Meklējumu pasaulē

ELEKTRISKIE ŠĀVIŅI

Katrs sitiens, vienmērīgi skaitīdams sekundes, dobji atbalsojās zem vecās institūta ēkas tukšajām velvēm. Agrāk šie pierastie klaudzieni nevienam nelikās tik skaļi — tie pazuda studentu drūzmas trokšņainajā čalā. Un, tikai rosīgajai dienai dziestot, tie, daudzkārt atbalsodamies bezgalīgo gaiteņu augstajās velvēs, papildināja to netveramo svinīgumu, kas pildīja vecās ēkas vakara klusumu.

Turpretim tagad šie tikšķošie elektriskie pulksteņi, kas atradās gandrīz visās Ļeņingradas Politechniskā institūta istabās, vakarā, naktī, no rīta un dienā bija vienīgie, ka atgādināja par dzīvi. Visur bija redzamas nesenās un steidzīgās evakuacijas pēdas.

Taču vienā no istabām pulkstenis nebija vienīgais valdītājs. Tā nebija tukša kā pārējās. Tajā arvien vēl atradās sarežģīti fizikas aparati.

Istabā uzturējās meitene.

Rietošās saules sārtie stari krita tās gaišajos matos. Taču Zoja (tā sauca meiteni, profesora Ļeontjeva meitu) centās paslēpties ēnā, noliecoties pār zemu laboratorijas galdu. Nopietni koncentrējusies, viņa nodevās novērošanai. Uz fluorescējoša, apaļa ekraina, kas atradās tās priekšā, mirgoja zili, skrejoši viļņi, nemitīgi mainīdami savus dīvainos veidus. Meitene strādāja ar katodoscilografu — mūsdienu elektronu technikas augstās poēzijas brīnišķīgu, dzīvu iemiesojumu.

Vai gan ir iespējams priecāties par zilā, viļņojošā raksta fantastisko rotaļu uz dūmakainā, baltā ekrana, neinteresējoties par to procesu brīnišķīgo noslēpumu, kas norisinās šajā aparatā! Taja norisinās ārkārtīgi sīku elektrisko lādiņu — elektronu vētra. Augsts potenciāls tos izrāvis no nokvēlināta metala pavediena, un tie kā šaurs stars joņo stikla kolbas tukšumā, bombardējot fluorescējošo matēto ekrānu. Tieši šis elektronu stars, kas spēj ātri sekot vismazākajām izmaiņām elektriskajā laukā, pārvietodamies pa spīdošo ekrānu, tam pieskaroties kā māksliniekā zīmulis, atstāj zilas svītras. Katodoscilografs ir fiziķa teiksmu acis. Ar tām viņš ir varējis ieraudzīt vissarežģītākos, visātrākos elektriskos procesus, kas nav ar aci redzami, nav sajūtami un agrāk bija pazīstami tikai, pateicoties matematikai un prāta slēdzieniem.

Meitene uzmanīgi vēroja apaļo ekrānu, ieklausīdamās pulksteņu tikšķēšanā, un ik pēc noteiktiem laika sprīžiem ar zīmuli kaut ko pierakstīja burtnīcā. Viņas jaunajā, enerģiskajā sejā izpaudās nogurums.

Pēkšņi meitenes uzmanība spēji saasinājās. Viņa sastinga ar paceltu zīmuli rokā, neatraujot acis no aparata.

Uz apaļā ekrana pa brīdim parādījās nesaprotams un dīvains attēls. Tas auga arvien lielāks un piepildīja visu redzamo laukumu. Pēc tam ārā atskanēja spalgs, izlocīts svilpiens, kas laboratorijā iespiedās pa lielajiem krusteniski ar papīriem aizlīmētajiem institūta logiem.

Meitene nobažījusies piecēlās. Tomēr viņa visu laiku turpināja vērot aparata rādījumus, nenovēršot no tā satraukto skatienu. Viņa redzēja, kā izzūd dīvainais zīmējums un līdz ar to attālinās arī spalgā, griezīgā skaņa.

Zoja vēl ilgi klausījās. Viņa uzmanīgi novēroja ekrānu, cenzdamās izprast notikušo, taču oscilografs darbojās tāpat kā iepriekš. Nesaprotamā parādība, kas viņu bija satraukusi, izzuda kopā ar skaņu un vairs neatkārtojās.

Mazliet satraukta, meitene palūkojās pulkstenī, lai atzīmētu laiku, un sāka sīki pierakstīt savus novērojumus parastā

skolas burtnīcā, kas atradās tai priekšā uz galda.

Kad pelēks rudens mijkrēslis nolaidās pār milzīgo institūta parku un melni kovārņu bari, gatavodamies naktsdusai, trokšņodami beidza savu kārtējo ķīvēšanos, lielajam dzīvojamam korpusam, kas atradās gandrīz parka centrā, lēni tuvojās slaida auguma sarkanarmietis, tērpies jaunā šinelī. Pirms ieiešanas pa parādes durvīm viņš uzmanīgi palūkojās apkārt. Tuvumā neviena neredzēja. Pie tam arī pati ēka šķita neapdzīvota. Pa durvīm ieejošo sarkanarmieti kovārņi pavadīja, skaļi plīkšķinādami spārnus un kliegdami dažādās balsīs.

Pie durvju plāksnītes, ko vāji apgaismoja zila spuldzīte, sarkanarmietis šaubās apstājās. «Profesors Pjotrs Nikanoro- vičs Ļeontjevs»—uz tās bija iegravēts plašā rokrakstā. Piespiežot pogu, kaut kur tālu dobji notrinkšķēja zvans. Tomēr kāpņu telpas klusumu nekas vairs netraucēja. Neviens nedomāja atvērt lielās masivās, ar melnu vaska drānu apsistās durvis.

Sarkanarmietis pārdomādams brītiņu pastāvēja un gausiem soļiem devās uz vārtiem, kas veda parkā.

Pie vienām institūta galvenā korpusa ieejas durvīm ritēja spraigs darbs. No rūcošām, lēni manevrējošām automašīnām, ko apgaismoja pa šaurām prožektoru spraugām izlauzušies zilas gaismas kūlīši, steigā izkrāva smagas kastes. Bija dzirdama durvju atsperu čīkstēšana, aprauti komandas vārdi un kā parasti, lielus smagumus nesot, dobjš šļūcošu soļu troksnis. Bija pienācis pirmais sūtījums ar medicīnisku iekārtu. Galvenajā korpusā bija paredzēts ierīkot hospitāli.

Slaidais sarkanarmietis ilgi stāvēja, noskatīdamies izkraušanas darbos.

Ja Zoja Ļeontjeva, kas bija tikko iznākusi no savas laboratorijas, būtu gājusi pa centrālo aleju un nevis pa šauro taciņu taisnākā ceļā uz māju, viņa būtu pamanījusi pie koka paslēpušos cilvēku. Bet, dziļi nogrimusi savās domās, meitene pagāja garām.

Naigiem, noteiktiem soļiem sarkanarmietis devās uz institūta ieeju. Viņš pagāja garām strādājošiem ļaudīm un nokļuva kādā no garajiem gaiteņiem.. Taustīdamies pa tumsu un ik mirkli ar elektrisko lukturīti apgaismodams durvju rindu, viņš centās saskatīt pie tām piestiprinātās mazās tāfelītes ar numerāciju. Pie kādām durvīm sarkanarmietis apstājās un ieklausījās. Pēc brīža iztālēm vāji dzirdamajam izkraušanas troksnim pievienojās jaunas, šķindošas skaņas, ko tukšais gaitenis sakopota un pastiprināja.

Nepazīstamais, pielāgodams atslēgas, mēģināja atvērt durvis.

Griezīgs un nepārtraukts zvans lika Zojai pietrūkties no gultas. Pēc ļeņingradiešu parašas viņa gulēja neizģērbusies, lai trauksmes gadījumā būtu gatava.

— Man vajadzīga biedre Ļeontjeva! — aiz durvīm noskanēja sulīga balss.

Priekšnamā ienāca leitnants.

• —Atļaujiet iepazīties, — viņš teica, noņemdams cepuri. — Leitnants Kovaļevs . .. Nāku pie jums šādā lietā … Man

uzdots sameklēt jūs un norunāt par jūsu tēva laboratorijas atlikušās iekārtas evakuēšanu. Ceru, ka jūs brauksiet ar šo pašu vilcienu.

Gluži neviļus Zojai nolaidās rokas. «Evakuacija» — ļoti vienkāršs vārds, ko viņa gaidīja jau vairākas dienas, tagad tai šķita jauns un nelaikā.

— Paklausieties … — viņa mazliet nedroši teica, — es laikam tagad nevarēšu… Un atlikušo iekārtu arī nedrīkst aizvest …

— Kāpēc tad tā? — leitnants brīnījās. — Man ir rīkojums. Lūdzu, te būs dokumenti…

— Lai vai kā, — turpināja Zoja, aplūkojot leitnanta pasniegto papīru, — man nepieciešams uzkavēties šeit kaut vai dažas dienas. Tas ir tāpēc … Man pat grūti jums izskaidrot . . . Šovakar es novēroju ļoti dīvainu parādību . . . Man tā jāizpētī. Man ir aizdomas, ka …

Pusteikumā Zoja aprāvās. Šīs aizdomas bija pārāk neskaidras, un vai maz bija vērts stāstīt par tām maz pazīstamam cilvēkam!

— Ja jums ir iespējams, būtu labi tūlīt apskatīt iekārtu, — leitnants aicināja. — Man nepieciešams priekšstats par aparatu daudzumu un lielumu.

Drīz vien viņi gāja pa parku uz galveno korpusu.

— Vai jūs domājat, ka man pašam viegli nākas atstāt Ļeņin-

grādu? — leitnants it kā mierinaja savu ceļa biedri. — Kaut jūs zinātu, cik tas grūti! Kāds mans biedrs…

Leitnants nepaguva pabeigt, jo meitene cieši ieķērās tā rokā.

— Skatieties!… viņa čukstēja, noradot uz tumsā redzamo ēkas masivu. —Vai redzat?

— Nē, neredzu, — Kovaļcvs apstādamies dobji atbildēja.

Saceļas viegls vējiņš un sakustināja tumšo koku retās lapas.

Parku piepildīja liega rudens šalkoņa.

— Lūk, tur malējā logā, — Zoja turpināja, — brīžiem pavīd un izgaist gaisma… — Vai nu redzat?

— Jā, redzu . . . Bet kāpēc jūs tādēļ esat tik ļoti uztraukta?

— Kāds klaiņo pa istabu, kur atrodas mūsu laboratorija . .. Tā ir elektriskā lukturīša gaisma . . . Bet durvis aizslēgtas un atslēga pie manis, — Zoja teica, vilkdama leitnantu uz priekšu.

— Ceru, ka jums tur neglabājas nekas slepens? — leitnants klusu sacīja, kad viņi jau bija iegājuši patumšajā institūta gaitenī.

Laboratorijai viņi centās tuvoties bez trokšņa. Leitnants mēģināja ar rāvienu atvērt durvis, bet tās izrādījās aizslēgtas.

— Atslēgu! … — Kovaļevs čukstēja.

Taču durvis nevarēja atslēgt.

— Agrāk tā nekad nav bijis, — Zoja klusu stāstīja. — Durvis vienmēr varēja atslēgt viegli. Var būt, ka atslēgas caurumā kāds lauzījies ar mūķīzeri un sabojājis to …

Beidzot pēc ilgām pūlēm noklikšķēja slēdzene un smagās durvis čīkstēdamas atvērās.

Leitnants tūdaļ negāja istabā. Viņš labu brīdi ar kabatas lukturīti apgaismoja visus attālākos stūrīšus, vērīgi pētīdams dīvainās ēnas, kas krita no fizikas aparatiem.

Istabā neviena nebija.

— Redzat nu! — leitnants sacīja, palīdzēdams meitenei nolaist aptumšošanas aizkarus. — Velti jūs uztraucāties. Droši vien sajaucāt logus.

Zoja gribēja atbildēt, ka šie logi tai pazīstami jau kopš bērnības un kļūdīšanās nevarēja būt, bet tai mirklī izdzirda kādu skaņu un sāka klausīties.

Laukā klusi šņāca vējš. Skaitot sekundes, skaidri tikšķēja sienas pulkstenis. Bet nezin no kurienes iztālēm tuvojās spalgs, gaudojošs svilpiens.

— Kas tā par skaņu? — meitene, leitnantam pieiedama, vaicāja.

— Tas laikam ir šāviņš, — Kovaļevs atbildēja. — Un, kā rādās, liela kalibra. Vai tad jūs nezināt, ka kopš vakarvakara ienaidnieka artilērija uzsākusi apšaudīt mūsu rajonu?

— Es jau tā domāju, ka tas ir šāviņš. Jau vakar es dzirdēju

šo svilpšanu. Bet pastastiet man, kas tas ir par šāviņu! Tas nevar bni parasts artilērijas šāviņš! — Zoja ātri runāja.

Nenogaidījusi atbildi, meitene steidzās ieslēgt svirslēdžus uz sadales dēļa, un jau pēc dažām sekundēm pa oscilografa apaļo ekrānu sāka skraidīt zilās līkloču svītriņas.

— Ko jūs gribat darīt? — leitnants izbrīnījies prasīja. — Un kas tas par neparasto šāviņu, par ko jūs runājat?

— Vienu mirklīti, es jūs lūdzu … — sacīja Zoja, spraigi vērodama aparata darbību.

Piesardzīgi, cenzdamies nesacelt troksni, leitnants pienāca pie meitenes.

— Ko tas viss nozīmē? — viņš vēlreiz vaicāja, uzmanīgi lūkodamies ekrana fluorescējošā virsmā.

Tobrīd cauri vēja šalkoņai atkal izlauzās pāri lidojoša šāviņa' pazīstamie, gaudojošie svilpieni. Leitnants ieraudzīja, ka ņirbošās, zilās svītriņas uz ekrana ātri sāk mainīt savu veidu, sarežģīti locīdamās un izplatīdamās uz visām pusēm. Uz mirkli parādījās asas, augstas svītras, kādā sekundes daļā piepildot visu ekrānu, bet pēc tam attēls uzreiz nozuda. Kaut kur tālumā noskanēja smags un dobjš sprādziena troksnis.

— Biedre Ļeontjeva! — leitnants kļuva nemierīgs. — Jums katrā ziņā jānokāpj patvertnē. Mūsu rajonu apšauda.

Meitene atkal neko neatbildēja. Kā apburta viņa raudzījās uz ekrānu.

— Vai redzējāt? — viņa čukstēja it kā atjēgdamās.

— Nesaprotu, par ko jūs tā uztraucaties! — leitnants sacīja. — Jūs laikam runājāt par kādu neparastu šāviņu …

— Jā, jā… šāviņi nav parastie. Parastie šāviņi nevarētu tik ļoti iedarboties uz manu oscilografisko iekārtu. A4ēs esam atklājuši, ka lido šāviņi, kas satur milzīgi lielu elektrisko lādiņu. Te ir kāds noslēpums. . . ienaidnieks sācis lietot jaunu ieroci, — meitene satraukta ātri runāja.

Leitnants viņā ilgi nolūkojās, apsvērdams, cik nopietni jāuzņem šāds paziņojums. Viņš redzēja, ka Zoja nemierīgi kaut ko meklē pa galdu. Viņa atvēra rakstāmgalda atvilktnes, aplūkoja grīdu. Taču acīm redzot meklēšanai nebija panākumu.

— Es šeit uz galda atstāju savu burtnīcu ar piezīmēm, — viņa teica. — Nu burtnīcas vairs nav. Tā ir nozudusi.

Kad pie apvāršņa tumšsārtās krāsās uzausa salts rudens rīts un par laukiem nolaidusies pirmsausmas miglas dūmaka kļuva gaišāka, varēja redzēt, ka no smagās mašinas, kas apstājusies 11/ ceļa, izlēca slaids, jaunā šinelī tērpies sarkanarmietis. Viņš

ilgi raudzījās apkārt un beidzot, izvēlējies vajadzīgo virzienu, naski aizsoļoja projām no ceļa.

Tālumā gandrīz nepārtraukti smagi būkšķēja lielgabali. Kanonade bieži saplūda apslāpēta, ilgstoša rūkoņā, no kuras reizēm izlauzās atsevišķi, skaļi, cits citam neritmiski sekojoši dārdi.

Sarkanarmietis reizēm apstājās un palūkojās visapkārt. Aizmugurē uz gaišās debess fona neskaidri iezīmējās tālās pilsētas namu tumšie silueti, virs kuriem pacēlās milzīgs zelta kupols un divas tievas torņu smailes. Tā bija Ļeņingrada.

— Kas nāk? Caurlaidi! — pie dzeloņstiepļu aizžogojuma atskanēja sargkareivja balss.

Slaidais sarkanarmietis rādīja sargam papīru. Tas ilgi grozīja to rokās, rūpīgi aplūkodams no abām pusēm.

— Ejiet! — viņš pēdīgi teica un atgrūda vārtiņu aizbīdni.

Nelielajā, ar dzeloņstiepli iežogotajā platībā nebija redzams

nekas, kas durtos acīs. Šur tur virs zemes pacēlās plakani paaugstinājumi, kas liecināja, ka tur ir zemnīcas. Pa šaurām koka kāpnītēm atnācējs nokāpa vienā no tām. Viņš sāka uzmanīgi spraukties gar komplicētiem elektriskiem aparatiem, kas bija salikti apakšzemes telpā. Novilcis šineli, sarkanarmietis apsēdās pie galda un sāka izdarīt atzīmes desmitverstu apvidus karte, kas atradās viņa priekšā.

Cilvēki, aizrāvušies spraigā darbā, atnācējam gandrīz nepievērsa uzmanību. Vienīgi kāds seržants klusītēm piecēlās no savas vietas un piegāja pie sarkanarmieša.

— Nu? Vai biji Politcclīniskajā? — viņš čukstus vaicāja, pieliecies pie pašas auss.

— Biju, — klusi atbildēja sarkanarmietis.

— Atradi?

— Patlaban nav īstais laiks, pastāstīšu vēlāk… Jāziņo priekšniekam.

Durvis atvērā". un telpā ātriem soļiem ienāca apakšpulkvedis.

— Biedri Krichaļov, kāpēc nav ziņu no sestā iecirkņa? — viņš jautāja, apstājies pie ieejas.

Mazliet sakumpis maza auguma kapteinis, priekšniekam ienākot, panācās nedaudz uz priekšu.

— Atļaujiet ziņot, biedri apakšpulkvedi, — viņš iesāka. — Ziņojumu patlaban vēl papildina. Šonakt pulksten divos un trīsdesmit astoņās minūtēs reģistrēta jauna šāviņu grupa . . .

— Ienāciet pie manis pēc divdesmit minūtēm ar visiem materialiem, — basa balsī noteica apakšpulkvedis un nozuda aiz durvīm.

Kapteinis Krichaļovs piegāja pie viena no aparatiem un apsēdās uz taburetes. Klusumu zemnīcā • traucēja tikai aparatu vienmērīgā sīkšana.

Kapteinis uzmanīgi ieskatījās horizontālajā panelī virs sava aparata, kuru apgaismoja sīka elektriskā spuldzīte. Pa paneli nepārtraukti slīdēja plata papīra lente, tīdamās no viena veltnīša uz otru. Uz lentes lēni parādījās vairākas smalkas līnijas, kuras aparats automatiski uzvilka ar tinti.

— Biedri kapteini, atļaujiet ziņot! …

Krichaļovs pagrieza galvu un ieraudzīja savā priekšā nesen zemnīcā atnākušo sarkanarmieti.

— Ziņojiet!

— Ierindnieks Ozerovs ieradies no Ļeņingradas, kur izpildīja jūsu uzdevumu.

— Nu, un kādi ir rezultāti?

Bet sarkanarmietis nepaguva neko atbildēt. Aparata bija dzirdama viegla, čaukstoša skaņa. Kapteinis tūdaļ pavērsās pret aparatu. Sastinga arī sarkanarmietis Ozerovs, acīm ieurbies slīdošajā lentē. Viena no zīmētajām līnijām izdarīja spēju lēcienu. Tai sekoja arī citas. Pēc dažām sekundēm papīru noklāja līkloču līnijas, kas dažkārt cita citu krustoja. Tad līniju svārstības sāka norimt un no aparata aizstiepās lente ar vienādām, paralēli novietotām svītriņām.

Krichaļovs paskatījās pulkstenī un ar šķērēm nogrieza slīdošo papīru.

— Steidzami atšifrējiet, biedri Ozerov, — viņš teica. — Par brauciena rezultātiem ziņosiet pēc tam. .. Atkal, šķiet, uz Ļeņingradu! — kapteinis pieceldamies skaļi noteica. — Šoreiz, redzams, ļoti liela kalibra.

Krichaļovs devās uz izeju, viņu pavadīja pie aparata strādājošo cilvēku satrauktie skatieni.

Pazemes istabā atkal iestājās klusums.

Šeit atradās skaņu mērīšanas punkts. Tā bija aplenktās pilsētas artilērijas akustiskās izlūkošanas sirds. No šejienes ar desmitiem jutīgu skaņu uztvērēju un mikrofonu, kas bija novietoti uz lauka un ar vadiem savienoti ar reģistrējošiem aparatiem, izdarīja pāri lidojošo šāviņu skaņu novērojumus. Zemnīcās atradās aparatūra, ar ko pēc skaņas varēja noteikt ienaidnieka artilērijas atrašanās vietu.

Uz rotējošas papīra lentes ar smalkām tintes līkloču līnijām tika atzīmēts, kādā secībā šāviņš gājis pāri vienam vai otram mikrofonam. Izmērījot iegūtās līknes un izdarot aprēķinus, varēja uz kartes noteikt vietu, no kuras bija izšauts ienaidnieka šāviņš. Izlūkošana ar skaņu mērīšanu, kāda jau sen pastāv visās armijas, diezgan precizi norāda ienaidnieka lielgabalu novietojumu.

Bezjēdzīgā, barbariskā Ļeņingradas apšaude bija sākusies nesen. Skaņu mērīšanas punkta darbinieki strādāja ar lielu atbildības izjūtu.

Sarkanarmietis Ozerovs, tikko saņēmis uzdevumu, zemu noliecās pār savu galdu, pētījot papīra lenti, uz kuras bija reģistrēts jaunā šāviņa lidojums.

Zemnīcā atgriezās kapteinis Krichaļovs. Viņš ņēmās sakārtot savu aparatu, likdams tajā jaunu lenti. Drīz viņa mašinas rūkšana saplūda ar kopējo vienmērīgo troksni, ko radīja pārējie a pa rati.

Pēkšņi Krichaļovu ieinteresēja sarkanarmieša Ozerova izturēšanās, kas sēdēja, pagriezis viņam muguru. Kapteinis nu jau arvien biežāk palūkojās uz to pusi. Sākumā viņam šķita, ka Ozerovs pārāk daudz skatās apkārt un tātad nesteidzas izpildīt steidzamo uzdevumu. Tad viņš pamanīja, ka sarkanarmietis izvilka no kabatas saņurcītu skolnieka burtnīcu un sāka to uzmanīgi lasīt.

Kapteinis par visu to ļoti brīnījās. Līdz šim sarkanarmietis Ozerovs, bijušais Ļeņingradas Politechniskā institūta students, kas skaņu mērīšanas punktā strādāja par aprēķinātāju, bija noderējis par disciplinētības paraugu un izcēlies ar rūpīgu darba izpildi. Pirms dažām dienām viņš bija lūdzis punkta priekšnieku atlaist viņu uz Ļeņingradu, lai no laboratorijas, kur agrāk strādājis, dabūtu mēraparatus, kuru šobrīd ļoti trūka. Un nu šodien, atgriezies no komandējuma, viņš izturas ļoti dīvaini.

Taču tas, kas norisinājās tālāk, kapteini galīgi pārsteidza.

Klusi un vienmuļi dūca skaņu metrisko mašinu motoriņi. Paretam līdz zemnīcai atnāca apslāpēta tāla artilērijas kanonade.

Pēkšņi krītot skaļi norībēja spēji atgrūsta taburete.

Kapteinis ieraudzīja, ka sarkanarmietis Ozerovs, turēdams rokās skolnieka burtnīcu, pietrūkstas kājās un plaši atvērtām acīm, turpinādams blenzt burtnīcā, metas uz izeju.

Kādā no Ļeņingradas centralajām ielām pa ietvi gandrīz vai skrēja Zoja Ļeontjeva, Ļeņingradas Politechniskā institūta aspirante. Gājēji apstājās un neizpratnē pavadīja to ar acīm. Viņus interesēja ne vien meitenes uztrauktais izskats, bet arī kāds cits apstāklis, ko pati meitene acīm redzot nemaz nemanīja. Viņai ļoti nemākulīgi sekoja neliela auguma jefreitors, ģērbies apvalkātā, pelēkā kareivja šinelī.

Drūma izskatījās aplenktās pilsētas iela. Iedomāsimies pelēkas rudens debesis, smalkas lietus lāsītes, kas it kā turas gaisā, un valgmē spīdošus ēku granita pamatus. Dažādās, reizēm pat gluži negaidītās vietās darbojas kaujas lidmašinu motori. Nemiera pilna aizskan viņu rūkoņa — gan skaļa, gan lēni gaistoša. Pa ietvēm steidzīgi un drūmi aizsoļo cilvēki. Viņu sejās ir sevišķi sasprindzināta izteiksme. Bet tam visam pāri atskan vienmērīgie un dobjie metronoma pukstiem, kas dzirdami no visiem ielas novietotajiem reproduktoriem.

Gauss un tīri kā svinīgs ir šo sitienu ritms. Tas aizskan pāri pilsētai, it kā vadīdams tās ritmisko dzīvi. Ļeņingradieši pie tā pieraduši. Tas šķiet dienas rūpju un garās nakts modrā klusuma neatņemama sastāvdaļa. Rāmie un lēnie sitieni nemitīgi stāsta par to, ka pilsēta-cīnītāja modri stāv sardzē. Bet, ja skumjais sirēnas kauciens, pārskrienot visai skaņu gammai, sākot ar zemajiem un beidzot ar visaugstākajiem toņiem, pavēstī, ka tuvojas uzbrukums no gaisa, tad reizē ar to metronoma tikšķieni kļūst jau biežāki un nervozāki. Pilsētas pulss izmainās. Tas sāk sist n'eatlaidīgi, aši kā organismā, kas sakopojis spēkus, gatavodamies cīņai uz dzīvību un nāvi.

Zoja apstājās pie lielas ēkas parādes durvīm. Tūdaļ netālu apstājās arī jefreitors, kas visu laiku bija tai sekojis. Kad meitene nozuda aiz durvīm, viņš lēniem soļiem pārgāja otrā ielas pusē un sāka no avīžu papīra tīt garu smēķi, izlikdamies, ka nogrimis šajā darbā.

Burzīdama saujā caurlaidi, Zoja knašiem soļiem uzkāpa pa platām marmora kāpnēm un drīz vien atradās ar mīkstām ādas mēbelēm iekārtotā, plašā kabinetā.

— Lūdzu, sēdieties! Es klausos, — aiz galda atskanēja labsirdīga balss.

Meitene sāka ātri un enerģiski stāstīt, nervozi grozīdama pa rokām jau tā saņurcīto caurlaidi.

— Jūs sakāt, — ģenerālis teica, uzmanīgi noklausījies viņas paskaidrojumu, — ka tie nevar būt parasti šāviņi? Tā, tā.. . Interesanti. . .

— Bez šaubām! — meitene dedzīgi turpināja. — Mana iekārta, kas paredzēta elektrisko spriegumu pētīšanai atmosfērā, nespēj reaģēt uz parastu šāviņu tuvošanos. Tas ir pilnīgi skaidrs…

— Tā, tā . . . Un kādas ir jūsu domas?

— Var domāt visu, ko vēlas, — meitene turpināja. — Man skaidrs ir tikai viens: šie šāviņi satur kādu elektrisku ierīci . .. Varbūt fašisti sūta uz mums. . . automatiski vadītus šāviņus vai arī vada tos pa radio, — viņa bikli nobeidza.

Ģenerālis vērīgi uzlūkoja viņu.

— Mēs pagaidām tā kā nekā nezinām par šādiem šāviņiem,— viņš lēni noteica.

— Nu, redziet nu! Vajag taču kaut ko šajā lietā darīt! — meitene uztraucās.

Pēc dažām minūtēm ģenerālis Zoju pavadīja uz sava kabineta durvīm.

Tātad esam norunājuši, — viņš sacīja, atvadoties spiezdams tās roku. — Bet pielūkojiet, velti nedodieties briesmās… Patvertne taču jums tur ir?

— Nekas, esiet bez bažām!… Visu labu! — meitene pasmaidīja un nozuda aiz durvīm.

Drīz Zoja Ļeontjeva pa slapjo ietvi steidzās atpakaļ. Tāpat kā iepriekš viņai sekoja mazais jefreitors, visai nemākulīgi izpildīdams šo pavadoņa lomu. Itin grūti viņam klajas, kad meitene iekāpa tramvajā. Viņš tikko paguva ielēkt tajā pašā vagonā.

Jefreitors neatkāpās no viņas arī tad, kad tramvajs pieturēja pie parka, kur atradās Politechniskais institūts. Gan žiglāk, gan gausāk, cenzdamies palikt nemanīts, viņš sekoja tai pa smilšainajām alejām.

Pēkšņi spalgs, neparasti stiprs, apdullinošs grāviens apstulbināja Zoju. Meitene pakrita slapjajā zālē un instinktīvi saķēra ar rokām galvu. Acu priekšā cits aiz cita novirmoja zili loki. Cauri uzmācīgajam, džinkstošajam troksnim ausīs viņa gluži tuvu sadzirdēja gari stieptu cilvēka kliedzienu.

«Kas tas? Vai patiešām esmu ievainota?» Zojai neskaidri pavīdēja prātā.

Piecelties viņa varēja tikai ar lielām pūlēm.

Aizmugurē viņa ieraudzīja melnu dūmu mutuli. No turienes skanēja smagi, dobji kunkstieni.

«Tas ir šāviņš,» viņai iesitās apziņā.

Kad dūmi kaut cik izklīda, varēja saskatīt, ka sadragāta koka tuvumā uz vēdera guļ maza auguma cilvēks garā, saplosītā un asinīs samirkušā šinelī.

Asinīm notriepusies, Zoja vilka ievainoto jefreitoru, kas bija iekāries viņas plecā un ar pūlēm kustināja kājas. Pcc vienādiem laika sprīžiem gluži tuvu arvien vēl plīsa šāviņi. Tie griezīgi svilpa un gaudoja, bet reizēm, šausmīgi rēkdami, pārlidoja pāri galvai. Tuvumā neviena nebija. Šādās reizēs cilvēki parasti slēpās bumbu patvertnēs vai cieši pieplaka pie sienām. Beidzot pie pašas ieejas institūta ēkā pārgurušo meiteni sastapa divi sarkanarmieši. Viņi piesteidzās tai palīgā un saņēma vaidošo cilvēku.

— Ir gan nelaime! — viens no sarkanarmiešiem juta līdzi Zojai. — Nav jau kur novietot! Hospitālis vēl nestrādā. Ārstu tuvumā nav. Kur tad mēs lai viņu nesam, ko?

— Nesiet viņu augšā pie manis, — Zoja teica un naigi devās uz priekšu, rādīdama ceļu.

Garajā institūta gaitenī dobji skanēja smagi, apspiesti^ vaidi.

Pie savas laboratorijas durvīm meitene izbrīnā apstājās. Pie ieejas stāvēja sarkanarmietis un ar neuzticību noskatījās uz tās asinīm notriepto mēteli.

— Kurp jūs, pilsonī!?

— Man jāiet šeit, tā ir mana laboratorija! Es šeit strādāju, — Zoja atbildēja.

— Uzrādiet dokumentus!

Zoja pasniedza viņam savu veco institūta apliecību.

— Ļeontjeva . . . Viss kārtībā. Varat slēgt durvis vaļa, — sargkareivis teica. — Bet citu nevienu es šeit nedrīkstu ielaist.

Tobrīd sarkanarmieši saudzīgi pienesa pie durvīm ievainoto.

— Biedri nupat ievainoja šāviņš, — Zoja vērsās pie sargkareivja.— Viņam jāizdara pārsējums. Man tur ir sanitarā soma.

— Es nu nezinu… Pavēlēts tikai jūs… Protams, cilvēks ir ievainots … tas jau redzams.

— Bet kas tad jums pavēlēja? Kas jūs šeit norīkojis? — Zoja uztraucās.

— Mani te norīkoja leitnants Kovaļevs, — atbildēja kareivis. — Viņš deva man arī attiecīgu instrukciju.

Zoja saprata, ka strīdēties nav vērts. Viņa ļoti labi zināja militārā reglamenta stingrību. Ar sarkanarmiešu palīdzību, kuri atnesa matraci, gaiteņa stūrī pie loga ievainotajam ierīkoja guļvietu. Cīnīdamās ar nogurumu, meitene ņēmās viņu pārsiet.

Ievainotais bija mazliet aprimis. Viņš ilgi noraudzījās Zoja ar nespodru, skumju skatienu, smagi elpodams un ar mēli aplaizīdams sakaltušās lūpas.

Metās krēsla.

Gaiteņa galā iztālēm parādījās divi sanitari ar nestuvēm. Viņi nāca, skaļi klaudzinādami ar zābakiem un ejot sarunādamies.

Zoja pamanīja, ka viņu parādīšanās padarīja uz grīdas guļošo jefreitorii nemierīgu. Viņš redzami pūlējās pieaicināt viņu sev klāt. Meitene piecēlās no krēsla un pārliecās pār ievainoto. Uzmanīgi viņa centās saklausīt tā vārgos čukstus, bet saprast varēja tikai nesakarīgus, aprautus teikumus.

— … Jums sekoja . . . Jūs esat laba . . . Paldies . . . Uzmanieties . .. Es laikam miršu . . . Va-ā-ai! …

Atskanēja smags vaids, ievainotais aizvēra acis, un viņa seja sāpēs saviebās.

Pienāca sanitari.

Satraukta Zoja noskatījās pa gaiteni pakaļ nestuvēm. Mirstošā dīvainie vārdi skanēja tai ausīs.

««Jums sekoja .. . Uzmanieties . . .» Ko tas viss nozīmē?» Zoja prātoja.

Viņa iedomājās laboratorijas logos redzēto kabatas lukturīša gaismu un burtnīcas nozušanu.

Meiteni pārņēma neskaidra tuvu briesmu nojauta.

Pie skaņu mērīšanas punkta priekšnieka atradās kapteinis Krichaļovs.

— Pašlaik pulkstenis ir piecpadsmit un astoņpadsmit minu-

tes, — viņš teica, palūkojies rokas pulkstenī. — Ja mēs izbrauktu pēc stundas ceturkšņa …

— Bet kur atrodas tas Politechniskais institūts? — apakšpulkvedis viņu pārtrauca, pieiedams pie sienas, kur karājās Ļeņingradas karte.

Viņš sāka vilkt ar pirkstu pa karti.

— Divdesmit trīs kilometri… tad vēl astoņi… Liekas, ka pagūsiet…

Tālumā, ātri cita citai sekodamas, smagi nodimdēja lielgabalu zalves.

— Vajadzētu paņemt līdzi vēl trīs cilvēkus, — teica kapteinis Krichaļovs, tuvojoties kartei.

— Paņemiet… Protams, paņemiet! — apakšpulkvedis piekrita. — Vai esat padomājuši, kurus? .. . Tad ta lietiņas! Un vajadzēja arī, lai tā… — viņš turpināja, skatīdamies kapteinī. — Rīkojieties veicīgāk! Ko jūs vēl stāvat?

Pēc dažām minūtēm vieglā mašina, šūpodamās pa grambām, ko vāji apgaismoja šauras zilas gaismas svītriņas, izbrauca laukā no dzeloņstiepļu aizžogojuma un devās uz šosejas pusi.

Drīzumā tā joņoja pa šoseju pilnā gaitā.

Nemiera pilna Zojai tagad šķita laboratorija. Blāvi spīdēja elektriskā galda lampa. No aparatiem, kas nekārtībā stāvēja uz galdiem, uz sienām krita ērmīgas, garas ēnas.

Meitene ieklausījās ikvienā vismazākajā troksnītī. Laukā atkal bija sacēlies stiprs vējš. Paretam varēja dzirdēt, kā pie durvīm mīņājas un klusītēm ieklepojas sargkareivis.

Zoja sēdēja pie ieslēgta oscilografa un vēroja fluorescējošo ekrānu.

Viņa jau bija reģistrējusi astoņus šāviņus. Dažreiz tie aizlidoja garām kaut kur tālumā, bet reizēm ar šausmīgu troksni un rēkoņa pārskrēja pāri itin tuvu, un tad tūlīt sekoja apslāpēts sprādziena troksnis, no kā nodrebēja logu rūtis. Meitene, cik vien iespējams, precizi izdarīja novērojumus, pierakstot laiku un sava aparata rādījumus.

Pa loga stikliem bungoja rupjas lietus lāses, un šī saraustīta bungošana brīžiem nomāca vēja aurus.

— Biedre Ļeontjeva! — atskanēja sargkareivja balss, kad šāviņš sprāga pavisam tuvu. — Vai nebūtu labāk, ja jūs ietu uz patvertni? Viņš nez kāpēc pārāk uzkritis mūsu rajonam . . .

Zoja pateicās sargkareivim un atbildēja, ka patlaban nekādi nevarot iet.

Meitene savu novērojumu rezultātos šķita saskatījusi tādu ka likumību. Ar interesi viņa apskatīja tikko sarakstīto tabulu. «Ne, pašlaik nevaru aiziet,» Zoja nodomāja.

Lietū salijis slapjš, durvīs nostājās leitnants Kovaļevs.

Zoja Petrovna, ko tad jūs vēl te sēžat! .. . Nu, tas taču nekur neder! Ejam uz patvertni!

Tālumā nošķinda birstoši logu stikli.

— Es pašlaik nevaru pārtraukt novērošanu … Ļoti interesanti rezultāti, — meitene teica, ātri pierakstot uz papīra aparata kārtējos rādījumus.

Pa gaiteni tuvojās balsis un soļu dipoņa. Leitnants steigšus devās uz durvīm un izgāja vāji apgaismotajā gaitenī. Viņš ieraudzīja karavīru grupiņu. Tie bija cilvēki, kas nāca no skaņu mērīšanas punkta.

— Uz kurieni jūs, biedri? —leitnants iesaucās.

Atbildi viņš nedabūja. Norībēja briesmīgs spēriens, kas satricināja visu ēku.

*

Leitnants strauji ieskrēja laboratorijā.

Apgaismodams istabu ar elektrisko lukturīti, kura gaisma ar pūlēm spraucās caur biezo putekļu mākoni, viņš ieraudzīja baigu postažu. Visur mētājās salauzīti fizikas aparati. Pa melnajiem logu caurumiem drāzās iekšā vētra. Pa istabu traucās vējš, izdzenādams kodīgos, smacīgos dūmus.

Pie apgāzta galda, uz mutes iekritusi baltu apmetumu gruvešu kaudzē, uz grīdas nekustīgi gulēja Zoja. Rokā viņa bija

krampjaini sažņaugusi zīmuli. . ..

*

— Jā… Kādreiz viss Šis gadījums sagādāja mums daudz raižu, — ģenerālis saīdzis turpināja. — Vai jūs par to nekā nezināt?

Viņa priekšā sēdošais pulkvedis pakratīja galvu.

— Šādas tādas visai pretrunīgas baumas mēs Maskavā dzirdējām, — viņš domīgi noteica.

Sirmais artilērijas ģenerālis uzrāva sērkociņu un, aizkūpinājis papirosu, piecēlās kājās. Spožas ziemas saules stari, pa logiem slīpi krītot pāri visam kabinetam, spraucās cauri no grīdas kāpjošiem zilu tabakas dūmu mutuļiem.

— Atnāk pie manis meitene, — ģenerālis turpināja, staigājot pa istabu. — Nu, jūs jau droši vien esat dzirdējis par profesoru Ļeontjevu? Tā ir viņa meita. Nu, tā. Es viņai jautāju, kas atgadījies. Izrādās, viņa novērojusi, iedomājieties tikai,

ļoti dīvainu un neizskaidrojamu parādību … Jāpiebilst, ka viņiem institūtā bija ierīce, izgatavota īsi pirms kara, gaisa t elektrisko spriegumu pētīšanai. Tas bija ļoti precizs aparats, uzbūvēts, kā saka, ievērojot jaunākos zinātnes un technikas sasniegumus, bet būtībā pavisam vienkāršs. Uz jumta viņi stingri noteiktā kārtībā bija uzstādījuši vairākas antenas un savienojuši tās ar katodoscilografu. Vismazākās izmaiņas atmosfēras elektrības stāvoklī šis aparats uzrāda lieliski …

Jāatzīstas, es par meitenes paziņojumu ļoti izbrīnījos… Viņa man stāsta, ka citādi neesot, — ienaidnieks Ļeņingradu apšaudot ar īpašiem — elektriskiem šāviņiem. «Mana oscilo- grafiskā iekārta,» viņa saka, «pilnīgi skaidri rāda, ka šāviņš nes sev līdzi milzīgi lielu elektrības potenciālu. Parastie šāviņi taču nevarētu kaut cik ietekmēt manus aparatus!» — «Patiešām,» es nodomāju. «Būs jāpapētī…» Bet nu klausieties tālāk. Kādā mūsu skaņu mērīšanas punktā par aprēķinātāju strādāja sarkanarmietis Ozerovs, Nikolajs Ozerovs.

Ģenerālis atgriezās pie galda un apsēdās savā krēslā.

— Tas ir Politechniskā institūta bijušais students, — ģenerālis turpināja. — Viņš vairākus gadus strādājis profesora Ļeontjeva laboratorijā. Un nu, iedomājieties, šo pašu Ozerovu sūta komandējumā uz Ļeņingradu, lai tas atvestu mērīšanas ierīces, kādu tobrīd pagaidām trūcis. Viņš atbrauc Politechniskajā institūtā. Skatās — par vēlu ieradies. Viņam pastāsta, ka institūts un visas laboratorijas jau evakuētas, patlaban tur iekārtojot hospitāli .. . «Nu,» viņš nodomā, «pamēģināšu iekļūt savā laboratorijā. Varbūt tur kaut kas no iekārtas būs palicis.» Viņš pieiet pie laboratorijas durvīm. Mēģina atvērt — aizslēgtas. Tad viņam ienāk prātā; ka šīs durvis var atslēgt ar sava dzīvokļa atslēgu. Viņš ieiet laboratorijā. «Brīnums gan,» viņš domā, «kāpēc viņi atstājuši tik daudz aparatu?» Apskatījās — nav nekā tāda, kas varētu noderēt skaņu mērīšanas punktam. Un tad, posdamies projām, viņš paķēris līdzi burtnīcu, kas ar zīmuli bijusi pierakstīta Zojas Petrovnas pazīstamajā rokrakstā. «Paņemšu par piemiņu,» viņš domā, «un pie viena paskatīšos, ar ko viņi te bez manis nodarbojušies!» Viņam ne prātā nenāca, ka Zoja Pctrovna vēl nav aizbraukusi .. .

Ģenerālis smaidot uzlūkoja savu sarunu biedru.

— Nu, tad tā, — viņš pēc brīža turpināja. — Ozerovs atgriežas savā daļā un sāk pārskatīt paņemto burtnīcu. Un ko viņš redz? Tieši tās piezīmes par šo dīvaino parādību, ko Zoja Pctrovna novērojusi! Nu viņš sāk pamazām apsvērt. Redz — kaut kas nav gluži kārtībā … Un, iedomājieties tikai, uzminēja gan! Viņam jau nu, protams, bija daudz vieglāk nekā pašai Zojai Petrovnai, jo viņš taču strādāja pie šāviņu lidojumu novērošanas . . .

— Un kas tad tas bija? — nepacietīgi jautaja pulkvedis.

Klausieties tālāk! … — ģenerālis turpināja. — Radās loti

interesants stāvoklis. Divi cilvēki, nemaz nenorunājuši, vienā un taja pašā naktī nodarbojas ar vienu un to pašu jautājumu. Ozerovs skaņu mērīšanas punktā reģistrē un apstrādā datus par visiem šāviņiem, kas aizlido pāri Politechniskā institūta virzienā, bet Zoja Petrovna tai pašā laikā, nepievēršot uzmanību apšaudei, pieraksta sava aparata rādījumus.

— Nu, bet vai šāviņi patiešām bija elektriski? — pulkvedis vēlreiz jautāja.

— Tā jau ir tā lieta… Bet klausieties visu pēc kārtas!… Viss tas gandrīz beidzās ļoti bēdīgi, šāviņš bija trāpījis tā nama sienā, kur strādāja Ļeontjeva. Meitene tikko nesamaksāja ar savu dzīvību. Pusotra mēneša nogulēja hospitālī… šāviņš bija trāpījis tieši tajā mirklī, kad Politcchniskajā institūtā ieradās cilvēki no skaņu mērīšanas punkta kopā ar sarkanarmieti Ozerovu. Nu, tā . .. Salīdzināja piezīmes .. . Redz — lieliski sakrīt. Pat lidojuma virzienu var noteikt pēc oscilografiskās ierīces rādījumiem. Bija atveduši sev līdzi visus datus un kartes. Tagad jau bija viegli salīdzināt: virzieni pēc skaņu mērīšanas datiem zināmi. Paskatās uz signāliem, ko atzīmējis oscilografs. Atzīmē tās vietas uz kartes. Tūlīt varēja sastādīt jaunu tabulu.— Ģenerālis piecēlās. — Panāciet uz brītiņu man līdzi, — viņš teica. — Es jums kaut ko parādīšu.

Viņi nokāpa vienu stāvu zemāk un iegāja plašā istabā. Uz galdiem, kas bija salikti gar sienām, varēja redzēt daudz nepazīstamu aparatu. Ap tiem nodarbojās cilvēki, tos montējot un regulējot.

— Papriecājieties nu! — ģenerālis teica, norādot uz aparatiem.— Jauna, nesen izstrādāta aparatūra pēc Zojas Ļcontjevas un Nikolaja Ozerova sistēmas ienaidnieka šāviņu trajektoriju noteikšanai.

— Atļaujiet, biedri ģenerāli! — pulkvedis uztraucās. — Es nekā nesaprotu. Vai šāviņi patiešām bija elektriski?

— Kur nu elektriski! — ģenerālis atbildēja. — Nekādu elektrisku šāviņu fašistiem nav bijis un nu jau vairs nebūs. Izskaidrojums bija ļoii vienkāršs. Oscilografiskā ierīce, ar kuru Zoja Ļeontjeva agrāk strādāja, ļoti labi noteica visparastāko šāviņu virzienu. Redziet, kas par lietu: ikviens šāviņš sakarā ar berzi gaisā vienmēr elektrizējas līdz augstam potenciālām. Aparats, kas bija paredzēts elektrisko spriegumu mērīšanai gaisā, to arī atklāja. Vai nu saprotat, kā tas bija? . .. Patlaban beidzam pirmo sēriju, kas domāta Ļeņingradai, — ģenerālis turpināja.

Aparati darbojas ārkārtīgi precizi, daudz labāk par skaņu mērīšanas aparaturu. Tur, redziet, rādījumus ietekmē vējš. Nākas izdarīt labojumus. Tad vēl — jaunajai aparatūrai iespējams ātrāk apstrādāt iegūtās ziņas … Nāciet, es jūs iepazīstināšu ar izgudrojuma autoriem.

Ģenerālis ar savu ceļa biedru iegāja maza istabiņā. Pie rasējumiem apkrauta galda stāvēja Zoja Ļeontjeva un Nikolajs Ozerovs.

*

Todien Zojai domās bija vēlreiz jāatgriežas pie aizvadītajām, neaizmirstamajam rudens dienām.

— Zoja Petrovna, jūs kāds meklē!

Izgājusi pa durvīm, meitene izbrīnā pakāpās atpakaļ: viņas priekšā stāvēja neliela auguma jefreitors, tas, kuru viņa kādreiz pēc ievainojuma bija pārsējusi.

— Sveiki, biedrene Ļeontjeva! Ar pūlēm jūs sameklēju. Piedodiet nu, ka traucēju, — viņš samulsis turpināja. — Atnācu jums pateikties… To es nekad neaizmirsīšu.

— Paldies, biedri jefreitor, par parādīto uzmanību… — Zoja teica, cenzdamās kaut ko atcerēties. — Sakiet. .. vai nu man tā bija licies, vai arī jūs īstenībā to teicāt… jūs sacījāt, ka man draudot kādas briesmas, ka mani kāds novērojot…

Jefreitors plati un vaļsirdīgi pasmaidīja.

— Sacīju … protams … Kā gan citādi.

Zoja viņu uzlūkoja nesapratnē.

— Kā nu ne!—jefreitors turpināja. — Es pats jau jūs uzmanīju. Man toreiz leitnants Kovaļevs uzdeva. «Es,» viņš saka, «pie laboratorijas durvīm norīkošu sargu, lai, redzi, šādi tādi diversanti tur neiekļūst, bet tu, esi tik labs, ja nu viņa kaut kur iet, tad, redzi, lai nebūtu viena.» Leitnants man paskaidroja, ka jums esot kāds militārā rakstura izgudrojums, nu, un drošības dēļ jābūt uzmanīgiem, ja ienaidnieks kaut ko gribētu uzsākt. Ar vārdu sakot, lika man jūs nemanot apsargāt. «Tas tā pagaidām,» viņš saka, «kamēr viss nokārtosies. Citādi, redzi, burtnī- ciņu ar svarīgām formulām jau nozaguši.»

Meitenei viss kļuva skaidrs. Viņa vēlreiz cieši paspieda jef- reitoram roku.

— Pats leitnants Kovaļevs aizbrauca tūlīt pēc tam, kad jūs ievainoja, — viņš turpināja, — bet bez viņa man bija lielas pūles, kamēr jūs sameklēju. Un katram tik ņem un skaidro, kas un kāpēc . . .

Kad jefreitors aizgāja, Zoja atgriezās savā istabiņā un ķērās pie darba.

Ap sirdi kļuva līksmi un labi. Mazo istabiņu pildīja mīlīga saules gaisma, spiezdamās caur aizsalušo, blāvo stiklu.