Meklējumu pasaulē

SARKANKOKA IZGUDROTĀJS

. .. Dažreiz ir grūti spriest par cilvēkiem no pirmā acu uzmetiena.

Kā tad, īsti sakot, viss tas iesākās?

Atnāk pie manis darbu vadītājs Vasilijs Vasiļjevičs Tere- chovs. Solids vīrietis. Jau kādus divdesmit gadus strādā kokmateriālu sagatavošanas darbos. Koku sugas, kvalitati un visu. pārējo pārzina lieliski. Atnāk un paziņo:

— Nu, biedri kolchoza vadītāj, mums mežā notiek kaut kādas burvības. Pat kauns sacīt!

— Kas par burvībām? — es vaicāju.

— Nu, tā, nupat nocirsts koks. Pēc visām pazīmēm spriežot., iznāk, ka būtu parasts ozols, bet koksne vidū sarkana . .. Lūdzu, te es atnesu tev skaidu.

Aplūkoju šo skaidu — patiesi, redzu, ka gluži nesaprotama; parādība. Tiešām, sarkankoks …

— Sarkankoks, — es Vasilijam Vasiļjevičam saku, — nevar augt mūsu klimatiskajos apstākļos. Tā dzimtene ir kaut kur Indijā vai Āfrikā. Tu kaut ko jauc.

Šis apvainojas.

— Pareizi gan, — viņš saka, — le nav Āfrika, bet fakts ir acīm redzams. Tu, varētu teikt, turi to rokās!

Gājām abi uz mežu. Redzu, guļ nocirsts ozols. Nav nekā sevišķa, koks kā jau katrs koks. Apkārt aug desmitiem tādu. Lapas, miza, zaru sakārtojums — viss sakrīt. Bet nocirstajam; ozolam koksne sarkanā krāsā. Nolaužu zaru — arī sarkans.

— Tā, Vasilij Vasiļjevič, ir augu pretdabiska tieksme, — es saku darbu vadītājam. — Vajadzēs ziņot uz augkopības zinātnisko centru. Varbūt,-—es saku, — mūsu atklātajam faktam būs ne vien ārkārtīgi liela zinātniska nozīme, bet tas noderēs arī praktiskiem mērķiem. Iedomājies tikai! Pieņemsim, ka šādu< šķirni izdotos ieaudzēt mūsu mežos. Sarkankoks ir brīnišķīgs materials. No tā izgatavo ļoti dažādus vērtīgus priekšmetus . ..

Pastāvējām vēl brītiņu, tā sakot, mulsdami dažādos mokošos minējumos, un gājām atpakaļ uz kolchozu.

Bet jau tās pašas dienas vakarā šī noslēpumainā parādība- sāka mazliet noskaidroties …

Es nosēdos pie galda un sāku sacerēt vēstuli. Sak, tā un tā, nekavējoties sūtiet zinātniskus spēkus … Šis darbs man sokas lēni. Negribas uzrakstīt šā tā. Nepatīk mācītu ļaužu priekšā izrādīties par nejēgu. Nu, skaidrs, ka skaišos.

Pēkšņi kāds klusītiņām klauvē pie durvīm.

— Ienāciet! — es saku.

Klusums. Pēc brīža klauvē atkal.

— Kas tad tur ir? Ienāciet!

Redzu, durvis lēnām atveras un uz sliekšņa nostājas Vaņa Čiruļins. Apstājas, stāv.

Es jau vienmēr esmu teicis, ka reizēm ļoti grūti spriest par cilvēku, kamēr neesi viņu iepazinis, kā nākas. Kas tad īsti ir šis Vaņa Čiruļins? Gadus divdesmit vecs puisis. Strādā par galdnieki! mūsu kolchoza darbnīcā. Ja nu uz viņu t,ā paskatītos — ko tad redzam? Neko sevišķu. Mazliet pastrups deguns. Acis zilas. Mati vijas … Bet tad ta kautrīgs — nu, gluži neparasti. Nedrošs. Lēns. Šajā ziņā vienīgais mums tāds.

Tā ari tagad. Skatos, nostājies uz sliekšņa tādā nenoteiktā .poza un nevar īsti saņemties.

— Ko tev vajag, Vaņa? — es viņam vaicāju.

Šis neatbild.

— Nu, cik ilgi tad tu tā stāvēsi?

Šis neatbild.

— Vai steidzamā lietā? Es gan patlaban rakstu nopietnu ziņojumu. Vai nepienāksi rīt?

Redzu, viņš pūlas kaut ko pateikt, bet nevar un nevar sadūšoties. Ko tu ar tādu iesāksi! Nolieku pildspalvu uz galda, lai varētu pieiet viesim tuvāk, bet šī — pildspalva — aizripo pāri visam uzrakstītajam. Iznāca garš tintes traips.

Tad nu gan es pārskaitos.

— Še nu, paskaties, — es Čiruļinam saku, — redz, kas tevis dēļ iznāca!

Un nu tik ņemos šo rāt.

— Kā tev nav kauna! — es viņam saku. — Kas tu esi par cilvēku? Gluži kā apdauzīts, ne vārda no tevis nevar izspiest. Visur tu mulsti un kautrējies.

Viņš pienāk tā bikli man klāt un apsēžas uz krēsla maliņas. Sēž un burza cepuri pa rokām.

— Piedodiet, — viņš beidzot saka. — Bija ļoti neērti jūs traucēt. Un tagad redzu, ka pavisam iztraucēju …

— «Iztraucēju, iztraucēju»!—es mēdījos viņam pakaļ. — Saki, kas tev šobrīd vajadzīgs!

— Tāds neliels lūgums …

— Kāds?

— Tur, redziet, šodien meža iecirknī… nocirtuši koku, kas bijis … sarkans …

— Jā, ir gan nocirtuši! — es saku. — Bet ko tad tu gribi?

— Netālu ir vēl divi tādi paši … Es nu gribēju lūgt, lai tos necirstu. Tos es esmu atzīmējis ar krustiņu mizā.

— Vai tik tu nebūsi tos iestādījis? — es zobgalīgi vaicāju.

— Nē, stādījis vis neesmu, — Vaņa nopietni atbild.— Viņi izauguši parastā, dabiskā kārtā.

— Kāda tad tev gar tiem daļa?

— Es tos padarīju sarkanus.

Man pat mute aiz brīnumiem palika vaļā.

— Vai tu joko, vai? kā tu varēji no iekšpuses nokrāsot dzīvu, augošu koku? Vai tu sajēdz, ko runā?

Neatbild.

— Vai tas tev kāds noslēpums?

— Kas nu par noslēpumu!'—viņš saka. — Nekādu noslēpumu mums nedrīkst būt. Tikai tā neērti, vēl jau nav viss pārbaudīts. Varbūt nejauši iznācis. Viss jāpārbauda, kā nākas. Citādi tā neērti …

Skatos uz viņu un domāju: «Ej nu sazini, kas tu tāds esi! Pēc izskata spriežot — pamatīgs tūļa. Bet iznāk, ka izgudrotājs!»

Noņēmos ar viņu ilgu laiku, katrs vārds ka ar knaiblēm jāvelk ārā. Šis tik mulst un kautrējas. «Par agru,» saka, «to visu uzskatīt par izgudrojumu!» Parakņājas kabatā un izvelk: sakaltušus zariņus. Tepat iegriež koksnē ar kabatas nazīti, rāda,

— Krāsa neieguļas vienmērīgi, — viņš runā.

— Ko tad tu, — es viņam saku, — uz paša spēkiem vien paļaujies? Pirmie rezultāti ir, tad jau pietiek. Tagad tikai vajag jo ātrāk iesaistīt zinātniekus, agronomus, botāniķus, ķīmiķus. Tie tev tūlīt palīdzēs. Vari iedomāties, cik milzīga tautsaimnieciska nozīme ir koka krāsošanai augošā, dzīvā veidā? Ko? … Par to es tā arī uzrakstīšu .. .

Paiet dažas dienas. Saņemu ziņojumu: pie mums braucot profesors. Nākamajā dienā nosūtu Vasiliju Vasiļjeviču ar mašinti uz dzelzceļa staciju sagaidīt.

Tā es arī tagad saku: ej nu sazini cilvēku pēc ārējā izskata. Šajā pašā telpā, kur mēs ar jums patlaban atrodamies, ienāk kāds gara auguma izskatīgs cilvēks. Sejas izteiksme viņam stingra, es pat teiktu — tāda kā uzpūtīga un ļoti pašpārliecināta.. «Nu,» es domāju, «tūdaļ redzams, ka profesors.»

— Labdien, — es saku. — Jūs laikam sakarā ar sarkankoku?

— Pilnīgi pareizi, — viņš atbild. — Atļaujiet iepazīties. Mans, uzvārds Pavļinskis …

Es nu, protams, sāku uztraukties. Nosēdinu viesi. Pavaicāju; vai viņš pēc ceļa nav noguris, un šo to citu un drīz sāku stāstīt par mūsu kolchozā izdarīto atklājumu. Ar vārdu sakot, uzņemu lietišķas sarunas.

Profesors runā tik skaļā balsī, mazliet vārdus stiepdams, it kā lasītu lekciju. Pie tam lielāko tiesu lieto svešvārdus. Tā, piemēram:

«Pigmentacijas process savienojumā ar disociaciju jeb cirkulāciju, pastāvot konvencialām strāvām, zinātnē nav jaunums . . .»<

Jūs, protams, vaicāsiet, kā es varēju paturēt prātā visus šos vārdus. Nu, gluži vienkārši!

— Piedodiet, — es profesoram saku, — jūsu norādījumus» kuriem ir milzīga zinātniska nozīme, man nepieciešams pierak- stīf, citādi aizmirsīšu.

Viņš parausta plecus (sak, ir gan nejēga!) un atbild:

— Nu, labi, rakstiet vien!

Aši uzskribelēju un domāju: «Vēlāk izpētīšu…»

— Jūsu izgudrotājs, — profesors turpina (pie kam vārdu «izgudrotājs» izrunā tā sevišķi sausi), — jūsu izgudrotājs, pēc manām gluži subjektivajām domām, protams, neko nav izgudrojis un neko nav atklājis, spriežot pasaules zinātnes plašajā mērogā.

— Vai tiešām, — es vaicāju, — augošu koku koksnes krāsošana jau kaut kur tikusi izmantota?

— Tas ir fakts, — viņš atbild, — kas vēl absolūti nav aprobēts. Tomēr domāju, ka fundamentālo avotu skrupuloza studēšana dos konstatāciju par analogu vai pilnīgi identisku gadījumu …

Es nopūtos un atkal pierakstīju.

Aizsūtīju pēc Vaņas Ciruļina, kas tobrīd atradās mežā. «Nu,»

Profesors izņēma no sava portfeļa kādu biezu grāmatu un iebāza tajā degunu.

Pēc kāda laiciņa dzirdu, priekšnamā kāds knosās. Mīņājas uz vietas. «Tātad skaidrs,» domāju, «tur mūsu Vaņa stīvējas. Baidās nākt iekšā. Kautrējas.»

Tā arī ir. Ar mokām šo iedabūja iekšā. Viņš apstājas istabas vidū, viss piesarcis, acis nodūris, elš kā zirgs.

— Tas ir mūsu izgudrotājs, — es profesoram saku. — Iepazīstieties: Ivans Ciruļins, kolchoza galdnieks.

Pavļinskis piecēlās un sausi paspieda Vaņam roku.

— Vai koksnes paraugi ir līdzi? — es Čiruļinam prasu.

Viņš klusēdams rakņājas pa kabatu. Šņāc. Redzams, ka

rokas dreb. Izņem zariņus un uzmanīgi noliek tos uz galda.

Profesors sāk uzmanīgi aplūkot šos gabaliņus. Piemiedz acis un kaut ko bubina sev zem deguna.

— Šis, — es paskaidroju, — ir nesen nocirstais ozols. Šis ir bērzs, šis alksnis.

— Nu, un kas tad, — profesors saka, pabeidzis apskati. — Pēc amana subjektivā sprieduma koks ir manāmi iekrāsojies. Bet, ko rādīs analitiskie pētījumi, tas vēl pagaidām nav zināms . . . Kā jūs ieguvāt tādu pigmentaciju? — viņš jautā Čiruļinam.

Zinādams, ka mūsu izgudrotājs ir ļoti kautrs, es pacenšos atbildēt viņa vietā.

— Jā…—'profesors nosaka, noklausījies manu paskaidrojumu. — Primitivs process . .. Tomēr vienalga, tā zinātniskai izpētīšanai būs vajadzīgi vairāki gadi, iekāms tas iegūs kādu utilitāru nozīmi.

Kāpēc vairāki gadi? — pēkšņi atskanēja stingra balss.

Es pat satrūkos: Vaņka Čiruļins sācis runāt! Un pie tara, ievērojiet, tik pārliecināti, uzstājīgi. Kur palicis viņa biklums?

Profesors paskatījās viņā un sacīja:

— Kā gan citādi, jaunais cilvēk? Pat ārzemēs nav līdzīgas pieredzes!

Un sāk tik bērt pārgudrus vārdus: pigmentacija, disociacija, cirkulācijā, konventacija, nepastāvīgs režiras un tā vien.

Es skatos uz Vaņu un neticu savam acīm. Pilnīgi pārvērties. Iur palikusi agrākā kautrība? Viņa izturēšanās ir izaicinoša. Acis spulgo.

— Kāpēc jūs uzskatāt, ka pigmentacijas process varētu būt nepastāvīgs? — viņš profesoram prasa.

Un nu tik sāk! . .. Kur gan viņam šādas zināšanas! Reizēm tāpat izsaka pa tādam vārdam kā: stabilizācijā, cirkulācijā un pat disociacija. Tomēr lielāko tiesu runā vienkārši un ļoti saprotami.

Strīds iedegas. Profesors ņemas nosaukt kādus divdesmit ārzemju zinātnieku vārdus.

— Timirjazevu aizmirsāt. Viņš viens ir visu to vērts, — Čiruļins saka.

— Tas jau ir akvantitates jautājums, — svinīgi iebilst profesors.

— Nevis «akvantitates», bet «adekvates», tas ir, līdzvērtības, — Vaņa izlabo. — Vai tad tiešām . .. piedodiet, protams … krieviski grūti runāt?

Redzat nu, es saku… Kas to būtu domājis! Ja paskatās — nerunīgs un kautrīgs, bet, tiklīdz nonāk līdz tam, kad jāaizstāv savs ierosinājums, ar kuru domāts veicināt, tā sakot, mūsu tautsaimniecības uzplaukumu, tūdaļ pārvēršas. Uguns! Vai to varētu teikt pēc izskata, ka viņš pašmācības ceļā tik pilnīgi apguvis botāniku un ķīmiju? Nevar …

Tāpat arī ar šo «profesoru» . ..

Paiet kādas divdesmit minūtes. Kopā ar Vasiliju Vasiļjeviču Terechovu istabā ietuntuļo kāds vidēja auguma večuks. Sejas izteiksme viņam labsirdīga, šķiet, ka smaidītu visu laiku. Ģērbies pieticīgi.

— Labdien, biedri! — tas saka. — Piedodiet, ka aizkavējos! Pa ceļam kritu kārdinājumā. Nenocietos. Dārgā Vasilija Vasiļje- viča laipnā pavadībā aplūkoju jūsu mežsaimniecību. Varbūt nebija īsti labi, tā sakot, bez saimnieka, kolchoza priekšsēdētāja … Vai jūs tas būtu? — viņš vēršas pie manis.

— Es pats … Bet kas esat jūs?

— Atļaujiet iepazīties: profesors Stekoļņikovs. Mani šurp atkomandēja zinātniski pētnieciskais institūts.. . Nu, Arkadij Agafonovič? — viņš uzrunā biedru, kuru agrāk noturējām par profesoru. — Vai jau sarunājāt par telpām un visu pārējo?

«Tad ia joks!» es domāju. «Kas gan varētu teikt, ka tas ir profesors! Pārāk neizskatīgs …»

Viņš sāk izvaicāt Vaņu Čirujinu. Runa vienkārši, bez jebkādām «cirkulācijām». Viss saprotams. Bet Pavļinskis izrādījās, tā sakot, tikai techniskais palīgs, bez jebkāda zinātniska grada. Viņš pavadīja gados veco profesoru.

Viņi nodzīvoja pie mums divas nedēļas. Pa šo laiku Vaņa Ciruļins viņu klātbūtnē nokrāsoja trīs desmitus visdažādāko šķirņu augu. Izmēģināja dažādās krāsās: sarkanā, zilā, zaļā, violetā .. .

— Tas gan ir lielisks priekšlikums! — profesors reiz man saka. — Cik skaistas mēbeles var darināt no tāda koka! Kādas dārgas ietaises būtu jāizgatavo, lai ar krāsu piesātinātu koksni, un tomēr tādu sarkankokam līdzīgu materialu nedabūtu. Jūsējo biedru Ciruļinu es ņemšu līdzi uz Maskavu. Lai nolasa zinātnisku referātu par savu oriģinālo paņēmienu. Visvairāk ticams, ka mēs viņu tur paturēsim. Lietpratīgi un apdāvināti cilvēki mums vajadzīgi, tikai viņš pārāk kautrīgs. Bet tas nekas, gadās jau …

Jūs, protams, interesē, kāds tad īstenībā bija Čirujina izgudrojums, kā viņš iemanījās nokrāsot augoša koka koksni.

Gluži vienkārši!

Kokā pie pašas saknes izurbj caurumiņu. Tādu, kādu bērni ietaisa, kad pavasarī grib dabūt saldo liepu sulu. Šajā caurumiņā iesprauž gumijas caurulīti. Viens caurulītes gals, proti, Ielikts caurumiņā, bet otrs savienots ar pudeles kakliņu, kurā Ieliets kaut kāds krāsu šķīdums. Pudeli pakarina turpat tajā

pašā kokā, mazliet augstāk. Vai saprotat? Krāsa, proti, pa caurulīti nokļūst kokā un sajaucas ar tām sulām, kuras koks dzerot ar sakneni izņem no zemes. Sulas izplūst pa visu koku un aiznes krāsu sev līdzi. Pat zariņi pie pašām lapām — arī tie nokrāsojas! Paiet kāds laiks — koks nokalst, jo krāsa satur indīgas vielas. Bet krāsa piesātinājusi koksni tik stipri, ka to ne ar ko nevar izkodināt. Katrā šūniņā nokļuvusi! Tādā kārtā iegūst īstu sarkankoku.

Protams, pirmajos mēģinājumos, ko izdarīja čiruļins, tas viss bija nepilnīgi. Krāsa nosēdās nevienmērīgi — krāsvielas ķīmiskais sastāvs nebija izvēlēts pareizi. Bet, kad šim priekšlikumam atrada stingru zinātnisku pamatojumu, viss nokārtojās. Tagad pat mums šeit ir krietni meža gabali iedalīti izmēģinājumiem.

Jūs interesē Vaņas Ciruļiria liktenis? Tagad viņš lielā godā. Bet kautrīgs un bikls, kāds bijis, tāds arī palicis.

Ej tad nu izproti, kas par cilvēku, ja spriež tikai pēc izskata!