Meklējumu pasaulē

NOBIEDĒTAIS ZIBENS

Darbs pie mums ir nopietns. Te nav vis kaut kas, bet zinātniskas izmēģināšanas poligons, kur pārbauda jaunākos izgudrojumus un atklājumus. Paši saprotat: te nav vis joki…

Ņemiet kaut vai mani. Kāds tad īstenībā man amats? Poligona komandants. Tā sakot, saimniecisks darbinieks. Bet vai domājat, ka es vāji orientējos zinātniskos jautājumos? Pie mums bez tā nekādi nevar iztikt. Tiesa, man nav attiecīgas izglītības,, bet cilvēkus šeit pieņem ar ārkārtīgi stingru izlasi. Domāju, ka arī mani šeit netur pa niekam, bet ņem vērā manu tieksmi interesēties par dažādiem zinātnes jautājumiem.

Tā, piemēram, līdzko pie mums atbrauc profesors Pjotrs Sidorovičs Semjonovs, viņš tūdaļ apvaicājas: «Bet kur ir biedrs Voronovs? Sameklējiet viņu, lūdzami!» Ar jo lielu cieņu profesors sāka izturēties pret mani kopš tā laika, kad es nobiedēju zibeni.

Jā gan, nobiedēju zibeni! Lūdzu, liecinieku bija, cik tik vajag. . . Nu, ko lai dara, ja jūs vēl arvien smaidāt, tad lūdzu: izstāstīšu jums šo nieka lietu visos sīkumos. Nezinu tikai, cik stipri esat zinātnēs, vai varēsiet mani saprast.

Poligona pārzinis izsauc mani pie sevis un saka:

Apgādājiet uz mēģinājumu sabraukušos zinātniekus ar materialiem un visu pārējo.

— Tiks darīts.! — es atbildu. — Iesim, biedri! Kādas jums būtu prasības? — es vaicāju atbraucējiem.

— Vajadzēs, biedri komandant, izrakt grāvi, lai mēs visi varētu tur paslēpties un no turienes novērot zinātnisku parādību, — profesors man saka. — Aparatu izmēģinām pirmo reizi. Tā kā tas nav gluži pabeigts, iespējams, ka var mūs zināmā mērā apdraudēt.

— To var, — es saku. — Grāvis mums ir. Tā jau nav pirmā reize.

Es nu skatos: zinātniskie līdzstrādnieki, kas atbraukuši reizē ar profesoru, pie izraktās tranšejas sāk uzstādīt kādu sarežģītu aparatu. Tam tik daudz rokturīšu, spīdošu knibucīšu, ka ne saskaitīt! Vadus aizvilkuši līdz paslēptuvei. Izdara dažādas pārbaudes un mērījumus.

— Izstarojumu virziet uz meža pusi, — saka Pjolrs Sidorovičs. — Kāpiet, biedri, patvertnē, tūdaļ sāksim . . .

Paslēpjamies grāvī un gaidām.

Pēkšņi, iedomājieties, paglūnu laukā — un ko es redzu? Ugunīgu bumbiņu vistas olas lielumā. Izlien no aparata un lēni lēni sāk slīdēt pa gaisu. Gaisā jūtama tāda kā sēra smaka.

— Aha! — Pjotrs Sidorovičs sauc. — Parādījās? Palieliniet, biedri, jaudu! Vairāk, vairāk, nežēlojiet! Jau attālinās . . .

Redzot, ka šī šņācošā bumbiņa patiešām gāzelēdamās aizpeld sānis, mēs visi pamazām daudzmaz nomierinājāmies un sākām līst no grāvja laukā.

— Lieliski! — zinātniskie līdzstrādnieki- klaigā. — Apsveicam jūs, Pjotr Sidorovič!

Bet tad skatos: kas noticis? Visi tā kā apmulst.

— Uzmanīgi, biedri, — profesors saka, — vēl par agru priecāties — redziet, rādās, ka lien atpakaļ. Labāk paslēpsimies. Visādas nejaušības iespējamas. Šis atklājums vēl nav pilnīgi pārbaudīts. Slēpieties! …

Skatos, bet ugunīgā bumbiņa, ko domājat, nāk atpakaļ.

Tieši uz mums! «Ai, ai,» es domāju, «labi nav.» Visi darbinieki steigšus paslēpjas grāvī . . . Bet bumbiņa nāk tikai arvien tuvāk. Dzirdu, ka nu jau šņāc gluži tuvu .. .

— Palieliniet izstarošanas jaudu! — Pjotrs Sidorovičs kliedz.

— Ir jau visa! — kāds atbild. — Vairāk nevar. Kas nu tagad būs?

Un tad -tas notika. Bet, iekams es jums to stāstu, jāpaskaidro paša mēģinājuma būtība, lai jums būtu skaidrs, par cik mana iejaukšanās palīdzēja šo jautājumu pareizi atrisināt.

Iedomājieties tikai, dabā pastāv kāda ļoti dīvaina parādība. To sauc par bumbveidīgo zibeni. Ļoti jocīga lieta! Parastais zibens — tas ir visiem saprotams. Tā ir visīstākā elektriskā dzirkstele, tikai ļoti liela. Tā lēkā no viena mākoņa uz otru, bet dažreiz arī no mākoņa uz zemi. Kā nu kuro reizi. Bet bumbveidīgais zibens — tas gan izstrādā trikus. Nez kādēļ tas savēlies bumbā un traucas pa gaisu, kā pagadās. Labi vēl, ja būtu tik vien! Bet gadās, piemēram, ka pa vaļēju logu viņš ielien istabā un sāk tur ārdīties pēc patikas. Vai arī pēkšņi ar lielu troksni pārsprāgst. Vispār ar to nav joki. Ārdošais spēks tam ir milzīgs.

Šī parādība, vispār runājot, pati par sevi ir ļoti noslēpumaina. Redziet, kas par lietu: līdz pat šim laikam nevienam zinātniekam nav izdevies, teiksim, notvert tādu zibeni un izpētīt, kā pienākas. Tā ir ļoti reta parādība, un pie tam — pamēģiniet vien paši notvert šo zibeni! …

Jau sen daudzi zinātnieki centušies mākslīgā ceļā laboratorijās izgatavot bumbveidīgo zibeni. Bet atkal jāsaka, kā tu to izgatavosi, ja tā iekšējā uzbūve nav zināma! Lūk, Pjotrs Sidorovičs man pastāstīja, kādi tikai mēģinājumi nav tikuši izdarīti! Piemēram, kāds ārzemju zinātnieks, tas, ko domājat, ar petroleju aplaistījis elektriskos vadus, starp kuriem lēkājusi parastā dzirkstele. Tad publicējis zinātnisku paziņojumu, it kā ar palielināmo stiklu esot redzējis mazas bumbiņas, uz mata līdzīgas sīciņiem bumbveidīgiem zibeņiem. Bet mūsu Pjotrs Sidorovičs atkārtojis šo mēģinājumu un paziņojis, ka viss tas ir blēņas, vienkārši kaut kāds petrolejas uzliesmojums, nevis zibens. Tas jau arī saprotams. Ar petroleju tur nevar līdzēt, tā ir smalka lieta .. .

. . . Tā nu sēžam tranšejā. Šņākoņa arvien vairāk pieaug. Palūkojos laukā—bumbiņa gluži tuvu!

— Biedri profesor! — es saucu. — Nāk šurp! Jau blakus!

— Noliecieties zemāk! — profesors izrīko. — Iespējams, ka būs sprādziens. Neuztraucieties, biedri! Ievērojiet kārtību!

Pēkšņi mēs atradāmies cits citam virsū. Es, protams, pašā -augšā …

Nu jūs man jautāsiet: kāpēc tad vajadzīgs tāds atklājums, ja tas tik' neglīti uzvedas? Es jums to paskaidrošu itin vienkārši.

Mūsu izgudrotājiem bija izdevies uzbūvēt aparatu, ar ko iegūt bumbveidīgo zibeni. Vēl tikai par dažiem sīkumiem šajā. aparatā Pjotrs Sidorovičs man nav nekā paskaidrojis. Tāpēc man pagaidām grūti pastastīt, kā aparafs uzbūvēts. Un tas jau arī nav tik svarīgi. Bet, kādēļ tads zibens vajadzīgs, — tas ir pavisam kas cits.

Ar to, ziniet, atrisina ļoti daudzas fizikas problēmas. Kāpēc elektrība saveļas bumbā? Kādēļ tas tā? Vai šo parādību var izmantot, piemēram, saimnieciskiem vai militārās aizsardzības- mērķiem? Un ko domājat! Mazajā bumbiņā sakopojas milzīgs elektrības daudzums. Bumbiņa ir viegla, lido pa gaisu. Ja varētu to kādā burkā iesēdināt — un lūdzu! No tās var elektrisko apgaismošanu ierīkot vai, teiksim, caur elektromotoru darbināt kūlēju. Ir jau, protams, akumulatori, tikai tie, nolādētie, ļoti; smagi. Es, piemēram, nesen tikko neparstiepos, palīdzot tos nest uz lauku. Un elektrības tajos gauži maz. Nepilnīgi, ar vārdu sakot. ..

… Sēžam savā ierakumā un klausāmies apnicīgajā šņākoņā.

— Kur tā ir? Kurš tuvāk, paskatieties! — profesors palūdza.

— Blakus šņāc! — es saucu. — Pavisam klāt!

— Tas, liekas, biedri, esmu es, — kads ierunājās. — Man kaja saspiesta . .. Ja kāju varētu atbrīvot, tad varbūt es vairs nešņāktu.

Es palūkojos laukā — bumbiņa patiešām itin tuvu. Ko tad, domāju, ja nu no tiesas sprāgst? Jūs droši vien nospriedāt, ka šāds zibens nevar noderēt par aizsardzības līdzekli. Tāpēc, lūk, ka tas lido, kurp vēlas, un sprāgst, kad vēlas. Nekā tamlīdzīga? Vajag tikai iemācīties to, kā nākas, vadīt. Šis mēģinājums, par kuru patlaban stāstu, bija, tā sakot, pirmais. Šādā gadījumā vienmēr iespējamas kādas kļūdas. Tas ir dabiski. Šo to nav paredzējuši, vēl kaut ko aizmirsuši, tur kāda formula izrādījusies pārāk sarežģīta. Tas nu pirmajā pārbaudē tad arī noskaidrojas- Vispār jāsaka, šādas pārbaudes dažreiz var būt ārkārtīgi bīstamas. Nu, bet ko lai dara! Zinātnieki riskē, un arī mēs, poligona darbinieki, dažreiz dabūjam savu tiesu. Es jau jums teicu, ka darbs mums ir ļoti nopietns …

Es atkal palūkojos no paslēptuves. Redzu — tā kā mazliet attālinātos …

— Biedri profesor! — es saucu. — Lido atpakaļ!

— Bet kādēļ šņāc? — vaicā Pjotrs Sidorovičs.

— Vai, mana kāja! Laidiet kāju vaļā! — žēlabaini saka saspiestais biedrs.

Ieklausos: šņākoņa patiešām pastiprinās. Skatos — nāk atkal šurp.

— Biedri profesor! — es saku. — Virzās šurp . . . Un vai ilgii tas mūs tā muļķos?

— Nezinu, dārgais … Viss tagad ir atkarīgs no gaisa mitruma un no tā, kādā pakāpē ar elektrību piesātināts pats zibens, — profesors atbild.

Nedomājiet tikai, ka šajā aparatā nebija paredzēta tāda ierīce, lai, proti, varētu zibeni vadīt, kad tas izlīdīs no aparata. Nekā tamlīdzīga! Tam nolūkam bija speciāls radioraidītājs. Tam, proti, ir tāds vilnis, kas satver elektrisko bumbiņu un dzen to attiecīgā virzienā. Nu, apmēram tā, kā vējš dzen ziepju burbuli! Bet tieši tajā brīdī, par kuru es stāstu, šī ierīce vēl nedarbojās pilnīgi droši, to, tā sakot, vajadzēja vēl papildināt. Tāpēc arī viss tā iznāca …

Pašlaik es nevaru pat aptvert, cik ilgi tas viss vilkās. Zibens, saprotiet, gan attālinās, gan tuvojas mums. Gan ari, ko domājat, parādās virs pašas galvas. «Cik tad ilgi,» es domāju, «šī nekrietnība vilksies? Šeit atrodas mūsu zinātnieki. Es taču nevaru pieļaut, ka viņi riskē ar savām dzīvībām. Kaut kas jādara .. .»

Nolūkoju brīdi, kad zibens atradās samēra patālu, bet redzams, tā sakot, ka grib nākt atpakaļ, un .. . izšķīros. «Lai arī,» es domāju, «iešu bojā. Zinātnieku dzīvības tomēr vairāk vērts. Kāpēc gan,» domāju, «es nevarētu uzupurēties zinātnes labā, ja reiz tāda lieta …»

Satveru, ko domājat, blakus esošo sapieru lāpstu, izlecu Jaukā un skriešus vien … tieši uz ugunīgo bumbu.

— Biedri komandanti Ko jūs darāt? — dzirdu, ka aizmugurē sauc. — Atgriezieties!

Pieskrienu zibenim klāt. Kādu trīs soļu attālumā atvēzējos ar lāpstu … Un ko jūs domājat? Atlec . .. sānis!

Atlec, proti, un apstājas. Skatos — atkal virzās uz paslēptuves pusi.

Ak, kā es tad pārskaitos!

«Ko tad tu,» es domāju, «vai atkal lien? Kaut arī esi augsti zinātniska parādība, tomēr nobijies no parastas lāpstas!»

Un metos, proti, atkal tam virsū.

Kas tad notika, biedri! Visi klātesošie izbāza galvas, lai labāk redzētu šo skatu. Pjotrs Sidorovičs man vēlāk stāstīja, ka neviens zinātnieks, kas agrāk pētījis bumbveidīgo zibeni, to nebūtu pat nosapņojis.

Ilgi es tam džinos pakaļ ar lāpstu. Tiklīdz atvēzējos, šis, proti, no manis prom … Es tam pakaļ .. . Atkal ar lāpstu . . . Šis atkal metas prom . . .

Visi sauc:

— Beidziet, biedri Voronov! Metiet mieru! Vai jūs bez prāta!

Es pat neklausos. Biju par daudz aizrāvies.

Un nu, iedomājieties tikai, šādā kārtā es to dzenu uz meža pusi. Redzu, aizpeld, dārgumiņš, pilnās burās. Un kāpj pat augstāk.

Es vēl paris reižu kārtības labad padraudēju tam ar lāpstu,, brītiņu pastāvēju un gluži mierīgi griezos atpakaļ pie savējiem.

Tur nu, protams, pilnīgs triumfs.

— Biedri Voronov! Tas taču ir apbrīnojami! — saka Pjotrs Sidorovičs. — Jūsu solim, nerunājot nemaz par tā varonību, ir milzīga teorētiska nozīme. Jūs pat iedomāties nevarat, ko esat izdarījuši.

— Nu, kas tad tur liels, — es saku, lāpstu vicinādams. — Ko fu neteiksi — zibens .. . Kāpēc tad šis lien mums virsū?

— Nē taču, — profesors turpina, — tas nav vis vienkārši tāpat. Šeit slēpjas dziļa fizikālā parādība… Lielais paldies! Jūs man palīdzējāt saskatīt, kādā ceļā mans aparats jāpapildina.

Visi spiež man roku un dažādā citādā veidā izrāda sajūsmu.

— Atļaujiet paņemt jūsu lāpstiņu, — man saka viens zinātniskais līdzstrādnieks.— Nepieciešams to, cik iespējams, izmērīt.

— Lūdzu! — es atbildu. — Tā ir visparastākā lāpsta.

Visi sanāk man apkārt, uzmanīgi aplūko lāpstu, mērī tās garumu.

— Neticami, bet fakts! — pēc brīža iesaucas Pjotrs Sidorovičs.— Lāpstas izmēri gandrīz atbilst pusei no mūsu radioraidītāja viļņa. Tā, biedri, patiešām darbojusies kā atvairošs ekrāns. Nu ir viss pilnīgi skaidrs. Vai atceraties, es jau sen izteicos, ka mēs varbūt nevarēsim iztikt bez virzošiem ekrāniem. Tagad mēģinājumā par to esam pārliecinājušies pilnīgi . . . Vēlreiz pateicos, biedri Voronov!

— Ne par ko, — es saku.— Ko tu neteiksi, tāds sīkums! Tas taču bija mans tiešais pienākums.

— Bet nu, biedri Voronov, — Pjotrs Sidorovičs griežas pie manis, — pielieciet savu lāpstiņu pie aparata, lūk, šajā vietā. Turiet tā, lai plakanā puse būtu vērsta pret mežu.

Es, proti, pielieku lāpstu pie aparata, bet Pjotrs Sidorovičs piespiež nezkādu podziņu, un … lūdzu! Mežā norīb sprādziens.. Tur, proti, eksplodējis mūsu zibens …

— Redziet nu! — profesors līksmi saka. — Viss ir pareizi! Šajā vietā tieši trūka dzelzs ekrana. Tagad vilnis tiek izstarots vajadzīgā virzienā.

Un ko jūs domājat? Kad atbrauc nākošreiz, viņu mašinai gar sāniem piestiprinātas jaunas ierīces.

Kopš tā laika ar katru viņu ierašanos bumbveidīgā zibens vadīšana tiem sokas arvien labāk un labāk. Un pašu pēdējo reizi — tad jau pavisam lieliski veicās.

Nu jau drīz viņiem visa problēma būs atrisināta.

…Tad es jums jau saku, tiklīdz uz poligonu atbrauc profesors Pjotrs Sidorovičs Semjonovs, tūdaļ apvaicājas: «Bet kur tad biedrs Voronovs?»

Ar vārdu sakot, pie zinātnes vīriem esmu lielā cieņā.