazīstamu pilsoni modernā zaļā katliņā. Tas Persikovu uzmanīgi apskatīja, to­mēr neko nejautāja, tāpēc Persikovs traci necēla. Taču institūta vestibilā reize ar apjukušo Pankratu, Persikovu sagaidot, kājās pieslējās vel viens pilsonis katliņcepurē un viņu laipni sveicināja:

— Sveicināti, pilsoni profesor.

— Ko jums vajag? — draudīgi noprasīja Persi­kovs, Pankratam piepalīdzot, dīrādams sev nost mē­teli. Taču katliņš Persikovu aši nomierinaja, mīlīgā balsī pačukstēdams, ka profesors velti raizējas. Viņš, katliņš, tieši tāpēc te arī atrodas, lai pasargātu pro­fesoru no visādiem uzmācīgiem apmeklētājiem… ka profesors var būt mierīgs ne tikai aiz kabineta durvīm, bet pat aiz tā logiem. Tad nepazīstamais uz mirkli pacēla žaketes malu un parādīja profesoram kadu nozīmīti.

— Hm… jums tiešām viss labi noregulēts, — Persikovs atrūca un naivi piemetinaja: — Bet ko jūs šeit ēdīsiet?

Katliņcepures īpašnieks pavipsnaja un paskaid­roja, ka viņu nomainīs.

Trīs dienas pec tam pagāja brīnišķīgi. Profesoru divas reizes apciemoja no Kremļa, bet vienreiz iera­dās studenti, kurus Persikovs eksaminēja. Studenti visi kā viens izkrita, un pēc viņu sejām bija redzams, ka nu jau Persikovs viņiem iedveš gluži māņticīgas šausmas.

— Ejiet par konduktoriem! Jūs nevarat nodar­boties ar zooloģiju, — no kabineta dārdēja.

— Stingrs? — katliņcepures valkātajs Pankra- tam apjautājās.

— Ū, Die's nogriez, — Pankrats atbildēja, — ja dažs ar' kādreiz iztur, tad nabadziņš iznāk no kabi­neta streipuļodams. Nāves sviedrus dabū izsvīst. Un tūlīt pēc alus.

Visos šajos darbos iegrimis, profesors nemanīja, kā aizskrēja trīs diennaktis, taču ceturtajā dienā viņš atkal tika atgriezts dzīves īstenībā, un cēlonis tam bija smalka un spiedzīga balss no āra.

— Vladimir Ipatjič! — balss no Hercena ielas kliedza kabineta atvērtajā logā. Balsij paveicās: Per­sikovs pēdējās dienās bija par daudz pārpūlējies. Tieši tobrīd viņš atpūtās — sarkanu loku ieskautām acīm gurdi un izklaidīgi vērdamies vienā punktā, profesors sēdēja krēsla un smēķēja. Viņa spēki bija galā. Un tāpēc Persikovs pat ar zināmu ziņkāri pa­skatījās pa logu un ieraudzīja uz trotuāra Alfrēdu Bronski. Titulēto vizītkartes īpašnieku profesors tū­daļ pazina pēc viņa smailās hūtītes un bloknota. Bronskis mīlīgi un godbijīgi paklanījās logam.

— Ak, tas esat jus? — jautāja profesors. Viņam trūka spēka, lai dusmotos, un šķita pat interesanti, kas būs tālāk. Loga aizsega viņš jutās no Alfrēda pa­sargāts. Dienu un nakti uz ielas dežurējošais katliņš tūlīt pagrieza ausi Bronska virziena. Bronska sejā atplauka vismīlīgākais smaids.

— Tikai pāra minUtiņas, dārgo profesor, — Bron- skis lejā uz trotuāra sasprindzināja balsi, — man tikai viens jautājumiņš, un tīri zooloģisks. Atļausiet uzdot?

— Uzdodiet, — lakoniski un ironiski atbildēja Persikovs un nodomāja: "Un tomēr tai nelietī ir kaut kas amerikānisks."

— Ko jūs teiksiet par tām vistu būšanām, dārgo profesor? — Bronskis kliedza, salicis rokas jumtiņā.

Persikovs bija pārsteigts. Apsēdās uz palodzes, tad norāpās no tās, nospieda pogu un uzkliedza, bik­stīdams ar pirkstu loga virzienā:

— Pankrat, ielaid to no ielas.

Kad Bronskis parādījās kabinetā, Persikovs savā laipnība gāja pat tik tālu, ka uzbrēca viņam:

— Sēdieties!

Un Bronskis, sajūsmināti smaidīdams, apsēdās uz grozāmās taburetes.

— Paskaidrojiet man, ludzu, — Persikovs ieru­nājās, — jus tiešām rakstat tur, tajās savās avīzēs?

— Tieši tā, — Alfrēds godbijīgi atbildēja.

— Tad, luk, man nav skaidrs, kā jūs varat rak­stīt, ja pat runāt krieviski neprotat. Kas tās par "pāra minūtiņām" un kas tās par "vistu būšanām"? Jūs droši vien gribējāt jautāt, kas man sakāms "par vistām"?

Bronskis sīki un godbijīgi iesmējās.

— Valentīns Petrovičs izlabo.

— Kas tas par Valentīnu Petroviču?

— Literārās daļas vadītājs.

— Nu labi. Neesmu nekāds filologs. Pie joda jūsu Petroviču. Ko tieši jūs vēlaties uzzināt par vistām?

— Visu, ko vien jūs teiksiet, profesor.

Un Bronskis apbruņojās ar zīmuli. Persikova acis iezibējās uzvarošas dzirkstis.

— Jūs velti griezāties pie manis, es neesmu putnu speciālists. Vislabāk jums butu griezties pie Jemeļjana Ivanoviča Portugalova pirmajā universi­tātē. Es personiski zinu visai maz…

Bronskis sajūsmināti uzsmaidīja, likdams noprast, ka viņš ir uztvēris dārgā profesora joku. "Joks — "maz"!" — Viņš iekricelēja bloknotā.

— Tomēr, ja jūs interesē, tad lugtum. Vistas jeb sekstaiņi… putnu klase, vistu kārta, fazānu apakš- dzimta… — Persikovs skaļā balsi ierunājās, skatīda­mies nevis uz Bronski, bet kaut kur tale, it kā viņa priekšā stāvētu tūkstoš klausītāju… — fazānu apakšdzimta… phasianidae… Tie ir putni ar gaļīgu ādas seksti un divām nokarenām ādas "bārdām" zem apakšžokļa… hm… kaut jāteic, ka šāds izau­gums mēdz būt ari viens un pazodes vidū… Nu, kas vēl? Spārni īsi un noapaļoti… Aste vidēja garuma, nedaudz pakāpienveidīga, es pat teiktu, jumtveidiga, vidējās spalvas sirpjveidīgi izliektas… Pankrat… atnes man no modeļu kabineta 705. modeli, gaili šķērsgriezumā… ak jums to nevajag?… Pankrat, ne­nes modeli… Atkārtoju, neesmu speciālists, ejiet pie Portugalova. Nu, man personiski ir zināmi seši sav­vaļas vistu paveidi… hm… Portugalovs zina vairāk… Indijā un Malajas arhipelāgā. Piemēram, Bankivas gailis jeb Kazintu mīt Himalaju priekškalnēs, visā Indijā, Asamā, Birmā… Dakšastes gailis jeb Gaiļus varius mīt Lombokā, Sumbavē un Floresā. Bet Javas salā ir brīnišķīgais gailis Galluss eneus, Indijas dienvidaustrumos varu jums ieteikt ļoti skaisto

Zonnerata gaili… Es vēlāk jums parādīšu zīmējumu. Kas attiecas uz Ceilonu, tur mēs sastopam Stenlija gaili, nekur citur tas nav sastopams.

Bronskis sēdēja, acis iepletis, un naski skrīvēja.

— Vēlaties dzirdēt vēl kaut ko?

— Es gribētu kaut ko uzzināt par vistu slimī­bām, — klusītēm pačukstēja Alfrēds.

— Hm, neesmu speciālists… jautājiet Portuga- lovam… Kaut gan… Nu, lenteņi, sūcējtārpi, kašķa ērce, smidzis, putnu ērce, vistu uts jeb spalvēde, blusas, vistu holera, krups jeb difterijveida gļotādu iekaisums, pneimomikoze, tuberkuloze, vistu krau­pis… daudz kas var būt… — Persikova acis lēkāja dzirksteles, — …saindēšanās, piemeram, trakum­sērga, audzēji, angļu slimība, dzeltenā kaite, reima­tisms, Ahoriona Šenlaini sēnīšslimība… starp citu, ļoti interesanta kaite. Ar to saslimstot, uz sekstes izveidojas mazi plankumi, līdzīgi pelejumam…

Bronskis ar krāsainu kabatlakatu noslaucīja no pieres sviedrus.

— Bet, profesor, kāds, pēc jūsu domām, ir pašrei­zējās katastrofas cēlonis?

— Kādas katastrofas?

— Kā, vai tad jūs neesat lasījis, profesor? — Bron­skis brīnījās un izvilka no portfeļa saņurcītu avīzes "Izvestija" lapu.

— Es nelasu avīzes, — Persikovs atbildēja un sa- bozās.

— Bet kāpēc, profesor? — maigi jautāja Alfrēds.

— Tāpēc ka tās raksta visādas blēņas, — Persi­kovs nevilcinādamies atbildēja.

— Bet ieskatieties, profesor, — Bronskis nočuk­stēja un atšķīra lapu.

— Kas tad tas? — Persikovs noprasīja un pat piecēlās kājās. Tagad dzirksteles sāka lēkāt Bronska acīs. Viņš ar smailu, lakotu nagu pasvītroja neie­domājama lieluma virsrakstu pār visu avīzes lap­pusi — "Vistu mēris republikā".

— Kā? — Persikovs iesaucās, atstumdams brilles uz pieres…