Meklējumu pasaulē

JAUNI CEĻI

Tumšajiem, svina pelēkajiem mākoņiem, kas gandrīz skāra zemi, ik brīdi lauzās cauri spožas zibens bultas. Pērkona grāvieni sekoja cits citam tik bieži, ka brīžiem saplūda nepārtrauktā dunoņā.

Pie atvērta loga stāvēja divi cilvēki.

— Laiks ir piemērots, — viens teica.

— Vajag uzmanīgi vērot, — otrs piebilda, cieši ielūkodamies biezajā lietus aizsegā.

Pa logu bija redzams lauks. Kaut kur tālumā pelēks, vieglā dūmakā tīts, kā robota siena neskaidri iezīmējās mežs. Sīkas lietus šļakatas, vēja nestas, reizēm iebrāžas logā.

Pēkšņi atskanēja skaļš, līksms sauciens:

— Ir! .. . Tur, aiz .. .

Dārdošs pērkona grāviens noslāpēja teikuma beigas.

— Tur aiz uzkalna! Mazliet sāņus no braucamā ceļa! — ātri ierunājās viens no stāvētājiem, kad noklusa pēdējie pērkona dārdi. — Vai tu pamanīji?

— Ejam!

— Tūlīt?

— Protams, tūlīt. . .

Pēc dažām minūtēm viņi jau gāja stiprajā lietū pa klaju lauku.

Auksts vējš gāza vai no kājām nost. Lauks bija pārvērties par mālainu mīklu. Kājas stiga mālos.

— Auksti, Miša! Brr-rr-rr .. . — norūca viens no gājējiem, gara auguma smagnējs cilvēks.

— Tīr-r-rais nieks! — uzmundrinādams kliedza otrs. — Nav vairs tālu.

Tas bija maza auguma k.liens cilvēks, tāpat kā viņa biedrs ietinies melnā apmetnī, kas lietū spīdēja.

— Klajš lauks… Negaiss… — smagnējais turpināja. Tīr-r-rais nieks! — starp diviem pērkona grāvieniem atkal

atsaucās klienais.

Bet tad reizē ar apdullinošu dārdoņu priekšā noplaiksnījas savā spožumā ne ar ko nesalīdzināma uguns siena. Karsts gaisa vilnis ar spēku ietriecās krūtīs.

— Miša! Tu dzīvs? — iesaucās garais ceļa biedrs, celdamies augšā no zemes.

Blakus atskanēja kluss, gari stiepts vaids.

Ātri izgaisa smacīgie dūmi, kas oda pēc degoša sēra.

Apmeklētāji, kas ieradās Ceļu būvniecības institūta konstruktoru birojā, sākumā parasti brīnījās par biroja priekšnieka Vladimira Aleksandroviča Vitovska izturēšanos.

Ne jau par to bija jābrīnās, ka šis gados pavecākais cilvēks lik strauji un trauksmaini kustas pa plašo istabu, kas pieblīvēta ar rasējamiem galdiem. Liekas, nebija ari nekas sevišķs, ka sarunā ar līdzstrādniekiem viņš pārmērīgi žestikulēja Ne jau visiem konstruktoru biroju priekšniekiem jābūt cienīgiem un gausiem! Pārsteidza inženiera Vitovska smaids, starojošs, neatturami līksms, labsirdīgs, un arī visa viņa seja, kas bija sārta kā bērnam.

Varēja nodomāt, ka tieši šobrīd noticis kaut kas apbrīnojami jauks, priecīgs, neparasts un satraucis mazo, labsirdīgo cilvēku. Viss viņa mazliet pilnīgais stāvs un pat nelielais, iesārtais galvas plikums liecināja jo pašu.

Bet nekas sevišķs tomēr nebija noticis. Vladimirs Aleksandro- vičs vienmēr tāds …

— Apbrīnojami! — zālē noskan viņa spalgais tenoriņš. — Jūs vienkārši esat dārgumiņš … Sī svira! … Nu, kas te ko teikt! Jūs esat to brīnišķīgi aprēķinājis .. . Ja nu vēl mazliet noapaļotu, pavisam mazdrusciņ noapaļotu, lūk, šajā vietiņā. Pavel Pavlovič! Klausieties, Pavel Pavlovič! Nu panāciet, dārgais šurp! Nu paskatieties tikai! . ..

Konstruktors Pavels Pavlovičs, sirms un izstīdzējis, gausi nāk tuvāk.

— Seit arī pielaides uzrādiet, — viņš dzestri saka, ar zīmuli bakstīdams kaimiņa rasējumā.

— Katrā ziņā! Tas pats par sevi saprotams! — līksmi turpina inženieris Vitovskis, žigli pagrozīdams galvu te pret vienu, te pret otru konstruktoru un neparasti ātri berzēdams rokas.

Pametis konstruktorus, lai tie vienotos par pielaidēm, Vitovskis naigiem un sīkiem solīšiem steidzas uz zāles pretējo galu pie cita galdiņa.

— Kā jums veicas, dārgais? Atļaujiet paskatīties! … Vai tu re, kāds negaiss, ko? Un lietus! Patiešām brīnišķīgs lietus!

Vitovska jaunais sarunu biedrs, acīm redzami nogarlaikojies, pagriež galvu uz loga pusi un īsu brīdi skatās uz ūdens straumēm, kas apskalo nespodrās rūtis.

— Nu, apmēram tāds pats laiks bija, kad mēs ministra klātbūtnē izmēģinājām ceļu mašinu «Uz priekšu», — turpina Vitovskis mazliet klusākā balsī. — «Vai nebīstaties saaukstēties?» es vaicāju ministram, bet viņš, ko domājat, izkāpj 110 mašinas un atbild man …

Inženieris Vitovskis apsēžas uz krēsla. Tagad sarunu biedrs netiks vaļā no stāsta par sliežu ceļu mašinu, ko Vitovskis kādreiz konstruējis un kas savā laikā tikusi augsti novērtēta. Viņam patīk pakavēties atmiņās par to, simto reizi stāstot, pēc viņa domām, «jaunus» sīkumus. Beidzot institūtā radās paruna: «Ciema vecākais atnāca pastāstīt, kā viņš vedis carieni.» Tomēr, kad Vitovskis uzzināja par šo salīdzinājumu, viņš ne tikai neapvainojās, bet pat nopriecājās.

— Tas taču ir Gogolis! — viņš iesaucās. — Cik jauki! Vai tad tiešām man ir kāda līdzība ar ciema vecāko? Cik tas patīkami!

Negaiss pieņēmās. Konstruktoru biroja plašajā telpā iestājās krēsla.

— Mans mīļais, — inženieris Vitovskis turpināja, pēc tam kad bija beidzis pārcilāt atmiņas par atgadījumu ar ministru, — es esmu dziļi pārliecināts, ka šī rnašina man atnesīs ne mazāku slavu. Nu padomājiet vien! … — Viņš pievilka sev tuvāk dažus lielus rasējamā papīra ruļļus un piesardzīgi ņēmās tos atritināt. — Tā . .. Ņemsim kaut vai šo mezglu. Kādas te var būt šaubas'J Apgalvoju jums — nekādas. Galu galā tie taču parastie rati, ko iedarbina motors. Dizeļa elektrostacija arī nav nekas sevišķs. Rotējošie diski, ar kuriem uzirdina zemi? Bet vai tad, mīļais, mēs pirmo reizi būvējam ierīces zemes drupināšanai? Tas viss darbosies bez kļūmēm … O-o-o! Jums taču jau ir gatavi pulveri- zatori šķidruma izsmidzināšanai! Bet paga . .. paga … vai neesat par retu tos izvietojis?

Inženiera Vitovska apaļajā, sārtajā sejā iegulās dažas sīkas krunciņas. Tomēr pēc brītiņa tās izzuda.

— Ak, piedodiet, lūdzu! — viņš teica, joprojām starodams smaidā. — Es nepamanīju, ka jūs esat izvietojuši tos divās rindās. Tad ir skaidrs… Vēlreiz lūdzu, piedodiet man… Starp eitu: kas tad tas? Nu, paskatieties pa logu! . . .

Pēdējos vārdus teikdams, viņš ātri piecēlās un piegāja pie loga.

Caur lielajām, kvadratveidīgajām rūtīm, ko applūdināja lielus straumes, tumši pelēkās debess fonā viņš ieraudzīja divus melnos apmetņos tērpušos stāvus, kas lēni virzījās uz institūta pusi. Augumā garākais gandrīz vilkšus stiepa otru, mazāko.

Bet tie taču ir mūsējie! — iesaucās Vitovskis. — No kaimiņu laboratorijas. Bajanovs un Petrovs . . . Kas tad viņiem?

Un viņš steigšus metās uz durvīm.

*

Galda lampa apgaismoja nelielu laukumu uz rakstāmgalda.

Mazā istaba grima pustumsā.

Logā nepārtraukti bungoja lietus.

Uz dīvana gulēja cilvēks, ievīstīts siltā vatētā segā. Viņa mazā, bālā seja bija nekustīga. Melnās, slimīgi spulgojošās acis raudzījās uz vienu vietu griestos.

Tas bija inženieris Bajanovs, viens no dīvainā gājiena dalībniekiem pa klaju lauku negaisa laikā.

— Vai tiešām jāguļ piecas dienas? — viņš klusu jautāja, pagriezdams galvu pret savu draugu Petrovu, kas sēdēja līdzās.

— Pateicies liktenim, — Petrovs atbildēja, — ka terr ir tikai saišķu sastiepums un nevis kaula lūzums.

— Es saprotu, ka neklājas riskēt ar savu dzīvību, — lēni turpināja slimnieks. — Bet kāds te varēja būt risks? Negaiss? Jāsmejas … Sagadīšanās! Zibens būtu varējis iespert arī istabā, kurā mēs patlaban atrodamies. Vai ne tā? Bet toties cik lieliski viss iznāca! Tieši deguna priekšā iespēra! Tas taču apbrīnojams fakts! Bet, ja būtu novērojuši caur logu, diezin vai atrastu to vietu, kur zibens trāpīja.

Pie durvīm klusu pieklaudzināja, un uz sliekšņa parādījās Vitovska apaļīgais augumiņš.

— Kāda nelaime! Un es, vai zināt, skatos pa logu . . . Redzu — jūs ejat… «Kas gan varēja notikt?» domāju. Un patiešām, kā jūs gadījāties uz lauka? Tādā negaisā! — mazliet aizelsdamies Vitovskis bēra vienā laidā, vērsdamies gan pie slimā, gan pie blakus sēdošā Pctrova.

— Pavisam nejauši … Tas viss ir nieks, Vladimir Aleksand- rovič, — Bajanovs atbildēja, cenzdamies laipni pasmaidīt.

— Nē, brālīši, pērkona laikā klajā laukā nav joki! — Vitovskis turpināja, sēzdamies krēslā. — Nu, sakiet vien… Es dzirdēju, ka zibens iespēris gluži blakus. Iedomājieties, tāds pats laiks bija, kad ministra klātbūtnē pārbaudījām manu ceļa mašinu «Uz priekšu». «Pielūkojiet,» es saku ministram, «ka ne- saaukstējaties.» Bet viņš, ko domājat, izkāpj no mašinas un atbild man…

Tālāk sekoja stāsts, kas šoreiz tiešām bija atradis jaunus klausītājus. Inženieris Bajanovs un inženieris Petrovs bija ieradušies darbā institūtā pavisam nesen, un Vitovska stāstījums viņiem bija jauns.

— Bet šī mašina, ko patlaban būvēju, jāsaka jums, biedri, bus vēl noderīgāka mūsu valstij, — Vitovskis turpināja. — Ceru, ka jūs esat mana darba kursā?

— Mazliet… Bet ļoti interesējamies par to.

— Ak tā gan! — Vitovskis iekarsa. — Ļoti patīkami. Ļoti patīkami. Varu pastāstīt jums dažus sīkumus . . . Tas taču būs apbrīnojams ceļu kombains! Pat ne kombains, bet drīzāk gan kas cits, — Vitovskis turpināja, arvien vairāk aizraudamies. — Iedomājieties, ka pa lauku uz kāpurķēdēm virzās mans agregats. Mašina iet uz priekšu, bet aiz tās paliek pilnīgi gatavs, izturīgs ceļš. Nav vajadzīgs ne asfalts, ne akmeņu likšana! Mana mašina, apstrādājot noietā gabala virsmu, veido izturīgu ceļa segumu. Speciāls elektrolītisks apstrādājums.. . Zemes virskārta, ko mašina mazliet uzirdina, tiek saslapināta un pakļauta elektrolīzes iedarbībai. Strāvai izejot caur zemi, tās virspusē izveidojas tik cieta garoza, ka, teikšu jums atklāti, ar asfaltu to nemaz nevar salīdzināt. Vai tad asfaltu var klāt tieši uz zemes! Protams, nevar! Asfalta garoza ir neizturīga — tā iegrims mīkstajā pamatā un zem pirmās smagās mašinas riteņiem salūzīs. Parasti taču pirms asfalta liešanas mīksto pamatu noklāj ar akmeņiem … Jūs to, protams, zināt. .. Mana mašina turpretim atstāj uz zemes tik cietu virskārtu, ka būtu smieklīgi runāt par kaut kādu akmeņu apakškārtu. Šī kārta ir reizē ceļa segums un arī apakškārta! … Vai arī ņemiet kaut vai ceļa notekgrāvjus, kuri būtu jāsauc par ceļa obligāto noformējumu. Tos arī izgatavo tajā pašā laikā! Ar divu grāvju racēju' agregatu palīdzību, kuri tieši savienoti ar manu mašinu . . .

— Bet kas tad kavē mašinu pabeigt? — Bajanovs ievaicājās, cenšoties pacelt galvu iespējami augstāk.

Tāds jautājums Vitovskim acīm redzot nepatika. Viņa možā seja acumirklī sadrūma. Bet tikai uz mirkli. Tad tajā atkal atstaroja parastais smaids.

— Tīrie sīkumi, biedri Bajanov, — viņš teica. — Zemes elektrolizēšana ir jauns pasākums, technikā neparasts. Mazliet neveicas… Nopūlamies, redzat, izmainām formu elektrodiem, kas pieskaras zemei. Vārdu sakot, eksperimentējam!

— Tā kā par ilgu, — atkal klusi ieminējās Bajanovs, atslīgdams spilvenā. — Varbūt pašā elektrolizes principā slēpjas kāds defekts?

— Runā, ka jūs jau pērngad esot solījuši pabeigt savu mašinu, — kautri ieteicās Petrovs, kas līdz šim bija klusējis.

Vitovskis sarāvās, bet smaids viņa sejā tomēr nenozuda.

— Vai jums būtu man jāpārmet, biedri!—viņš iesaucās.

— Kāda mana pieredze! Cik pateicības neesmu saņēmis savā mūžā! Ka bija ar iepriekšējās mašinas izstrādāšanu? Rakstu atskaites ziņojumu ministram. Saņemu atbildi: «Atbrauciet, Vladimir Aleksandrovič, pie manis uz pieņemšanu. Apspriedīsim!» Tā ari tagad. Kad es iesniedzu teoretiskos pamatojumus, ministrijā tos atzina par lieliskiem. Bez tam es jums teikšu… — Vitovskis pievirzījās tuvāk slimajam un sāka runāt klusākā balsī: — Vai saprotat, kas par lietu, — viņš turpināja, aiz satraukuma mazliet aizelsies. — Ārzemēs atzinuši! Jā, jā! Iedomājieties tikai, es vakar atšķiru žurnālu «Mechanics», un ko es redzu? Pārdrukāts mans apraksts, kas vēl pagājušo gadu bija publicēts žurnālā «Ceļa mašinas». Un ne tikvien kā pārdrukājuši, bet arī piezīme klāt: «Pazīstamais (ievērojiet, «pazīstamais») padomju inženieris Vitovskis cer atrast paņēmienu, kā iegūt labas šosejas, elektrolitiskā ceļā apstrādājot zemes virskārtu ar speciālu, paša konstruētu mašinu, kura kustas parastā traktora ātrumā. Nu! Ko teiksiet?

— Paskat tikai! — Petrovs izteicās. — Tātad interesējas.

— Un kā vēl interesējas! — nu jau rāmāk turpināja Vitovskis. — Ideja taču ir neparasti oriģinālā. Viņiem, redzams, nekā tamlīdzīga nav.

— Neņemiet ļaunā, Vladimir Aleksandrovič, bet man šķiet, ka ar publicēšanu jūs esat mazliet pasteidzies, — Bajanovs iebilda.

Vitovskim kļuva neomulīgi. Tomēr nekas neizpauda viņa iekšējo satraukumu un aizvainojumu.

— Biedri Bajanov, jūs esat vienkārši brīnišķīgs! — Vitovskis atbildēja, ātri berzēdams rokas. — Vai tik jūs nedomājat, ka man ar mašinu nekas neiznāks? Viss ir caur un cauri pārbaudīts! Attiecībā uz publikāciju, tur nu jūs mani atvainojiet.. . man ir autora apliecība. Tātad tā ir mūsu, padomju prioritāte. Var tikai priecāties, ka ārzemju žurnāls pārdrukā. Tas nozīmē, ka ir atzinuši mūsējo, padomju prioritāti! Nu, un pie tam, kā jūs pats saprotat, pēc autora apliecības vai pēc zinātniskas publikācijās mašinu uzbūvēt nevar. Tā arī man īstenībā manā izstrādājumā ir dažs labs sīkums. Bet par tiem es neminu ne vārda. Tādas tās lietiņas …

Atskanēja kluss vaids. Bajanovs laikam bija neveikli pagriezies un nodarījis sev sāpes.

— Vladimir Aleksandrovič, — viņš pēc brītiņa teica, — paldies, ka apmeklējāt mani. Esmu jums ļoti pateicīgs .. . Atvainojiet mani, man nāk snaudiens.

— Jā, jā, protams, — Vitovskis kļuva nemierīgs un sāka runāt čukstus, — jums vajadzīgs miers. Veseļojieties ātrāk!

Viņš uz pirkstgaliem izgāja no istabas.

— Vai aizgāja? — Bajanovs klusi vaicāja.

— Ir gan pļāpa! — Petrovs teica, sakārtodams slimā apsegu. — Un lielībnieks vēl turklāt. Bet citādi simpātisks cilvēks.

— Ļoti simpātisks, tikai …

Bajanovs sakārtoja spilvenu un nogulās augstāk.

— Man nepatīk Vitovskis, — viņš stingri sacīja. —Saproti, Vaņa … Viņš jau ir liels speciālists, lietpratīgs darbinieks. Bet, redzi, ir vēl mums cilvēki, kas apreibuši no savas slavas. Viņiem dota slava. Pēc nopelniem, protams. Sak, še tev, strādā vien tāpat tālāk … Bet viņi …

Bajanovs ievaidējās, viņam uznāca jauna sāpju lēkme.

— Nu, neuztraucies, Miša! Vai nu tev vajag…

— Nē, Vaņa, te nevar neuztraukties. Paskat, cik daudz laika pagājis, kopš Vitovskis uzkonstruējis savu slaveno mašinu, bet ko viņš pēc tam ir padarījis? Neko … Trešo gadu strādā, un, man šķiet, ne ar pilnu jaudu. Aiz slavas slēpjas. Nevienu viņa soli nedrīkst kritizēt. Pats Vitovskis, redziet! — Bajanovs uz brīdi aizvēra acis un turpināja jau mierīgāk. —Viņš nepareizi izmanto slavu. Un varbūt tāpēc, ka pārāk iemīlējies tajā. Saproti: iemīlējies! Tieši šodien las man kļuva pavisam skaidrs. Ārzemēs pārdrukājuši viņa aprakstu! . . . Iedomājies, tad ta notikums! Lai labāk viņa mašina brauc pa mūsu laukiem, atstādama aiz sevis labu ceļu. Tad būs ar ko lepoties! Ar pabeigtu darbu vajag lepoties. Vai esi ar mani vienis pratis?

— Protams.

— Jā, velns, lai parauj, — Bajanovs turpināja, — lai mašina sākumā iet pa laukiem. Protams, tad par to rakstīs visā pasaulē. Mūsu zemes slavu, kā jau tu zini, apslēpt ir grūti. Bet lepoties ar to faktu vien, ka tavs vārds minēts aizrobežu presē! Tas nav padomju inženiera cienīgi.

Petrovs klusēja. Viņš gribēja pārtraukt sarunu, lai slimnieku neuztrauktu. Tomēr Bajanovs nerimās:

— Grūti gan mums būs ar viņu, ai, cik grūti . . . Nu, nevar nemaz iedomāties, kā tādam cilvēkam lai tuvojas. Es domāju par mūsu iecerēto pasākumu.

— Jā-ā … — Petrovs gari novilka. — Būs grūti . . .

— Bet tāda veida mašina mums vajadzīga, ļoti vajadzīga,— Bajanovs turpināja. — Zibens spēriens bija lielisks!… Mums vienkārši paveicās . . .

Petrovs manīja, ka viņa drauga veselības stāvoklis patiešām prasa pilnīgu mieru. Tā mazajā sejiņā bija izspiedušās sīkas sviedru lāses, ko pat mijkrēslī varēja labi redzēt.

— Es iešu, bet tu guli, Miša, — Petrovs klusi noteica.

Viņš uz pirkstgaliem izgāja no istabas, cieši pievēris aiz sevis mazliet čīkstošās durvis.

Kad slimniekiem ir augsta temperatūra, tie bieži sapņos redz murgus. Dažreiz ir tā, ka slimais redz garu pavedienu, kas, vienmuļi sanēdams, aiziet bezgala tālu. Slimnieks pūlas piecelties, pārraut pavedienu, lai mitētos apnīkstošā sanēšana, taču spēka nav, viņš nevar piecelties. Bet pavediens san, san bez gala . ..

Bajanovam šķiet, ka viņš redz lenti. Tā stiepjas bezgalīgi tālu un san. Lente klājas pa zemi. Sanēšana atgādina traktora troksni tālumā. Bajanovs noprot, ka tas nav traktors, tā ir inženiera Vitovska mašina. Bet lente — tas ir ceļš, ko mašina taisa. Tomēr — dīvaini!—mašina nekustas no vietas. Un ceļš, gluži otrādi, nevis iztek no mašinas apakšas, bet virzās šurp uz to.

«Nav pareizi,» Bajanovs murgos domā, «tā nedrīkst būt . . . Mašinai jātaisa ceļš, bet tā ir kaut kāda bezjēdzība . ..»

Viņš pūlas izkustēties no vietas, bet nevar, kā tas sapņos bieži mēdz gadīties.

Pēkšņi acu priekšā noplaiksnī spoži zila liesma un norīb pērkons.

Bajanovs atmostas.

«Negaiss vēl nav pārgājis,» viņš domā, klausoties tālajos pērkona grāvienos.

Un, līdzko viņš laižas miegā, atkal redz tos pašus murgus. Atkal tas pats ceļš, kas nemitīgi slīd garām, tikai tas nez kādēt izšķīst, pārvēršas šķidrumā un mutuļojošā straumē pārplūdina lauku. Kaut kas vienmērīgi un apbrīnojami vienmuļi dūc.

«Izšķīst lietū . . .» slimajam galvā pazib doma.

Vēlreiz nodārd pērkona grāviens, un Bajanovs atmostas.

Roka pastiepjas pēc ūdens glāzes. Lūpas sakaltušas un sasprēgājušas. Ūdens nez kādēļ šķiet sāļš.

«Izšķīst lietū … izšķīst lietū …» visu laiku skan vārdi, kas dzirdēti murgos.

«Kas izšķīst lietū?» pēkšņi pavisam apzināti nodomā slimais. «Ak, jā, ceļš . ..»

Bajanovs noslaucīja ar roku sviedrus un nolikās ērtāk. Viņš apņēmās vairs neaizmigt.

— Ceļš lietū izšķīst… — viņš klusi noteica. — Tā, tā . . . Interesants sapnis . ..

Pēkšņi viņš pacēla galvu no spilvena. Vēl mazliet piepūles, un slimais gultā nosēdās sēdus.

— Nu jā, tā tas ir . .. — viņš noteica, pūlēdamies kaut ka atcerēties. «Var izšķīst, un tad nepaliks nekādu pēdu. Tūdaļ jāpārbauda,» slimajam pazib doma.

5T

Roka atkal sniedzas pēc ūdens glāzes. Steigā norijis dažus malkus, Bajanovs, sāpes pārvarēdams, nolaiž kājas uz grīdas. Zobus sakodis, smagi elpodams, viņš sāk ģērbties.

Pēdīgi viņš ir apģērbies. Viņam mugurā tas pats melnais .apmetnis. Rokās — zaraina kūja. Uz tās atspiezdamies, viņš zogas pa tumšo gaiteni uz āra durvīm, atver tās un, cenzdamies nesacelt lieku troksni, iziet kāpņu laukumiņā, ko vāji apgaismo viena elektriskā spuldzīte.

Pēc kāda laiciņa viņu varēja redzēt izejam pa institūta sētas vārtiem.

Viņš devās uz lauku.

Inženieris Vitovskis šodien atgriezās mājās krietni vēlāk nekā parasti.

Ātri ieēdis vakariņas, viņš aizbildinājās ar kādu steidzamu darbu un tūlīt ieslēdzās savā darba kabinetā. Īstenībā nekāda steidzama darba viņam nebija. Viņš sāka staigāt no viena istabas kakta otrā, brīžiem apstājoties un ar pūlēm domājot. Viņa parasti možajā sejā iegulās mazliet sērīga izteiksme.

Viņam nupat bija nācies atcelt rītdien paredzēto nelielo pārbaudi uz lauka. īstenībā sevišķas vajadzības atcelt pārbaudi nebija. Viss bija krietni sagatavots. Pārbaudes aparatūra izgatavota darbnīcās ļoti rūpīgi. Tomēr negaidot Vitovskis iedomājās, ka pie visa sagatavotā jāpievieno vēl viena, nenozīmīga detaļa.

— Izdarīsim pārbaudi ar to, kas ir, — laboratorijas darbinieki mēģināja viņu pierunāt. — Vēlāk būs skaidrāk redzams, kas tieši jāpapildina.

— Nē, biedri, neņemiet nu ļaunā … — laipni smaidīja Vitovskis.

Pārbaudes atcelšanas īstais iemesls arī pašam inženierim Vitovskim bija ļoti miglains.

«Nevar vairs iziet uz lauka, ja nav pilnas pārliecības par uzvaru,» Vitovskim galvā pazibēja doma. «Pārāk daudz neveiksmju pēc kārtas. Tā nedrīkst. Tas galu galā atsauksies uz manu speciālista autoritati. Katram gadījumam jāizgatavo papildu detaļa, tad būs drošāk, ka sekmēsies …»

Viņš atcerējās sarunu ar slimo inženieri Bajanovu, un šīs atmiņas viņam nebija patīkamas.

Vai Vitovskis stipri aizvainojās? Vai viņš kaldina plānus, kā atriebties cilvēkam, kas uzdrīkstējies viņam, Vitovskim, visu atzītam, spējīgam inženierim, sarunāt rupjības?

Nē, inženieris nebija pārāk aizvainots. Pat grūti pateikt, vai šis cilvēks spējīgs stipri apvainoties.

Ja, tas, ko pateica Bajanovs, bija kaut kas ārkārtīgs. Lai iiii ka, bet Vitovskis sen jau ne no viena nebija dzirdējis ko līdzīgu. Viņš pat vairs nekad nedomāja, ka kāds iedrošināsies izleikl viņam kādas šaubas par darba sekmēšanos. Novilcināšana? Izjaukti paša noliktie termiņi? Bet las taču ir izmēģinājuma darbs! Vai tad visu var iepriekš paredzēt! Un te nu kāds maz pazīstams, jauns inženieris, pie tam tāds, kam nav tiesas saskares ar mašinas būvi, iedrošinājās viņam pateikt… Un pie tam tādā brīdī, kad viņš, Vitovskis, ieradās pie tā, saslimušā, parādīt biedrisku godu.. . Slims cilvēks… Jā, slims. Un tikai tāpēc, liekas, viss piedodams . . . Tikai tāpēc, ka viņš ir slims, viņam prātā nāk šīs nekaunīgās domas. Ekspansivs . . . Jā, ļoti ekspansivs, tieši tāds jau arī var ne no šā, ne no tā apvainot. . . Jā, tādam, šķiet, tas ir piedodams. Kad nobeigšu mašinu, tad viņam tā arī pateikšu: «Jūs mani apvainojāt, biedri Bajanov. Labi, ka man tāda lēna daba… Cits gan manā vietā .. . vai saprotat? …

Vitovskis piegāja pie loga un atvilka aizkaru. Negaiss pamazām rima. Vēja dzenāto mākoņu starpās šur tur iespidējās sudrabaina gaisma.

«Nē,» Vitovskis risināja clomu tālāk, «es neteikšu viņam, ka viņš mani apvainojis. Labāk izdarīšu tā: tiklīdz sāksies pirmie sekmīgie mēģinājumi, uzlūgšu viņu. Izturēšos pret viņu ārkārtīgi laipni, prasīšu viņa padomus. Viņš sapratīs. Puisis nav muļķis. Sapratīs, un viņam būs liels kauns. Jā .. .»

Vitovskis atgāja nost no loga un apsēdās mīkstajā krēslā pie sava rakstāmgalda. Vajadzēja sakopot domas, lai izdarītu dažus sīkus aprēķinus. Viņš atvēra bloknotu un ar ierastu spalvas vēzienu uzvilka uz papīra dažus skaitļus. Bet tālāk darbs nešķīrās. Kaut kādas nepatīkamas atmiņu mieles traucēja strādāt.

«Kas tad noticis?» Vitovskis sašutis domāja, atmezdamies pret krēsla muguriņu. «Liekas, viss ir skaidrs! Viss notikušais ir tīrās blēņas!»

Pēkšņi viņa skatiens krita uz bieza ārzemju žurnālā spīdošo, košās papagaiļa krāsās zaigojošo iesējumu. Tas bija tas pats numurs, kurā viņš atrada sava apraksta tulkojumu.

Vitovskis pasmaidīja un paņēma rokās smago žurnālu.

Bet reizē ar prieku, kas radās, redzot paša vārdu ārzemju žurnālā lapousē, it kā no tālienes sirdij pieskārās dīvaina izjūta. Viņš atkal atcerējās inženiera Bajanova vārdus.

«Ek, velns viņu zina, kas tas ir!» Vitovskim iešāvās prātā. «Arī te viņš man pārmeta! . . . Aiz robežas varbūt apskauž, ka tieši pie mums, Padomju Savienībā, strādā pie tādiem darbiem. Padomju technika kļūst slavena . . . Bet viņš saka: «Veltīgi esat publicējis…» Bet vai tad es esmu sūtījis materialu ārzemju žurnalam! Viņi paši pārdrukājuši, bez manas ziņas.»

Inženieris īgni nosvieda žurnālu uz galda un atkal sāka staigāt pa istabu. Apbrīnojami: šķiet, ka gluži visur viņam ir taisnība, viss, pēc viņa domām, ir labi, kapec tad tomēr sirdi tāds nemiers?

Atkal viņš piegāja pie loga. Stiprs vējš jau bija notīrījis no mākoņiem pusi debess. Mēness spožā gaisma tagad apspīd milzīgās institūta ēkas, kas met uz peļķēm klātās zemes garas ēnas. Pavisam netālu redzams mežs, kurā vietumis pazib mēness gaismas apmirdzētas spraugas.

Bet kas tur redzams pie institūta parka vārtiem? Vitovskis piespiež pieri pie aukstās, valgās loga rūts, cenzdamies saskatīt dīvaino stāvu.

Pa lauku iet maza auguma cilvēks. Viņš klibo un, redzams, ar pūlēm spēj kustēties. Cilvēks ievistijies melnā apmetnī, kas mēness gaisma spīguļo. Kaut kas pazīstams Vitovskim šķiet šajā stāvā.

«Bajanovs? Bet kādēļ? Viņam taču jāguļ. Saišķu sastiepums, temperatūra! Kur gan viņš var iet šādā laikā? . . .»

Vitovskis atkāpjas no loga. Kādu bridi viņš stāv istabas vidū, dziļas domās nogrimis. Tad atkal pieiet pie loga un pieplok pie stikla.

*

Kaut gan bija vēls, institūta direktora kabinetā dega uguns.

Pusmūža sieviete ar cirtainiem matiem, kuros jau bija jaušams sirmums, staigaja pa kabinetu, klusi likdama soļus uz pūkainās grīdsegas, kas noklāja gandrīz visu istabas grīdu. Tā bija partijas organizācijās sekretāre Lidija Michailovna Koņeva.

— Protams, ka Vitovska mašinai nav ierādīta centrālā vieta mūsu institūta darbā, — viņa teica, vērsdamas pie institūta direktora, cilvēka ar īsi apcirptu bārdu. — Ir arī svarīgākas lietas . . . Bet apstākļi ta sakrīt, ka ilgāk šo izgudrojumu novilcināt neder. Jādara viss, lai to visātrāk nobeigtu.

— Vai tiešām tu domā, ka par šo jautājumu es neesmu noraizējies? — direktors atbildēja, pastiepdams roku pēc rasējumu ruļļiem, kas atradās uz galda. — Paskaties šeit!…

Direktors atritinaja rulli un izklāja uz galda biezo papīru, kas visu laiku tiecās samīlēties atpakaļ.

— Lūk, šeit, — viņš turpināja, — ir visvārīgākā vieta Vitovska mašina. Tie jr elektrodi, kas piespiežas pie zemes. Man šķiet, un arī ministrijā daudzi ir tajās domās, ka visas Vitovska neveiksmes slēpjas tieši šeit. Nu, paskaties! Par to, ka ar šķīdinājumu samērcētā zeme elektriskās strāvas iespaidā pārvēršas^ cietā masā, šaubu nekādu nav. Tas jau vairākkārt ar mēģinājumiem apstiprināts. Bet nu elektrodi! Vai tie, mašinai

kustoties, pietiekami blīvi pieguļ pie zemes? Vai ar šadu konstrukciju var panākt, lai visa ceļa virsma tiktu apstradata ar elektrisko strāvu?

Un tev liekas, ka visas Vitovska neveiksmes izriet tikai no šis techniskās neskaidrības? — Koņeva vaicāja, apsēzdamās blakus krēslā.

— Nu jā! Ja nu jautājums par elektrodiem būtu atrisināts, kas tad vēl varētu kavēt ātri nobeigt šo ceļu mašinu? Pirms dažām dienām Vitovskis atcēla plānā paredzēto izmēģināšanu uz lauka. Un kāpēc gan? Elektrodi!

— Bet man jau sen ataususi doma, ka ne tikai elektrodi vien … — Koņeva teica.

— Ļoti interesanti! Nu tad sāc, klāj laukā savus uzskatus par to, kas te īsti ir.

Koņeva atkal piecēlās no savas vietas un sāka staigāt pa istabu.

— Izvirzītais jautājums ir ļoti vienkāršs un reizē ari grūts… — viņa iesāka, salikusi rokas uz muguras, — Kas ir Vitovskis? Milzīga autoritate tcchnikā. Pēdējā laikā ar viņu ne tikvien kā rēķinās, bet arī baidās viņam iebilst pat sīkumos. Es taču pareizi saku? Protams, Vitovska lielos nopelnus neviens nevar noliegt, neviens nevar teikt, ka Vitovskis nebūtu apdāvināts inženieris vai ka viņam maz zināšanu. Bet. pie mums iznāk tā, ka, baidīdamies izteikt Vitovskim iebildumus, daži mūsu biedri atstāj viņu tādējādi bez biedriskas kritikas, bez biedru palīdzības . . .

— Tā jau nu, protams, ir, — direktors teica. —Tikai tu par daudz sabiezini krāsas . . .

— Ar Vitovski notiek kaut kas nelāgs, — Koņeva turpināja. — To, ka viņš ir patmīlīgs, tu pats labi zini.

— Viņš ir ļoti patmīlīgs un bezgala mīl lielīties ar saviem nopelniem un panākumiem pagātnē, — direktors piemetināja.

— Viss ceļas no šīs patmīlības, — Koņeva turpināja. — Kad cilvēka patmīlība iet pāri zināmām sabiedriskām robežām, tā var pārvērsties par kaut ko citu . ..

— Es neko nesaprotu no tā, ko tu runā!

— Tūlīt tu sapratīsi.

Ar šiem vārdiem Koņeva ātriem soļiem piegāja pie galda un, iztinusi no avīzēm sainīti, kas bija nolikts uz galda malas, pasniedza direktoram biezu burtnīcu spožos, krāsainos vākos. Tas bija tas ārzemju žurnālā numurs, kurā bija pārdrukāts Vitovska apraksts.

— Še painteresējies! . .. Trīsdesmit piektajā lappusē … Pārdrukājuši … Tev, protams, būs skaidrs, ja jau reiz pārdrukājuši, tad ne par velti. Tie ļaudis nedara nevienu lieku kustību, kas tiem nesolītu jaunu peļņu.

— Tā, tā … — direktors drūmi noteica, uzmanīgi aplūkodams žurnālā lappusi. — Pārdrukājuši … Spriežot pēc nosaukuma,, tas ir raksts, ko Vitovskis publicēja pagājušajā gadā.

Direktors vēl kādu brīdi pētīja žurnālu, tad, nolicis to uz galda, sacīja Koņevai:

— Šajā rakstā nav atklāti nekādi, tā sakot, ražošanas noslēpumi. Raksts ir vispārteoretisks. Lai vai kā gribi, pēc šā raksta mašinu neuzbūvēsi. Protams, mazliet dīvaini ir tas, ka viņi pārdrukājuši to gadu pēc tam, kad tas parādījās mūsu presē. ..

— Un te ir otrs ārzemju žurnāls, — Koņeva teica, nolikdama direktora priekšā plānu burtnīciņu ar zeltītu vāku. — Te ir pateikts kaut kas cits . .. Lūk, šajā vietā . . . Maza piezīme, bet cik daudz tā izsaka! Informācijā par to, ka pazīstama firma uzsākusi konstruēt automatisku ceļu mašinu, kas, pēc apraksta spriežot, kā redzi, ļoti līdzīga mūsējai.

— Paskat, kā … — direktors noteica, pieceldamies no krēsla.

— Es iedomājos to visu šādi, — Koņeva mazliet uzbudināta iesāka. — Uzņēmēji ieinteresējās par mašinu. Iesāka būvēt modeli pēc mūsu žurnālā publicētiem principiāliem datiem. Uzdūrās uz tām pašām neveiksmēm kā mēs. Un nu steidzīgi publicē inženiera Vitovska raksta tulkojumu. Tas viss darīts tādēļ, lai pēc tam, kad būs izdarīti sīki pārlabojumi, izbazunētu pa visu pasauli: «Paskatieties, lūdzu, mūsu mašina ir pavisam citāda! Tai nav nekā kopēja ar padomju mašinu . . . Redziet, padomju mašinai ir tādas un tādas detaļas, tā ir sīki aprakstīta tādā un tādā mūsu žurnālā, bet mūsu mašinas detaļas ir gluži citādas . .. Tā, redziet, nemaz nelīdzinās padomju mašinai vai pat tai ir pavisam maz kā kopēja . . .» Tas ir izsmalcināts ideju piesavināšanās paņēmiens, — Koņeva nobeidza, pieceldamās un uzsizdama ar plaukstu pa galdu.

— Gluži pareizi! — direktors dedzīgi pievienojās. — Tā ir visīstākā zādzība, ar kādu esam sastapušies ne reizi vien.

— Apbrīnojama lieta! — Koņeva turpināja, staigādama pa kabinetu. —Milzīgam vairumam krievu izgudrotāju pirms revolūcijas bija tieši tāds pats liktenis. Vāji attīstītā rūpniecība nepagūst apgūt izgudrojumu, bet ārzemēs — lūdzu, viss gatavs. Tikai nu vairs neskaitās mūsu, bet kaut kāda Markoni vai Edisona izgudrojums.. . Nu, un tagad es vaicāju, kāpēc jāpārsteidzas, ja mūsu rūpniecība var tūdaļ apgūt visu, ko vien vēlaties! Kādēļ vajag publicēt to, kas mūsu zemē vēl netiek pielietots! Kā lai izskaidro pāragro publikāciju, ja ne ar vēlēšanos kļūt slavenam pēc iespējas vairāk un pēc iespējas ātrāk! Bet tu saki — patmīlība, autoritate! Nekavējoties jādara viss iespējamais, lai visdrīzākā laikā pabeigtu mašinu. Kāpēc Vitovskis nekā negrib dzirdēt par kaut kādiem citiem techniskiem atrisinājumiem kā tikai tiem, ko devis pats? Vai tā ari ir patmīlība? Eksperimentēt vajag iespējami plašāk, iespējami vairāk . ..

Direktors klusēdams paspieda zvana pogu, kas atradās uz viņa rakstāmgalda. Blakus istabā notrinkšķēja elektriskais zvans.. Pec dažiem mirkļiem durvis parādījās sekretāre.

*

Bajanovam bija jāiet pret vēju.

Slapjā zeme milzīgām pikām lipa pie ērtajiem gumijas zābakiem. Smeldzošas, dziļas sāpes mocīja kāju.

— Nav izšķīdusi … — Bajanovs klusi pie sevis čukstēja, slaucīdams no sejas vēja atvēsinātas sviedru lāses. — Nedrīkst būt izšķīdusi … Vēl paspēšu …

Nu jau tuvu pazīstamā vieta. Vēl tikai mazs gabaliņš, ko iet,

Dīvainas lietas notiek, kad cilvēkam augsta temperatūra,. Domas reizēm sapinas, apziņa zūd, un viss iztēlojas neparastā, nedabiskā gaismā.

Gadās arī gluži otrādi. Domas darbojas neparasti asi un skaidri. Atmiņā uzpeld sen aizmirstas lietas ar visiem sīkumiem. Tieši tā bija noticis ar Bajanovu, kad viņš piecēlās no gultas.

Doma, kas tikko bija radusies, šķita tik reala un taustāma, ka viņš aizmirsa savu augsto temperaturu un sāpes kājā.

Viņam likās, ka tūdaļ jāpārbauda, un viņš nolēma nekavējoties doties uz lauku. Tieši nekavējoties! Sāpes kājā? Ak, tas taču nieks …

Protams, las nebija nekāds varoņdarbs; to, ko Bajanovs darīja, viņam diktēja cēla dziņa — vēlēšanās pēc iespējas drīzāk atnest labumu savai dzimtenei.

Stāsta, ka cilvēki ar paaugstinātu temperaturu ļoti bieži atklājot savas sirds domas. Šoreiz slimais atklāja savas slēptākās jūtas.

Drīz Bajanovs savā priekšā ieraudzīja melno, it kā apdegušo* vietu, kas skaidri bija saskatāma starp rudzu rugājiem.

Inženieris pielika soli un klibodams pienāca pie melnā laukuma. Viņš noliecās un, nevērodams sāpes, sāka cieši skatīties..

Viņa uzmanību saistīja neliels akmens lējums, kas bija it kā zemē ierakts. Visapkārt akmenim bija melna, apdegusi, šķidros dubļos pārvērtusies zeme, kas stipri oda pēc deguma.

— Te tas ir! — Bajanovs čukstēja, pārliecies pār akmens plāksnīti.

Akmens virsma mēness gaismā spīdēja un vizuļoja tūkstoš sīkās dzirkstīs. Likās, ka tā apkaisīta ar Bertolē sāli, kā to bieži dara, izgreznojot eglīti.

— Lieliski! — Bajanovs līksmi iesaucās, taustīdams ar roku akmeni.

Tad viņš no kabatas izvilka nazīti un izmēģināja, cik akmens stiprs. Tērauda asmens neko neiespēja padarīt slidenajai, cietajai virsmai.

— Lieliski! — Bajanovs vēlreiz iesaucās un sāka ar nazi sparīgi dauzīt stiklveidīgo virsmu. Inženiera roka izšķīla sīku, sarkanu dzirksteļu kūlīšus. — Redz, kādi mums būs ceļi! Redz, kādi! — Bajanovs vēl nevarēja norimties, liekdamies arvien zemāk un zemāk. — Akmens ceļi būs! Akmens! Mūžīgi!

Pūta stiprs rudens vējš, savirmodams ūdeni aukstajās peļķēs. Visapkārt dobji izskanēj.a cirtienu klaudzieni. Notupies ceļos lauka vidū, inženieris arvien vēl dauzīja akmeni.

Pēdīgi viņš piecēlās un gausi vilkās uz institūta pusi.

Klibodams viņš izgāja cauri sargbūdai, garām izbrīnā stāvošam sargam un devās uz teritoriju, ko nezin kādēļ sauca par «sētas puses pagalmu». Te bija sakopotas visdažādākās ceļu mašinas, sen izmēģinātas, pārtaisītas un lielāko tiesu jau nederīgas. Tikai dažas atradās zem nojumes, vairums stāvēja zem klajas debess, daļēji izjauktas un sarūsējušas.

Bajanovs uzmanīgi pārlūkoja mechanismu kapsētu, ko gaiši apspīdēja mēness, un beidzot apstājās pie kādas masivas un sarežģītas mašinas.

Tas bija viens no inženiera Vitovska pēdējiem neveiksmīgajiem modeļiem. Bajanovs ilgi staigāja apkārt mašinai, aplūkodams to no visām pusēm. Brīžiem viņš piegāja tai pavisam klāt, pataustīja ar rokām sviras, pūlēdamies tās izkustināt.

Viņš nezināja, ka no blakus esošās dzīvojamās ēkas loga viņu uzmanīgi novēro inženieris Vitovskis.

Apspriedē, kas notika direktora plašajā kabinetā, nebija -daudz ļaužu. Te bija sanākuši tikai visnepieciešamākie cilvēki. Un tāpēc Vitovskim likās dīvaini, ka klātesošo vidū bija Bajanovs un Petrovs — inženieri, kuriem nebija tiešas saskares ar viņa mašinas izstrādāšanu.

— Vladimir Aleksandrovič, lūdzu jūs! — direktors uzaicināja.

Inženieris Vitovskis pārlaida pār sanākušajiem savu labsirdīgo, starojošo skatienu un sāka referātu:

— Nu jau pagājis gandrīz mēnesis, kopš mēs pēdējo reizi bijām sapulcējušies sakarā ar manas mašinas būvi. Kas tad īstenībā izmainījies pa šo laiku? Izmainījies, biedri, pa šo laiku ļoti daudz kas … Bs nepakavēšos pie visām grūtībām, ar kādām man bija jāsaduras. Grūtību ir daudz, un jūs tās ļoti labi snprotat. Tas ir neizmērojami komplicētākas par tām, ar kādām bija jācīnās, konstruējot sliežu ceļu iekārtošanas mašinu «Uz priekšu». Tur bija pavisam citādi…

Vladimir Aleksandrovič, vai jūs nepastāstītu labāk par jrnitibaiii, ar kurām sastopaties šodien? — direktors viņu pieklājīgi partrauca.

Piedodiet, lūdzu. Man, saprotiet, vienmēr ir tieksme salīdzina!. Taisnību sakot, tas jau skaidrs: darbs ar mašinu «Uz priekšu» taču skaitās klasisks. Jā … Tātad nu par grūtībām …

Nekādi nevaru panākt, lai elektrodi vienmērīgi un cieši pie- kļautos zemei. Ceļa segums, ko mašina atstāj aiz sevis, šā iemesla dēļ ir nestiprs, porains un vietām visai irdens. Ja, tieši irdens! Te nesen bija nolikta kārtējā pārbaude. Un es, iedomājieties, atcēlu to. Atcēlu tāpēc, ka, uzmanīgi apdomājis, nācu pie slēdziena — elektrodu forma atkal neapmierina! Nav un nav tas… Jākonstruē citi, piegulošāki. Jā… Un es jau arī saku: līdzko-tiksim galā ar šiem sīkumiem, tūdaļ darbs pašķirsies…

Vitovskis ar bezrūpīgu un priecīgu skatienu vēlreiz uzlukoja visus klātesošos, it kā sacītu: «Mani mīļie, cik patīkami strādāt ar tik jaukiem cilvēkiem! Es esmu labs, jūs esat labi, un viss •apkārt ir labs.»

Taču šie mīļie un Vitovskim tik labi pazīstamie cilvēki šoreiz nemaz neizskatījās tik mīļi. Daži novērsās, sastapdarnies ar Vitovska skatienu. Pārējie noraudzījās viņā vēsi.

— Jūsu referatam, Vladimir Aleksandrovič, diemžēl, nepiemita inženiertechnisks raksturs, — piesardzīgi ieteicās direktors. — Mēs gaidījām no jums techniskas detaļas un sīkākus paskaidrojumus, kurus izpētījot varētu sniegt jums vajadzīgo palīdzību.

Vitovska apaļajā sejā uz brīdi pavīdēja garlaicības izteiksme, bet pēc tam tajā atkal atstaroja laipns smaids.

— Palīdzību! — viņš iesaucās, sasitis rokas. — Patīkami dzirdēt! Bet kādu tad palīdzību, īsteni sakot, jūs varat sniegt šajā gadījumā? Līdzīgu mašinu konstruēšanā nevienam nav pieredzes. Pat ārzemēs, kā jūs zināt, to atzina. Kas tad, neņemiet ļaunā, man norādīs, kā mainīt vienu vai otru detaļu? Lūdzu! Priecājos! Vai sakarā ar to ir kādi priekšlikumi?

— Atļaujiet man, — atskanēja skaļa balss.

— Lūdzu!

Bajanovs piecēlās un pārlaida pār klātesošajiem vērīgu skatienu.

— Man šķiet… — viņš iesāka. — Man šķiet, ka inženierim Vitovskim taisnība …

Vitovska starojošā seja pagriezās pret runātāju un izplūda uzvaras smaidā.

— Inženierim Vitovskim taisnība tajā ziņā, — Bajanovs tur- jpinaja, — ka šādu mašinu konstruēšanā pieredzes nevienam nav.

r> Meklējumu pasaulē «

Tas tiesa. Un tāpēc jāpaplašina darbā gūtā pieredze, jāiesaista šajā pasākumā pēc iespējas vairāk cilvēku . . . es domāju — tādus cilvēkus, kas izstrādāšanu vēlētos veikt patstāvīgi, varbūt pat citādā ceļā nekā tas, ko uzsācis biedrs Vitovskis.

— Pareizi! — kāds iesaucās.

Vitovskis, kas līdz šim bija uzmanīgi vērojis runātāju, neizpratnē aplūkoja klātesošos.

— Vai jums ir konkrēti priekšlikumi? — vaicāja direktors Bajanovam.

— Ir, es varu tos tūlīt iztirzāt.

— Lūdzu!

— Augsnes cernentacijas metode ar elektrolīzes palīdzību,— Bajanovs iesāka, — nav apšaubāma. To vairākkārt apstiprinājuši izmēģinājumi. Ceļš, ko izvēlējies inženieris Vitovskis, ir pareizs. Arī man liekas, ka, neraugoties uz visām grūtībām, kuru cēlonis ir tas, ka šādu mašinu būvē nav vēl pieredzes, Vitovskis ar šo uzdevumu tiks galā… Bet, lūk, mēs… tas ir, inženieris Petrovs un es, gribējām ieteikt .. .

Bajanovs apklusa un mazliet samulsis paskatījās uz blakus sēdošo inženieri Petrovu, it kā gaidīdams, lai tas apstiprina viņa vārdus.

— Ir vēl cits paņēmiens, kā pārvērst zemes virskārtu cietā, ļoti izturīgā segumā, kas ūdenī nešķīst un, protams, laika gaitā neizmainās. Mēs šajā nolūkā ieteicam izmantot spēcīgus elektriskos lādiņus — dzirksteļu kūli, kas zemi apdedzina, un rezultātā māli, kas parasti vienmēr augsnē sastopami, tiks saķepināti un pārvērtīsies par ķieģeļveida klājumu. Citiem vārdiem, saķepināt zemi ar elektriskā loka palīdzību …

— Ļoti drosmīgi… — Vitovskis pēkšņi novilka.

— Mēs ar inženieri Petrovu uzņemamies ātri veikt visus nepieciešamos mēģinājumus, — Bajanovs turpināja. — Mēs par šo jautājumu jau esam daudz domājuši . .. Kāpēc tad, īstenībā pārliecināti par Vitovska darba sekmīgu nobeigumu, mēs vēl ieteicam uzsākt darbu, kas gala rezultātā dotu to pašu?

Bajanovs uz brīdi apklusa, it kā meklēdams vārdus, un sāka ņurcīt pa rokām jau tā saburzītu papīra gabalu.

— Vajadzīga sacensība, biedri, — viņš beidzot noteica. — Tieši sacensība … radoša sacensība … Tad darbs pašķirsies mundrāk.

— Atļaujiet man izteikt dažas piezīmes! — Vitovskis iesaucās, vērsdamies pie direktora. — Radoša sacensība ir ļoti apsveicama, par to var tikai priecāties. Jā, tieši priecāties! Bet, atļaujiet, ļoti aizkustinošs ir tas apstāklis, ka inženieris Bajanovs, cik man zināms, tikai vakar piecēlies no gultas, atspirgstot, tā sakot, no smagas slimības, bet jau šodien, tā sakot . . . Bet, atļaujiet, viņš un Petrovs taču nav tieši speciālisti līdzīgu mašīnu būvē. Vai es pareizi saku? Nu, un tad es domāju . . Viņu priekšlikums nav jāuzskata par kādu absurdu . . . Ja, tieši… Par līdzīgu paņēmienu es kādreiz biju domājis pats . .. Bet vēl taču nepieciešams matematisks pamatojums! Un vai tāds viņiem ir? Tad vēl nepieciešams ideju apstiprināt ar mēģinājumu. Bet vai biedriem rokā ir kaut sīka zemes drumsliņa, kas būtu sacietējusi no elektrisko dzirkstēju iedarbības? Jo no idejas līdz pirmajiem praktiskajiem rezultātiem, kas dotu kaut vai niecīgāko cerību, ir milzīgs atstatums, biedri!

Vitovskis noslaucīja no sejas sviedrus un apsēdās savā vietā.

— Biedri Bajanov, turpiniet, — direktors teica.

— Lūk, praktisks pamatojums, jiis visi varat to redzēt. — Bajanovs klusi teica, nolikdams uz galda kaut kādu akmentiņu. — Eksperimentu izdarījusi pati daba … Sis akmens radies, zibenim iesperot mitrā zemē. Tā ir zeme, kas saķepinājusies elektriskā lādiņa ietekmē .. .

Istabā iestājās klusums. Vairākas rokas vienlaikus sniedzās pēc akmens gabaliņa. To sāka aplūkot, izmēģināt, skrāpēt, svārstīt plaukstā.

— Vai negribat apskatīt? — Vitovskim vaicāja kaimiņš, sniedzot šķautnainu gabaliņu.

— Jā .. . jā . .. Ļoti interesanti … — Vitovskis nomurmināja.

Viņš paņēma akmeni un saka to grozīt rokās. Daudzi pie

tam ievēroja, ka viņš gandrīz nemaz neskatās uz to. Viņa skatiens klīda apkārt un visbiežāk apstājās pie pretim sēdošā Bajanova.

— Ļoti interesanti, — Vitovskis turpināja. — Visinteresantākais, saprotiet, nav pats akmens .. . Jā, patiešām, ne jau pats akmens. Es domāju kaut ko citu… Apbrīnojama lieta! Tieši apbrīnojama!… Varbūt jūs pastāstītu mums sīkāk, tieši kādos apstākļos jums izdevās novērot zibens spērienu? — viņš vaicāja Bajanovam.

— Nekādu sevišķu apstākļu tur nebija, — mazliet samulsis atbildēja Bajanovs. — Mēs ar Petrovu negaisa laikā gājām pa klaju lauku. Nu, un zibens iespēra blakus …

— Jā, gluži blakus, — apjucis apliecināja Petrovs. — Mēs galvojam, ka šis gabaliņš radies tieši zibens spēriena rezultātā. Un tas jau arī nav nekas jauns, īstenībā tas zināms jau sen! Mēs nepiedāvājam neko oriģinālu. Jūsu priekšā esošais akmens vienkārši dod, tā sakot, grūdienu pētījumiem un techniskās domas attīstībai šajā virzienā … — galīgi samulsis nobeidza Petrovs.

— Tātad jūs nejauši gadījāties uz lauka, kad zibens iespēra jums blakus, — Vitovskis teica, tā sevišķi uzmanīgi uzlūkodams inženieri Bajanovu. — Cik man zināms, jūs gandrīz samaksājāt par to ar savu dzīvību .. . Un kas bija pēc tam? To pašu nakti…

— Es nesaprotu jūsu jautājumu, — Bajanovs klusi noteica.

— Aha . .. nu ir skaidrs… Man ir viss skaidrs, biedri,— acis nodūris, sacīja Vitovskis. — Es domāju… — viņš ar zināmu piepūli turpināja, — … es domāju, ka inženiera Baja- nova un inženiera Petrova priekšlikums ir interesants, pie kam tā vērtību… — Vitovskis apstājās, it kā meklējat vārdus. — Jā… tā vērtību nosaka ne tik daudz techniskā ideja, cik pats šī priekšlikuma fakts vai, pareizāk, zināma rīcība, kas saistīta ar šo priekšlikumu. Ja, tieši rīcība . . .

Neviens nesaprata viņa pēdējā teikuma jēgu. Daudzi domāja, ka nesaprotamā runa izriet no atzītā speciālistā satraukuma, kad noticis uzbrukums viņa autoritatei.

No Vitovska sejas it kā vējš bija nopūtis starojošo smaidu. Viņa skatiens kļuva izklaidīgs. Viņš vērīgi klausījās visu, kas tika runāts, reizēm izteica piezīmes, bet visu to darīja gurdi, bez viņa raksturīgā mundruma un pārliecības.

— Man šķiet, ka Vladimirs Aleksandrovičs ir noguris, — partijas komitejas sekretāre Koņeva pačukstēja direktoram. — Vai neta isīsim pārtraukurau?

Pēc dažām minūtēm apspriedi slēdza.

V'itovskis gāja mājup, dodamies pāri institūta pagalmam nevis parastā, steidzīgā gaitā, bet gausi, izklaidīgi skatīdamies visapkārt.

Vitovski panāca Koņeva.

— Mums laikam pa ceļam! Vai jūs uz māju?

— Jā, Lidija Miciiailovna. Cik nejauks laiks!

— Ir jau vēls. Oktobris. Cik nu ilgi līdz sniegam! Bet sakiet: ja uzkritīs sniegs, vai varēs turpināt jūsu mašinas pārbaudi?

— Ļoti grūti . .. Ļoti grūti, Lidija Michailovna … Kā gan mēs ieildzinājām darbus līdz vēlam rudenim? Taisni dusmas …

— Jā, ieildzinājām, protams. Ļoti žēl, ja vajadzēs atlikt līdz pavasarim.

— Jā… jā… — satriekts murmināja Vitovskis.

— Vladimir Aleksandrovič, — Koņeva turpināja, — bet ja nu jūs, kā saka, atcerētos vecos laikus? Kā saka, izvērstos visā savā spēkā? Man ir zināmi fakti, ka, strādājot pie ceļu mašinas «Uz priekšu», jus esat parādījis pat varonību. Tas taču ir tiesa! Man stāstīja, ka jūs naktis neesot gulējis, strādājis atklātā laukā stiprā lietū … Es negribu teikt, ka to vajadzētu darīt patlaban. Bet ja nu jūs vienkārši saņemtos, uzsāktu citu tempu?

Vitovskis apstājās un vērīgi paskatījās uz savu ceļa biedri. Viņi jau bija pienākuši pie parādes durvīm.

Varonību, jūs sakāt? Jā, jums taisnība. Bija dieniņas .. . brīnišķīgas dieniņas… Tagad citi gatavi uz varoņdarbu… neuzkrītošu varoņdarbu . .. Bet es . . .

— Par kuru jūs runājat?

— Vai tad maz mums cilvēku, kas gatavi izrādīt darbā varonību! Vai tad visus iespējams minēt! Es acīm redzot kļūstu

vecs …

— Beidziet, Vladimir Aleksandrovič! — Koņeva turpināja. — Jums vēl tālu līdz vecumam! Ko jūs! Spara jums papilnam . . . Paklausieties, ko es jums teikšu! Redzat šo žurnālu? Tajā ievietots īss rakstiņš, ka ārzemēs uzsākuši būvēt mašinu, līdzīgu jūsējai. Nu, varbūt ne gluži tādu, to jau jūs pats redzēsiet. Bet saprotiet, sirds sāp! Vai tiešām viņi uzbūvēs ātrāk nekā mēs?

Vitovskis sarauca pieri, paņēma rokā plāno žurnālu zeltītajos vākos un sāka to šķirstīt. Lietus lāses krita uz spīdīgā papīra. Viņi atvadījās, un Vitovskis lēni gāja pa kāpnēm augšā.

Te nu beidzot darba kabinets. Plats rakstāmgalds, apkrauts ar grāmatām un rasējumiem. Ērts ādas atzveltnes krēsls. Pie sienām karājas arvien tās pašas gleznas un fotogrāfijās. Uz vienas uzņemts ceļa mašinas «Uz priekšu» montāžās beigu brīdis.

Vitovskis pieiet pie stipri palielinātās fotografij as un sāk to vērīgi aplūkot.

Viņš redz sev apkārt vairākus tuvākos līdzstrādniekus. Zem attēla kaligrafiskā rokrakstā rakstīts: «Vladimiram Aleksandro- vičam Vitovskim — labai atmiņai par mums un darbu nobeigšanas slaveno dienu.»

Tālāk nāk paraksti.

«Par slaveno dienu …» Vitovskim iešaujas prātā. «Par dienu, kas atnesa man slavu .. . Bet šodiena? Un vai tikai šodiena vien? . ..»

Vitovskis apsēžas krēslā. Viņam uzmācas mokošas domas.

Jā, tā bija diena, kas atnesa viņam slavu. Bet cik daudz pirms tam pagāja smagu dienu sasprindzinātā darbā! Cik daudz bija neveiksmju, domu lidojumu un kritienu … Kā viņš bija tvēris mazāko iespēju, kas varētu uzlabot mašinu, paātrināt tās pabeigšanu … Un kas iznācis tagad?

— Tāds kauns! … — klusi, gandrīz bez skaņas čukst Vitovskis.

Viņš atceras, cik grūti viņam agrak nācās aizstāvēt katru savu soli. Cik daudzās dažādās komisijas parbaudīja katru viņa jauno priekšlikumu! Un 'pēdējos gados? Ticēja taču katram viņa vārdam.

Vitovska klīstošais skatiens apstājās pie cilās fotogrāfijas, kas ielikta masivā ozola rāmi: viņš un cienījams ārzemju zinātnieks, abi blakus.

Atmiņā visos sīkumos skaidri ataust viesa ierašanās zinātniski pētnieciskajā institūtā. Vitovskis atceras, kā viņš uztraucās pirms tā ierašanās, cik izsmalcināti pieklājīgs pret viņu bija šis salkani smaidošais, vārgais vecis, cik daudz glaimīgu un, kā inženierim likās, ārkārtīgi asprātīgu komplimentu viņam bija jānoklausās daudzo institūta darbinieku klātbūtnē.

Viesis bija apbūris Vitovski.

— Jūs esat neparasti apdāvināts inženieris! O-o! … Pat vairāk nekā apdāvināts, — vecis bija teicis. — Ļoti žēl, ka man nav tiesību izvaicāt jūs plašāk. Es saprotu, tas var kaitēt jūsu firmas noslēpumam . .. Runāsim par sīkumiem …

«Ļoti korekts un vienkāršs…» bija nodomājis Vitovskis. Bet vēlēšanās palielīties ar sasniegumiem, vēl vairāk pārsteigt ārzemju viesi urdīja inženieri, un viņš ar pūlēm bija apvaldījis šo vēlēšanos.

Vitovskis raugās pa logu, ko aizmiglojušas sīkas lietus lāses. Viņš atceras to vakaru, kad redzēja Bajanovu ejam pa klajo lauku.

Tikai nupat, apspriedē, viņam kļuva skaidrs, ko tas viss bija nozīmējis. Bajanovs un Petrovs stiprā negaisā bija devušies uzmeklēt vietu, kur iespēris zibens. Viņi bija gribējuši pārliecināties par zibens iedarbību uz mitru zemi.

Tagad Vitovskim par to nebija nekādu šaubu. Un pēc tam Bajanova gājiens pa lauku naktī…

Vitovskis skaidri iztēlojas, kā, pārvarēdams sapes, cilvēks klibo uz priekšu… Iet, lai uzmeklētu to vietu, pie kuras gandrīz bija gājis bojā .. . Droši vien viņš steidzās pārbaudīt, vai ūdens neizšķīdina cieto klājumu, kas radās no zibens spēriena.

Vitovskis to saprot tik skaidri kā neviens. Jo kādreiz taču viņu pašu bija interesējis jautājums, kā ar elektriskās liesmas palīdzību sacementēt augsni. Viņš bija interesējies, bet pameta, neizdarījis ne visvienkāršākos mēģinājumus.

«Pat kaut kādus aprēķinus taisīju …» Vitovskis domā.

Viņš strauji atgrūž masivo krēslu, izvelk rakstāmgalda atvilktni un sāk tajā drudžaini rakņāties.

Nu jā, tā tas ir! Lūk, šīs nodzeltējušās papīra lapas. Tās ir izraibinātas ar cipariem un sīkām atzīmēm gar malām.

Nosēdies pie galda, viņš sāk uzmanīgi pārskatīt manuskriptu.

— Mašinu izgatavos viņi… —neskanīgi čukst Vitovskis.

Viņa paša vecie aprēķini to apliecināja.

«Pat ziemā tāda mašina strādās,» inženierim pavīd doma. «Spēcīga elektrisko dzirksteļu plūsma, Volta loka liesma, kas spēj sadedzināt gandrīz visu, sasildīs sasalušo zemi un izkausēs •sniega segu. Kāpēc gan es pats neizmantoju šo principu prakse? Vajadzēja pārbaudīt arī to, nevis nepārtraukti noņemties ar elektrolītisko . . .»

Vitovskis atmetās pret krēsla muguru, aizvēra acis un iegrima vēl dziļākās pārdomās.

«Pārāk bezrūpīgi un pārāk mierīgi tu esi sācis izturēties pret savu darbu,» atbildēja kāda iekšēja balss. «Nedrīkst strādāt bez degsmes, nedrīkst. .. Lūk, cilvēks ar augstu temperaturu iziet uz lauka. Slims būdams, viņš atrod vēl sevī spēku iet, lai apskatītu vecu, aizmestu mašinu. Viņam gribas jo ātrāk iegūt mate- rialu savai nākošajai radošajai iecerei. Bet tu? .. . Kaut kādu nieku dēļ atliki izmēģinājumu. Atliki ne vienu reizi vien, tāpēc ka par kaut ko mazliet šaubījies. Tu baidījies, ka jaunā, neveiksmīgā pārbaude varētu mest kaut vismazāko ēnu uz tavu agrāko slavu. .. Bet nevajadzēja baidīties, vajadzēja eksperimentēt pēc iespējas plašāk un vairāk… Nedrīkst, dārgais Vladimir Aleksandrovič, sargājot savu slavu, baidīties no kļūmēm un neveiksmēm. Palūk, ārzemēs cenšas aiziet mums priekšā .. .»

Vitovska roka sniedzas pēc plānā žurnālā zeltītajos vākos. Lēni viņš pāršķir spīdīgās krīta papīra lappuses. Beidzot inženieris nogrimst lasīšanā.

Pēkšņi Vitovska acis pieplūst asinīm. Seja kļūst zili sārta. Vitovskis elpo smagi, aprauti.

— Nozaguši . . .— viņš dobji saka. — Sīkumi? … Ak tad tā … Nelieši! … Neģēļi! .. .

Plānais žurnāls, kas iespiests uz brīnišķīga krīta papīra, šņākdams aizlido pa gaisu pāri istabai. Tas trāpa ozola rāmī ielikto fotogrāfiju, un tā, norāvusies no naglas, krīt zemē. Dzirdams viegls plīstošu stiklu troksnis.

— Neģēļi!… — inženieris, dusmās trīcēdams, arvien vēl murmina. — Tad tādēļ tev bija vajadzīgi sīkumi!… Nelietis!..,.

Neizsakāmi skaidri viņa priekšā atklājas noziegums, ko viņš pastrādājis, pašam negaidot un neapzinoties.

Viņa raksts, kas bija iespiests biezajā ārzemju žurnālā, protams, neizpauda nekādus ražošanas noslēpumus. Turpretim informācijā, ko viņš nupat bija izlasījis plānajā žurnaliņā, izteica daudz ko. Nieka sīkumi, par kuriem tā bija interesējies ārzemju viesis, attiecīgā salīdzinājumā un blakus nostatījuma ar viņa rakstu izmainīja visu ainu… Un viņš, inženieris Vitovskis, bija izpļāpājis šos sīkumus, kas paši par sevi, protams, neko nenozīmēja, bija izpļāpājis tos vienīgi aiz vēlēšanās palielīties, šzradīties vēl vairāk apdāvināts …

Istabā trakā viesulī uzvirpuļoja spīdīga papīra stremeles: inženieris plucināja sīkās driskās abus ārzemju žurnālus, kuros bija viņa «ārzemju» slava. Šajā nodarbībā viņš ielika milzīgu fizisku piepūli.

— Ko es esmu izdarījis! … — inženieris aizelsdamies krāca, ar papēdi mīdīdams uz grīdas radušos papīru kaudzi. — Te nu ir slava … Tagad es saprotu, kāpēc nodrukāja … Saprotu! .. .

— Neģēļi. .. neģēļi . . . neģēļi! … — inženieris nemitīgi atkārtoja, kad, nervu drudža kratīts, tika noguldīts uz dīvana.

Ārsts slimības cēloni izskaidroja ar dziļu nervu satricinājumu un pieprasīja, lai inženieris paliek gultā.

Mazajā laboratorijas telpā, kas piekrauta ar elektriskiem mēraparatiem, ir klusu. Tikai retumis monotoni iedūcās indukcijas spirāle, un tad uz lēzeno metala kasti, kas piebērta ar zemi, plašā strūklā sāk birt zilganas elektriskās dzirksteles.

Pie smilšu kastes stāv inženieris Petrovs. Viņš ar vairojamo stiklu uzmanīgi aplūko sīkās māla drupatiņas.

Bet zemes piciņas, ar kurām notiek izmēģinājums, pagaidām ne ar ko neatšķiras 110 parastajām. Tās joprojām ir tādas pašas mīkstas un irdenas.

Petrova roka atkal pasniedzas pie masivā slēdža, un atkal dzirdama indukcijas aparata dūkšana.

Pie maza galdiņa sēž inženieris Bajanovs. Viņa priekšā kaudze aprakstītu papīru: viņš nodarbināts ar aprēķiniem.

Šodien inženieris Bajanovs pirmo reizi pēc slimības atnācis uz šo mazo laboratoriju, ko steigā iekārtojis viņa draugs Petrovs. Viņi abi atnāca šurp tūdaļ pēc apspriedes pie galvenā inženiera.

— Cik tālu tad vajadzēs palielināt jaudu? Vienkārši nesaprotami, kas notiek! Varbūt, gluži otrādi, vajag pamazināt?

Bajanovs atraujas no saviem papīriem un skatās uz Petrovu.

— Nezinu, Vaņa. Man te pagaidām nekas vēl nav skaidrs, — viņš saka, dziļi nopūzdamies. — Pamēģini palielināt! Man vēl paliek pavisam nedaudz …

Istabā jūtama spirgta ozona smarža, kas neiztrūkstoši pavada spēcīgu elektrisko izlādēšanos. Ozonizēto gaisu ir tīkami ieelpot, bet tikai līdz zināmam laikam. Vēlāk rodas reibumam līdzīga sajūta.

— Vai šodien nepietiks? — Petrovs ieminas. — Jau pusvienpadsmit.

— Ja esi noguris, — Bajanovs atbild, turpinādams rakstīt, — atpūties, bet man jāapvieno šīs divas formulas vienā.

Petrovs nosēžas blakus krēslā. Bet ne uz ilgu laiku. Pēc brīža viņš pielec kājās un dodas pie elektriskās mašinas.

Alkal atskan dūkšana. Atkal lēkā zilganas dzirksteles, šoreiz cilada leņķi pret zemi.

Kad dūkoņa mitējās un istabā iestājās dziļš klusums, abi draugi pēkšņi ievēroja, ka aiz durvīm dzirdami soļi.

— Kas tur ir? — Petrovs uzsauca.

Atbildes nebija. Soļi tūdaļ apklusa.

— Jābeidz darbs, — Petrovs teica. — Man reibst galva. Rīt vajag paprasīt, lai ierīko nepieciešamo ventilāciju. Tad arī sēdēsim cauru nakti, ja būs patika.

— Tev taisnība, — Bajanovs atbildēja, savākdams uz galda papīrus. — Mūsu darbs nupat tikai sāk izvērsties, mums jātaupa* savi spēki.

Pēc institūtā noteiktās kārtības ikvienas laboratorijas durvis bija jāslēdz sargam-ugunsdzēsējam. Viņam vajadzēja telpu iepriekš apskatīt, pārliecināties, vai izslēgti visi svirslēdži un vai kaut kur nav atstāta kāda kvēlojoša sildāmā spirāle vai deglis. Durvju atslēga vienmēr glabājās pie dežuranta.

Inženieri mazliet piekopa telpu un, pusbalsī sarunādamies, gāja lejā pēc dežuranta.

Tobrīd gaitenī atkal noskanēja nedroši soļi. Mazliet grīļodamies, pa gaiteni gāja Vitovskis. Viņš apstājās laboratorijas durvju priekšā, no kuras draugi tikko bija izgājuši, un nedroši pieklauvēja. Nesaņemdams atbildi, Vitovskis uzmanīgi pagrūda durvis. Tās nedzirdami atvērās.

— Vai te kāds ir? — mazliet uztraukdamies, klusi vaicāja inženieris, aplūkodams istabu. — Dīvaini… Kur tad viņi palikuši?

Vitovskis paspēra dažus soļus, vēlreiz uzmanīgi apskatīja telpu un kaut kā nenoteikti atmeta ar roku. Tad viņš apņēmīgiem soļiem piegāja pie rakstāmgalda, atvēra vidējo atvilktni un iebāza tur papīra vīstokli.

— Atradīs… Rīt atradīs… — viņš norūca, iziedams no istabas. — Tā būs pat labāk .. .

Bajanova un Pctrova laboratorijā darba tempi pieauga ātri, Viņiem palīgā deva pieredzējušus konstruktorus, fiziķus, ķīmiķus..

Mazo indukcijas spirāli, kas inženieriem bija noderējusi pirmajiem mēģinājumiem, tagad nomainīja liels augstsprieguma ģenerators.

Tas radīja varenu dzirksteļu plūsmu, kas deva spēcīgu elektrisku liesmu.

Bet pagaidām rezultāti vēl neko nesolīja. Dažreiz zeme saķep a, bet klājums bija trausls un no inazaka sitiena viegli sadrupa.

Iesākās mokošas šaubu un neveiksmju pilnas dienas.

Matemātiskie aprēķini, ko bija devis Bajanovs, mēģinājumā neapstiprinājās. Vajadzēja bez gala eksperimentēt, lai atrastu īsto pieeju noslēpumam, kā panākt izturīgu zemes sakopšanu

Bija brīži, kad Petrovam likās, ka visa viņu iecerēta doma dibināta uz pārāk nedrošiem pamatiem. Var būt, ka akmens, ko viņi atrada pēc zibens speriena, radies tiem nezināmu fizisku vai ķīmisku cēloņu nejauša kombinējuma rezultātā! Varbūt neizdosies atkārtot šos kombinējumus, vai arī tie izrādīsies tik sarežģīti, ka nebūs nekāda aprēķina lietot tos praksē!

Nolēma pieaicināt palīgā speciālistu matematiķi.

Drīz laboratorijā ieradās jauns darbinieks, gara auguma kalsnējs cilvēks, matematiķis Oļšanskis. Viņš ātri iepazinās ar veicamo darbu un tūdaļ ķērās pie aprēķiniem.

Darba dienas beigās Oļšanskis kārtīgi salika savus papīrus un noglabāja rakstāmgaldā, pie kura agrāk bija strādājis Bajanovs.

Tās pašas dienas vakarā, kad draugi laboratorijā palika vieni, Bajanovarn ienāca prātā paskatīties, ko jaunais darbinieks pa dienu paveicis.

Inženieris sāka uzmanīgi pārcilāt papīrus, kas atradās galda atvilktnē. Tie bija steigā izdarīti uzmetumi. Reizē ar to Bajanovs nolēma pilnīgi sakārtot savas piezīmes. Viņš sāka rakņāties pa atvilktni, izceldams no turienes veselas lapas un dažādus sīkākus papīra gabalus.

Pēkšņi viņa uzmanību saistīja rūpīgi kaudzītē saliktas lapiņas, pierakstītas ar cipariem un formulām. Jau pavirši iepazīstoties ar tām, inženieris bija pārsteigts.

— Panāc šurp! — viņš pasauca savu draugu. — Neko nesaprotu! … Vai nu mūsu uzaicinātais matematiķis ir tieši ģeniāls cilvēks, vai arī te ir kaut kādas burvības. Se paskaties … — Viņš pasniedza Petrovam galdā atrastos papīrus.— Tie taču ir apbrīnojami aprēķini! — Bajanovs turpināja. — Kā viņš to tik ātri varēja paveikt? …

Abi draugi sāka cītīgi pētīt manuskriptu.

Tas bija īss pamatojums mālu apdedzināšanai ar elektrisko lādiņu palīdzību.

— Apbrīnojami! — iesaucās Petrovs. — Te taču ir viss, kas mums vajadzīgs! Un pat vairāk … Nu paskaties uz šo formulu! Vai nu tu saproti? Ja to apvienos ar novērojumiem, ko ieguvām vakar, vai zini, kas iznāks?

Abi inženieri priecājās kā bērni. Viņi bez gala pāršķirstīja papīra žūksnīti, salīdzināja formulas ar savu mēģinājumu pie- zīmem un nebeidza jūsmot.

Ir gan cilvēciņu mums atsūtījuši! — Bajanovs nemitējas.

Kas par spējām! Padomā tikai! Vienas dienas laikā izdarīt

Jā ~.. patiesi … — Petrovs piekrita. — Bet pēc izskata tāds lēns.

Vispirms viņi izlēma tūdaļ, neatliekot darbu uz rītu, pārbaudīt kādu sīkumu, kas izrietēja no jaunajiem matematiskajiern aprēķiniem.

Inženieri drudžaini ķērās pie mēģinājuma sagatavošanas.

Viņiem par laimi viss vajadzīgais bija tepat pie rokas, laboratorijā.

Elektrods, no kura dzirksteles lec uz zemi, bija jāņem nevis plakans, kādu lietoja pirms tam, bet robains. Par tādu elektrodu pilnīgi varēja noderēt kāda laboratorijas mērinstrumenta neliela detaļa.

Petrovs naigi sāka strādāt ar uzgriežņa atslēgu, cenzdamies atdalīt nepieciešamo detaļu no aparata, kas tieši izrādījās tepat. Pēdīgi tas viņam izdevās, un robaino paneli viņš sāka piestiprināt izmēģināšanas stendam.

Kā par spīti detaļa ilgi nepadevās. Tai nebija vajadzīgā izciļņa, un beigās to nācās piestiprināt, piesienot ar vara stiepli pie izmēģināšanas iekārtas.

Pienāca svinīgais un reizē uztraucošais brīdis.

Vai daudzi saprot to izjūtu, kas pārņem eksperimentētāju, kad viss sagatavots, lai ieslēgtu svirslēdzi vai pārbīdītu iedarbināmo sviru! Cik daudz domu parasti pazib prātā šajā brīdī! Vai mēģinājums izdosies? . . .

Ne jau katrreiz mēģinājums ir sekmīgs.

Inženieru pētnieku vidū bija nostiprinājies ticējums: «Tas, kas iznāk uzreiz, vēlāk nestrādās droši — bojāsies …»

Varbūt šī ticējuma pamatā ir zināma taisnība. Ja kaut kas izdodas uzreiz, tā var būt arī nejaušība! Bet eksperimentētājs, to nezinādams, apmierinās, sāk būvēt modeli, balstoties uz iegūtajiem rezultātiem. Taču vēlāk, kad modelis uzbūvēts, noskaidrojas, ka tam ir dažādi trūkumi.

Mēģinājumi var būt neveiksmīgi. Tomēr no neveiksmēm nav jābaidās. Ar tām jācīnās. Tā jau arī ir romantika, ko drosmīgi pētnieki, jaunu principu atklājēji technikā, jaunu mašinu būvētāji izbauda savā darbā.

Atskanēja augstsprieguma ģeneratora spēcīgā dūkoņa, un uz cieši noblīvēto zemi kastē gāzās» neganta elektriskā liesma.

Pēc ārējā izskata šī liesma ne ar ko neatšķīrās no tās, kas jau ne reizi vien bija apdedzinājusi zemi. Tā bija tikpat žilbinoša uguns, kas šaudījās pa valgo virsmu, izplatot visapkārt deguma un skurbinoša ozona smaku. Bet tā tas bija tikai no ārienes — to varēja saredzēt eilveka acs. Īstenībā tas bija gluži citāds elektrības lādiņš, tas veica citādu darbu.

Kad apklusa ģeneratora dūkoņa un inženieri pievilka sev klāt smilšu kasti, istabā atskanēja gaviļu sauciens.

Zemes virskārtu klāja cieta akmens garoza ar tūkstošiem ielāsmotu sīku vizulīšu; kas mirgoja elektrisko spuldžu gaismā.

Bajanovam nāca prātā mēness nakts pēc negaisa, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja akmens gabalu, kas bija radies no zibens spēriena.

— Aplūko šo kārtu . . . Tā ir tā pati, Vaņa! Vai tu pēc smilšu graudiņu zaigojuma vien jau neredzi, ko mēs esam panākuši? Panācām! Vai saproti? — Bajanovs līksmi sauca.

Bet Petrovs nemaz nemēģināja iebilst. Viņš pats lieliski saprata, ka izdarītais mēģinājums izdevies teicami.

Akmens klājumu izņēma no kastes. Tas izrādījās pietiekami biezs.

— Iedomājies tikai! — Petrovs iesaucās, izmērījis akmens kārtiņas biezumu. — Divdesmit trīs milimetri. Un ģenerators strādāja tikai kādas divdesmit sekundes! Vai tad var vēlēties vēl ko labāku! . ..

Inženieri nosēdēja cauru nakti, nemitīgi atkārtodami savu mēģinājumu.

*

Viens no pirmajiem uz laboratoriju atnāca jaunais darbinieks matematiķis Oļšanskis, kas tikai vakar bija sācis darbu.

Draugi viņu sagaidīja ar jūsmīgiem izsaucieniem.

— Paldies jums, dārgais biedri! Viss ir pilnīgā kārtībā! — Petrovs satraukts teica, cieši spiezdams ienākušajam roku. — Tas ir apbrīnojami! Mēs nupat spriedām… Ka jūs tik ātri varējāt paveikt mums vajadzīgos matemātiskos pētījumus? .lūs vienkārši esat ģeniāls cilvēks! Patiesi!

Matematiķis, neko nesaprazdams, ilgi izbrīnā noraudzījās uz prieka pārņemtajiem inženieriem un tikai pēc brīža saņēmās pavaicāt:

— Sakiet, — vai tad ar šiem aptuvenajiem aprēķiniem, ko es paguvu izdarīt, jau pietiek? Pie tam tic, liekas, nebija vēl gluži pabeigti, — viņš samulsis noteica.

— Tad nu ir gan «nepabeigti»! — Petrovs uztraucās. — Jūs taču vienkārši kautrējaties! . .. Nu padomā tikai, Miša: biedrs; uzskata, ka viņa matemātiskie aprēķini vēl nav pabeigti. Ko? Kā tev tas patīk?

Oļšanskis kautri smaidīja. Viņš nesaprata, kādā kaila daži matematiski uzmetumi tā varējuši palīdzēt inženieriem.

— Piedodiet man… —viņš beidzot ieteicās. — Jūs pārspīlējat manu lomu. Es vienkārši neko vēl nepaguvu izdarīt.

— Beidziet, beidziet! — Bajanovs kategoriski teica. — Tagad viss ir skaidrs. Pagaidām tuvākajā laikā mums jūsu palīdzība pat nebūs vajadzīga. Jūs vienā dienā paveicāt to, pie kā cits būtu nosēdējis veselu mēnesi. Šodien pat rakstīsim direktoram attiecīgu ziņojumu.

Arvien vēl neko nesaprazdams, bet redzami aprnierinats, matematiķis pateicās draugiem par uzmanību un aizgāja uz savu konstruktoru biroju, no kurienes bija uz laiku piekomandēts.

«Apbrīnojami, cik maz viņiem vajadzēja!» Ojšanskis nodomāja, aizejot no laboratorijas.

Kad pirmo panākumu radītais skurbums izgaisa, Bajanovs un Pctrovs pārliecinājās, ka grūtības, kas kavēja konstruēt jauno ceļu taisāmo mašīnu, vēl nav galā. Gluži citādi rezultāti iznāca, kad primitīvā, robainā elektroda vietā ielika īstu, speciāli izgatavotu.

Atkal iegūtā akmens kārta nebija pietiekami stipra. Atkal kaut kāda sīka kļūda traucēja sekmīgi nobeigt darbu.

Bija jāizdara daudz jaunu mēģinājumu, kamēr iekārla sāka darboties bez kļūmēm. Bija jāizcieš jaunas mokas un vilšanās, iekāms inženieri varēja stingri teikt, ka viņu priekšā ir pilnīgi pabeigts, praktiski pārbaudīts princips, pēc kura varēja droši būvēt ceļu taisāmo mašinu.

*

Partijas komitejas sekretāres Koņevas kabinetā sēž Petrovs mi Bajanovs.

Viņi atnākuši šurp, lai ar institūta partijas organizācijas vadītāju apspriestos par jautājumu, kas skar ne tik daudz tech- niku kā biedrisko etiķu.

— Lidija Michailovna! — Pctrovs uzsāk sarunu. — Kā jūs zināt, mūsu izmēģināšanas darbi sekmīgi beigušies. Pie viena mums jāpateicas jums par visām rūpēm mūsu labā …

— Nebija nekādu sevišķu rūpju. Kāpēc jūs tā domājat? — Koņeva atbild, atturīgi smaidot.

— Zinām, zinām! — iejaucās Bajanovs. — Kas pierunāja direktoru noņemt transformatoru no atbildīga iecirkņa un nodot to mums? Kas bija parūpējies, lai laboratorijā vienā mirklī ierīko ventilāciju? …

— Vai tikai tādēļ atnācāt? — Koņeva vaica, uu jau stingri skatīdamās i nženieros.

— Nē, ne tikai tādēļ, — Petrovs turpina. — Mums radies ļoti sarežģīts, kutelīgs stāvoklis… Redziet, kas par lielu. Zemes, saķepšana tagad mums izdodas lieliski. Bet ar to taču vēl par maz! Tagad jābūvē mašina, rati ar elektrostaciju un zemes irdinātāju, uz kura būs novietota dzirksteļu ierīce. Tikai tada gadījumā darbu varēs uzskatīt par pabeigtu, kad pa īstu zemi lauka apstākļos ies pāri tāda mašina. Bet pagaidām tie visi tikai labo- ratorijas mēģinājumi.

— Kas tad jūs kavē būvēt tādus ratus?

— Neviens nekavē, — Bajanovs klusi atteica.

— Nu, kādēļ tad šaubāties? Sāciet drīzāk!

— Redziet … — Petrovs turpināja. — Mēs bijām domājuši' par termiņiem. Rati nemaz nav tik vienkārša lieta, tos nevar ātri izgatavot — paies mēnesis vai vairāk… Mums ir cits priekšlikums … Ja nu parunātu ar inženieri Vitovski un uzrīkotu mūsu ierīci uz viņa uzbūvētajiem ratiem? Tie taču jau pārbaudīti lauka apstākļos.

— Tā, tā, biedri… Paskat, no kurienes vējš pūš! — dzīvi ierunājās Koņeva.— Ļoti interesanti! Ar Vitovski var parunāt. Viņam jau ir labāk .. . Bet vai esat padomājuši, ka gadījumā,, ja Vitovskis piekritīs, gala rezultātā neiznāks tikai jūsu konstrukcija vien? Es ceru, jūs mani saprotat? Ja jūs pasūtītu jaunus ratus, tad visa mašina būtu jūsu, Bajanova un Pctrova iecerēta uri konstruēta. Bet, ja izlietosiet Vitovska ratus, kā konstrukcijas mašina tad tā būs? Vai par to esat domājuši?

— Esam! — abi inženieri atbildēja vienā balsī.

— Nu, un ko izlēmāt?

— Redziet, kā tas ir … — samulsis iesāka Bajanovs. — Inženieris Vitovskis daudz strādājis pie ceļu mašīnas .. . Vajadzētu viņu iesaistīt. .. Un arī laiks ietaupītos . . . Bet, kurš skaitīsies mašīnas konstruktors, tas nav svarīgi . . .

— Tātad jūs… — Koņeva mirkli nogaidīja, — jūs gatavojaties tieši tādā veidā paātrināt mašinas nobeigšanu?

— Slava nav pats galvenais … — Petrovs atbildēja.

— Lai tikai ātrāk uzbūvējam ekspluatējamu mašinu … — Bajanovs piebilda.

— Jums vajadzēs ar Vitovski parunāt, — saviļņota teica Koņeva. — Es domāju . .. Redziet, kā jau zināt, viņš vēl arvien guļ slims. Pēdējo reizi es pie viņa biju vakar . . . Viņš taču arī nav zaudējis cerības nobeigt savu mašinu. Es nu nezinu, vai piekritīs… — Koņeva piecēlās un sniedza pāri galdam roku…

uz redzēšanos, biedri, — viņa nomierinājusies teica. Slava un popularitāte mūsu zeme nekad nepaiet garām tiem, kas to- pelnījuši.

Vitovska veselības stāvoklis jo dienas, jo vairāk uzlabojas. Viņa bālā un novārgusī seja pamazām atguva agrāko īpatnējo svaigumu. Pilnīga vienaldzība pret visu apkārtni, ko bija radījis smagais nervu satricinājums, pamazām sāka pariet. Atkal atdzima agrākais Vitovskis, kustīgs, labsirdīgs un vienmēr smaidīgs.

Tomēr apzīmējums «agrākais Vitovskis» būtu bijis nepareizs… Pēdējā laikā viņa bija noticis krass garīgs lūzums.

Jau sen ar ārsta atjauju viņu bija sākuši apmeklēt ne tikai tuvi paziņas, bet arī gluži sveši cilvēki. Viņa laboratorijas darbinieki apspriedās ar viņu par darbu, nesa tam rādīt jaunos rasējumus un pat atsevišķas sīkas mašinas detaļas, kas izgatavotas viņa prombūtnes laikā.

Vitovskis dzīvi interesējās par darbu gaitu. Viņš bija pieprasījis sev mazu rasējamo dēli un, no gultas neceldamies, mēģināja izdarīt dažādus schemu uzmetumus.

Drīz viņam radās jauns, ļoti interesants priekšlikums — oriģinālā sniega tīrīšanas ierīce, kas ļautu nākamajai mašinai darbu veikt arī ziemā.

Tas nebija vienkāršs sniega tīrītājs, kas notīra sniegu mašinas ceļā. Tas strādāja mazliet citādi. Speciālām spēcīgam sildītājam vajadzēja kausēt sniegu, vienlaikus sasildot augsnes kārtu.

Vārdu sakot, Vitovskis bija darījis visu, lai viņa mašinas galīgo pārbaudi nevajadzētu atlikt uz pavasari.

Darba biedri centās ne ar ko neatgādināt Vitovskim, ka tagad vienā laikā ar viņa mašinu Bajanovs un Petrovs būvē- citu, neteica viņam arī, ka jaunās mašinas izstrādāšana sekmējas.

Tomēr Vitovskis pats prasīja, lai viņam pastāsta par pēdējiem jaunākiem notikumiem institūtā un it īpaši par jauno « inženieru darbu.

— Tā . .. ta . . . Vareni! — viņš parasti mēdza teikt, noklausījies kārtējo ziņojumu par jauno konstrukciju, kas veidojās, vienlaikus ar viņa paša mašinu.

Darbinieki tad pieklājīgi novērsās: viņiem likās, ka Vitovskis to nesaka no sirds.

— Vai jūs domājat, ka man nav patiesa prieka par viņu panākumiem? — reiz viņš pārmetot vaicāja. —Jūs maldāties.

.Jā, maldāties… Es zinu, ka viņiem izdosies uzbūvēt mašinu, kas strādās labi. Tā būs gluži laba mašina… Un izgudrotāji to pilnīgi pelna, viņi ir īsti entuziasti. Bet par mūsu mašinu jāsaka, ka tā arī nebūs slikta. Turpmāk dzīve rādīs, uz kāda zemes pamata vislabāk strādās viņu mašina un uz kāda — mūsējā.

Pie tam vārdu «mūsējā» Vitovskis kaut kā īpaši uzsvēra. Darbinieki atcerējās, ka šo vārdu viņš agrāk bija lietojis ļoti reti. Parasti viņš teica: «mana» mašina.

Reiz darba biedri pastāstīja, ka inženieri Bajanovs un Petrovs lūdz atļauju viņu apmeklēt.

Vitovskis lika pateikt, ka viņš priecāsies, tos redzot, un lūdza, lai tie atnāk pirmajā izdevīgajā brīdī.

To pašu vakaru abi inženieri sēdēja pie slimnieka gultas.

— Mēs atnācām tādā lielā… — Pctrovs nedroši iesāka, kad bija beigušās vispārējās sarunas un atmiņas. — Mcs jūs ļoti cienījam, Vladimir Aleksandrovič …

— Tā, tā! — moži ieinteresējās Vitovskis. — Esmu jums ļoti pateicīgs …

— Mēs atnācām pie jums ar milzīgu lūgumu, — Pctrovs turpināja. — Lai lietu vispār paveicinātu, gribam jums piedāvāt. . . savienot jūsu ratus, kuri, kā visiem zināms, darbojas bez kļūmēm, ar tikko pabeigto dzirksteļu iekārtu. Tādā gadījumā jau pēc desmit dienām varēs izbraukt uz lauka … Ko jūs par to sakāt?

Vitovska sejā sastinga nenoteikts smaids.

— Nu, protams, ja vien tas jums ir pilnīgi pa prātam, — Bajanovs piebilda. —Ja jums ir vismazākā nevēlēšanās… jūs saprotat… Labāk nevajag, protams!

Vitovskis arvien vēl klusēja. Tad viņš lēni un uzmanīgi sāka aplūkot rasējuma uzmetumus, kas bija ar spraudītēm piesprausti pie sienas blakus gultai. Tās bija skices sniega novākšanas "ierīcei.

— Nu, redziet..'. — viņš klusi teica, paceldams roku pie sienas. — Tas dos iespēju mūsu mašinai strādāt ziemas apstākļos. Bet… — Vitovskis nolaida roku, un tā nevarīgi noslīdēja lejā, — vēl vajadzēs laika… mazliet laika. Samērā nedaudz, protams .. .

— Tad par mūsu priekšlikumu nav ko domāt! — ar uzsvērtu jautrību teica Petrovs. — Skaidrs, ka jānobeidz jūsu mašina. Uzskatiet, ka saruna nav notikusi, Vladimir Aleksandrovič!

— Nē, biedri! — Vitovskis teica, galvu mazliet paceldams. — Vai zināt, ko es jums sacīšu? … Es piekrītu jūsu priekšlikumam. Jā, piekrītu! Lai mašina būtu kopēja, mūsu, ja tas kaut vai par vienu dienu paātrina tās nobeigšanu. Jāpasteidzas…

pareizi, Vladimir Aleksandrovič! — atviegloti nopūlies, trim Petrovs. — Mašinai vispirms jābūt mūsu, padomju ražojumam un jāsāk darboties jo ātrāk!

Vakara atlikušo daļu inženieri pavadīja, tērzēdami par gaidāmo parbaudi un dažādiem teehniskiem sīkumiem.

Vai jūs pazīstat, Vladimir Aleksandrovič, matematiķi Oļšanski? — Bajanovs starp citu iejautājās. — Tāds kalsnējs, ar brillēm . . .

- Olšanski? Zinu, labi zinu, — Vitovskis atbildēja. — Ļoti spējīgs un jauks cilvēks. Un kas tad ir?

Vai saprotat,— Bajanovs turpināja,— viņš ne tikai ir spējīgs, bet tieši ģeniāls matematiķis. Iedomājieties tikai! No rīta atnāk pie mums darbā. Vēl pat nebija, kā nākas, iedziļinājies darba būtībā, bet pret vakaru — lūdzu, atrodam viņa galdā ma- tematisku pamatojumu! Taisni pārsteidzoši! Tieši septiņas lappuses. Nu, un tūdaļ pēc tam mums darbs sāka veikties. Devis apbrīnojamu matematisku pamatojumu!

— Septiņas lappuses, jūs sakāt? — Vitovskis noteica, tā noslēpumaini smaidīdams. —Pagaidiet, pagaidiet… Un vai viņš .. . nenoliedz, ka to uzrakstījis?

Abi draugi brīnīdamies skatījās uz inženieri, kas nezin kāpēc bija satraukts.

— Protams, ka nenoliedz! — Bajanovs atbildēja. — Kas gan cits bez viņa varēja to uzrakstīt! Mēs iesniedzām ziņojumu direktoram. Oļšanskis institūta pavēlē saņēma pateicību. Tagad viņš mums kļuvis slavenākais matematiķis. Un ne tikai pie mums — slava par šo apbrīnojamo gadījumu izplatījusies tālāk.

— Slava … — Vitovskis klusi teica. — Slava … — viņš atkārtoja, tukšu skatienu raudzīdamies kaut kur sānis.

Kādu brīdi Vitovskis nekustējās, viņš par kaut ko cītīgi domāja. Bet tad pēkšņi izplūda jautros, aizrautīgos smieklos:

— Vai biedri!… Vai, nevaru!… Jūs sakāt, slava? Tad ta slava! Ha, ha, ha! Vai, es nevaru . ..

— Nu redzi, — Petrovs teica savam draugam, kad viņi, iznākuši 110 Vitovska dzīvokļa, kāpa lejā. —Viņam nedrīkst minēt vārdu «slava». Viņš vēl nav gluži atžirdzis. Vai pamanīji, kā

viņš smējās? Redzams, ka tomēr slimīgi pārdzīvo …

*

Tās pašas dienas vakarā abi draugi ieraudzīja matematiķi Oļšanski.

Strauji atrāvis vaļā durvis, matematiķis ienāca laboratorijā. Viņa seja izskatījās barga.

— Ta ir nekrietnība, biedri! Velns viņu sazina, kas tas ir! Jūs mani esat apkaunojuši! — viņš bargi teica.

— Kas jums noticis? — Bajanovs kļuva uzmanīgs. — Kas jūs apkaunojis?

— Jūs esat apkaunojuši! Jūs! — Oļšanskis turpināja. — Vai saprotat, kas noticis? Jūs izmantojāt aprēķinus, kas nepieder man. Kāpēc tad, velns parāvis, jūs ziņojāt, ka es tos esmu izdarījis? Kas tie par jokiem?

Te tikai Bajanovs atcerējās, ka pirms dažām stundām aizsūtījis Oļšanskim aprēķinus, lūgdams izmainīt dažas formulas.

— Vai šos aprēķinus jūs izlietojāt? Šos? — Oļšanskis turpināja uztraukties, izņemdams no vākiem pazīstamās lapas.

— Jā, šos, — Bajanovs izbrīnījies atbildēja.

— Bet tas taču nav mans darbs! Saprotiet: nav mans!

— Kā darbs tad tas ir? — Petrovs bija neizpratnē.

— Jūs gribat zināt? Lūdzu… Man šis jautājums nerada nekādas šaubas. Ludzu, paskatieties .. . paskatieties šo atrisinājumu .. . Vai tad jūs neredzat, ka te ir raksturīgs paņēmiens? LJn šeit, paskatieties … — Oļšanskis drudžaini šķirstīja lapas. — Šeit tas pats … Kam ir tāds paņēmiens? Nu, protams, jums to grūti noteikt, bet man tas zināms pilnīgi neapšaubāmi: šo aprēķinu izdarījis inženieris Vitovskis . . . neviens cits, izņemot viņu, tā nestrādā .. . Vai tagad skaidrs?

— Ne gluži… — Petrovs atbildēja. — Vismaz nav skaidrs, kā un kāpēc šie aprēķini atradās mūsu galdā.

— Tas nu uz mani neattiecas, — bēdīgi smaidīdams, atbildēja Oļšanskis. —Mani vairāk interesē, kā reabilitēties. Jūs taču saprotat manu stPvokli! … Pateicība pavēlē… Visi uz mani ar pirkstiem rāda: lūk, slavenais matematiķis… Kas par slavu izplatījusies! Bet man ar visu to nav nekāda sakara. Man nav ne mazāko nopelnu pie jūsu sekmēm mēģinājumos. Labi, ka es atteicos no prēmijas. Kāds kauns!… Iedomājieties tikai!… Tūlīt dodos pie inženiera Vitovska … Es pierādīšu, ka šie aprēķini ir viņa.

*

Institūta partijas organizācijās sekretāres Koņevas priekšā sēž galvenās pārvaldes priekšnieks, inženieris pusmūža gados, tikko ieradies no centra. Viņš ir līksms un satraukts.

— Nokavējos! Saprotiet, Lidija Michailovna, nokavējos tikai par dažām stundām! Nu vai nav žēl? — viņš runā, žestikulēdams ar rokām.

Nekas, biedri, vēl redzēsiet. Šodien bija pirmais mēģinājums, bet, protams, ne pēdējais, — Koņeva mierina savu viesi.

Tā jau ir, ka pirmais! Pirmo nokavēju! — inženieris joprojām uztraucas. — Nu, pastāstiet ar saviem vārdiem, Lidija Michailovna! Mani vienkārši interesē salīdzināt to, ko stāstīja direktors, bet tagad stāstīsiet jūs.

— Lūdzu! — Koņeva ir ar mieru. —Jāsaka, ka bija tiešām aizraujošs skats. Mēs visi sapulcējāmies tieši pulksten divpadsmitos dienā. Te nu sākās strīdi, kas vadīs mašinu. Bajanovs kategoriski uzstāja, lai vada Vitovskis kā jau vecākais. Vitovskis atteicās, nekādā ziņā! Stīvējās un mēģināja pierunāt viens otru ļoti ilgi. Viņiem radies apbrīnojami saskaņots kolcktivs! Beidzot Petrovs atmeta ar roku un nosēdās pie stūres . .. Ieslēdz motoru . .. Mršina sāk kustēties . .. Un cik brīnišķīgs laiks bija! Tieši kā svētkos. Gaiss mazliet auksts, patīkams, saule spīd! Sniegs uz lauka dzirkstī… Man patīk tāds ziemas laiks. Ap sirdi kļūst tik priecīgi …

— Nu, un mašina?

— Ko nu mašina … iet apmēram traktora ātrumā. Aiz sevis atstāj ļoti labu ceļu. Pēc izskata mazliet atšķiras 110 asfalta. Cita krāsa — dzeltenīga . . . Bet izturīgs! Vesera sitieni tam neko nekait. Mašina attālinās, bet aiz tās pa sniegotā lauka vidu stiepjas lente .,. Vai saprotat, ko mēs visi izjutām? .. . Šādi ceļi tagad sāks klāties pa mūsu zemi pasakainā ātrumā. Mašina aizbrauc pāri—un ceļš gatavs! Šie brīnišķīgie ceļi drīz aizies pat līdz vismazākajam kolchozam. Un cilvēki! … Ja jūs būtu redzējis, kā izgudrotāji priecājās! Kā priecājās visi mūsu institūta darbinieki! Tā taču ir uzvara!

— Cik žēl, ka nokavēju!

— Nekas, pēc divām trim dienām izmēģinājumu atkārtos, — Koņeva mierināja nobēdājušos galvenās pārvaldes priekšnieku.

— Tagad es jums, Lidija Michailovna, vēl ko pavaicāšu, — viņš nerimās. — Sakiet, lūdzu… Nu, Vitovskis, to es pazīstu. Vispār viņš pēc izskata ir diezgan ievērojams cilvēks, var sacīt — savā veidā vienīgais tāds… Bet kādi ir tie divi inženieri — Bajanovs un Petrovs?

— Pēc ārējā izskata un pēc rakstura īpašībām viņi ne ar ko sevišķu neizceļas. Parasti mūsu padomju inženieri izgudrotāji, kādu mums visapkārt ir tūkstošiem. Vārdu sakot — Bajanovs, Vitovskis, Petrovs, Ivanovs … — pasmaidījusi atbildēja Koņeva. — Bet, citiem vārdiem, — brīnišķīgi cilvēki, — viņa piebilda un pasmaidīja vēlreiz.