Meklējumu pasaulē

7. ATKAL NOSLĒPUMAINAIS SPĪDUMS

Ilgaiā meklēšanā gluži izmocījušies, profesors un inženieris atgriezās maŠinā un nolikās atpūsties.

Nogurums un pārdzīvotais satraukums lika sevi manīt, un abi viņi aizmiga ciešā miegā.

Profesoram sapņos rādījās murgi. Viņš gluži skaidri redzēja, ka viņa vaigu laiza liels suns. Profesors, kas suņus necieta, atgaiņājās, cik spēja. Beidzot ar neticamu piepūli kā cilvēki, kas vēlas atbrīvoties no nelāga sapņa, Polozovs atmodās un ieraudzīja . .. ieraudzīja suni, kas ar priekškājām bija iekāpis viņa gultā.

Profesors skaļi noteica: «Se!» — un drošības dēļ izberzeja acis.

Viņa priekšā stāvēja Džulbarss.

— Andrej Leonidovič! Pamostieties! Suns! — Polozovs sāka saukt.

— Kas?… Ko?… Atkal? — murmināja Dorochovs, uzlēkdams no gultas.— Tad ta joks! — viņš turpināja. — Tātad suns patiesi bijis šeit! Kas to būtu domājis! .. . Vai tiešām tas skrējis un peldējis mums pakaļ? . . . Džulbars, kur Kostja?

Suns atsēdās uz pakaļkājām un, ātri luncinādams asti, saka riet, grozīdams purnu uz visām pusēm.

— Nesaprotu!

Gluži ka saprazdams cilvēka runu, suns pielēca kajas un paskrējās uz atvērtās lūkas pusi, rādīdams, lai cilvēki kaira ziņa sekolu.

Plašā galerija, pa kuru bija jāiet pakal sunim, veda stāvus leja.

Ceļojums vilkās ilgi. Brīžiem bija jarapjas pa akmeņu kaudzēm, kas aizblīvēja eju, reizēm bija jānokāpj bedrēs un jārāpjas atkal augšā pa slidenām sienām.

Dīvaini, kā neparasta untuma ietekmē ūdens izlauž sev pazemē ejas. Tur vainīgs ne tik daudz ūdens kā ieži, kas noguluši apakš zemes. Mīksti, viegli šķīstoši ieži mijas ar cietiem akmens iežiem, un tie stiepjas gan stingri horizontāli, gan slīpi, bet reizēm arī pavisam stāvus. Tādēļ, lūk, plašās pazemes galerijas bieži izbeidzas ar gandrīz stāvām akām, šīm akām šķērsām iet citas galerijas, un visas kopā izveido sarežģītu un līkumotu labirintu, kas sastāv no platām, šaurām, vertikālām un horizontālām ejām.

Mūsu ceļinieki, izejot pa kādu sānu galeriju, nokļuva platas akmens akas dibenā.

Bet ne jau tāpēc profesoram izlauzās izbrīna sauciens. Lieta bija tā, ka augstu virs galvas bija redzams iezilgans spīdums, kādu viņi bija pamanījuši jau agrāk.

— Liekas, šī ir tā pati aka, kurā mēs raudzījāmfies no augšas, — Polozovs teica.

Bet suns uzstāja, lai viņi ietu tālāk. Tas aicināja maza spraugā akas sienā.

Pēc nedaudziem soļiem cilvēki ieraudzīja to, ko bija meklējuši.

Uz akmens grīdas, ko ūdens biia nopulējis pavisam gludu, gulēja Kostja driskās saplēstā kombinezonā.

— Es atvedīšu šurp mašinu: tur ir medikamenti, — sacīja Dorochovs un, iekāms profesors paguva ko iebilst, metās skriet atpakaļ. Dorochovam gribējās ticēt, ka Kostja dzīvs.

Kostja patiešām bija dzīvs.

Viss, ko viņš pastāstīja, jau atrazdamies mašinas kabinē, bija ārkārtīgi interesants.

Viņš atcerējās, kā ielēcis ūdenī un, acīm redzot atsizdamies pret akmeni, zaudējis samaņu. Kad viņš atžirdzis, jutis, ka atrodas uz klinšu laukumiņa. Atrā straume viņu bija piespiedusi pie sienas. Viņa kājas atradās ūdenī, kas milzīgā ātrumā joņoja garām. Kaut kur tālumā vāji bija saredzams prožektora stars.

Kostja mēģināja celties, bet neveikli pakustējās, un viņu satvēra auļojošā straume, ar kuru cīnīties nebija iespējams.

Drīz Kostja juta, ka jau peld rāmā ūdenī. Bija tumšs. Ar roku viņš sataustīja stāvu sienu. Viņš mēģināja sameklēt izcilni, lai pieķertos pie sienas, bet tas viņam neizdevās. Viņš juta, ka ūdens, kas viņu nes, krītas arvien zemāk.

Negaidīts notikums deva viņam jaunu spēku un pastiprināja cerības uz izglābšanos.

Kā liekas, no milzīga augstuma, spriežot pēc šļāciena spēka, ūdenī pie viņa nolēca suns — viņa vecais frontes draugs Džulbarss.

Kopā bija vieglāk noturēties virs ūdens.

Laiks vilkās bezgalīgi lēni. Pa to laiku ūdens līmenis nolaidās arvien zemāk, un beidzot Kostjas kājas skāra cietu pamatu.

Tagad, kad mašinas prožektors apgaismoja aku, kurā Kostja bija nolaidies līdz ar ūdeni, kļuva skaidrs, kas noticis. Ūdens pamazām bija aizplūdīs pa blakus galerijām un atstājis Kostju akas dibenā.

Viņš bija ilgi kliedzis, cerēdams, ka viņu sadzirdēs, un pēdīgi, pārliecinājies, ka šīm pūlēm nav panākumu, nolicies uz akmens blakus slapjajam sunim, lai uzkrātu spēkus, un tūdaļ aizmidzis.

— Jāsazinās ar virszemi! Es pavisam aizmirsu! — iesaucās Dorochovs. — Esi mierīgs, Kostja, es pats, — viņš piebilda, redzot, ka mechaniķis grasās piecelties no gultas.

Dorochovs piegāja pie radioraidītāja un sāka to uzskaņot. Viņš ilgi noņēmās, uzmanīgi klausīdamies ar radioaustiņām. Beidzot Kostja nenocietās un piecēlās, lai ietu palīgā.

— Labs suns, labs… Bet baidīja gan mūs, kastē sēdēdams, — profesors sacīja, glaudīdams suni, kas gulēja līdzas. — Savu saimnieku izglāba … — viņš -turpināja. — Bet mani vis nebūtu glābis … nebūtu … Es tev ar nūju piedraudēju …

Suns pacēla galvu un palūkojās Polozovā ar savām gudrajām acīm. Varbūt viņš gribēja sacīt, ka cilvēks maldās un tieši viņš izvilcis to no ūdens, nevis kāds nezināms dzīvnieks. Bet suns neprata runāt un tikai papurināja galvu, nolikdams to uz grīdas.

Spriežot pēc klusinātās sarunas, kas notika starp inženieri un mechaniķi, Polozovs noprata, ka noticis kaut kas nelāgs. Abi joprojām nopietni darbojās ap radioaparatu,. atvērdami vāciņus un ieskatīdamies tā iekšienē. Dorochovs uzmanīgi klausījās ar radioaustiņām. Pēdīgi viņš piecēlās no sēdekļa un, radioaustiņas nenoņemot, klusu teica Polozovam:

— Dīvaini… Pilnīgi zaudēti radiosakari ar virszemi.

— Vai tad tiešām radioviļņi neietu cauri zemes kārtai, kas šķir mūs no virszemes? Mēs taču atrodamies samērā nelielā dziļumā, — nedroši piemetināja Kostja.

— Tiem vajadzētu lieliski iet cauri, — Dorochovs sacīja, it kā taisnodamies profesora priekšā. — Mums mašina tam nolūkam speciāli iekārtots garo viļņu raidītājs.

Tas nav labi … —vārdus stiepdams, noteica Polozovs.

Vai tas, ka mums ir garo viļņu raidītājs?

Nē taču — tas, ka nav sakaru … Tie nav joki, Andrej Leonidovič.

Arī Dorochovam un Kostjam joki nenāca prātā. Strādāt bez

sakariem ar virszemi bija ļoti bīstami.

*

Lielus gabalus izbraukāja mašina, dārdinādama savas tērauda kāpurķedes pa bezgalīgajiem apakšzemes tuneļiem un grotēm. Tā brauca gan augšup, gan laidās lejā lielos dziļumos. Profesors rūpīgi uzmeta tuneļa eju un savienojumu plānu, cenzdamies atrast virzienu, kurp galu galā aiziet ūdens.

Mašina bija apstājusies diezgan plašā grotē.

Polozovs un Kostja kopā ar suni devās izlūkot platu sān- galeriju. Dorochovs palika pie mašinas, lai to apskatītu.

Iekams Kostja devās pa eju tālāk, viņš apstājās.

— Vai jums neliekas, ka amfibijas prožektors nespīd ar pilnu kvēli? — viņš profesoram vaicāja, norādot ar roku uz tālumā redzamo masinu.

— Iespējams … Liekas, jā … — profesors nomurmināja. — Lai gan tas varbūt tikai tāpēc tā izskatās, ka šeit ir zemi griesti.

Viņi pastāvēja īsu bridi, raudzīdamies gaismas staru kūlīti, kas aizstiepās pa pazemi, un devās tālāk.

Drīz vien Kostja ieraudzīja to, kas profesoram agrāk bija licies neatrisināma mīkla.

Priekšā atspīdēja zilganā gaisma.

Pētnieki pielika soli un pēc maza brītiņa iegāja jauna grotē.

Kad nodzēsa elektriskos lukturus, viņu priekša paveras krāšņs, feerisks skats.

Grotes sienas un griesti bija izvagoti smalkam dzīsliņām, kas izstaroja fosforescējošu mirdzumu, visa pazeme bija labi apgaismota bāli zilganā gaismā.

— Tas tik ir lieliski! — iesaucās Kostja. — Zēl, ka nepaņemu līdzi fotoaparatu.

— Patiešām … Ne tik daudz lieliski kā nesaprotami, — profesors norūca, tuvodamies sienai.

Viņš izvilka nazi un sāka atdrupināt gabaliņu mirdzošas vielas.

- Jūs taču redzat, ka tas nav fosfors! .. . Bet kas tad tas vardu būt? — Polozovs turpināja, aplūkodams luktura gaisma hallo gabaliņu, kas drupa rokās.

— Atgriezīsimies mašinā — izpētīsim. Ceļojuma ķīmiskā laboratorija mums ir, — Kostja teica.

— Protams, ka izpētīsim! Es tikai nezinu, vai ir vērts atgriezties tūlīt vai pabeigt nodomāto maršrutu . •..

Tika nolemts turpināt pazemes ejas pētīšanu.

— Manuprāt, te ir augstāka temperatūra nekā tajā vieta, kur stāv mašina … Man, piemēram, ir karsti, — Kostja ieminējās, kad viņi atradās jau labu gabalu tālāk no mirdzošās grotes.

Viņš gribēja vel kaut ko sacīt, bet pēkšņi apstājās.

— Paskatieties … — Kostja čukstēja, ar sava lukturīša gaismas staru rādīdams uz priekšu. — Kaut kas balts … Kustas un maina veidu … Kas tas varētu būt?

Ari profesors apstājās.

— Tvaiks, — viņš mierīgi noteica.

Pēkšņi Kostjam prātā pavīdēja neskaidras atmiņas. Nez kādēļ viņš iedomājās plaisu akmens drupās. Toreiz, vērodams aiz- lienam čūsku, viņš bija redzējis izgarojumu mutulīti, ļoti līdzīgu tam, kas patlaban pacēlās viņu priekšā.

— Bet varbūt viss izskaidrojams tā . .. Tas vēl ir maz izpētīts gadījums … — profesors bubināja.

Pēc īsa brīža viņi pienāca pie milzīgas plaisas, kas līču loču šķērsoja apakšzemes akmens grīdu. No tās vēlās biezi karsta tvaika mutuļi. Baltais tvaiku mākonis tikai daļēji izplatījās apakšā. Vairums tvaiku, ātri celdamies uz augšu, pazuda plašā, slīpā ejā.

— Te vēl claudz darba, Kostja, — Polozovs mierīgi teica. — Izskatās, ka liela daļa pazemes upes ūdens aizplūst uz vulkānisku ligzdu un tur pārvēršas tvaikos. Mums katrā ziņā jāizpētī, kur tvaiks paliek. Tagad man ir skaidrs, kāpēc dažreiz naktīs smiltis tuksnesī kļūst mitras… Vai saprotat? Cilvēki meklē ūdeni, bet tas līdz viņiem nonāk tikai tvaika veidā.

Kostja pastāstīja profesoram par tvaika mutulīti, ko redzējis iegruvumā netālu no ekspedicijas nometnes.

— Redziet nu! — iesaucās profesors. — Tā tas ir… Uz to vietu, kur patlaban atrodas izlūkotāju grupa, droši vien ved apakšzemes eja. Taš, protams, nenozīmē, ka viss tvaiks katrā ziņā aiziet uz turieni. Cik labi gan, ka mēs aizsprostojām ūdenim ceļu! Citādi grūti būtu bijis to visu izpētīt.

Apmierināti ar paveiktā gājiena rezultātiem, Polozovs un Kostja devās atpakaļ uz mašinu.

Iznākot no aizas, Kostja pārsteigts apstājās. Prožektora stars bija kļuvis vēl nespodrāks. Tagad to varēja stipri manīt.

— Nav labi … — Kostja klusu noteica.

— Varbūt Andrejs Leonidovičs tur ko pārtaisa? Viņš arvien cenšas kaut ko uzlabot.

— Nez vai tā būs, — Kostja bažīgi atbildēja.

Ta sarunādamies, viņi ātri sasniedza mašinu.

Kabine viņi sastapa Dorochovu, kas acīm redzot bija par kaiil ko satraukts. Salicis rokas uz muguras, viņš nervozi staigā ja šurp un turp.

— Vai kas atgadījies? — profesors vaicāja.

— Jā, taisni «atgadījies», — Dorochovs neskanīgi atbildēja.

Kostja klusēja. Viņam jau tā bija skaidrs, kas noticis. To

apliecināja ir prožektora vājā gaisma, ir mazās spuldzītes pie sienas, kas arī nedega ar pilnu kvēli.

— Vai akumulatori izlādējušies? — čukstus vaicāja Kostja.

— Jā, tā ir: akumulatori izlādējušies, — Dorochovs turpināja, apstādamies Kostjas priekšā.

— Un tagad mums nepietiks enerģijas, lai … — Kostja izteica, baidīdamies nobeigt teikumu.

— … lai turpinātu darbu, — Dorochovs pabeidza.

Nu arī Polozovam viss kļuva skaidrs.

— Tas nozīmē, ka jāpamet viss un jāmēģina izkulties virs zemes! — viņš nervozēdams teica. — Bet kā tad… tvaika nokļūšana virszemē?

— Mums jādomā, kā pašiem laimīgi izkļūt laukā. Atceļam enerģijas nepietiks, — drūmi noteica Dorochovs. — Galva jānorauj tās rūpnīcas direktoram, kura izlaiž šādus akumulatorus! … Kauns! Neizdzēšams kauns!

Iestājās smags klusums. Tikai suns, kas neko nesaprata, nemitīgi skraidīja pa kabini, klaudzinādams ar nagiem pa grīdu.

— Neizkļūsim? — izbrīnā, it kā neticēdams pārvaicāja Polozovs.

— Neizkļūsim.

— Paga, paga! … Iā tad tā …

— Un ja nu pa to eju, pa kuru paceļas tvaiks, — negaidīti ieminējas Kostja. — Sī eja taču var izvest mūs tieši uz to vietu, kur novietojusies ekspedīcija.

— Pa kādu eju? — neticīgi vaicāja Dorochovs.

Viņam pastāstīja.

— Ja vien šī eja ir tik plata līdz pašai augšai… kas maz ticams … — Dorochovs bēdīgi sacīja.

Tomēr nekas cits neatlika, un cilvēki sāka posties ceļā.

Gadījās, ka, palīdzot inženierim un mechaniķim, Polozovs nejauši iebāza roku kabatā un izvilka no turienes akmeni, ko bija atnesis no mirdzošās alas.

— Nodzisis! … Biedri, kas tad tas? Nu paskatieties! — viņš sauca, grozīdams rokā balto akmens gabaliņu.

Bet uz viņa saucienu neviens neatbildēja. Saprotot stāvokļa nopietnību, Dorochovs un Kostja bija pārāk nogrimuši savā darbā.

Profesors klusējot piegāja pie laboratorijas skapīša un sāka vilkt no turienes ara mēģenes un analitiskos svarus.

— Paga!… Pārtrauciet sagatavošanos! — pēkšņi iesaucas profesors.

— I<ā? — izbrīnījies jautāja Dorochovs.

— Es jau noteicu, kas tā par vielu: tas ir bārijs!

— Nu, un kas tad tur?

— Lūk, tas: ja to iznesīs no tēraudā bruņotās kabines, tas atkal sāks mirdzēt.

Izteicis šos vārdus, profesors uzlēca kājās un, pieskrējis pie lūkas, izbāza pa to roku ar akmeni. Līdzko mazais, baltais gabaliņš nokļuva ārpus kabines, tas pēkšņi sāka mirdzēt vājā fosfo- rescējošā gaismā.

— Patlaban mēs nekur neiesim no šejienes prom … Domāju, jūs būsiet ar mani vienis prātis, — skaidri izrunājot katru vārdu, teica profesors.

Dorochovs un Kostja ievēroja, cik drudžaini iemirdzējās viņa acis un cik neparasti stingra un vīrišķīga kļuva viņa seja.