Meklējumu pasaulē

Piektā nodaļa GATAVĪBA VAROŅDARBAM

Komisijas sēde šoreiz notika sestajā laboratorijā — defektoskopijas Iaboratorijā.

Ap lielu rentgenoskopisku aparatu puslokā ,bija sasēdušies komisijas locekļi un institūta darbinieki.

Parasti šo aparatu institūtā lietoja, lai skatītos cauri metala detaļām vai atlējumiem. Tādā kārtā metala masā varēja uziet dobumus vai nesaskatāmas plaisas. Šoreiz spēcīgajai rentgena ierīcei bija jāveic cits uzdevums.

Garā koka kastē, kas bija piepildīta ar smiltīm, kustējās kurmis. Viņš raka savu parasto eju, cenzdamies nokļūt pie zemē paslēptā gaļas gabaliņa. Un nu sapulcējušies uz fluorescējoša ekrana ierauga stipri palielinātu kurmja skeletu. Dzīvnieka ķermeņa neskaidrajā siluetā kustēdamies skaidri iezīmējas kauli un žokļi.

— Pazīstams skats! — Gevorkjans smaidīdams saka Tētim. — Veikli gan jūs visu to noslēpāt no manis!

— Te jau nebija nekā, ko slēpt, — Tētis atbildēja, ērtāk ierīkodamies atzveltnes krēslā. — Praktikanti šo eksperimentu izdarīja naktī ar laboratorijas priekšnieka atļauju. Viņi aizgāja no laboratorijas tieši pirms tavas atnākšanas. Pēc tam, kā tu zini, priekšnieks otrā dienā aizbrauca komandējumā. Bez viņa neviens cits to nezināja. Vēlāk es viņu palūdzu, lai netraucē tevi ar tādiem niekiem. Un tu jau pats arī aizmirsi šo atgadījumu.

— Pamatīgi izdomājuši! — galvenais inženieris turpināja, uzrunādams vienu no komisijas locekļiem. — Nu paskatieties tikai! Kauli taču ir gluži kā mašinas sviras! Tūlīt redzams, kas jāievēro konstruējot. Jā, dzīvā organismā reti kaut kas ir lieks . . .

Nākošās «pazemes laivas» konstruēšana izraisīja karstas debates. Izvirzījās divi galvenie lēmumi. Pirmais bija tāds, ka laiva jābūvē līdzīga jau gatavajam modelim, ko vada pa stiep- lem telemcclianiski. Ierosināja apgādāt to ar radiolokācijas iekārtu, kas sekmīgi pielietota televizijas urbī. Tādējādi no virs zemes laivu varēs ne tikai vadīt, bet arī redzēt visu, kas noliek apakš zemes.

Saskaņā ar otro priekšlikumu vadzēja būvēt laivu, ko vadītu cilvēki, atrazdamies tās iekšienē. Protams, laivā būtu nepieciešama arī radioiokacijas iekārta, lai cilvēki varētu redzēt savu ceļu un veikt ģeoloģiskus pētījumus.

Pēdējā priekšlikuma atbalstītāji atsaucās uz to, ka uzbūvēt lielā dziļumā strādājošu telemechanisku ierīci ir ļoti sarežģīts darbs un prasa daudz laika. Daudz vienkāršāk un ātrāk ir uzbūvēt laivu, ko vadītu cilvēki.

Pirmā priekšlikuma atbalstītāji piekrita, ka telemcchaniskas- laivas būve tiešām prasīs daudz laika, bet norādīja uz lielajām briesmām, kādām būs pakļauti cilvēki laivas iekšienē. Un patiesi, kā izglābt cilvēkus, ja gadījumā laiva pazemē sabojājas?

— Kas uzņemsies atbildību par pirmo ceļotāju dzīvībām? — uztraucās galvenais inženieris, kas vadīja sēdi.

Tomēr arī viņš pats bija noraizējies par laiku,~ kas paietu, kamēr izgatavo pa radio vadāmu laivu. Zeme ļoti slikti vada radioviļņus. Vai vadības iekārtas signāli būs pietiekami skaidri? Un cik daudz mēģinājumu būs jāizdara, kamēr iegūs drošus rezultātus? Par vadu, kas stiepsies no laivas, tapat kā tas bija mazajam modelim, viss bija skaidrs. Ja lietos resnu un izturīgu vadu, tad laivā nepietiks vietas, kur novietot spoli. Lai kabelis zemē neiesprūstu, tam taču katrā ziņā jāizritinās no laivas. Bet laivai jāceļo desmitiem kilometru tālu! Un pie tam — kas tad tā būs par laivu! Tā taču nevarēs brīvi pārvietoties pazemes dzīlēs . . .

Balsojot komisijas locekļu balsis dalījās uz pusēm. Pat ilgstošas debates neko neizmainīja.

— Neizdevīgā stāvoklī jūs esat mani nostādījuši, biedri, — skumīgi noteica Gevorkjans, — manā pusē izšķirošais pārsvars . . . Iznāk, ka man vienam jāizlemj šis jautājums. Tas nav biedriski, — viņš nobeidza, sēzdamies krēslā.

…. Atkal galvenajam inženierim sākās bezmiega naktis.

— Cilvēki . . . Automāti . . . Cik cilvēku … — viņš klusi bubina, tumsā staigādams pa savu kabinetu.

Galvenais inženieris atstāj kabinetu, kā vienmēr aizmirsdams aizvērt aiz sevis durvis. Pēc dažiem mirkļiem viņš jau ir Tēta istabā.

— Aizver durvis, — Tētis viņu sagaida ar parastajiem vārdiem.

— Es vairs nespēju, — galvenais inženieris saka, sēzdamies atzveltnes krēslā. — Spriedīsim kopīgi. Reiz par visām reizēm. Cilvēki vai automati? Nu? Atbildi!

— Domā, Aram. Apsver visu, — Tētis viņam atbild. — Atceries tikai: ar cilvēkiem riskēt nedrīkst. . . Tādēļ jau tev arī ir rgaiša galva, lai izlemtu, vai var uzbūvēt pilnīgi droši darbojošos mašinu. Bet varbūt labāk telemechanisku? Laiku zaudēt arī nav ieteicams. Tāda mašina mūsu zemei vajadzīga jo drīzāk . ..

— Bet zemūdenes taču ir! — Gevorkjans aizrautīgi saka, žestikulēdams ar rokām. — Ir! Ar tām taču brauc cilvēki. Nu, kas tad šeit par kavēkli? Mūsu dienās, kad technikā tik augsti attīstīta, pazemes mechanisma bojāšanās iespēja ir simtkārt mazāka nekā pirmajām zemūdenēm. Vai saproti?

Galvenais inženieris atkal nosēžas krēslā un sāk ar pirkstiem bungot pa galdu.

— Diezgan! — viņš pēkšņi saka, sizdams dūri uz galda. — Diezgan! — viņš pieceldamies atkārto. — Būvējam laivu, ko vadīs paši cilvēki … Es pats to vadīšu pirmajā pazemes ceļojumā!— viņš piemetina. — Pats! Pārbaudīšu to visu! Un pārbaudīšu tik ilgi, līdz kļūs skaidrs, ka tā darbojas absolūti bez kļūmēm un tās pasažieri var justies pilnīgi droši …

Tētis piegāja pie sava drauga un cieši paspieda tā roku.

Pēc dažiem mēnešiem, kopš bija sākušies darbi, mechaniskajā •cechā stāvēja skaista un īpatnēja metala konstrukcija.

Tā stipri atšķīrās no pirmā mechaniskā kurmja modeļa un vairāk izskatījās pēc mazas zemūdenes. Tomēr pēc uzbūves principa mašina joprojām palika liels mechanisks kurmis.

Tāpat kā pirmajam modelim, olveidīgā tērauda korpusa priekšgalā bija novietoti «zobi» — asa griežņu rinda. Korpusu apvija tērauda spirāle, kuras uzdevums bija aizspiest un noblīvēt gar sāniem uzirdinātos iežus. Pakaļējā galā atradās «peld- spuras», kas apakš zemes virzīja un vadīja laivu.

Tā jau bija īsta pazemes laiva. Pa korpusā ierīkotajām at- skrūvējamām lūkām laivā sakāps cilvēki. Ceļojuma laikā viņi atradīsies ērtā kabinē. Viņu rīcībā būs vesela virkne apbrīnojamu aparatu. Starp tiem arī pazemes radiolokators, kas ceļotājiem. ļaus saskatīt priekšā esošo zemes masivu.

Tiesa, ne jau viscaur zeme ļaus šai mašinai netraucēti vagot savas dzīles. Cietajos akmens masivos laiva nespēs virzīties uz priekšu. Tai vajadzīgi samērā mīksti slāņi, kurus iespējams sablīvēt. Bet arī šādā gadījumā mašina, kas kustas apakšzemes, ir neatsverama ģeoloģiskā izlūkošanā. Cietiem masiviem un lieliem akmeņiem, ja tie patrāpīsies mīkstajā pamatā, pazemes laiva varēs apiet apkārt, tāpat kā zemūdene apiet zemūdenes rifus un akmeņus.

Vislielākā nozīme laivas iekārtojumā bija aparatūrai, kas uzturēja sakarus ar virszemi. Kā zināms, ūdenī un zemē radioviļņi neizplatās pietiekami tālu. Tiesa, laivā iebūvēja ļoti spēcīgu radioraidītāju, kas strādāja ar īpašu vilni (ar kuru radiosignāli vislabāk izspiežas zemei cauri), tomēr pilnīgas garantijas vēl nebija. Zemē varēja uzdurties slāņiem, kas iedarbosies kā radioviļņu ekrāns, un sakari pārtrūks.

*

Noguruši, bet laimīgi mājup no darba gāja trīs nešķiramie draugi. Līdztekus konstruktora darbam viņi tagad bija nodarbināti arī pazemes laivas montēšanā. Kopā ar galveno inženieri viņi veselām stundām uzturējās pazemes mašinas kabinē, cenšoties iztaustīt un pārbaudīt katru detaļu.

Vakaros pie studentiem bieži mēdza iegriesties Petja ar saviem biedriem, kas bija piedalījušies mechaniskā kurmja būvē. Šad un tad kopā ar Petju atnāca arī vecais Panfjoričs.

Reiz šādā vakarā izraisījās saruna par pēdējo notikumu, kas bija satraucis visu institutu.

Televizijas urbis, kas pēc kārtas turpināja strādāt dažādās vietās, nesen bija atklājis naftas iezīmes. Naftu saturošais slānis kā miglains attēls bija parādījies uz televizijas ekrana. Slānis atradās diezgan tālu no urbuma, un tāpēc radiolokators ar pūlēm spēja noteikt tā īsto atrašanās vietu. Tika nolemts izdarīt urbumu citā vietā, kur varbūt izdotos trāpīt uz dziļi iegulušo slāni ar naftu vai arī pienākt tam tuvāk.

Negaidot sarunā iejaucās Panfjoričs.

— Es nu nezinu, — viņš iesāka, — vai nostāstiem var ticēt vai ne, bet gan labi atceros, ko man stāstīja mans vectēvs. Mež- malītē, kalna piegāzē, tur, kur iegriežas upīte, agrāk bijusi ieeja alā . ..

Arodskolnieki pavirzījās tuvāk stāstītājam, gaidīdami kaut ko interesantu. Mājīgajā istabā, ko apgaismoja vienīgi galda lampa, iestājās klusums.

— Tad tā, — Panfjoričs turpināja, — ala bijusi dziļa. Gājuši pa to ar lāpām, bet tā vedusi arvien zemāk un zemāk', it kā tai gala nebūtu. Tomēr atradušies drošinieki, kas nolēmuši aizstaigāt pa to, cik dziļi tik var, — līdz pašam galam, vārdu sakot. Sacīts — darīts. Apgādājušies ar ēdamo, paņēmuši ieročus un lāpas un gājuši …

— Cik tad viņu bija? — kāds nepacietīgi iejautājās.

113

—•Nu pagaidi, netraucē! — Panfjoričs atcirta. — Kā lai es zinu! Vectēvs netika man teicis — un diezgan… Gājuši, ar vārdu sakot, kāpuši arvien zemāk un zemāk … Tur, protams, čūskas un visādi citādi rāpuļi, bet viņi par to neko nebēdājuši.

ft Meklējumu pasaulē

Iet tik vien tālāk .. . Vai ilgi gājuši vai ne, par to es arī neko nezinu, bet iegājuši lielā alā . .. Augsta! Pat griestu neredz . .. Iekliegušies puiši: «Ehe-he-e-e-e!» Alā ilgi skanējuši dārdi: liela ala.

— Tā bija atbalss, — atkal kāds no zēniem nenocietās.

— Nu, tad nestāstīšu. Ko jūs traucējat! — Panfjoričs apvainojās.

— Turpini, Panfjorič … tas ir tik interesanti! — Koreļins sāka uztraukties.

— Kas nu tur ko turpināt, — Panfjoričs atsāka. — Nav jau nekā īsti, ko turpināt… Gājuši tālāk. Jūt tādu kā smaku arvien stiprāk un stiprāk. Paskatās uz kājām: manu dieniņ, slapjums plunkšķ zem zābakiem! Vai ūdens? Nē, nav vis ūdens. .. pārāk nejauki smird. Tīri kā pēc petrolejas. . . Un tad «tas» arī noticis. Nevienam nebijis skaidrs, kā viņi dzīvi izkļuvuši laukā.

Stāstītājs apklusa un vērīgi pārlaida skatienu pār saviem klausītājiem. — Nu, kā jums šķiet? — viņš turpināja. — Vai tā nebija nafta apakš zemes? Manuprāt, tā pati bija. Droši vien puiši aiz nezināšanas aizdedzināja to ar lāpām, un tā nu tad uzliesmojusi…

— Bet tā taču nevarēja degt bez gaisa, — Bogdichanovs apšaubīja.

— Kāpēc ne? — Koreļins dedzīgi aizstāvēja. — Panfjoričs taču;

stāsta, ka pazemes grote bijusi ļoti liela. Ja jau cilvēki varēja elpot, tas nozīmē, ka tur bija uzkrājies skābeklis. Kaira ziņa jāuzmeklē alas ieeja!

— Neatradīsiet! — Panfjoričs noteikti apgalvoja. — Ir jau meklēts. Kad es vēl biju puišelis, visas pēdas bija izzudušas. Kā jūs to uziesiet? Aizgruvusi! Pazemes ugunsgrēka aiz gruvusi. ..

… Jā-ā-ā … — Panfjoričs pēc brīža turpināja. — Divi no tiem, kas nokāpa pazemē, tā arī vairs nepārnāca. Palika tātad apakš zemes …

Nostāsts par pazemes ugunsgrēku ļoti ietekmēja Koreļinu. Viņš runāja par to vēl pēc viesu aiziešanas. Bogdichanovu turpretī nodarbināja, no viņa viedokļa raugoties, daudz svarīgāka doma, un viņš ar redzamu nepatiku klausījās sava drauga spriedelējumos par tautas gudrību, par to, cik vērtīgi ir vietējie nostāsti, un daudz ko citu.

Lieta tā, ka ar pazemes laivu jau bija veikti nelieli pārbaudes braucieni. Tā ielaidās zemē ne visai dziļi, ne vairāk kā pieci līdz astoņi metri, un tādā dziļumā nobrauca nelielus attālumus. Drīzumā bija gaidāma nopietna pārbaude dziļumā, kad laivai vajadzēs iegremdēties divus trīs kilometrus dziļi. Tieši šādā gadījumā varētu pilnīgi attaisnoties tās noderība ģeoloģiskiem pētījumiem. Ģeologi jau bija sagatavojuši kartes laivas nākamajam maršrutam.

Pārbaude bija paredzēta visdrīzākā laikā.

*

Tēta darba kabinetā ienāca mazliet sakumpis cilvēks. Viņš nosēdās atzveltnes krēslā, noņēma raga brilles un nosalaucīja tās mutautiņā, piemiegdams savas tuvredzīgās acis. Tas bija inženieris, vecs institūta darbinieks.

— Grigorij Timofejevič, — viņš teica rāmā, vienmuļā balsī, — esmu visu apdomājis. Pie galvenā inženiera ir veltīgi iet, tādēļ atnācu pie jums.

— Kāda palīdzība jums vajadzīga?

— Redziet, kāda lieta … Kas es vairs par strādnieku! Patiešām … Visā laikā, kopš strādāju institūtā, neesmu neko ievērojamu paveicis.

— Jūs maldāties. Jūs tiekat augstu vērtēts.

— Ne jau tas ir galvenais! Es strādāju daudz, bet, saprotiet, ne ar ko neizceļos. Ar vārdu sakot, ierindas darbinieks. Jūs taču to loti labi zināt! Nu, kāpēc tad, sakiet, lai riskē ar dzīvību tik izcils darbinieks, tik brīnišķīgs cilvēks … Vai nojaušat, par ko es runāju?

— Nojaušu, — Tētis klusu teica, uzmanīgi vērodams inženieri.

— Apgalvoju jums, ka laivas pārbaudi apakš zemes es veikšu ne sliktāk par viņu.

— Tas nav iespējams. Galvenais inženieris piekrita būvēt laivu, ko vadītu cilvēks, nevis telemechanisms, tikai ar to noteikumu, ka pirmo pārbaudi dziļumā izdarīs viņš pats. Tas jāzina ari jums.

— Bet es piedāvāju ko citu, — inženieris teica. — Galvenajam inženierim nemaz nav jāzina, ka es ātrāk par viņu došos pazemē.

— Kā-ā-ā? — Tētis lēni jautāja.

— Tā, kā jūs dzirdat.. . Pārbaude paredzēta otrdien desmitos no rīta, bet es startēšu naktī pirms otrdienas.

— Ak tad tā!… — Tētis pārdomās noteica. — Nē, tas nav iespējams… Mēģiniet parunāt par šo jautājumu ar galveno inženieri.

— Nav nozīmes. Kā jūs, tā arī es pārāk labi pazīstu Aramu Grigorjeviču, — inženieris noskumis sacīja. — Es cerēju tikai uz jūsu palīdzību …

Todien ar līdzīgiem priekšlikumiem pie Tēta ieradās vēl daži.

Gandrīz visi uzsāka sarunu aplinkus. Beidzot Tētim apnika šie svētceļojumi, un viņš atnācējus saņēma ar iepriekš sagatavotu frāzi:

— Taisāties braukt ar laivu?

— Kā jūs to zināt? — viesis brīnījās.

— Pēc izskata redzams. Nekas nebūs! Visu labu, biedri!

Pēdējie sagatavošanās darbi jau tuvojās beigām.

Pārbaudes laukumā blakus pazemes laivai, kas ar priekšgalu jau bija atspiedusies pret zemi un tāpēc stāvēja mazliet slīpi, rosījās ļaudis.

Bogdichanovs, kuram bija uzdota atbildība par laivas sarīkošanu, pārbaudīja katru sīkumu, ik brīdi rāpdamies atvērtajā ovalajā lūkā.

Jo rūpīgi Bogdichanovs pārbaudīja akumulatorus, kas glabāja laivas braukšanai nepieciešamo elektroenerģijas krājumu. Tie bija jauni, neparasti akumulatori, kas, neraugoties uz nelielajiem apmēriem, uzkrāja milzīgu enerģijas daudzumu; tos bija nesen izstrādājuši padomju zinātnieki. Ekspluatācijā tie apliecināja savas labās īpašības. Tomēr pazemē, pie tam vēl tik neparastos apstākļos, tie tiks lietoti pirmoreiz.

Rīt no rīta agri laukumā sapulcēsies visi institūta darbinieki, lai pavadītu savu galveno inženieri pirmajā riskantajā pārbaudes braucienā. Daži uzskatīja šo pārbaudi par tik bīstamu,

ka ieradās atvadīties no institūta zinātniskā vadītāja ka no puslīdz «nāvei nolemta cilvēka».

Patiešām, izmēģinājums ar šāda veida mašinu, kas kopa ar cilvēku dodas pazemē daudzu kilometru dziļumā, bija pirmais technikas vēsturē.

*

Pārbaudes priekšvakarā trīs draugi viesojās galvenā inženiera dzīvoklī. Pēc atgriešanās savās mājās studenti izturējās mazliet dīvaini.

— Mīļais Goga, — Koreļins runāja, cenzdamies apskaut Šere- metjevu, — kāpēc tu tik noskumis? Man gribētos redzēt tevi jautrāku. Vai zini, es skatos tevī, un nez kādēļ nāk prātā, kā mēs sapazināmies pirmajā kursā … Jauks laiks tas bija!

— Tu arī esi mazliet skumjš, — Bogdichanovs uzrunāja Koreļinu.—Ak biedri!… Daudz jauku brīžu esam kopā pārlaiduši. Būtu žēl, ja …

Bet, kas tieši «ja», to Bogdichanovs nepateica. Neviens viņam arī nevaicāja. Ikvienu tirdīja sava uzmācīgā doma. Draugi izturējās cits pret citu ar gluži neparastu maigumu.

— Piedodiet, biedri, — Koreļins beidzot teica, — man uz stundiņu jāaiziet. Negadiet mani, liecieties gulēt!

Koreļins cieši palūkojās savos draugos un izgāja no istabas.

Bogdichanovs, skumju skatienu noraudzījies tam pakaļ, nosēdās pie galda rakstīt vēstuli, retumis uzmezdams skatienu apklusušajam Gogam, kas sēdēja uz dīvana.

Tobrīd Koreļins pa tumsu soļoja uz pārbaudes laukumu.

Sargbūdiņā viņš sastapa dežurējošo Panfjoriču. Koreļins paskaidroja tam, ka aizmirsis laivā pārbaudīt kādu nieku un nevēlas to atlikt līdz rītam. Pie viena viņš palūdza Panfjoričam papīra lapu un aploksni.

«Dārgie biedri!» Koreļins rakstīja, sēdēdams sargbūdiņā. «Es izšķīros par šo soli, lai atbrīvotu Aramu Grigorjeviču no riska. Lūdzu, neuzskatiet manu rīcību par cēlu un varonīgu. Uz to mani pamudina vienīgi sirdsapziņa. Jūsu Aleksandrs Koreļins.»

Pēc tam Koreļins aizlīmēja aploksni un palūdza Panfjoriču, lai tas rīt agri, kad būs beigusies dežūra, nodod vēstuli institūta kancelejā. Piepeši viņš apskāva Panfjoriču un noskūpstīja uz vaiga.

— Kas tad tev? — Panfjoričs pabrīnījās.

Koreļins neko neatbildēja un nozuda aiz durvīm.

Pēc dažām minūtēm kontroles būdiņā ienāca Bogdichanovs.

Spožajā spuldzes gaismā viņš sāka pārlasīt vēstuli, ko bija uzrakstījis mājās:

«Biedri! Kādēj galvenais inženieris lai riskē ar dzīvību? Tas būtu nepareizi. Ceru, ka veikšu pārbaudi labi. Uz drīzu redzēšanos! M. Bogdichanovs.»

— Aizmirsu kaut ko apskatīties, — viņš paskaidroja Panfjori- čam, nododot vēstuli. — Atdod kancelejā pēc dežūras.

«Uztraucas puiši,» Panfjoričs nosprieda, atcerējies gaidāmo pārbaudi. «Tas labi. Uz viņiem gulstas liela atbildība .. .»

Taču, kad sargbūdiņā ieradās Šeremetjevs un pasniedza nododamu vēstuli, Panfjoričam pavīdēja neskaidras aizdomas.

«No vienas puses, studenti laivu būvēja un montēja,» Panfjoričs apsvēra. «Viņiem atļauts nākt uz laukumu jebkurā laikā … Man nav tiesību aizliegt viņiem iet… Bet ja nu viņi paši nodomājuši braukt galvenā inženiera vietā? Drošs paliek drošs, jāiet paskatīties,» viņš pēc brīža izlēma.

Panfjoričs pasauca vēl divus sargus un kopā ar tiem devās uz laukumu.

Tomēr bija jau par vēlu.

Kad viņi tuvojās melnajam laivas milzenim, spožas gaismas stariņš saruka arvien mazāks un mazāks. Pēdīgi tas izzuda pavisam.

Tur pilnīgi noslēdzās lūka.

Tūdaļ atskanēja dobja motora rūkoņa, un skrejošiem cilvēkiem pretī pasitās putekļu un miklu zemes piku viesulis.