Liktenīgās olas

Vistu mēris vai "popu mēris"?

Paralēli stāstam par sarkana stara atklāšanu "Lik­tenīgajās olās" attīstās otrs fantastisks vēstījums — par vistu mēri. Abas sižeta līnijas krustojas 7. no­daļā, kad paraugsovhoza "Sarkanais stars" vadītājs Roks, apgādājies ar Kremļa pilnvaram, ierodas pie Persikova, lai rekvizētu viņa izgudrojumu ātrai vistu atjaunošanai padomju valstī.

Pirmo vistu mēris ķer popa Drozdova atraitnes vistu kūti, no kurienes tas izplatās tālāk. Sergejs Nikoļskis7 izvirza interesantu versiju, kādēļ "Likte­nīgajās olās" vistu mēris sākas tieši popienes vistu kuti. Viņaprāt, autors savā stāstā izmanto vārdu spēli un vistu krišanas attēlojumā ietverta metafora par reliģisko darbinieku vajāšanu Padomju Savie­nībā pēcrevolūcijas gados.

Kā raksta amerikāņu politologs Ričards Paipss, "boļševiki metās virsū reliģijai .. ar tādu niknumu, kāds nebija redzēts kopš Romas impērijas lai­kiem".8 Jau viens no pirmajiem padomju dekrētiem 1917. gadā paredzēja baznīcas šķiršanu no valsts. Taču totāls uzbrukums baznīcai tika atlikts līdz 1922. gadam, kad boļševiki bija ieguvuši pilnīgu kundzību Krievijas impērijā. Antireliģiskajai kam­paņai bija divi aspekti — politiskais un kulturālais. Pirmkārt, boļševiki negribēja dalīt ar baznīcu ietek­mi uz ļaužu prātiem. Otrkārt, krievu revolucionāri tieši tāpat kā Rietumu sociālisti reliģiju uzskatīja par pagātnes paliekām, kas kavē progresu. Arī anti- reliģiskās cīņas metodes pamatā bija divas — fizis­kā un garīgā. Vispirms vajadzēja atņemt baznīcu īpašumus un pakļaut teroram garīdzniekus. V. Ļe­ņins šo akciju demagoģiski sasaistīja ar badu Pie- volgā 1922. gadā. Tika izdots dekrēts par baznīcu īpašumu rekvizēšanu cīņai pret badu. Kad patriarha Tihona vadībā pareizticīgo baznīca atteicās pildīt šo pavēli un uzsāka pati vakt līdzekļus badacietēju atbalstīšanai, tas tika aizliegts, bet garīdznieki saukti tiesas priekšā par kontrrevolucionāru dar­bību. 1922. gadā Maskavā notiek publiska paraug- tiesa pret "kontrrevolucionārajiem" garīdzniekiem un viņu atbalstītājiem, kur no 54 apsūdzētajiem pieci tiek nošauti, bet pārējie sodīti ar dažāda il­guma cietumsodu vai izsūtīšanu uz koncentrācijas nometni Solovku salās. Analogā tiesas procesā Petrogradā tiek tiesātas 86 personas, no kurām no­šauj četras. 20. gadu pirmās puses antireliģiskajā kam­paņā bojā iet vairak nekā 1200 garīdznieku, bet izsū­tīti un cietumos iemesti tiek vairāk nekā 10000.9

Paralēli tika izvērsta plaša antireliģiska propa­ganda. Tai bija vairāki virzieni. Jau 1919. gada sākās kampaņa, vērsta pret svēto pišļu kultu. Baznīcās un klosteros publiski tika atvērti šķirsti, lai pierādītu, ka ari svēto ķermeņi ir pakļauti trūdēšanai un tādejādi atmaskotu baznīcas "melus". 1923. gada janvarī, kad pareizticīgie atzīmēja Ziemassvētkus, Maskavā pēc Komjaunatnes CK direktīvas tika organizēti "komjauniešu Ziemassvētki" jeb "karne­vāls". Pa centrālajām ielām tika organizēts antire- liģisks gājiens, kurā soļoja dažadu konfesiju garīdz­nieku kostīmos un groteskās maskās tērpušies kom­jaunieši, kas atainoja ticības kalpus nožēlojamā un smieklīga formā. Tika dziedātās attiecībā pret kristīgo ticību piedauzīgas dziesmas. Tai pašā gada līdzīgā veidā tika organizētas arī "komjauniešu Liel­dienas", taču, ņemot vērā, ka iedzīvotāji nevis at­balstīja, bet mēmās šausmās bēga no šada tipa antireliģiskām izpausmēm, tika nolemts tās partraukt.

Antireliģiskaja kampaņā tika iesaistīta arī prese — kopš 1922. gada ik dienas iznaca avīze "Bezdievis" ("Bezbožņik"), 1923. gadā tai pievieno­jās nedēļas žurnāls ar analogu nosaukumu, kur tika publicēti īsi rakstiņi un rupjas karikatūras, kas iz­smēja ticību Dievam un kristīgos rituālus.

Pie antireliģiskās psihozes kulminācijas parādi- bām pieder 1923. gadā Svijažskā uzceltais piemi­neklis Jūdam, Petrogradas apglabāšanas biroja nosaukšana par "Sarkano mūžību" un publiska teat­ralizēta "Dieva tiesa" Maskavā 20. gadu pirmajā pusē10 .

To dzejnieku vidū, kuri sacerēja antireliģiskus vārsmojumus, lai apkarotu Dievu un ticību tam, kā viens no pašiem aktīvākajiem izcēlās Vladimirs Ma- jakovskis, kurš, piemēram, 1923. gadā aktīvi sadar­bojās ar izdevumu "KK(b)P CK Aģitpropa Preses biroja biļetens". Šo izdevumu izsūtīja uz visattālā­kajiem PSRS nostūriem un no šejienes materiāli tika pārpublicēti vietējās avīzēs. Tā, piemēram, V. Majakovska "dzejoli" "Biedri zemnieki, kaut reizi apdomājieties — kāpēc zemniekam svinēt lieldie­nas /protams, ar mazo burtu — S.R./" pārpublicēja 25 provinces laikraksti un žurnāli, sākot no Jaro- slavļas un beidzot ar Arhangeļsku un Tomsku11 .

M. Bulgakovs, lai arī par viņa personisko reli­ģisko pārliecību dokumentālu liecību nav, padomju antireliģisko propagandu kā ikviens inteliģents cil­vēks uztvēra ar šausmām un riebumu. 1925. gada 5. janvāri viņš ieraksta dienasgrāmata: "Kad vakarā uz ātru roku izšķirstīju "Bezbožņika" numurus, biju satriekts. Sāls nav zaimošanā, kaut ari tā, pro­tams, bezizmēra .. . "Sāls" ir idejā, to var pierādīt dokumentāli: Jezu Kristu attēlo kā nelieti un krāp­nieku. .. Šim noziegumam nav cenas."

1923. gadā V. Majakovskis dzejolī "Mūsu liel­dienas" raksta: "Jau komjauniešu soļi dārd par jaunu reliģiju, par reliģiju, kurā mums nevis dievs noteiks skrējienu, bet, iedarbinājis elektromotorus, pasauli pārvalda pats cilvēks."13 "Meistara un Margaritas" 1. nodaļā, kad izraisās diskusija starp Volandu un jauno literātu Ivanu Bezpajumtnieku par to, kas pār­valda pasauli, padomju rakstnieks atbild tiešiem Majakovska vārdiem, ka "pasauli pārvalda pats cil­vēks".

5. nodaļas nosaukums krievu valoda ir "Kuri- naja istorija", 6. nodaļā vēstīts, ka dramaturgs Ēren- dorgs uzrakstījis aktuālu lugu pa karstām notikumu pēdām — "Kurij doh". Vārdu salikumu "kurinaja istorija" iespējams tulkot divējādi — gan kā stāstu par vistām, (krievu vai. vista — kuricaļ, gan ka stāstu par kūrijām. "Kurij doh" vienlaikus ir gan vistu, gan kūriju krišana. Bet kūrija ir pāvesta varas centrālo iestāžu kopums. Tekstā sastopami arī vēl citi at­vasinājumi ar līdzīgu divējādi izprotamu nozīmi. Piemēram, Bulgakovs raksta, ka popiene pēc vira nāves, kurš "nomira no antireliģiskiem sarūgtināju­miem"14 , turpinājusi nodarboties ar "kurovodstvo", kas vienlaikus nozīmē vistkopība un kūrijas kop­šana.

S. Nikoļskis15 uzrāda vēl vairākus zīmīgus fak­tus, kas stāstā saistīti gan ar krievu pēcrevolūcijas laiku, gan pareizticību. Viņš, piemēram, doma, ka ari popienes uzvārds Drozdova nav nejaušs. Droz- dovs bija laicīgais uzvārds vienam no krievu pa­reizticīgo baznīcas visautoritatīvākajiem darbinie­kiem — metropolītam Filaretam, kurš darbojās 19. gs. pirmajā pusē. Savukārt M. Bulgakova izdo­mātās Steklovskas pilsētiņas — vistu mēra izcels­mes vietas — nosaukumu zinātnieks saista ar Jurija Steklova vārdu, kas 20. gadu sākumā bija "Izvesti- jas" galvenais redaktors. Šī avīze ir viena no aktī­vākajām antireliģiskajā kampaņā, kura, piemēram, 1922. gadā publicē baznīcas darbinieku sarakstu, kas pasludināti par tautas ienaidniekiem. Bet "Lik­tenīgajās olās" tieši "Izvestija" ir pirmā avīze, kur paradās informācija "Vistu /resp., kūriju, jo kuri- nij — S.R./ mēris republikā".

Reliģiskās tēmas aspektā uzmanību saista arī Bulgakova aprakstītā ielu nosaukumu pārdēvēšana Steklovskā. Iela ar nosaukumu Sobornaja padomju laikā tiek "nokristīta" par Personālo ielu. Savukārt ielas nosaukums Sobornaja saistīts ar diviem jēdzie­niem. Pirmkārt, ar baznīcas, resp., katedrāles, vārdu. Otrkārt, ar krievu pareizticīgo baznīcai aktuālu ga­rīgo jēdzienu "sobornosķ", kas apzīmē visu ticīgo mistisko kopību mīlestībā uz Dievu.

Atsevišķās vietās rakstnieks apzināti jauc vistas ar cilvēkiem, lai, "pie rokas nepieķerts", vienādotu vistu mēri ar sarkano teroru. Piemēram, viņš raksta: "Pretvistu potes Ļefortovas veterinārajā institūtā devušas spožus rezultātus. Vistu nāves gadījumu skaits … uz šodienu divkārt samazinajies."16 Tā kā pretvistu potes injicēt vistām būtu absurdi, tad loģiski ir secināt, ka runa ir par cilvēkiem. Bet nāka­majā teikumā tomēr runāts par vistu nāvju sama­zināšanos. Taču viss nostājas savā vieta, ja ņemam vērā, ka Maskavas rajonā Ļefortovā veterinārais in­stitūts nekad nav bijis, toties te atrodas slavenais cietums, kur spīdzina un nogalina aizdomās par pretpadomju darbību vai pat tikai noskaņojumu tu­rētos. Līdzīgs melnais humors izmantots, citējot avīzes "Rabočaja gazeta" gaismas reklāmu, kur teikts, ka notiek "vistu līķu sadedzināšana Ho- dinkā". Šķietami neitrālā avīzes informācija stāsta kontekstā ir rūgti ironiska. 1904. gadā Nikolaja II kronēšanas diena slikti organizētās tautas pacienā­šanas laikā Maskava, Hodinkas laukumā tika sa­spiesti un bojā aizgaja vairāki simti cilvēku. Tā tiek uzskatīta par vienu no apkaunojošakām dienām Krievijas vēsturē un par liktenīgu zīmi, ka jaunā cara valdīšana nebūs laimīga. Hodinkas laukuma arhetipa pieminēšana, pirmkārt, nekļūdīgi norāda uz cilvēku, nevis vistu līķiem, otrkārt, tā ir pa­domju varai tādas pašas nākotnes pareģošana ka Nikolajam Otrajam.

Par vistu mēri ka antireliģisko teroru liek domāt arī Bulgakova it kā garamejot izmesta piezīme, ka Volokolamskā uzrodas pravietis, kurš aģitē, ka pie vistu krišanas vainīgi komisāri, bet drīz vien tas nozūd bez pēdām. Galēji ironiski skan informācija, ka divās nedēļās Republiku savienība bija "viss pa tīro — vistu nozīme". Ka vienīgi šur tur province vel mētājās pa kādai bārenīgai vistu spalviņai, liekot noritēt dažai asarai. Un ka vistu mēris aizsoļoja līdz Baltajai jūrai pie Arhangeļskas un Vladivostokai ziemeļos, bet tālāk negāja, jo priekšā bija okeāns. Turpretī rietumos tas mīklainā kārtā apstājās pie Polijas un Rumānijas robežas, kur, nevainīgi pie­bilst autors, acīmredzot bija cits klimats…

Bulgakovs precīzi norāda, ka sarkanais stars tiek atklāts 1928. gada 16. aprīlī. Pētnieki noskaidrojuši, ka 1928. gadā 15. aprīli bija Lieldienas. Vairākos Bulgakova sacerējumos būtiski notikumi risinās vai nu Ziemassvētkos ("Suņa sirds"), vai Lieldienās ("Meistars un Margarita"). Galveno kristīgās reliģi­jas svētku klātbūtne, protams, nav nejauša. "Likte­nīgo olu" struktūrā iespējams saskatīt Lieldienu notikumus pēc formas, bet antilieldienu notikumus pēc satura. Tātad mūsu priekšā ir baisa parodija, kur Kristus vietā, kurš ceļas augšā no kapa, pasaulē nāk antikrists jeb sarkanais stars (lasi — sociālistiskā revolūcija).

Viena no galvenajām antikrista pazīmēm ir tā, ka viņš ir pseidopravietis, kurš sola glābšanu, bet atnes iznīcību. Antikrista tēls stāstā sadalīts divām lomām. Viens no tiem ir Persikova atklātais sar­kanais stars, bet otrs — sovhoza direktors Roks, ši stara "poļitruks", kurš to iedarbina, pavēršot pret čūsku olām. Kaut ari Bulgakovs uzvārdu Rokks raksta ar diviem "k", ir nepārprotami skaidrs, ka uzvārds ir simbolisks (krievu valodā rok — liktenis). Sovhoza zemnieki Roku tieši nosauc par Antikristu, bet "viņa" olas — par sātana olām. Stasta nosaukumu var tulkot gan ka liktenīgas olas, gan kā likteņa olas. Tātad — Roka olas. Taču, ja Roks ir viennozīmīgs ar Antikristu, tad iegūstam vēl vienu pilnībā likumīgu variāciju — Antikrista olas. Tāpat "apokaliptisks" ir ciemata nosaukums, kur Roka vadībā izšķiļas čūskas — Kancovka, kas latviešu valoda nozīmētu Gala vai Beigu ciematu.

Antikrists ir viens no Apokalipses vēstnešiem. Stāstā atrodami vēl vairāki kanoniski priekšstati par Apokalipsi, kas kopā rada pasaules bojā ejas ainu. Apokalipsei pa priekšu nāk mēris. (Vistas jeb "kūri­jas" iet bojā tieši mēra rezultāta.) Čūska, kā zināms, ir sātana iemiesojums. Sarkanais stars rada draus­mīga izmēra čūskas, kuras, visu savā ceļa iznicinot, pa Možaiskas un Smoļcnskas ceļiem virzās uz Mas­kavu. (Pa šo pašu maršrutu 1812. gadā uz Maskavu naca Napoleona armija.) Stāsta pirmajā variantā, ko autors nolasīja literātu grupas "Ņikitinas sestdie­nas" saietā, tā fināls ir izteikti apokaliptisks. Mas­kava tiek nopostīta, bet Ivana Lielā baznīcas zvanu tornim, kas ir pilsētas augstākā dominante, aptinas apkārt milzīga čūska. Tātad čūska (resp., sātans) ap­tinas visai galvaspilsētai. Bet ne tikai… Jo galvas­pilsēta savukārt taču ir valsts augstākā dominante.

Arī uguns ir apokaliptisks tēls. Pēdējā nodaļā pēc tam, kad satracināti ļaužu pūļi ir nosituši Per­sikovu, viņi aizdedzina zooinstitūtu, kas nodeg līdz pamatiem.

Stāsta tēlu sistēma pravietiski īsteno cilvēces vēsturē daudzkārt piedzīvoto patiesību, ka revolū­cija aprij pati savus bērnus. Attiecībā uz "Liktenī­gajām olām" ir aktuāli piebilst — arī tēvus.

Pēdējo nodaļu autors nosaucis "Aukstuma Dievs no mašīnas". Dievs no mašīnas (deus ex machina) ir antīko grieķu traģēdiju uzvedumos ra­dies jēdziens. Aktierus, kas spēlēja dievus, orhestrā nogādāja pa gaisu ar īpašu, visai sarežģītu ierīču ("mašīnu") palīdzību. Dievi traģēdijās ieradās tad, kad vajadzēja atrisināt situācijas, ar ko cilvēki paši netika galā. Arī Bulgakovs acīmredzot grib uzsvērt, ka paši cilvēki pret saviem iedarbinātajiem sātanis­kajiem spēkiem ir nespejigi cīnīties (velta ir armijas un čekas vienību cīņa pret čūskām), cilvēkus var glābt vienīgi Dievs, kuram ir iespējams viss, arī ne­iespējamais — augustā Krievijai uzsūtīt 40 grādu lielu salu, kurā čūskas aiziet boja.

Olu operete vai olu mistērija?

M. Bulgakova apbrīnojamais talants izpaužas prasmē vienam tēlam piešķirt vairākas nozīmes, kuras šķietami it kā izslēdz cita citu, bet īstenībā tieši otrādi — tās cita citu pastiprina. Viens no daudznozīmīgākajiem tēliem "Liktenīgajās olās" ir olas. M. Bulgakovs ar olām apzīmē vistu olas, "kū­riju", "antikrista olas", no kurām izšķiļas velni, resp., čūskas, t.i., revolūcija… Taču olām ir arī ceturtā nozīme, kas vienkāršrunas leksikā saistīta ar vīrieša seksuālo jaudīgumu. Šāda veida divdomī­bas J. Jablokovs nosaucis par spēles tipa vodevilis- kiem kalambūriem17 , un tie veido nepārprotamu stāsta pikantēriju slāni. Piemēram. Avīzē parādās pavēle: "Visiem pilsoņiem, kam pieder olas, tās stei­dzami jānodod rajonu milicijas nodaļās."18 Feļe­tonists Koļečkins savā feļetonā uzrunā ārzemju kapitālistu, kurš it kā gribot traucēt padomes olu iepirkšanas kampaņā ārzemēs: "Netīkojiet, Juza kungs, pēc mūsu olām, jums ir pašam savējās."19 Kad "Sarkanajā starā" no Vācijas pienāk olu partija, sovhoznieki apbrīno neparasti lielās olas: "Ārze­mes…, nav vis nekādas mūsu mužiku olas."20 Ermitāžas teātra estrādē publiku izklaidē Šrams un Karmanščikovs, dejojot čečotku un dziedot panti­ņus, ko sacerejuši dzejnieki Ardo un Argujevs: "Ak, māmiņ, ko nu iesākšu, bez olām palicis?"21

Krāšņiem ironiskiem mājieniem uzlādētas stāsta lapaspuses, kurās atstāstīta olu un vistu tēmas pēkšņa aktualitāte Maskavas teātros un cirkā. Reāli uzvārdi un kultūras iestāžu nosaukumi mijas ar parodētiem. Tas ir viens no M. Bulgakova paņēmieniem — miksēt reālo ar izdomāto, lai ra­dītu ticamības iespaidu. Tiek, piemēram, vēstīts, ka nelaiķa Vsevoloda Meierholda vārdā nosauktajā teātrī, kurš, "kā zināms, aizgāja bojā 1927. gadā, kad Puškina "Borisa Godunova" mēģinājuma laikā ap- gazās trapeces ar kailajiem bajāriem"22 -, tiek iestu­dēta rakstnieka Ērendorga luga "Vistu krišana" Meierholda skolnieka republikas nopelniem bagātā režisora Kuhtermana režijā. Zem rakstnieka Ēren­dorga vārda visai caurspīdīgi "paslēpts" Ijja Ēren- burgs, kura romānus savam izrādēm 20. gados pārstrādā ja V. Meierholds, piemēram, 1923. gadā tapa izrāde "Trests D. E.", kur bija paņemti daži Erenburga romāna motīvi. Bulgakova uzskati par rakstnieka un režisora attiecībām teātrī bija zināmā mērā konservatīvi — viņš, pats vēlāk kļūdams dra­maturgs, aizstāvēja lugas pašvertigu neaizskara­mību. Tādā veidā viņš ignorē 20. gadsimta teatra būtību, kas par galveno personu teātri uzskata reži­soru, ļaujot tam brīvi apieties arī ar literāro mate­riālu. M. Bulgakovs, ka redzams, ar zināmu ironiju lūkojās uz I. Ērenburga mazdūšību, kas vēlmē par katru cenu nonākt uz skatuves, ļāva Meierholdam ar saviem romāniem rīkoties, ka vien tas vēlas.

V. Meierholds "Borisu Godunovu" nekad nav iestudējis. Pasāža par kailajiem bajāriem tapusi, ironizējot par V. Meierholda 20. gadu pirmās puses eksperimentiem konstruktīvisma garā, kuri visai talu aizgāja no dzīves reālistiskas attēlošanas uz skatuves. Savā feļetonā "Galvaspilsēta bloknotā"23 M. Bulgakovs, piemēram, atklāti ironizēja par V. Meierholda izstrādāto biomehānikās metodi darbā ar aktieriem. V. Meierholds nepalika parādā un apmēram gadu pēc "Liktenīgo olu" publicēša­nas, kad Maskavas Preses namā notika diskusija par M. Bulgakova lugas "Turbinu dienu" iestudējumu Maskavas Dailes teātrī, izteicās, ka viņš šo lugu būtu iestudējis "pareizi, tā, ka vajag mums"24 . Meierholds divreiz lūdza Bulgakovam uzrakstīt lugu priekš viņa teatra, bet dramaturgs atteicās, jo jutās saistīts ar Maskavas Dailes teātri, kura reālistiska estētika tam bija tuvāka. Taču īstenībā Bulgakova ioroniskajā attieksmē pret Meierholdu slēpjas vis­dziļākais paradokss, jo savā prozā Bulgakovs ir apmēram tas pats, kas Meierholds teātri. Abu māk­slinieku darbus nekādi nevar nosaukt par reālis­tiskiem, tie ir spilgti modernisma mākslas paraugi. Var tikai iztēloties, ka, ja liktenis būtu savedis ko­pīgā darbā Meierholdu un Bulgakovu, arī rakstnieka lugas varbūt pamazam būtu iemantojušas to stilu un māksliniecisko līmeni, kas raksturīgs viņa pro­zas darbiem.

M. Bulgakova melnais humors, kas saistīts ar kailajiem bajāriem kā Mcierholda nāves cēloni, draus­mīga kārtā ir gandrīz vai pravietisks, jo Meierholds tika nošauts cietuma Maskavā 1940. gada februāri kā tautas ienaidnieks un ārvalstu spiegs. Bet viņa vajāšanas kampaņa un teatra slēgšana notika jau 1938. gadā, apsūdzot viņu formālismā. Un — kas gan cits ir "kailie bajari", ja ne spilgts tēls "formā­lismam" jeb modernisma teātrim.

Taču olu izpratne seksuālajā aspektā nav saistīta vienīgi ar vodevilisku noskaņojumu. Vistu mēris un tam sekojošie padomju iestāžu "stingrie mēri", lai iedzīvotājiem atņemtu olas kā potenciāli saindētus pārtikas produktus ar brīdinājumiem sodīt katru, kurš savas olas paturēs pie sevis, izaug metaforiskā vestijuma par sabiedrību, kas piespiedu karta tiek varmācīgi izkastrēta. Precīzāk runājot — kura pati sevi izkastrē, iznīcinot savu potenci — gan fiziskā, gan garīgā nozīmē. Tā M. Bulgakovs cilvēkam bīs­tamo padomju režīma būtību atklāj arī bioloģiskā līmenī. Šajā aspektā intriģējoša ir "Liktenīgo olu" tipoloģiska, lai arī, iespējams, neapzināta sasauk­šanās ar krievu romantismam raksturīgo "kastrāci- jas kompleksa" metaforu25 . Runa ir par Nikolaja Gogoļa stāstu "Deguns", kur majoram Kovaļovam paģirās aizbēg deguns, kuru 20. gadsimta literatūras zinātnieki un režisori traktē kā fallisko simbolu. Tāpat, kā raksta J. Jablokovs, aktuālas ir asociācijas ar Aleksandra Puškina erotisko poēmu "Cars Ņi- kita un viņa četrdesmit meitas", kas autora dzīves laikā nav publicēta un mūsdienās izlasāma tikai viņa akadēmisko kopoto rakstu 2. sējuma 1. daļā. M. Bulgakova stāstā avīzes virsraksts vēsta, ka no­tiek "Olu masveida iepirkšana ārzemēs". Puškina caram Ņikitam piedzimst 40 brīnišķīgas meitas, kurām viss ir pilnīgā kārtība, trūkst tikai vienas lietiņas. Kad kalps ierodas pie raganas pēc vajadzī­gās mantas, viņš saņem šķirstiņu un piekodinājumu to neatvērt. Taču kalpa ziņkārība izrādās stiprāka, un no šķirstiņa izlido 40 putniņi. Dabūt atpakaļ lādītē tos izdodas vienīgi tad, kad kalps atkailina savu "mantu".

"Liktenīgas olas" tiek publicētas Maskavas žurnālā "Ņcdra" 1925. gada 6. numurā. Pēc tam Maskavā — krājuma "Sātaniade" (1926). Gandrīz tulit pat "Liktenīgās olas" kļūst zināmās ari Rīgā. Izdevniecība "Literatūra", kas atrodas Baznīcas ielā un izdod grāmatas krievu valodā, laiž klaja M. Bul­gakova stāstu krājumu "Liktenīgās olas", kur ievie­tots arī šis stāsts. Bet avīze "Latvis" 1929. gadā pub- lic "Liktenīgas olas" 15 turpinājumos latviešu va­lodā. Tulkojumu veikusi kāda pašlaik nenoskaid­rota persona, kura parakstījusies ar pseidonīmu "A".

Silvija Radzobe