Meklējumu pasaulē

Ceturta nodaļa VIESIS NO APAKŠZEMES

Institūtā spraigi kūsāja darbs. Galvenais inženieris, novājējis pēc bezmiega naktīm, joņoja no cecha uz cechu, sarunājās ar strādniekiem, visur paguva pats savām rokām aptaustīt ikvienu tikko topošu detaļu. Darbs, kam viņš bija nodevies ar visu sirdi, tuvojās beigām. Jau pēc dažām dienām bija paredzētas televi.zijas turbourbja pirmās pārbaudes.

Institūta kolektivs strādāja lieliski. «Trīs musketieri» darbojās ar tādu aizrautību, ka Gevorkjans sāka just pret viņiem cieņu.

Bet viņam nebija zināms, ka blakus institūta korpusiem, vietējā arodskolā, kūsāja cits, ne mazāk spraigs darbs. Astoņi skolnieki gatavoja mazu, pēc izskata neievērojamu, bet komplicētu mašinu.

Galvenais inženieris nezināja arī to, ka, tiklīdz beidzās darba diena konstruktoru birojā, «trīs musketieri» ieradās arodskolas darbnīcās. Kopā ar skolniekiem viņi strādāja, veidodami mazo mašinu.

Bieži darbnīcā varēja redzēt institūta komjaunatnes organizācijās sekretāru Semjonovu. Dažreiz skolniekiem palīgā ieradās jaunie komjaunieši — piedzīvojuši atslēdznieki un virpotāji. Viņi pārtaisīja tās detaļas, ko zēni nebija izgatavojuši pietiekami precizi, un apmācīja tos montāžās darbos.

Oficiāli šis darbs skolas nomenklatūrā bija ieskaitīts ar vārdu «Kaķis». Koreļins gribēja to nosaukt par «Kurmi», bet Semjonovs protestēja, jo tādējādi atklātos viss nodoms. Vārdu «Kurmis» vajadzēja pārtaisīt par «Kaķi».

Kad ziņkārīgie ļaudis vaicāja darbnīcu pārzinim, kas tas «kaķis» tāds ir un k ādam nolūkam to gatavo, viņš parasti atbildēja tā:

— Kas tad te nesaprotams! Ja reiz nosaukts par kaķi, tad skaidrs, ka tā ir jauna, uzlabota ierīce peļu ķeršanai. Vārdu sakot, peļu slazds . ..

Ziņkārīgie kratīja galvas un neticīgi smīnēja. Grūti bija iedomāties, ka gatavojamais modelis būtu domāts grauzēju iznīcināšanai.

Tiešām, vajadzēja tikai palūkoties uz mazo mašinu, lai tas kļūtu pilnīgi skaidrs. Apmēram pusmetru garo tērauda cilindru ietvēra spiralveida caurule. Cilindra priekšgalā, tajā daļā, kas nobeidzās ar konusveida sašaurinājumu, bija rindā pierīkoti asi griežņi, kas atgādināja kāda dzīvnieka zobus. Aiz cilindra atradās plāksnītes, līdzīgas zivs spurām. Mechanisma centralajā daļā bija novietots elektromotors. Elektroenerģijas pievadīšanai uz motora iekšieni bija nostiprināta spole ar vadiem. Daudzi redzēja, ka zēni pirms pievienošanas akumulatoram bieži vien izvilka no mašinas ļoti garu auklu.

Mazā mašina, ko gatavoja pēc rasējumiem, kurus bija izstrādājuši studenti, darba procesā tika bez gala pārtaisīta un pārlabota.

Jau kopš kāda laika, it īpaši svētdienās, studenti kopā ar zēniem sāka vest savu mašinu uz lauka. Parasti viņi atgriezās briesmīgi novārtījušies ar zemēm, bet līksmi un apmierināti.

Bija dienas, kad visiem neizprotamās mašinas būvētājiem uzbruka drūms noskaņojums. Tad viņu vidū neiztrūkstoši parādījās Tētis. Viņš uzmundrināja un mierināja jaunos «kaķa» būvētājus.

— Pārāk nesteidzieties! — viņš tiem teica. — Nav vajadzīgs,. lai jūsu mašina katrā ziņā būtu gatava tieši uz to laiku, kad sāks izmēģināt televīzijas urbi. Nav nelaime, ja tā būs gatava ari vēlāk.

«Kaķa» būvētāji tomēr nebija vienis pratis ar Tēti. 'Viņi no zvērējās, lai lūst vai plīst, pabeigt mašinas būvi tieši uz televl zijas urbja pārbaudes sākumu. Šajā sakarā viņiem bija padoma savs plāns . ..

Beidzot pienāca institūtā ilgi gaidītā un svinīgā diena.

No paša rīta pārbaudes laukumā, kas atradās netālu no institūta, sākās rosīgs sagatavošanās darbs. Šeit uzstādīja izjaucamas metala konstrukcijas. Ērtā saliekamā v teltī montēja aparaturu.

Ap dienas vidu laukumā saplūda ļaudis.

Institūta darbinieki ieradās, ģērbušies svētku drēbēs. Vienīgi galvenais inženieris, kas šaudījās pa laukumu šurp turp, bija ģērbies kaut arī jaunā, taču krietni saņurcītā un ar rnašineļļu notrieptā uzvalkā. Pēc tā, kā viņš, dodams pavēles, skaļi kliedza,, varēja spriest, ka viņš ir lieliskā garastāvoklī.

Pie ieejas pārbaudes laukumā, kas bija nožogots ar augstu dēļu sētu, stāvēja sargs Panfjoričs un pārbaudīja caurlaides.

— Šodien lieli svētki!—viņš teica Koreļinam, kas patlaban gāja garām. — Nu, kā jums tur, vai būs viss kārtībā?

— Būs, vecotēv, viss būs kārtībā, — norūca Koreļins.

Viņš bija par kaut ko ļoti noraizējies.

Pēc tam Panfjoričs sev par izbrīnu ieraudzīja, ka Koreļins: netālu no sargbūdas par kaut ko sarunājas ar viņa mazdēlu Petju. Viņš redzēja arī, ka Petja drīz laidās skriet, ko kājas nes, un nozuda aiz tuvējā pakalna, kas bija biezi noaudzis ar sīku, zaļu krūmāju.

Panfjoričs izbrīnījās vēl vairāk, kad izdzirda, ka Tētis, pienācis pie sargbūdas, acīm redzot tikai tādēļ, lai sastaptu atgriezušos Koreļinu, klusi vaicāja:

— Vai par signālu norunājāt?

— Ja. Petja būs sakarnieks, — Koreļins vēl klusāk atbildēja,., lūkodamies apkārt.

Pēdējie sagatavošanās darbi gāja uz beigām.

Metala konstrukcija, kas bija novietota laukuma vidū un ar savām niķelētajām detaļām mirguļoja saulē, motoram strādājot un dobji dūcot, jau viegli drebēja. Beidzot pēc galven a inženiera- mājiena sāka rūkt turbourbis.

Garš tērauda cilindrs ātri grima dziļāk zemē. Līdzās radās ūdens lāma. Tas bija duļķains šķidrums, kas zem spiediena bija iekļuvis urbī, paveicis savu darbu — iedarbinājis turbinu mv tagad, saslapinot zemi, iznāca virspusē.

Taču vairums sanākušo neinteresējās par to, kā grimst zemē urbis. To visu viņi redzējuši daudzkart. Viena daļa darbinieku drūzmējas pie telts, apskauzdami tos, kas atrodas tās iekšienē. Tur atrodas televizijas ekrāns. Uz tā tūlīt paradisies neparasts attēls. Radiolokacijas ierīce, kas ietilpinātā lurbourbja kārba, jau sūta cauri zemei radioviļņus. Atstarodamies no zemes masiva, tie no jauna nokļūst radiolokatorā, un uz televizoru pa vadiem nāk elektriski signāli, kas nes pazemes pasaules attēlu.

No telts jau atskan līksmi saucieni:

— Māli! Redziet, kur māli… Un nu kaļķakmens! Tur, pa labi .. .

Sapulcējušies spiežas uz telts ieeju.

— Aram Grigorjevič, kā darbojas tālmērs? — kāds sauc, cenzdamies piekļūt tuvāk ieejai.

Visi saprot, ka tas ir konstruktors, kas veidojis tālmēru.

— Veltīs lai jūs parauj, visus televizistus! — sauc kāda balss. — Nevarēja izgatavot tādu ekrānu, lai visiem būtu redzams . . .

— Nu, pamēģiniet pats! — kāds atsaucas. — Nav taču tik vienkārši izgatavot liela izmēra ekrānu!

No telts cits pēc cita sāka nākt ārā darbinieki, lai atbrīvotu vietu tiem biedriem, kas vēl nebija redzējuši televizoru darbā.

Urbis jau bija iegrimis krietnā dziļumā, un mašinas rūkšana vairs nebija dzirdama.

Tikai ūdens klusi urdza, nākot no zemes pa izurbto caurumu un nesot sev līdzi uzirdinātā ieža daļiņas.

Galvenais inženieris sēdēja uz krēsla ekrana priekšā un nolūkojās tajā, šķiet, ar mazliet vienaldzīgu skatienu. Pēdējā laikā viņam bija nācies pārdzīvot pārāk lielu sasprindzinājumu. Par- baucle vilksies ilgi. Pa šo laiku televizijas urbis sasniegs milzīgu dziļumu — apmēram piecus kilometrus. Bet jau tagad bija skaidrs, ka tas darbojas labi, un nekādi sarežģījumi nebija gaidāmi. Galvenais inženieris gurdi atbildēja uz apsveikumiem un līdzstrādnieku rokas spiedieniem.

— Saņemies, Aram, nu vairs daudz nekas nav atlicis, — klusi teica viņam Tētis. — Iziesim laukā.

Galvenā inženiera un Tēta parādīšanos visi līdzstrādnieki saņēma ar ovācijām. Viņi sadrūzmējās tiem apkārt acīm redzot ar nolūku tos izšūpot.

Tieši tajā mirklī vecais Panfjoričs iztālēm pamanīja kādu nekārtību. Visvairāk viņš sašuta par to, ka šajā nekārtībā piedalījās tieši viņa paša mazdēls.

Vairāki arodskolnieki bija pienākuši klāt pie sētas, kas iežogoja pārbaudes laukumu. Viņu vidū bija arī Petja. Viņš aizdomīgi lūkojās apkārt un, kā Panfjoričam likās, grasījās kāpt pāri sētai.

Saprazdams, ka viņa sauciens tikpat nesasniegs mērķi, Pati ījoričs, iznācis no savas sargbūdas, enerģiski padraudēja ar dūri, pusbalsī teikdams: «E-e-e-es tev gan!…»

Ieklausies, Aram, troksni zem zemes, — Tētis teica. Vat dzirdi?

Neraugoties uz daudzbalsīgo čalu visapkārt, bija skaidri sa dzirdams, ka no zemes atskan īpatnēja rūkoņa. Tā pamazam pieauga, kļūdama arvien skaidrāka.

— Kas tas? — galvenais inženieris vaicāja, pagriezdamies pret klātesošajiem.

Visi sastinga.

Tagad rūkoņa bija dzirdama pavisam skaidri. Vairāki cilvēki, noliekušies tuvāk zemei, sāka meklēt to vietu, no kuras skaņa nāca visstiprāk. Tā izrādījās gandrīz blakus teltij.

Tā bija gluži nesaprotama parādība. Cilvēki blīvā lokā sastājās apkārt noslēpumainajai vietai un sarunājās pusbalsī, mutsdami minējumos.

Pa to laiku uz televizijas ekrana, kas atradās teltī, pazemes pasaules ainava kļuva arvien pasakaināka. Urbis jau bija iespiedies lielā dziļumā.

Divi ģeologi, kas bija uzaicināti uz pirmo televizijas urbja pārbaudi, steigā pierakstīja bloknotos savus novērojumus.

— Vai nevarat savu mašinu laist mazliet lēnāk? — viens lūdza, griezdamies pie dežurējošā inženiera.

— Lūk, kad nodosim urbi jums ekspluatācijā, tad varēsiet to laist vēlamā ātrumā, — tas atbildēja, laipni smaidot. — Šoreiz mums jāsasniedz vislielākais dziļums visīsākā laikā. Mums ir tāds uzdevums. Mašina taču jāpārbauda!

Neapmierinātie ģeologi ņēmās vēl ātrāk strādāt ar zīmuļiem.

Pa to laiku dīvainā skaņa no zemes apakšas kļuva arvien dzirdamāka. Pēdīgi tā bija dzirdama gluži tuvu.

— Zeme ceļas uz augšu, biedri! … — kāds iesaucās, mazliet atkāpdamies atpakaļ.

Pēc dažiem mirkļiem zeme sakustējās, it kā celdamās neredzama pazemes spēka iespaidā. Pēkšņi virspusē parādījās kāda mechanisma spīdošās daļas …

Kā apstulbuši cilvēki vēroja no zemes izlienam neparastu viesi.

Drīz visa mašina izlīda virspusē un gurdeni kā no ūdens izņemta zivs turpināja kustināt savas metala lāpstas. Asie metala zobi, kas atradās cilindra priekšpusē, kurš mirdzēja ka tikko no zemes izcelts arkla lemesis, arī turpināja griezties. Mašina uz zemes kustējās šurp turp, savilkdama elektrisko vadu, "kas nāca laukā no atstātās alas.

— Vai tu kaut ko saproti? — galvenais inženieris vaicāja Tētim, saķerdams to aiz rokas.

— Saprotu, — mierīgi atbildēja Tētis, novedot galveno inženieri sāņus.

— Tad paskaidro man, lūdzu! Kas te notiek?

— Viss ir pavisam vienkārši, — Tētis turpināja. — Vai atceries trīs praktikantu piedāvājumu? Viņi gribēja izlūkošanai ņemt kurmi. Te nu ir tas kurmis! Tikai mechanisks .. .

— Kāpēc tad man agrāk nekas nebija zināms?

Tētis smaidot paņēma galveno inženieri aiz rokas.

— Mans dārgais Aram, — viņš turpināja, — vai tad tev varēja ko teikt par šādu lietu! Tu būtu tūdaļ aizrāvies, un tas tevi būtu traucējis strādāt pie televizijas urbja. Vai nu mēs tevi nepazīstam! Tu jau pats vienmēr saki, ka strādāt vajag ar aizrautību, realizējot tikai vienu ideju, neizšķiežot spēkus … Nu, lūk! Šo pirmo mazo modelīti izgatavoja arodskolas audzēkņi, Tagad jābūvē liels. Te nu būs vajadzīga tava pieredze, tava enerģija. Redzi, viss ir iznācis tieši īstā laikā .. .

Bet Gevorkjans vairs neklausījās Tētī. Viņa nogurumu nomainīja mundrums un spars. Acīs atspulgojās gaišs mirdzums. Ašiem soļiem viņš piegāja klāt mechaniskajam kurmim un, lai to labāk apskatītu, nolaidās pie tā uz ceļiem. Skatītāji izbrīnā sastājās ap viņu vēl ciešāk.

Galvenais inženieris tūdaļ atcerējās studentu dīvaino un mulso izturēšanos viņa kabinetā. «Putni gaisos. . . Zivis dzelmē …» iešāvās viņam prātā. Nu bija skaidrs, ko studenti bija gribējuši teikt. Viņu priekšlikums bija radies no zināšanām zooloģijā. Un vai tas ir pirmais gadījums? Nē, nav pirmais. Patiesi, Leonardo da Vinči anatomēja baložus, lai izpētītu viņu lidošanas mechanismu. Patiesi, zemūdenes iegrimšanas un pacelšanās princips aizgūts no zivīm. Zivs peldpūslis, kas izmaina tās īpatnējo svaru, ir arī zemūdenei un izpilda tās pašas funkcijas. Pat šālaiķa zemūdenes ārējais izskats atgādina zivi.

Nē, tas nav pirmais gadījums, kad daba cilvēkam palīdz atrisināt technisku uzdevumu …

Gevorkjans atcerējās, ka pirms daudziem gadiem izgudrotājs Ignatovs konstruēja nazi, kas nekad nenotrulinās. Autoru pat nevarēja saukt par izgudrotāju — viņš bija vienkārši zoologs. Viņš pētīja problēmu, kāpēc grauzējiem- dzīvniekiem zobi nekļūst neasi un kā viņi tos uzasina. Izrādījās, ka grauzējam ir īpašas konstrukcijas zobs. Tas sastāv no dažāda stipruma kārtām. Viscietākā kārta atrodas vidū, apkārt tai ir mīkstākas kārtas. Arējās, mīkstās kārtas nodilst ātrāk, bet cietā serde visu laiku paliek augstāka par tām, un zobs vienmēr ir ass. Izgudrotājs izgatavoja griežņi no ļoti plānām tērauda kārtām. Vidū viņš ievietoja viscietāko tēraudu, gar malām mīkstāku. Tādējādi? grieznis strādājot vienmēr ir ass. Tas atgriežas tikai tad, ja stāv dīkā.

un nu viņa priekšā ir mašina, kas gandrīz pilnīgi atveido kurmja darbu apakš zemes. Priekšgalā novietotie zobi uzirdina iežus. Ar savu ķermeni mašina aizstumj zemi sāņus. Lai varētu kustoties uz priekšu, mašinai kā kurmim ir «pakaļējās ķetnas», ar kuram tas atspiežas pret zemi.

Cievorkjans, būdams pieredzējis praktiķis, uzreiz saprata, cik milzīga nozīme zemes urbšanas technikā ir jaunajiem principiem, pēc kuriem uzbūvēta mašina. Līdz šim taču gandrīz visi instrumenti, ko lietoja, laužoties cauri zemei, tikai uzirdināja un drupināja to. Uzirdinātos iežus vajadzēja izvākt, ceļot tos augšā ar visdažādākām ierīcēm. Turpretī šī mašina kā kurmis aizspiež zemi sāņus. Mīkstā zemē tā var pārvietoties brīvi. Tā jau ir īsta pazemes laiva!

— ur-rā-ā-ā-ā! — aiz žoga noskanēja skaļas zēnu balsis.

Tad bija dzirdams Panfjoriča bargais, aizsmakušais sauciens:

— Pagaidiet vien! E-e-es . .. jums! Ek!

— Tur jaunie mechaniskā kurmja būvētāji saņēmuši vēsti par savas mašinas veiksmi, — Tētis piebilda. — Nu, Aram, vai pareizi darīju, ka neatrāvu tevi no teleurbja būves?

— Piekrītu, pareizi! — galvenais inženieris skaļi noteica, pieceldamies stāvus, un stingri paspieda Tētim roku. — No kurienes viņi to palaida?

— Tur no pakalniņa, — Tētis parādīja ar roku.

— Tātad viņi to vadīja ar stieplēm. Labi notrāpījuši! Tā arī vajag! … — kāds no apkārtstāvošiem teica.

— Biedri! — Gevorkjans saviļņots uzrunāja klātesošos. — Mūsu priekšā ir piemērs, kas liecina, cik neizsmeļamas ir mūsu iespējas, kad cilvēki izrāda iniciativu un cīnās par tās realizēšanu. Jūs zināt, cik ļoti mūsu institūts bija noslogots ar televizijas urbja būvi. Šis apstāklis tomēr neatturēja modeļa būvētājus. Viņi izmantoja tos sīkos resursus, kurus mēs dažkārt aizmirstam. Tagad mēs viņus apsveiksim… Kur tad viņi ir? — viņš apjucis jautāja.

— Autorus!… Autorus! … — ļaužu pūlis sauca.

Daudzi metās meklēt praktikantus. Bet tie bija kā zemē iegrimuši.

— Kamēr tos meklē, iesim paraudzīsimies, kā strādā tele- urbis, — Tētis aicināja, paņemdams savu satraukto draugu zem rokas.

Teltī, kur atradās televizijas iekārta, valdīja svinīgs, sasprindzināts klusums. Abi ģeologi, ar acīm ieurbušies ekrānā, šķita neredzam neko citu kā attēlus uz tā. Viņi turpināja veikli rakstīt, paretam apmainoties īsiem teicieniem.

Blakus viņiem uz krēsliem apsēdās Gevorkjans un Tētis.

Pēkšņi galvenā inženiera seja krasi pārvērtās.

— Skaties… — viņš čukstēja Tētim.— Ko tas nozīmē? Nē, tas ir ļoti pazīstams .. .

— Te redzams kāda aizvēsturiska dzīvnieka skelets, kas atrodas teleurbja redzes laukā, — sausi piemetināja viens no ģeologiem.

— Vai saprati, kas tas ir? — galvenais inženieris turpināja, piesēzdamies tuvāk Tētim. — Atceries, es naktī redzēju sestajā laboratorijā .. . Tas taču tā arī palika nenoskaidrots!