Meklējumu pasaulē

8. SUNS REDZ SPOKUS

Lai cik tas būtu dīvaini, bet suņa neizprotamā nemiera pirmās pazīmes pamanīja profesors Polozovs.

— Vai jūs neesat ievērojis, ka jūsu četrkājainais draugs arvien biežāk un biežāk ierūcas un it kā ausās? — viņš teica Kostjam.

— tā … Laikam gan tā ir, — Kostja atbildēja. — Kas tas varētu būt?

It kā tīšām suns tai brīdī spēji apstājās un saboza spalvu. Viņa ausis, kas parasti bija nokārušās, tagad sacēlās. Atskanēja apslāpēta rūkšana. Elektrisko lukturu gaismā bija redzams, ka suņa ķermenis viegli trīc.

— Kas tev noticis, Džulbars? — Kostia laipni jautāja.

Suns piegāja pie saimnieka un bailīgi piespiedās tam pie kājām.

Viss tas norisinājās šaurā un smacīgā galerijā, pa kuru visi trīs klejoja jau krietnu laiku, apbruņojušies ar ģeologu veseriem.

Kas tad bija pamudinājis cilvēkus uzsākt ģeoloģisku izlūkošanu, kad pašiem vajadzēja domāt par glābšanos?

Iemesls bija šāds.

Kad profesors vēl dažas reizes bija atkārtojis eksperimentu, iznesot bāriju no mašinas (pie kam ārpusē tas noteikti saka spīdēt), inženieris Dorochovs pieprasīja, lai aizver luku. Mašina jau varēja doties ceļā. Profesors no jauna sāka pretoties.

Vai jūs saprotat, kas notiek? .. . Nesaprotat? Ļoti žēl . .. Tas jau vairāk iekļaujas technikā nekā ģeoloģijā, — uzbudināti un mazliet līksmi sāka runāt Polozovs. — Man rokā barija oksids, kam piemīt spēja spīdēt ultravioleto staru, rentgena staru un spēcīgu radioaktivu izstarojumu iespaidā… Man ir pavisam skaidrs, ka mēs atrodamies ārkārtīgi spēcīgu radioaktivu izstarojumu zonā. Tieši no tā akmens spīd. Līdzko tas ienests kabinē, kas nobruiļota ar biezu tērauda kārtu, tas pārstāj spīdēt. Radio- aktivie izstarojumi kabinē neiekļūst. . . Tagad man ir saprotams, kāpēc izlādējās akumulatori. Radioaktivo izstarojumu iespaidā gaiss taču iegūst ārkārtīgu elektrības vadītspēju, bet mūsu apstāšanās laikā ārpusē bija daudz kailu vadītāju. Bez tam mums visu laiku ir atvērta lūka, un tai pretim atrodas sadales plāksne ar neapsegtām stīpām … Tas ir lielisks atklājums!

— Par ko tad jūs priecājaties? — apjucis vaicāja Dorochovs.

— Bet atļaujiet! … Kā gan nepriecāties!

— Es zinu, kāpēc zaudēti sakari ar virszemi, — ieteicās Kostja. — Jūs sakāt, ka gaiss un zemes slānis kļūst par elektrības vadītājiem. Bet ikviens materials, kas vada elektrību, ekranizē radioviļņus. Pat ēku skārda jumti traucē ultraīsviļņu sakarus.

— Jums taisnība! — priecīgi iesaucās Polozovs.

— Par ko tad jūs priecājaties? — Dorochovs, jau aizkaitināts, vaicāja. — Sakari zaudēti … Mašina palikusi bez elektroenerģijas. Jauki gan! … Iedomājieties vien! Akumulatori izlādējušies. Tas nozīmē, ka konstrukcija neder ne velnam! Tas nozīmē, ka es neesmu paredzējis drošu ekranizāciju pret šo pašu izstarojumu. Ir gan par ko priecāties! …

Polozovs, satraukts un spēji elpodams aiz uzbudinājuma, pienāca Dorochovam klāt un paņēma viņu aiz rokas.

— Nomierinieties, Andrej Leonidovič, — viņš aprauti teica. — Tūlīt es jums visu izskaidrošu . .. Jūsu mašina strādāja un strādās lieliski. Tas ir ļoti teicams mechanisms. Radioaktivo izstarošanu zemē jūs patie,šām nebijāt paredzējuši … Tik neparasti intensīvu, es saku! Par ko es priecājos? Izskaidrojums ir tikai viens — te kaut kur tuvumā atrodas milzīgs, pēc saviem apmēriem nedzirdēts urana rūdas slānis. Jo kā gan citādi lai izskaidro to, ka izstarošana ir tik spēcīga, ka pat elektroakumulatori izlādējušies … Vai saprotat? Mūsu priekšā ir visvērtīgākās rūdas slāņi! Tuvākā nākotnē dzinējspēki, kas nomainīs tvaika, ben- zina, naftas un pārējos dzinējspēkus, strādās ar urana rūdu, izmantojot tajā apslēpto milzīgo iekšējās atomenerģijas krājumu.

— Pagaidiet. . .. pagaidiet… — apmulsis nomurmināja Dorochovs. — Vai jūs tiešām esat pārliecināts, ka šeit jābūt urana rūdai?

— Nu protams! Pie tam lielā daudzumā. Nedzirdēti krājumi! Mums tie jāatklāj!

Tas viss pārsteidza pazemes ceļiniekus pavisam negaidot.

Viņiem nu vajadzēja izvēlēties.

Ilgāk palikt zem zemes bija bīstami. No otras puses, viņi vēlējās padarīt savu dzimteni bagātāku ar jaunu urana rūdas atradni, bet tad bija nepieciešams vel kādu laiku uzkavēties zem zemes.

Pēc mokpilnām pārdomām cilvēki beidzot izšķīrās. Vēlreiz pārbaudīja enerģijas pārpalikumu. Nekavējoties nodrošinājās pret tālāku akumulatoru izlādēšanos. Ārpusē noņēma visus vadus, ko Dorochovs bija izvilcis, apskatot mašinu-amfibiju. Lūku rūpīgi aizskrūvēja.

Un cilvēki izlēma: viņiem vēl jāuzkavējas zem zemes, lai uzietu urana rūdas slāni.

Meklēšana noritēja steigā. Nedrīkstēja kavēties nevienu lieku minūti.

Aiz noguruma tikko kājās turēdamies, visi trīs bez mitas ložņāja pa garajām pazemes ejām.

Rūdas meklēšanu stipri atvieglināja vienkārša palīgierīce, ko Kostja izgudroja un izgatavoja uz vietas. Gabaliņu barija viņš ievietoja kārbā ar biezām metala sienām, kurās bija mazs caurumiņš. Kārbu grozot, varēja panākt' tādu stāvokli, kad bārijs spīdēja visstiprāk. Tas norādīja, no kurienes nāk radioizstaro- jumi, kas varēja iekļūt kārbā tikai pa caurumiņu.

Pat ļoti lēni tekošs ūdens slēpj sevī milzīgu postošu spēku.

Tas ir draugos ar laiku. To, ko nevar paveikt ūdens viens pats, tas izdara kopā ar laiku.

Rāmi tekoša straume lēni, bet nemitīgi izgrauž milzīgas granita klintis, maina upju gultnes.

Apakšzemes ūdeņi, protams, nav izņēmums.

Mazās, fontanveidīgās strūkliņas, kas bija radušās pēc sprādziena, kļuva arvien lielākas. Drīz tās pārvērtās mutuļojošās lavīnās. Ūdens sāka gāzties seklajā ezerā, bet pēc tam rūkdams ieplūda bezgalīgajās pazemes galerijās.

Tieši šis troksnis, ko sacēla šurp plūstošais ūdens, bija satraucis suni, kam, kā zināms, piemīt ārkārtīgi asa dzirde.

Izlūkotāju grupas nometnē Auelekiza tuksnesī ritēja neparasta un spraiga dzīve.

Tikko bija ieradusies glābšanas ekspedicijas pirmā nodaļa, apgādāta ar speciālu iekārtu. Bez tam tika komplektēta komanda no izlūkotāju grupas darbiniekiem, kam vajadzēja piedalīties glābšanas darbos.

Tad atklājās, ka no nometnes bez pēdām pazudis mechaniķis Gorškovs un divi strādnieki.

Šis apstāklis nopietni satrauca Mariju Ivanovnu, izlūkotāju grupas priekšnieci.

— Kā to lai izskaidro? — Marija Ivanovna vaicāja, apspriežoties ar Ļudu.

— Viņš laikam nobijās. Baidījās, ka viņam būs jābrauc glābšanas komandā, — sašutusi atbildēja Ļuda. — Tagad nu ir pavisam skaidrs, kas viņš tāds.

— Ļuda! … — Marija Ivanovna pārmeta.

— Viņa vietā braukšu es! — Ļuda dedzīgi iesaucās.

— Jūs es nelaidīšu. Nometne nevar palikt bez radista. Un bez tam… Kā jūs nesaprotat! Var taču gadīties, ka vel nāk radiosignāli no pazemes.

— Nē, nenāks, — klusu atbildēja Ļuda un aizgriezās. Viņa negribēja, ka Marija Ivanovna redz acīs sarietušās asaras.

Pēdīgi notika tas, ko suns jau bija jutis tuvojamies.

Jau bija atrasti pirmie urana rūdas slāņi. Melna, neizskatīga akmens masa iestiepās aizā platā slānī. Tālāk sekoja otrs slānis. Jo dziļāk viņi gāja šaurajā aizā, jo vairāk noskaidrojās., cik milzīgi krājumi šeit atradās. Sumējot savus novērojumus, Polozovs jau bija aptuveni aprēķinājis un nosauca milzīgi lielu skaitli. Likās, ka ar to varētu apmierināties un atgriezties pie mašinas. Bet kaisla vēlēšanās uziet vēl vairāk mudināja cilvēkus virzīties arvien tālāk.

Suņa prombūtni pirmais pamanīja Kostja. Viņš sāka to skaļi saukt, bet suņa nekur nebija.

Pēc kāda laika tālumā bija sadzirdami suņa rējieni, kas dobji atbalsojās akmens ejā. Troksnis tuvojās.

— Kaut kas ir atgadījies, — bažīgi ieteicās Kostja.

— Kas nu var atgadīties? — izbrīnījies atsaucās Dorochovs. — Sunim vienkārši apnicis te ar mums klejot.

Tai pašā mirklī no blakus ejas izlēca suns. Viņš metās pie Kostjas un, ik pa brīdim ar zobiem raudams to aiz drēbēm, sāka nikni riet. Lēkdams un locīdamies suns aicināja Kostju tam sekot.

Kostja pavērsa pret viņu sava prožektora staru. Viņš ieraudzīja, ka suns bija gluži slapjš.

— Ūdens! — iekliedzās Kostja. — Biedri! Mums tuvojas ūdens!

— No kurienes? — Dorochovs vaicāja.

— Ūdens būs izskalojis aizsprostu, ko radījis Kostjas sagatavotais sprādziens, — Polozovs kļuva nemierīgs.

— Man pakaļ! — Kostja pavēloši uzsauca.

Nometuši lāpstas un kapļus, cilvēki metās skriet uz aizas izejas pusi.

Pie mašinas tie varēja piekļūt, brienot līdz ceļiem pa ūdeni.

— Ir gan žēl! — noteica Kostja, pa stikla iluminatoru vērodams, kā ceļas ūclens līmenis.

— Vai to, ka ūdens iztraucēja rūdas slāņu pētīšanu? — Polozovs vaicāja.

— Nu, tas pats par sevi! — Kostja turpināja. — Bet žēl arī, ka ūdens pārrāva mūsu aizsprostu. Sakiet, Valentin Petrovič, — viņš teica, pagriezdamies pret profesoru, — vai tas būtu iespējams! Ja aizsprosts nebūtu sabrucis, vai tad ūdens Jangijeras upē arvien celtos, līdz beidzot atgrieztos savā agrākajā gultnē?

— Tas būtu iespējams,Sja vien … — Polozovs domīgi noteica.

— Ko — «ja vien»?

— Ja vien šis aizsprosts īstenībā varētu ilgstoši pastāvēt. Ka jūs paši redzat, ūdens ļoti ātri izskalo akmeņu sablīvējumu … Kaut gan — pagaidiet… pagaidiet! …

Profesors piegāja pie galdiņa un sāka aplūkot paša zīmēto apakšzemes labirintu schemu.

— Hm … hm … — viņš norūca. — Panāciet šurp, Kostja! Varbūt es maldos.

Pie galdiņa pienāca Kostja un Dorochovs.

— Redziet, kas par lietu, draugi … Es zināju, ka ūdens aizsprostoju m_s, ko Kostja ierīkoja, ir īslaicīgs. Tiesa, es gan nedomāju, ka ūdens to pārraus tik drīz. Bet kā būtu, ja mēs krietni aizbērtu, lūk, šo bedri, no kuras kāpa tvaiks? Lūk, paskatieties … te ūdens cauri netiks. Arī te. Bedre ir ļoti dziļa. Un, ja mums izdotos to piebērt pilnu ar sīkiem akmeņiem, tad pazemē aizietu … nu, desmit procentu ūclens! Es domāju, ūdenim neizdotos izskalot šo aizsprostu.

— Un Jangijeras upe atgrieztos tuksnesī?

— Ar laiku, protams.

— Tas tik būtu vareni! — Kostja čukstēja.

Ūdens tobrīd turpināja ieplūst grotē. Līmenis strauji cēlās. Mašina, peldot pa virsu, sāka šūpoties. Dorochovs atgrieza speciālā rezervuārā krānu, un tas, pieplūstot ar ūdeni, padarīja mašinu tik smagu, ka tā atkal nogrima dibenā. Tādējādi mašina- amfibija ar hermetisko kabini pārvērtās par sava veida zemūdeni, kas pārvietojās zem ūdens ar kāpurķēdēm.

Viss, kas norisinājās kabinē, sunim nepatika.

Savā mūžā tas bija redzējis daudz cilvēku, ģērbušos visdažādākos tērpos.

Tomēr tik ērmīgus suns vēl nekad nebija redzējis. Visvairāk Džulbarsu mulsināja galvas. Tās tagad bija spīdīgas un nevis ar divām acīm kā visiem cilvēkiem, bet ar vienu — lielu un apaļu.

Suns neaptvēra, ka cilvēki uzvilkuši ūdenslīdēju tērpus ar automatisku skābekļa piegādātāju.

Drīz vien visi trīs vienači iznāca no kabines pa speciālu lūku ar dubultvāku, nesdami plecos kastes ar sprāgstvielu.

Zēli kaukdams, suns sāka ar ķepām skrāpēt biezās iluminatora sienas, pa kurām redzēja, kā tā draugi, pārvērtušies ērmos, lēni kustējās pa ūdeni.

Pēc kāda laika cilvēki atgriezās kabinē un gāja atkal projām, nesdami sev līdzi smagas kastes. Tā tas atkārtojās vairākas reizes.

Beidzot viņi atgriezās pavisam un novilka tērpus, no kuriem suns baidījās. Mašina nodrebēja un devās ceļā.

— Sprādziens notiks pēc trim stundām, — sacīja Kostja. — Domāju, ka pa šo laiku pagūsim aizkļūt pietiekoši tālu.

Virzoties ar savām īsajām kāpurķēdēm pa platās, ar ūdeni piepildītās galerijas dibenu, mašina gāja stāvus uz augšu.

Drīz vien caur iluminatoriem varēja redzēt zilganu, mirdzošu vizmojumu.

Tā bija ūdenskrātuves virsma.

Iznākusi no ūdens, mašina sāka iet ātrāk. Tomēr tas neturpinājās ilgi.

Arvien klusāka kļuva skaņa, ko radīja elektromotoru kolektori. Motora apgriezienu skaits samazinājās. Akumulatoros sāka izsīkt elektroenerģijas krājums.

— Kādu attālumu esam nogājuši? — čukstēja Polozovs, pievērsdamies Kostjam.

Kostja ar bažām palūkojās uz aparatu, kas mērīja noieto ceļa gabalu.