Meklējumu pasaulē

TROKŠŅI APAKŠ ZEMES

— Es to esmu dzirdējis jau daudz reižu. .. Saprotiet, it kā kaut kas neredzams staigātu pa grīdas dēļiem un tie klusu iečīkstētos .. . Troksnis tāds … ļoti savāds.

Šaehtas direktors paraustīja piecus.

— Blēņas, — viņš teica. — Tas vienkārši uz nervu pamata… Jūs neuztraucieties! — Bet pie sevis nodomāja:

«Skaties tikai, kas to būtu varējis gaidīt! Pēc izskata tāds veselīgs, un pēkšņi — psichoz.e! Viņam šķiet, ka dzird trokšņus apakš zemes.»

Petrenko, pazems, plecīgs cilvēks ar iedegušu seju, nervozi piecēlās un sāka staigāt šurp un turp pa kabinetu.

— Vienmēr vienā un tai pašā laikā, — viņš teica, apstādamies direktora priekšā un cieši viņā skatīdamies. — Un kustas. Tā klusi čaukst un aiziet kaut kur tālumā . . .

— Nieki, — atkārtoja direktors. — Kā zināms, tad kalnu garu nav, bet nepieradušam šachtā var daudz kas likties. Es pats apmēram priekš divdesmit gadiem, kad pirmo reizi nolaidos šachtā, atceros, atlauzu pamatīgu karnalita gabalu. Tam nobrūkot, sacēlās tāda dunoņa, it kā vairāki cilvēki skrietu uz izeju. Nu, es domāju, kaut kur ir nogruvums… Ieklausos:*viss klusu. Izrādās, mans gabals sacēlis tādu dārdoņu … Jūs atpūtieties vienu dieniņu un pēc. tam pie darba ar jauniem spēkiem. Bet trokšņi .. . velns ar tiem! Kādi tikai trokšņi nemēdz būt apakš zemes!

— Nē taču, — nepacietīgi iebilda Petrenko. — Jūs nedomājiet neko tādu … Es pats daudz dažādu skaņu esmu dzirdējis savā mūžā. Ne velti nodarbojos ar akustiskas aparatūras izgudrošanu. Jūs zināt, ka tā aparata jutīgums, ar kuru es pašreiz strādāju, ir ļoti liels. Mēs dzirdam, kā braukā elektriskās lokomotīves, kā strādā skaldāmās mašinas, un dzirdam visu to daudzu kilometru attālumā. Kādreiz, iedomājieties, pilnīgi skaidri sadzirdējām apakšzemes upes troksni … upes, ko nav redzējusi neviena cilvēka acs. Bet tas, kas dzirdams tagad, — nu atvai- ņojiet, tas ir loti savadi. Es vienkārši mulstu minējumos .. .

Kalija šachtas direktora Nikolaja Ivanoviča Gubanova seja izpaudās līdzjūtība. Taču viņš bez sevišķas patikas noklausījas zinātnieka satrauktajā runā. Kādas gan skaņas var būt dzirdamas apakš zemes! Un kāds, taisnību sakot, tam sakars ar viņa darbu!

Direktoru uztrauca kas cits.

Lūk, jau divas nedēļas turpinās šachtā jaunas aparatūras pārbaude, kura paredzēta vietējai ģeoloģiskai izlūkošanai. Valstij vajag milzīgi daudz kalija sāļa, kas palielina zemes auglību. Kalija mēslojuma ieguve ir krasi jāpalielina, salīdzinot ar pirmskara līmeni. Bet te nopietns cilvēks, zinātnieks, no kura viņš gaida jaunus atklājumus, ir aizrāvies ar kaut kādām blakus lietām.

Petrenko bija atvedis uz šachtu paša izstrādātu jaunu akustisku aparaturu. Tas darbība pamatojās uz to, ka spēcīgam skaņas signalam, kas noraidīts zemē, atstarojoties vajadzēja atgriezties speciālā uztvērējā un pastāstīt par to slāņu strukturu, uz kuriem tas atdūries. Tā tas bija teorijā. Praksē skaņa aizgāja pazemē un pazuda iežu inasivā. Taisnība, skaņa pie tam atstarojās un lūza tāpat kā saules stars ūdenī, taču uztvērējā atgriezās tik niecīga tās daļa, ka pēc aparata rādījumiem nevarēja iegūt skaidru ainu par apakšzemes bagātībām. Aparatam bija nepieciešami kaut kādi uzlabojumi.

«Ir gan ieņēmis viņš tos trokšņus galvā!» domāja Gubanovs, īgni pablenzdams uz sava sarunu biedra norūpējušos seju. «Nē, nē, redzams, izlūkošana būs jāveic ar parastajām metodēm. Tomēr žēl: Petrenko aparats solīja visu darbu ievērojami paātrināt…»

Klauvēšana pie durvīm pārtrauca direktora pārdomas. Ienāca gara auguma kalsns cilvēks ar apaļām raga brillēm. Tas bija fizikas un matematikās zinātņu kandidats Konstantīns Sergeje- vičs Šabaļins, kāda Ļeņingradas pētnieciskā institūta darbinieks. Seit, šachtā, viņš pārbaudīja savu aparatu, kas arī bija paredzēts sāļa slāņu izlūkošanai.

— Nu, kā veicas? — direktors jautāja, spiezdams sauso, kaulaino zinātnieka roku.

Tas sakārtoja brilles un sarūgtināts paplēta rokas.

Pēc Sabaļina . metodes izlūkošanai zemes masivā tika noraidīts noteikta garuma radiovilnis. Radioviļņi no dažādiem iežiem atstarojas dažādi, un uz uztvērēja iekārtas ekrana Sabaļina aparatā parādījās zināmi attēli, kas stāstīja par zemes dzīļu ģeoloģisko uzbuvi. Tas tā bija ne tikai teorijā, bet arī aparata laboratoriska pārbaudē. Tomēr šachtā vairs neveicās: nezkāda dūmaka aizklāja ekrānu dažas minūtes pēc darba sākuma. Viss pazuda šai miglā. Šabaļins pielika visas pūles, mainīja vilni, pat pārtaisīja savu aparatu, taču pagaidām nesekmīgi.

Petrenko, kas uz brītiņu bija apklusis, atkal kļuva runīgs.

— Es, lūk, pašreiz stāstu Nikolajam īvanovičam par savādām parādībām šachtā, — viņš teica, uzrunādams kolēģi. — Kaut kādas nesaprotamas skaņas dzirdamas pat tad, kad mūsu skaņas ģenerators ir izslēgts.

— Skaņas? — izklaidīgi pārjautāja Šabaļins. — Nu, un kas tad ir?

— Ziniet, tāda viegla čaukstēšana … un lēnām pārvietojas no vienas vietas uz otru …

Ļeņingradietis greizi paskatījās uz Petrenko.

— Vai jūs nemaldāties? — viņš jautāja.

Un tūdaļ pastāstīja gadījumu, kas kādreiz noticis rūdas slāņu seismiskās izlūkošanas laikā. Seismografs, kas bija novietots uz zemes virsmas, reģistrējis apmēram desmit ballu stipru zemestrīci. Bet zeme apakš pētnieku kājām tobrīd bijusi pilnīgi mierīga. Pārbaudē izrādījies, ka netālu no seismografa kādā bedrītē ievēlies vardulēns. Tas centies izkļūt laukā un spārdoties pavisam viegli satricinājis zemi. Bet aparata jutīgums bijis tik liels, ka tas reģistrējis spēcīgus grūdienus.

— Lūk, nu jums tāpat, — viņš piemetināja, — kāda pele ložņā . .. Skaņas pastiprinājums jūsu aparatā ir tik liels, ka muša liksies pēc zīloņa, bet pele trokšņos kā vilciens .. . jūsu ausī…

— Nē taču! — Petrenko vairs nevarēja valdīties. — Skaņa taču nāk no zemes masiva . . . Kāda tad tur var būt pele . . . Jūs vienkārši smejaties .. . Protams, jūs neticat skaņu izlūkošanas efektivitātei …

«Te nu bija, liekas, sākuši strīdēties,» Gubanovs nodomāja. «Nolādētā patmīlība kremt. Nevar mierīgi izšķirt lietas būtību. Kopīgiem spēkiem … Bet nē, katrs uzskata savu metodi par vislabāko un gatavs skriet vai ar pieri sienā.»

Direktors iegrima domā's un strīdā gandrīz nemaz vairs neklausījās.

— Nu, to nu jūs lieciet mierā, — bija dzirdama Sabaļina balss. — Radioviļņu iespiešanās zemes masivā ir izpētīta ļoti' labi. Turpretim jūsu skaņu svārstībām, atvainojiet, vajadzīgi pētījumi un vēlreiz pētījumi.

Beidzot istabā iestājās klusums.

— Kurp jūs, Pjotr Timofejevič? — direktors uzrunāja Petrenko, pamanījis, ka tas pieceļas.

— Iešu, — tas drūmi atbildēja, — aparaturu gatavot. Apmēram pēc stundas šai skaņai atkal jābūt klāt.

— Savāds cilvēks … — norūca Šabaļins, nosēzdamies tuvāk direktora galdam. — Ar viņu nepavisam nav iespējamas zinātniskās debates: iekarst. Jūs dzirdējāt mūsu sarunu?

Direktoram bija neērti atzīties, ka viņš gandrīz nekā nebija dzirdējis.

— Jā, protams. Bet arī jums acīm redzot nav taisnība, Kon- stantin Sergejevič. Tā taču nevar, — viņš teica ar pārmetumu balsī, — jāpalīdz. Bet kas jums iznāk! Strīdi bez gala. Cilvēks neveiksmju dēļ kļuvis nervozs. Ar viņu vajag uzmanīgi . . .

— Zinātnē strīdi ir neizbēgami, bez tā nenonāksi pie patiesības. Nu, paklausieties tikai! Viņš apgalvo, ka skaņa apakš zemes izplatoties tādā kārtā, it kā . . .

— Es negribu dzirdēt ne par kādām skaņām, — direktors atgaiņājās ar roku. — Es neesmu speciālists akustikā un šos jautājumus nevaru izšķirt. Dodiet man labi strādājošu aparatu izlūkošanai, vienalga, uz kāda principa tas būtu pamatots, — už jūsu vai uz Petrenko, — ja vien tas strādā. Lūk, kas pašreiz vajadzīgs. Ražošana taču mums jāizvērš ārkārtīgi lielā apjomā. Vai jūs arī zināt, kas tas ir — kālijs?

Un Šabaļinam atkal bija jānoklausās Gubanova uztrauktā runa par kalija rūpniecības nozīmi valsts tautsaimniecībā.

— Es esmu vecs darbinieks šajā nozarē. Tad nu atcerieties vien, — Gubanovs runāja ar pārliecību balsī, — ka cariskajā Krievijā nepavisam neieguva kāliju! Amerikai arī pašreiz nav savu kalija raktuvju. Bet mums? Izpētīto kalija krājumu ziņā mēs taču tagad esam pirmajā vietā pasaulē. Tikai izstrādāt vajag! Viena pati mūsu Kamas augšteces atradne satur tādu krājumu, ka gandrīz piecas reizes pārsniedz visus pārējos kalija krājumus pasaulē . .. Sāļi, kurus mēs iegūstam, satur ne vien kāliju, bet arī magniju. Bet vai iespējams uzbūvēt mūsdienu lidmašinu bez magnija! Saprotat, kas par lietu? Mēs gaidām no jums palīdzību. Dodiet uzlabotu aparatu, kas ātri un precizi atbildētu uz jautājumu: vai ir vērts rakties dotajā virzienā? Bet Petrenko sācis interesēties par nezkādām noslēpumainām skaņām. Jums arī neveicas … Un pat nav zināms, no kurienes uz ekrana rodas tā dūmaka, kas visu sabojā.

Gubanovs paņēma rokā sausināmo spiedi, kas, tāpat kā visi rakstāmgalda piederumi, bija izgatavota no sniegbalta, marmoram līdzīga slīpēta karnalita, un pagrieza to tā, ka tūkstošiem dzirksteļu iemirdzējās uz pulētās skaldnes.

— Es saprotu jūsu nepacietību, — Šabaļins atbildēja, — taču ne vienmēr laboratorijās var visu paredzēt. Apstākļi taču pavisam jauni … Bet, no kurienes rodas šī dūmaka, — nevaru tikt gudrs.

— Protams, ka ne visu uzreiz, — jau drusku pielaidīgāk atsaucās direktors. — Bet jūs ar Petrenko pārāk strīdaties. Kaut

kāds apslēpts naids, manuprāt, radies jūsu starpā. Katrs doma galvenokārt par to, lai tieši viņa metode gūtu virsroku. Jūs negribat raudzīties uz šo darbu visas valsts mēroga. Šabaļins kļuva neparasti nopietns.

— Nu, te jūs maldāties, — viņš pārmetoši, bet eieti noteica.

— Tautsaimniecības attīstības panākumus es vērtēju tikpat augistu kā Petrenko un jūs. Zinātniskie strīdi nemaz nenozīme personīgu naidu. Man patīk Petrenko un viņa darba stils —plašais vēriens un katra fakta godīga izpētīšana. Bet par viņa teorijām man jāsaka, ka dažas no tām . ..

— Nu, labi, labi, — direktors pasteidzās. — Jums taču, man šķiet, laiks doties uz pārbaudēm.

— Starp citu, — jau projām iedams, Šabaļins piezīmēja,

— Petrenko izturēšanās kopš vakardienas kļuvusi tāda savāda … Vai jūs tā-nedomājat? Jeb vai tas man tikai tā liekas?

«Būs jāsāk ar viņiem nopietni nodarboties,» Gubanovs nodomāja, kad Šabaļins bija aizgājis. «Kaut kas tur viņiem nav kārtībā.»

Pasakaina ir karnalitu šachtas apakšzemes pasaule! Tā pārsteidz vispirms ar savām košajām krāsām. Tādas krāsas neesi cerējis sastapt apakš zemes. Sienu mozaiku daba ir izveidojusi no dažāda lieluma un krāsas rombiskiem kristāliem. Dzirkstošās skaldnes veido fantastiskus rakstus — gan zaļus, gan sarkanus, gan piena baltumā. Tie maina savus apveidus līdz ar kalnraču spu 1 dzes pā rvietoša nos.

Konstantins Sergcjevičs ar labpatiku aplūkoja milzīgo apakšzemes telpu. Viņu pārsteidza neparasti daudzkārtīgā atbalss, kāda sastopama vienīgi tukšās akmens grotēs.

Šai mākslīgajā grotē, kas bija izveidojusies pēc ieža izstrādes, vajadzēja notikt kārtējai pārbaudei.

— Kon .. . stan . .. tin … Ser … ge-je-e-e-vič! … — atskanēja no grotes dziļuma.

Šabaļins, kas stāvēja pie ieejas, atsaucās un devās uz spīdošo punktu pusi.

Pie pašas sienas daži laboranti darbojās gar savādu elektrisku aparatu. Aparata lielais cigarveida korpuss, kas balstījās uz rnasiva trijkāja, meta uz sienas garu ēnu, ne mazāk dīvainu ka pats aparats. Vairāki vadi to savienoja ar pārvietojamu aku- mu 1 a toru apakšstaciju.

— Gatavs, Konstantin Sergejevič! Var sākt.. .

Grote sāka pildīties ar monotonu dūkoņu.

Šabaļins grozīja regulatora rokturus. Apaļais ekrāns iegais- mojās vājā zaļganā gaismā.

Tad zaļajā laukumā parādījās kaut kādas miglainas kontūras. Attēls uz ekrana kļuva arvien skaidrāks.

— Skatieties! — Šabaļins priecīgi iesaucas. — Karnalita līnija: lūk, viena, divas, trīs . . . O! Šeit taču ir daudz! . . .

— Un pavisam tuvu mums! — piezīmēja laborants, neatraudams acis no aparata sānu skalas. — To aizsedz apmēram trīs metrus biezs akmenssāls slānis. Žēl, ka šīs raktuves pametuši. Jā-ā, tāds varens iezis! …

Bet kas tas? Attēls uz ekrana kļuva blāvāks. Izzuda pazīstamās karnalita līnijas, fluorescējošā virsma pārklājās ar matētu dūmaku. Bieza, zaļgana migla. Atkal neveiksme…

— Izslēgt aparatu! — sašutis komandēja Šabaļins. — Pietiek …

Aparatu ieslēdza vēl vairākas reizes, taču rezultāti bija tādi paši.

Negaidot zinātnieka uzmanību saistīja spīdošs punkts, kas parādījās pie ieejas grotē. Kāds lēnām gāja ar kalnrača spuldzi rokā, pēc tam apstājās it kā pārdomājot.

Spīdošais punkts palika mierā tikai dažas minūtes, pēc tam pēkšņi sāka lēkāt. Cilvēks sāka skriet, taču nevis uz eksperimen- tatoru grupu, kas bija sastājusies ap aparatu, bet uz grotes izejas pusi. Apkārtējā tumsā bija grūti pazīt skrejošo. Bet, lūk, pagriezienā iemirdzējās gaišs atspīdums. Tā gaismā Šabaļins saskatīja Petrenko drukno stāvu.

Direktors meklēja Petrenko.

Soļojot pa garām, līkumainām ejām, viņš bieži apstājās, lai pa ceļam ielūkotos visos savas plašās apakšzemes saimniecības kaktos.

Visur dega spoža elektriskā gaisma. Garām skrēja vagonetu vilcieni, piekrauti ar dažādu krāsu iežiem. Cērtamās vietās moži tarkšķēja skaldāmās mašinas. Ar asiem zobiem, kas bija novietoti uz rotējošās ķēdes, tās grieza akmeni. Kā ložmetēji klaudzēja atskaldāmie veseri. Elektriskās urbjamās mašinas garie urbji grauzās mirdzošajā akmenī. Vēlāk izurbtajos caurumos ievietos amonitu, lai karnalita un akmenssāls masīvus uzspridzinātu, pārvērstu mirdzošās šļakatās.

Dažādas mašinas palīdzēja kalnračiem sadauzīt, sadrupināt stipro kristālisko iezi, lai to ērti varētu transportēt uz augšu.

Vienā no tālajām eiām, kur rakšanas darbi sen vairs nenotika, vajadzēja atrasties Petrenko grupai. Gubanovs viegli uzgāja šo vietu, orientēdamies pēc kartes.

Bet izrādījās, ka zinātnieka šeit nebija. Laboranti paskaidroja, ka viņu vadītājs te bijis vairākas reizes, bet tūdaļ atkal nezinkur pazudis.

— Viņš par kaut ko ir ļoti satraukts, — Gubanovam teica kāds no zinātniskajiem līdzstrādniekiem.

— Mēs nekad neesam redzējuši viņu tik uztrauktā stāvoklī,— otrs piebilda.

Gubanovs paraustīja plecus. Viņš lūdza pateikt zinātniekam, ka patlaban dodas pie Sabaļina un iegriezīsies šeit, atpakaļ nākot.

Pie ieejas grotē, kur strādāja Sabaļina grupa, Gubanovs pamanīja kādu tumšu plankumu. Direktors pacēla lukturi: kakta bija paslēpies cilvēks. Uz ceļiem sakņupis, tas pašlaik pielāgoja pie sienas kaut ko kastei līdzīgu. Gubanova lukturis apgaismoja pazīstamo drukno augumu.

— Pjotr Timofejevič! — direktors izbrīnījies iesaucās. — Ko jūs šeit darāt?

Petrenko sarāvās, atliecās taisns, arvien vēl stāvēdams uz ceļiem, un, kā direktoram šķita, aizsedza kasti. Kalnrača lampa viņa rokā nodzisa.

— Klusāk! … — viņš tumsā čukstēja. — Acumirkli . . .

Gubanovs vērsa sava luktura gaismu uz Petrenko. Tas steigdamies un nervozēdams atvienoja no garenās kastes elektriskos vadus.

— Atvainojiet mani, — viņš nomurmināja, bāzdams vada galus kabatā un tīdams kasti darba tērpā, kuru viņš jau iepriekš bija noģērbis. — Es tūdaļ …

Pasitis kasti padusē, Petrenko aizskrēja projām pa eju, saliecies it kā zem liela smaguma.

Direktors brīnīdamies noskatījās viņam pakaļ. Pēc tam viņš ātri devās uz groti.

— Nu, kā iet? — viņš jautāja, pieiedams pie Sabaļina grupas.

— Sākumā viss bija labi, — tas atbildēja, slaucīdams rokas kabatas lakatā, — bet pēc tam viss aizmiglojās. It kā kādi atmosfēras traucējumi … Bet kur tie var rasties šeit — apakš zemes?

*

— Es jūs lūgšu, Nikolaj Ivanovič, nekavējoties parūpēties par tēju, — satraukts teica Petrenko, griezdamies pie direktora. — Citādi nekādas sarunas nevar notikt…

Petrenko bija sevišķi uztraukts. Šabaļins ar izbrīnu novēroja savu kolēģi. Mazajā, mājīgajā viesistabā valdīja puskrēsla. Galda lampa ar zaļu abažuru atstāja ēnā zinātnieka seju, kurš soļoja no viena kakta uz otru.

— Kādas sekmes, Pjotr Timofejevič? — Šabaļins jautāja, kad direktors izgāja parūpēties par pacienāšanu.

— Man sekjmes? — atbildēja Petrenko, strauji apstādamies ļeņingradieša priekšā. — Jūs jokojat? Lūk, jums ir panākumi — tas tiesa! Ir par ko apsveikt.

Viņš piepeši cieši paspieda Sabaļina roku. Petrenko roka bija sausa un karsta.

— Es jūs nepavisam nesaprotu, — brīnījās Šabaļins. — Pēdējā laikā jūs runājat ļoti mīklaini.

— Mīkla ir atminēta! — Petrenko pasita knipi. —Tagad es zinu, kas tur klaiņoja apakš zemes!

Viesistabā ienāca direktors. Tūlīt arī ienesa tēju.

— Tad, lūk, attiecībā uz to čīkstēšanu un čaukstēšanu, par ko es jums jau stāstīju … — Petrenko iesāka, nosēzdamies pie galda.

«Atkal ar savām noslēpumainajām skaņām!» direktors nodomāja. «Kālab gan tās viņam nedod mieru?»

— Daudz dažādu skaņu nākas dzirdēt ar apakšzemes akustiskās aparatūras palīdzību, — Petrenko turpināja. — Bet te, iedomājieties, it kā kaut kas drusku pazīstams.. . «Kas gan tas varētu būt?» es domāju. «Tāda raksturīga čaukstēšana ar sprakstēšanu …»

Stāsts direktoru ne tik daudz ieinteresēja, cik darīja nemierīgu. Direktoram likās, ka Petrenko acis spulgo ar nenormālu, slimīgu spīdumu. Arī viņa jautrība bija tāda kā tīša un nedabiska.

— Dzeriet tēju, Pjotr Timofejevič, — Gubanovs teica. — Atdzisīs …

— Ak, jā, jā! Tēja! … — Petrenko sarosījās. — Bet kādēļ jūs nedzerat?

Pēc tam, neteikdams vairs ne vārda, viņš izvilka no sānu kabatas dažus spožus, koši sarkanus akmentiņus un sāka tos likt glāzē.

«Gatavs!» direktoram pazibēja galvā. «Sajucis prātā! Liek karnalitu cukura vietā …»

— Pjotr Timofejevič … — direktors metās viņam klāt.

Viņu apturēja Petrenko brīdinošais žests.

— Klusāk! Acumirkli klusāk… — viņš svinīgi izdvesa, atbīdīdams glāzi ar karnalitu uz galda vidu. — Klausieties!

Tējas tumšsarkanajā šķidrumā strauji sāka kāpt augšup daudz burbulīšu. No glāzes, kurā šķīda karnalits, bija dzirdami spraksti un klusa šņākšana.

— Nu, ko? — Petrenko triumfēdams iesaucās. — Dzirdat? Kas tas ir?

— Tur no šķīstošiem kristāliem izlaužas ta saucamā mikro- ieslēgtā gāze, — direktors atbildēja.

— Pilnīgi pareizi! Petrenko viņu partrauca. — Gāzes daļiņas ielāsmotas kristālos un atrodas tur gandrīz zem vairākus desmitus atmosfēru lieki spiediena . . . Gāze, kas nokļuvusi kristālos jau tad, kad veidojas Perinās sistēmas Kunguras slānis, tagad laužas ara. Tiklīdz šuniņu sienas, aiz kuram gāze ieslēgta, šķīšanas procesā kļuvušas plānākās, gāze izlaužas no daudzo gadsimtu gūsta . . . Vai jums skaidrs, Konstantin Sergejevič?

— Ne gluži, — noteica Šabaļins.

Vai jūs neatskārstat, kādēļ jums uz ekrana rodas miglaina dūmaka? Gāze taču kļūst par elektrības vadītaju! Nu, bet jums, fiziķim, viss pārējais taču tagad ir skaidrs . . .

— Jūs gribat teikt.. .

Šabaļins apklusa. Pārāk negaidīts viņam bija priekšā pateiktais atminējums. Decimetra viļņu ietekmē iezī rodas jonizācijas procesi un notiek gāzu sasilšana. Gāze izplczdamās salauž sieniņas un sagrauj kristālus. Tātad decimetra radioviļņi neder izlūkošanai kalija raktuvēs. Kristālu sabrukšana — lūk, ko vēsta dūmaka, kas rodas uz ekrana un traucē pētījumus.

Šabaļins paskatījās uz Petrenko. Cik uzskatāmi un pārliecinoši tas pierādīja Sabaļina aparata nederīgumu kalija raktuvēs! Un šis nežēlīgais trieciens tiek dots direktora klātbūtnē, apspriedē, kas sasaukta pēc paša Petrenko pieprasījuma.

— Es konstatēju, — Petrenko turpināja arvien vēl tajā pašā priecīgi satrauktajā toni, — ka šis raksturīgais troksnis rodas tieši tad, kad darbojas jūsu aparatūra, Konstantin Sergejevič. Tiklīdz dzirdu troksni, skrienu uz jūsu eju, skatos: strādā. Kad jūsu aparats izslēgts — ari trokšņa nav. Vakar aiznesu pārnēsājamo akustisko aparatu tieši uz jūsu groti. Skraidīt jau vairs nebija spēka, piekusu… Visu nakti nosēdēju pie aprēķiniem . .. Atvainojiet, es varbūt jums liekos drusku savāds . ..

Ļoti pateicos jums, — Šabaļins sausi noteica. — Jūs esat veltījuši man daudz uzmanības. Jūs pieradījāt, ka manu aparatu kalija raktuvēs lietot nav iespējams. Tagad man nebūs jātērē laiks, lai risinātu neatrisināmu uzdevumu.

Šabaļins strauji piecēlās no galda.

-Atļauiiet, biedri, — direktors sāka uztraukties, — vai jūs atkal taisāties strīdēties, vai?

— Kādēļ strīdēties! Par ko? — Petrenko iekliedzās, uzlēkdams no savas vietas. — Konstantin Sergejevič, dārgais! Atļau-, jiet man jūs noskūpstīt aiz prieka . . . Vai tiešām jūs vēl neesat sapratis? Mūsu priekšā taču ir atklājums! Un kāds vēl! Es esmu ļoti priecīgs, ka palīdzēju šajā lietā . . . Mēs raidītāja jaudu palielināsim un . . . Saprotat?

Petrenko ar plaši izplestam rokam tuvojās Šabaļinam. l.Jn pēkšņi Sabaļins, priecīgi iekliedzies, metās viņam pretim.

— Gāzu šūniņu jonizācijā!… — viņš sajūsmā izsaucās. — Tātad, jo lielāka jauda, jo biezāka dūmaka, jo enerģiskāk sabrūk kristāli … Pjotr Timofejevič, ļaujiet sevi noskūpstīt!

«Nu, tagad, šķiet, viņi abi ir jukuši!» nodomāja direktors.

* *

Apakšzemes grotē bija dzirdami metala instrumentu klaudzieni, solu čirkstoņa. Noslēdzās jauna, ļoti spēcīga aparata uzstādīšana.

— Vai uztraucaties? — klusi iejautājās Petrenko, pieiedams pie Ša balina.

Atbildes vietā Sabaļins paņēma viņu zem rokas.

— Cīnīsimies kopā, — viņš teica. — Lai arī kādi būtu pirmie rezultāti, — neatkāpties! Jūs man pierādījāt, ka arī neveiksmes daudz ko atklāj.

Sākums nevēstīja neko labu. Pēc tam kad aparats bija iedarbināts, uz sienas parādījās gaiši zils plankums, kas apgaismoja groti vājā, mirgojošā gaismā. Pagāja dažas minūtes. Zilais plankums apdzisa. No sienas atlūza daži sīki gabaliņi — it kā būtu nobirzis apmetums.

Tas nepavisam nebija tas, ko gaidīja zinātnieki.

— Saīsināsim vilni,— ieteica Sabaļins. — Atkal sākas neveiksmes šajā apburtajā grotē.

Viņš piegāja pie aparata un sāka griezt noskaņošanas pogu. Gaismas plankuma spožums palielinājās. Nu jau tas iemirdzējās apžilbinošā zilumā. Daži lieli gabali izkrita no plankuma vidus.

Šabaļins vēl pagrieza pogu.

Un pēkšņi siena, uz kuru bija vērsts decimetra viļņu izsta- rojums, sāka kust skatītāju acu priekšā. Šņāca plīstošie kristāli. Likās, tūkstošiem asu adatu dūrās iezī. Tajā vietā, kur spīdēja gaiši zilais plankums, siena saira, izkusa.

Šabaļins pieliecās pie aparata. Zilais, spīdošais plankums sāka kustēties. Un visur, kur vien krita stari, apakšzemes grotes siena atdzīvojās.

Spēcīgā decimetra viļņu plūsma, daudzreiz spēcīgāka par to, kuru Sabaļins agrāk lietoja ģeoloģiskai izlūkošanai, sakarsēja mikroieslēgto gāzi. Miljardiem gāzes pūslīšu, laužoties laukā, plēsa pušu savas šūnas. No ielcšienes saplēstie kristāli sa- birza smiltīs.

Tas bija pasakains skats. Neredzamais radiostars kala cieto iezi ātrāk nekā skaldāmās mašinas un atskaldāmie veseri un pie tam mazāk bīstami nekā amonits.

Direktors piegāja pie zinātniekiem, kas stāvēja turpat līdzās, un uzlika viņiem rokas uz pleciem.

— Un es jau gandrīz domāju, — viņš teica smaidīdams, — ka jums biedrisko attiecību ziņā nav viss gluži kārtībā. Bet izrādās, ka jums ir radoša sacensība!

Noknikšķēja Sabaļina pagrieztais izslēdzējs. Gaiši zilais plankums nodzisa. Aparats pārstāja dūkt. Iestājoties klusumam, bija dzirdama viegla sprēgāšana — it kā sprakstētu oglītes dziestošā patvārī. Kaut kur dziļumā dziestošie kristāli vēl turpināja plaisāt.

Petrenko piegāja un pielika ausi pie sienas.

— Nu, kā ir, vai čaukst? — jautri jautāja direktors.

— Čaukst! — Petrenko atbildēja. — Dzirdat?

Klusa čaukstēšana kā izskanošs tonis gausi dzisa zem apakšzemes velvēm.