Monika un mežs

DEVITA NODAĻA alukĒmi uzdarbojas

>

ūdens gāja uz priekšu, pienāca oktobris ar negan­tām vētrām un pērkoniem, kas pieducināja visu Me­žu tā, ka likās tā dobji dimdošās atskaņas dzirda­mas vēl nākamajā dienā un ari aiznākamajā… Zibe­ņi apžilbināja naktis ar savu balto gaismu, un naktis kļuva vēl gaišākas par dienām. Savukārt dienas vai­rāk atgādināja ieilgušas novakares, kas sākās tūlīt pēc brokastlaika un beidzās, pārvēršoties baltajās zibeņu naktīs.

Pēc lielākajām vētrām Mežs pārvērtās par gatavo šļūdoni. Tie vairs nebija nekādi strautiņi, bet īstas dubļu upes, kas plūda starp priežu pakalniem un ie­tecēja ezerā. Ezers izkāpa no krastiem un sāka izskatīties pēc īstas dubļu jūras, kurā ķērkdami plunčājās klabiķi. Likās, ka viņiem šāds laiks gaužām iet pie sirds, jo pat negaisa laikā viņu ķērkšana un knābju klabināšana jaucās pa vidu vētras auriem un pērkona dārdiem, kad viņi tur šaudījās apkārt pa nakti un lie­tu, zibens uzliesmojumos izskatīdamies pēc ķēmīgiem ļauniem gariem…

Toties pūpēžveidīgie bija norimuši. Vai nu tie bija nobijušies no klabiķu ba­riem, ar kuriem tobrīd bija pilns Mežs, vai varbūt viņi vienkārši negribēja sla­pināt savas pseidopodijas šā vai tā, bet tikai retais pūpēžveidīgais bija ma­nāms skraidelējam apkārt. Un pat tad izskatījās, ka tas ir neparasti kluss un cenšas pēc iespējas ātrāk kaut kur nolīst un paslēpties.

Arī klejojošie krūmi bija kļuvuši rāmāki. Daudzus pusceļā bija pārsteidzis ne­gaiss, un tā nu tie bija palikuši pavisam nejēdzīgās vietās, ne īsti iesakņoju­šies, bet ari nespēdami atbrīvot savas saknes, kas bija dziļi iestigušas ķēpīgajos dubļos.

Mežsargam vajadzētu drīz būt atpakaļ, prātoja Meža Veča, vērodama sa­stingušos krūmus. Tagad jau vairs nekāda darba viņam nebūs…

Un patiesi oktobra vidū viņi saņēma vēstuli, ko uz nodzīta ēzelīša atgādā­ja kāds visai sanīkuša izskata mežavečuks. Vēstulē Mežsargs rakstīja, ka rudens vētras visus krūmus ir apstādinājušas un ka viņš domā drīzumā griezties atpa­kaļ. Par aluķēmiem un vecmāmiņām nebija minēts ne vārds, bet bērni domā­ja, ka tas ir pastnieka dēļ…

Monika laiku pa laikam slepeni ielūkojās ar Aci, kas notiek pie aluķēmiem, bet neko jaunu neuzzināja. Izskatījās, ka aluķēmi ir diezgan truli radījumi, kas

lielāko dienas daļu pavada savās tumšajās alās, sveču gaismā slīpējot dārgak­meņus. Spriežot pēc dārgakmeņu izmēriem un daudzuma, aluķēmi bija traki bagāti. Viņu klinšu ejās bija atsevišķi NODAĻījumi, tādas kā iedobes, kurās viņi sabēra noslīpētos dārgakmeņus tur nu tie gulēja zaigodami un mirdzēdami, cik nu vien alu tumsā tas vispār bija iespējams.

Visi aluķēmu darbi noritēja pilnīgā klusumā, un tikai laiku pa laikam kāds iz­grūda kādu īsu sakāmo, bet mēmās klinšu sienas ātri vien noslāpēja jebkuru vēlēšanos sarunāties tā šķita Monikai. Pamazām viņa sāka pierast pie alu­ķēmu draudīgā izskata, un bailes, kas parasti radās viņu klātbūtnē, arī kļuva it kā trauslākas un pamazām sāka izplēnēt. Nekādu runu par plānoto uzbruku­mu nebija, un, spriežot pēc viņu izturēšanās, viņi nemaz negrasījās kaut kur doties.

Monika, protams, redzēja arī vecmāmiņas, bet lielākoties viņas tāpat klusām sēdēja un niekojās ar dārgakmeņiem vai arī slaucīja neredzamus putekļus alu ejās. Savā vecmāmiņā Monika vairs nemānijā to nepatīkamo pārvērtību, kas bija padarījusi viņu līdzīgu aluķēmiem. Tagad tā bija gluži parasta vecmāmiņa ja neņem vērā to, ka viņa nebija dzirdēta runājam.

Ruta caurām dienām un, kā Monikai reizēm likās, arī naktīm, noņēmās pa slidotavu un, mājās pārnākusi, arvien bija sliktā garastāvoklī, jo triskāršais aksels ne par ko negribēja izdoties…

Savukārt Ērla turpināja uzmākties Monikai, lai viņa paskatās, ko dara Ria.

- Kaut ar pašu Acs kaktiņu, viņa lūdzās.

- Es nevaru skatīties ar kaktiņu… atteica Monika. Vai nu es skatos, vai nē un šoreiz es neskatīšos vis!

Ērla, kā solījusi, ik dienas devās pie Lojas, bet pagaidām bez panākumiem. Viss jau sākās ar to, ka viņa bija aizmigusi un nogulējusi bez pārtraukuma ve­selas septiņas dienas. Pēc tam viņa tik tikko atcerējās, par ko bija runa, un Ērlai bija jāstāsta viss no sākuma.

Tikmēr Ralfs eksperimentēja ar pūpēžveidīgajiem. Viņš bija pavisam aizmir­sis savas grāmatas un tagad ik rītu, ja vien dubļi ļāva iziet no mājas, devās Me-

žā un pētīja pūpēžveidīgo paradumus. Ruta, Monika un Arvils mēģināja viņu izprašņāt, bet viņš bija vai nu ļoti noslēpumains, vai ari viņam vienkārši nebi­ja nekā, ko teikt, un tā nu viņš tikai klusēja.

*

Kādu rītu visi sēdēja pie brokastu galda un ēda omleti.

- Ēdiet, ēdiet, drūmi skubināja Meža Veča. Var gadīties, ka šī ir jūsu pē­dējā omlete…

Arvils gandrīz aizrijās.

- Kāpēc? viņš iesaucās. Vai tu gribi teikt, ka mēs driz mirsim?

- Ne jau jūs… Bet manas vistas gan tā man šķiet… saīgusi runāja Me­ža Veča un paņēma vēl gabaliņu omletes. Kad Mežsargs bija devies prom un Meža Veča pārvācās pie bērniem, viņa atveda līdzi arī savas vistas. Toreiz to bija bijis septiņpadsmit. Šodien bija palikušas vairs tikai astoņas.

- Tas jau pārsniedz saprāta robežas… Meža Veča burkšķēja. Sakiet man cik gan rijīgs var būt viens jenots?!

Visi klusēja. Visbeidzot Ralfs nokrekšķinājās.

- Ne jau viens… Jādomā, viņi ir vairāki.

Meža Veča tā uzsita ar dakšu pa šķīvi, ka Arvils sarāvās, un iesaucās: Nu ja! Tur jau ir tā lieta! Jenotu te ir vairāk nekā koku, viņi klimst pa krūmiem gar māju un, siekalām pilot, glūn uz manām vistām! Un tad vienā brīdī viņi vairs neglūn, bet klūp tām virsū un stiepj prom uz Mežu… Kaut vilks viņus rāvis….!

Kādu brīdi viņa klusēdama nikni ēda savu omleti un tad turpināja.

- Kā viņi tiek vistu būri, ko? Es vēl varētu saprast, ka viņi aizstiepj vistas pa dienu, kamēr tās skraidelē apkārt, bet kā gan viņi tiek tām klāt naktīs, kad tās tup būros? Kā tas ir iespējams? Nudien liekas, ka būs vien jāņem vistas uz is­tabu jādomā, tur viņi tām klāt netiks…

- Nē, nē, nē! visi sāka skaļi protestēt. Viņiem nudien tā nelikās laba doma turēt istabā astoņas vistas. Bez tam, te taču bija arī Bens, šinšilla un Rutas jenots.

- Nu, protams, nē! atcirta Meža Veča. Es taču to tikai tāpat vien pateicu!

Bērni samulsuši saskatījās. Kad Meža Veča bija nikna, jēgas viņas teiktajā

bija visai maz. Meža Veča ēda, grabinādama ar dakšu pa šķīvi, kamēr Ruta, kas pēdējā laikā bija kļuvusi diezgan nervoza, nosvieda savu dakšu uz galda un, skaļi atgrūdusi krēslu, aizgāja uz savu istabu. Monika un Ralfs saskatījās, un vi­ņi abi domāja vienu un to pašu šodien visi trakā prātā…

Ralfs, apēdis savu omleti un atteicies no papildporcijas, kuru viņam uzbāzīgi piedāvāja Meža Veča, paziņoja, ka ies uz Mežu paklaiņot.

Kad viņš piecēlās no galda, kājās pielēca ari Meža Veča un, noņurdējusi, ka iešot pārskaitīt vistas, izgāja pa durvīm.

Pie galda palika tikai Arvils un Monika. Monika paņēma pannu un uzlika sev vēl mazliet omletes.

- Negribi vēl? viņa piedāvāja arī Arvilam.

- Labi varbūt mazdrusciņ, viņš atteica, paņēma atlikušo omleti un dro­šības pēc vēl izskrāpēja pannu.

Kad omlete bija apēsta, Monika salika netīros traukus izlietnē un piegāja pie loga. Izskatījās, ka šodien pēc ilgiem laikiem beidzot ir iestājies jauks laiks.

Debesis bija dzidri zilas, un apaļās priežu galotnes izcēlās uz to fona kā za­ļas, uz brūngani zeltainiem kociņiem uzspraustas bonbongas. Šur tur starp pa­kalniem vēl burbuļoja kāds dubļu strautiņš kā atmiņas no pēdējā negaisa, bet tie bija tik sīki un nenozīmīgi, ka likās tie netiks pat līdz ezeram, kad sūnas tos jau būs iesūkušas sevī.

Debesīs nemanīja neviena klabiķa laikam tie bija iztrakojušies pa vētrām un tagad izmantoja jauko laiku, lai nedaudz atpūstos. Toties pūpēžveidīgie bi­ja kļuvuši aktīvāki, un pat istabā bija dzirdami to plānprātīgie smiekli un spie­dzieni, kad tie kā milzīgi, balti astoņkāji skrēja pāri pakalniem vai, tirinādami pseidopodijas, šūpojās zemākajos priežu zaros.

Mājas priekšā plosījās šinšilla un Bens, bet Rutas mazais jenots sakumpušu muguru sēdējā drošā attālumā no abiem un viņus vēroja.

- Ko mēs šodien darīsim? vaicāja Arvils. Viņam pēdējā laikā bija diezgan garlaicīgi, jo katrs bija aizņemts pats ar savām darīšanām, un neviens nepie­vērsa viņam uzmanību.

Monika pagāja nost no loga un, paķērusi no drēbju pakaramā savu jaku, teica: Iešu uz Mežu drīz būšu atpakaļ!

- Brīnišķīgi, noteica Arvils. Un ko lai daru es? Labi, tādā gadījumā es iešu Meža Večai palīgā saskaitīt vistas…

Monika iesmējās. Tur jau laikam tava palīdzība nebūs vajadzīga. Es pat tagad varu tev pateikt, cik to ir astoņas vai mazāk… un viņa vēlreiz ie­smējās.

Arvils sabozās un devās lejā uz savu istabu, bet Monika izgāja ārā.

Gaiss likās neparasti spirgts un tīrs. Smaržoja pēc slapjām un saulē žūstošām sūnām, pēc mitrām priežu mizām un skujām, un pavisam nedaudz pēc pūpēžveidīgajiem…

Monika uz labu laimi devās pāri priežu pakalniem, un vēl arvien slapjās sū­nas nedaudz žļerkstēja zem viņas kājām. Bens, jautri riedams un trenkādams pūpēžveidīgos, šaudījās šurpu turpu, bet Ralfu nekur nemanīja laikam viņš savos klejojumos bija devies uz citu pusi.

Šur tur dzeltenīgi mirguļoja mēness suņusēnes, bet dienas gaismā nevarēja īsti saprast, vai tās mirdz pašas no sevis, vai vienkārši tādēļ, ka spožie saules stari atspīd no to vēl slapjajām cepurītēm.

Priežu pakalni beidzās un pārgāja zemā, sīku krūmu un jaunu, smuidru ko­ciņu pieaugušā priežu mežā. Zemi klāja biezi mellenāji, un vietumis virs tiem pacēlās zilganzaļi zileņu ceri. Viss bija slapjš, bet Monika bija tā aizsapņojusies, ka pat nemanīja, kā viņai samirkst kājas. Un, tā kā šoreiz viņai līdzi nebija gro­ziņa ar mēness suņusēnēm, tad viņa nemanīja arīdzan, kā novirmo krūmu za­ri kreisajā pusē un kā šad un tad starp krūmu zariem iezalgojas acis… Izskatī­jās, ka kāds zogas pa krūmiem viņai līdzi, ne par soli neatpalikdams bet Mo­nikai par to nebija ne jausmas. Viņa brida pa slapjajām mētrām uz priekšu un pacēla galvu tikai tad, kad kāds, kas stāvēja viņai ceļā, skaļi iesvilpās.

Viņai priekšā, sabāzis rokas bikšu kabatās, stāvēja Ralfs.

- Kas tev noticis? Tu izskaties tā, it kā dzītu kādam pēdas! viņš smējās.

- Ko…? Nē, nē, es tikai drusku aizdomājos… Monika atteica.

- Nu, un ko labu izdomāji?

- Ak, neko… Domāju, ko lai mēs iesākam, kad aluķēmi būs atnākuši līdz mums.

- Es arī par to domāju, sacīja Ralfs un pameta skatienu atpakaļ. Un tā­pēc es gribu tev kaut ko parādīt…

Monika ieintriģēta palūkojās uz Ralfu. Ko tad? viņa vaicāja.

- Ejam, tad redzēsi, Ralfs atteica un pagriezies aizbrida prom pa samirkušajiem mellenājiem. Monika devās viņam pakaļ, bet viņas sekotājs, kas bija lo­dājis pa krūmiem, tagad likās nozudis, jo krūmi stāvēja nekustīgi.

Monika nosprieda, ka tam noteikti ir kāds sakars ar pūpēžveidīgajiem, jo pēdējā laikā Ralfs ne par ko citu neinteresējās. Varbūt viņš ir atradis kaut ko, kas viņiem palīdzēs pieveikt aluķēmus, jo no vecās Lojas jau nebija nekādas jē­gas… Pēdējā laikā Monikai patiešām sāka likties, ka viņa visu to stāstu par aluķēmu aizbaidīšanu ar pūpēžveidīgajiem ir tikai izdomājusi.

- Esmu izsekojis dažus pūpēžveidīgos, beidzot teica Ralfs, un atklājis kaut ko līdzīgu bērnistabai…

- Bērnistabai? brīnījās Monika. Kā tu to domā?

- Viņiem tur ir tādas kā ligzdas ar olām, un izskatās, ka arī mazie pūpēžveidīgie, kad tie ir izšķīlušies, kādu laiku paliek «bērnistabā». Bet viņus pieskata vairāki pieaugušie pūpēžveidīgie kaut kas līdzīgs auklēm.

- Tiešām? Redz kā izrādās, ka ari pūpēžveidīgajiem ir savi bērnudārzi… smējās Monika. Mēs tagad ejam uz turieni?

- Jā. Tas nav pārāk tālu no šejienes, teica Ralfs un pamāja uz kādu visai stāvu kalnu gabaliņu tālāk. Tur, tajā kalnā.

Kalns viņiem priekšā izskatījās diezgan neparasts. Tas bija stāvs kā siena, un likās, ka tas iet ielokā gluži kā aizsargvalnis, kas apjož pilsētu. Kalns bija apau­dzis ar pagaru, koši zaļu zāli un sīkiem krūmeļiem, un ik pa brīdim tam pāri nozibēja kaut kas balts acīmredzot pūpēžveidīgie. Diezgan haotiski viņi šau­dījās pāri kalnam, un izskatījās, ka viņiem nav nekādu grūtību jozt pa kalnu, kaut arī tas bija tik stāvs.

Nonākuši kalna pakājē, Ralfs un Monika apstājās.

Monika atgāza galvu un palūkojās augšup. Kalns patiešām bija ļoti stāvs un slējās gandrīz vertikāli. Monika pirmo reizi mūžā redzēja tik savādu kalnu, un neizskatījās, ka pa to būtu iespējams uzrāpties.

Laikam Ralfs nojauta, par ko domā Monika, jo sacīja: Nav tik traki, kā iz­skatās. Tur augšā var tikt, tikai kāpjot uzmanīgi jāskatās, kur liek kāju. Var ari pieķerties pie krūmiem tie gan izskatās sīki, bet patiesībā ir ļoti sīksti… Un vēl man te ir daži spieķi, to teikdams, viņš izvilka no tuvējiem krūmiem divus paresnus zarus un pasniedza vienu Monikai.

- Galvenais pārbaudi katru vietu, pirms sper soli, viņš atgādināja un sāka kāpt augšup.

Zāle bija slapja, un viņa kājas slīdēja. Pāris reižu viņš paklupa un vienreiz nošļūca no kalna zemē pavisam. Monika joprojām stāvēja lejā un sarauktu pieri vēroja viņa centienus pievarēt stāvo kalnu. Beidzot tomēr izskatījās, ka Ralfam ir paveicies, un viņš sasniedza virsotni. Paskatījies lejup uz Moniku, viņš tai pa­māja ar roku un sauca, lai tik viņa rāpjas augšā.

Viņa rāpās arī.

Sākumā Monikai kājas slidēja atpakaļ, lai kur arī viņa nostātos, un viņai jau sāka likties, ka nekad neuzkāps kalnā. Taču pēc kāda laika viņa laikam sāka izjust kalnu, jo kājas gluži instinktīvi uzmeklēja stabilāko vietu, un nepagāja ne­cik ilgs laiks, kad arī viņa stāvēja kalna virsotnē.

Taču Ralfa tur vairs nebija. Rāpjoties Monika bija pārāk koncentrējusies uz to, lai nepaslīdētu, tā ka nebija pamanījusi, kurā brīdī Ralfs nozuda. Paskatīju­

sies visapkārt, viņa ieraudzīja, ka kalna virsotne veido tādu kā terasi, apaugu­šu ar sīkām eglītēm, bet zemi klāja dzeltenīgi zaļas sūnas un balti ķērpji. Acīm­redzot Ralfs bija kaut kur tepat starp eglēm.

Ralf! Monika pasauca un pagājās dažus soļus uz priekšu. Mazās eglītes, kas bija saaugušas diezgan blīvi, un gludā sūnu un ķērpju grīda izskatījās diez­gan nedabiski likās, it kā kāds te būtu ierīkojis Ziemassvētku eglīšu audzēta­vu. Monika redzēja, ka te sev mājvietu izvēlējušās daudzas mēness suņusēnes. Saaugušas biezos čemuros, tās mirdzēja gan zilā, gan zaļā, gan sarkanā krāsā un, Monikai tuvojoties, te izdzisa, te iezalgojās vēl košāk nekā vesela gaismu parāde.

Starp mazajām eglītēm kaut kas nozibēja, un parādījās Ralfs. Viņš izskatījās diezgan savādi tāds kā samulsis, kā izbijies. Brīdi viņš stāvēja, neteicis ne vār­da, un tad domīgi pakasīja galvu un sacīja: Ejam, tev tas jāredz.

Pagriezies viņš spraucās cauri eglītēm, un Monika līda viņam pakaļ, uzma­nīdamās, lai kāds Ralfa vaļā palaistais zars netrāpītu viņai sejā. Beidzot viņi iz­nāca nelielā klajumiņā. Te tāpat auga mīkstās sūnas un ķēpji, bet zemē bija vēl kaut kas, kā nebija citur žagari. Savākti tādās kā nelielās kaudzītēs, žagari bi­ja pilnīgi visur. Bet tas vēl nebija viss. Starp žagariem mētājās olu čaumalas. Baltas, spožas čaumalas bija gan uz žagariem, gan starp tiem tās bija izšķai­dītas pa visu laucīti, un olu saturs bija satecējis sūnās. Kādā žagaru kaudzē stā­vēja milzīgs, melns klabiķis un kaut ko knābāja.

- Tiš! uzsauca Ralfs. Klabiķis paskatījās uz bērniem ar spožu aci, noklabināja knābi un, savicinājis spārnus, aizlaidās.

Nebija neviena pūpēžveidīgā. Un nevienas veselas pūpēžveidīgo olas.

- Kas tā par postažu? vaicāja Monika, platām acīm raudzīdamās vis­apkārt.

- Nezinu, pavisam samulsis, atbildēja Ralfs. Vēl vakar viss bija kārtībā. Acīmredzot tas ir noticis pavisam nesen.

- Domā, ka te plosījušies klabiķi? jautāja Monika, uzkāpdama kādai čau­malai. Kraukšķēdama tā sašķīda zem viņas kājām.

- Nezinu… Var jau būt… Ralfs šaubīgi novilka. Bet kāpēc tad te ir viens pats klabiķis? Viens pats klabiķis nevarēja šito visu sastrādāt. Un kur ir paliku­ši maziņie pūpēžveidīgie un aukles?

- Droši vien vai nu aprīti, vai aizmukuši, noteica Monika, paraustīdama plecus. Jā, nekādu citu iespēju nevarēja būt.

- Dīvaini… joprojām neticīgi teica Ralfs. Bet atceries, kā bija toreiz, kad klabiķi uzklupa pūpēžveidīgajiem viņu bija briesmīgs bars, un tad vēl visa tā ķērkšana un klabināšana to nevarētu nepamanīt. Un šodien es neesmu ma­nījis neko tamlīdzīgu.

- Varbūt, ka tas notika naktī…? minēja Monika.

- Var jau būt… atkal ne visai pārliecināti norūca Ralfs.

Bridi viņš stāvēja, saraucis pieri un kaut ko drūmi domādams, un tad bei­dzot atmeta ar roku. Nu ko, te mēs vairs neko nevaram darīt. Ejam atpakaļ!

Viņi atkal devās cauri jauno eglīšu audzei un rāpās no kalna lejā. Izrā­dījās, ka nokāpt bija vēl grūtāk nekā uzrāpties augšā, jo kājas slīdēja vēl daudz trakāk. Monika aptuveni no kalna vidus nošļūca lejā uz dibena, un nū­ja izslīdēja viņai no rokām un uzkrita uz galvas Ralfam, kurš iebrēcās un pa­muka malā.

Mājās ejot, Ralfs bija diezgan drūmā omā. Viņš nevarēja saprast, kā iespē­jams vienā mirklī pārvērst pūpēžveidīgo olu glabātavu un bērnistabu tādā pos­ta ainā. Bez tam šis klabiķis izskatījās iemaldījies šeit gluži nejauši. Viņš neiz­skatījās arīdzan pēc tāda, kurš būtu tikko izdzēris pārsimts olu…

- Nekreņķējies, citur droši vien ir vēl citas bērnistabas, mierināja Monika.

- Droši vien, piekrita Ralfs. Bet kāda iespējamība, ka es tās atradīšu? Droši vien tās nav visas vienā Meža pusē, un šī bija vietējā bērnistaba. Pilnīgi iespējams, ka nākamā atrodas simtiem kilometru attālumā…

Monika gāja pa slapjajām melleņu mētrām un beidzot sajuta, ka viņai salst samirkušās kājas un arī sēžamvieta, uz kuras viņa bija šļūkusi pa kalnu.

- Kāpēc tu tā uztraucies? viņa beidzot jautāja. Tie taču ir tikai pūpēžveidigie. Pats atceries, ko stāstija Ērla ja ap viņiem šad un tad nepamielotos kla­biķi un citi zvēri, viņi drīz pārpludinātu visu mežu.

- Mani neuztrauc tas, ka viņi varētu izmirt, sacīja Ralfs. Bet tā bērnista­ba bija ļoti laba vieta novērošanai. Es varēju sēdēt eglītēs, un viņi par mani ne­likās ne zinis. Un es esmu šo to par viņiem uzzinājis…

- Ja? Kaut ko noderīgu?

- Kaut es to zinātu… nopūtās Ralfs. Kamēr vecā Loja nesāks kaut ko atcerēties, man nebūs ne jausmas, vai es skatos virsū mūsu glābiņam pret aluķēmiem, vai vienkārši kaut kādām nenozīmīgām pūpēžveidigo izdarībām… Piemēram, es zinu, ka, kamēr vini ir mazini, vini ēd mēness sunusēnes.

- Ej nu? brīnījās Monika. Tad tāpēc tur to bija tik daudz?

- Jā, man liekas, viņi tās speciāli tur audzē lai tikko izšķīlušamies pūpēž­veidīgajiem būtu ko ēst. Un, kad viņi ir badā, viņi tā jocīgi raustās. Pseidopodijas viņiem tad ir tik tikko sākušas veidoties, un viņi patiešām visvairāk atgā­dina pūpēžus tādas mazas, apaļas, baltas bumbiņas… Un tad nu viņi tirina tās savas svaigi izaudzētās pseidopodijas, un tūlīt kāda aukle skrien uz eglītēm pēc mēness suņusēnēm. Pašas aukles ēd žagarus tie reizē kalpo kā ligzda un kā uzkoda pieaugušajiem pūpēžveidīgajiem. Un man ir aizdomas, ka tās eglī­tes ari ir sastādījuši viņi jo reizēm viņi uzklūp kādai pavisam jauniņai eglītei un izgrauž tai saknes…

- Vai, cik šausmīgi… nodrebinājās Monika. Nabaga eglītes…

- Nu ko tur… Ralfs paraustīja plecus. Mēs taču ari ēdam salātus…

Pie priežu pakalniem viņi šķīrās Ralfs gribēja doties atpakaļ uz mājām, bet Monika nolēma aiziet līdz egļu biezoknim. Tāpat vien paskatīties, kā klājas

viņas suņusēnēm, kas ar visu spainīti bija paslēptas pie ieejas biezoknī. Taču viņa pat nepaspēja spainīti uzmeklēt, kad no egļu biežņas kāds uzsvilpa.

Monika sastinga, bet tad, apjēguši, ka aluķēmi nemūžam viņai nesvilptu, pa­nācās tuvāk tumšajai egļu sienai un pasauca: Musi, tas esi tu?

Tas patiešām bija viņš. Viņa baltais kažociņš tagad bija netīri pelēks, un vilna saķepusi slapjās šķipsnās. Līzdams ārā no biezokņa, viņš šķaudīja un, apsēdies uz kāda celma, sāka izgriezt savas garās, plušķainās ausis. No tām iztecēja ūdens straumīte un plīkšķēdama ielija peļķē pie celma.

- Tu esi apaukstējies, sacīja Monika, sarauktu pieri noraudzīdamās, kā pe­ļu lācītis trīc un dreb, laiku pa laikam nošķaudīdamies. Rozā deguna galā ka­rājās pile, un viņa lielās, brūnās acis tagad izskatījās vēl lielākas tās likās val­gas un drudžaini mirdzēja.

- Tev vajadzētu sēdēt siltumā un dzert karstu aveņu tēju, nevis blandīties apkārt pa slapjiem mežiem, aizrādīja Monika.

- Es zinu… Apčī!! peļu lācītis teica un nodrebinājās. Bet ko es varu da­rīt? Es nevaru sēdēt pie kamīna un gaidīt, kad aluķēmi ieradīsies mani savākt.

- Tas, ka tu pāris dienu pavadītu mājās siltumā, aluķēmiem noteikti nevarē­tu tapt zināms, teica Monika.

- Kā nu ne? Kā tad nu ne? uztraucās Musis. Viņiem viss top zināms uzreiz! Vēl joprojām viņi ir atstājuši vienu izlūku, kas turpina mani vajāt, tā ka liec mani mierā un nemaz nemēģini mani kaut kur ievilināt!

- Labi, labi… Tikai nomierinies, Monika mēģināja pieklusināt satraukto peļu lācīti. Kas tad jauns dzirdēts par aluķēmiem? Vai viņi patiešām domā murns uzbrukt? viņa vaicāja, atcerēdamās redzēto pie aluķēmiem un to, kā tie vienā mierā bija noņēmušies ap saviem darbiem, nemaz neizskatīdamies pēc tādiem, kas grasītos kaut kur doties…

- Kā tad, ka domā, atteica peļu lācītis un iepleta acis sak, kā gan Mo­nika par to vēl varēja šaubīties. Bet Monikai ne prātā nenāca izklāstīt viņam, kādēļ vina šaubās.

- Man šķiet, viņi tikai gribēja nogaidīt, kamēr beigsies visas lielās rudens vētras, sacīja Musis. Un tad viņi var būt klāt kuru katru bridi.

- Cik ilgā laikā viņi var atnākt? jautāja Monika.

Musis sakrunkoja pierīti un sāka domāt, kaut ko pie sevis murminādams un pieliekdams pirkstus.

- Pāris dienas, kamēr tiek līdz pirmajām bērzu birzīm… tad kāda nedēļa līdz Robežkalniem… tad vēl pāris dienas līdz Klejojošo krūmu audzēm… divas nedēļas (ja laiks ir labvēlīgs) līdz Vējainajam virsājam un tad vēl kādas pāris nedēļas…

- Tik ilgi? brīnījās Monika. Viņa nekad nebija domājusi, ka aluķēmu klin­šu krāvumi ir tik tālu. Ar Aci viņa tur varēja nokļūt vienā mirklī, un likās neap­tverami, ka patiesībā līdz turienei bija tik milzīgs attālums.

- Un kā tad tu biji iedomājusies?! izbrīnīts iesaucās peļu lācītis. Troglodītu klinšu alas taču ir pašā Meža malā tālu, tālu…

- Ņjā… noņurdēja Monika. Saki man vai tiešām tu nezini ko tādu, kas varētu mums palīdzēt?

- Es taču tev teicu tur neko nevar darīt. Ja troglodīti atnāks līdz šejienei, tad labi nebūs… Jums tūlīt pat jādodas no šejienes prom!

- To nu gan mēs nedarīsim, jautri attrauca Monika. Mēs esam šo to uz­zinājuši, tā ka mēs neesam gluži bezpalīdzīgi, pat ja aluķēmi patiešām atnāks līdz šejienei. Te viņa apklusa kaut kā viņa nebija īsti droša par to, vai drikst visu stāstīt citiem, pat ja tas būtu peļu lācītis. Bet peļu lācītis likās stipri satrau­cies. Viņš pielēca kājās, pieskrēja pie Monikas un, nervozi mīņādamies, blen­za uz viņu ar savām milzīgajām, spīdīgajām acīm.

- Ko tu saki? Ko tad jūs esat uzzinājuši?

Monika bridi vilcinājās, bet tad tomēr nolēma pastāstīt seno teiksmu, ko vi­ņiem bija izstāstījusi vecā Loja. Galu galā varēja taču gadīties, ka ari peļu lācī­tis to zināja, tikai bija piemirsis, un iespējams, ka viņš zinās, kā īsti pūpēžveidīgie var aizbaidīt aluķēmus.

Kad viņa bija savu stāstu beigusi, peļu lācītis atkal aizgāja apsēsties uz cel­ma un iespieda zodu ķepās. Bridi viņš tā sēdēja, iegrimis domās, bet Monika nepacietīgi viņu vēroja un beidzot jautāja: Nu, vai tu vari iedomāties, kas tas ir, kas aluķēmiem nepatīk pie pūpēžveidīgajiem?

Musis pakratīja galvu.

- Nav ne jausmas. Bez tam es tādu teiksmu dzirdu pirmo reizi, un man šķiet, ka tā ir tīrais izdomājums… Jūsu vietā es nepaļautos uz tik nedrošu aiz­sarglīdzekli galu galā var izrādīties, ka tas viss ir aplamības. Turklāt jūs taču nemaz nezināt, par ko īsti tur ir runa. Tas taču var būt jebkas sākot ar pūpēžveidīgo ādas vairogiem un beidzot ar bultām, kas pilnmēness naktī izgrebtas no vinu kauliem…

Monika iesmējās. Vai tad pūpēžveidīgajiem ir kauli? viņa jautāja.

- Vai tad ne? atjautāja Musis. Vai tad tu domāji, ka viņiem ir asakas?? Visiem ir kauli. Kāpēc gan lai pūpēžveidīgajiem tādu nebūtu…

- Jā, patiešām… Kāpēc gan ne? Un tomēr es domāju, ka vecā Loja runā­ja taisnību tas ir, ka kaut kas tāds patiešām ir noticis. Un kuru katru bridi vi­ņa var atcerēties, kas tur īsti bija un tad aluķēmi var nākt kaut vai nākamajā dienā mēs viņus pienācīgi sagaidīsim!

Musis sēdēja uz celma un purināja ausis, mēģinādams tās izžāvēt. Sīku pilieniņu mākonis virmoja no viņa plīvojošajām ausīm uz visām pusēm.

Monika nosprieda, ka no peļu lācīša neko prātīgu neuzzinās, un nolēma do­ties uz mājām, citādi arī viņa dabūs iesnas stāvot slapjajās sūnās, kājas viņai noteikti nebija kļuvušas sausākas.

- Labi, es tad nu iešu, viņa sacīja. Ja tu pārdomāsi, tu vienmēr vari ie­griezties pie mums.

- Es nepārdomāšu, atteica peļu lācītis un nošķaudījās tā, ka ausis apsvie­dās otrādi. Man vēl arvien gribas dzīvot… Lai cik tas reizēm būtu nepatīka­mi… un viņš vēlreiz nošķaudījās.

- Kā zini, noteica Monika un devās projām, bet Musis ielīda biezoknī.

Mājās pārnākusi, Monika atrada Ralfu iegrimušu kādā biezā grāmatā par di­mantu meklētājiem. Monikas vienīgais komentārs bija ja kāds meklē diman­tus, lai iet pa taisno pie aluķēmiem, bet Ralfs tikai nošņācās, lai ļaujot viņam lasīt, tā nu Monika gāja uz savu istabu. Rutu nekur nemanīja skaidrs, ka vi­ņa bija slidotavā. Pēdējā laikā viņa nemitīgi atgādināja, ka tuvojas decembris un ka viņai palicis pavisam maz laika, kaut gan Monikai likās, ka līdz divdes­mitajam decembrim, kad bija paredzētas sacensības, laika vēl bija atliku likām.

Nākamais rīts iesākās diezgan trauksmaini.

Pulksten astoņos Monikas un Rutas istabā iebrāzās Ērla un paziņoja, ka ir noticis uzbrukums vecajai Lojai. Tūlīt tika atsaukti arī Ralfs ar Arvilu, un viss rīts pagāja dedzīgi apspriežoties.

- Tas notika vakar vakarā, stāstīja Ērla, kad visi jau kurināja ugunskurus un sāka gatavot vakariņas. Pēkšņi atskanēja drausmīga spiegšana, un sākumā visi nodomāja, ka kaut kur tuvumā dauzās pūpēžveidīgie, bet tad kāds atpazi­na vecās Lojas balsi. Tūlīt mēs visi drāzāmies uz viņas māju skatīties, kas šai noticis. Aizskrējuši redzam vecā Loja sēž savas būdas priekšā un spiedz pil­nā rīklē, bet šai apkārt loku lokiem sastādītas veselas rindas mēness suņusēņu. Kad mēs atskrējām, zaļās suņusēnes sāka spjdēt tā, ka man likās tās tūlīt aiz­degsies, bet vecā Loja laikam bija uz brīdi zaudējusi sajēgu, jo, mūs ieraudzīju­si, sāka spiegt vēl trakāk. Beidzot vienai viņas bijušajai kopējai izdevās šo no­mierināt, un viņa pastāstīja, ka pirms brīža viņai mēģinājis uzklupt aluķēms.

- Ej nu? brīnījās Monika. Vai tad viņi tā klīst apkārt pa mežiem? Es biju domājusi, ka viņi vēl joprojām ir savās alās.

- Tur jau tā lieta, ka parasti viņi nemēdz tā klaiņot apkārt, piekrita Ērla. Un, cik mēs sapratām no Lojas, tad tur bija bijis tikai viens pats aluķēms. Pa vienam viņi vispār nekad nemēdz klejot, ja nu tikai tad, kad pārvēršas par zvē­riem, lai mānītu mežaļaudis… Tā nu viņš bijis pielavījies, un vecā Loja uzreiz kritusi panikā, bet, tā kā viņa jau bija pamanījusies savākt sev apkārt krietni daudz mēness suņusēņu, tad ari aluķēms pārāk ilgi neesot izturējis, un drīz vien pats laidies lapās.

- Tad jau mēness suņusēnes palīdz tīri labi, sacīja Ralfs.

- Jā, bet tikai tad, ja aluķēmu ir maz. Jūs taču redzat, kā tas ir lai aizbai­dītu vienu pašu aluķēmu, vajag briesmīgi daudz to sēņu, un mēs taču nevaram staigāt pa Mežu, staipīdami sev līdzi tonnām suņusēņu…

- Nevaram gan… Nu, un kā tad viss beidzās? Ralfs jautāja.

- Nekā… Pagāja labs laiciņš, iekams vecā Loja nomierinājās, bet tad sāka satraukties ari pārējie cieminieki. Viņi sāka spriest, ka, ja te klejo viens alu­ķēms, tad gan jau kaut kur tuvumā ir arī citi, un tā nu šorīt agri visi izklīda pa Mežu lasīt mēness sunusēnes kā nekā vismaz kaut kāda aizsardzība…

- Jā, lai nu kā, mums no visas šīs jezgas ir vismaz viens labums, noteica Ruta.

- Kāds tad? vaicāja Arvils.

- Nu kā tagad mēs varam būt droši, ka vecā Loja zina kaut ko tādu, no kā aluķēmi baidās. Citādi taču viņi nebūtu steigušies tai uzklupt.

- Domāju, ka tev taisnība, piekrita Ralfs. Un tad vēl tas atgadījums ar bērnistabu…

Acīmredzot pārējie nesaprata, par ko ir runa, un Ralfam vajadzēja izstāstīt, kas bija atgadījies vakar, kad viņi ar Moniku bija devušies uz pūpēžveidigo «bērnistabu»… Viņš izstāstīja ari to, kā, viņiem ierodoties, ar olu atliekām tur vēl bija mielojies viens klabiķis, bet ka viņam tomēr šķiet, ka tie nav klabiķu posta darbi.

- Ziniet, es ari domāju, ka tie nevar būt klabiķi, teica Ērla. Klabiķi nez kāpēc reti kad uzklūp pūpēžveidigo audzētavām, varbūt tāpēc, ka tās tiek ierī­kotas tad, kad lielākā daļa klabiķu jau ir pūpēžveidīgos atēdušies. Bez tam, ja vainīgie būtu klabiķi, jūs tur būtu redzējuši vairāk par vienu vien putnu…

- Kurš arīdzan neizskatījās īpaši pārēdies… piebilda Monika.

- Tieši tā, teica Ērla. Tad tur būtu pilns ar spalvām, un droši vien viņi turpat slaistītos apkārt ar pilniem vēderiem jau nekur negribētos lidot. Jūs ta­ču tur neredzējāt spalvas?

Monika ar Ralfu noliedzoši pakratīja gālvas.

- Nē, nevienas pašas, teica Monika.

- Es patiešām domāju, ka tie ir bijuši aluķēmi, sacīja Ērla.

- Beidz! iesaucās Arvils. Tad nu gan viņi ir kļuvuši briesmīgi aktīvi. Tas jau kļūst bīstami.

- Jā, izskatās, ka mēs esam uz pareizajām pēdām, sacīja Ralfs. Bet no tā visa nebūs nekāda labuma, ja vecā Loja beidzot nepiepūlēs savas smadze­nes un nesāks kaut ko atcerēties…

Monika sēdēja gultā un knibināja nagus. Viņa izmisīgi domāja, ko darīt stāstīt par peļu lācīti, vai nestāstīt… No vienas puses, būtu nelāgi pievilt viņa uzticību un apdraudēt viņu ar aluķēmu uzbrukumu sevišķi jau tagad, kad alu­ķēmi patiešām ir sākuši uzdarboties. Bet, no otras puses, lācītis taču noteikti varētu būt viņiem noderīgs. Bija manāms, ka viņš kaut ko zina, bet negrib stās­tīt, jo šausmīgi baidās no aluķēmiem… Bet, ja viņi būtu visi kopā, tad taču bū­tu daudz vieglāk cīnīties nekā tad, ja viņi katrs kultos kā prazdams… Bez tam neizskatījās, ka viņam tur, Mežā, klātos pārlieku labi, un viņa bailes nākt uz Mežsarga māju patiešām bija nedaudz neizprotamas… Visbeidzot Monika iz­lēma, ka, pastāstot draugiem par peļu lācīti, viņa tam nevar nodarīt pāri, un sāka runāt…

Kad viņa apklusa, sākās neliels ļembasts, tā ka pat Meža Veča pavēra dur­vis, lai paskatītos, kas pie viņiem notiek. Pēc tam visi nedaudz pieklusa, kaut ari vēl joprojām gribēja runāt visi reizē.

Tikai Ērla sēdēja klusu un rauca degunu. Kad visi bija norimuši, ari viņa at­vēra muti, un viņas teiktais visus pārsteidza.

- Pirmo reizi mūžā es dzirdu par tādiem peļu lācīšiem, viņa sacīja.

Arvils iesmējās un pārsteigts uz viņu paskatījās.

- Kā tas var būt? viņš jautāja. Tu taču dzīvo Mežā! Kā tu vari nezināt, kas vēl te dzīvo?

- Tur jau tā lieta man šķiet, es ļoti labi zinu, kas te dzīvo, pūcīgi sacīja Ērla. Un tomēr par tādu peļu lācīti es nekad neesmu dzirdējusi… Kā tu tei­ci, kāds viņš izskatījās?

- Tāds smieklīgs, ar baltu, nedaudz viļņainu kažociņu, garām, pūkainām

ausīm un milzīgām, brūnām acīm, sacīja Monika. Šausmīgi mīlīgs. Un jocīgs.

- Un pie tam runājošs, smīnēdams noteica Ralfs. Jā, vai tas nav dīvaini, ka tu nekad neesi pat dzirdējusi par tādu mīļu, nedaudz smieklīgu un turklāt ru­nājošu radījumu, kaut arī visu mūžu esi dzīvojusi Mežā? viņš vaicāja Ērlai.

- Ko tu ar to gribi teikt? aizdomīgi jautāja Ērla.

- Man liekas, jūs visi ļoti labi saprotat, ko es gribu teikt, sacīja Ralfs. Un tieši tāpēc viņš arī negribēja, lai Monika kādam par viņu stāstītu jo tad atklā­tos, ka tādi kā viņš nemaz Mežā nedzīvo, un viņš tiktu atšifrēts.

- Tu gribi teikt… noelsās Arvils un nobālēja, ka tas bija aluķēms?

Ralfs pamāja ar galvu, un ari Ērla piekrī­toši palocīja galvu, bet tad iejaucās Monika.

- Nē, nē, tas nu gan nevar būt, viņa teica. Tad taču es to būtu sajutusi tās bailes, kas rodas aluķēmu klātbūtnē, nav ie­spējams sajaukt ne ar ko citu, es jau nu to zinu gan.

- Bet tu taču stāstīji, ka pirmajā reizē, kad tu satiki Musi, tu ari sajuti kaut ko līdzī­gu, atgādināja Ērla. Un arī otrajā reizē.

- Nu jā, bet viņš stāstīja, ka viņu vajā tas aluķēms, teica Monika un atkal pakratīja galvu. Nu nē… Musis pavisam noteikti nav nekāds aluķēms, es par to esmu pilnīgi pārliecināta.

- Bez tam, ieteicās Ērla, jūs laikam esat aizmirsuši, ka tās bailes, kas nāk no alukēmiem, nav vienmēr un visur vienādas.

Viņi tās var gan pastiprināt, gan noslāpēt. Tad, kad viņi dodas uzbrukumā, viņi tās pa­stiprina, bet, kad grib, lai tu noticētu kaut kādam peļu lācītim (manu dieniņ, kas par vārdu…) tad noņem tās pavisam. Bet Monika nebija pārliecināma.

- Kas par muļķībām! viņa iesaucās. Peļu lācītis ir tikai un vienīgi peļu lācītis un nekāds nebūt aluķēms! Un Ērla par viņu ne­ko nav dzirdējusi, jo viņš visu laiku ir sēdē­jis iespundēts pie aluķēmiem…

- Un ko tad viņš tur darīja? smīnēdams vaicāja Ralfs.

- Nu zini, to nu gan es viņam neprasīju! atcirta Monika. Pastāsti, kā tu jauki pa­vadīji laiku pie aluķēmiem vai tu gribēji, lai es to viņam pavaicāju?!

- Nu labi, man vienalga, ko viņš tur darījis… noteica Ralfs. Bet viņam pienācis laiks nedaudz paciemoties pie mums pārmaiņas pēc…

- Kā tā? jautāja Monika.

- Ja viņš patiešām ir tā sauktais peļu lācītis, tad viņš pastāstīs mums, ko la­bu ir iemācījies, dzīvodams aluķēmu gūstā, bet, ja viņš tomēr ir aluķēms vēl jo labāk! Tad mēs viņam varēsim pavaicāt, kāpēc viņiem bail no pūpēžveidīgajiem.

- Tā jau nu viņš tev teiks… iespurdzās Arvils.

- Lai tikai pamēģina neteikt, draudīgi noteica Ralfs. Es viņam…

- …uzrīdīšu savu žurku! pabeidza Ruta, un visi iesmējās.

- Cik reizes es jums varu atkārtot, ka tā nav nekāda žurka! Ralfs sirdīgi aizrādīja. Tā ir šinšilla!

- Jā… Visu šinšillu šinšilla… ļoti svinīgi teica Ruta, un atkal visi sāka ķiķināt.

- Viņš nenāks pie mums, sacīja Monika. Es taču jums stāstīju, ka es jau viņu aicināju, bet viņš nenāca. Baidās.

- Skaidrs, ka baidās, sacīja Ralfs. Jo tad mēs uzreiz būtu sapratuši, kas par lietu, un viņš vairs nevarētu stāstīt tev visādas pasakas par aluķēmu uzbru­kumu.

- Jā, starp citu, ieteicās Ērla. Tas, ka viņš, runājot par aluķēmiem, visu laiku sauca viņus par troglodītiem, arī ir zīmīgi. Tikai aluķēmi paši sevi tā sauc viņi nevar ciest, ja citi viņus saukā par aluķēmiem.

- Redzi! iesaucās Ralfs. Tā ka nav nekādu šaubu par to, kas viņš ir pa­tiesībā!

- Nu, vai ziniet! protestēja Monika. Tie taču nav nekādi pierādījumi jūs vienkārši miniet!

- Noķersim viņu, un tad nevajadzēs vairs minēt, ieteica Ralfs.

- Jā… domīgi novilka Ērla. Tomēr tas ir dīvaini, ka viņš tā mēģināja aiz­vilināt jūs visus projām ar parastu iebiedēšanu. Itin kā viņi nemaz negribētu nākt un cīnīties. Izskatās, ka viņi nemaz tik droši par sevi nejūtas…

- It sevišķi jau tagad, piebilda Ralfs. Kad mēs sākam par viņiem šo to uzzināt.

Ruta labu brīdi bija klusējusi, un tagad viņa beidzot ierunājās.

- Kā jūs domājat viņu noķert? viņa jautāja.

Iestājās klusums, kamēr visi prātoja. Patiešām, kā lai noķer kaut ko, kas, ļo­ti iespējams, bija aluķēms? Līdzko viņš saprastu, kas notiek, viņš tūlīt iedvestu viņiem tās drausmīgās bailes, un viņi kliegdami aizlaistos sazin kur… Vajadzē­tu viņu iemānīt ar viltu bet vai aluķēmu vispār varēja tā iemānīt? Un, ja va­rēja, tad kā? Viņu droši vien nevarēja iemānīt ar našķi un viņu nevarēja pie­vilināt ar naudu… Varbūt, ka viņu varētu iemānīt ar vecmāmiņu, bet visas vec­māmiņas jau bija pie aluķēmiem… Jā, te bija, ko palauzīt galvu…

Pagāja krietns laiciņš, un Monika juta, ka viņai sāk sāpēt galva. Vispirms jau viņa nepavisam nebija pārliecināta, ka Musis patiešām ir aluķēms, bet viņai ne­bija arīdzan neviena argumenta, kas liecinātu par pretējo. Un viņai nebija ne jausmas, kā viņu varētu ievilināt un vai to vispār vajadzētu darīt. Ja nu viņi no­ķer Musi, iespundē kaut kur, un beigu beigās izrādās, ka tas ir tikai peļu lācī­tis, un aluķēmi atnāk un viņu nolaupa, kamēr viņš bezpalīdzīgi kaut kur tup ie­spundēts…

Monika nopūtās. Tas noteikti nebija kaut kas tāds, ko varēja atrisināt vienā mirklī…

Arī pārējiem neklājās vieglāk. Likās, ka nevienam nenāk prātā neviena jē­dzīga doma. Ralfs, sarauktu pieri, sēdēja un elsa, Ērla pa kādu sīku caurumiņu vilka no spilvena laukā dūnas, Ruta kodīja lūpu, bet Arvils ar tukšu skatienu blenza uz gulbjiem vitrāžā…

- Man šķiet, ka tā mēs neko neizdomāsim, beidzot sacīja Ralfs. Droši vien Monikai būs vēl jāpaskatās ar Aci, kas notiek pie aluķēmiem, un jāmēģi­na izdibināt, kas viņus interesē…

- Kas viņus interesē?! ironiski iesaucās Monika. Vecmāmiņas, protams!

- Bez vecmāmiņām… teica Ralfs.

- Labi… To es, protams, varu darīt, sacīja Monika. Pieņemsim, ka es kaut ko arī izdibināšu, bet tas taču darbosies tikai tad, ja Musis patiešām būtu alukēms, bet viņš nav alukēms!

- Neesi tik pārliecināta, iebilda Erla.

- Un galu galā ar kaut ko taču mums ir jāsāk, sacīja arī Ruta.

- Labs ir, tad tā ari darīsim, beidzot piekrita Monika, un tā nu viņi bija vie­nojušies.

- Šovakar pat, teica Ralfs, kad Meža Veča būs nolikusies gulēt.

Ērla bija diezgan vīlusies, jo viņa visu laiku ilgojās palūkoties, kā tad notiek slavenā skatīšanās ar Aci, bet kā par spīti tā vienmēr notika vēlu vakaros, kad viņa jau sen bija savās mājās. Taču šoreiz viņa nolēma izlūgties atļauju savē­jiem palikt pa nakti pie Rutas un Monikas un nelaist garām tādu pasākumu. Pārējie gan mēģināja viņai iegalvot, ka no malas tik un tā nekas nav redzams un ka visi prieki (Monika sašķobīja ļoti sašutušu grimasi pie vārda «prieki») tiek Monikai, bet Ērla, protams, nebija pārliecināma.

Tādēļ viņi norunāja tikties vakarā, bet dienu pavadīja, kā nu kuram tīk. Ru­ta ar Ērlu tūlīt pēc brokastīm devās uz slidotavu, bet Monika paklaiņot pa Mežu kas zina, varbūt izdosies satikt Musi un vēl kaut ko no viņa uzzināt. Vi­ņa ne par ko negribēja ticēt, ka peļu lācītis varētu būt pārvērties alukēms. Vi­ņa jau nu gan bija redzējusi aluķēmus un zināja, kā tie uzvedas un kā sarunā­jas peļu lācītis bija pārlieku atšķirīgs galu galā, var izmainīt izskatu, bet nevar tik loti lielā mērā izmainīt uzvedību…

Tā domāja Monika, dodoties uz Mežu, bet šodien viņai neveicās, jo no peļu lācīša nebija ne vēsts.

*

Ērla ieradās, kad visi sēdēja pie galda un ēda vakariņas. Kad pavērās dur­vis, Bens, kas bija ar purnu racies pa savu ēdiena bļodu, cerēdams atrast vēl kādu labi paslēpušos gaļas gabaliņu, slinki pacēla galvu, bet, ieraudzījis, ka tā ir tikai Ērla, atkal nodūra galvu un turpināja rakāties pa bļodu.

Vakariņās bija ķirbju biezeņzupa. Kad Ērla apsēdās pie galda. Meža Veča aizgāja pēc vēl vienas bļodiņas, bet Ērla, saodusi ķirbjus, izmisīgi sāka gudrot kādu pieklājīgu iemeslu, lai atteiktos no savas vakariņu tiesas. Ķirbjus viņa ne­varēja ciest ne acu galā. Kad Meža Veča jau pasniedzās pēc smeļamās karo­tes, lai ielietu zupu Ērlas bļodiņā, Ērla izgrūda kaut ko līdzīgu «pru, pru, pru», tā ka Meža Veča pārsteigta sastinga ar karoti pusceļā un palūkojās uz meiteni.

- Es… ēēē… stostījās Ērla, nedrīkstu ēst pēc septiņiem vakarā tas var samaitāt manu figūru…

Ralfs un Arvils iespurdzās, bet Monika sparīgi košļāja maizes šķēli, kaut arī mutes kaktiņi sāka vilkties uz augšu nodevīgā smaidā. Bet Ruta, sev pašai par nelaimi, metās vidū.

- Jā, jā, viņa sacīja, garšīgi iestrēbdama zupu. Tas ir daiļslidošanas dēļ… Ja Ērla sāks ēst pēc septiņiem vakarā, viņa drīz pārvērtīsies par kaut ko līdzī­gu mučelei, un tad jau vairs nekādas slidošanas… To teikdama, viņa apmie­rināti čāpstināja viņai atšķirībā no Ērlas ķirbji un it sevišķi ķirbju biezeņzupa garšoja gaužām labi…

- Kā tad tā? jautāja Meža Veča, aizdomīgi raukdama pieri. Ja jau Ērla nedrīkst ēst pēc septiņiem vakarā vai tad tu to drīksti? Cik es zinu, tu ari sli­do, vai tad nē? Un es negribētu, lai tu manis dēļ kļūsti resna kā mučele un zau­dē visas iespējas piedalīties divdesmitā decembra sacensībās! Nē, nē es to, nepārdzīvotu… Manas vainas dēļ… tā purpinādama, viņa atņēma Rutai bļo­diņu un nolika to zemē. Tūlīt pat pie tās pieskrēja Ralfa šinšilla un metās kāri šmakstināt.

Ruta izskatījās tik apstulbusi, ka Ralfs, Monika un Arvils neizturēja un sāka skaļi smieties, bet Meža Veča pagrieza bērniem muguru, lai viņi neredzētu, ka arī viņa klusiņām ķiķina. Kaut ari viņa nebija nekāda vecmāmiņa, viņa tomēr šo to zināja par bērniem un par to, kas šiem dažu labu reizi bija aiz ādas…

- Diemžēl, Meža Veča teica Ērlai, šovakar mums ir tikai ķirbju zupa. Ja būtu vēl kas cits, es tev labprāt piedāvātu esmu pārliecināta, ka kaut kas cits tavai figūrai noteikti nekaitētu… Ērla, to dzirdot, nedaudz piesarka, bet Me­ža Veča turpināja: Bet, tā kā manas vistas ir gājušas mazumā, tad šovakar nekā labāka nav. Vistas man nu vairs ir tikai septiņas, un tās pašas ir tā ie­biedētas, ka ne par ko negrib dēt. Jenoti šogad nez kādēļ ir kļuvuši sevišķi ne­ganti…

- Jā, tā ir, piekrita Ērla, izklaidīgi knibinādama maizes šķēlīti. Laikam jau arī maize figūrai nekādi neskādēja… Ari ciemā šogad jenoti uzdarbojas diez­gan pamatīgi atslēdzniekiem ir nācies kārtīgi noņemties, nomainot slēdzenes.

- Ahā! iesaucās Meža Veča un atkal uzblieza ar karoti pa šķīvi tā, ka Ar­vils palēcās. Tad ari līdz jums viņi ir tikuši šitie razbainieki!

- Kā nu ne, sacīja Ērla. Šogad jenotiem ir cāļu gads tur nu neko ne­var darīt…

- Bet paklau, paliekusies uz Ērlas pusi, satraukti sacīja Meža Veča, viens gan man nav skaidrs… Kā viņi tiek būros?

Ērla iesmējās. Un jūs to nezināt? viņa smējās. Kur ir jūsu vistas?

- Ārā, būri, atteica Meža Veča.

- Labs ir, tad gaidiet, iesaucās Ērla un izmetās ārā.

- Kas viņai padomā? brīnījās Meža Veča, kad aiz Ērlas bija aizcirtušās durvis.

Nevienam nebija ne jausmas, bet ilgi viņiem nenācās minēt, jo tur jau Ērla atkal nāca, aizelsusies stiepdama milzu būri ar septiņām satrauktām vistām un vienu ne mazāk satrauktu gaili. Viņa iestiepa būri istabas vidū un diezgan ne­saudzīgi nometa to uz grīdas, kamēr vistas savu attieksmi pret šādu izturēša­nos pauda ar skaļu un sašutuma pilnu ķērkāšanu un klukstēšanu. Tad Ērla pie­steidzās pie dīvāna, kur stūri klusām šņākāja Rutas jenots un tāpat, bez liekām ceremonijām, sakampa to aiz čupra, aizstiepa pie vistu būra un nolika zemē. Jenots samiegojies mēģināja saritināties turpat uz grīdas, bet Ērla viņu ne­daudz pabakstīja, un visbeidzot viņš vairs nemēģināja likties uz auss.

Tagad skatieties, brīdināja Ērla.

Tūlīt visi pielēca no krēsliem un pienāca tuvāk, lai varētu labāk redzēt, kas te tagad notiks.

Kad jenots pamanīja vistu būri, viņš acumirklī pamodās. Saslējis asti gaisā, viņš apgāja būrim apkārt, kamēr vistas redzami satraucās aizvien vairāk un vairāk.

Meža Veča sarauktu pieri vēroja šo savādo ainu, un likās, ka tā viņai nepa­visam nepatīk, jo viņa sāka kaut ko murmulēt par to, ka «tā ir vistu psihiska traumēšana un ka tagad viņas vispār vairs nekad neizdēs nevienu olu…»

Tikmēr jenots bija apstājies pie būra durtiņām un visu savu uzmanību veltī­ja priekškaramajai atslēgai. Iesākumā viņš to uzmanīgi apostīja, tad paslējās uz pakaļkājām un iebāza vienu nadziņu slēdzenes atslēgas caurumā.

Vistas bija saspiedušās būra tālākajā stūri un kladzināja tā, ka visiem istabā esošajiem aizkrita ausis.

Jenots kādu bridi stāvēja, iebāzis nadziņu atslēgas caurumā, un vieglītēm to kustināja, itin kā izpētīdams slēdzenes mehānismu. Kad tas viņam bija skaidrs, viņš gari un sērīgi nopūtās un pakustināja ķepu slēdzene noklakšķēja un at­krita vaļā, un būra durvis atvērās. Tajā pašā brīdī mazais jenots ar visnevainī­gāko izteiksmi purniņā iebāza būrī ķepu un sniedzās pēc tuvākās vistas, kas aiz

bailēm nu jau bija galīgi zaudējusi prātu. Tomēr viņš nepaspēja sakampt savu upuri, jo Meža Veča iebrēkdamās piesteidzās un, sagrābusi jenotu un aizlingojusi to uz istabas otru galu, aizcirta būra durtiņas atkal ciet.

- Nu vai ziniet! noelsās Meža Veča, kad vistas atkal bija drošībā, bet jenots, aizvainoti ņaukstēdams, tupēja istabas tālākajā kaktā. Galu galā kur tas ir redzēts sākumā viņam noliek tādu maltīti pašā deguna priekšā un pēc tam tik necienīgā veidā to atņem…

Ērla smējās, un arī pārējie sāka ķiķināt.

- Tas taču ir vispārzināms, sacīja Ērla, ka jenoti ir paši nadzīgākie kramplauži, un tādēļ vistu būru slēdzenēm ir jābūt īpašām.

- Vai es arī nevarētu dabūt vienu tādu īpašo slēdzeni? lūdza Meža Veča.

- Es nevaru atļauties zaudēt vēl vairāk vistas…

Erla apsolīja sagādāt Meža Večai jenotdrošu slēdzeni, savukārt Meža Veča nolēma vistas līdz tam laikam paturēt istabā ar tādu norunu, ka Rutas jenots taps iespundēts apakšstāvā.

Kad visi, izņemot Rutu un Ērlu, bija paēduši, viņi devās lejā.

- Kas tad jums šonakt paredzēts? Meža Veča vēl viņiem uzsauca. Pidža­mu balle vai spilvenu kaujas?

- Domino čempionāts, atkliedza Arvils, jau skriedams lejā pa kāpnēm.

- Un arī spilvenu kaujas, ja paveiksies… viņš vēl pie sevis nomurmināja.

Lejā visi bērni un dzīvnieki iemetās Ralfa un Arvila istabā, un Rutas jenots

tūlīt apsēdās pretī vitrāžai un piešķiebtu galvu aizdomīgi glūnēja uz tur tupoša­jiem saviem sugas brāļiem. Bens ar šinšillu nogūlās uz grīdas starp gultām un nemierīgi sakustējās ik reizi, kad kāds pār viņiem paklupa un tas notika visai bieži, jo vietas bija pārlieku maz, lai varētu pārvietoties netraucēti.

Ralfs izvilka no galda atvilktnes domino un izbēra kauliņus gultā. Gadījumā, ja Meža Večai ienāktu prātā palūkoties, ko viņi dara, domino čempionāts ietu vaļā pilnā sparā.

- Kas jauns ciemā? jautāja Monika, kamēr Ralfs izdalīja kauliņus.

- Ak, gatavais jampadracis, atmetusi ar roku, attrauca Ērla. Vecā Loja, protams, vēl arvien neko nav atcerējusies, un man patiesi ir aizdomas, ka arī neatcerēsies… Tagad viņa ir apstādījusi ap savu būdu vēl vairāk sēņu, un tur jau izskatās kā īstā suņusēņu plantācijā. Bez tam pārējā ciemā notiek apmē­ram tas pats. Visi, ieskaitot bērnus, klaiņo pa Mežu, vākdami mēness suņusēnes un stādīdami tās lokos ap savām mājām dažviet jau vairs nav iespējams iziet, jo visas takas aizaudzētas ar tām spīdīgajām sēnēm žļerkst vien zem kā­jām, kad iet cauri ciemam…

Ralfs bija izdalījis kauliņus, un viņi sāka spēlēt.

- Šausmīgi gribas ēst… žēlojās Ruta. Es paspēju izēst tikai pusbļodiņu, kad viņa man to atņēma un atdeva šitai…

Šinšilla klusiņām nožagojās.

- …žurkai, Ruta pabeidza, apveltīdama Ralfa šinšillu ar ne pārāk laipnu skatienu.

- Es esmu teicis desmitiem reižu, nogurušā balsī teica Ralfs, ka tā nav nekāda žurka…

- …bet gan Ralfa milzonīgā šinšillu šinšilla, turpināja Ruta. Zinām, zi­nām to tu esi teicis nevis desmitiem, bet vismaz simtiem reižu.

- Un tomēr jūs viņu vēl arvien saukājat par žurku, aizvainoti sacīja Ralfs.

- Jā, laikam ar pārsimt reizēm vēl ir par maz, lai žurku sāktu saukt par šin­šillu, teica Ruta, un visi ieķiķinājās. Visi, izņemot Ralfu.

Bens skaļi nožāvājās, un žāvas pārgāja klusā ņurdienā, viņam ieslīgstot mie­gā. Rutas jenots jau sen bija aizmidzis uz Arvila spilvena un tagad miegā raustīja ķepas, kā viņš to bieži darīja laikam kārtējo reizi dzinās pakaļ kādai vistai…

- Cik ir pulkstenis? piepeši jautāja Monika, kad viņi atkal labu laiku bija spēlējuši.

Ralfs paskatījās pulkstenī, kas stāvēja uz galda, pa pusei ierakts Arvila zvē­riņu kolekcijā.

- Deviņi, viņš atteica. Meža Veča noteikti vēl neguļ.

Tā nu nekas cits neatlika, kā vien turpināt spēlēt, bet bija jūtams, ka visi do­mā tikai par vienu ko Monikai šonakt izdosies ieraudzīt. īpaši satraukusies, protams, bija Ērla.

- Kāda sajūta ir tad, kad tu nokļūsti no šejienes tur? viņa čukstēja.

Monika paraustīja plecus. Es jau nekur nenokļūstu, viņa sacīja. Patie­sībā es tepat vien esmu… Bet sajūtas nav nekādas… Vienkārši es it kā vienu brīdi esmu šeit, bet nākamajā jau tur, citur… Dažreiz ir tā, it kā es iemigtu, bet tā pārsvarā bija tikai pašā sākumā kamēr es vēl nebiju ietrenējusies ie­raudzīt vecmāmiņas un aluķēmus tagad ir jau daudz vienkāršāk.

- Un kā ir tad, kad tu esi tur? Ērla turpināja izprašņāt. Tu visu redzi, vi­su jūti kā pa īstam?

- Jā, viss ir kā pa īstam. Tikai mani neviens ne redz, ne dzird, ne jūt es varu kaut vai kliegt… Bet, ja es mēģinu kādam pieskarties, es it kā izeju tam cauri kā spokam.

- Vai, cik baismīgi… drebinājās Ērla. Un kā tev nav bail iet pie tiem alukēmiem vini taču var tev nodarīt nezin ko…

- Ne tad, ja viņiem nav ne jausmas, ka es tur esmu, attrauca Monika. Pats galvenais ir neaizmirst, ka manis tur patiesībā nemaz nav jo, ja es sāk­šu tur pārlieku iejusties, es sākšu arī šo to sajust un, kas zina varbūt, ka kļūs vieglāk sajust arī mani… un Monika pastāstīja Ērlai, kā viņa pirmo reizi bija ieraudzījusi visas vecmāmiņas un kā viņa bija mēģinājusi uzmodināt savu vec­māmiņu pirmo reizi viņas roka bija izgājusi cauri tukšam gaisam, bet otrreiz jau viņa bija spējusi satvert guļošās večiņas plecu. Un to nedrīkst pieļaut, Monika atkal teica. Tad gan tas var kļūt bistami.

Viņi spēlēja domino, līdz pulkstenis rādīja gandrīz pusnakti, un tad Ralfs kā parasti aizlavījās pārbaudīt, vai Meža Veča ir aizmigusi.

- Viss kārtībā, viņš atgriezies paziņoja. Guļ un šņāc gluži kā Bens. Va­ram sākt!

Monika iekārtojās ērtāk un aizvēra acis, bet pārējie saspringti uz viņu blen­za. Ērlai bija tūkstoš jautājumu, bet Ralfs uzšņāca viņai, lai viņa tagad nerunā, un tā nu visi kā sastinguši sēdēja un vēroja, kā Monika pamazām iegrimst ai­nās, ko viņas priekšā paver Acs…

Šoreiz Monika nedomāja par vecmāmiņām, bet gan tieši par aluķēmiem. Viņa atsauca atmiņā, kā viņi bija sēdējuši pie saviem klintī cirstajiem darbagal­diem un klusēdami slīpējuši dārgakmeņus…

Un nepagāja ne pusminūte, kad viņa saprata, ka vairs neatrodas siltajā is­tabā kopā ar pārējiem bērniem. Viņu pārņēma nejauks drēgnums, bet gaisā virmoja neparasta smarža tā varētu smaržot klintis, no kurām tikko kā atkalts svaigs dimants… vai sūnu gabaliņš, kas no zaļā Meža piepeši ienests šajā tum­sas un vēsuma pasaulē… Bet patiesībā viņai, protams, nebija ne jausmas, kas tā par smaržu…

Monika uzmanīgi atvēra acis un paskatījās apkārt. Jā, viņa atkāl bija pazīs­tamajās klinšu alās. Kāds ciets un auksts klinšu bluķis spieda viņai sānu, un vi­ņa piecēlās kājās, berzēdama nospiesto vietu.

Viņa stāvēja šaurā un tumšā klinšu ejā, bet nedaudz tālāk, pašā ejas galā, raustījās blāvi dzeltenīga gaisma droši vien no sveces un Monika devās uz turieni. Eja ieveda Moniku apaļā zālē, kurā visriņķī strādāja aluķēmi. Pārlieku­ši savas neglītās galvas pār darbagaldiem, viņi cītīgi slīpēja dimantus, un viņu cietās, pelēkās pinkas krita pāri acīm kā ķērpju mudžeklis.

Vecmāmiņas nemanīja laikam viņas jau gulēja. Uz katra darbagalda stāvē­ja pa svecei, un to raustīgās liesmas izgaismoja te kādu ieslīpu, zaļu aci, te kā­du nagainu ķetnu, bet šad un tad kad liesmas stari atdūrās pret kādu diman­ta smaili, dārgakmens uzliesmoja negaidīti žilbinošā spožumā.

No ejas, pa kuru bija ienākusi Monika, atskanēja tuvojošos ratu graboņa, un Monika instinktīvi palēca malā, kaut arī nekas nebūtu noticis, pat ja viņa pa­liktu stāvam ceļa vidū. Drīz no ejas parādījās aluķēms, kas stūma sev pa priek­šu ķerru, pilnu ar dimantiem tūlīt to skāra sveču gaisma, un ķerra uzliesmo­ja kā ugunskurs. Monika samiedza acis. Aluķēms aizstūma ķerru līdz klints iedobei zāles malā un izgāza tur ķerras saturu. Dimanti grabēdami sabira kau­dzē, un aluķēms ar tukšo ķerru atkal pazuda tumšajā ejā.

Visi aluķēmi kā parasti strādāja pilnīgā klusumā, un vienīgās skaņas radās no dimantu slīpēšanas. Monika devās pāri zālei, un viņas soļi dobji atbalsojās no klinšu sienām. Kaut arī viņa jau bija pieradusi pie tā, ka viņu neviens ne­redz un nedzird, viņai tomēr joprojām likās ārkārtīgi satraucoši tik atklāti do­ties cauri aluķēmu pilnai zālei…

Zāles otrā pusē sākās cita eja, un Monika devās tajā iekšā. Arī šī eja nebija necik gara un savienoja iepriekšējo zāli ar vēl vienu, kas bija tai stipri līdzīga. Un arī šeit sēdēja un strādāja aluķēmi atšķīrās tikai to veiktais darbs.

Šajā zālē notika rotaslietu izgatavošana. Uz darbagaldiem rindojās ārkārtīgi smalkas kaklarotas, gredzeni, auskari un aproču pogas un visos zaigoja smal­ki, jo smalki iestrādāti dimanti. Precīzais darbs prasīja milzu uzmanību, un Mo­nikai likās pat ja viņa šeit atrastos pa īstam arī tad būtu jāšaubās, vai kāds viņu vispār pamanītu…

Monika izgāja cauri arī šai zālei un iegāja nākamajā ejā.

Šoreiz tās galā nebija kārtējā lielā zāle, bet neliels patumšs kambaris, kura pašā vidū dega resna, sarkana svece. Sveķi tecēja lejup pa sveces sāniem, un uz akmens grīdas jau bija izveidojies vesels sveķu ezeriņš. Kambara klinšu sie­nās līdz pat griestiem bija izkalti plaukti, un tajos cieši cita pie citas stāvēja ar sarkanu, melnu un zaļu samtu apsistas lādes. Kambara tālākajā nostūri pie trim zemē noliktām vaļējām lādēm rosījās divi aluķēmi.

Atskanēja riteņu graboņa, Monika atkal palēca sāņus, un kambari iebrauca aluķēms ar ķerru. Taču šoreiz ķerra bija līdz malām pilna ar jau gatavām rotas­lietām. Braucot garām Monikai, ķerra aizķērās aiz kāda izciļņa, salīgojās, un viena dimantu rokassprādze izlidoja no ķerras. Žvadzēdama tā nokrita uz cie­tā akmens klona. Monika jau neviļus noliecās, lai to paceltu un atliktu atpakaļ, bet tad atcerējās, ka viņa to nemaz nevarētu izdarīt, un atrāva roku, bet rokas­sprādzi pacēla aluķēms un iemeta atpakaļ ķerrā pie pārējām rotām.

Ķerra tika aizstumta pie aluķēmiem kambara viņā galā, tās saturs izgāzts uz grīdas un aluķēms ar tukšo ķerru atkal devās prom.

Monika lēnām devās pie abiem aluķēmiem, kas rosījās ap lādēm.

Lādes bija līdz pusei pilnas ar dimantu rotām, un aluķēmi vilka rotaslietas no kaudzes, ko bija nobēris zemē pirmītējais ķerras stūmējs, un šķiroja tās pa lādēm. Smalkākās rotas ar lielākajiem dimantiem tika liktas ar sarkano samtu pārvilktajā lādē, mazāka izmēra dimantus saturošās rotas nonāca zaļajā lādē, bet rotaslietas ar pavisam sīciņiem dimantiem melnajā lādē. Aplaidusi skatie­nu visapkārt kambarim, Monika manīja, ka melno lāžu ir visvairāk, zaļo jau mazāk, bet sarkano pavisam maz. Savukārt klints gropē virs kambara ieejas stāvēja lāde, kas bija pārvilkta ar zeltā mirdzošu brokātu. Monikai ļoti gribējās uz­zināt, kas slēpās šajā lādē… Tam noteikti vajadzēja būt kaut kam ļoti īpašam ja jau tāda lāde bija tikai viena…

Viens no aluķēmiem izskatījās krietni vecs, jo viņa spurainie, sariem līdzīgie mati bija nosirmojuši pavisam balti un vairāk nekā jebkuram citam atgādināja ķērpju kamolu. Viņš pieliecies izvilka no rotaslietu kaudzes zaigojošu diadēmu un pacēla to gaisā, ļaudams sveces gaismai krist uz dimantiem. Diadēma mirdzēja visās varavīksnes krāsās, un likās, ka aluķēms tur rokās liesmojošu uguns virteni.

- Sarkanā vai zaļā? viņš vaicāja, vērtējoši grozīdams diadēmu, tā ka pār­maiņus spēcīgāk iezaigojās te viens, te atkal cits dimants.

Otrs aluķēms novērsa acis no gredzena, ko bija tikko pētījis, un arī parau­dzījās uz diadēmu.

- Manuprāt, zaļā, viņš sacīja, kad bija brīdi aplūkojis diadēmu. Lai liktu sarkanajā, tai nedaudz pietrūkst mirdzuma, viņš vēl piebilda.

- Lai tad ari būtu zaļā… sacīja vecākais aluķēms un ieguldīja diadēmu za­ļajā lādē. Tad viņš atkal pievērsās kaudzei un pacēla no tās kādu gredzenu ar vienu vienīgu milzīgu dimantu. Šoreiz, ne mirkli nešaubīdamies, viņš tūlīt ieli­ka to sarkanajā lādē.

Labu brīdi viņi klusēdami šķiroja rotaslietas, bet Monika, stāvēdama turpat netālu, viņus vēroja.

Rotu kaudze uz gridas strauji saruka, savukārt lādes vērtās arvien pilnākas. Pirmā tika piepildīta melnā lāde, un abi aluķēmi ievietoja to kādā no klinšu plauktiem, tūlīt tās vietā sadabūdami jaunu tukšu lādi. Taču sarkanā lāde vēl arvien bija pustukša.

Vienu brīdi, kad jaunākais aiuķēms aplūkoja pret gaismu kādu dimantiem rotātu piespraudi vienradža formā, viņa skatiens neviļus aizklīda līdz zeltaini mirdzošajai lādei nišā virs ieejas.

- Padomā tikai, ir pagājuši jau daudzi tūkstoši gadu, kopš mēs uzzinājām par dimantu ciltstēvu, viņš sacīja, ar sapņainu skatienu lūkodamies uz zeltai­no lādi. Un tagad tas atkal ir nozudis, un viss ir veltīgi…

- Tā nesaki, iebilda vecais aiuķēms. Šajos gadu tūkstošos mēs esam iz­gatavojuši miljoniem brīnišķīgu rotu, par kurām tagad priecājas miljoniem ļau­žu tā ka mūsu darbs nekādā ziņā nav bijis veltīgs.

Jā… domīgi novilka otrs aiuķēms. Un to­mēr. .. Kā gribētos iegūt savā īpašumā šo vienī­go patieso dimantu… Zeltainā lāde gaida to jau tūkstoš gadus…

Un gaidīs vēl tūkstoti, ja būs vajadzīgs, sacīja sirmais aiuķēms, paņemdams no grī­das smalku sudraba kaklarotu ar daudziem sīciņiem dimantiniem un iesviezdams to melnajā lādē. Esmu pārliecināts, ka nevis mums jāmeklē dimantu ciltstēvs, bet gan viņš pats mūs uzmeklēs, kad pienāks laiks… Vai atceries: …baltajā naktī, kad sastapsies mēness stari ar zibens šautru tikai tad vi­su dimantu ciltstēvs atradīs ceļu pie sa­viem brāļiem…

Vecais aiuķēms ap­klusa, un kādu brīdi nebija dzirdama ne skaņa.

- Un tomēr… jaunākais aluķēms beidzot pārtrauca klusumu. Tā stās­ta teiksma, tas ir tiesa. Bet tādu nakšu ar mēnesi un zibeni taču ir bijis jau neskaitāmi daudz. Un tomēr no ciltstēva nav ne minas… Kā tev šķiet, kāds tas izskatās? viņš aizsapņojies bilda. Droši vien milzīgs kā laukakmens un spožs kā saule… droši vien tam ar sveci pat nevarētu tuvoties jādomā, tad uzreiz varētu zaudēt acu gaismu…

Vecais aluķēms iesmējās. Tas izklausījās tā, it kā kāds ar nagu skrāpētu pa stiklu. Monikai uzmetās zosāda.

- Pietiks minēt, sacīja aluķēms ar ķērpju matiem. Kad pienāks laiks, mēs visu uzzināsim…

Un atkal iestājās klusums, un turpinājās šķirošana. Kambarī iebrauca vēl vie­na ķerra ar rotām, un pēc brīža abi aluķēmi likās pilnīgi iegrimuši darbā, un neviens vairs nebija noskaņots uz runāšanu. Acīmredzot pirmītējā saruna bija pārsniegusi visus viņu sarunu limitus…

Sākumā Monika domāja, vai neiet pameklēt vecmāmiņas, bet tad pārdomā­ja. Galu galā viņa tāpat nevarēja viņām palīdzēt un tā bezpalīdzīgi

liz viņam no

lūkoties bija pārlieku bēdīgi. Tāpēc viņa nolēma atgriezties.

Aizvērusi acis, Monika iedomājās par zēnu istabu ar jenotiem vitrāžā, par visiem četriem draugiem, kas viņu tur gaidīja, un Benu, šinšillu un mazo jeno­tu, kas tur šņākāja, kur nu kurais…

Un pāris sekundēs viņa bija atpakaļ istabā.

Ralfs klusiņām aplaudēja.

- Nu jau tev tas sanāk pavisam profesionāli, viņš paslavēja, un Monika ie­priecināta nosarka. Patiešām, ar katru reizi Acs padevās arvien vieglāk un vieglāk laikam jau Rutai bija taisnība, un tas patiešām bija tikai «treniņa jau­tājums».

- Nu kā? vienā balsī jautāja Ruta un Ralfs, un Monika visos sīkumos pa­stāstīja par visu, ko bija redzējusi.

- Oho! iesaucās Ralfs, kad Monika apklusa. Bet tas taču ir vareni! Izrā­dās, viņiem patiešām ir kaut kas tāds, pēc kā viņi briesmīgi ilgojas un to mēs varam izmantot!

Monika sarauca pieri.

- Bet kā tad mēs to varam izmantot? viņa jautāja. Tu runā tā, it kā tev būtu šis te «dimantu ciltstēvs»… Mēs pat nezinām, kāds tas izskatās…

- Ha! iesaucās Ralfs. Bet vai tad šie to zina? Viņi taču par to dimantu ciltstēvu zina tikpat maz, cik mēs ļoti iespējamsj ka tāda dimantu ciltstēva vis­pār nav un tā ir kārtējā vecā pasaka… Pēc tādas tā ari izklausās… viņš vēl piebilda. Mums atliek tikai izlikties, ka mēs zinām šo to par vietu, kur tas at­rodas, vai pat, ka esam pie tā nejauši tikuši un tad šis te Musis atskries pa­lēkdamies un nepaspēs ne iepīkstēties, kad jau būs mūsu rokās!

- Un kur mēs viņu liksim, ja noķersim? ievaicājās Arvils.

- Ak, gan jau kaut ko izdomāsim… nevērīgi attrauca Ralfs.

- Un ko mēs darīsim, kad viņš sāks mums uzrīdīt tās drausmīgās bailes, kas padzen cilvēkus no viņu ciematiem? atkal jautāja Arvils.

Ralfs kļuva nepacietīgs. Viņam likās, ka tie ir tikai tādi sīkumi, kas atrisinā­sies paši no sevis, kad lielais darbs aluķēma sagūstīšana būs galā.

Bet izskatījās, ka citi tā nedomā.

- Jā, patiešām, kur mēs viņu liksim? vaicāja arī Ruta. Mēs taču nevaram vest viņu uz mājām, kur ir Meža Veča.

- Un mēs nevaram viņu vest arī uz ciemu, sacīja Ērla. Tur jau tāpat vi­si ir panikā. Jādomā kaut kas cits…

- Mēs varam uztaisīt būri… sacīja Ralfs. Un turēt viņu Mežā.

- Tu esi pavisam traks! sašutusi iesaucās Monika. Viņš taču nosals!

- Tad ta nu liela bēda… burkšķēja Ralfs. Nu būs par vienu aluķēmu ma­zāk… Mēs varam viņa būri iztapsēt…

- Kas to būri uztaisīs? interesējās Arvils. Šķiet, neviens par to nebija pa­domājis. Kādu bridi visi likās diezgan apmulsuši, bet tad ierunājās Ērla.

- Ciemā ir viens namdaris, viņa sacīja. Viņš labprāt uztaisīs man būri.

- Bet, ja viņš var pārvērsties par visu ko… sacīja Arvils, drūmi blenzdams uz kādu savas kolekcijas čūsku, tad taču viņš var pārvērsies par kaut kādu skudru vai tārpu un viegli aizmukt…

Jā, arī to visi, šķiet, bija piemirsuši.

- Būs jātaisa sprosts ar dubultām sienām, bez nevienas spraudziņas… Jā, tas jau būs sarežģītāk…

- Un kā viņš elpos, ja tur nebūs nevienas spraudziņas? jautāja Arvils.

- Ak, gan jau namdaris kaut ko izdomās… Ērla atmeta ar roku, negribē­dama iedziļināties tādos sīkumos.

Tā nu viņi bija par kaut ko vienojušies, un, kaut ari Monika joprojām neti­cēja, ka Musis varētu būs aluķēms, arī viņa piekrita mēģināt pievilināt viņu ar dimantu ciltstēvu. Galu galā viņiem nebija, ko zaudēt, un viņiem atvēlētā lai­ka Mežā kluva arvien mazāk un mazāk…