Meklējumu pasaulē

2. AFANASIJS KONDRATJEVIČS UZIET MIKLAS SMILTIS

Mēness, pacēlies augstu virs apvāršņa, labi apgaismoja brezenta teltis un vairākas automašīnas uz platām kāpurķēdēm, kādas parasti lietoja, braucot pa plūstošām smiltīm.

Pie vienas telts ieejas stāvēja kāds cilvēks. Viņš vērīgi lūkojās uz horizontu, kaut ko murminādams pie sevis. Gar vaļā

atmesto telts durvju aizkaru plūda klusas patafona mūzikas skaņas.

Cilvēks drīz pagrieza galvu uz pretējo pusi un aizkaitināt;! balsī skaļi teica:

— Vai velkaties gan?!

Šie vārdi, kas izskanēja reizē kā jautājums un pārmetums, bija vienlaikus domāti Kostjam un Ļudai, kas gausi tuvojās teltij.

— Ko jus teicat, Afanasij Kondratjevič? — jautri iesaucas Ļuda.

— To, ka jūs pastaigājaties, biedrene Kudinova, bet radiosakari nedarbojas … Lūk, mašina nāk, bet, kas par mašinu, — tā arī nav noskaidrots.

Kostja un Ļuda, cik nu smiltis atļāva, pielika soli.

— Jūs jau arī esat labs, biedri Utočkin, — Afanasijs Kondrat- jevičs turpināja gremzties, pavērsies pret Kostju. — Inženieris Dorochovs jau trīs reizes par jums apvaicājās …

Asti luncinādams, pie Afanasija Kondratjeviča pieskrēja suns.

— Ej projām, diedelniek, — Afanasijs Kondratjevičs klusi norūca. — Arī blandies nczkur …

Telts, kurā iegāja Kostja un Ļuda, ne ar ko neatšķīrās no parastas telts, kādu lieto ģeologu izlūkotāju grupa tuksnesī. Pie zemajiem brezenta griestiem dega maza elektriskā spuldzīte. Šaurajās saliekamajās gultās sēdēja un gulēja cilvēki. Uz lielas kastes, kas bija apgāzta otrādi un apklāta ar ģeogrāfisko karti kā ar galdautu, atradās patafons; tas spēlēja. Līdzās tam sēdēja gadus trīsdesmit vecs cilvēks platiem pleciem, stūrainu zodu, kas piešķīra viņa sejai ietiepīgu izteiksmi, un pārcilāja plates.

Tas bija inženieris Andrejs Leonidovičs Dorochovs.

— Jūs vaicājāt pēc manis? — Kostja viņu uzrunāja.

Dorochovs pacēlās ienākušajiem prelī un satraukti sāka

stāstīt:

— Tavas prombūtnes laikā man iešāvās prātā vienkārša, bet ļoti derīga doma: vai mums nevajadzētu uzlikt skrūvei vēl papildu aizsargrežģi? Ko tu par to saki?

— Kad tad mēs pagūsim to izdarīt? Liekas, ka tuvojas profesora mašina, — Kostja atbildēja.

— Var jau būt, ka tas nav viņš. Te gaida atbraucam mašinu „ ar ūdeni. Vai mums būs desmitmilimetru dzelzs stienīši?

— Pagaidiet mazliet, biedri Dorochov, — sarunā iejaucās Ļuda. — Es tūlīt uzzināšu, kas tā par mašinu.

Ļuda ātri piegāja pie maza lauku radioraidītāja, kas stāvēja tieši uz grīdas, un, nolaidusies tā priekšā uz ceļiem, sāka grozīt noskaņošanas pogas.

Durvīs nostājas Afanasijs Kondratjevičs Gorškovs, drukns, pārmērīgi tukls vīrietis sadrūmušu seju.

— Sen bija laiks… — viņš norūca, ar skatienu pakavējies pie strādājošās radistes. — Apklusiniet to muziķu .. . Traucēs,— Afanasijs Kondratjevičs piebilda, nevienu tieši neuzrunādams.

— Nevajag, lai spēlē. Dzirdamība laba, — uzlikdama radio- austiņas, noteica Ļuda.

Gorškovs uzmeta platei nelaipnu skatienu. Sparīgā muziķa acīm redzot neatbilda viņa drūmajam noskaņojumam.

— Dzert gribas … beidzos vai nost. .. Vai ir kaut lāse ūdens palikusi? — viņš pēc brīža noteica, pašķielēdams uz lielu ūdens pudeli, kas stāvēja telts kaktā.

— Tikai pašā dibenā. Ne vairāk kā pa glāzei katram, — sausi piezīmēja kāds no ekspedīcijas dalībniekiem, atraudamies no grāmatas.

— Nu, varbūt izdalīsim tūlīt, ko? Kā jūs domājat? — turpināja Afanasijs Kondratjevičs. — Mašina jau nāk. Pēc stundas būs klāt. Vai padalīsim?

Vairākas balsis nenoteiktā tonī izteica piekrišanu, un pudeli ar ūdens paliekām izcēla no kakta. Uz kastes, kas noderēja par galdu, parādījās glāzes. Saņēmis savu devu, Afanasijs Kondratjevičs vienā paņēmienā to izdzēra un ņēmās kabatdrānā slaucīt savu sārto seju, kas laistījās sviedros.

— Uff! … — viņš noteica, kāri pamezdams acis uz glāzēm, kurās daži klātesošie ieskatīja par vajadzīgu atstāt nedaudz ūdens. Jo sevišķi viņa skatienu saistīja kāda glāze, kas bija palikusi neskarta.

Tobrīd teltī noskanēja skaļi, nebēdīgi smiekli. Visi atskatījās uz Ļudu, kas bija notupusies pie radiouztvērēja. Viņa tā smējās, ka ar pūlēm noturējās līdzsvarā.

— Kas noticis, biedrene Kudinova? — Afanasijs Kondratjevičs bargi noprasīja.

— Bāze man atbildēja… ai, es nevaru… atbildēja, ka mašina ar ūdens cisternu … sabojājusies.

— Kas tad tur ko smieties?

— Kā nu ne? Ai, nevaru .. . Ātrāk kā rīt ap pusdienu . . . mēs ūdeni nedabūsim! …

Beidzot Ļuda nenoturējās līdzsvarā un novēlās uz grīdas. Viņas kritiens un aizrautīgie smiekli sasmīdināja arī daudzus no klātesošajiem. Viss tas Afanasiju Kondratjeviču galīgi satracināja.

— Nekrietnība! — viņš skaļi ierunājās. — Atraduši par ko smieties! Motoriem radiatori tukši. Urbējiekārtas stāv dīkā, paši esam bez ūdens — un jūs vēl priecājaties! Pirmo reizi redzu tādu ekspedicijas sastāvu. Nekad vairs ar jums kopā nestrādāšu!

— Ko jūs, Afanasij Kondratjevič! Vai tad pasmieties nedrīkst,— kāds mēģināja nomierināt Gorškovu.

Bet Afanasijs Kondratjevičs nemaz nedomāja rimties.

-Ir gan izlūkotāju grupa!—viņš turpināja kurnēt. — Udent meklējam, bet paši esam bez ūdens … Ne tikai ko nomazgāties,, bet nav pat ko dzert… Urbām, urbām, veselu nedēļu urbām, bet ūdens kā nav, tā nav. Tas nozīmē, ka neesam īs>tajā vietā uzsākuši izlūkošanu… Bet varbūt šajā nolādētajā tuksnesī ūdens vispār nav, velti strādājam.

No gultas lēni cēlās kāds stāvs zilā darba kombinezonā. Cilvēks piecēlās un klusējot piegāja pie galda. Viņa roka tūlīt apturēja patafonu. Muziķa spēji aprāvās.

— Es neļaušu!—noteikti un stingri bilda mīksta krūšu balss.

Runāja pusmūža sieviete ar cirtainiem, gaišiem matiem —

izlūkotāju grupas priekšniece Marija Ivanovna Aleksandrova.

— Es neļaušu, — viņa turpināja, ar brīvo roku nervozi taustīdamās pa sava kombinezona kabatu, — neļaušu jums, Afanasij Kondratjevič, saukt šo tuksnesi par nolādētu. Vai jūs sajēdzat, ko runājat? Šajā vietā ar mūsu biedru pūliņiem uzietas ārkārtīgi vērtīgu izrakteņu atradnes. Šeit jāizaug jaunai iegūstošai rūpniecībai, kas nepieciešama mūsu valstij . . .

— Kā tad, bez ūdens jau izaugs… — klusi un it kā taisnodamies noteica Gorškovs.

— Ūdens vajadzīgs — tas nozīmē, ka mēs to atradīsim. Atradīsim, lai vai kas. Bet pagaidām es jums atdodu savu glāzi ūdens. Dzeriet!

— Nē, nē, nevajag …

Pēkšņi radiste pacēla roku, uzaicinādama apklust; viņa spraigi ieklausījās radioaustiņās, acīm redzot ar pūlēm atšķirdama radiotelegrafiskos signālus.

— Kas jauns? — Marija Ivanovna klusi vaicāja, kamēr Ļuda uzmanīgi noņēma radioaustiņas.

— Nu mums klāsies nelāgi.

— Kas noticis?

— Ūdens nebūs nemaz! — izbijies izdvesa Afanasijs Kondratjevičs.

— Vēl ļaunāk, — Ļuda atbildēja, skumji un reizē arī viltīgi smaidīdama.

— Stāstiet, Ļuda, kā pienākas, — Marija Ivanovna noteica.

Afanasija Kondratjeviča seja kļuva vēl nopietnāka. Gausiem

soļiem viņš tuvojās galdam un bargi ar acīm ieurbās radistē.

Afanasijs Kondratjevičs Gorškovs, mechaniķis, kas pārzināja izlūkotāju grupas urbējmašinas, pastāvīgi bija ar kaut. ko nemierā. Vienmēr viņu tirdīja domas par to, ka viss tiek darīts ne tā, kā vajadzētu, un visur viņš saskatīja, kā pats bieži mēdza izteikties, «nekārtību».

Uz nezinātāju Afanasija Kondratjeviča rūkšana atstāja nomācošu iespaidu. Bet ģeoloģiskās izlūkotāju grupas darbinieki, kas ar Gorškovu bija ilgi strādājuši kopā, tā aprada ar viņa mūžīgo neapmierinātību, ka nepievērsa tai vairāk nekādu uzmanību. Gluži otrādi, kad gadījās, ka Afanasijs Kondratjevičs darīšanu dēļ uz kādu laiku atstāja nometni, daudziem šķita, ka bez viņa kļuvis garlaicīgi.

Inženieris Dorochovs un mechaniķis Konstantins Utočkins, kas bija nometne ieradušies tikai kopš divām dienām, ar izbrīnu raudzījās gan uz Gorškovu, gan uz radisti. Viņi arī nepacietīgi gaidīja jaunās, pa radio saņemtās ziņas.

Ja automašina ved profesoru Polozovu, kura ierašanos gaida no dienas dienā, tad tas nozīmē, ka neatliks laika pielāgot papildu aizsargrežģi automobiļa-amfibijas skrūvei, kurš paredzēts ceļošanai pa apakšzemes upes tuneļiem.

Pa to laiku Ļuda izturējās kā piedzīvojis aktieris uz skatuves, kurš liek publikai tvīkt gaidās pēc kāda izšķiroša vārda, no kā būs atkarīga turpmākās darbības attīstība.

— Nu mums klāsies nelāgi, — viņa beidzot atkārtoja. — Tagad tuksnesim ūdeni atradīs viņi, nevis mēs.

Ar šiem vārdiem viņa norādīja uz inženieri Dorochovu un Kostju, kuri stāvēja blakus.

— Vai profesors Polozovs brauc? līksmi iesaucās Kostja.

— Gluži pareizi.

— Muļķošanās … — norūca Gorškovs. — Man likās, ka patiesi kaut kas atgadījies.

Nedomādams viņš satvēra ūdens glāzi, no kuras pirmīt bija atteicies, un vienā malkā to izdzēra tukšu.

Teltī atkal nošalca smiekli.

Afanasijs Kondratjevičs neizpratnē pārlaida skatienu pār klātesošajiem un pēdīgi, aptvēris, kas noticis, atmeta ar roku un izgāja no telts, kaut ko norūkdams sevī.

— Apsveicu jūs, — Marija Ivanovna uzrunāja Dorochovu un Kostju. — Tātad rīt dosieties ceļā.

Bet inženieris, kas bija noraizējies par nodomāto uzlabojumu . automobiļa-amfibijas aizsargrežģim, apsveikumu uzņēma vēsi.

— Jā … Protams … Ja nu vēl skrūvi aizsargātu … — viņš izklaidīgi atbildēja, raudzīdamies uz Kostju.

Klātesošie sāka dzīvi apspriest, kādas izredzes ir gaidāmajai ekspedīcijai pa apakšzemes upes gultni.

Jangijeras upe, kas agrāk bagātīgi veldzēja šo zemi, kura tagad pārvērtusies tuksnesī, izbeidzās pavisam tikai divsimt kilometru attālumā no izlūkotāju grupas novietnes. Sākumā upe iegāja klinšu aizā, pēc tam nozuda šaurā apakšzemes tunelī. Vairākiem drosminiekiem ar laivām bija izdevies pa šo tuneli nobraukt tikai dažus kilometrus; tālāk virzīšanās uz priekšu izrādījās bīstama ātrās straumes un akmens grēclu dēļ, kas draudēja laivu apgāzt. Tomēr izpētīt apakšzemes upes gultni patlaban bija ļoti nepieciešams. Tas lielā mērā palīdzētu atrast

10 vielu, kur urbšanas ceļā varētu iegūt ūdeni, kas lielā daudzumā nepieciešams rūdu skalošanai un flotacijai.

lekarsuši pārrunās, cilvēki nepamanīja, ka teltī atkal ienācis Gorškovs.

— Redz, ko tas nozīmē… — viņš dobji noteica, ar zīmēm cenzdamies pievērst sev uzmanību. — Nu, paskatieties! . ..

— Ar ko vēl jūs neesat apmierināts, Afanasij Kondratje- vič? — jautri iejautājās Ļuda.

— Nu, te .. . rokā …

— Kas ir rokā?

— Smiltis.

— Jums nepatīk, ka tuksnesī ir smiltis? — Ļuda nerimās.

— Jūs pati man nepatīkat! — Afanasijs Kondratjevičs aiz- svilās. — Bet smiltis … nu, paskatieties . . .

To sacīdams, viņš parādīja atvērto sauju izlūkotāju grupas priekšniecei.

— Kur jūs atradāt? — Marija Ivanovna nemierīgi ievaicājās, aptaustīdama salipušo pikucīti.

— Blakus trešajam urbumam… Gāju apraudzīt, vai caurules noņemtas, bet jutu, ka kājas iestieg tā savādāk .. .

— Dīvaini … — klusumam valdot, noteica Marija Ivanovna

— Tā jau ir, ka dīvaini! Urbām, urbām tajā vietā pilnā dziļumā— un nekāda ūdens nav, un te — paskat, kas notiek…

— Un vai lielā platībā?

— Jā, ap desmit metru rādiusā no urbuma vietas visas smiltis ir tādas.

— Paskatieties, kāds pašlaik gaisa mitrums, — pievērsdamas kādam no darbiniekiem, Marija Ivanovna īsi noteica.

— Ļoti neliels, — pēc mirkļa tas atbildēja, noliecies pār hidrometru — aparatu, kas rāda gaisa mitrumu.

— Neko nesaprotu! — Marija Ivanovna turpināja. — No gaisa tik daudz mitruma nevarēja rasties. Ko 'tad tas nozīmē?… No kurienes?

Ap Afanasiju Kondratjeviču sanāca darbinieki un brīnīdamies aptaustīja smiltis, kas negaidīti, nezināmu iemeslu deļ šajā gluži sausajā tuksnesī bija kļuvušas miklas.