Monika un mežs

SEPTĪTA NODAĻA MUSIS

Nākamajā rītā Moniku pamodināja skaļa klauvēšanās pie durvīm. Viņa samiegojusies uztrūkās sēdus un pa­skatījās pulkstenī. Bija pusastoņi.

Ruta joprojām gulēja, neskatoties uz dauzīšanos pie durvīm, pa kurām, nevarēdams sagaidīt atbildi, galvu pabāza Ralfs. Taču viņš nepaspēja pat ienākt istabā, kad viņam garām paspraucās Bens un, kulstī­dams asti šurpu turpu kā vēdekli, pieskrēja pie Moni­kas, ielēca gultā un metās meitenei laizīt seju. Moni­ka saviebās, nogrūda Benu uz grīdas, Ralfs sāka skaļi smieties, un Ruta beidzot pamodās.

- Kas te notiek? viņa miegaini jautāja, blenzdama uz Benu, kas tupēja uz grīdas starp gultām, izbolījis uz savu saimnieci baltu aci, un aizvainoti ņurdēja.

- Es nezinu, teica Monika. Ralfs ielaida Benu… Paklau, ir tikai pusas­toņi… Ko tu gribi?

Ralfs nometās zemē un sāka dauzīties ar suni, kamēr Monika un Ruta īgni uz viņu nolūkojās. Beidzot Ruta nolēma, ka, ja jau viņa ir uzmodināta, tad būs vien jāceļas kā nekā viņa taču nezināja, cikos nāks Ērla… viņa varēja būt klāt kuru katru brīdi…

- Ej nu ej, viņa taču nenāks astoņos no rīta! smējās Monika, bet Ruta par to nebija tik pārliecināta.

- Ā, ziniet, ko es domāju? Ralfs beidzot vaicāja, pacēlis acis no suņa. Man liekas, mums vajadzētu izstāstīt Mežsargam par to, ko tu vakar redzēji pie aluķēmiem.

- Ko tu?! Monika uztraucās. Mēs taču to darījām slepus, mēs nedrīk­stam viņam neko teikt!

- Man gan liekas, ka viņu vajadzētu brīdināt, sacīja Ralfs. Vismaz aprak­stīt viņam sīki, kāda izskatās tava vecmāmiņa… Mežsargs var tikt pamatīgi maldināts, ja aluķēmi atkal sadomās pārvērsties par viņu…

Monika kļuva domīga. No vienas puses, Ralfam bija taisnība viņiem vaja­dzēja brīdināt Mežsargu… Un nebija jau nemaz jāsaka, ka viņa vakarnakt at­kal lietojusi Aci…

- Labi, ejam augšā, kamēr viņš vēl nav prom, viņa beidzot sacīja, un viņi abi ar Ralfu devās augšā.

Bet bija jau par vēlu. Mežsarga gulta bija uzklāta, un uz galda mētājās zīmite.

«Aizgāju agri no rīta, negribēju jūs modināt. Ap pusdienas laiku at­nāks Meža Veča, bet nemaz neiedomājaties līdz tam laikam niekoties ar Aci mēs tik un tā to uzzināsim! Cik ilgi būšu projām nezinu, dažreiz krūmu tvarstīšana ieilgst līdz pat oktobra vidum. Centīšos atvest jūsu vec­māmiņas!

Mežsargs»

- Ko nu? jautāja Monika, izlasījusi zīmīti.

- Nu jau vairs neko, nopūtās Ralfs. Kā būs, tā būs, un cerēsim, ka ar vi­ņu nekas slikts neatgadīsies.

Monika iekurināja pavardu, uzlika vārīties tēju un tad izgāja līdzi Ralfam pa­skatīties, kāds ārā laiks.

Vētra bija rimusies, bet viss bija slapjš un pelēks. Debesis vienmērīgi se­dza zilgani pelēki mākoņi, un pat gaiss šķita pelēks. Visu klāja mitrums gan koku stumbrus, zarus un lapas, gan zemi un mājas sienas. Vējš bija pamanī­jies aizlaisties prom, un viss Mežs bija sastindzis mierā, kā atgūdamies pēc tra­kās nakts. Uz koku un krūmu zariem kārtīgās rindiņās gulēja caurspīdīgi pi­lieni, un laiku pa laikam kāds no tiem atraisījās un bez skaņas iekrita slapja­jās sūnās.

Kamēr Monika un Ralfs tā stāvēja uz sliekšņa, laiku pa laikam kāds pūpēžveidīgais pārskrēja pāri pakalnam, un viņa pseidopodijas žļerkstēdamas grima izmirkušajā zemē, bet parasti spalgie spiedzieni šķita savādi neskanīgi, it kā vi­ņam no mitruma būtu aizsmakusi balss.

Monika nodrebinājās un iegāja atpakaļ mājā.

Pie brokastīm bērni sāka apspriest, vai stāstīt Meža Večai par to, ko Moni­ka redzējusi pagājušajā naktī, vai nē. Monika un Ruta bija par to, lai neko ne­teiktu, bet Ralfs uzskatīja, ka labāk tomēr būtu visu izstāstīt.

- Kāda jēga kaut ko teikt? vaicāja Ruta, košļādama siermaizi. Mežsargs ir jau prom, un Meža Veča tik un tā neko vairs nevar līdzēt.

- Kā tu zini? vaicāja Ralfs. Varbūt viņa zina kādu veidu, kā ar viņu sazi­nāties!

- Kādu tad? smējās Ruta. Aizsūtīt telegrammu ar pūpēžveidīgo, vai?

- Nu, protams, nē, Ralfs apvainojās. Labs ir, nesakiet ari neko… dariet, kā gribat…

- Man šķiet, ka Rutai ir taisnība diez vai būtu labi kaut ko teikt Meža Večai, domīgi teica Monika. Mežsargs tā būtu cita lieta… Bet Meža Veča visu tik asi uztver viņa tiešām mūs uz karstām pēdām var aizsūtīt mājās…

Ralfs vairs neko neteica un sabozies dzēra savu tēju. Varēja dzirdēt, kā ārā plosās Bens un šinšilla. Monika viņus pirms brīža bija izlaidusi, un nu viņi tur ņēmās viens otru trenkāt, tā ka ķepas plakšķēja vien pa slapjo zemi.

Kad visi bija paēduši, Ruta devās lejup, kārtējo reizi skatīties «veco čempio­nātu», kā Ralfs to bija nodēvējis, bet Monika, neskatoties uz nelādzīgo laiku, nolēma iziet pastaigāties. Viņa juta, ka viņai vajag vienatnē apdomāt vakar re­dzēto. Ralfs savukārt, aizcirzdams durvis, nozuda savā istabā un varēja dzirdēt, kā viņš rakņājas pa savu par grāmatu plauktu pārvērsto drēbju skapi.

Laukā nebija kļuvis ne maķenīt gaišāks.

Monika ielaida Benu un šinšillu (kura, viņasprāt, tagad vairāk nekā jebkad agrāk līdzinājās lielai, slapjai un nedaudz piepūstai žurkai) un devās paklejot pa pakalniem. Slapjās sūnas žļerkstēja pie katra Monikas soļa, un no tām kā no sūkļa izspiedās ūdens. Nepagāja ne pāris minūtes, kad kājas bija kļuvušas ga­līgi slapjas, tomēr viņa vēl nebija noskaņota iet atpakaļ uz mājām. Domādama par savu vecmāmiņu, viņa gāja pāri priežu pakalniem uz egļu biezokņa pusi.

Kas īsti notika starp aluķēmiem un viņas vecmāmiņu? Tā vecene, kas bija runājusi ar aluķēmiem, un tā, ko Monika vakar bija redzējusi guļam, bija kā di­vi dažādi cilvēki… Vai tur bija divas vienādas vecenītes viena, kas bija viņas vecmāmiņa, un otra aluķēmu pakalpiņš…? Bet nē, tas bija pārāk neticami… Vai varbūt tiešām kāds aluķēms laiku pa laikam pieņēma viņas vecmāmiņas iz­skatu…? Kādam nolūkam? Bet varbūt viņš kaut kādā veidā ielīda viņas smadzenēs, pilnībā pakļaudams viņu sev un runādams caur viņas muti…? Monika nodrebinājās… Tas būtu pārlieku šausmīgi…

Tomēr ne uz mirkli Monikai neienāca prātā doma, ka viņas vecmāmiņa pa­tiešām varētu būt aluķēmu kalpībā…

Tā spriedelēdama, viņa bija nonākusi līdz biezokņa malai un tagad, daudz nedomādama, līda tik biezoknī iekšā. Pat tas vakardienas negaisā bija izmircis caur un caur līdz pašai apakšai, un zeme, kas vienmēr bija bijusi izkaltusi un cieta kā betona klons, tagad mīksti iegrima zem Monikas kājām. Nokaltušie egļu zari, kas bija apauguši ar sūnu un ķērpjiem, tagad bija kļuvuši nepatīkami glumi, un, kad Monika, lauzdamās cauri biezoknim, gribēja tos pašķirt, tie no­smērēja viņas pirkstus lipīgi zaļganus.

Kādēļ viņa spraucās cauri biezoknim un kur viņa gribēja nokļūt, viņai nebi­ja ne jausmas… Viņa bija tā aizdomājusies, ka vispār neredzēja, kur atrodas, un tikai, kad egļu zari bija tā samudžinājušies, ka nebija iespējams vairs tikt uz priekšu, viņa atjēdzās un paskatījās visapkārt.

Likās, ka viņa atrodas pašā biezokņa vidū. Bija pavisam tumšs, jo diena jau pati par sevi bija padevusies pelēka, un biezie egļu zari nelaida cauri to pašu vārgo gaismiņu. Vienīgā gaisma nāca no mēness suņusēnēm, kas spīdēja tik­pat spoži kā vakar naktī. Monika pamanīja kādu pussatrunējušu egles celmu, kam blakus mirdzēja spilgti zaļu mēness suņusēņu kolonija, un apsēdās atpū­tināt kājas.

Visapkārt valdīja tik dziļš klusums, ka Monikai sāka sīkt ausīs. Neviens pūpēžveidīgais nevēlējās līst biezoknī, un viņiem jau arī te nebija nekā, ko mek­lēt. Kādu brīdi Monika sēdēja un knibināja no celma ļumīgu, dzeltenīgu piepi, kad piepeši viņa izdzirda skaņu. Mīksti plakšķēja viegli soļi, ejot pa slapjo ze­mi, un čabēja egļu zari. Kāds nāca arvien tuvāk un tuvāk.

Monika iedomājās aluķēmus un izbijusies paraudzījās apkārt, vai nevar kaut kur paslēpties, bet visapkārt bija tikai zari, zari un atkal zari, un nebija ne ma­zāko cerību te kaut kur nolīst.

Kaut kas balts un pūkains pazibēja zaru mudžeklī, un Monika pielēca kājās, cieši sagrābusi kādu paresnu zaru… Bet tad no biezokņa izlīda jocīgs radījums.

Monika nolaida savu bozi… nez kāpēc viņai likās, ka tā nebūs nepiecie­šama…

Baltais, pūkainais radijums augumā sniedzās Monikai apmēram līdz ceļiem, un viņš neatgādināja neko, ko Monika līdz šim bija redzējusi. Pat tādā dīvainā pasaulē kā Mežs viņa nebija gaidījusi ieraudzīt kaut ko tādu kaut gan pēc aluķēmiem, protams, viņa bija gatava uz daudz ko…

Šis te izskatījās pēc jocīga rotaļu lācīša ar garām, nokarenām ausīm viņam bija lielas, apaļas, brūnas acis un rozā purniņš, bet spalva bija balta un nedaudz viļņaina. Viņš izskatījās tik ārkārtīgi mīlīgs, ka Monikai gluži instinktīvi pastie­pās roka, lai viņu noglāstītu… Bet zvēriņš tramīgi atrāvās atpakaļ un bailīgi pa­glūnēja uz visām pusēm.

- Āāā! viņš iesaucās. Jābūt uzmanīgiem! Vienmēr jābūt uzmanīgiem! Nekad nav par ļaunu lieku reizi paskatīties apkārt! un viņš tūlīt sekoja savam padomam un vēlreiz uzmanīgi nopētīja apkārtējos egļu zarus.

Laikam redzētais viņu apmierināja, jo viņš aprimās un pievērsa savu apaļo acu skatienu Monikai.

- Sveika, viņš sacīja un tik komiski palocīja galvu, ka Monika iesmējās. Es esmu peļu lācītis. Un mani sauc…

Monika smaidīja. Peļu lācītis bija jaukākais radījums, kādu viņai jebkad bija nācies redzēt. Viņš izskatījās gluži kā nokāpis no rotaļlietu veikala letes… Jo­cīgi, ka tādi radījumi kā viņš varēja staigāt apkārt un pat sarunāties… Bet Me­žā jau viss kas bija iespējams…

- Mani sauc Monika, viņa teica. Un kā tad tevi galu galā sauc?

Peļu lācītis izskatījās nedaudz apmulsis, bet tad viņš atguvās un sacīja: Musis. Es esmu Musis, to pateicis, viņš nez kāpēc jutās ar sevi ļoti apmierināts un lepni pamīdījās pa slapjo zemi.

Monika uz viņu raudzījās, un pēkšņi viņai likās, ka peļu lācītim varētu būt taisnība… vai tikai te, biezoknī, kāds nesēdēja un neuzglūnēja… Viņai uzmā-

cās tā pati nepatīkamā un neizskaidrojamā baiļu sajūta, kas viņu bija pārņēmu­si pie aluķēmiem, un viņa sastinga un arī pameta skatienu visapkārt.

- Ahā, tu arī to sajūti, čukstēja peļu lācītis. Nav labi, nav labi… Kaut kur tuvumā klaiņo nelādzības… Bet mans deguns saka, ka mums nav no kā bī­ties… vismaz pagaidām… un viņš noskurinājās. Tas izskatījās tik jocīgi, ka Monika atkal sāka smieties.

Peļu lācītis atsāka mīdīties un šoreiz izskatījās, it kā viņš nervozētu.

- Kas ir? Monika jautāja. Kāpēc tu tā dīdies?

- Man tev kas sakāms, skaļi čukstēja Musis. Es zinu, kas tu esi, viņš svarīgi teica, izvalbījis jau tā lielās acis, tā ka kļuva redzami acu baltumi. Tu esi viens no tiem bērniem, kas meklē vecmāmiņas! to pateicis, viņš atkal ner­vozi pamīdījās.

Monika bija diezgan pārsteigta. Izskatījās, ka šajā Mežā viņus pazīst daudzi.

- Bet man tevi jābrīdina, čukstēja Musis un bailīgi paraudzījās apkārt. Jūsu vecmāmiņas ir sagūstījuši troglodīti, un ar labu viņi no tām nešķirsies! Troglodīti ir briesmīgi un ļauni radījumi, viņš, izbolījis acis, runāja, un no viņiem labāk turēties

pa gabalu!

Kad viņš sāka runāt par aluķēmiem, Monikai pārskrēja drebuļi, un viņa no­bālēja. Viņa jau gandrīz izspēra, ka ļoti labi zina, ka vecmāmiņas atrodas pie troglodītiem, bet kaut kas lika viņai to noklusēt…

- Viņi bija sagūstījuši ari mani, čukstēja Musis, bet man izdevās aizbēgt… un tagad es te bēguļoju… nav miera ne dienu, ne nakti… visu laiku jāuzma­nās, ka neieskrienu kādam troglodītam nagos… viņš runāja un vienā laidā drebinājās kā saldams.

Monika uzmanīgi klausījās, ko viņš stāsta. Ja jau viņš ir bijis pie aluķēmiem, viņš droši vien daudz ko par viņiem ir uzzinājis…

- Paklausies, Musi, viņa sacīja. Ja jau tu esi no viņiem aizbēdzis, tu dro­ši vien varētu man palīdzēt…

Bet peļu lācītis sāka kratīt galvu tik enerģiski, ka lielās ausis plīvoja vien.

- Nē, nē, nē… viņš sauca, nē, nē, nē… Es neko nezinu, par viņiem ne­ko nevar uzzināt… tas, ka es aizbēgu, bija vienkārši gadījums… man tikai pa­veicās…

Monika sarauktu pieri viņu vēroja. No kā gan viņš tā baidījās? Patiesi izska­tījās, ka viņš kaut ko zina, bet baidās stāstīt… Būs jāmēģina viņu pierunāt.

- Paklau, Musi, viņa uzmanīgi iesāka. Musis pārstāja kratīt galvu, un vie­na auss palika izgriezusies uz āru, atklādama savu rožaino iekšpusi. Monika turpināja:

- Tev taču vairs nekas nedraud tu esi laimīgi no viņiem aizmucis, viņi tev vairs neko nevar padarit…

- Ai, kā var! iesaucās Musis, un likās, ka viņam tūlīt acis izsprāgs no pie­res. Pietiks man bilst kaut pušplēstu vārdiņu, kad visi troglodīti būs klāt un saplosīs mani gabalos! Viņš sazvērnieciski pamāja Monikai ar ķepu, un viņa noliecās pie viņa. Tici man, kad es tev saku met to visu pie malas un pazūdi no šejienes! Troglodīti ir paši ļaunākie radījumi uz pasaules, un tas, kas ar viņiem ielaižas, parasti ņem nelabu galu…

Monika nodrebēja un juta, ka viņai sāk klabēt zobi. Likās, it kā piepeši bū­tu kļuvis neganti auksts. Vai tiešām pat aluķēmu pieminēšana rada tādu efek­tu?! Viņa tam negribēja ticēt. Nopurinājusies viņa pievērsās Musim.

- Es neticu, ka pret viņiem neko nevar pasākt… Kaut kam ir jābūt…

- Nav! Nav nekā! izbijies sauca mazais lācītis. Un es tevi lūdzu, viņš sacīja, un viņa brūnajās acīs sariesās asaras, nevienam nesaki, ka esi mani satikusi. Ja tu kaut vienam cilvēkam ieminēsies kaut pušplēstu vārdiņu, troglo­dīti to uzzinās un tūlīt pat mani atradīs un nomušīs… viņš izskatījās tik pār­bijies, ka Monika ņēmās viņu mierināt nē, viņa nevienam neko neteikšot.

Viņa jau nu nedomāja gan, ka aluķēmi ir tik visvareni, ka spēj sadzirdēt kat­ru vārdu, bet viņa negribēja riskēt ar šo nabaga lācīti. Viņš jau tāpat izskatījās pārāk iebiedēts.

Kad Monika bija pārliecinājusi Musi, ka viņa noslēpums ir drošībā, viņš pa­meta pēdējo tramīgo skatienu apkārt un, pabāzis degunu zaru biežņā, pamā­ja Monikai ar ķepu un prom bija.

- Hm, noteica Monika, noskatīdamās, kā nošūpojas zari vietā, kur bija pa­zudis peļu lācītis. Jo tālāk, jo trakāk… Nez, ko viņa sastaps nākamo īstu, dzī­vu teletūbiju, vai? Viņa iesmējās un tad nosprieda, ka gana tupēts biezoknī pārējie droši vien jau sākuši uztraukties, kur viņa palikusi… Negribēdama, lai pārējie nodomātu, ka arī viņu nolaupījuši aluķēmi, viņa sāka palēnām doties ārā no biezokņa.

*

Kad Monika pārnāca mājās, viņa atrada Arvilu bakstāmies pa pavarda pel­niem. Viņš bija nomūrējies gluži melns līdz pat elkoņiem, un no pavarda ik pa laikam pacēlās neliels pelnu mākonītis.

- Ko tu dari? izbrīnījusies jautāja Monika. Tēlo pelnrušķīti, vai?

- Meklēju savu stepes zirgu, teica Arvils un nošķaudījās, kad kāds sodrējs ieskrēja viņam degunā.

- Ko tavs stepes zirgs dara pavardā? iesmējusies vaicāja Monika.

Arvils paraustīja plecus un turpināja vandīties pa pelniem. Neprasi man, viņš attrauca. Laikam slēpjas no stepes vilkiem…

Monika sarauktu pieri kādu bridi uz viņu noraudzījās. Kur ir pārējie? vi­ņa jautāja.

- Lejā, atbildēja Arvils. Ruta ar Ērlu sēž «tukšajā» istabā un skatās to, ko parasti, bet Ralfs ir iespundējies mūsu istabā un teica, ka, kamēr televizors ne­būšot izslēgts, viņš ārā nenākšot.

- Ā, tad Ērla ir klāt! iesaucās Monika un nodrāzās lejā pa kāpnēm.

Patiešām, Ruta ar Ērlu sēdēja «tukšajā» istabā uz grīdas un skatījās televizo­ru. Pašlaik tiesneši deva savu vērtējumu kaut kādam Nilsam Larsenam, un mei­tenes dzīvi komentēja.

- Es nu gan nedotu viņam 5,4 par tehniku! sašutusi iesaucās Ērla. Kur jūsu tiesnešiem ir acis? Viņš taču ne reizi nepiezemējās kā nākas!

- Pag, pag, ne jau visi novērtē vienādi, teica Ruta. Un patiešām nāka­mie vērtējumi bija jau daudz zemāki. Ērla izskatījās apmierināta.

- Ei, sveika Ērla, teica Monika un nosēdās meitenēm blakus uz grīdas.

- Sveiki, teica Ērla. Mēs te skatāmies… Paskat, paskat par izpildīju­mu ir daudz augstākas balles… Nu, to jau varēja sagaidīt…

Monika gan sēdēja meitenēm līdzās, bet ekrānā viņa neskatījās. Viņai ļoti gribējās izstāstīt par sastapšanos ar jocīgo, mazo lācīti, bet viņa atcerējās savu solījumu un lācīša izbiedēto skatienu un neteica ne vārda.

Kaut varētu piedabūt Musi pastāstīt to, ko viņš bija uzzinājis par aluķēmiem… Tas viņiem noteikti ļoti palīdzētu… Diez vai viņa vēl kādreiz sastaps mazo lācīti viņš izskatījās pēc tāda, kurš aiz bailēm gatavs vienā dienā izjonot cauri visam Mežam…

Ruta iebakstīja Monikai sānos un norādīja uz ekrānu. Paskat, paskat, vi­ņa sauca. Re, kur nāk Sāra Neša!

Monika paskatījās uz ekrānu un piecēlās kājās. Lai cik labi slidotu Sāra, viņa tomēr neslidoja tik labi, lai Monika uz viņu skatītos piekto reizi. Kaut gan Ruta, protams, skatījās uz viņu vismaz simtu pirmo reizi… Bet Ruta palika Ruta…

Monika izgāja no istabas un devās paskatīties, ko dara Ralfs. Ralfs kā paras­ti sēdēja, ieurbies kādā varen biezā grāmatā… Monikai tā atgādināja grāmatu, ko bija lasījis vectētiņš… Viņa pieliecās un mēģināja izlasīt virsrakstu, bet tieši tad Ralfs nolika grāmatu.

- Par ko tur ir? jautāja Monika. Atkal par vampīriem?

- Nē, par iemiesošanos un pakļaušanu, sacīja Ralfs. Zini, es visu laiku domāju par to, ko tu stāstīji par savu vecmāmiņu…

- Es ari par to domāju, bēdīgi sacīja Monika un apsēdās uz Arvila gultas. Tu domā, ka viņā kāds iemiesojas?

- Tas liekas diezgan ticami, vai ne? Ja jau aluķēmi ir spējīgi pārvērsties par nezin ko, tad jau viņi droši vien var arī iemiesoties… Neviens taču viņus ne­maz tā īsti nepazīst un nezina, ko šie var un ko nevar…

Monika gandrīz iesaucās, ka ir gan viens, kas par viņiem varētu šo to zināt, bet pēdējā brīdī aprāvās. Ralfs aizdomīgi uz viņu paskatījās.

- Tu gribēji kaut ko teikt? viņš jautāja, bet Monika papurināja galvu.

- Nē, nē… Neko.

- Kur tu biji? jautāja Ralfs.

- Ak, tepat vien pastaigājos, nevērīgi attrauca Monika.

Piepeši pavērās durvis, un parādījās Meža Veča. Viņa izskatījās diezgan slapja un nošņurkusi bija skaidrs, ka viņa ir tikko ieradusies.

- Ā, re kur jūs abi sēžat, viņa sacīja un ienāca istabā. Apsēdusies uz gul­tas, viņa domīgi pašūpoja galvu. Nu redzat, kā sanāca tagad Mežsargam bija jādodas prom, un mēs paliekam vieni. Un kas to zina, kad viņš būs atpa­kaļ un kad mēs atkal varēsim pievērsties vecmāmiņām…

- Mēs varam viņām pievērsties tūlīt pat, sacīja Ralfs. Es esmu gatavs.

Monika piekrītoši palocīja galvu, bet Meža Veča no tāda ierosinājuma likās

gaužām izbijusies.

- Ko jūs, ko jūs? Tagad taču ir pavisam savādāk! Viņas neskraida apkārt pa Mežu savā vaļā, viņas sēž iespundētas pie aluķēmiem! Un mēs neko vieni pa­ši nevaram pasākt pret aluķēmiem tie taču ir paši drausmīgākie radījumi, kā­di vien jebkad dzīvojuši…

- Jā, es arī tā esmu dzirdējusi… nomurmināja Monika, un Meža Veča saausījās.

- Ko? Kur tu ko esi dzirdējusi?

- Neko, neko… atjēdzās Monika. Es gribēju teikt, arī Mežsargs teica, ka tie esot briesmīgi radījumi.

-Jā… Tagad, šķiet, vecmāmiņu ķeršana ievilksies, kā vēl nekad… Ļoti ie­spējams, ka ar atlikušajiem sešiem mēnešiem nepietiks… Labi, ja pa šo lai­ku mēs vispār uzzināsim kaut ko noderīgu nar tiem aluķēmiem ziniet, mums taču nekad agrāk nav iznācis ar viņiem cīnīties, viņa noraizējusies apklusa.

- Es varētu ātri vien daudz ko uzzināt, piesardzīgi ieminējās Monika, bet Meža Veča šausmās savaikstīja uz viņu grimasi.

- Nemaz neiedomājies! viņa sauca. Nebūs vairs nekādas Acs, kaut arī jūs visi paliktu bez vecmāmiņām! Tas ir pārlieku bīstami!

Ralfs parāva uz augšu uzacis un iesāņus paskatījās uz Moniku, kura nosar­ka, bet Meža Veča, par laimi, to nemanīja. Viņa piecēlās kājās.

- Nu labi, iešu skatīties, kas Mežsargam ir pieliekamajā ceru, ka viņš ne­grasās mūs mērdēt badā, kamēr pats ir projām… Tad viņa, kaut ko atcerē­jusies, pacēla acis. Vai jūs arī iesiet uz to slidotavu?

Monika ar Ralfu neizpratnē saskatījās.

- Uz slidotavu? Monika brīnījās. Kāpēc lai mēs ietu uz slidotavu?

- Es sapratu, ka Ruta taisās iet līdzi Ērlai, sacīja Meža Veča. Domāju, ka jūs varbūt gribēsiet iet paskatīties…

Monika brīdi domāja, bet Ralfs stāvēja, saraucis pieri.

- Jā, kāpēc gan ne? paraustījusi plecus, beidzot sacīja Monika. Tik un tā nekā cita nav, ko darīt.

- Labi, tad es iešu taisīt pusdienas jau tagad, lai jūs pirms iešanas dabūjat

paēst, teica Meža Veča un devās augšā.

*

Pusdienas pagāja ārprātīgā steigā, un Ruta gandrīz aizrijās ar buljonu, mē­ģinādama to norīt straujāk, nekā tas bija iespējams. Viņa bija tik ļoti satraukusies par gaidāmo slidošanu, ka sākumā vispār bija atteikusies ēst, bet Meža Ve­ča laikam juta par bērniem milzīgu atbildību, jo pateica ja Ruta nepaēdīšot pusdienas, viņa vispār nekur neiešot. Tas bija iedarbojies, un tagad Ruta rija kā nedēļu badināts tīģeris. Taču pārējie bērni ar ēšanu īpaši nesteidzās, un, kad Ruta pirmā bija vārda tiešā nozīmē izrijusi savu buljonu, viņai tik un tā nācās sēdēt un gaidīt, kamēr paēdis pārējie.

Bet, tā kā viņa nespēja ilgāk par trim sekundēm mierīgi nosēdēt pie galda, viņa ar troksni atgrūda krēslu, paziņojusi, ka «ies paņemt slidas un visu pārē­jo…», noskrēja pa kāpnēm lejā.

Pie galda palikušie smīnēdami saskatījās, un pat Ērla pasmējās.

Piepeši no lejas atskanēja bļāviens, kam tūlīt sekoja rūkoņa un suņa rejas. Monika nometa karoti un metās uz pagrabstāvu.

Tur pavērās diezgan dīvains skats.

Bens, rūkdams un sabozies, sēdēja «tukšās» istabas atvērtajās durvīs un stī­vējās pretim Rutai, kas, apķērusi suni ap kaklu, mēģināja viņu izstumt ārā no istabas. Bens rūca un ņurdēja, un turējās pretim, cik vien spēdams, izvairīgi purinādams galvu, lai Ruta nevarētu viņu noturēt, un visu laiku centās iesprukt atpakaļ istabā.

- Ko jūs te darāt? iepletusi acis, jautāja Monika.

Ruta aizelsusies stūma Benu no mugurpuses, bet, tā kā viņš bija diezgan liels un smags suns, tas nemaz nebija tik vienkārši.

- Tas suns… viņa elsa. Es nonācu lejā un skatos šis pamanījies ie­sprukt istabā un bakstās ap manu magnetofonu… Ej laukā, pagāns tāds!!! viņa atkal apķēra Benu ap kaklu un vilka, bet suns nodūra galvu kā niķīgs zirgs un ņurdēdams kāpās atpakaļ uz istabu.

Monika iesmējās. Tātad Benam vienreiz bija gan paveicies…

Lieta bija tāda, ka Bens ļoti ilgojās pēc radio, bet, kā par spīti, Mežsargam nebija nekā tamlīdzīga atšķirībā no Meža Večas kārdinoši lielā un tieši suņa zo­biem piemērotā radioaparāta. Tādēļ, kad Bens pirmo reizi ieraudzīja Rutas

magnetofonu, viņš ļoti nopriecājās. Tam bija viens tieši tāds liels un apaļš klo­ķis, par kādu viņš jau sen bija sapņojis… Taču Ruta ne par ko neļāva sunim tam tuvoties. Ikreiz, kad viņa «tukšajā» istabā vingroja, un ja vien tajā bridi ne­skanēja klavieru plinkšķināšana, Bens tupēja ārpusē pie durvim un kauca, un skrāpējās… Bet viņa vēlmes šajā mājā tapa pilnibā ignorētas, un viņš ne reizi netika pielaists magnetofonam tuvāk par trim metriem…

Bet šodien, sev pašam par lielu pārsteigumu, viņš bija atradis istabas durvis pavērtas un tūlit pat bija meties pie magnetofona… Taču, sunim par lielu vil­šanos, tas nekādi nebija ieslēdzams, un tad jau no lielā, apaļā kloķa nebija ne­kāda labuma. Bridi, kad viņš, galvu piešķiebis, bija aplūkojis magnetofonu, mē­ģinādams saprast, kur te jāuzsit, lai tas ieslēgtos, bija ienākusi Ruta, un tūlīt sā­kās brēkšana un šausmīga kņada, un viņš tika stumts ārā no istabas… Gatavā nelādzība…

Monika kādu bridi stāvēja, atspiedusies pret sienu, un smējās, bet, kad Ru­ta jau sāka mest uz viņas pusi niknus skatienus, viņa beidzot pasauca suni pie sevis. Bens, kaut ļoti negribīgi, tomēr paklausīja, un Ruta atvieglota aizvēra is­tabas durvis un pagrieza atslēgu, ko viņa vienmēr turēja durvīs tieši Bena dēļ.

Tavs suns neuzvedas normāli, teica Ruta. Kur tas redzēts, ka kāds suns būtu tā apsēsts ar radio?!

Monika paraustīja plecus. Tāds viņš vienmēr ir bijis, viņa attrauca un de­vās pakaļ Rutai pie pārējiem.

Visi beidzot bija paēduši un varēja doties ceļā. Ruta paņēma savas slidas, kaut ko iečukstēja ausī Ērlai un, kad tā bija apstiprinoši pamājusi, iemeta pie

slidām ari kādu kaseti. Ralfs uz mirkli noskrēja lejā un atgriezās, uzvilcis džemperi.

Ruta saviebās. Tu ari nāksi? Tev taču tas viss riebjas?

Ralfs nomurmināja kaut ko, ka «tik un tā nav, ko darīt…», un pats pirmais izgāja ārā pa durvīm. Pārējie devās viņam pakaļ, un tikai šinšilla, Bens un ma­zais jenots palika noskatoties, kā viņi aiziet, jo Ērla bija teikusi, ka ar dzīvnie­kiem viņus slidotavā nelaidīšot. Meža Veča jau sāka mest diezgan ļaunprātī­gus skatienus uz jenota pusi, bet Ruta zināja, ka viņa tik un tā tam pāri ne­nodarīs…

*

Mežā bija tikpat slapjš un drēgns kā no rīta, un likās, ka ir kļuvis vēl pelēcī­gāks. Patiešām mākoņi, kas lēnām peldēja pāri debesīm, šķita aizvien tumšā­ki un tumšāki, bet pie pamales jau manīja kaut ko līdzīgu vakardienas negaisa padebešiem. Zili melni tie pulcējās pie apvāršņa, un koki, it kā bīdamies negai­sa, nervozi raustīja zarus, bet alkšņu saknes šur un tur jau rēgojās ārā no zemes.

- Mežsargs aizgāja dzenāt kokus, ieminējās Monika.

- Jā, teica Ērla, pārlēkdama kādai peļķei. Nāk rudens. Tas ir manāms visur debesīs, kokos, krūmos… visur…

- Un mēness suņusēnes spīd tik spoži… teica Arvils.

- Jā, atkal sacīja Ērla. Tā tas ir katru rudeni… Un katru rudeni Mežsargs iet salikt kokus pa vietām, jo tiem pietrūkst pašiem savas saprašanas…

Monika lēkāja pāri peļķēm, kas bija it visur, kur vien bija kāda ieplaka, un domāja… Ērla taču bija mežabērns… viņa droši vien zināja daudz ko, kas no­tika Mežā… tātad viņa droši vien zināja ari par aluķēmiem…

- Mūsu vecmāmiņas ir pie aluķēmiem, viņa it kā pie sevis sacīja. Bet Ēr­la, to sadzirdējusi, apstājās tik spēji, ka Arvils, kas bija gājis viņai cieši pa pē­dām, uzskrēja viņai virsū.

- Ko tu teici? viņa jautāja, un viņas zaļās acis zalgoja kā prožektori.

- Pie aluķēmiem… atkārtoja Monika. Mūsu vecmāmiņas nolaupījuši aluķēmi.

Ērla nobālēja, un viņas melnie mati pret bālo seju likās melnāki nekā jebkad agrāk, bet zaļās acis gailēja kā kaķim.

- Vai dienin… vina beidzot izdvesa. Man tik loti žēl…

> ' ' _

Bērni bija apstājušies un tagad satraukti uzlūkoja Erlu. Ralfs nervozi ar kāju veidoja dubļos uzkalniņu.

- Kāpēc tu tā saki? viņš klusām jautāja. Vai tad nav nekādu cerību…?

Ērla uzgrieza pārējiem muguru un lēnām devās tālāk. Monika, Ruta, Ralfs

un Arvils kādu bridi lūkojās viņai pakaļ un tad atsāka iet. Kādu bridi Ērla gāja, nesakot ne vārda, bet pēc brīža sāka runāt.

- Man nebija ne jausmas, ka jūsu vecmāmiņas varētu būt pie viņiem… vi­ņa sacīja. Aluķēmi ir gandrīz pats ļaunākais, kas Mežā sastopams… Viņi dzī­vo Klinšu krāvumos, kā jūs droši vien jau zināt… No sākta gala viņos ir iemie­sojies viss pasaules ļaunums viņi ir ļauni paši par sevi, ja jūs saprotat, ko es gribu teikt…

Visi klusēdami gāja Ērlai pakaļ, un nevienam prātā nebija neviena paša uz­mundrinoša vārda, ko pateikt citiem… Ērla turpināja runāt.

- Viņi spēj pārvērsties par ko vien vēlas, un tas ir tādēļ, ka viņi ir tik ļauni… Viņi iesūc sevi visu to slikto, kas ir tajā būtnē, par ko grib pārtapt, un tad kļūst pavisam viegli pieņemt tā nabaga radījuma apveidus… Viņi klejo apkārt, mek­lēdami kādu, kas ir kaut nedaudz sliktāks par citiem, un tad pakļauj viņu sev…

Ērla runādama drebēja, un arī pārējie bērni juta, ka aluķēmu ļaunums sa­saista viņus ar savām neredzamajām saitēm…

- Bet mūsu vecmāmiņas taču nav sliktas! pēkšņi iesaucās Arvils. Aiz dus­mām viņš bija gluži piesārtis un tagad izaicinoši uzlūkoja Ērlu, kas bija apstāju­sies un pagriezusies pret pārējiem.

- Nē, nē… klusi sacīja Ērla, noliekusi galvu, tā ka viņas ogļu melnie mati slīga pāri bālajai sejai. Es nesaku, ka viņas ir sliktas… Es nezinu, kas ir prā­tā aluķēmiem… bet tas noteikti nav nekas labs… un pret to būs grūti cīnīties…

Likās, it kā pār viņiem būtu nolaidies ledus auksts mākonis. Ērlas balss ska­nēja tik bezcerīgi, ka bērnus gribot negribot pārņēma izmisums. Kā gan lai vi­ņi cīnās ar kaut ko tādu?! Ko gan viņi zināja tādu, kas varētu pievārēt visa Me­ža baismīgākos radījumus?!

Bet Moniku pamazām pārņēma dusmas. Viņa atcerējās savu vecmāmiņu, kas bija gulējusi tur, aluķēmu alā, un miegā smaidījusi, saukdama viņas vārdu… Un piepeši viņa zināja, ka atgūs savu vecmāmiņu un neļaus viņai mūžīgi palikt aluķēmu verdzībā… Un viņa izaicinoši atmeta galvu un paziņoja: Man vien­alga, kas viņi ir! Kaut viņi būtu paši velni! Man piemīt kaut kas tāds, kā viņiem nav, un es viņus pieveikšu! Un mana vecmāmiņa atgriezīsies mājās kopā ar mani, un tāpat atgriezīsies ari Ralfa, Rutas un Arvila vecmāmiņas!

Ērla pārsteigta viņu uzlūkoja un vaicāja: Par ko tu runā? Tu saki, tev ir kaut kas, kā nav aluķēmiem kas tad?

- Acs! vienā balsī iesaucās Ruta, Ralfs un Arvils.

Ērla izskatījās, kā dabūjusi zibens spērienu. Viņa notrīsēja, un viņas zaļās acis atkal iedegās gluži neparastā spožumā.

- Acs?! Monika, tev ir Acs?!

Monika mulsi pasmaidīja un palocīja galvu. Jā, tā izskatās… Un es esmu bijusi pie aluķēmiem… tas ir es esmu viņus redzējusi… Un mūsu vecmāmi­ņas arīdzan!

Erla skatījās uz Moniku tā, it kā viņai pierē piepeši būtu izdīdzis rags.

- Manu dieniņ… tu esi bijusi pie aluķēmiem… un tev nekas nav noticis… tu esi dzīva un vesela…

- Nu jā, Monika apmulsusi sacīja. Tas, protams, nebija diez cik patīka­mi… viņa atcerējās šausmīgo baiļu sajūtu, kas pirmajā reizē bija viņu gluži kā apmājusi. Tās bailes… tās ir gluži kā dzīvas… tās aizspiež rīkli, neļaujot el­pot, un padara tevi vai traku…

- Aluķēmi nav vienkārši slikti, teica Ērla. Viņi ir tik ļauni, ka ļaunums laužas uz āru, padarīdams visus vai aklus… Es nezinu nevienu, kas būtu varē­jis ilgstoši uzturēties viņu klātbūtnē, ja vien nav bijis tikpat ļauns kā viņi paši, un viņa aizdomīgi paraudzījās uz Moniku.

Monika sašutusi jau pavēra muti, lai protestētu, bet tad Ruta, Ralfs un Ar­vils vienā balsī sāka smieties, un ari Ērla pasmaidīja.

- Piedod, viņa teica. Es, protams, tā nedomāju… Es tikai nevarēju ie­domāties, kā tas var būt, ka var mierīgi, bez jebkādām sekām uzturēties aluķēmu tuvumā…

Ralfs juta, ka Ērla īsti nesaprot, par ko iet runa.

- Viņas taču nemaz tur nebija, viņš paskaidroja. Viņa to tikai redzēja ar Aci. Protams, ja viņa pa īstam tur būtu atradusies, tas droši vien būtu daudz savādāk.

Ērla tomēr neizskatījās īsti pārliecināta. Viņai joprojām likās dīvaini, ka aluķēmiem pār Moniku nav nekādas varas.

Tā runājoties, viņi bija iznākuši pie ezera, kurš tagad bija tikpat pelēks kā visa apkārtne. Ērla sāka iet ezeram apkārt, un pēc kāda laika viņi nonāca ezera otrā krastā. Šeit auga tikai reti kāda priede galvenokārt te bija bērzi, ozoli, kļavas un citi lapu koki. Ari sūnas un ķērpji bija pazuduši, un bērni gāja pa garu, pieli­jušu zāli, kas jau pēc pāris soļiem padarīja viņu tā jau slapjās kājas vēl slapjākas.

Ruta pirmā pamanīja starp kokiem tādu kā kupolu piecstāvu mājas augstu­mā. Kā milzīgs, dīvains citplanētiešu kuģis slidotava stāvēja Meža vidū, un iz­skatījās, it kā tā kuru katru brīdi patiešām varētu pacelties gaisā un pazust mā­koņos…

Pienākot tuvāk, savādais iespaids izgaisa, un slidotava izskatījās kā gluži pa­rasta ēka, ja neņēma vērā tās apaļo jumta kupolu… Ērla devās tieši uz durvīm un atvēra tās. Bērni iegāja slidotavā.

Viņi stāvēja koridorā, kas acīmredzot gāja visapkārt ēkai. Koridora grīdu klāja tumši zaļš tepiķis, un ari sienas bija viegli zaļganā tonī. Koridors veda pa labi un pa kreisi un abās pusēs ar loku izzuda skatienam. Ērla devās pa kreisi un aicināja pārējos sev līdzi.

- Tā, vispirms es jums parādīšu, kur ir mūsu ģērbtuves, viņa iedama ru­nāja, pēc tam aizvedīšu uz lielo slidotavu… bet tā noteikti būs aizņemta… un tad iesim uz mazo slidotavu cik zinu, tā tieši pašreiz būs brīva… tad viņa apstājās pie kādām durvīm un, izvilkusi no kabatas atslēgas, atslēdza tās.

- Tā ir mana nu un ari citu mūsējo ģērbtuve… viņa sacīja, stāvēdama pavērtajās durvīs. Bērni ziņkārīgi ielūkojās telpā. Nekas īpašs ģērbtuve kā jau daždien ģērbtuve… Soliņi, galdiņi, spoguļi, pakaramie un drēbju skapji. Redzē­dama, ka neviens nekādu īpašo sajūsmu neizrāda, Ērla aizcirta durvis un, aiz­slēgusi tās, gāja tālāk. Piepeši koridors beidzās, un viņi atdūrās pret kādām durvīm, kuras greznoja sudrabaini mirgojošs slidu attēls.

Ērla apstājās un, pagriezusies pret pārējiem, svinīgi paziņoja: Laipni lū­dzam mežabērnu slidotava!

Tad viņa atvēra durvis, un visi nonāca kādā gaitenī, kur marmora kāpnes veda uz augšu un uz leju. Ērla devās augšup, un pārējie viņai sekoja. Uzkāpu­ši, kā Monikai likās, vismaz pāris stāvu, viņi nonāca pie matēta stikla durvīm, aiz kurām atradās milzīga slidotava.

Viņi atradās skatītāju tribīņu pašā augšā, un no turienes pavērās plašs skats uz leju un uz visām pusēm. Slidotava bija spoži izgaismota, bet ledus mirdzēja

savādā zaļganā tonī. Ērla paskaidroja, ka tas esot efekta dēļ sacensību laikā, kad ledus tiekot apgaismots ar īpašām gaismām, tas mirdzot sevišķi skaisti.

- Vai slidotājiem tas netraucē? vaicāja Ruta.

- It nemaz. Tas mirdzums ir redzams tikai no augšas tiem, kas slido, ledus izskatās kā pavisam parasts ledus.

Slidotava patiešām bija aizņemta tur patlaban slidoja kāds desmits mežabērnu, un laiku pa laikam atskanēja uzbrēcieni, kad kādam no treneriem kaut kas nelikās gana labi. Monika, Ruta, Ralfs un Arvils pavērtām mutēm vērās le­jup uz mežabērniem. Lielākā daļa bija meitenes, bet bija arī kādi trīs zēni. Vi­ņi visi bija tikpat melniem matiem kā Ērlai, un visi slidoja ārkārtīgi graciozi itin kā slīdētu pa gaisu pāris centimetru virs ledus… Ruta ar apbrīnas pilnu ska­tienu lūkojās uz kādu meiteni, kas izskatījās vissīkākā un smalkākā no visām. Likās, ka viņa nevis slido pa ledu, bet gan lido, un visas sarežģītākās figūras vi­ņai padevās tik viegli, it kā tas neprasītu ne mazāko piepūli…

- Kas viņa ir? vaicāja Ruta, pamādama uz meitenes pusi.

- Ria, teica Ērla. Pēdējo trīs gadu laikā viņa ieņem pirmās vietas visās sacensībās… neviens viņai nestāv ne tuvu…

- Jā… nav brīnums… sacīja Ruta, joprojām nenovērsdama skatienu no ledus.

- Kaut es tā prastu slidot… ar nelielu skaudības pieskaņu balsī sacīja Ēr­la. Bet es stabili turos ap divdesmito vietu… viņa pasmējās. Mans rekords bija četrpadsmitā vieta, bet tas bija tad, kad visas manas galvenās konkurentes bija slimas ar cūciņām…

Tribīnes bija gandrīz tukšas viņi šobrīd bija vienīgie skatītāji. Beidzot Ērla pagriezās uz promiešanu, un viņi devās atkal pa kāpnēm lejup. Šoreiz viņi ne­atgriezās zaļajā koridorā, bet nokāpa vēl pāris kāpņu posmu zemāk. Tur atkal bija matēta stikla durvis līdzīgi kā augšā un arī aiz šīm durvīm bija slidotava tikai daudz mazāka nekā tā, kuru viņi tikko bija redzējuši, un šeit ledum nepie­mita tas īpašais zaļganais mirdzums kā lielajā slidotavā tur, augšā.

- Šeit notiek privātie treniņi, sacīja Ērla. Un arī lielākās zvaigznes, kas uzvar gada noslēguma čempionātā (kā piemēram Ria), trenējas šeit, lai ne­viens iepriekš neredzētu viņu programmu «rozīnītes»… Es pateicu savam tre­nerim par tevi, Ērla teica Rutai, un viņš man atļāva šodien atnākt šurp. Bet mums ir tikai stunda laika pēc tam šeit sāksies treniņi, un mums būs jā­pazūd…

- Labs ir, es velku kājās slidas, teica Ruta un nometās uz soliņa, izvilkda­ma no maišeļa savus slidzābakus. No maisa grabēdama izkrita kasete, un Ru­ta iedeva to Ērlai, kura ar visu kaseti devās lejup. Ralfs, Monika un Arvils jau gribēja viņai sekot, bet viņa sacīja: Palieciet vien tepat… apsēdieties kaut kur… Es tikai iešu uzlikt kaseti Ruta tūlīt mums slidos…

Drīz Rutai slidas bija kājās, un viņa izgāja uz ledus.

- Vēl neslēdz iekšā, man nedaudz jāpatrenējas, viņa uzsauca Ērlai.

Kādu bridi viņa slidoja, un Monika, Ralfs un Arvils gaidīja kaut ko īpašu, bet

tā arī neko nesagaidīja. Ruta slidoja graciozi un viegli, bet nebija nekā tāda, ko būtu gribējuši ieraudzīt viņas nepacietīgie skatītāji. Acīmredzot arī Ruta gribē­ja pietaupīt sava priekšnesuma «rozīnītes» uz beigām… Beidzot viņa bija pie­tiekami iesildījusies un uzsauca Ērlai, lai tā ieslēdz mūziku.

Atskanēja klikšķis, Ērlai nospiežot magnetofona pogu, un tūlīt zāli pārpludi­nāja strauja melodija, kurai skanot, Ruta ieslidoja zāles vidū. Tiklīdz bija atska­nējušas pirmās notis, slidotavas durvis bez skaņas pavērās, un telpā ienāca slaids, melnīgsnējs vīrs. Pamājis ar galvu Monikai, Ralfam un Arvilam, viņš de­vās lejup, kur pirmajā solu rindā sēdēja Ērla, un apsēdās viņai blakus.

Tukšajā telpā mūzika skanēja ļoti skaļi, tā ka pat asā švīkstoņa, slidām slīdot pa ledus virsmu, bija tik tikko dzirdama.

- Brāmss, Arvils iečukstēja Monikai ausī.

- Ko? viņa nesaprata.

- Tas, kas skan, ir Brāmss… Ungāru dejas… Tas ir Rutas pēdējo sacensību gabals viņa tur dabūja otro vietu… drusku nepaveicās…

Mūzikas temps kļuva aizvien straujāks un straujāks, un Ruta slidoja vienā āt­rumā ar to, tā ka Monika un pārējie skatītāji tik tikko spēja viņai izsekot līdzi.

Brīžiem likās, ka Ruta vienkārši slido apkārt zālei, bet tad gluži negaidīti vi­ņa piebremzēja, sagriezās kā vilciņš, un skatītājiem, viņu vērojot, likās, ka tur riņķo neatšķetināms seju un roku mudžeklis… Bet tad mūzika kļuva lēnāka, un beidzot viņi atkal ieraudzīja Rutu, kas aizslidoja jeb kā likās Monikai aizli­doja prom pa ledu…

- Brrr… klusām nodrebinājās Ralfs. Tā jau var dabūt jūras slimību, uz vinu skatoties…

Pa to laiku mūzika atkal bija kļuvusi mežonīgi strauja, un Ruta ne mirkli no tās neatpalika.

Pirmajā rindā sēdošais vīrs bija noliecies pie Ērlas un kaut ko viņai čukstē­ja, norādīdams uz Rutas pusi un sparigi žestikulēdams. Ērla māja ar galvu.

Mūzika likās zaudējusi savu sparu, kļuva arvien lēnāka un klusāka, un arī Ru­ta slidoja aizvien lēnāk, laiku pa laikam it kā starp citu veikdama dažādus palēcienus un pagriezienus… skaņas pamazām izgaisa… likās, ka tūlīt tās apklu­sīs pavisam… un tad piepeši Ruta atpērās pret ledu un uzlidoja gaisā… turpat gaisā viņa vairākas reizes apgriezās riņķī, un tad jau viņa atkal bija atpakaļ uz ledus un, it kā nekas nebūtu bijis, mierīgi aizslidoja tālāk…

Tajā pašā mirklī atskanēja mežonīgi aplausi, un augšā sēdošie bērni re­dzēja, kā Ērla un melnīgsnējais vīrs ir pielēkuši kājās un sparīgi aplaudē.

- Bravo! sauca vīrs, un tajā pašā mirklī mūzika apklusa, un Ruta bija bei­gusi savu uzstāšanos.

Aizelsusies, bet smaidīdama viņa pieslidoja pie Ērlas un nokāpa no ledus. Monika, Ralfs un Arvils ari devās pie viņiem.

Ruta bija atkritusi vienā no soliem un slaucīja sviedrus, bet Ērla, ārkārtīgi satraukusies, lēkāja viņai apkārt.

- Fantastiski! viņa sauca. Pilnīgi fantastiski! Klausies, tu taču varētu pār­spēt par Riu!

Ruta smaidīja. Nu nē, viņa, joprojām elsodama, sacīja. Es taču viņu redzēju viņa slido kā neviens…

- Bet es redzēju tevi! Ērla uzstāja. Un man no malas ir labāk redzams.

- Jā, tas patiešām bija ārkārtīgi labi izpildīts, sacīja ari vīrietis. Gan teh­niski precīzi… gan arī mākslinieciski…

- Ā, iepazīstieties, pēkšņi atjēdzās Ērla. Mans treneris Hugo Mēris. Ruta. Un tie ir Monika, Ralfs un Arvils.

Treneris palocīja galvu un pasmaidīja. Kā jums patīk mūsu slidotava? viņš vaicāja.

Bērni apmulsuši sāka pie sevis murmināt, bet Ruta sacīja kaut ko par ledus labo kvalitāti…

- Jā, ledus mums ir labs, piekrita treneris. Mēs vienmēr rūpējamies, lai tas būtu pilnīgi nevainojams gan sacensību, gan ari treniņu laikā. Un par to ir jā­rūpējas pastāvīgi, jo mums ir ļoti daudz slidot gribētāju, un ledus ātri nolietojas.

- Pašlaik tas ir ļoti labs, sacīja Ruta.

- Jā… Tas nupat ir sagatavots. Tūlīt te sāksies treniņi… Ria… un vēlāk ci­ti… Starp citu, runājot par treniņiem… Tu droši vari nākt uz mūsu slidotavu, kad vien Ērlai būs treniņi Ērla jau man pastāstīja, ka jūs vēl ilgi būsiet pie mums Mežā, un tad jau tev vajadzēs, kur slidot septiņi mēneši bez slidošanas tas tev par labu nenāktu…

- Es zinu… Paldies! sajūsmā iesaucās Ruta. Bet vai es patiešām drīk­stu…? Vai es netraucēšu?

- Protams, nē, sašutis atsaucās treneris. Labi slidotāji nekad nevar trau­cēt no viņiem var tikai mācīties… Es jau šodien Ērlai norādīju uz pāris lie­tām, kurām viņai vajadzētu pievērst uzmanību…

Ruta nosarka, bet Ērla it nemaz neizskatījās aizvainota gluži otrādi.

- Tu nemaz iedomāties nevari, cik tas ir fantastiski! viņa sauca. Ja tu man vēl varētu iemācīt to kolosālo dubulto akselu, ko tu veici pašās beigās, es šoziem noteikti tiktu tālāk par savu parasto divdesmito vietu!

Treneris, saraucis uzacis, nomurmināja kaut ko par to, ka «akselu neviens tev nevar iemācīt, tev tas jāapgūst pašai»… Savukārt Ruta likās drusku samulsusi.

- Ziniet, es pati brīnos, ka tas man šodien sanāca… viņa sacīja. Pagā­jušajās sacensībās es ar to pamatīgi izgāzos… un kopš tā laika man vienmēr kaut kas ar to nogājis greizi vai nu nesanāk divi pilni apgriezieni, vai arī pie­zemēšanās nav īsti gluda…

- Šodien tev tas izdevās perfekti, sacīja treneris.

Tad augšā atvērās durvis, un slidotavā ienāca maza meitene kopā ar paga­ra auguma sievieti. Treneris Mēris pameta skatienu augšup un parāva uz aug­šu kreiso uzaci.

- Nu tā… Ria un Karla Tora ir klāt… Tagad mums jāpazūd no šejienes, ja negribam noklausīties dažu labu asu vārdu… viņš pasmīkņāja un devās uz iz­ejas pusi.

- Vācamies prom, pačukstēja Ērla un aši izņēma no magnetofona kaseti. Slidas varēsi pārvilkt ārpusē… un viņa, lēkdama pa vairākiem pakāpie­niem, devās pakaļ trenerim, un pārējie viņai sekoja.

Treneris bija apstājies pie durvīm un likās iegrimis diezgan niknā diskusijā. Patiesībā tas bija monologs, jo runāja tikai par Kārlu Toru nosauktā sieviete. Ja viņas piere nebūtu tik nikni saraukta, viņa būtu bijusi ļoti skaista mati, kas bija tikpat ogļu melni kā visiem mežaļaudim, vijīgās cir­tās slīga viņai pār pleciem, bet pelēki zilās acis brūni iedegušajā sejā dega neparasti spoži. Treneris Mēris stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, un, vērdamies kaut kur pretējā sienā, ļāva viņai izrunāties… Vis­beidzot viņš īsi un klusi pateica pāris vār­du un izgāja ārā, bet Karla Tora nikni pakratīja galvu un kaut ko pateica Riai. Tā iesmējās un pamāja ar galvu. Tad Karla Tora devās lejup, uz bēr­niem pat nepaskatīdamās, bet Ria palika stāvam pie durvīm.

Ērla tikmēr bija uzskrējusi aug­šā un gribēja jau iet ārā, kad Ria ierunājās. Ko tad tu te dari?

Ria patiešām bija diezgan sīciņa. Augumā viņa bija īsāka gan par Ērlu, gan arī par pā­rējiem bērniem. Bez tam vi­ņa bija ari ļoti tieviņa, un vi­ņas kalsnajā, šaurajā sejiņā dzīvi dega zaļas, zaļas acis. Melnie mati pakausī bija savilkti ciešā mezglā.

- Vai tiešām tu domā, ka pāris papildus minūtes izvilks tevi no tās vienas no pēdējām vietām, kur tu esi neglābjami iestigusi? viņa ar izsmieklu vaicāja.

Ērla nosarka un jau gribēja kaut ko atcirst, bet tad Ria paskatījās uz pārē­jiem bērniem, kas stāvēja Ērlai aiz muguras.

- Un kas tie tādi, un ko viņi dara mūsu slidotavā? viņa vēsi jautāja, norā­dīdama uz Rutu, Moniku, Ralfu un Arvilu. Tad viņa pamanīja Rutai kājās sli­das, un viņas vaigos iemetās sarkani plankumi.

- Vai tu slidoji manā slidotavā un maitāji manu ledu? viņa nikni jautāja.

- Ar kādām tiesībām?

- Tā nav tava slidotava, un tas nav tavs ledus, iejaucās Ērla, kamēr Ruta samulsusi knibināja sola atzveltni. Viņa jutās diezgan neērti, jo savā ziņā Riai bija taisnība patiešām, kādas gan viņai bija tiesības šeit atrasties…? Taču Ēr­la it nemaz nelikās apmulsusi. Viņa izskatījās krietni vien saniknota.

- Rutai ir tādas pašas tiesības šeit slidot kā jebkuram citam, viņa šņāca.

- Un neuztraucies ledum nekas nav noticis, ja vien tu nebaidies, ka pāris švī­ku dēļ tu vairs nespēsi paslidot…

Ria sakoda zobus un gribēja jau atcirst tādā pašā garā, bet Karla Tora no le­jas uzsauca: Lai viņi iet, bet tu nāc lejā!

Ria jau pagriezās, lai kāptu lejā, bet tad vēl atskatījās uz Ērlu un noteica:

- Tu vari censties, cik tu gribi, bet par īstu slidotāju tu nekļūsi nekad… to pateikusi, viņa atmeta galvu un devās lejā, kur viņu gaidīja trenere. Savukārt Ērla izskrēja no slidotavas, tā ka durvis palika virināmies šurpu turpu. Pārējie steidzīgi devās viņai pakaļ.

Ērla sēdēja uz kāpnēm, un viņas zaļās acis atkal gailēja kā kaķim.

Monika un Ruta apsēdās viņai blakus, bet Ralfs un Arvils neveikli grozījās turpat riņķī.

- Tāda viņa ir, teica Ērla, un likās, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Nejauka pēc velna… Bet arī talantīga pēc velna… Un, kas attiecas uz to, ko viņa nupat tei­ca… baidos, ka viņai ir taisnība…

Ruta jau gribēja to apstrīdēt, bet Ērla pielēca kājās un jau mundrākā balsī noteica: Labs ir, lai viņa runā, ko grib… Ejam! un devās pa kāpnēm aug­šup.

Kad viņi jau bija ārā no slidotavas, Ērla pavaicāja, vai bērni atceras atpakaļ­ceļu, un, kad visi bija atbildējuši apstiprinoši, jau grasījās doties projām, bet tad kaut ko atcerējās…

- Rīt pulksten divpadsmitos tiekamies šeit pie ieejas, viņa teica Rutai un, pamājusi ar roku, aizgāja.

Kamēr viņi bija bijuši slidotavā, melnie mākoņi no pamales bija pienākuši tuvāk un tagad klusi planēja virs meža, draudēdami kuru katru brīdi izgāzt pār zemi ūdens šaltis. Kaut kur tālumā jau bija manāma klusa pērkona ducināšana, un bērni, to dzirdēdami, pielika soli… Neviens negribēja vēlreiz uz savas ādas izbaudīt tādu pašu negaisu kā vakarnakt.