Meklējumu pasaulē

Otra nodala «TRĪS MUSKETIERI»

Agrā rītā pie galvenā inženiera pieņemamās istabas durvīm apstājās trīs cilvēki.

— Vai tu sāksi, Jermolaj? — viens no tiem vaicāja.

— Nē taču! Ideja pamatos ir tava, — atbildēja otrs parupjā basa balsī. — Kā tu domā, Goga? — viņš pēc brīža piebilda.

— Hm … hm … — Goga noteica, uzmanīgi aplūkodams griestus.

— Nu redzi, Sašiņ! — Jcrmolajs līksmi nodūca. — Goga man piekrīt. Vajadzēs sākt tev.

Tad visi trīs cits aiz cita iegāja pieņemamā istabā un, cenzdamies netrokšņot, sasēdās uz dīvana.

«Pēc auguma nosēdušies,» uz viņiem paskatījies, nodomāja institūta apsardzes priekšnieks, kas gaidīja savu kārtu.

Patiešām, visgarākais no draugiem, Aleksandrs Koreļins, jauneklis ar zilām, sapņainām acīm, sēdēja malā. Vidū sēdēja Jermolajs Bogdichanovs, platiem pleciem un drukns, ar mazliet nebēdīgu un blēdīgu seju. Augumā vismazākais bija Goga Šere- metjevs, ļoti nopietns un koncentrējies jaunietis. Pat šobrīd, aplūkodams vienīgi griestus, viņš darīja to neparasti uzmanīgi un dziļdomīgi.

Visi trīs bija mašinbūves institūta studenti, nesen ieradušies šeit praksē.

— Nu, kā jums patīk pie mums strādāt? — sekretāre studentiem vaicāja.

— Nekas, paldies, — Koreļins atbildēja. — Esam ļoti apmierināti. Vienīgi …

Koreļins saminstījās, jo no kabineta atskanēja galvenā inženiera balss. Gevorkjans acīm redzot ar kādu strīdējās un runāja tik skaļi, tādā tonī, ka praktikantiem šķita, it kā kabineta īpašnieks būtu ar kaut ko nemierā.

Studenti satraukti saskatījās. Bet sekretāre sēdēja gluži mierīgi, nepievērsdama uzmanību izsaucieniem.

— Desmit kilometru? Ko?… Blēņas… — 110 kabineta skanēja institūta vadītāja spalgā balss. — Atgr-r-r-r-iezīsies! … Ko? . .. Atgr-r-r-r-iezīs'ies! …

— Sakiet, lūdzu … — piesardzīgi ievaicājās Koreļins, uzrunādams sekretāri, — sakiet… vai galvenais inženieris šodien nav labā omā!

Sekretāres sejā iegula barga izteiksme, kas reizē pauda neizpratni un vieglu nevērību pret jaunajiem apmeklētājiem.

— Kāpēc nav labā omā? — viņa mierīgi teica. — Gluži otrādi! Vai nedzirdat, cik viņš mundri sarunājas!

— Dzirdu, — Koreļins atzinās. — Tomēr . ..

Bet tobrīd kabineta durvis plaši atvērās un uz sliekšņa iznāca meitene zilā darba virsvalkā. Studentiem par brīnumu meitene laipni smaidīja.

— Lūk, — viņa lepni teica, sniegdama sekretārei nezkādu papīrīti, — Arams Grigorjevičs lūdza nodot jums, lai jūs uzrakstītu pavēli. Te ir pateicība elektroizlūkošanas laboratorijai un personīgi man.

— Hm … — Bogdichanovs klusi nočukstēja, pavērsies pret Korei inu.

Nākošais galvenā inženiera kabinetā, ar zābakiem smagi klaudzinādams, iegāja institūta apsardzes priekšnieks. Masivās, ar melnu vaska drānu apšūtās durvis ar troksni aizcirtās aiz viņa.

Drīz draugi pamanīja, ka sekretāre sāk izrādīt acīm redzamu nemieru. Viņa. sāka vērīgi ieklausīties tikko dzirdamajās skaņās, kas nāca no kabineta. Viņas seja kļuva ļoti nopietna. Beidzot viņa piecēlās no sava galdiņa un klusītiņām, gandrīz uz pirkstgaliem. piegāja pie melnajām durvīm.

Lai kā trīs draugi centās nojaust iemeslu, kas satraucis sekretāri, tomēr nevarēja uzminēt. Kabinetā bija dzirdama klusa un gluži neskaidra saruna.

— Tas ir nejauki … — sekretāre teica, sēzdamās pie sava galda. — Ārsti Aramam Grigorjevičam aizliedz pārlieku uztraukties, bet šonedēļ tas jau trešais gadījums, kad viņš zaudē savaldīšanos … Ias tur noticis?

— Piedodiet… Es jūs nesaprotu … — Koreļins kautri ieteicās. — Kā jūs zināt, ka galvenais inženieris stipri uztraukts?

Sekretāre atkal apveltīja studentus ar skatienu, kurā izpaudās neizpratne. Viņa vēlreiz uzmanīgi ieklausījās sarunā, kas nāca no kabineta, brītiņu pagaidīja un tikai tad atbildēja:

— Jūs nepavisam nepazīstat Aramu Grigorjeviču. Vai tad nav dzirdams, ka viņš klusē? Normālā stāvoklī viņš runā skaļi, kliedz. Bet kas tas? Paklausieties tikai! Cik tālu noveduši cilvēku!

Izjūtot dziļu cieņu pret šādu neparastu sekretāres paskaidrojumu, studenti klusēja. Tikai tagad viņi pievērsa uzmanību tam, ka no kabineta bija dzirdama vienīgi institūta apsardzes priekšnieka balss. Priekšnieks acīm redzot par kaut ko taisnojās. Galvenā inženiera balss nebija dzirdama nemaz.

Pēkšņi kaut kāda dīvaina elšana pārtrauca iestājušos klusumu. Tas bija Bogdichanovs, kas, sēdēdams vidū starp biedriem, sāka grozīties un nez kādēļ steigā ķerstīt savas žaketes sānu kabatu.

— Tad ta nelabais!… Lien ārā… Nu, ko tu darīsi! — varēja dzirdēt viņu apslāpētā balsī murminām.

— Turi viņu, Jermolaj, — Koreļins klusi čukstēja.

— Kas tur noticis? — sekretāre painteresējās.

— Nē jau… nekas… — Koreļins apjucis noteica. — Tas tikai tāpat. .. Bogdichanovam laikam tāds paradums. Nepievērsiet uzmanību, viņam tas tā gadās . ..

Sekretāre ar aizdomām paskatījās uz Bogdicbanovu, kas nu jau sēdēja gluži brīvi, un paraustīja plecus. Viņa atcerējās frāzi «turi viņu», un galvā tai pazibēja baiga doma, ka Bogdichanovam laikam uznāk lēkmes.

— Vai jums bieži tā gadās? — nu jau ar šausmām skatīdamās uz Bogdicbanovu, viņa vaicāja.

— Vakar bija, — skumīgi nodūca Bogdichanovs. — Tagad arī, iebāzu roku kabatā . . . Aizmirstas jau .. . Bet šis kā ķer!

— Kas ķer? — izbijusies jautāja sekretāre, pieceldamās no savas vietas. — Es jūs nesaprotu …

Bet atbilde nesekoja. Kabineta durvis atvērās, un pieņemamajā istabā ienāca institūta apsardzes priekšnieks. Labu brīdi viņš raudzījās uz kādu nenosakāmu punktu, it kā pūlēdamies kaut ko atcerēties, uzmeta studentiem tādu kā aizdomu pilnu skatienu un gausiem soļiem devās uz izejas pusi.

— Iešu meklēt vainīgos, — viņš iedams klusi izmeta.

Ar ozolkoka imitāciju apdarinātajā galvenā inženiera kabinetā studenti iegāja tādā pašā kārtībā kā pieņemamajā istabā — cits aiz cita. Pa priekšu gāja garais un slaidais Aleksandrs Koreļins, augstu pacēlis galvu. Aiz viņa, mazliet līgodamies.

gāja Jermolajs Bogdichanovs. Goga Šeremetjevs kustējās lēni, skatīdamies gndā.

Sēdieties! Kas jums tāds steidzams sakāms? Es klausos,— ātri izrunaja galvenais inženieris, pieceldamies no galda un spiezdams visiem pēc kārtas roku.

Jus nevarat iedomāties, Aram Grigorjevič, kādā neparastā liela mēs atnācām pie jums! — Koreļins teica, sēzdamies krēslā.

Ļoti interesanti. Es klausos, — mierīgi teica galvenais inženieris, atmezdamies pret krēsla muguru.

«Klusi runā — tātad nav labā omā,» pazibēja domās Koreļinam.

— Jus, protams, zināt, kāda milzīga nozīme cilvēka dzīvē ir dabai, — Koreļins, stipri uzbudinādamies, turpināja. — Nē… piedodiet, nevis cilvēka dzīvē, tāpēc ka cilvēks ir daļa no dabas, bet zinātnē un technikā . .. Nu jā, zinātnē un technikā! Es jums varu minēt tūkstošiem piemēru. Ņemiet putnus, kas lido bezgalīgajos gaisos… Ņemiet, beidzot, zivis, kas rotaļājas okeana dzelmē …

Koreļins sastomījās; viņš juta, ka aiz uztraukuma nerunā to, kas vajadzīgs, bet galvenais inženieris skatās uz viņu ne visai laipni.

— Iedomāsimies, ka es ņemšu putnus un ņemšu zivis. Ko tālāk liksiet ar tiem darīt? — galvenais inženieris, izmantodams Koreļina pauzi, iesprauda starpā.

— Anatomēt, — Goga Šeremetjevs piemetināja dobjā balsī, kas nepieļāva iebildumus.

Galvenais inženieris ieplēta acis un pagriezās pret Gogu.

— Viņš jums savu domu neizteica pietiekami skaidri, — Koreļins sāka uztraukties. — Kaut gan Leonardo da Vinči arī anatomēja baložus . ..

— Tu nerunā, ko vajag, Saša, — iejaucās Bogdichanovs.

— Izskaidro vienkāršāk … Baložiem te nav nozīmes, Aram Grigorjevič. Mēs domājam par kādu citu dzīvnieku, kas, tā sakot, ir daudz tuvāks mūsu interesēm .. .

— Ko? — galvenais inženieris vaicāja, pieceldamies no galda.

— Jūs te ieradāties muļķot mani ar savām mīklām? Jūs domājat, ka es neesmu redzējis begemotus, kas sazīmēti jūsu rasējumos? Kas tas par balaganu?

— Bet tie jau nav begemoti, Aram Grigorjevič! Apgalvoju jums, ka tie nav begemoti! — Koreļins uztraucās. — Tūlīt jūs uzzināsiet… Jermolaj, es tevi lūdzu …

Galvenais inženieris redzēja, ka Bogdichanovs sāk steidzīgi taustīt savas žaketes sānu kabatu. Tad viņš pārsteigts iesaucās un nez kādēļ aši iegrūda roku bikšu kabatā.

— Paskaidrojiet taču cilvēku valodā, kas noticis! — galvenais inženieris teica.

— Aram Grigorjevič! — Koreļins turpināja, arvien vēl mulsdams. — Zemes dziļu pētījumus var taču izdarīt ar dzīvnieku palīdzību … tas ir, piedodiet, ar tiem līdzīgu .. .

Koreļins nedabūja pabeigt savu frāzi, jo durvis pēkšņi ar troksni atvērās un istabā žigli ienāca pusmūža cilvēks ar portfeli.

— Aram! Vai negaidīji? — viņš sauca jau no sliekšņa.

Tas bija inženieris no centra, kas negaidot ieradās institūtā kārtot steidzamu jautājumu.

Tūdaļ aiz viņa kabinetā ienāca Tētis.

— Beigsim, biedri! — ātri noteica galvenais inženieris, pavērsies pret studentiem. — Patlaban man nav vaļas ar jums noņemties. Citu reizi nāciet ar skaidru formulējumu, ko gribat … Nekā nesaprotu! — galvenais inženieris jautri noteica, kad durvis aiz studentiem aizcirtās. — Nevaru teikt, ka tie būtu pārāk kautrīgi puiši, bet, lūk, veselas desmit minūtes nevarēja ar jēgu paskaidrot, kāpēc nākuši.

— Tu laikam viņus sarāji, — par begemotiem? — smaidot piebilda Tētis. — Tad nu viņi pārbijās.

— Pie viena, vai zini, kā viņi izskaidro begemotu parādīšanos rasējumos? — galvenais inženieris turpināja. — Viņi atnāca ar piedāvājumu ģeoloģiskai izlūkošanai izmantot nezkādus dzīvniekus. Vēlāk vajadzēs to noskaidrot.

— Dzīvniekus ģeoloģiskai izlūkošanai? — viesis brīnījās.

— Tagad, kad mūsu rīcībā ir tik daudz lielisku aparatu! Piedodiet, bet man neviļus nāk prātā barons Mincbhauzens. Tas kādreiz ieteica lidot ar zosīm . ..

— Vispār pie mums institūtā pēdējā laikā notiek dīvainas parādības, — turpināja galvenais inženieris, pagriezies pret viesi.

— Vai vari iedomāties: pagājušo nakti, piemēram, es paša acīm redzēju kustīgu skeletu. Nu? Kā tev tas patīk?

— Kādu skeletu? Par ko tu runā? … viesis kļuva nemierīgs.

— Es atbraucu šurp parunāt par nopietniem jautājumiem … Pie velna, Aram, es domāju, tev tuvākā laikā nepieciešams atvaļinājums.

— Labi, labi, — Gevorkjans smaidot atbildēja. — Pašlaik man atvaļinājums nav vajadzīgs. Bet nedomā, ka skelets man rēgojās. Tu taču nezini, par kādu skeletu es runāju. Es arī pats lāgā nezinu, kas tas bija. Patlaban apsardzes priekšnieks noskaidro šo lietu.

Drīz kabinetā iestājās normālā darba atmosfēra. Galvenais inženieris, staigājot pa istabu un spēcīgi žestikulējot, uzsāka karstas debates ar atbraucēju.

— Caurules? Jā, tās jums jāatsūta ar lidmašinu… Kā gan citādi! Spried pats … Ko! .. . — bija dzirdama viņa skaļā balss.

liii/lem galvenā inženiera balss noklusa un to nomainīja paskaļa, bet rāma un prātīga Tēta valoda. No centra atbraukušais runaja klusi.

Mums trūkst cilvēku! — galvenais inženieris uzbudinājās.

Patlaban tiks mobilizēti visi… Cilvēki! Saprotiet, cilvēki mums vajadzīgi! Cilvēku par maz … Lūk, piemēram, šie trīs .. . Iris musketieri, kā kāds tos pie mums nosaucis.. . Vai tad es uz viņiem varu paļauties? Ko jūs ieteicat man ar viņiem darīt?

-— Bet, pagaidi, Aram, ko tu pret viņiem pirms laika uzsāc ciņu! — Tētis aizstāvēja. — Puiši ir jauni. Redzams, aizrāvušies ar kādu jaunu ideju. Vajag noskaidrot. Rīt svētdiena, bet pirmdien, iespējams, es pats viņus ņemšu priekšā.

— Es taču teicu, ka vispār viņi nav slikti darbinieki, — galvenais inženieris turpināja. — Bet jāņem vērā, ka tieši viņi ir aizrāvušies ar kādu ideju. Vai tie ir murgi vai ne, to es nezinu. Tomēr tas neko nenozīmē, tagad jāveic mums uzdotais uzdevums.— Galvenais inženieris mitējās staigāt pa istabu, apsēdās savā vietā. — Urbi var lietot visparastāko. Lokacijas iekārtu uzmontēsim, griezējinstrumenta tuvumā. Jūs interesē darbības rādiuss? Lūdzu … Piecdesmit metru jau var garantēt. .. Bet tas vēl nav viss! Es domāju, ka sasniegsim septiņdesmit metru. Varat iedomāties! Sēžot šajā kabinetā, mēs uz ekrana redzēsim visu, kas notiek trīs četru kilometru dziļumā. Tagad taču mēs īstenībā esam akli… Mēs neredzam, kas notiek te, zem mums, pavisam tuvu …

Inženieris strauji pavicināja ar roku un ar rādītāja pirkstu parādīja uz leju, uz grīdu.

— Patiešām, neredzam, — Tētis apstiprināja ar noslēpumainu pieskaņu balsī. — Bet paskatieties!… — Pie tam viņš norādīja uz lielo grīdsegu, kas bija izklāta istabas vidū.

Galvenais inženieris un viesis ar izbrīnu sāka aplūkot vietu, ko norādīja Tētis. Zem grīdsegas norisinājās kaut kas nesaprotams: tās vidū bija izcēlies neliels uzkalniņš; tas pārvietojās uz dažādām pusēm, visu laiku mainīdams virzienu.

— Kas tas varētu būt? — vaicāja galvenais inženieris.

— Es domāju — žurka, — noteikti paziņoja viesis.

— No kurienes tad manā kabinetā var būt žurka? — galvenais inženieris apvainojās. — Nē, tas taču vienkārši interesanti … Jāpaskatās.

To teikdams, viņš strauji piecēlās, piegāja pie grīdsegas un saka to ar kāju velt uz augšu.

Uz kailās grīdas parādījās mazs dzīvnieciņš spīdīgi melnā kažociņā.

Kurmis! — iesaucās Tētis. — īsts kurmis! Kā tad tas te .ieradies?

— Velns viņu zina, ko tas nozīme! — galvenais inženieris draudīgi norūca, uzmanīgi ar kājas purngalu apgriežot neveiklo dzīvnieku uz muguras. — Kas tie par jokiem?… Kur to lai liek?

— Tikai nemetiet ārā, — Tētis aizbildināja, tuvodamies kurmim. — Paga, paga .. . Paļauj man aptvert… Nu ja! Ļoti noderīgs dzīvnieks. Zināmos gadījumos, protams. Vai zini ko? Es ņemšu to līdzi. Bet pagaidām lai pastaigājas. Viņš ir nekaitīgs dzīvnieks, nekodīs .. .

Galvenais inženieris drīz nosēdās pie galda un, galvu rokās atspiedis, iegrima domās, turpinādams novērot kurmi, kas lodāja pa istabu.

— Aha … a! Saprotu … — viņš pēc brītiņa turpināja. — Pareizāk, sāku saprast. Rasējumos viņiem droši vien bija sazīmēti nevis begemoti, bet kurmji. Tā, tā .. . To viņi sev atnesuši līdzi. Tāpēc Bogdichanovs kaut ko ilgi meklēja sev pa kabatu! Nejauši izlaidis ārā laikam . . . To viņi atnesa mari parādīt. Tā, tā . . . Tāpēc viņi tik nesaprotami runāja! Tagad viss skaidrs. Mūsu cienījamie praktikanti gatavojas ieteikt ģeoloģisko izlūkošanu veikt ar dresētu kurmju palīdzību. Kā jums tas patīk?

— Es taču teicu, ka jūsu praktikanti grib līdzināties Minchhauzenam! — nopriecājās viesis, kas līdz šim klusēdams bija noskatījies šo scēnu. — Un pie tam, — viņš turpināja, — eksistē nevis izdomāts, bet dzīvs piemērs. Jūs droši vien esat dzirdējuši, ka kāds fiziķis dresējis roņus, lai tie izsekotu ienaidnieka zemūdenēm. Viņam tikai nekas nav iznācis.

— Iznākt jau neiznāca, — Tētis piemetināja, — bet, pateicoties šai iedomai, cik man zināms, šis fiziķis uzlabojis ierīces skaņu saklausīšanai zem ūdens — hidrofonus. Viņš kopējis roņa ausu gliemezi, zinādams, ka tas zem ūdens ļoti labi dzird.

— Tie bija roņi, bet ne kurmji, — galvenais inženieris teica. — Pieņemsim, ka mēs piesienam kurmim kādu mērīšanas vai signālierīci. Nu, un kādā dziļumā spēj nolaisties kurmis? Piecus metrus? Desmit metrus, ne vairāk. Kam tas vajadzīgs! Patiesi! Nederīga ideja… Es ieteicu netērēt vairāk laika blēņām. Darīsim labāk ko prātīgāku.

Kabinetā atkal iestājās lietišķs noskaņojums.

— Vari apstiprināt, ka teleurbi uzbūvēsim laikā. Tā arī saki! — galvenais inženieris dedzīgi runāja. — Bet caurules es tomēr prasu sūtīt ar lidmašinu, tūdaļ… Saprotams? Mobilizēsim visu! Apturēsim pagaidām visus eksperimentālos darbus, bet izgatavosim laikā… Tikai cilvēki. Kāpēc nesūtāt papildinājumu?

Tālāk sarunas ievirzījās par naftu.

Pēc aptuvenas ģeoloģiskas prognozes tajā apvidū, kur atradās institūts, pie vienas no Kaukāzā priekškalnēm bija

iespējamas naftas atradnes. Taču līdz šim laikam nafta vel nebija atrasta. Kaut gan institūta izstrādātās mašinas ar lieliem panakumiem pārbaudīja praksē tuvējās Kaukāzā naftas atradnes, tomēr vadībai un visiem darbiniekiem gribējās pašiem redzēt mii vii pūļu rezultātus. Institūts konstruēja mašinas ne tikai naftas meklēšanai un ekspluatacijai. Mērķi bija daudz plašāki. Te projektēja mašinas arī rūdu atradņu sameklēšanai un ogļu un katija sālu uziešanai. Novietot zinātniski pētniecisku institulu lada vietā, kur reizē atrastos visdažādākās atradnes, bija neiedomājami un arī nevajadzīgi. Tomēr šajā gadījumā, ja atrastu naftu, savu mašinu pirmo praktisko pārbaudi institūta darbinieki varētu veikt paši.

— Teleurbis mums palīdzēs nokļūt līdz naftai, — Tētis teica. — Tā būs pirmā praktiskā pārbaude. Ja tikai…

Tētis nepaguva pabeigt teikumu, kad kabinetā ātri iesoļoja institūta apsardzes priekšnieks. Viņš piegāja pie galvenā inženiera un kaut ko pačukstēja tam ausī.

Galvenais inženieris sadrūma kā nakts.

— Tas ir nekrietni… — viņš lēni noteica, skatīdamies kaut kur sāņus.