Meklējumu pasaulē

Treša nodaļa KURMIS

Kaut gan bija svētdiena, trīs draugi pamodās agrāk nekā parasti.

— Pietiek gulšņāt! Mostieties! — Bogdichanovs ieaurojās, strauji izlēkdams no gultas.

Viņš pielēca pie gultas, kurā gulēja Koreļins, un sāka viņu purināt. Tāds pats liktenis uzbruka arī Gogam Šeremetjevam, kas vieglītēm krāca.

Istabā, ko labi apgaismoja gaiša pavasara saule, atskanēja no salda miega iztraucētu cilvēku ņurdēšana un nopūtas. Tad, vaļā veroties, nočīkstēja logs, un pa to ieplūda daudzbalsīgs ielas troksnis.

— Tu tomēr esi briesmīgs tūļa, Saša, — noteica Bogdichanovs, vilkdams kājās bikses. — Zivis dzelmē .. . Putni gaisos … Leonardo da Vinči … — viņš turpināja, atdarinot Koreļina dziedošo balsi. — Vajadzēja runāt vienkārši! Tā un tā, zemes dziļumu pētīšanai mēs piedāvājam .. .

— Tu jau arī esi labs, — Koreļins atcirta, miegaini staipīdamies. — Galveno inženieri esi apvainojis. Kurmi esi palaidis. Kā tu domā, Goga, kurš no mums vairāk vainīgs?

— hm … hm … — Goga atbildēja, pa paradumam vērīgi skatīdamies griestos. — Abi …

— Vai tiešām… — Koreļins turpināja, izdarīdams ģimnas- tisku kustību, — vai tiešām man nevajadzēja sākt ar dabas un technikas izskaidrošanu kā kaut ko harmoniski veselu, vai nevajadzēja galvenajam inženierim likt nojaust mūsu priekšlikuma augsto likumsakarību … Tas bija mans nodoms, — viņš nobeidza, pietupdamies un izelpodams.

— Es gan būtu sācis citādi, — Bogdichanovs nerimās. — Es būtu teicis: «Te jums, biedri galvenais inženieri, kurmis. Neizskatīgs dzīvnieks. Un tomēr pievērsiet uzmanību viņa muļķīgajai tieksmei dzīvot zem zemes. Kas no tā izriet? …»

— Tev pašam ir «muļķīga tieksme»… Kas tad tā runā! — Koreļins atcirta, «izliekot uz priekšu» labo kāju. — Tev trūkst ne tikai mākslinieciskas iztēles, bet tu neproti arī pareizi izteikt savas domas . ..

Vārdu «mākslinieciskas» Koreļins izrunāja ar īpašu uzsvaru.

Pēc pirmā acu uzmetiena bija grūti izskaidrot, kas šos trīs studentus saistīja. Raksturi viņiem bija ļoti dažādi. Aleksandrs Koreļins, jūsmīgi, romantiski noskaņots jauneklis, mīlēja dabu un dievināja dzeju. Tiesa, tas gan netraucēja viņu pieķerties arī zinātnei un technikai. Bet techniku viņš arī mīlēja kaut kā pa savai gaumei, arī romantiski. Viņš varēja priecāties par mašinu vai sarežģītu konstrukciju, priecāties par matematisku atrisinājumu kā par cilvēka domas daiļu izpaudumu. Jā — pat pēc izskata nejaukā mašina viņš saredzēja mākslu.

Bogdichanovs bija kaislīgs technikas pielūdzējs bez jebkāda priekšstata, ka tā būtu māksla. Viņam patika tikai tāda mašina, kas labi strādāja. Matematisks atrisinājums viņam patika tikai tādā gadījumā, ja tas palīdzēja uzlabot kādus mechanismus. Viņa mīļākā nodarbošanās bija kaut ko pašam būvēt. Par dzejoļiem un dabu viņš nemaz neinteresējās.

Pilnīgs pretstats abiem bija Goga Šeremetjevs. Vairāk par visu pasaulē viņš mīlēja matematiku. Par Gogu mēdza teikt, ka mašinas un visu techniku viņš uzlūkojot galvenokārt kā kādu ieganstu formulu konstruēšanai. Goga bija ļoti nerunīgs cilvēks. Bet vajadzēja viņu redzēt, kad sarunā tika skarta matematika: viņš pārvērtās un, pārejot uz formulu valodu, kļuva daiļrunīgs.

Grūti pateikt, kā šo triju pēc rakstura tik dažādo jauniešu starpā nodibinājās draudzība, kas bija sākusies jau pirmajā kursā. Skaidrs bija tikai viens: katrs 110 tiem saskatīja otrā kādu īpatnību, kuras tam pašam trūka. Koreļina plašais vēriens, Bogichanova prakticisms un Gogas matemātiskās spējas, kopā apvienotas, bija varens spēks. Drīz tam radās pielietojums.

Viss bija sācies ar to, ka trīs draugi uz lauka blakus insti-

tutam sastapa skolnieku bariņu no vietējās arodskolas. Zeni trokšņaini nesa kaut kādu tuvumā noķertu dzīvnieku.

— Ko jūs tur stiepjat? — Koreļins painteresējās.

— Kurmi, — atbildēja mazais arodskolnieks Petja, kas turēja dzīvnieku rokās.

— Tad ta draņķis! — Bogdichanovs piezīmēja, aplūkodams zvēriņu.

— Pagaidiet! — iesaucās Koreļins. — Biedri! Biedri! Bet tā taču ir ideja! Paskatieties uz šo putnu gaisā,— viņš turpināja, rādīdams uz debesīm. — Ko tas jums atgādina? Ko?

— Vanagu! — stingri teica Bogdichanovs.

— Nē taču, Kola, ne to! Visbrīnišķīgākā ideja! . . . Lieliska ideja! . . . Nu paklausieties tikai!

Koreļins sāka runāt, stipri plātīdamies ar rokām, augstu pacēlis galvu, vēja plandītiem matiem.

No malas raugoties, varēja likties, ka viņš deklamē.

Tad visi trīs metās pakaļ arodskolniekiem.

Zēni kurmi atdeva vilcinādamies. Tikai pārliecinājušies, ka kurmim netaisās novilkt ādu, viņi atdeva to studentiem.

Vakar draugiem uzbruka divkārša neveiksme. Vispirms notika kļūmīgā pirmā izskaidrošanās ar galveno inženieri. Tad pazuda kurmis, kas bija palicis galvenā inženiera kabinetā.

— Jāsadabū cits, — ieteica Koreļins.

— Varbūt iztiksim, Saša? Galvenajam inženierim var tāpat visu izskaidrot, — ne gluži pārliecināti ieminējas Bogdichanovs.

— Nē, nē, ko tu! — Koreļins sašuta. — Vai tā var!

Goga ar galvas mājienu un nenoteiktu nīkšanu atbalstīja Koreiinu.

Tūlīt pēc brokastīm, pirms došanās uz lauku, draugi nolēma aiziet pēc arodskolnieka Petjas, 110 kura rokām viņi bija saņēmuši kurmi. Zēns, interesēdamies par kurmja likteni, vairākas reizes bija iegriezies pie studentiem.

Drīz draugus varēja redzēt kādā no institūta mazā ciemata ieliņām, ko apspīdēja gaiša pavasara saule.

— Mums jāsatiek Petja, — Koreļins teica, kad pēc īsas klauvēšanas atvērās mazā vienstāva namiņa durvis.

— Varbūt ienāksiet? Lūdzu, — sarosījās saimnieks, laizdams viesus pa priekšu.

Tas bija mums jau pazīstamais večuks Panfjoričs, Petjas. vectētiņš.

— Aizbēga no mums tavs kurmis, Petja! — Koreļins teica- ,, ieraudzīdams zēnu, kas pie galda kārtīgi brokastoja. — Vai tu: nenoķertu mums citu?

— Piedodiet, — iejaucās Panfjoričs. — Kam jums kurmji? Es„ piemēram, esmu vecs mednieks, mani tas stipri interesē.

— Nekādi nevaram bez kurmjiem, — basa balsī noteica Bogdichanovs.— Gribam likt tiem kalpot zinātnei.

— Paskat vien! — brīnījās Panfjoričs. — Tātad graizīsiet?

— Kādēļ graizīt! — Bogdichanovs turpināja. — Agrāk, protams, pētījot dzīvnieka organismu, vajadzēja to graizīt. Tagad zinātnes rīcībā ir citi, daudz pilnīgāki līdzekļi.

— Ak tad tā . . . — vārdus stiepdams, noteica Panfjoričs, knibinādams bārdiņu un mezdams neuzticības pilnus skatienus uz studentiem.

Petja, tēju neizdzēris, pietrūkās kājās un izdrāzās no istabas.

— Pasaukšu biedrus!—viņš skrienot izsaucās, nozuzdams aiz durvīm.

— Tā . . . tā .. . — Panfjoričs turpināja, ar žestu uzaicinādams viesus sēsties. — Tagad jau prāto daudz, un, skaties vien, no tā patiešām nāk visiem labums. Dažreiz dara tādas lietas, ka nevar ne saprast, kam tās der. Nu, piemēram, aizvakar . . . Ejam tātad nakti ar galveno inženieri Gevorkjanu pa gaiteni. Liekas, ka būtu viss kārtībā. Bet, tikko uzmetu acis logam, — vai manu dieniņ, caur stiklu rēgojas skelets! . . . Varbūt esat dzirdējuši par šo joku? Es pirmais visu to atklāju … Un saku biedram Gcvorkjanam: «Skatieties, lūdzu! Patlaban,» es saku, «nav darba laiks. Šai laboratorijai šobrīd vajadzētu būt tukšai.» Bet biedrs Gevorkjans spiež man roku un saka: «Paldies tev, Panfjorič, ka;

pamanīji. To noklājās nekādiem skeletiem but. Ne jau tadcļ ta laboratorija .. . Nekrietnība!»

Ja Panfjoričs būtu bijis uzmanīgāks vērotājs, viņš droši vien but ii pamanījis, cik nemierīgi viesi noklausās viņa stāstu.

lai ko vēl teica galvenais inženieris? — uzmanīgi iejau- lajas Koreļins.

Ko nu teica! — Panfjoričs turpināja. — «Nepieļauju domu, ka tas būtu vienkārši huligānisms. Ejam, Panfjorič,» viņš saka, «janoskaidro!» Piegājām tātad pie laboratorijas, kurā tas viss notiek, bet tā jau aizslēgta .. .

Durvis atvērās, un istabā ienāca vairāki arodskolnieki aizelsušies un smaidot. Viņi bija atstiepuši līdzi lāpstas un kaut ko līdzīgu zvejas rīkiem.

— Zēni! — Koreļins viņus uzrunāja. — Mums zinātniskiem eksperimentiem atkal vajadzīgs kurmis. Vai esat ar mieru vēlreiz noķert šo dzīvnieku?

— Esam! — arodskolnieki vienā balsī atbildēja.

— Bet ko ar viņu darīsiet? Vai nepaskaidrosiet? Citādi nav interesanti palīdzēt, — atskanēja sīka balstiņa.

— Tas, zēni, ir noslēpums, — Bogdichanovs cienīgi atbildēja.

— Uzskatiet, aptuveni runājot, ka mēs gribam to pielāgot apakšzemes bagātību izlūkošanai.

— Bet vai vēlāk parādīsiet? — jautāja cita balss.

— Katrā ziņā, zēni! — Koreļins apgalvoja. — Ejam! Dodamies uzbrukumā!

Tukša lauka gabals, kur, pēc zēnu iegalvojuma, vienmēr varot noķert kurmi, atradās netālu no ciemata. Studenti un zēnu bariņš, nogriezušies no asfaltētās šosejas, ātri sasniedza to.

Šajā samērā īsajā ceļā arodskolnieki jau paguva pa īstam iedraudzēties ar saviem ceļa biedriem. Viņiem ļoti iepatikās Koreļins, kas ejot tiem kavēja laiku, stāstīdams par zinātni un deklamēdams. Viņi iemīlēja arī Bogdicbanovu, kas visu laiku dzina jokus. Vienīgi Goga Šeremetjevs ar savu nerunību atbaidīja zēnus. Viņš gan centās uzjautrināt tos tādējādi, ka uzaicināja izrēķināt nelielu algebrisku uzdevumu, bet šie pūliņi nesekmējās. Uzdevums izrādījās pārāk sarežģīts.

Pirmais kurmja alu pamanīja Petja.

— Tiešām, kurmis! — viņš sauca.

Visi apstājās pie nelielas alas smiltīs, pie kuras atradās maza kaudzīte izžuvušas zemes.

— Liekas, nav tālu aizgājis, — kāds no zēniem ieminējās,

— maz zemes izvācis ārpusē.

— Esi gan tu dīvains! — Petja uztraucās. — Tūliņ redzams, ka neko nesaproti. Ārpusē smilšu vienmēr paliek vienāds daudzums, kaut vai viņš būtu aizgājis tūkstoš metru tālu.

Bet kur viņš liek smiltis? — zēns nerimās. — Vai tad ēd?

Petja nodūra galvu un pagriezās pret Koreļinu, it kā meklējot pie tā atbalstu.

— Neķīvēj ieties, zēni! Tūlīt es jums visu izskaidrošu,— Koreļins jautri teica, pietupdamies alas priekša. — Ka jums no dabaszinātnēm zināms . ..

— Nu, kāpēc tu tūlīt sāc ar «dabaszinātnēm»! — Bogdichanovs viņu pārtrauca. —Vienmēr tu tā. Arī pie galvenā inženiera tādēļ kritām kaunā. Runā vienkāršāk! Kurmis izspiež zemi, un cauri! Vai saprotat, puikas? Sākumā grauž to ar zobiem, uzirdina, sasmalcina pulverī un tad ar ķetnām atspiež uz abām pusēm. Tāpat kā kad nūju iebāž miklā zemē. Arī taču būs caurums. Bet virspusē kurmim zemi nav ko mest, ja nu vēl sākumā mazliet, kad uzsāk strādāt.

— Kurmis ap savu alu palielina zemes blīvuma koeficientu, — Goga sacīja arodskolniekiem.

Zēni sāka rakt, šķindinādami lāpstas un jautri čalodami. Tūlīt arī pie citām, blakus ejām nolika sargus gadījumam, ja dzīvnieks parādītos tur.

— Tēvoc! Bet kā tad jūs kurmjus pielāgosiet izlūkošanai? — viens no skolniekiem vaicāja Korcļinam.

— Vēlāk, zēni, uzzināsiet, — tas smaidot atbildēja. —Paklausieties, es jums labāk pastāstīšu par kurmju dzīvi. Varbūt jūs jau paši uzminēsiet.

Koreļins apsēdās uz augsta ciņa un sāka runāt skaļi, lai visi varētu dzirdēt:

— Vai jūs interesē, no kā kurmis pārtiek? Lūdzu, es jums izstāstīšu. Galvenokārt — no lietus tārpiem. Kā viņš apakš zemes redz, kur atrodas tārpi? Viņam tie nemaz nav jāredz. Viņš tos saož. Viņam ir ļoti smalka oža! Iedomājieties tikai: vairākus metrus apakš zemes viņš jūt tārpu smaku! Un tad viņš sāk taisīt savu pazemes eju. Vispār darbs viņam ļoti smags. Cik daudz pūļu jāpatērē, lai kustētos apakš zemes! Varu jums pateikt, ka kurmim diennaktī jāapēd tik daudz tārpu, cik pats sver. . . Lai sadabūtu sev barību, viņam dažkārt jātaisa ejas līdz simt metru tālu no sava pazemes mājokļa.

— Bet es zinu, kā jūs pielāgosiet kurmi izlūkošanai! — Koreļinu pārtrauca viens no zēniem. — Tā, kā suņi karā meklē mīnas pēc smakas. Ja jūs sakāt, ka kurmim ļoti labi attīstīta oža, tad tas tā .būs.

— Nejaucies pa vidu! Vēlāk varēsi minēt, — atbildēja Koreļins. — Klausies tālāk! Vai tu zini, kā kurmji kaujas?

— Skrāpējas ar ķetnām, — pārliecināti piezīmēja tas pats zēns.

— Skrāpējas gan un pat kož viens otram, bet kur tas viss notiek? — Koreļins turpināja. — Nu, iedomājieties tikai, apakš zemes! Iedomāsimies, ka divi kurmji nodomājuši izkauties. Un mi abi sāk apakš zemes izgrauzt apaļu telpu, tā sakot, ringu. Kad nobeidz darbu, mazliet atpūšas un sāk kauties! Nu! Ko jūs sakat?

Vai domājat, ka kurmis ziemu guļ tāpat kā daži eili dzīvnieki? Nekā tamlīdzīga — neguļ! Medī tārpus, kas dziļi ierakušies zemē. Tiesa, medīt viņam jau ir grūtāk. Bet kurmis ir viltīgs. Viņš sev drošības pēc, teiksim, ja būs maz tārpu, ierīkos konservu fabriku. Vasarā noķertos tārpus, kas paliek pāri, viņš ar ķepām saspaida apaļās lodītēs un glabā visu ziemu… Kā redzat, zēni, kurmim gandrīz visa dzīve paiet apakš zemes.

Saule jau bija pakāpusies augstu, un gaiss kļuva tveicīgs. Vairāki zēni nometa drēbes un palika vienās peldbiksītēs. Viņu piemēram sekoja arī Koreļins.

Tomēr, kaut gan jau trešo reizi zēni ķērās pie rakšanas, kurmi neizdevās uziet. Ar sausu zāli izklātās kurmja pazemes mītnes izrādījās tukšas. Vai nu viņš bija paguvis ieiet kādā no savām neskaitāmajām apakšzemes ejām, kas bija līkloču sabūvētas visapkārt, vai arī bērniem trāpījās tukši mājokļi. Beidzot viņiem acīm redzami apnika šī nodarbošanās un viņi pagura.

Studenti ķērās paši pie rakšanas, bet arī tiem nesekmējās.

Noguruši un neapmierināti draugi ap pusdienas laiku devās mājup. Arī zēni bija nemierā. Viņi patiešām bija gribējuši palīdzēt, kaut gan īsti nesaprata, kādēļ kurmis vajadzīgs.

Vakarā, kad jau bija laiks iedegt uguni, studenti sēdēja savā istabā un apspriedās.

— Neizdevīgā laikā mēs nākam ar savu priekšlikumu, — teica Bogdichanovs, atlaidies gultā.

— Jā, tā ir, — Koreļins piekrita. —Patlaban institūts pieliks visus spēkus, lai steidzoši veiktu televīzijas urbju konstrukciju. Ek, sasodīts … vai tiešām vajadzēs nogaidīt?

Kad satumsa pavisam, pie durvīm pieklauvēja. Bija atnācis Petja ar biedriem.

Viņi pastāstīja, ka nav sekmējusies arī vēlreizēja kurmja meklēšana.

Drīz atkal kāds pieklauvēja, šoreiz stipri un droši.

— Vai jūs te vistiņās ejat? — vaicāja kāda zema balss. — Ehē, te taču, izrādās, vesela sanāksme!

, Visi pēc balss pazina Tēti.

Viņš nebija viens. Reizē ar viņu istabā ienāca vēl kāds.

— Varat nedegt uguni, ja nu jums patīk sēdēt tumsā, — Tētis turpināja. — Tā ir pat omulīgāk… Nu, biedri izgudrotāji un dabas pētnieki, — viņš uzsāka, ērtāk ierīkodamies krēslā, ko bija pasniedzis Koreļins, — kā jums veicas? Vai daudz kurmju saķērāt?

— Šodien nevienu nenoķērām, — sērīgi teica kāds no zēniem. — Grūti tos noķert… Nu, varbūt rīt, pēc mācībām…

— Jā-ā . . . — Tētis noteica. —Grūtības mēdz būt visur. Bez tām neviens darbs nav domājams . .. Bet cik kurmju jums vajadzīgs? Vai, pareizāk sakot, pastāstiet vispirms, ko esat nodomājuši ar tiem darīt!

— Grigorij Timofejevič! — uztraukts ierunājās Koreļins. — Mēs jautājumu apskatām no dabaszinātņu viedokļa… Mūsu priekšlikums saistīts ar zooloģiju … un no iespēju viedokļa . ..

Viņš samulsa un aprāvās. Šis valodīgais jauneklis parasti apmulsa, kad bija jāsāk izšķirošais paskaidrojums.

— Gluži skaidri jūs neizsakāties, bet kaut ko es jau saprotu,— Tētis teica. — Cik tad kurmju jums vajadzēs sākumam?

— Grigorij Timofejevič! — iejaucās Bogdichanovs. — Kad Koreļins runa ar priekšniecību, viņš ļoti uztraucas un nekā prātīgā nevar paskaidrot. Bet citādi viņš runā ļoti labi.

— Kas tad es jums par priekšniecību, biedri! — Tētis paklusu teica. —Uzskatiet mani arī par dabas un… visādu jaunu izdomu cienītāju. Ko jūs domājat darīt ar kurmjiem?

Koreļins pielēca kājās un sāka dedzīgi stāstīt. Šoreiz viņš runāja tekoši un sakarīgi. Runāja ļoti pārliecināti un viegli izklāstīja savas domas. Arodskolnieki klausījās viņā uzmanīgi. To nu viņi nebija gaidījuši. Nebija gaidījis arī Tētis. Te tika izklāstīta nevis naiva un nevarīga fantazija, bet pilnīgi nobriedusi techniska iespēja.

— Kā tev tas patīk? — Tētis vaicāja savam biedram.

— Vareni! — tas teica. — Ko tad jūs agrāk klusējāt? Esat gan dīvaini cilvēki!

Pēc balss varēja pazīt institūta komjaunatnes sekretāru Semjonovu.

— Būtu labi pie galvenā inženiera aiziet kopīgi! — Koreļins uzaicināja.

— Pagaidiet, pagaidiet!… — Tētis teica. —Jūs sakāt, aiziet ar šo priekšlikumu pie galvenā inženiera …. Tā .. Vienu mirklīti …

Tētis padomāja un tad visiem negaidot noteikti pateica:

— Neiznāks! Nekas neiznāks . . . Patlaban ar tādām lietām pie galvenā inženiera nevar iet. Jūs zināt, ka institūts pārslogots ar steidzamu uzdevumu. Tā .. . Bet arī šis darbs jāsāk nekavējoties. Tad nu padomājiet…

— Biedri Tēti, vai tad mūsu priekšlikumam nav nozīme vispārējā valsts mērogā?

— Vai tad es iebilstu? — rāmi teica Tētis.

Nočirkstēja sērkociņš, un Tētes seja atspīdēja drebošajā gaismā; viņš aizkūpināja pīpi.

— Biedri Semjonov, — atkal bija dzirdama viņa balss, — kādi tev būtu priekšlikumi?

— Atļaujiet man pateikt, — klātesošos uzrunāju Petja, kns līdz šim klusi bija sēdējis stūrī.

— Klāj vaļā! Interesanti! — Semjonovs teica.

Mēs te dzirdējām, ka sākumā jāizgatavo mazs modelis, ta sakot, pārbaudei… Nu tad mēs, arodskolas audzēkņi, uzņo mamies to izdarīt. Apsolāmies visas detaļas izgatavot precīzi.

— Nu, tas taču ir lieliski! — iesaucās Semjonovs. —Apbrīnojama iniciatīva! Komjaunieši nāks palīgā, ja netiksiet gala. Ko domājat, Grigorij Timofejevič?

— Pareizi. To jau es gaidīju. Modelis taču patiešām jāuzbūvē mazs. Zēni noteikti tiks galā. Bet, kad parādīsies pirmie rezultāti, tad, es domāju, viss institūts pārslēgsies šajā darbā. Ap to laiku droši vien teleurbis būs jau pabeigts . .. Vai jums vajadzīgi palīgā konstruktori vai aprēķinātāji?

— Aprēķinātājs? . .. Hm … bet es? — norūca Goga.

— Viss sakrīt lieliski! — Tētis turpināja. —Man tikai būtu mazs lūgums. Kā jau teicu, galvenais inženieris šajā Metā nav jātraucē. Darīsim pagaidām visu klusībā . . . Tu, biedri Semjonov, vienojies par visu ar arodskolas priekšnieku . .. Vai dzirdat, zēni? Turiet mēli aiz zobiem! — Tētis nobeidza, pavērsdamies pret skolniekiem.

— Vēl Vasju pieaicināsim, — klusi sačukstējās zēni. — Viņam ir stiprs uzsitiens … Ja būs kas jākniedē, viņš tā zvels, ka saturies!

— Vasju nevajag, — ieteicās kāda cita balss, — izpļāpās…

Pustumsā neviens nevarēja redzēt, ka Tētis atraisīja mazu

kulīti un kaut ko izņēma.

— Kas te jums lodā gar kājām? — viņš pēkšņi nopietni vaicāja. — Vai žurkas? .. .

Tūdaļ uzdedza gaismu.

Izbrīnījušies studenti ieraudzīja savu kurmi, kas tekāja pa grīdu.